Bizantijas kultūra

Bizantija sevi uzskatīja par Romas varas mantinieci, tās tradīciju glabātāju un īstās kristīgās ticības (pareizticības) sargu; un ar to ļoti lepojās. Iedzīvotāji, kuri nebija dzimuši romieši, sevi dēvēja par romāņiem.

Veidojās jauna kultūra, jauni pasaules uzskati un jauna garīgā dzīve; viņu bāze gan ir antīkās tradīcijas, bet uz šiem pamatiem veidotā kultūra ir tik orientāliska, ka tajā grūti saskatīt antīkās kultūras principus. Romiešu absolūtisms, asīriešu kareivība, ēģiptiešu ticības fanātisms – to visu savienojot, radās jaunā Bizantijas kultūra.

Bizantija savā pastāvēšanas sākumposmā turējās pie ko

o
osmopolītiskām Romas tradīcijām – lai gan Bizantija šķiet Romas impērijas kopija, patiesībā tā sastāv no hellēnisma pamatiem un tiem pievienotām Austrumu kultūru vērtībām. Vēlāk grieķiskais elements arvien vairāk ņēma virsroku.

Viens no Bizantijas impērijas ilgpastāvēšanas iemesliem bija valsts milzīgais kulturālais iespaids uz kaimiņtautām – ne vien slāviem un arābiem, bet arī ģermāņu barbaru valstīm. Bizantija bija kultūras centrs, bizantiešu mākslinieki un zinātnieki izplatīja viņu kultūru.

Bizantijas galvaspilsētā – tolaik ļoti svarīgā tranzīttirdzniecības centrā – sabrauca tirgotāji no tālām zemēm. Konstantinopoli sauca par zelta tiltu starp Austrumiem un

n
n Rietumiem. Bizantija rosīgi tirgojās ar daudzām zemēm un tautām, galvenokārt ar Austrumu valstīm – Arābiju, Irānu, Indiju, Ķīnu u.c. No Austrumiem tirgotāji galvenokārt ieveda zīda audumu, ziloņkaulu, dārgakmeņus un garšvielas, bet izveda apģērbus, izšuvumus, stikla izstrādājumus.

Justiniāna I laikā (527. – 565.) bija vērojams li

i
ielākais uzplaukums Bizantijas vēsturē. Imperators cēla lielas, varenas celtnes visās Bizantijas lielākajās pilsētās, slavenākā no celtnēm – Sofijas katedrāle Konstantinopolē.

Justiniāns izveidoja jaunu likumu krājumu “Codex Justinianeus”, ko sastādīja īpaša valdības komisija. Šīs civiltiesību kodekss tika izdota 529. gadā. Vēl mūsdienu Eiropas valstu likumdošana daudzējādā ziņā balstās uz šiem Justiniāna I laikā izveidotajiem juridiskajiem principiem.

Tikai retais no ķeizariem mira dabīgā nāvē; daudzus gāza no troņa viņu dēli vai sadumpojušies karavadoņi, citi krita par upuri sieviešu intrigām un sievu pasniegtām indēm, dažus nodūra.

Viduslaiku sākumā Bizantijā bija daudz vairāk izglītotu cilvēku nekā Rietumeiropā. Pilsētās bija skolas, kurās bērni mācījās rēķināšanu, rakstīšanu un lasīja Homēru, Eshilu un Sofoklu, studēja seno zinātnieku darbus. Jāteic, ka skolās varēja mācīties tikai bagātu ģimeņu atvases. Konstantinopolē nodibināja grieķu un la

a
atīņu valodas labāko pratēju komisiju – šīs komisijas locekļi meklēja un pārrakstīja retas grāmatas, kas bija paredzētas imperatora bibliotēkai.

9. gs. Konstantinopolē atvēra pirmo augstskolu Eiropā, nodibināja arī augstāko medicīnas skolu. Pret senās izglītības un zinātnes paliekām cīnījās kristīgā baznīca. Garīdznieki uzskatīja, ja cilvēki nepratīs lasīt un rakstīt, viņi bez ierunām pieņems Dievu un kristīgo ticību: “Labāk ir neprast lasīt, nekā lasīt to, kas var izraisīt šaubas par ticību.”

529. gadā Justiniāns I pavēlēja slēgt filozofu skolu Atēnās. To var uzskatīt par antīkās filozofijas galu.

Literatūrā ga

a
alveno lomu ieņēma baznīcas grāmatas, t.i. svēto dzīves apraksti, stāsti par mūku varoņdarbiem un brīnumiem. Tajos plaši aprakstītas mūku mokas, Dievam par godu atteikdamies no visiem dzīves priekiem un kā, arīdzan Dievam par godu, viņi mocījuši savu ķermeni. Šādu stāstu (rīcību) dēļ baznīca šos mūkus pasludināja par svētajiem, tādejādi padarot viņus par piemēru, kam vajadzētu sekot.

Bizantiešu māksla, tāpat kā visa bizantiešu kultūra, bija dažādu, savstarpēji svešu elementu maisījums – celtniecībā manāmi ēģiptiešu, sīriešu un pat feniķiešu motīvi, bet mozaīkās – ķīniešu un persiešu pamati. No austrumiem bizantieši aizguvuši krāsas – modi drēbēs izmantot zeltu un dārgakmeņus.

Konstantinopolē un citās pilsētās cēla ļoti greznas celtnes. Galvaspilsētas galvenās ielas greznoja desmitiem piļu un tempļu. Imperators Justiniāns I tās cēla visās lielākajās impērijas pilsētās, un varenākā no tām – Svētās Sofijas katedrāle. Tā tika dēvēta par “brīnumu”. Imperators vēlējās padarīt Sv. Sofijas katedrāli par galveno baznīcu visā impērijā. Desmit tūkstoši cilvēku cēla šo katedrāli piecus gadus (tam laikam diezgan ātrs temps). Celtniecībā tika iesaistīti visi tā laika labākie arhitekti un mākslinieki. Katedrāles iekšienē bija marmora grīda ar spilgtiem ornamentiem, zelta un sudraba trauki, izšūti zīda audumi un sienu gleznojumi.

Konstantinopolei varenībā un skaistumā bija jāpārspēj visas citas pilsētas, lai ikvienu varētu pārliecināt par impērijas spēku un imperatora varenumu.

Bizantijā katedrāļu un piļu sienas greznoja ar mozaīkām. Tajās bieži vien tika attēlots imperators, viņa galminieki un baznīcas vadītāji.

Tika celti teātri, hipodromi, pirtis, baznīcas, plaši laukumi.

Par izciliem mākslas darbiem var uzskatīt Bizantijas svētbildes – tās gleznoja ar krāsām uz gludiem koka dēļiem.

Bizantiešu mākslā cilvēku attēlos neparādās ķermeņa formas vai emocijas. Zuda cilvēku portretiskās iezīmes, sejas tika “izstieptas”.