Audzināšana

„Audzināšanas dvēsele ir audzinātājs pats. Viss atkarīgs no tā, nevis ko tu rādi un māci, bet kāds tu pats esi, tur ir viss audzināšanas noslēpums.”

(Apsīšu Jēkabs)

Pēc manām domām audzināšana ir ļoti svarīga jebkurā izglītības iestādē, bet svarīgi ir arī mācēt saprast, kas ir audzināšana. Es uzskatu, ka audzināšanu vislabāk raksturo šī definīcija „Audzināšana ir vienas paaudzes kultūrvērtību nodošana nākošajai.” Jo tik tiešām ir jāprot iemācīt jaunajai paaudzei to, kas ir mācīts tev pašam un vēl vairāk.

Daudz kas ir atkarīgs no cilvēka, ka

a
as cenšas mācīt citus. Šim cilvēkam – audzinātājam ir jāprot saprasties un saprast bērnus, kā arī jāprot būt iejūtīgam un tai pat laikā stingram. Bērnam ir jājūt tas, ka viņš var uzticēties savam audzinātājam, ka var lūgt padomus, kā arī apzināties to, ka tiks uzklausīts. Tomēr ir jāprot izveidot robežu, cik daudz un cik draudzīgās attiecībās drīkst būt ar bērniem. Jo, ja bērni jutīs, ka audzinātājs ir kā savējais, ka viņš nekad nepasaka nevienu stingru aizrādījumu, tad var gadīties, ka bērni to
o
o izmanto un audzinātājam ir grūti likt viņiem saprast, kurš ir tas, kas māca un ka bērniem ir jāklausās viņā un jāsaprot, ko tieši viņš cenšas iemācīt. Tomēr arī ar pārlieku stingru audzinātāju, kas radis mācīt pēc normatīvās pedagoģijas, arī bū
ū
ūs grūti saprasties ar audzēkņiem, jo bērni no viņa baidīsies un centīsies izvairīties no saskarsmes ar viņu un ar lielu nepatiku dosies uz šī audzinātāja nodarbībām. Tas nenozīmē, ka tiek pievērsta liela uzmanība arī arējam izskata, jo ja tu pats būsi labs, sirsnīgs un mūsdienīgs, tad arī bērniem tu patiksi, un tas nebūs atkarīgs no tā kāds tu izskaties. Protams, tas nenozīmē, ka tu vari staigāt netīrā apģērbā vai neķemmējies. Vienkārši audzinātājam ir jāmīl sevi un tad arī bērni pratīs iemīlēt viņu.

Pēc manām domām audzināšanas noslēpums tik tiešām ir pašā audzinātājā, jo ja audzinātājs pratīs saprast bērnus un laikmetu, kurā dzīvo viņš un bērni, viņam vieglāk būs saprasties ar viņiem un nebūs lieku pārpratumu un aizvainojumu. Tādēļ uzskatu, ka audzinātājam jādzīvo lī
ī
īdzi laikam jāprot ar bērniem būt laipnam un saprotošam un attiecīgajā brīdī mācēt parādīt, ka ir arī savas robežas, kas jāievēro abām pusēm. Jāprot saprast un tai pat laikā aizrādīt tā, lai tas neskanētu kā draudi vai dusmas. Jo tādā gadījumā bērni var norobežoties no šāda audzinātāja.

Katram audzinātājam ir jāsaprot, ka viņš ir grupas vai klases dvēsele, ka daudz viņa teiktie vārdi un darbi, kaut ko nozīmē. Tieši tādēļ jāprot tos pateikt vai izdarīt tā, lai to saprastu bērni un ne
e
ebūtu lieku pārpratumu vai aizdomu. Audzinātājam jāprot nošķirt savas personīgās nedienas no darba, un mācēt nāk uz darbu ar priecīgāku sejas izteiksmi, jo pēc manām domām, bērni ļoti labi jūt, ja cilvēks ir ne garastāvoklī un tas viņus kavē no kontaktēšanās ar šādu audzinātāju.

Pēc visa iepriekš minētā es tik tiešām varu piekrist apsīšu Jēkaba vārdiem, ka audzināšanas dvēsele ir audzinātājs pats. Viss atkarīgs no tā, nevis ko tu rādi un māci, bet kāds tu pats esi, tur ir viss audzināšanas noslēpums.