Atlantīda

Tai tālajā dienā, kad visuvarenais radīja lielāko Grieķijai piederošo salu Krētu, viņš, šķiet, bijis dāsni romantiskā noskaņojumā un nežēlojis neko, kas pa spēkam. Viņš tai dāvājis pasakainu skaistumu un varenību – klinšainus kalnus, saulainas pludmales ar dzidri zilzaļu Vidusjūras ūdeni, neaprakstāmi krāsainu augu valsti un vēl piedevām notikumus, kas šodien, mītiem apvīti, pievilina tūristus, arheologus un pētniekus no visas pasaules.

Par Krētas šarmu liecina iespējamās patiesības – leģendas un mīti –, kā arī zinātnieku nebeidzamie centieni atšķetināt notikumus, par ko vēsture spītīgi klusē. Dažus stāstus intrigai der uzzināt, pirms spert kāju uz Krētas zemes.

Vai Krēta ir zudusī Atlantīda?

Daži zinātnieki uzskata, ka senās civilizācijas – mīnojiešu – Krēta ir noslēpumainā sala Atlantīda, ko savos pāris darbos pieminēja sengrieķu filosofs Platons. Viņš ir pirmais stāsta par Atlantīdu autors. Diemžēl vēl nevienam nav izdevies noskaidrot, vai Platons savu darbu saturu būvēja no patiesiem vēsturiskiem notikumiem vai arī «Tīmajs» un «Kritijs» bijuši viņa fantāzijas augļi. Kā zināms, Atlantīdas sirds pēkšņi pārstāja pukstēt, jo salu un tās iedzīvotājus vienas nakts laikā no zemeslodes virsas noslaucīja prātam neaptverama kataklizma. Neapstrīdams ir fakts, ka reiz tiešām pastāvējusi varena Vidusjūras civilizācija – mīnojiešu Krēta, ko daļēji iznīcināja katastrofālais vulkāna izvirdums Tēras salā, kas atrodas uz ziemeļiem no Krētas. Zinātnieki pieļauj, ka dialogā «Kritijs» Platons sagrozītā veidā apraksta mīnojiešu Krētas bojāeju Tēras izvirdumā. Taču šim pieņēmumam oponē fakti, ka Krēta atrodas Platona aprakstam neatbilstošā vietā, tai ir citi izmēri, tās kultūra uzplauka citā laikā un nav pieredzējusi pilnīgu bojāeju kataklizmā. Vien vulkāniskos pelnus vējš sapūta Krētas salā, un to klāja vairākus metrus biezs pelnu slānis, pārklājot mīnojiešu iekoptos laukus un izpostot visu ražu. Nav izslēgts, ka simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku nomira no bada un infekcijām, taču pastāv iespēja, ka mīnojieši izdzīvoja un pat vairoja savu labklājību. Jāpiebilst, ka Tēras vulkāna izvirdums dunējis 17. vai 16. gadsimtā pirms mūsu ēras, mītiskā Atlantīda varenības augstāko virsotni sasniegusi pirms 11 000 gadu, bet Platons dzīvoja 427. – 347. gadā pirms mūsu ēras.

Zeva un Mīnotaura dzimtene

Mūžsens stāsts vēsta par Tēseju un Mīnotauru. Proti, Atēnu senais valdnieks stiprinieks Tēsejs brīvprātīgi devās uz Krētu uzvarēt Mīnotauru – puscilvēku pusvērsi, kas mita ieslodzīts sarežģīta labirinta centrā. Mīnotaurs bijis valdnieka Mīnoja sievas un viņas iemīlētā debesu vērša dēls. Pēc nežēlīgas cīņas Tēsejs nogalināja briesmoni un laimīgs atgriezās mājās. Pētnieki centušies saskatīt patiesības elementus šajā stāstā. Arheoloģiskie pētījumi Krētas salā, Knosā, atklāja sarežģītu un interesantu būvi, kas faktiski ir labirintveida celtne. Tādējādi šķiet, ka mīts par Tēseju un Mīnotauru vismaz daļēji atbilst patiesībai. Stāsts varētu atspoguļot laiku, kad grieķi bijuši pakļauti mīnojiešu civilizācijai. Mīnotaura nokaušana, iespējams, ir grieķu civilizācijas vēsturiskā uzvara un atbrīvošanās no mīnojiešu kundzības bronzas laikmetā. Spēcīgā mīta dēļ labirints ir grieķu tradicionālais ornaments, kas mūsdienās attēlots uz dažādiem suvenīriem, iekalts rotaslietās un klāj citas lietas, neļaujot aizmirst slaveno nostāstu.
Vēl Krētas sala ir slavena ar plakankalnu Lasiti, kura alā, pēc nostāstiem, dzimis dievs Zevs.

Kur aizķeras meiteņu acu skatieni

Grieķi lieliski apzinās savas zemes vēstures mantojumu un prot to izmantot savā labā. Viņi ir sapratuši, ka mītiem apvīto salu brauks lūkoties miljoniem tūristu, un nekas cits neatliek, kā ar iebraucējiem draudzēties. Krētā pavadīto desmit dienu laikā spilgti iezīmējās salas iedzīvotāja tēls. Grieķis šķiet atsaucīgs, rosīgs, trokšņains, neiecietīgs nu gluži kā nekaitīga sprāgstviela – ātri eksplodē un tikpat strauji nomierinās. Interesanti braukt sabiedriskajā transportā, kur pie stūres iekārtojies kāds tipisks krētietis. Viņš signalizē pie visniecīgākās aizķeršanās un neskaidros jautājumus ar konduktoru atrisina, skaļi klaigājot pa visu autobusu.
Vēl, runājot par krētiešiem, nevar nepamanīt labi koptos vīriešus. Uzkrītoši liela daļa Krētas puišu ir ar nevainojamu matu sakārtojumu, kas ik rītu tiek veidots ar dažādu iestīvinošu matu kopšanas līdzekļu palīdzību. Melnīgsnējie, simpātiskie Krētas vīrieši tērpjas stilīgā, šaurā apģērbā, kas izceļ viņu atlētisko augumu. Diemžēl mūsu stipro dzimumu ar tikpat jauku grieķu sieviešu aprakstu nevar iepriecināt.

Jāpārvar bailes no augstuma

Krētā tūristi var labi iejusties. Nelielajā salā īpaši domāts par iebraucēju ērtībām. Visi pakalpojumi tiek sniegti angliski, taču nereti personāls runā trijās valodās – angļu, vācu un arī krievu. Grieķi pat cenšas uzminēt un vienmēr noskaidro, no kuras valsts ciemiņš ieradies.
Nokļūstot Krētā, grēks neizbraukāt šo salu krustu šķērsu. Taču vispirms jāaprod ar ceļiem. Visgrūtāk to izdarīt cilvēkiem, kuriem bail no (patiešām ļoti liela!) augstuma. Šaurās, līkumainās, toties kvalitatīvās un asfaltētās brauktuves vijas kalnu gālēs un pakājēs. Iespaidīgākais bija brauciens uz Zeva alu. Ceļš veda aizvien augšup, līdz vienubrīd elpa aizrāvās, paskatoties lejā, – stāva nogāze, kaut kur daudz zemāk redzama mazu baltu mājiņu pilsēta, bet vēl tālāk – zilzaļā Vidusjūra. Dabasskatu varenība vārdiem nav aprakstāma. Tiesa, nedaudz apdalīts ir šoferis, kuram jāpierod pie sākumā neomulīgās pašsajūtas, vadot automobili turpat pie kraujas gar margām, kas īpašu uzticību nevieš. Dažkārt to vispār nav. Savukārt otrā ceļa pusē parasti ir stāvi klinšaini kalni. Tur ir lielāka drošības izjūta, kaut arī nepārtraukti ceļa zīmes vēsta, ka iespējami nogruvumi. Šoferis nedrīkst aizrauties ar dabas skatu pētīšanu un lūkoties uz kalnu kaziņām, kas nereti iznākušas gozēties saulītē un atrādīties tūristiem.
Orientēties Krētā ir ļoti vienkārši. Pirmkārt, katram tūristam tiek iedota salas karte, pastāstīts par ievērojamākajām vietām, kurp derētu aizbraukt. Dodoties ceļā, atliek vien sekot norādēm, uz kurām vietu nosaukumi rakstīti ne vien grūti saprotamajā grieķu valodas burtu savirknējumā, bet arī rietumeiropietim tuvākajā angļu valodā. Tikai jārēķinās ar to, ka vienādu attālumu nesanāks mērot tikpat ātri kā Latvijā. Krētā ceļu virtenes izkārtotas tā, ka brīžam lielākais iespējamais pārvietošanās ātrums ir 20 – 40 kilometru stundā.
Lieki satraukties par transportu. Pilsētās teju vai uz katra stūra ir automašīnu, motorolleru un kvadraciklu noma. Ar pēdējiem diviem var apbraukāt pilsētu, bet tālākam ceļam ieteicams īrēt automašīnu. Krētā ir arī attīstīta starppilsētu autobusu satiksme.

Zvilnis palmu ēnā

Īpašs stāsts ir par Krētas pludmalēm. To krastos ir mazi, smalki akmentiņi, nevis zeltainas smiltis kā pie mums. Par vienīgo smilšu piekrasti krētieši dēvē Matalas pludmali, kaut gan arī tur smilšu graudiņi ir krietni lielāki. Arī Matalai ir savs stāsts. Kā vēsta mīts, Zevs pārvērtās par vērsi un, nolaupījis Eiropu, to uz saviem pleciem atnesa uz Matalu. Mūsdienās Matala ir iecienīta atpūtas vieta, kas atbilst iepriekš izsapņotai vīzijai ar paradīzes pludmali. Peldvietu ieskauj klintis, kurās atrodas alas. Matalu dēvē arī par hipiju pludmali. Tiesa gan, šobaltdien tur dzīvojot vairs tikai viens hipijs, kas sen jau nav redzēts.
Patiesas eksotikas cienītāja sapņu piepildījums varētu būt Vai – tā dēvētā tūkstoš palmu pludmale, kur esot filmēta šokolādes batoniņa «Bounty» reklāma. Jūra, pludmale, saule, kokospalmas, eksotisks kokteilis, un, šķiet, ka skaistākais dzīves mirklis ir klāt!
Bet pludmaļu Krētā ir neskaitāmi daudz. Visas glīti iekoptas, saulainas un pievilcīgas. Svarīgi allaž palikt modriem, lai neuzkāptu adatainajam jūras ezim vai kādai lapsenei. Reti kurš atpūtnieks, izklājis savu dvielīti, guļ cietajās smiltīs. Pārsvarā visi nomā speciālas gultas un saulessargus.
Kad pludmales izbaudītas, var pievērsties kam ne tik saulainam. Piemēram, Spinalongas cietoksnim. Tas atrodas kādā mazā saliņā, kurp no Krētas itin bieži ved ekskursantus. Par Spinalongas dramatisko vēsturi sabiedrība uzzināja tikai septiņdesmitajos gados, kad mediķi Grieķijā iemācījās ārstēt spitālību. Cietoksnis bija piespiedu trimdas vieta – dzīve un nāve nelaimīgajiem, kas bija saslimuši ar šausmīgo lepru jeb spitālību. Pie cietokšņa atradās tikai vieni vārti, kur reizi nedēļā pieveda pārtiku. No Spinalongas neviens neatgriezās. Tikai 1963. gadā cietokšņa iedzīvotājus pārveda uz Atēnu slimnīcu, bet varenā ēka šodien ir iecienīts tūristu apskates objekts.

Ar vienu reizi ir par maz

Daba nav vienīgais, ar ko Krēta ir interesanta. Tur dzīve mutuļo! Dienas tveicē ir daudz lielāks klusums nekā naksnīgās Krētas pilsētu kņada šaurajās ieliņās. Visiem plaši atvērtas neskaitāmo krodziņu, veikaliņu un klubu durvis. Pilsētas atgādina reiz Meksikas seriālos redzēto vidi vai Kubas gaisotni. Tas viss kopā nudien ir krāšņa iespaidu buķete.
Daži teic, ka ar vienu apmeklējumu ir par maz, lai apskatītu visas ievērojamākās vietas. Tā tas ir. Taču nekur nav sacīts, ka pēc gadiem vairs tur neatgriezīšos, jo pats galvenais, ka Krēta ir viegli pieejama ikvienam eksotikas un saules cienītājam arī Latvijā. Ceļojumu organizatori piedāvā dažādu līmeņu viesnīcu izvēli, no kā atkarīga brauciena cena. Desmit dienu ceļojums var izmaksāt kā 300, tā arī 600 latu atkarībā no tā, kādu brauciena laiku, viesnīcu un ēdināšanas programmu izvēlēsieties. Nokļūt Krētā ir pavisam vienkārši. Turp četru stundu laikā nogādās lidmašīna. Uz Krētas galvaspilsētu sezonā regulāri kursē čarterreisi Rīga – Hērakliona (Krētas galvaspilsēta).
Gatavojot materiālu, izmantota grāmata «Septiņdesmit pasaules brīnumi».