Janis Rozentāls

1. JAŅA ROZENTĀLA BIOGRĀFIJA

Janis Rozentāls dzimis 1866. gada 18. martā Saldus pagastā dzimtas mājās „Bebros”. Mākslinieka vecāki – Miķelis un Lavīze – bija trūcīgi lauku iedzīvotāji. Janis pabeidzis Krauzes skolu un pēc tam iestājies Kuldīgas apriņķa skolā, bet tur nomācījies tikai pusotru gadu, jo vecāki nevarēja atļauties mācības apmaksāt. Kuldīgai Rozentāla dzīvē bijusi liela loma, jo te zēnam pavēries plašāks skats uz sabiedrību.
Pēc mācībām Kuldīgā Jaņa tēvs izlēmis viņu sūtīt uz Rīgu, kur dzīvoja viņa tēva māsa. Janis pa Rīgu klejojis caurām dienām, meklēdams darbu. Šādi, savā vaļā dzīvodams, viņš varēja labi iepazīt pilsētu. Pirmo darbu Janis atrada kādā modes preču veikalā, bet ilgāk par nedēļu tur neizturēja. Pēc tam viņš strādājis dažādus darbus, kā, piemēram, par bufetes puiku un pircēju aicinātāju. Tad zēns atradis darbu koloniālpreču veikalā1., kura saimnieks gribējis, lai viņš mācās grāmatvedību, bet Janis labprātāk zīmēja. Tāpēc veikala saimnieks viņam ieteica mācīties par daiļkrāsotāju. Rozentāls salīga par mācekli pie J. Celeviča uz četriem gadiem. Šajos četros gados viņš izgāja visu mācekļa grūto ceļu. Pēc šiem četriem gadiem, kad Jani ieceļ zeļļa kārtā, viņš iestājas vācu Amatnieku skolā un tajā pašā gadā par koristu Rīgas Latviešu biedrības teātra korī. Jani vienmēr ir „pievilcis” teātris.
1888. gada 29. jūlijā J. Rozentāls iesniedz iesniegumu Pēterburgas Mākslas akadēmijā – brīvklausītāju glezniecības nodaļā. Jaņa sapnis bija piepildījies, viņu uzņem. Akadēmiju viņš beidz 1894. gadā (diplomu gan viņš saņem tikai 1896. gadā, kad nokārto eksāmenus teorētiskajos

1.koloniālpreču veikals – veikals, kurā var iegādāties preces, kuras ir atvestas no kolonijām.

priekšmetos). Viņa diplomdarbs „No baznīcas” (1894) bija pirmais diplomdarbs akadēmijā ar nacionālu sižetu.
Pēc akadēmijas beigšanas Rozentāls joprojām pa ziemu dzīvoja Pēterburgā, bet pa vasaru – Saldū. Rozentāls apprecēja somu dziedātāju Elliju Forseli un apmetās Rīgā. Viņiem bija trīs bērni: Laila, Irja un Miķelis. Īpaši viņam Konstantīns Pēkšēns savā mājā Alberta ielā 12 izbūvēja darbnīcu, tagad tur atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs. Šo namu uzskata par vienu no nozīmīgākajiem jūgendstila arhitektūras pieminekļiem Rīgā. Rozentāls strādāja par pasniedzēju V. Blūma mākslas skolā un Rīgas Pilsētas mākslas skolā, bijis arī mēnešraksta „Vērotājs” un žurnāla „Druva” mākslinieciskais redaktors.
Rozentāls miris 1916. gada 26. decembrī pēc vecā stila, pēc jaunā – 1917. gada 8.janvārī – laikā, kad norisinājās slavenās ziemassvētku kaujas. Viņš ticis apglabāts Helsingforsas kapsētā, tikai 1920. gada 10. oktobrī viņa pīšļus guldīja Meža kapos.

2. JAŅA ROZENTĀLA UZSKATI

Janis Rozentāls ir bijis atklāts sirsnīgs un objektīvs savos cilvēku tēlojumos. Tas iezīmējas pat viņa diplomdarbā („No baznīcas” – 1894.g.), Rozentāls labprāt parādīja cilvēkus to apkārtnē. Viņam patika krievu māksla, no kuras viņš smēlās iedvesmu saviem darbiem, laikā pēc akadēmija pabeigšanas.
Rozentāls labprāt satikās ar latviešu sabiedrības visu slāņu pārstāvjiem, cerēja ar visiem sadzīvot, bet vienmēr piedzīvoja vilšanos saskarsmē ar jauniem latviešu bagātniekiem, jo uzskatīja, ka viņi katru mākslinieka pieprasījumu par samaksu uzskata kā sabiedrības izmantošanu.
Rozentāls strādājot ar saviem audzēkņiem nevarējis savaldīt dusmas pret pļāpāšanu, sevišķi gleznojot. Rozentālam skolēnos nepatikusi tukša lielība un cieņas trūkums. Viņam labāk patika klusie domātāji. Reiz viņš labojis kāda audzēkņa gleznojumu, bet, kamēr Rozentāls iedziļinājies uzdevumā, skolēns skaļi spriedis par savu darbu. Tad Rozentāls uz to paskatījies uz aizgājis, nosviežot paleti ar otām uz grīdas. Pret iesācējiem Rozentāls bijis ļoti laipns, viņš tiem arvien atgādinājis par grūtībām, kas tos sagaida. Rozentāls neļāvis saviem skolēniem pārāk ilgi kvernēt studijā, viņš tiem licis meklēt arī kādu praktisku darbu.

3. J. ROZENTĀLS – MĀKSLINIEKS.

Glezna „Meitene ar cepuri” tapusi Pēterburgā 1895.gadā, laikā, kad J. Rozentāls studēja Pēterburgas akadēmijā.
Darbā attēlota meitene ar cepuri rokā rotaļīgā pozā. Darbam raksturīgs impresionisma stils, jo ir gaismēnu attēlojums. Tajā izmantotas gaišas krāsas, kas mijas ar zilo. Katrai krāsai ir simboliska nozīme. Latvieši katrai krāsai ir devuši savu nozīmi, kura mums vēstī sekojošo: sarkanā krāsa, kas šajā darbā ir tikai nedaudz, simbolizē drosme, vīrišķība, nesatricināmība, cēlsirdība, mīla, kaislība, uguns un saules kvēle, bet kā koši sarkana tā ir asiņu krāsa un nozīmē draudus, dusmas, cīņu, dumpi, sacelšanos, atriebību, nemieru, karu, ugunsgrēku, revolūciju; zilā krāsa – diženums, uzticība, patstāvība, maigums, skaistums, skaidrība, godīgums, tiklums, nevainojamība, ūdens, debesis, vēsums; baltā krāsa – nevainība, šķīstība, svētums, skaidrība, garīgā autoritāte, gaisma, bet kā pretstats sarkanam tā ir nāve, miera un visu iegribu iznīdēšanas krāsa; ir arī nedaudz dzeltenā krāsa – saules gaisma, intelekts, intuīcija, labsirdība, ticība. Tumši dzeltena nozīmē nodevību, greizsirdību, godkāri, skopumu, neticību, skaudību, ķildīgumu un naidu; dzeltens – saule, spožums, apgaismība, nemirstība, izturība, majestātiskums, bagātība, patstāvība, nemainība un pareizība.
Glezna „Agrs pavasaris Kurzemē” ir spilgtākais piemērs tam, ka J. Rozentāls attēlo zemnieku darbu un ikdienas dzīvi. Glezna tapusi 1909. gadā.
Šajā darbā attēlots ganiņš un arājs tīrumā, kurā saskatāmas pozitīvisma iezīmes. Darba žanrs ir sadzīve. Darbā izmantotas gaišas krāsa: brūna, dzeltena, zila, zaļa. Katrai krāsai ir sava simboliskā nozīme: brūnā krāsa simbolizē maizi, darbu, zemi; pelēkā krāsa – ikdienišķs; zaļā krāsa – cerība, brīvība, prieks, pārpilnība, miers, daba, uzplaukums, sekmes, atjaunotne, auglība, bet arī nesagatavotība; dzeltena krāsa – saules gaisma, intelekts, intuīcija, labsirdība, ticība. Tumši dzeltena nozīmē nodevību, greizsirdību, godkāri, skopumu, neticību, skaudību, ķildīgumu un naidu; zilā krāsa – diženums, uzticība, patstāvība, maigums, skaistums, skaidrība, godīgums, tiklums, nevainojamība, ūdens, debesis, vēsums.