Asteroīdi.
Asteroīdi jeb mazās planētas ir dažāda izmēra objekti, kas riņķo ap Sauli. Visvairāk asteroīdu atrodas starp Marsa un Jupitera orbītām – šo kosmiskās telpas apgabalu sauc par asteroīdu joslu. Daži asteroīdi atrodas tālāk aiz Jupitera orbītas. Ir arī tādi asteroīdi, kuru orbītas šķērso Zemes orbītu. Vienā asteroīdu joslā riņķo aptuveni 100 tūkstoši asteroīdu. Vairāk nekā 6 tūkstošiem asteroīdu ir noteiktas precīzas orbītas, tiem ir piešķirti numuri un nosaukumi. Vislielākais asteroīds ir Cerera. Tā diametrs ir aptuveni 1000 km. Nākamais lielākais ir Pallāda – 600 km, tad Vesta – 538 km. Pārējie asteroīdi ir mazāki, bet vismazākā asteroīda diametrs ir 0,5 km. Objektus, kas mazāki par 0,5 km diametrā sauc par meteoroīdiem. Vislielākajiem asteroīdiem – Cererai, Pallādai, Vestai un citiem ir lodveida forma. Mazākiem asteroīdiem ir neregulāra forma. Asteroīdiem nav atmosfēras, tie ir auksti ķermeņi, kuru virsas temperatūra Saules apspīdētajā pusē nepārsniedz -100° C. Uz asteroīdu virsmas ir arī krāteri, kas rodas no meteoroīdu triecieniem.
Asteroīdi ir atliekas no tiem aizvēsturiskajiem laikiem pirms 4,6 miljardiem gadu, kad veidojās Saules sistēma. Tie ir interesanti zinātnieku izpētes objekti, taču mums ir nekaitīgi tikai līdz brīdim, kamēr to kustības trajektorijas neskar Zemi. Pēdējā laikā aizvien pieaug zinātnieku bažas par to, ka reiz kāds liels asteroīds varētu izraisīt globālu katastrofu vai pat iznīcināt visu mūsu planētu. Tie šķiet mazi, tāli un gluži nekaitīgi tikai tikmēr, kamēr tie neskar mūs. Tomēr Zeme glabā konkrētas liecības par asteroīdu un meteoru postošo darbību jau miljardiem gadu. Vienā no pirmajām lielajām sadursmēm ar milzu asteroīdu vai meteoru tika izkustināta Zemes ass, no sprādziena radītajām atlūzām un gāzēm izveidojās Mēness, un kopš tā laika uz Zemes mainās diena un nakts, pastāv gadalaiki. Viens no populārākajiem zinātnieku viedokļiem liecina, ka arī dinozaurus pirms 65 miljoniem gadu iznīcinājis kāds milzu asteroīds vai komēta. Tas nozīmē, ka šiem pierādījumiem vēl aizvien vajadzētu būt redzamiem kaut kur Zemes apvalkā.
Kad meteors ietriecas zemē, gaisā izmestās atlūzas ir simt reižu lielākas par tā masu. Klints futbola laukuma lielumā iznīcina jebko 30km attālumā. Ja tāds vai līdzīgs asteroīds nokristu uz Zemes, tas pilnībā iznīcinātu lielu pilsētu. Trieciena vilnis radītu vējus, kas uzbruktu pilsētai ar ātrumu 650 km/h. Trieciens radītu spiedienu vairāk nekā 2 kg/kvadrātcollu: tas ir pietiekami, lai sagrautu ēkas un stikla lauskas lidotu ar skaņas ātrumu. Nākamajās dažās minūtēs izceltos ugunsgrēki. Asteroīda karstums aizdedzinātu celtnes, sabojātos gāzes vadus un lidojošās atlūzas. Sprādziens pilnībā iznīcinātu pilsētu 25 km rādiusā. Ja asteroīds ietriektos zemē, lielākā tā enerģijas daļa radītu krāteri, taču ir vēl viena, daudz postošāka iespēja – sprādziens gaisā. Akmens asteroīdi bieži vien ir trausli.
Ja asteroīds tiešām tiktu atklāts, kura trajektorijas sadurtos ar Zemi, būtu jāatrod veids, kā novērst globālu katastrofu. Starpplanētu izplatījumā būtu jāsūta pietiekami spēcīgs kodolierocis, lai bīstamākos asteroīdus novirzītu no trajektorijas. Mūsdienās paiet 10 gadu, lai sagatavotu kosmiskās raķetes lidojumu. Ārkārtējā gadījumā paietu vismaz divi gadi, lai raķete būtu gatava un varētu doties pretī asteroīdam.