Par islāma ticību izvēlējos rakstīt tādēļ, ka šīs reliģijas piekritēju darbība ir šīsdienas aktualitāte. Gribēju noskaidrot, kāda ir tās izcelsme un būtība. Vai tiešām islāms ir tikai teroristu-pašnāvnieku reliģija? Ne tikai visā pasaulē, bet arī Latvijā pieaug musulmaņu skaits. Kā pret viņiem izturēties?
Manuprāt, mēs spējam saprast tikai to, ko pazīstam un tādēļ domāju, ka ir svarīgi uzzināt pamatprincipus islāma ticībai.
Islāms ir viena no salīdzinoši jaunākajām reliģijām pasaulē. Tā radās 7.gs. Arābijas tuksnešos un to dibinājis Muhameds (570. – 632.), kuru musulmaņi uzskata par pravieti, par pēdējo un vispilnīgāko Dieva sūtni. Muhameds ir vienīgais no lielo reliģiju praviešiem, par kuru ir ne tikai saglabājušies nostāsti un leģendas, bet arī laika biedru liecības. Viņš ir bijis reāla persona. Muhameds nācis no kureišu vidus un ap 570. gadu dzimis Mekā. Agrā bērnībā zaudējis vecākus, viņš sāka kalpot pie kādas bagātas atraitnes, kuru vēlāk apņēma par sievu. Līdz pat pusmūža gadiem Muhameds bija vienkāršs, pārticis tirgotājs un no pārējiem pilsētniekiem īpaši neatšķīrās, taču ap 610. gadu viņš piedzīvoja reliģisku atklāsmi, kas izmainīja Muhameda dzīvi un mainīja pasauli. Muhamedam parādījās eņģelis Džibrīls (Gabriēls), kas viņu uzrunāja un pavēstīja, ka Allāhs ir vienīgas dievs, un aicināja Muhamedu sludināt jauno reliģiju, kuras pamatā bija ticība vienam dievam. Vēstījumi no debesīm pienāca atkal un atkal, pamazām iezīmējot jaunās reliģijas būtību. Muhameds, uzņēmies pravieša pienākumus, sāka sludināt kureišiem monoteistisku ticību Allāham. Sākumā viņa piekritēju pulks bija diezgan mazs – iespējams, kureišu valstsvīri baidījās, ka reliģijas maiņa mazinās Kaabas un Mekas nozīmību ticīgajiem. 622. gadā Muhamedu padzina no Mekas, tādēļ viņš ar saviem sekotājiem devās uz Medīnu (arābiski – Medšru). Iziešana no Mekas (Hidžra) iezīmēja Muhameda slavas ceļa sākumu, tādēļ musulmaņi to uzskata par sava laikmeta sākuma punktu. Kā zināms, kristieši par mūsu ēras sākumu uzskata Kristus dzimšanu, bet musulmaņi – 622. gadu jeb Hidžras dienu. 630. – 631. gadā musulmaņi Muhameda vadībā pakļāva Meku un vēlāk arī citus Arābijas rajonus, nodibinot pirmo musulmaņu valsti – Arābu kalifātu. Muhameds mira 632. gadā, Medīnā, 63 gadu vecumā. Viņam bija meita Fātima, taču nebija dēla un viņš nebija iecēlis sev kādu pēcteci, tāpēc pravieša sekotāju vidū radās lielas nesaskaņas, kuru var uzskatīt par politiska rakstura reliģisku konfliktu, kas nav atrisināts līdz mūsdienām.
Islāms ir izplatīta reliģija. Vairāk kā 25% pasaules iedzīvotāju ir musulmaņi. Uzskata, ka pašlaik aptuveni 2,5 miljardi cilvēku pasaulē dzīvo saskaņā ar islāma reliģiju un islāmticīgo musulmaņu skaits, reliģijas popularitāte un politiskā ietekme mūsdienās strauji pieaug. Publicētos datus nevar uzskatīt par precīziem, jo dažās valstīs ir noteiktas normas, kuras neļauj izpaust reliģisko piederību. Droši varam apgalvot, ka lielākā daļa islāmticīgo dzīvo Āzijā un Ziemeļāfrikā. Pieaug musulmaņu skaits Eiropā un Amerikā, tādejādi islāms ir kļuvis par visstraujāk augošo reliģiju pasaulē.
Musulmaņu galvenie reliģiskie pienākumi ir izteikti islāma Piecos Pīlāros jeb piecos islāma balstos, un tie ir sekojoši: svinīgi apliecināta ticība vienīgajam Dievam Allāham un Muhameda atzīšana par viņa pravieti; vismaz piecas lūgšanas katru dienu; īpašs ikgadējo ienākumu daļas ziedojums kopienas fondam; 30 dienu gavēnis ramadāna mēnesī; svētceļojums uz Meku. Musulmaņi tic, ka, ievērojot šos likumus, viņi nonāks debesīs. Islāma ticība nozīmē: ticība vienam Dievam, Allāham; ticība visiem Dieva praviešiem; ticība eņģeļu eksistencei; ticība Pastardienai, dzīvei pēc nāves, debesīm un ellei; ticība dievišķajiem likumiem un iepriekšnolemtībai. Islāms nozīmē paklausību, pakļaušanos Allāha gribai. Musulmaņi tic, ka nav nevienas citas dievības kā vien Allāhs.
Katra musulmaņa pienākums ir studēt Korānu. Korāns ir islāma svētā grāmata, šis nosaukums ir cēlies no arābu vārda, kas apzīmē lasīšanu. Musulmaņi tic, ka tajā vārds vārdā pierakstītas Allāha atklāsmes pravietim Muhamedam, un, ka sekošana Korāna norādījumiem viņu dzīvi padarīs svētāku. Katru atsaukšanos uz Korāna tekstu ievada vārdi “Allāhs sacīja”. Korāns iesaka ticīgajam pilnībā nodoties taisnprātībai, līdzjūtībai un mieram. Islāmticīgie skolēni svēto rakstu fragmentus mācās no galvas un uz Korāna studijām balstās mācību programmas lielākajā musulmaņu augstskolā – Azhara Universitātē Kairā.
Lai kur musulmaņi atrastos, viņi piecreiz dienā lūdz Dievu. Viņi pagriežas ar seju pret Mekas pusi un nometas ceļos uz zemē izklāta paklājiņa. Pirmā lūgšana ir jāveic starp rīta krēslu un saules lēktu, otrā pēc pusdienas, trešā pievakarē, ceturtā uzreiz pēc saules rieta, bet piektā pēc tumsas iestāšanās. Ja kāds ticīgais nepiedalās lūgšanās trīs piektdienas pēc kārtas, tad var uzskatīt, ka viņš ir ticības atkritējs.
Atbilstoši islāma ticībai, bagātība ir Dieva dāvana, kura cilvēkam piešķirta uz laiku, tāpēc katram turīgam musulmanim ir pienākums palīdzēt nabadzīgākiem ticības brāļiem. Korāns precīzi norāda, kam būtu jāpalīdz: dāvanas jāpasniedz tikai nabagiem un ubagiem, vergu un gūstekņu izpirkšanai, tiem, kuri ir iekļuvuši parādu jūgā, kā arī trūkumā nonākušiem ceļiniekiem. Tiek uzskatīts, ka šī obligātā prasība palīdz islāma piekritējiem pārvarēt tādas negatīvas īpašības kā skopums, alkatība, skaudība un naids. Par šādi pasniegtām dāvanām nav jāgaida nedz pateicības vārdi, nedz uzslavas.
Ikvienam musulmanim ir jāpiekopj gavēnis musulmaņa devītajā (ramadāna) mēnesī. Gavēņa laikā islāmticīgais nedrīkst dienas gaišajā daļā ēst, dzert, smēķēt un gūt jebkādas baudas. Gavēņa mērķis ir panākt, lai ikviens labāk izprastu tos, kuri dzīvo trūkumā. Paši izbaudot ciešanas ticīgie būs līdzcietīgāki pret apkārtējiem. No gavēņa ir atbrīvoti slimnieki, mazi bērni, ļoti veci cilvēki, grūtnieces, kā arī sievietes, kuras zīda bērnu.
Piektais reliģiskais balsts islāma reliģijā ir svētceļojums uz Meku. Ikvienam materiāli nodrošinātam musulmanim ir pienākums kaut reizi mūžā doties svētceļojumā uz Svēto pilsētu Meku. Tas jāveic ceturtajā mēnesī pēc ramadāna atbilstoši islāma mēness kalendāram. Svētceļojuma laikā musulmanim obligāti jāizpilda šādi nosacījumi: jābūt attiecīgi apģērbtam (apģērbs sastāv no dieviem baltiem drēbes gabaliem); goddevīgi jāapiet apkārt Kaabas svētnīcai (tās iekšienē atrodas melns akmens, meteorīts, kurš saglabājies no senatnes) septiņas reizes; jāpiedalās reliģiskā ceremoniālā Arafata ielejā.
Mūsdienu cilvēkam par islāmticīgajiem ir izveidojies maldīgs priekšstats – valda stereotipi – terorists-pašnāvnieks. Kas radījis šo stereotipu? Masu saziņas līdzekļos mēs gūstam ziņas tikai par šīs ticības radikālajiem novirzieniem un to darbību. Paši musulmaņi nosoda teroristu darbību un uzskata to arī par savu problēmu. Jebkurai reliģijai kaitē radikālisms un tolerances trūkums. Cilvēkus vajadzētu vairāk iepazīstināt ar islāma patieso būtību un nevajadzētu kultivēt nepārtraukto musulmaņu nosodīšanu.