Inku civilizācija

Saturs

• Mani mērķi un uzdevumi …………………………………………………………1.lpp.
• Ievads…..……………………………………………………………2.lpp.
• Priekštēči………………………………………………………………………………..3.lpp.
• Inku vēsture……………….…………………………………………4.lpp.
• Valsts iedalijums……………………………………………………………………..5.lpp.
• Valdnieki……………………………………………………………6.lpp.
• Daži valsts pārvaldes likumi……………………………………………………..7.lpp.
• Valsts teritorija un iekarojumi………………………………………8.lpp.
• Nodevas………………………………………………………………………………….9.lpp.
• Dievi, svētvietas, tempļi un rituāli…………………………….……10.lpp.
• Astronomija…………………………………………………………………………….11.lpp.
• Paražas un ticējumi……………………………………………….…12.lpp.
• Zelta darinājumi un keramika……………………………………………………13.lpp.
• Arhitektūra……………………………………………………….…14.lpp.
• Arhitektūra mūsdienās un vēsture pieminekļi……………………………..15.lpp.
• Maču Pikču…………………………………………………………16.lpp.
• Teorijas par Maču Pikču krišanu……………………………………………….17.lpp.
• Kusko…………………………………………………………….…18.lpp.
• Saimniecība…………………………………………………………………………….19.lpp.
• Ceļi un sakari……………………………………………………….20.lpp.
• Medicīna………………………………………………………………………………..21.lpp.
• Rakstība…………………………………………………………..…22.lpp.
• Bojāeja…………………………………………………………………………………..23.lpp.
• Ietekme mūsdienās………………………………….……………..…24.lpp.
• Saglabājušies apraksti………………………………………………………………25.lpp.
• Salīdzīnājumi……………………………..………………………..…26.lpp.
• Izmantotā literatūra………………………………………………………………….27.lpp.
• Nobeigums……………………………………………………….…28.lpp.
• Pielikums……………………………………………………………………………….29.lpp.

Mani mērķi un uzdevumi

Izpētīt Inku civilizacijas vēsturi, kultūru, dzīvi, saimniecību u.c. Uzzināt daudz ko jaunu par šo man pašlaik mazzināmo civilizāciju.

Ievads

Es izvēlējos rakstīt par inku civilizāciju, jo tā piesaistīja ar savu noslēpumaini interesanto kultūru un tās sasniegumiem. Par šo civilizāciju ir tik daudz spriests un tās civilizācijas iezīmes salīdzinātas ar ievērojamo Seno Romas impēriju un citām valstīm, tāpēc es vēlējos vairāk iedziļināties tieši šīs valsts kultūrā, vēsturē reliģijā pārvaldes sistēmā sadzīvē, iekarojumos un bojāejas cēloņos. Šī senā valsts ir ļoti nozīmīga vēstures sastāvdaļa un tajā vēl ir daudz neizpētītu un neatklātu noslēpumu, kas veido neprecizitātes mūsu priekšstatos. Šī bija arī ar kultūras iezīmēm bagātākā civilizācija no trim lielākajām Dienvidamerikas valstīm un pastāvēja salīdzinoši tuvāk mūsdienām.

Priekšteči

Inku civilizācija bija viena no trim lielākajām un viszināmākajām, bet ne senākajām civilizācijām. Pirms inku impērija sasniedza savu augstāko attīstības pakāpi, tās panākumiem pamatus jau bija veidojušas daudzas iepriekšējās Andu civilizācijas. Nav saglabājušies šo civilizāciju vēstures apraksti, vienīgās liecības, pēc kurām var spriest par to attīstību, iegūtas no arhitektūras, keramikas un apbedījumu pētījumiem. Arheologi atklājuši vairākus atsevišķus kultūras uzplaukuma periodus no kuriem visaugstākais bija inkiem. Pirmie sabiedriskie veidojumi radās ap 1800.g.p.m.ē. Periodā no šī laika līdz Inku impērijas izveidošanai nomainījās daudz dažādu civilizāciju, kurās pakāpeniski attīstījās sarežģīta sabiedriska organizācija, politiskas un ekonomiskas struktūras, amatniecības specializējās, radās reliģija ar daudzu dievību pielūgšanu. Gar tagadējo Peru tuksnešaino piekrasti bija izvietotas tādas civilizētas valstis kā Naska, Močika un Čima, bet kalnu augstienēs ļoti augsti attīstīta civilizācija bija Uari un Tiauanako. Periodā no m.ē. 1438. līdz 1534. gadam visas šīs daļas apvienoja Inku impērija, kas piederēja pie kečuas valodas saimes un runāja tikai sev raksturīgā – kečvu valodā.

Inku vēsture

Inku vēsture sākās ar daļēji mitoloģisku, daļēji vēsturisku stāstu par ko ir aprakstīti vairāki nostāsti un leģendas, kā piemēram: četri brāļi ar savām sievām, kas bija māsas, iznāca no kādas alas netālu no Kusko pilsētas. Tie nesa sev līdzi zelta spieķi, kuru iesprauda zemē tajā vietā, kur bija nodomājuši sākt celt savu impēriju. Īstenībā šie ļaudis, kurus tad nemaz nesauca par inkiem, ienāca Kusko pilsētā ap 1250.gadu. Kusko un tās apkārtnē jau atradās citas etniskas grupas, kuras, vismaz skaitliski, bija lielākas nekā ienācēji. Pamazām Kusko kļuva par jaunās impērijas centru un galvaspilsētu. Ar viltu, diplomātiju un atklātu vardarbību tambo indiāņi (šīs grupas vārds) uzveica pārējās etniskās grupas un sāka valdīt Kusko. Šīs grupas vadonis saņēma vārdu Sinei ar titulu Kapaks. ”
Sākotnēji nelielā inku cilts pakļaujot citas teritorijas savu varu nostiprināja pirmos 100 gadus pēc tās ienākšanas Andu kalnos.
Pastāv arī vairāki pieņēmumi par to no kurienes inki varētu būt nākuši. Inku pirmdzimtene varētu būt senā Francija, Indija vai tikpat iespējams arī Grieķija.
Bija plašas zināšanas astroloģijā, ģeogrāfijā, botānikā, homeopātijā, matemātikā.

Valsts iedalījums

Valsts pārvaldei tika pievērsta liela uzmanība. Impērijas divi pārvaldes veidi bija – milzīgie bruģētie un kāpņveida ceļu tīkli un mezglu raksts.
Vara bija stingri centralizēta, jo tā piederēja karaliskajai dzimtai.
Valdnieka tituls bija Inka un pastāvēja apziņa, ka valdnieks cēlies no saules dieva. Tāpat kā senās Ēģiptes faraoni arī inka nereti par sievu apņēma māsu, lai saglabātu iespējami tīras dievišķās asinis. Visi valsts augstākie ierēdņi bija inkas radinieki, kuru amati pārgāja mantojumā no tēviem uz dēliem.
Visa inku valsts bija sadalīta četrās provincēs, kuras pārvaldīja inkas tuvākie līdzgaitnieki – vietvalži. Provinces dalījās apgabalos un apgabali sadalījās kopienās. Peru valstī visa zeme bija sapa inkas – saules Dieva pēcteča īpašums, bet to apstrādāja ciema kopienas. Katram ciemam bija savs vecākais, kuru savukārt stingri uzraudzīja valdības ierēdņi, lai nenotiktu valsts likumu pārkāpšana un tiktu izpildīti sodi par pārkāpšanu. Ierēdņu pienākums bija uzskaitīt pārtikas un citas piegādes (tā radās kipa).
Kopumā tauta bija cilšu konfederācija, bet ciltis sastāvēja no klaniem un to priekšgalā stāvēja vecajo padome.
Visas impērijas cilšu ciemu iedzīvotāju saražotos produktus sadalīja trīs daļās – Saules dievam (t.i. priesteriem), otro daļu inkam un valsts vajadzībām, un pēdējā trešdaļa palika pašiem zemkopjiem.
Katrā provincē atradās lielas noliktavas, kurās glabājās gan priesteru, gan valsts vajadzībām atvēlētās daļas krājumi – audumi un citi ražojumi, kuri bija paredzēti karaspēka, valsts ierēdņu, priesteru, kā arī visu darba nespējīgo iedzīvotāju – veco un slimo cilvēku, kā arī atraitņu, apgādāšanai.

Valdnieki

Valdniekam bija neierobežota vara. Viņam piederēja arī militārā varenība un reliģiskā aura, kas pastiprināja viņa augstāko neierobežoto varu. Kad viņš bija izbraucis no galvaspilsētas, lēmumus viņa vietā pieņēma sieva. Cilvēks, kas uzdrošinājās kritizēt imperatoru tika sodīts ar nāvi.
Valdnieka pienākums bija arī ik pa laikam apceļot valsti un parādīties tautai.
Kopā datējami 14 inku valdnieki. No kuriem pirmais bijis Manko Kapaks, kurš kā jau minēju dibināja Kusko un valdīja 12.gs. sākumā. Nākošais valdnieks bija Sinči Roka. Tam sekojis Ljoke Jupanki ( “ar visiem tikumiem apveltītais”). Tad valdījis Maīta Kapaks, Imka Roka un Jaguārs Vakaks.
Astotais valdnieks bija Virakoča (lielais karavadonis iekaroja citas tautas pielietojot nežēlību un terorismu). Pēc viņa valdīja Pačakuti, kas pazīstams ar to, ka izveidoja inku dinastiju un bija slavenākais no inkiem. Viņš valdīja no 1438 līdz 1471.gadam. Kā arī lai saglabātu informāciju nākamajām paaudzēm viņš nodibināja valsts skolas, kurās informācija bija jāmācās no galvas. Viņš arī izveidoja daudzpakāpju sarežģītu spiegošanas sistēmu un slepenpoliciju, un spiegiem par iegūto informāciju maksāja. Desmitais valdnieks bija Topa Inka (valdīja 1471 – 1493) un pēc viņa Hujana Kapaks (valdīja 1493 – 1525). Šī valdnieka valdīšanas periodā inku impērija sasniedza “ziedu laikus”. Pēc H.K. nāves parādījās divi troņa iekārotāji – pusbrāļi Huaskars un Atahualps. Viņi uzsāka brāļu karu, kurā uzvarēja Atahualps (valdīja 1525 – 1533). Viņu nogalināja pēc Pizaro (spāņu karaspēka vadītāja) pavēles 1533.gadā.

Daži valsts pārvaldes likumi

• Visvairāk pieminēts tika tas, ka trūcīgie nevarēja iegūt augstāku stāvokli sabiedrībā. Kā arī pat cilvēku privāto dzīvi ierobežoja ierēdņu sastādītie dokumenti.
• Vīrietim bija jāapprecas līdz 25 gadu vecumam, sievietei – 20. Cilvēks bija spiests precēties ar to personu ar kuru viņam piedāvāja, ja viņš pats nebija spējis atrast sev dzīvesbiedru. No tā nevarēja izvairīties.
• Pakļautajiem iedzīvotājiem ceļošana bija retums, jo lielākoties to neatļāva, kas radīja iedzīvotāju neapmierinātību.
• Viss iekarotais zelts bija valdnieka īpašums.
• U.c.

Valsts teritorija un iekarojumi

Inku valsts bija augsti attīstīta civilizācija un spēcīga karotāju impērija, kas visapkārt savai galvaspilsētai Kusko iekaroja plašas zemes, izveidojot un pārvaldot impēriju, kas aizņēma aptuveni 900 000km2 un stiepās 4000km gar Klusā okeāna piekrasti pa Andu kalnu grēdām un augstienēm.
Inku impērija savu uzplaukumu sasniedza 15.gs. Pačakuti valdīšanas laikā, kad tā pletās pa tagadējās Peru, Argentīnas un Čīles ziemeļu novadu, kā arī Ekvadoras un Bolīvijas teritoriju. Tad impērija saucās “Tavantinsuju” jeb “zemes četras daļas”. Par to cik iedzīvotāji valsti apdzīvoja ir dažādi viedokļi, no 6 – 32 mlj.. Šis skaitlis ir milzīgs, pēc tā varēja arī spriest, ka inki centās piepildīt savu vēlmi – iekarot visu pasauli.
Kad inki ienāca Peru teritorijā, tajā pastāvēja vairākas valstis un dzīvoja dažādas ciltis. Starp valstīm bieži notika asiņaini kari – mēģinot pakļaut kaimiņu zemes. Lai gan karā inki devās tikai tad, kad visas pārējās iespējas bija izsvērtas, viņi karoja bieži un no sākuma nelielā inku cilts ar teroristiskiem paņēmieniem vienu pēc otras uzvarot apkārtējās ciltis, izveidojās par spēcīgu lielu valsti (impēriju). Šī inku spēja apvienot pēc ģeogrāfiskā skatījuma tik sadrumstaloto teritoriju ir apbrīnojama. Viņi, lai novērstu nemierus, iespējamos dumpiniekus nometināja uzticamu cilšu vidū. Iekarotajām tautām bija jāpārņem inku reliģija, valoda un apģērbu stils.
Inku nežēlīgā attieksme pret ienaidniekiem skaidri parādās valdnieka Virakoča laikā, kad no savu uzvarēto ienaidnieku galvaskausiem, ievietojot tajos zelta traukus, inki caur sudraba cauruli, kas gāja caur galvaskausa zobiem, sūca savu čiči (tradicionāls inku dzēriens). Bet šajā gadījumā kā jau senajos laikos pieņemts, sievietes uzskatīja par zemāku slāni, tāpēc sievietes čiču dzēra no netīriem traukiem, kas bija kā apvainojums.
Bija arī citas pārākuma izpausmes pret ienaidniekiem kā piemēram – no ienaidnieku ādām gatavoja bungas ar cilvēka auguma formām un arī kad inki svinēja uzvaras svētkus, tie mēdza staigāt apkārt ar uz šķēpa uzspraustām ienaidnieku galvām.
Tā arī radās vārds “inca”, kas nozīmē iekarotājs, bet daži vēsturnieki domā, ka šo vārdu tiem devušas iekarotās ciltis un tas nozīmēja “kungs” un “vadonis”.

Nodevas

Nodokļi tika iekasēti kā desmitā tiesa un sastāvēja no pārtikas, lopiem un dārgmetāliem, bet pārējie nodokļi bija jāatstrādā klaušu darbos, nesaņemot par to atalgojumu t.i. strādāt valstij nepieciešamos darbus – ceļu un tiltu būvē, prasmīgu apūdeņošanas sistēmu ierīkošanā, nocietinājumu celšanā bija cilvēka pienākums.
Sasniedzot 50 gadu vecumu cilvēka darba nasta tika atvieglināta, bet sasniedzot 60 gadu vecumu viņš tika atbrīvots no jebkura darba veikšanas, turpmāk saņemot visu nepieciešamo no valsts.
Inki ievāca nodevas arī no pakļautajām ciltīm.

Dievi, svētvietas, tempļi un rituāli

Inki pielūdza sauli, ko attēloja kā matu sprogu ieskautu apaļu vīrieša seju, kur matu sprogas bija kā liesmu mēles.
Inki ticēja, ka viņi ir “Saules bērni” jeb teiksmainā Saules, Mēness un zvaigžņu radītāja dieva Virakoči pēcnācēji, kuru slavinot viņi uzcēla Saules templi uz Saules salas un Saules vārtus netālu aiz Peru valsts robežas Bolīvijā, kuros iekalts Virakoči attēls un solārā kalendāra elementi. Un vēl viņi uzbūvēja simtiem citas svētnīcas jeb huacas, kas bija ar garīgu spēku apveltītas vietas alās, uz lielām klintīm, pie strautiem un tiltiem, pie avotiem, uz pakalnu virsotnēm un kalnu smailēm, kas kalpoja arī par upurēšanas un ziedošanas vietām un bija veltītas lielākoties Saulei un arī Mēnesim, pērkonam un citiem. Daudzas no inku svētvietām ar tempļiem bija izvietotas tieši kalnu upes Urabambas kalnu nogāzēs.
Šajās svētvietās un tempļos visbiežāk viņi ziedoja jūras gliemežvākus, audumus, matāla figūriņas, alpakas, grozus ar kokas krūma lapām, lamas un dažkārt notika arī dzīvnieku un cilvēku upurēšanas rituāli.
Cilvēku upurēšanu inki neizgudroja, bet bija pārmantojuši no priekštečiem un pilnveidoja to kā daļu no savas reliģijas un ideoloģisko varu, kas saliedēja valsts iedzīvotājus. Bērnu upurēšanas rituālu, kas kalpoja ļoti nozīmīgiem politiskajiem un reliģiskajiem mērķiem, sauca par capac hucha (tulkojumā “karaliskais pienākums”). Tika upurēti sešus līdz desmit gadus veci bērni. Izraudzītie bērni ar pavadoņiem dziedādami devās simtiem kilometru garo ceļu uz galvaspilsētu Kusko, kur sapulcējušos centrā tos simboliski salaulāja. Tad sekoja dzīvnieku upurēšana un tad viņi devās uz Kusko lielo laukumu. Pēc tam bērni devās atpakaļ uz dzimtajiem ciemiem, kur svinību kulminācijas brīdī, viņus, sazāļotus ar alkoholu un citām vielām, huacā nogalināja.
Tā pat arī katru dienu tempļa priesteri – viedētāji, pareģi, dziednieki, pareģi, burvji – ugunskurā grauzdēja kukurūzas vālītes kā upuri Saules dievam. Katru dienu Izraudzītā sieviete no vissmalkākās lamu vilnas noauda jaunu inku pončo, ko sadedzināja tajā pašā dienā.
Kā upurēšanas vieta tika izmantots arī Vajakapata (Kusko lielais laukums), kur mēneša pirmajā dienā trīsdesmit priesteri upurēja simts pilnīgi baltas lamas.
Valstī pastāvēja politeisms, bet tempļi tika būvēti tikai par godu saules dievam, jo viņš tika uzskatīts par karaliskās dzimtas pirmtēvu. Tāpēc šajos tempļos tika glabātas tieši valdnieku iebalzamētas miesas jeb mūmijas, jo valdnieki bija saules dieva pēcnācēji. Pie tam dažkārt inkam nomirstot tika nogalētas arī viņa konkubīnes un svītas locekļi. Tā kā inkiem bija izveidots savs priekšstats par pēcnāves dzīvi, augšāmcelšanos, paradīzi un elli, tāpēc valdnieki domāja, ka savu nemirstību saglabās, ja pēc nāves tos iebalzamēs. Šīs mūmijas piedalījās arī visos turpmākajos ģimenes saietos un tradīcijās. Inki ticēja, ka mirušās dvēseles un noslēpumainie gari kopā ar mirušo mūmijām, novietotām svēto kalnu klinšu nišās, mājo kalnos un upju ielejās.

Astronomija

Peruāņi (inki) bija izveidojuši arī savdabīgus astronomiskos priekšstatus, kas izpaudās viņu dzīvesveidā, ticējumos un materiālajā kultūrā. Viņi bija izgudrojuši Saules novērošanas paņēmienus un izprata arī galvenos debess pušu virzienus. Viņiem bija arī iepazinušies ar zvaigznājiem.
Priesteru darba laukā bija arī astronomija. Viņi prata noteikt planētu kustību, Saules un Mēness aptumsumus un katru gadu izveidoja akmens kalendāru, kas sastāvēja no vairākiem akmens pilastriem, ar kuriem varēja noteikt atbilstošā gadalaika iestāšanos pēc novēroto saules ēnu garuma.

Paražas un ticējumi

Dodoties ārpus mājas, cilvēks atstāja uz sliekšņa nūju, kas nozīmēja, ka mājā neviena nav un tas kalpoja par brīdinājumu, lai neviens neiedomājas ielūkoties mājā. Neviens arī mājā neielūkojās, jo inku impērijas valsts pārvalde bija sakārtota tā, ka tajā zagšana nepastāvēja.
Virs kalniem lidojošie kondori tika uzskatīti par Saules dieva vēstnešiem un kā nežēlības un varena spēka simbols inkiem bija kalnu plēsoņas – pumas. Būvējot tempļus un svētās vietas, tās tika izkārtotas tā, lai no lidojuma tās attēlotu pumas figūru.
Viņu ticējumu un eksistences pamats bija dzīve harmoniskā saistībā ar apkārtējo dabu.
Ikvienā apgabalā ikviena cilts turējās pie saviem ticējumiem un daudzas ciltis godināja dažādus svētus augus un dzīvniekus – pumas, kondorus, vanagus, pērtiķus.

Zelta darinājumi un keramika

Inku mākslinieciskās dotības spilgti izpaužas viņu izcilajā keramikā, metālizstrādājumos un izrakstītajos audumos ar sarežģītajiem ornamentiem.
Daudz ko inki pārņēma no priekštečiem. No piekrastes tautām iemācījās gatavot traukus un aust. No ziemeļu tautām tie apguva zelta un sudraba apstrādāšanas mākslu.
Inki zeltu dēvēja par “saules asarām” un Zelts un sudrabs viņiem nekalpoja kā materiālā vērtība, bet drīzāk kā skaistuma un kulta objekts, kas nācis no Saules. No tā viņi darināja zelta dārzus, kuros dabībā augumā bija izveidoti un izvietoti zelta koki, dzīvnieki, valdnieku statujas, saules kulta priekšmeti u.c. No zelta tika gatavotas tikai dižciltīgo rotas, jo kā jau iepriekš minēju, valdnieki un to radinieki bija Saules dieva pēcnācēji.
Naudas vietā viņi izmantoja meistaru darinājumus, nevis zeltu kā citas tautas.
Uz traukiem tika attēlotas sadzīves ainas, dzīvnieki un augi no cilšu ticējumiem.

Arhitektūra

Inku civilizācija jeb saules impērija uzskatāma par senās Amerikas tautu kultūras attīstības augstāko virsotni un tā neapšaubāmi atstājusi paliekošas pēdas sevis apdzīvotajos apvidos, kas visspilgtāk izpaužas arhitektūrā.
Inku arhitektūra un strukturālais modelis liecina, ka viņi daudz ko bija mantojuši no priekštečiem, jo īpaši no tiavanako.
Celtnes tika veidotas ģeometriskās, piezemētās formās (vienkāršās) bez rotājumiem, bet grandiozas ar savdabīgu tehniku.
Inki bija nepārspējami inženieri un prasmīgi arhitekti ar ko izcēlās uz pārējo indiāņu tautu fona.

Arhitektūra mūsdienās un kultūras pieminekļi

Līdz mūsdienām Peru saglabājušās piramīdu (Santas ielejā), piļu (Kusko) un vietām (Tiahuanakō) pat veselu pilsētu drupas.
Viena no inku pilsētām, kas atklāta ir pasaules slavenā Maču Pikču, kuras lieliski saglabājušās drupas un svētvietas mums sniedz ieskatu inku kultūras un reliģiskajā dzīvē.

Maču Pikču

Neviena no Inku impērijas senvietām nav guvusi tādu ievērību pasaulē kā Maču Pikču, kurai bija ārkārtīgi liela nozīme inku dzīvē un kas atradās fantastiskā vietā, Peru pašā centrā.
Tā ir inku zudusī pilsēta, kas celta 15.gs pēc valdnieka Pačakuti pavēles. Tā ir atrodas aptuveni 112km uz ziemeļaustrumiem no senās inku galvaspilsētas – Kusko. Tulkojumā latviešu valodā Maču Pikču nozīmē “Vecā smaile”. Maču Pikču cietoksnis atrodas augstu Andu kalnos, Perū starp divām virsotnēm Huajana Pikču un Maču Pikču. Tā it viena no apbrīnojamākajām vietām pasaulē.
Pilsētu no trijām pusēm ieskauj kilometru dziļa aiza, kurā mutuļo Amazones pieteka Urabamba. No ceturtās puses pilsētu aizsargā augsta kalnu kore. Šī vieta bija tikpat kā ideāla pret ienaidnieku uzbrukumiem. Maču Pikču tika atklāta 1911.gadā pētnieka Hirama Bigama vadībā, kad meklējot Vilkabambu viņš sastapa kādu zemnieku, kas pētniekam parādīja drupas, kuras atradās tuvējā kalna virsotnē. Domādams, ka tā ir Vilkabamba (slavenā inku pilsēta) pētnieks nākamajā gadā organizēja ekspedīciju ar mērķi attīrīt arhitektūras pieminekļus.
Citadele ir žilbinošs pilsētas plānošanas, būvniecības, arhitektūras un akmens kalšanas sasniegums. Šīs akmens simfonijas – šī milzīgā celtņu sakopojuma – autori to uzcēluši tik pamatīgi, ka pat pēc piecu gadsimtu ilgas atrašanās Peru džungļu ciešajos apskāvienos tās zaudējušas tikai savus salmu un niedru jumtus.
Mūsdienās svētās pilsētas apmeklētājus sajūsmina akmens mūru varenais majestātiskums. Lai gan inkiem nebija vilcējdzīvnieku, tomēr viņi spēja uzsliet mūrus no vairākas tonnas smagiem akmens bluķiem, kuri bija salikti tik cieši kopā, ka salaiduma vietās nebija iespējams iebāzt pat kabatas nazīša asmeni. Bluķu saturību kopā pat zemestrīcēs nodrošināja inku izveidotās sazobes starp bluķu sienām.
Maču Pikču, kas veidota kā piļu, tempļu, māju, kāpņu, apūdeņošanas kanālu, strūklaku un terasveida lauku komplekss, ir plānošanas un pilsētbūves meistardarbs. Celtnes bija no balta granīta bluķiem būvētas cilvēka augumā. Pilsētas dzīves centrs bija lielais laukums, kur atradās un tika svinēti svētki, kam apkārt uz terasēm bija izbūvēti pilsētas augstmaņu nami, bet zemnieku būdiņas atradās zemākos līmeņos un to jumti bija no zāles.
Maču Pikču tika atrasti pierādījumi arī tam, ka inki orientējās astronomijā un viņiem bija pašizveidots priekšstats par to. Šīs senās pilsētas Svētajā laukumā pie tempļa ar trim logu ailēm atrodas rombveida akmens, kas atgādina Dienvidu Krusta zvaigznāju ietverto ģeometrisko figūru. Inku tradīciju pētnieki novērojuši, ka ziemas saulgriežu laikā (21.jūnijā) uzlecošās Saules staros akmens mestā ēna atgādina lamas siluetu.

Teorijas par Maču Pikču krišanu

Kapēc Maču Pikču citadele gājusi bojā, tā ir lielākā ar šo svēto un brīnumaini skaisto vietu lielākā saistītā mīkla. Par tās bojāeju ir vairāki pieņēmumi:
Tā kā asiņaini kari starp ciltīm notika regulāri, bieži vien tika pilnībā iznīcinātas veselas ciltis. Kad inki sakāva Karankes cilti, Uaina Kapaks pavēlēja nogalināt visus, kas vēl palikuši dzīvi. Varbūt arī Maču Pikču piemeklējis tāds pats liktenis.
Iespējams kāds jauns priesteris paveda vienu no svētajām allja Saules jaunavām, jo ja kādu pieķēra seksuālā varmācībā pret vienu no allja, ar nāvi sodīja ne tikai vaininieku, bet iznīcināja viņa kalpotājus, radus, kaimiņus, visas pilsētas iedzīvotājus un lopus. Dzīvajos nepalika neviens. Vieta tika nolādēta un ekskomunicēta, lai to neviens vairs nevarētu atrast, pat ne dzīvnieki. Vai varbūt Maču Pikču piemeklēja šāds liktenis?
Tā kā pilsētā tika atrasti skeleti ar sifilisa pazīmēm zinātnieki pieņem varbūtību ar domu, ka pilsētā tika noteikta karantīna, jo pilsētā plosījusies kāda šaušalīga sērga.
Kā ir noticis īstenībā neviens nav spējīgs pateikt, bet to, ka tās bojā ejai nav saistība ar spāņu iekarotājiem apgalvo peruāņu zinātnieks Viktors Angless Vargass, jo uzskata, ka iedzīvotāji Maču Pikču pametuši jau 15. gs beigās pirms spāņu iebrukuma.

Maču Pikču atklātās drupas ir visslavenākās Dienvidamerikā. Šī pilsēta neapšaubāmi ir viens no retajiem vēstures pieminekļiem un senvietām pasaulē, kas izstaro dzidru mieru.(..) Kā akmenī kalta ērgļa ligzda tā novietota starp dūmakā tītajām Andu virsotnēm pusceļā starp debesīm un zemi – tur arī slēpjas šīs senpilsētas unikālā burvība.
Tiek izteikti minējumi, ka Maču Pikču bija viens no galvenajiem Saules impērijas reliģiskajiem centriem – debess spīdekļu pielūgsmei un saulgriežu rituāliem.

Kusko

Kusko – impērijas garīgais un administratīvais centrs un imperatora mājvieta, kur saplūda varas straumes sniedzoties pāri visai impērijas teritorijai.
Šī pilsēta bija valsts galvaspilsēta un administratīvais centrs, kurā dzīvoja ap 200 tūkstoši cilvēku.
To dibināja Manko Kapaks ap 1100.gadu.
Šī ievērojamā pilsēta atrādās nolīdzinātā Andu kalnu ielejā 3399 m v.j.l., dabiski nocietinātā un ļoti auglīgā apvidū.
Pačakuti laikā Kusko izveidojās arī par kompleksu ceremoniālo centru. Viņa valdīšanas laikā tika izveidots arī jauns pilsētas ielu plānojums, kas simboliski atgādināja kalnu pumas ķermeņa formas, kurā Saksavamanas cietoksnis bija galva, bet lielais Vajakapatas laukums atradās sirds vietā.
Pilsētas centrā bija novietota valdnieka pils, tempļi un svētnīcas.
Kusko bija slavena ar krāšņajām celtnēm un ceremonijām.
Lielākā Virakočas (Saules dieva) svētnīca bija Saules templis, kura iekšpuse bija klāta ar zelta plāksnēm un centrā atradās Saules dieva tēls ar apkārt novietotiem elkiem (inku panteona dievībām) un svētnīcas par godu plejādēm, Venerai, zibenim un varavīksnēm. No svētnīcām lielākā bija no zelta veidots dārzs, viens no pasaules lielākajiem brīnumiem – Korikanča, kas bija sadalīts četrās daļās, simbolizēja valsts četrus apgabalus. Tajā bija no zelta izveidoti dzīvnieki, putni, tauriņi, rāpuļi, ganu zēni, koki un augi dabīgā lielumā.

Saimniecība

Lauksaimniecība

Inku impērijā uzplauka arī lopkopība un zemkopība.

Zemkopība

Viņi pārvēršot kalnaino apvidu auglīgos tīrumos, pierādīja, ka ar gribu un enerģiju apveltīts cilvēks spēj pakļaut dabu.
Izcirzdamies cauri klintīm un stāvās kalnu nogāzes pārveidodami pakāpienveidīgās terasēs, viņi lauksaimniecībā izmantojamā zemē pārvērta lielāku platību nekā tiek apstrādāta šodien.
Zemkopība bija augsti attīstīta un zeme bija ļoti bagāta. Inku lielākās lauku daļas aizņēma kukurūza un kartupeļi, bet vēl audzēja ķirbjus, pupas, zemesriekstus un kokvilnu.. Zeme tika ļoti rūpīgi apstrādāta – regulāri mēslojot un apūdeņojot.
Apūdeņošanai inkiem bija pārdomāta irigācijas sistēma.

Lopkopība

Viņi sevi nodrošināja ar ādām, vilnu un gaļu par mājdzīvniekiem pārvēršot kalna alpakas un lamas, kas noderēja arī kā nastu nesēji.
Dažās ģimenēs, lai iegūtu gaļu audzēja jūrascūciņas.
Inku lauksaimniecības sistēmu reizumis raksturoja kā agrāro komunismu, par ko liecina vairākas pazīmes, kā piemēram praktiski nepastāvēja ne privātīpašums, ne arī izvēles brīvība. Par noliktā darba nedarīšanu un nepakļaušanos cilvēks tika bargi sodīts. Kā arī likumi veicināja viendabīgumu un indivīda iniciatīvai bija grūti izpausties un amats parasti tika nodots mantojumā.
Inku sabiedrības loceklis varēja allaž justies aizsargāts un sabiedriskā iekārta nodrošināja augstu darba ražīgumu, cilvēki vienmēr bija nodarbināti, vecie un vārgie cilvēki bija nodrošināti ar aprūpi un noziedzības līmenis bija neparasti zems. Neskatoties uz daudzām priekšrocībām cilvēks reti kad varēja justies brīvs.

Ceļi un sakari

Inki kalnos izbūvēja ērtus satiksmes ceļus, tiltus, tuneļus un akveduktus, kuri regulāri tika uzturēti kārtībā. Tie tiek uzskatīti par Jaunās pasaules inženiertehniskajiem sasniegumiem.
Tilti no virvēm tika savīti aizu un upju pārvarēšanai (virves tika pītas no niedrēm un vīnstīgām). Tilta būvēšana bija ļoti nozīmīgs un darbietilpīgs pasākums, kura galvenā daļa ilga aptuveni 3 dienas. Vispirms sekoja virvju vīšana katrā ģimenē, līdz apvienojot visas virves ieguva 50m garu virvi. Tad pirmajā dienā no 72 šādām virvēm vīrieši pagatavoja 3 tauvas, kuras savija kopā. To nogādāšanai līdz tiltam bija nepieciešami astoņi spēcīgi vīri. Piesienot tauvas pie virvēm, tās pārmeta pāri kanjonam un divu vīru grupas tās nostiepa un nostiprināja. Otrajā dienā tika cieši nostieptas četras smagas pamata vītnes un divas tievākās tauvas, kas bija tilta margas. Trešajā dienā darbu vadītājs ar šķērskoku savienoja kopā tauvas un otrs vīrs ar cilpu palīdzību savienoja tilta pamatni ar margām. Pēc tam tilta pamatnei tika uzklātas mašas, un tilts bija gatavs.
Šādus tiltus dažkārt izmanto arī mūsdienās. Visslavenākais inku tilts tika izmantots vēl 19.gs, lai šķērsotu Apurimakas aizu uz rietumiem no Kusko un tas bija 45m garš.
Inki būvēja arī akmens un koka tiltus.
Inku izveidotais ceļu tīkls, kas bija 25 tūkstošus km garš, savienoja attālākas impērijas zemes ar galvaspilsētu. Tie veda pāri augstākajiem kalnājiem un tuksnešiem Rietumu puslodē, no kuriem daudzi ir saglabājušies.
Divi galvenie ceļi bija Qhapaq Ņan (tulkojumā “bagātais ceļš”) un tam paralēlais piekrastes ceļš, kurus savienoja citi mazāki celiņi, no kuriem atzarojās citi ceļi, no kuriem atkal atzarojās citi ceļi utt. Qhapaq Ņan ceļš bija gara inženiertehniska būve ar akmens bruģa segumu, novadcauruļu, drenāžas kanāliem un uzbērumiem, kas spēja pacelt ceļu virs purvainās zemes. Inku ceļi iegājuši vēsturē ar to augsto atrašanās vietu – 5000m v.j.l. Ceļu platums bija no 1 līdz 10m.
Sakarus dienu un nakti nodrošināja, izmantojot ziņnešus, kuri steidzamus ziņojumus un valdnieka rīkojumus nogādāja uz vajadzīgo vietu viens otram nododot stafetes ceļā. Lai tirgoņi, ierēdņi un vēstneši ceļā būtu nodrošināti ar pajumti un pārtiku, gar ceļa malām atradās viesnīcas.

Medicīna

Atbilstoši saviem laikiem inki lieliski orientējušies medicīnā, jo īpaši ķirurģijā. Viņu ķirurgi pat mācējuši izdarīt smadzeņu operācijas. Bieži ķirurģiskās operācijas bija saistītas ar tradicionāliem rituāliem tā veidojot savas tautas īpatnības.
No angļu antropologu pētījumiem noskaidrots, ka inkiem pārsvarā bija A grupas asinis un dažu citu asins sastāvdaļu kombinācijas, kas mūsdienu pasaulē ir atklāts tikai diviem trim cilvēkiem.

Rakstība

Atšķirībā no Centrālamerikas tautām un neraugoties uz augsti attīstīto spilgto kultūru inki tomēr nebija izveidojuši ko līdzīgu rakstībai. Nebija ne grāmatu, ne uzrakstu, taču statistikas dati tika iemūžināti ar daudzkrāsainu, mezglainu ar gliemežvākiem un akmentiņiem rotātu auklu palīdzību – kipu, kas neraugoties uz tā primitīvismu bija lieti noderīgs darījumos un datu saglabāšanai – ar to tika uzskaitīti nodokļi, īpašumi, ienaidnieka spēki, iemainītie priekšmeti un parādi. Nozīme bija gan krāsai, gan aukliņas biezumam, gan garumam un mezglu skaitam. Apgūt mezglu rakstu bija grūti, bet to zināja katrs valsts ierēdnis.
Rakstītu liecību saglabājies ļoti maz un vēl joprojām arheologu darba lauks ir plašs.
Par rakstības aizliegumu pastāv leģenda, kas vēsta par to, ka valstī plosījās epidēmija, un priesteri paziņoja, ka lai tiktu novērsta ir jāaizliedz rakstība. Tā arī esot noticis. Visi rakstiskie dokumenti tika sadedzināti.

Bojāeja

Inki tikai nesen bija sasnieguši ziedu laikus, bet jau 16. gs to iznīcināja spāņi.
Kā valsts bojāejas cēlonis tiek minēts arī zelts. Spāņi no inkiem aplaupot ieguva 6 tonnas zelta un 20t sudraba, jo inki uzņēma spāņus kā savus draugus un iepazīstināja viņus ar Kusko. Viņi necentās draudēt spāņiem. Spāņi paspēja novērtēt apvidus reljefu un iekārojamās bagātības un tad negaidīti uzbruka F.Pizarro vadībā ar viltu izlaupot un iznīcinot inku kultūru, kas bija pastāvējusi jau aptuveni trīssimt gadus. Tās bojāeja iesākās ar vienu neapdomīgi pieļautu kļūmi.
Kā izteicās kāds no grāmatu autoriem “Sabiedrība bija pārāk atkarīga no vienīgās neapšaubāmās autoritātes viedokļa. Tas arī daļēji izskaidro faktu, ka inku režīmu tik viegli sagrāva neliels spāņu bariņš – vajadzēja tikai nogalināt valdnieku.”

Ietekme mūsdienās

Lai gan inku impēriju konkistadori iznīcināja, tomēr inku kultūras iezīmes un celtnes spilgti saglabājušās arī līdz mūsdienām. Tas attiecas uz lieliski saglabājušos Maču Pikču un daļēji saglabājušos galvaspilsētu Kusko, uz kuras inku seismiski drošajiem būvju pamatiem uzceltas jaunas ēkas. Kusko pilsētā inku daļēji nojauktais akmens mūris mūsdienās paceļas 1,8m augstumā, jo, kā stāsta vietējie iedzīvotāji, mūra apakšējās kārtas spāņu konkistadori nav spējuši nojaukt. Kā arī pa ceļiem, kuru pamatus pirms astoņiem gadsimtiem ielika inki, tagad traucās automašīnas. Uz spāņu nopostītajiem inku tempļu pamatiem uzceltas katoļu baznīcas. Inku smagā darba rezultātā izveidotajās terasēs vēl šo balt’ dien’ tagadējie iedzīvotāji audzē kartupeļus, kukurūzu, piparus, cukurniedres un pupas. Daudzi no indiāņiem runā inku oficiālā kevču valodā un pielūdz sauli.
Inku pēčteči vēl aizvien turpina doties kalnos, lai godinātu Inti – “Tēvu sauli”.
Virs Korikančas līkumotā mūra tagad paceļas Santo Domingo baznīca un klosteris.
Izredzētās sievietes māja un augstmaņu panacas pārtapa savrupnamos un koloniālās pārvaldes ēkās.
Mūsdienu Kusko pilsēta no jauna ir kļuvusi par valsts centru – Peru kultūras lepnumu.
Ik gadus inku apdzīvotās vietas pa inku taku dodas apmeklēt tūkstošiem tūristu.
Saules bērnu kultūras tradīcijas nopietni ietekmējušas Peru, Bolīvijas un Ekvadoras mākslas attīstību.
Inku tiltu konstrukcijas Dienvidamerikā tiek pielietotas vēl aizvien.
Daudzas inku tradīcijas ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Saglabājušies apraksti

Visplašākais inku kultūras apraksts saglabājies spāņu gvardes kapteiņa Garsilaso Inka de la Vegas darbā “Komentāri” un par patiesāko no visiem darbiem tiek uzskatīts arī viņa darbs “El Inca”(“Inki”)
Daudz var iegūt no agrīnā hronista Kobo piezīmēm un arheoloģiskajiem pētījumiem.

Salīdzinājumi

Inku kultūras iezīmes bieži vien salīdzinātas ar citu tautu kultūras iezīmēm.
• Inku valoda salīdzināta ar indiešu svētās valodas – sanskriptu atsevišķām vārdu saknēm.
• Inku saules reliģija un saules pielūgšana Krievijā.
• Inku ceļu tīkls salīdzināts un ir samērojams ar seno romiešu ceļu sistēmu.
• Inku valsts lielās teritorijas un efektīvās pārvaldes ziņā pielīdzina senās Romas impērijai
• Inku impērijai agrīnā posmā atrod vienādas iezīmes ar Senās Romas impēriju.

Nobeigums

No visām Amerikas senajām valstīm Dienvidamerikas inku civilizācija bija sociāli un teritoriāli strukturētākā, organizētākā un ar visuzskatāmāk iedzīvinātiem kolektīvisma ideāliem. Tai bija raksturīga grandiozu celtņu būvniecības prasme, saules pielūgsmes reliģija, savdabīga māksla, astronomijas zināšanas, ģeometriskā ornamenta aušanas prasme, vara, labi organizēta valsts pārvaldes sistēma, zelta un sudraba apstrāde, augstas inženiertehniskas zināšanas ceļu un tiltu būvniecībā un attīstīta mirušo mumificēšanas māksla.
Inki bija daudz sasnieguši arhitektūrā gan inženiertehniskajā, gan būvmākslas, gan dizaina ziņā. Inku būves bija gandrīz neiespējami nojaukt un zemestrīcēs sagraut.
Es uzzināju arī to, ka inku zinātne bija ļoti attīstīta gandrīz visās jomās – gan astronomijā, ģeogrāfijā, botānikā, bet tā īsti netika atrasti materiāli par inku matemātikas attīstību, kas arī esot bijusi attīstīta.
Interesanti man likās tas, ka inku civilizācijas kultūras pamats bija reliģija, kas radīja līdzīgas iezīmes ar citām valstīm, kuru pamats arī bija reliģija. Lai par ko interesētos, vienmēr tas savā ziņā bija saistīts ar reliģiju.
Kaut gan šī impērija pastāvēja senos laikos, tomēr tai bija izstrādāta sakaru sistēma t.i. ceļu tīkls, kas gāja cauri visas valsts teritorijai un inku ziņneši tāpat kā mūsdienu pastnieki nodrošināja komunikācijas ar visiem valsts nostūriem.
Šī impērija no citām atšķīrās ar savu savdabīgo atrašanās vietu ļoti augstu kalnos, kas bija kā glābiņš no iekarotājiem, bet ar savu laipnību pret ienācējiem – spāņiem, viņi pieļāva savu liktenīgo kļūdu, kas noveda viņus pie bojāejas.
Inku tauta no citām valstīm atšķīrās arī ar savdabīgo attieksmi pret zeltu. Pie viņiem tas bija tikai reliģiska un “garīga” vērtība, bet ne materiāla. Tik un tā tas bija galvenais iemesls impērijas krišanai, jo pēc zelta kāroja citi, kuriem tas bija bagātības simbols.

Izmantotā literatūra

1. Anstrats P.J., Civilizācijas vēsture
2. Blūers R., Noslēpumainās vietas pasaulē
3. Fegans M. B., Septiņdesmit pasaules brīnumi
4. Ķēniņš I., Seno laiku vēsture

interneta adreses:
1. http://theparadise.no.lv
2. www.varaviksne.lv
3. www.liis.lv
4. www.impro.lv