Konrāds Ubāns
Konrāds Ubāns ir viens no īpatnējākajiem, spilgtākajiem un patstāvīgākajiem talantiem latviešu mākslā. Meklējot pirmsākumus viņa daiļrades gaitām, varētu „vainot likteni”, runāt par nevaldāmo dziņu zīmēt, kas jau kopš bērnības nav devusi mieru topošajam māksliniekam. Patiesībā viss bija vienkāršāk, prozaiskāk. Un tomēr tieši Konrāda Ubāna agrās bērnības atmiņās iezaigojās mirkļi, kas ļauj saprast, kā veidojies cilvēks un kādēl viņa māksla ir tāda, kādu to šodien pazīstam un mīlam.
Konrāda Ubāna vecāki ir vidzemnieki – no Cesvaines puses. Tēvs Jēkabs agrā jaunībā gan strādājis Cesvainē par aptieķnieka palīgu, taču Ubānu dzimta nāk no laukiem. Pie Cesvaines – Madonas ceļa Ilgas krastā paceļas Ubānu pilskalns. Te bijušas muižai piederošās Ubānu mājas, par kuru iemītniekiem ziņas rodamas jau no 18.gs. beigām un kuru nosaukums saglabājies vēlāk izdveidotajās Kalnaubānu un Lejasubānu saimniecībās.
Māte Ilze cēlusies no Roču dzimtas un ir cesvainiete, bet arī viņai ir jo kupls lauku radu pulks.
Ubānu ģimenē ik pārgadus parādās pa jaunai atvasītei. Pirmā ir Anna, tad Lida, Berta, 1891.gadā – Jānītis, kurš nomirst vēl gluži maziņš, nesagaidījis brāļa ierašanos pasaulē, tad atkal nāk meitas – Elza un Trūde. Tā ģimenē arī paliek viens vienīgs dēls, kurš dzimis 1893. gada 31. decembrī un nokrustīts par Aleksandu Kārli Konrādu. Konrāds – par godu krusttēvam.
Konrāds atceras, ka bērnībā jau gadījies pakrāsot: „Tās nu ir diezgan sāpīgas atmiņas. Biju tāds pavisam sīks puikiņš, kad kāds pazīstams mālderis uzdāvināja man sareni un podiņu ar brūno grīdas krāsu. Palicis viens pats mājās, izmēģinājos amatā un pārkrāsoju visus krēslus. Pārnāca māte, atsēdās un pielipa. Gaidītās uzslavas vietā dabūju pamatīgu pērienu…”
Lai gan jūtīgs un dažbrīd pārsteidzīgi ātrs, zēns ir stipri sevī nosēdzies un bērnu pulkā turas nostāk. Tā tas paliek arī vēlāk, kad ap 1900. gadu Ubānu ģimene pārceļas uz Sadovņikova ielas dzīvokli (tagad Frunzes ielā 11). Rodas jauni paziņas, taču tās pašas atturības dēļ agrās bērnības gados draugu ir maz. Patiesībā tā īsti par draugu var saukt vienīgi Albertu Andersonu, kurš dzīvo netālu kaimiņos – Palisādes (tagad Krāslavas) ielā un ar kuru arī vēlāk iznāk kopīgi ceļi.
Pirms skolas gaitas mazo Konrādu ap 1900. gadu aizved un Jēzus draudzes skolu Sevastopoles ielā 23. Skolai ir tikai divas klases. Mācības notiek kopējā telpā, un tās vada skolotājs Krūmiņš.
Kad vecāki izlemj dēlu skolot ekonomikas zinībās – dzīvei taču vajadzīgs drošs pamats! – zēns nemaz nedomā iebilst. Tā sākas mācības Odiņa tirdzniecības skolā.
Te māca arī zīmēšanu. Skolotājs Jēkabs Delle nēsā tādus īpatnējus pelēkus svārtkus ar nozīmītēm. Zinātāji teic, – tā esot Rīgas Pilsētas mākslas skolas forma. Delle neliek saviem audzēkņiem sākt ar tolaik parastajiem vāžu un ģipša galvu zīmējumiem. Zeltainā rudens dienā viņš aizved puikas uz Nordeķiem. Pelēka diena, kurā kvēlo zelta lapas… Šis skats uz mūžu iespiedies atmiņā. Laikam jau skolotājs arī kaut ko stāstīja, taču pats spilgtākais iespaids tobrīd bija daba, kurā pilsētas zēns pirmo reizi ielūkojās it kā jaunām, redzīgākām acīm.
1910. gada pavasarī tirdzniecības skolas diploms kabatā. Bet nu jau arī skaidrs, ka ar vecāku cerēto „drošo pamatu” nekas neiznāks. Krāsas stingri tur puisi savā gūstā. Ko tad īsti iesākt?
Vasarā Konrāds Ubāns aizbrauc paviesoties pie māsas Annas, kura kopā ar vīru tagad dzīvo Odesā. Viņa ceļabiedrs ir Alberts Andersons, kurš nolēmis iestāties Odesas mākslas skolā. Tā šajā laikā ir pazīstama ar labi nostādītām zīmējuma un formas studijām. Draugs nolēmis likt eksāmenus uz otro kursu.
Varbūt arī pamēģināt? Alberts Andersons, kurš speciāli gatavojies, iekļūst otrajā kursā, bet Konrādu Ubānu uzņem pirmajā. Nu beidzot uzsākta sistemātiska profesionālā izglītība. Tā gan turpinās visai neilgi – tikai līdz pirmajām ziemassvētku brīvdienām, kad Konrāds atbrauc uz Rīgu pie vecākiem.
Aleksandrs Drēviņš, kurš ar laiku kļūst par vienu no Purvīša mīļākajiem audzēkņiem, pierunā atturīgo un kautrīgo Konrādu Ubānu parādīt viņa darbus Purvītim. Meistars tos novērtē atzinīgi un atļauj Ubānam kārtot eksāmenu uz pirmo kursu. Ubāns saņem teicamu novērtējumu un tā sākas viņa gaitas Rīgas mākslas skolā.
„Es varu no sevis teikt – es nemaz to gleznošanu nepazinu. Es uzkrāju zināšanas pamazām, līdz beidzot saredzēju dabā likumību: Bez gaismēnas ir aukstā un siltā attiecības… Es centos daudz gleznot, lai gan saprašanas nebija. Caur dabas pētīšanu nonācu pie skaidrības.”
Tātad daba, tās fomas un krāsas kā izejas punkts mākslas darbu tapšanā – šis visagrīnākajās studijās nostiprinājies princips konsekventi tiek ievērots visā Ubāna tālākajā darbībā.
Rīgas pilsētas mākslas skola ir pirmais pakāpiens uz īstu mākslu. Strādāts tiek ārkārtīgi daudz. Darba diena skolā ir stingri reglamentēta: no rīta trīs stundas gleznošana, tad pēc pārtraukuma teorētiskie priekšmeti: kompozīcija, perspektīva, mākslas vēsture, no plkst. 17.00 līdz 19.00 – zīmēšana. No tumsas līdz tumsai vistiešākajā nozīmē.
„Bija uzsvērts, ka jāciena klasiskā māksla. Grieķiju uzskatīja par vispiemērotāko. Vajadzēja mācīties izprast skaistumu, zīmējot ģipša nolējumus. Strādājot jau pierada pie šī nedzīvā skaistuma, lai gan arī manā laikā daudzi „čortojās”.”
Ubāns eksponē dažas gleznas Latviešu mākslas veicināšanas biedrības sarīkotajā 2. latviešu mākslas izsktādē Rīgā. Viņa darbus ievēro, jo tie izceļas ar īpatnēju, intīmu noskaņu un teicamu krāsu izjūtu.
Salīdzinot, samērā nedaudzos Ubāna darbus, kas stāsta par pirmajiem sava rokraksta meklējumiem, redzams, kā nopietnā, grūtā un dažbrīd ļoti pretrunīgā darbā Rīgas mākslas skolā un līdztekus tam patstāvīgajās dabas studijās topošais mākslinieks pamazām paplašina savas glezniecības apvāršņus.
Žurnāla „Druva” recenzents raksta: „Konrāda Ubāna plaši un veikli gleznotās „Pašportreja”, „Nature morte” un „Mežš” pārsteidza ar dzīvu uztvērumu, delikātu krāsu smalkumu un gatavu tehniku. Varētu teikt, ka māksliniekam „par daudz” gatava, bet toties vēl nepastāvīga tehnika, tā vēl mana paraugus, pie kuriem viņš turas. Bet viņam ir temperaments un ievērojams talants, tā ka varam daudz sagaidīt no viņa tālākās patstāvīgās attīstības”
Jāzepam Grosvaldam bija cieša draudzība ar Valdemāru Toni un Konrādu Ubānu.
„Mums bija liela starpība uzskatos, gleznošanas veidā. Mēs bijām iekodušies dziļāk dabā. Grosvalds uztvēra tematiku, mēs domājām arī par gleznieciskām kvalitātēm.”
Tika pārrunāta iespēja laukos dibināt jauno mākslinieku koloniju, kurai tika dots vārds – „Zaļā puķe”.
„Tās vārds radās tā. Tagadējās Ministru Padomes ēkas vietā bija ziemassvētku tirdziņš. Kādu dienu ar Toni, Grosvaldu un citiem aizgājām to apskatīt. Starp citu, arī ieraudzījām kāda tirgotāja būdā spēļlietiņu, kura mums iepatikās, – mūzikas kastīti ar zaļu puķi uz vāka. Kastītē, mūzikai skanot, dejo mazas figūriņas – zēns un meitene. Tone saka: „ Jāiziet tācu mums vienreiz no kastītes, cik ilgi tā var būt piesiets vienā vietā!” Tā radās vesela pasaka par Zaļo puķi, kuru abi dejotāji dodas meklēt…”
1915. gada ziemā Konrāds Ubāns vēl piedalās labdarības izstādē, kuras ienākumi domāti dāvanu nosūtīšanai karavīriem uz fronti.
Suta jau aizbraucis uz Penzu, jo tur darbojas mākslas skola, un aicina draugus piebiedroties. Pirmais šim uzaicinājumam atsaucas V. Tone, nedaudz vēlāk viņam seko K. Ubāns un K. Johansons. Dienas paiet Penzas mākslas skolā Materiālie apstākļi visiem ārkārtīgi grūti. Labi, ka skolā audzēkņiem ik dienu izsniedz pa krūzei piena un bļodiņai griķu biezputras, – tā parasti ir vienīgā ēšanas reize. Trūkst arī gleznošanas piederumu. Novalkātajiem krekliem izgriež daudzmaz veselos muguras gabalus, kas noder audekla vietā. Vietējai mākslas sabiedribai viņi liekas moderni. Taču paši viņi vēl joprojām jūt, ka vēl nav sasniegts, nav pat īsti formulēts tas, pēc kā ilgojušies un pēdējā laikā arī apzināti tiekušies: jaunā, spilgtā sava māksla. Katrā ziņā Penzas mākslas skola, kas būtībā neatšķiras no citām Krievijas mākslas skolām, var gan dot profesionālas iemaņas, bet ne vairāk.
„…dabu nokopēt nevar. Ja esošo atdarina, bet nesaprot, tad ir diletantisms, naturālisms, galvenais ir personība, savs skatījums.”
1916. gada pavasarī Ubānu iesauc armijā. Tas ir laiks, kad nesen nodibinātie latviešu strēlnieku bataljoni, kas ietilpst Ziemeļu frontes XII armijas sastāvā, piedalās krievu karaspēka uzbrukumā Rīgas frontē. Ubāns un viņa biedri mākslinieki kļūst par 2. strēlnieku brigādes komandanta rotas ierindniekiem. Nu vairs neatliek laika mākslas studijām, tādēļ no 1916. gada līdz 1918. gadam Ubānam darbu ļoti maz.
Johansons ierosina Ubānam kopā doties uz Maskavu un mēģināt iekārtoties darbā. 1918. gada martā abi mākslinieki ierodas Maskavā. Taču arī te atrast piemērotu darbu nav viegli. Nav arī kur dzīvot, tādēļ abi nakšņo pie Drēviņa. Beidzot Johansonam izdodas sameklēt darbu, bet Ubāns septembrī atgriežas Patrogradā, kur var patverties māsas pajumtē.
1919. gadā Ubāns atgriežas vecāku dzīvoklītī Dzirnavu ielā 102, kurā no bēgļu gaitām atgriezies arī tēvs. Māte visu grūto laiku palikusi Rīgā un pratusi saglabāt pajumti.
„Daba ir visiem vienāda. Bet katrs var tajā saredzēt ļoti dauz vai maz. Vienmēr jādomā arī, kā lai to parāda. „Es tā jūtu” – nav kritērijs.”
Akīvākie jaunu mākslas ceļu meklētāji 1919. gadā apvienojas „Ekspresionistu grupā”. Tajā ir arī „Zaļās puķes” pamatsastāvs. „Ekspresionistu grupas” biedri piedalās 1919. gadā sarīkotajā latviešu mākslinieku darbu retrospektīvajā izstādē Rīgā.
„…ekspresionisms tolaik bija modē. Pazinām to gan vienīgi pēc literatūras un reprodukcijām. Vēlāk pārrunājām, ka muļķīgi sevi saukt par ekspresionistiem, ja esam citādi un katrs savādāks.”
1920. gadā „ekspresionisti” pārdēvējās par „Rīgas mākslinieku grupu”.
„Rīgas mākslinieku grupas” pirmā izstāde notika 1920. gada pavasarī Pilsētas mākslas muzejā. Kopā ano 7. līdz 28. martam šo izstādi apmeklēja vienpadsmit tūkstoši cilvēku.
„Es dežūrēju apakšā kancelejā, pa brīžam paskatos: augšā – ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tad no priekiem nezinājām, ko darīt. Un tad uztaisījām vienu rautu…”
Par šo izstādi kritika raksta, ka tā „bagātīgi ilustrē daudzus mākslas virzienus, bet darbi gan grupēti pēc autoriem, tā ka nelielā laukumā vietām saduras pavisam dažādu uzdevumu atrisinājumi.” Par labāko koloristu atzina Ubānu.
Ar šo „Rīgas grupas” pirmo izstādi jo uzskatāmi iezīmējas Konrāda Ubāna zināma savrupība divdesmito gadu sākuma skaļajā un trauksmainajā mākslas dzīvē.
Par muzejā pavadīto laiku K. Ubāns saka: „ Muzejā – man tur bija savs darba laiks un puse dienas brīva. Pēc darba gāju gleznot, bet – kur es tālu varēju doties? Tikai jau Rīga un Rīgas nomales. Ievēroju, ka šosejā daudz interesantu šķērsielu. Tur bija visdažādākie koki, līkumotas ielas, krāsaini nameļi, kas labi padevās gleznās. Tā es Irbenes ielu iemīlēju, jāsaka, veco vītolu dēļ. Esmu tur gājis gan pavasaros, gan rudeņos. Esmu to gleznojis arī ziemā…”
Divdesmito gadu sākumā Ubāns veic arī dažus pasūtījuma darbus – zīmē vākus žurnāliem, piedalās dekorāciju darināšanā operu uzvedumiem.
Nozīmīgs Ubāna daiļrades attīstībā ir 1922. gads, kad viņs brauc uz Berlīni un Parīzi, lai vispusīgāk izprastu impresionistus un postimpresionistus u.c. . Konrāda Ubāna darbiem raksturīgo vieglo, graciozo krāsu laukumu dinamiku papildina krāszieda skanīgums, dzidrums, gradulāciju bagātība.
Raksturīga ir Ubāna portretista darbība. Šo žanru viņa daiļradē it kā esam piemirsuši, lai gan līdzās ainavām meistars allaž gleznojis arī portretus un izstādēs tie vienmēr guvuši ievērību. Kādreiz esot pat bijusi vēlēšanās kļūt par portretistu. Bet nevienu portretu Ubāns nav darinājis kā pasūtījuma darbu. Parasti gleznoti tuvi cilvēki, draugi, kurus mākslinieks labi iepazinis.
Divdesmito gadu vidus Ubānam nes ne tikai zināmu daiļrases briedumu un mākslas sapratēju atzinību. 1925. gadā V. Purvītis viņu atkārtoti uzaicina strādāt Mākslas akadēmijā, un šoreiz Ubāns atsaucas piedāvājumam.
Kļuis par Mākslas akadēmijas pasniedzēju Ubāns iestājas arī tikko nodibinātajā mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, kura apvieno ar akadēmiju saistītās mākslinieku aprindas.
Tātad divdesmito gadu vidū noslēdzas gandrīz piecpadsmit gadus ilgušais ceļojums pēc savas mākslas brīnumpuķes. Citu zemju un laiku mākslinieku skaistumu pārpilnām izgaršojis, mākslinieks tagad jaunām, redzēgākām acīm vēros dzimto zemi un tēlos to daudzvedīgu, mūžam mainīgu, bet vienmēr skaistu un tuvu. Saskatījis dabā būtisko un noskaidrojis, kā to parādīt, atveidos visu redzēto un pārdzīvoto savas tautas garam atbilstošā vienkāršībā un diženumā. Jo ikvienam brīnumainā zaļā puķe uzzied vienīgi paša mājās.
Uz meistarības virsotni
„Nekur nav rakstīts, kā jāglezno. Katrreiz no jauna jāmeklē. Bet likumība ir dabā, to jāprot atrast.”
Sākot ar divdesmito gadu otro pusi, Konrāda Ubāna daiļradē vadošo vietu aizvien noteiktāk ieņem aiznava, lai gan palaikam tiek gleznoti arī portreti un klusās dabas.
Plašu atbalsi sabiedrībā gūst 1926. gada vasaras nogalē gleznotais dabs „Pļaujas laikā”, kuru iegādājas Pilsētas mākslas muzejs. Sakarā ar to prese atzīmēja, ka jauniegūtā ainava „iedvesa jaunu posmu šī mākslinieka attīstībā”
Glezna „Pļaujas laikā” darināta Koknesē. Lai gan darbam ir žanriska pieskaņa, mākslinieku tomēr vairāk ieinteresējusi ainava, dabas krāsas un noskaņas vasaras pēcpusdienā, kad jau mazliet samanāma rudens tuvošanās.
„Tā daba ir viena lieta, bet gleznošana saistīta arī ar cilvēka būtību… Mākslinieks ar krāsām rada vērtības. Krāsa jāsaredz un jāizjūt visur.”
Divdesmito gadu otrās puses darbos vēl dominē Ubāna iemīļotie pelēcīgie, zilganie, zaļie, arī brūnganie toņi, „tāds lietus dienu pelēcīgums”
„Jaunībā es mīlēju vairāk pelēkās dienas. Kādēļ tas bija, to es nevaru pateikt. Man tās bija patīkamas – pelēkās dienas. Var būt arī, ka tie uzdevumi nebija tik komplicēti. Nebija tik kontrasti un stipri, un varbūt vieglāk uzgleznot bija pelēkās dienas nekā saulainās, kur ir ļoti daudz visādu nianšu…”
Visa mākslinieka uzmanība pievērsta smalkai, tikko jaušamai krāsu rotaļai. Viņš mīl pustoņu, vieglas krāsu pārejas. Viņa ainavas ir „skaistas un meistariski darinātas krāsu dzejas.”
Ubāna darbi gūst panākumus kopīgajā latviešu mākslinieku darbu izstādē 1927. gada septembrī.
Ar 1927./28. mācību gadu Ubāns tiek iecelts par pasniedzēju vecākajos kursos, un audzēkņu darbu 4. izstādē, kā atzīmēts tā laika presē, „viņa klase iepriecina ar nopietno gleznošanas veidu”.
„Zaļā krāsa – tā ir mana mīlsetība. Pērses gravā esmu izjutis tādus zaļumus, tādas zaļo toņu pārejas, kādas nekur citur neesmu sastapis. Gravas dziļumā lapu smaragds bija neparasti spožs. Un zaļums, zaļā krāsa – ziniet, to ir ļoti grūti gleznot, bet es to daudz esmu lietojis, un tai ir neskaitāmas variācijas.
Gandrīz vai katram kokam ir sava nianse. Es pat nespēju saprast, kā var dabā notikt tādas pārvērtības, kā var rasties tādas noskaņas.”
„Mīlu ainavu, esmu to izjutis, bet patiesībā man patīk viss. Labprāt būtu gleznojis vairāk portretu, bet… nav sēdētāju.”
Ubāns akcentē formu, tās modelēšanai pastiprināti izmanto gaismēnas, tomēr viņa figūras ir diezgan grafiskas, it kā asām šķautnēm plaknē iecirstas.
„Nevar virzienu mākslā izdomāt, tam jāizaug no laikmeta, no cilvēkiem. Un visu jātaisa ar lielu pārliecību un sirsnību. Tur, kur jūs redzat dvēseli, tās ciešanas un mokas, tad arī skatītājs to izjutīs.”
Kokneses ainavās mākslinieks ietin tāles vieglā, zilganā dūmakā, tādējādi radot priekšstatu par Daugavas senlejas plašumiem, par kāpjošās miglas dzestruma piesātināto vakara gaisu.
„Dabu nekādā ziņā nedrīkst kopēt, tad glezna kļūst vienmuļa un sausa. Ir taču tik daudz interesantu foru, gaismu, ēnu, apgaismojumu rītos, pusdienā, vakarā. Mani kairina, jūsmina krāsas un noskaņas, kuras redzu.”
„Mans pirmais iespaids dabā vienmēr bijis galvenais, ko ne katrreiz, tālāk gleznojot, ir izdevies sasniegt. Ļoti cenšos notvert šo pirmo, ierosinošo momentu. Bieži traucē daudzās detaļas, kas visas jāuzglezno, it īpaši lielā darbā. Laikam ritot, aizvien grūtāk atcerēties un saglabāt pirmo, raksturīgāko iespadu. Vēl lielākas grūtības rodas, ja glezna dabā jāturpina vairākus seansus. Jaunie iespaidi traucē un iznīcina sākotnējos, ir jāpieliek pūles, lai darbs „neizplūstu”, neiemantotu pārāk daudz īpašību, no kurām neviena nespētu būt galvenā.”
Ubāns ir noskaņu ainavas meistars. Tomēr arī gleznojot dabā un tverot tās impulsus, mākslinieks izvēlas darbam zināmu emocionālu vadmotīvu.
Ubāns konsultē Liepājas māksliniekus no 1932. līdz 1936. gadam ar pārtaukumu 1933./34. gadā, kad daļa viņa audzēkņu ir iesaukti karadienestā. Saskatījis viņos talanta dzirksti, meistars ieteic to izkopt – iestāties Mākslas akadēmijā. K. Lejnieks un E. Liepiņš iztur istāju pārbaudījumus. Ubāns pieņem jaunos studentus savā pajumtē Ventspils ielā 72. Mākslinieks palīdz Lejiekam, kurš pie viņa nodzīvo trīs gadus, atrast iespēju piepelnīties, bet V. Pauzers, kas vēlāk arī ierodas Rīgā un labi pieprot kokgriezēja amatu, ar Ubāna starpniecību kļūst par gleznu ietvaru darinātāju.
1938. gadā Ubāns vēlreiz dodas uz ārzemēm. Kopā ar U. Skulmi viņš atkal apmeklē Berlīni un Parīzi, iepazīstas ar Holandes un Beļģijas mākslas krātuvēm, pēc tam viens pats dodas uz Itāliju, kur ar gluži jauneklīgu sajūsmu iedziļinās renesanses meistaru darbos.
Ubāna vārds tagad skan visās latviešu mākslas izstādēs ārzemēs, kuras, pateicoties Purvīša neatlaidībai latviešu mākslas propogandēšanā, tiek organizētas trīsdemitajos gados.
1934. gadā latviešu māksla pirmo reiz tiekas arī ar padomju skatītājiem Maskavā un Ļeņingradā. Izstādes dalībnieku vidū kā viens no izcilākajiem arī tiek minēts Ubāns.
„Man divu mūžu būtu par maz…”
„Gleznotājam jāatsedz tas, kam ikdienas gaitā cilvēks mēdz paiet garām. Lai to varētu vienmēr no jauna izdarīt, daudz kas jāpārbauda un jānoskaidro. Darbs nav viegls…”
Četrdesmito gadu sākumā Ubān iepazīst savdabīgo, ļoti glezniecisko Tukumu, kur dzīvo un strādā daži bijušie mūskalieši. Vasaras Tukumā arī pavada P. Upītis, ar kuru Ubāns izstaigājis Tukumu krustu šķērsu, taču piemērotu vietu gleznošanai bijis grūti atrast. Tukums nav „devies rokā” visiem. Beigās Ubāns atrada piemērotu vietu pie Tukuma ziemeļaustrumu robežām – aiz Putniņu kalna.
Jau trīsdesmito gadu beigās Ubāns Kuģu ielā 4 sācis celt darbnīcu, kas ar lielo logu pavērsta pret Daugavu un Vecrīgas panorāmu.
1944. gada rudeni Ubāns pavada slimnīcā, jo saslimis ar tīfu. Atveseļojies tas steidzas uz Daugavmalu. Darbnīca izrādās ne tikai stipri cietusi apšaudē, tā arī ir izdemolēta, daudzi darbi sabojāti vai pazuduši.
Kompozīciju kā tas bija vērojams arī agrāk, Ubāns „nolasa” dabā, viņš vienīgi piešķir dabā saskatītajiem ritmiem noteiktāku, stingrāku lineāro struktūru. Četrdesmito gadu beigās viņa darbos arvien vairāk parādās Rīgas nomaļu pļavas un tīrumi. Kompozīcija šajos darbos kārtota trijās skaidri iztektās horizontālēs, kuras veido debesis, meža svītra apvāršņa malā un tīrums vai pļava priekšplānā.
Otrkārt, izmaiņas vērojamas arī Ubāna gleznu koloriskajā risinājumā. Māksliniekam formas problēmas nekad nav eksistējušas.
Ubāna trīsdesmito gadu gleznās lielākoties dominē vēss zilgans kolorīts, ko izceļ sito zemes krāsu akcenti.
„Es agrāk sauli tieši negleznoju. Vēlāk, novērojot dabu, es redzēju, ka saule ļoti interesanta. Un es esmu centies beidzamajā laikā to gleznot. Bet, bez šaubām, ar mūsu līdzekļiem varam tikai zināmās robežās to izdarīt. Katrreiz citādi iznāk, jo ne vienmēr dabu var „uztaisīt” un ne vienmēr daba, vārdu sakot, arī ir tā izšķirošā, jo mēs jau tomēr gleznojam caur savām jūtām un saviem pārdzīvojumiem. Un tādā kārtā rodas kaut kas atšķirīgs no citiem māksliniekiem, kas sauli glezno.”
Ubāns mīl gleznot mostošos dabu. Varētu sacīt – viņš savās gleznās gaida pavasari un tuvina tā atnākšanu, jūtīgi uztverdams vissīkākās, laikam tikai gleznotāja acij samanāmās pārmaiņas.
Tieši pēdējos gadu desmitos sastopamies ar visai iespaidīgiem Ubāna gleznu formātiem. Biežāk nekā meistars lieto 71×100 cm, 81×100 cm, bet nreti arī 107×137 cm un 105×136 cm audeklus. Mākslinieks uzskata, ka maza formāta gleznās var panākt lielāku emocionalitāti, toties lielie izmēri ļauj radī daudz dramatiskāku efektu, sniegt iespadīgāku, monumentālāku dabas tēlu.
Tā kā Ubāns mīl strādāt tieši dabā un cenšas te gleznu arī pabeigt, rodas jautājums, ka viņš pārvar šīs lielā izmēra un monumentālās noskaņas ainavas.
„Ja ir zināma skaidrība, zināms nodoms, tad ātrāk var uzleznot; ja kaut kas neskaidrs, tad nevar atrisināt tik ātri. Studējot dabu un gleznojot vispirms studijas, iedzīvojos dabā un arī novēroju to. Bez tiem priekšdarbiem jau neko nevar uzgleznot. Nevar aiziet dabā un tūlīt uzgleznot, vārdu sakot, vienu skaistu gleznu. Es esmu gājis ļoti daudz un desmitām reizes vienā vietā, kamēr esmu izpētījis un noskatījis, kādas pārmaiņas tur rodas. Un tad, kad esmu nodomājis gleznot vienu pamatīgāku darbu, tad jau es no paša rīta sāku gatavoties. Un tad es izeju, teiksim, pusdienas laikā, ja gribu uzgleznot vakaru, un pašā dabā jau e visumā uzgleznoju to, kas ir pamatā. Un pašās beigās nāk tas skaistais moments, kas man ir tuvs, kas mani ir savaldzinājis. Tā man rodas zināms kontakts ar dabu. Un tā es arī gleznoju, cik man tā spēka ir un kamēr varu uztaiīt to maksimumu. Vispārīgi jau nekad nevar pateikt, kad glezna ir pabeigta, kad tā ir pilnīgi gatava.”
Lielo kompozīciju pamatā ir rūpīgas dabas studijas konkrētajā vietā, kas saistījusi mākslinieka uzmanību. Šajās studijās viņš precizē ne tikai kompozīcijas, bet arī tīri gleznieciska rakstura uzdevums – krāsu un apgaismojuma attiecības, gaisa vides kolorītiskos efektus.
„…Mēs gleznodami it kā cīnamies ar sevi, bet tomēr patiesi radošais moments ir tas, kad viss sakrīt, kad īsti sasniegta garīgā attiecība, kad ir iegūts pilnīgs kontakts dabai ar dvēseli.”
Piecdesmitajos gados Ubāns arī Daugavas senlejas tēlojumā atrod jaunu motīvu. Ubāna gleznās parādās pati Daugava, kuru līdz tam viņa audeklos varēja tikai nojaust senlejas plašumos. Ubānam šķitis, ka ūdens klajs kompozīcija priekšplānā būtu pārāk vienmuļš, gleznieciski neinteresants, ka tas mazinātu darba tonālo un emocionālo piesātinātību. Taču viņa dzīvesbiedrene iemīlējusi Daugavu lejā pie Kokneses pilsdrupām, un beidzot tiek panākts kompromiss: vienu vai divas dienas nedēļā tiek gleznots pie Daugavas, bet pārējās – Pērses gravā.
Tomēr Pērse paliek mākslinieka sirdij vistuvākā.
„…Vērtīgākais manā mūžā, bez šaubām, ir tas, kur esmu spējis izteikt pats sevi. Man ir izdevies uzgleznot labus darbus tad, ja dvēselē bijusi saskaņa un reizē arī liela darbošanās trauksme. Protams, man ir vairākas labas „Irbenes ielas”, bet es domāju – Pērse, tieši vecā Pērse, ir tā, kur esmu visvairāk no sevis dabūjis ārā.”
„Katram pašam jāiziet „caur uguni un ūdeni”, jāiegūst atziņas pašam! Bet profesionālajam pamatam ir jābūt…”
Viens no Ubāna „mūža pienākumiem”, kurš prasījis neskaitāmas paša daiļradei atrautas stundas, ir viņa pedagoga darbība, kas, tāpat kā glezniecība, sastāda nozīmīgu mākslinieka dzīves daļu.
„Ir lietas, kas nav atkarīgas tikai no talanta un gribas. Kalngalus nevar sasniegt uzreiz. Pedagogam jāraugās, lai būtu zināmi pamati, uz kuriem talants varētu veidoties.”
Ubāna pedagoģijas pamatprincips tad arī ir ielikt šos pamatus, uz kuriem varēs veidoties talants. Bet „pamatu likšana” sākas ar kārtību un disciplīnu. Šai ziņā profesors ir pedants. Darbu usākot visam jābūt tīram un kārtīgi saliktam.
„…ikdienas strādāšana attīsta veiklību, arī – drosmi. Ir cilvēki, kas saredz tikai daļu no dabas. Taču dabu jāprot saskatīt kopumā, lai tad uzgleznotu to, kas nozīmīgākais.”
Paša Ubāna māksla balstās uz smalku krāsu toņveidību izjūtu, krāsas „telpiskumu”. Tādēļ meistaram nepieņemama liekas šodienas glezniecībā populārā tendence strādāt ar lokālām krāsām, kas piešķir gleznai plaknē reducētas dekoratīvi ornamentālas kompozīcijas īpašības. „Ja krāsu ieliek kā krāsu, – ir dekoratīvs darbs. Pārāk stiprs laukums jauc ārā visu to glezniecību,” saka meistars. Tāpat Ubāns ir pret „orģinalitātes” meklējumiem, pret „jaunatklājumiem”, kuri nebalstās uz dabas studijām un nepauž satura un formas vienību. „Es nebūt neesmu konservatīvs, bet daudzi diletanti zem modernisma maskas.”
Meistars uzskata, ka latviešu padomju glezniecības visumā mierīgajā, līdzsvarotajā, uz labām reālistiskām tradīcijām balstītajā attīstībā nevar mākslīgi „ielauzt” kaut ko ekstraordināru: „Katram būtu jāpieliek pa „ķieģelītim” jābūt pamatīgam, dabas gleznieciskā izpratnē balstītam.
„…Vecmeistaru var pazīt no pašas jaunības – ir vienojošs pavediens,” reiz kādā sarunā, pieminot savu iemīļotos gleznotājus, teica Ubāns.
Daba un darbs māksleniekam ir dzīves iepazīšanās un apliecinājuma avots. Tas ir skaistuma un estētiska prieka avots, no kura viņš palīdz smelt daudziem.
„…Gleznotājam jāatsedz tas, kam cilvēki ikdienā paiet garām. Vērojot dabu ar mūsdienu mākslinieka acīm, šodien mēs tajā redzam daudz tāda, par ko agrāk nevarējām pat iedomāties, un nav šaubu, ka paaudzes, kas nāks pēc mums, uz dabu lūkosies no jauna no sava viedokļa. Daba ir bagāta ierosmēm, neizsmeļama, man divu mūžu būtu par maz, lai to daudzmaz iepazītu un atklātu…”
Šis iepazīšanas un atklāšanas darbs turpinās. Tādēļ Konrāda Ubāna māksla ir vienmēr jauna.
K. Ubāna dzīves svarīgākie dati
Dzimis 1893. gada 31. decembrī Rīgā.
1910. gads. Pabeidz Odiņa tirdzniecības skolu Rīgā.
1910. gada septembris – decembris. Mācās Odesas mākslas skolā.
1911. – 1914. gads. Mācās Rīgas pilsētas mākslas skolā.
1915. – 1916. gada ziema. Mācās Penzas mākslas skolā.
1920. – 1925. gads. Strādā par direktora vietnieku Rīgas Valsts Mākslas muzejā.
1925. gads. Sāk strādāt par gleznošanas pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā.
1925. – 1940. gads. Strādā par gleznošanas pasniedzēju Latvijas Mākslas Akadēmijā.
1940. – 1941. gads. Gleznošanas katedras docents Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā.
1941. – 1944. gads. Strādā par gleznošanas pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā.
No 1946. gada – profesors Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā.
1945. gads. Piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums.
1946. gads. Apbalvots ar medaļu „Pa pašaizliedzīgu darbu Lielajā Tēvijas karā”
1958. gads. Piešķirta Latvijas PSR Valsts prēmija.
1959. gads. Piešķirts Latvijas PSR Tautas mākslinieka nosaukums.
1964. gads. Apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.