Šajā laikā rakstītu tekstu latviešu valodā nav. Nav arī latviešu tautas tagadējā izpratnē. Šajā laikā ir senlatviešu ciltis – kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi ar savu valodu, turklāt to ietekmēja arī blakus dzīvojošie lībieši.
Rakstu valodas attīstību var iedalīt trīs posmos:
piktogrāfiskā rakstība,
ideogrāfiskā rakstība,
lineārā jeb alfabētiskā rakstība.
Senlatviešu ciltīm, šķiet, ka piktogrammas nav bijušas, bet ideogrammas gan (apģērbos, akmeņos, darba rīkos, traukos u.c.)
Kad sāka veidoties tautības, arī valodai izvirzījās jauni uzdevumi. Baltu ciltīm – latgaļiem, zemgaļiem, kuršiem un sēļiem -, kuras apdzīvoja tagadējo Latvijas teritoriju, izvērsās cieši savstarpējie ekonomiskie sakari. Ekonomiskā sadarbība un teritoriālā tuvība veicināja arī cilšu valodu tuvināšanos. Uz šo valodu pamatu ap m.ē. 1.gs. beigām sāka veidoties latviešu tautas valoda. Latviešu skaņu – burtu rakstu sākotni varētu meklēt m.ē. 10-12.gs., kad paplašinājās cilšu sakari ar citām zemēm. Rakstu valodas izveidē, tāpat kā valodas attīstībā vispār, liela nozīme ir dažādiem vēsturiskiem apstākļiem tautas dzīvē.
Interese par to, kad Latvijas teritorijā uzsākta rakstu zīmju lietošana, radusies jau sen, 16.-17.gs. autoru darbos atrodamas pirmās ziņas par dažādu Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes tautu senajiem rakstiem. Vēsturnieki, arheologi, valodnieki, literatūras un grāmatniecības vēstures pētnieki uzskata, ka raksts Latvijā bijis pazīstams jau pirms 13.gs.
Senās Latvijas iedzīvotājiem bija cieši sakari ar kaimiņu tautām, kuras jau no m.ē. 9.gs. pazina attīstītu burtu rakstību- Skandināvijā rūnas, Rietumeiropa latīņu rakstu, senajā Krievzemē slāvu rakstu – kirilicu. Uz vairākiem Latvijā atrastiem priekšmetiem ir sastopami šādi lineāra raksta paraugs, visbiežāk uz monētām. Atsevišķi latīņu burti sastopami arī uz Latvijā atrastajiem 10.-12.gs. zobenu asmeņiem, kurus gatavoja Piereinas zemēs. Jādomā, ka šos rakstus vietējie iedzīvotāji nesaprata un uzskatīja par maģiskām zīmēm vai ornamentiem. Latvijā atrasti arī divi Skandināvijas rūnu pieminekļi. 1937.g. Daugmales pilskalnā izrakumos atrasts apaļš priekšmets – zižļa vai kaujas vāles puse, kurā iegravētas 11 rūnas. Otrs Latvijā pazīstamais rūnu raksts ir iecirsts akmenī, kas 1869.g. atrasts netālu no Jeru muižas pie Rūjienas. Vēlāk gan izrādījās, ka tas ir viltojums. Ir iespējams, ka daži latvieši pratuši arī rūnu zīmes, jo Skandināvijas vikingi cauri Latvijai uzturēja dzīvus tirdzniecības sakarus ar austrumu zemēm.
12.gs. Jersikas un Kokneses valstiņas bija Polockas kņaza valstī. Indriķis Livonijas hronikā vēsta, ka Jersikā bijušas pat vairākas pareizticīgo baznīcas. Tātad reliģiskā kulta vajadzībām šeit noteikti lietoja arī ar roku rakstītās baznīcas grāmatas. Tomēr, izņemot Koknesi, ne Jersikā, ne arī pārējā Latvijas teritorijā priekšmeti ar slāvu rakstu zīmēm nav atrasti. Koknese 1962.g.izrakumos iegūts kāds svina zīmogs, ko izdevusi Polockas kņaze Sofija 12.gs. Zīmoga vienā pusē attēlota Sv. Sofija, otrā – Sv. Georgs. Blakus attēliem ar slāvu burtiem rakstīti šo svēto vārdi. Tātad Koknesē bijuši ļaudis, kas mācējuši senkrievu valodu.
Uz jautājumu, vai Latvijā pirms 13.gs. pastāvējis kāds vietējais burtu raksts, atbildēt pagaidām ir grūti. Vairums seno pētnieku to noliedz. Tomēr ir divi rakstu pieminekļi, kuru nozīme šobrīd nav vēl izprasta. Ludzas rajona Rundēnu ciemā atrasts laukakmens ar 2 rindās iekaltu savādu rakstu. Neapšaubāmi, ka šis raksts ir cilvēku roku darbs, taču atšifrēt un hronoloģiski datēt to līdz šim vēl neviens nav mēģinājis. Skaidrs ir vienīgi tas, ka minētās zīmes atšķiras no skandināvu rūnu zīmēm.
Asotes pilskalna izrakumos atrasts lielākais skaits māla un dolomīta radzes pagatavotu vērpjamo vārpstiņu skriemeļu. Daļu no tiem rotā ģeometriski ornamenti. Vienai nelielai ripiņai, kas datēta 12.gs. virsmā iegravētas svītras un krustiņi, kas neatgādina rotājumu. Liekas, šīm zīmē nav tikai ornamenta nozīme, var pieņemt, ka to nolūks ir izteikt kādu domu. Tās nevar uzskatīt arī par īpašuma zīmēm, jo tad zīmju būtu daudz mazāk.
Ja arī par mūsu rakstību Latvijā pirms 13.gs. nav drošu pierādījumu, tomēr ikdienas dzīvē, kā liecina arheoloģiskie izraukumi, plaši bija izplatītas dažādas citas zīmes – ideogrammas. Tās attēloja īpašuma piederību, parādu saistības, apzīmēja amatnieku produkciju, norādīja skaitļus. Visā Latvijas teritorijā ar vēlo dzelzs laikmetu datējami māla trauki, kuru pamatnēs iespiestas podnieku zīmes – svītras , krusti, apļi vai dažādu ģeometrisku figūru kombinācijas. Tās apzīmēja vai nu amatnieku darbu, kas ražoja tirgum, vai arī saimi, kura pasūtīja traukus.
Rīgas izrakumos 12. un 13.gs. slāņos itin bieži atrod no priežu mizas izgrieztus pludiņus ar iegrebtām sētas īpašnieka mājas zīmēm. Šī tradīcija – apzīmēt dažādus priekšmetus ar īpašuma zīmēm – latviešu tautas etnogrāfiskajā materiālā – dažādos darbarīkos, traukos, bišu kokos un kapu zīmēs – saglabājusies līdz pat 19.gs. beigām. Īpašuma zīmes bija nelielas figūras vai dažādi liektas un krustotas līnijas, ko iegrieza vai iededzināja uz dažādiem priekšmetiem, lai tuvākās apkārtnes ļaudīm būtu zināma šo priekšmetu piederība kādam noteiktam cilvēkam. Bieži tās atgādināja stilizētu cilvēka ķermeni.
Īpatnēji rakstu pieminekļi ir Rīgas izrakumos atrastie 12.-13.gs. birkas jeb burtkoki. Tie ir kociņi, kuriem vienā vai abās pusēs iegrieza robiņus. Ļoti bieži birkas lietoja nodevu vai parādu atzīmēšanai. Kociņā atzīmēja (iegrieza) parāda apmēru. Pēc tam kociņu pāršķēla tā, lai katrā daļā varētu redzēt iegrieztās zīmes pusi. Vienu burtkoka pusi ieguva parādnieks, otru aizdevējs. Burtkoka galā bieži iegrieza vai iededzināja kādu zīmi, kas raksturoja parādnieku. Atdodot parādu, abas burtkoka puses salika kopā un pārliecinājās, vai zīmes saskan. Tad attiecīgo zīmi izkasīja vai visu kociņu virsmu nokasīja gludu.
Netiešu norādījumi par seno latviešu rakstu zīmēm un rakstu parašu sniedz dažas teikas, pieminot burtniekus. Pirmatnējās rakstu zīmes lietotas galvenokārt maģiskiem nolūkiem, un nav neiespējams, ka arī latviešiem bijusi maģisku izdarību, formulu un simbolisku rakstu zīmju (burtu) pratējs – burtnieks, kas šīs zīmes izlietojuši maģiskiem nolūkiem. (Vārds “burtnieks” ir radies no vārda “burt”.)
Maģiskās rakstu zīmes senās tautas bieži sarindoja ornamenta veidā. Senie latvieši ir ļoti mīlējuši ornamentu. No vissenākiem laikiem latviešu ornaments ir stingri ģeometrisks. Nepārtraukta ornamentikas attīstības gaita ir izsekojama, sākot ar agro dzelzs laikmetu (200.- 400.g.) Šajā laikmetā ornamentikai ir vairāki elementi: sīkas, šķērsām svītrotas strīpas, saulītes (riņķīši ar actiņu vidū), bet jo sevišķi īsākas vai garākas taisnas svītras dažādos salikumos. Lietoti arī taisnais un slīpais krusts, kam laikam bijusi kāda simboliska nozīme. Šo elementu salikums ir latviešu ornamenta raksturīgākā pazīme. Agrais dzelzs laikmets uzlūkojams par laiku, kad nostiprinās pamats visai tālākai latviešu tautas mākslai. Vidējā dzelzs laikmeta sākumā pastāv agrāk nodibinātās ornamentikas tradīcijas, bet ap 500.-600.g. jau notikušas diezgan lielas pārmaiņas. Rotājamais lauks tiek atstāts pēc iespējas tukšs un raksti novietoti tikai noteiktās vietās, piemēram, aproču galos nostājas viens vai divi raksti, kas atkārtojas tikai nedaudz reizes. Taisnais un slīpais krusts sāk ieņemt aizvien redzamāku vietu, un blakus tam lielu nozīmi iegūst līkloks. Kuplos ornamentus vairs nemēdz iecirst ar taisnām svītrām, bet iegriež ar sīku, viļņveidīgu strīpu. Jauna parādība ir rakstu novietošanās maiņu virknēs. To nozīme pieaug ap 8.gs. un no latviešu ornamentikas vairs neizzūd. Vēlā dzelzs laikmetā (800.-1200./1250.) ornamentika ir izveidojusies ļoti kupla. Ar līkloču palīdzību ir rotāts liels skaits dažādu rakstu, kas pamatojas galvenokārt uz tiem pašiem salikuma principiem, kāds bija jau agrā dzelzs laikmetā, klāt radušies vairāki jauni raksti, piemēram, pusītes vai nelieli kvadrāti. Līdzīgu lomu rakstu veidošanā iegūst lāsīšu virknes. Ļoti daudz krustu variantu, ugunskrusts ir vairāk kā desmit variantos. Vēlajā dzelzs laikmetā Kuršu, Zemgales, Latgales, un lībju novados ornamentikas salikumi noteikti atšķiras, kaut arī atsevišķi elementi ir gandrīz tie paši. Kursu raksturo ļoti kupls, gandrīz sablīvēts rakstu novietojums, Zemgalē ornamentika zināmā mērā turas pie vidējā dzelzs laikmeta tradīcijām, bet Vidzemē un Latgalē raksti nekad nepārkāpj formas dotās robežas.
Jau izsenis gan amatniecībā, gan tirdzniecībā ar skaitļu operācijām nācās saskarties ik dienas. Vēlā dzelzs tirgotāju kapos bieži atrod bijušajam līdz dotus svariņus ar atvaru komplektu. Ikviens no tiem apzīmēts ar atšķirīgu iesistu punktu skaitu no 1 līdz 5 un vairāk. Interesants piemērs skaitļu apzīmēšanā amatniecībā atklāts Rīgas izrakumos. 12.-13. gs. mijā celtas guļbūves cirtnis sagatavots jau mežā. Tur baļķi sanumurēti, pēc tam izjaukti, ciematā atkal pēc iecirstajām zīmēm atkal salikts sienās. Namdaris katru baļķi apzīmēja ar noteiktu svītriņu skaitu. Pirmajam baļķim ir 1 svītriņa, nākamajam – 2 utt. Tāds skaitļu pieraksts bija ērts, skaitot līdz 10. Nav zināms, kā apzīmēja par 10 lielākus skaitļus.
Visus minētos pirmatnējo rakstu elementus lietoja tikai noteiktos gadījumos, un, liekas, tos pazinusi viena saime vai arī tuvākās kaimiņu apmetnes. Citos rajonos šādiem nolūkiem lietotas savas, bet noteikti līdzīgas zīmes. Šādi raksta elementi tolaik vēl nebija kopīgs visas Latvijas teritorijai.
Kā sazināšanās līdzeklis tika izmantots arī zariņu raksts. Lauzta zemē nolikta zariņa galotne norādīja mednieka kustības virzienu. Ceļu, pa kuru gājis cilvēks, varēja iezīmēt arī ar iecirtumiem koka mizā, aizlauztiem zariņiem, ar zemē iespraustiem zariem u.tml.
Daudz sarežģītāks raksturs bija mezglu rakstam. Mezglu rakstus lietoja parasti maģiskiem nolūkiem vai skaitīšanai un skaita apzīmēšanai, bet bieži arī kā sazināšanās līdzekli. Lielāki vai mazāki mezgli, vaļēji, vai cieši sasieti, cits citam blakus vai ar lielāku atstarpi varēja apzīmēt dažādus jēdzienus un tēlaini izteikt, ka mezglu sējējam ir bijušas kādas noteiktas domas.