Par romanizāciju sauc Romas provinču iedzīvotāju, galvenokārt to elites, pieskaņošanos romiešu dzīvesveidam. Tas nozīmē arī citu Romas civilizācijas elementu, piemēram, latīņu valodas, izglītības, personvārdu utt. pārņemšanu. Sākotnēji romanizācija skāra tikai pilsētas, bet tālāko romanizācijas izplatību veicināja romiešu leģionu patstāvīga uzturēšanās provincēs. Ārpus leģionu nometnēm veidojās ciemi, kuros dzīvoja tirgotāji, amatnieki, krodzinieki un karavīru neoficiālās ģimenes. Tur dzīvoja un saimniekoja galvenokārt pēc romiešu tradīcijām.
Pirmās romanizētās provinces bija Piealpu Gallija, Narbonnas Gallija, Dienvidu un Dienvidaustrumu Spānija, vēlāk pārējā Gallija, Spānija un Donavas baseina provinces, kā arī Āfrika un Britānija (ne tik lielā mērā). Romas impērijas austrumu daļu romanizācija īpaši neskāra, jo romieši izjuta cieņu pret grieķu kultūru un grieķiskais elements tur paturēja savu vadošo stāvokli, bet tomēr grieķu valodā ieviesās daudz latīnismu.
Oktaviāna Augusta (63. – 14. g. p.m.ē.) laikā provinces sāka strauji attīstīties. Augusts tuvināja provinces Itālijai un Romai, sakārtoja un pastiprināja kontroli pār provinču pārvaldniekiem un nodokļu ievācējiem, lai ierobežotu romiešu amatpersonu patvaļu un pārtrauktu provinču izlaupīšanu, aizliedza nodokļu iekasēšanu nodot atpircējiem, veicināja pilsētu attīstību. Tajās valdīja romiešu amatniecības tradīcijas, viņu preces un nauda. Nauda bija arī propagandas līdzeklis – uz monētām iekaltais imperatora attēls visus provinču iedzīvotājus “iepazīstināja” ar valdnieku. Lauksaimniecībā vietējās tradīcijas apvienojās ar Itālijas ražošanas tradīcijām. Augusta laikā forumā novietoja Zelta Jūdzes Stabu, kas simboliski nozīmēja provinču pievienošanos Romai.
Provinču iedzīvotājiem bija liela nozīme romiešu palīgkaraspēku komplektēšanā. Pēc 25 gadu dienesta viņi bija kļuvuši par romiešiem, nevis provinciāļiem, jo baudīja arī romiešu pilsoņu tiesības un ieguva prestižu un turību. Kopš 1. gs. vidus vairāki dižciltīgi provinciāļi iekļuva arī Romas senātā un 2. gs. tā jau ir norma. Dižciltīgie provinču iedzīvotāji uzskatīja sevi par īstiem romiešiem un Romu dēvēja par savu tēvzemi, savukārt romieši impēriju uztvēra kā veselu kopumu un viņu apziņā provinces pārstāja būt kaut kas atsevišķs.
Romanizāciju var uzskatīt par Romas impērijas sabiedrības integrēšanās procesu ar pozitīvām un arī negatīvām izpausmēm. No vienas puses, iespējams, ka mazinājās provinču nacionālās īpatnības, bet no otras puses, iespējams, sāka rasties vienota Eiropas apziņa, līdzīgi kā savulaik hellēnisma laikā.