Lugas konfliktu veido Ulda un Baibas attieksmes, kas aizsākas pirmajā cēlienā. Ulda ierašanās ienes pārmaiņas klusajā maltuvē un meiteņu dzīvē. Līdz tam viņas patērgāja, padziedāja, bet dzīve ritēja mierīgi. Ulda atbraukšana liek uzvirmot kaislībām un maina viņu likteņus. Uldis maltuvē pustumsā ierauga meiteni, kura aizsedz vaigu un vairās no viņa, un Uldis vēlas iegūt šo meiteni, noskūpstīt viņu. Līdz šim visas labprāt pašas sniegušās pretim viņa skūpstam. Pēkšņi viena bēg, un tieši tā viņu vilina. Uldis kopš pirmā brīža tiecas pēc Baibas. Uldis Baibā saskata savu laimi.
Otrajā cēlienā Uldis grib atrast un iegūt meiteni, kas no viņa bēgusi un vairījusies. Viņš ar Didzi piedalās plašās un krāšņās apsveicināšanās ceremonijā un lūdz Māti izrādīt savas meitas. Māte liek preciniekiem meitas vispirms atrast, parādās Zane, Anda, bet Uldis vēl ir nemierā. Vienas nav:
„…mana griba:
Saulē redzēt to meitiņu,
Ko zīmēju pustumsā”.
Baibas rīcība raisa asas jūtas arī Uldī, kad Baiba aizstāv Gatiņu, aizvainots viņa pašlepnums un viņš draud ar varu iegūt Baibu un aizvest līdzi. Baibu biedē puiša straujums, taču viņa trešajā cēlienā sāk ar Uldi sarunu. Tomēr Baibu visu laiku nepamet doma, ka Uldim jāprec bagātā Mātes meita. Kad Uldis palīdz Baibai salasīt izbārstītās zemenes, tad liekas, ka Baiba ar Uldi varētu būt kopā. Bet Baiba puisim atklāti pasaka par savām bailēm:
„Tevis bail, tava spēka:
Ņem tu Zani, ņem tu Andu”.
Uldis to saprot kā atraidījumu.
Ceturtajā cēlienā Rainis rāda, ka Uldim un Baibai nebūs kopīga laime: Baiba savas bēdas iet sūdzēt eglei, kuras galotni nošķēlis zibens (tas ir kā simbols mīlestības beigām). Baiba drosmīgi nosien lakatiņu, bet šo soli viņa smagi pārdzīvo, viņa izjūt kaunu, viņai jāklausās ļaužu apvainojumos. Un tomēr Baiba tiecas pretim savai laimei, viņa pieskaras puisim, viņa sāk ticēt puiša maigumam un laimes iespējai. Bet Gatiņš, ieraudzīdams priecīgu Baibu, kļūst ļauns un netaisns, Zane, uzzinājusi par Baibas un Ulda mīlestību, sola „stāvus lēkt Daugavā”. Māte liek Ortai izšķirt Baibu un Uldi, bet, kad Orta to atsakās darīt, Māte padzen veco kalponi. Baibai Māte velta lāstus.
Lugas beigās Baiba vēl noskūpsta Uldi, un aiziet no dzīves, ielēkdama Daugavā. Baiba nevar būt laimīga, apzinoties, ka viņas dēļ kļuvuši nelaimīgi vairāki cilvēki. Uldis ieceļ mirušo meiteni laivā un dodas prom:
„Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mūs jūriņā!
Jūras baltā augstumā!”.