Rundāles pils vēsture, tematisks apraksts

Būvvēsture

GRĀFS ERNSTS JOHANS BĪRONS
nopirka Rundāles muižas kompleksu 1735. gada 26. jūnijā. Šā gada augustā Kurzemē ieradās Krievijas galma arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. No septembra līdz decembrim tika slēgti līgumi ar namdariem, mūrniekiem, ķieģeļu dedzinātājiem, būvmateriālu piegādātājiem, podniekiem – krāšņu izgatavotājiem. 1735. gada novembrī tika sagatavots vecais ķieģeļu ceplis.

1736. gada janvārī bija gatavs būvprojekts. Projekta astoņas lapas atrodas grafikas krājumā “Albertina” Vīnē. Tajā ietilpst situācijas plāns, divi stāvu plāni, četru fasāžu un pils baznīcas altāra mets.
Pirmais būvperiods 1736.-1740.g.

1736. gada 24. maijā tika ielikts pils pamatakmens. 6. jūlijā pabeigta pamatu būve, 13. oktobrī centrālais korpuss uzbūvēts līdz otrā stāva palodzei. Pilī strādāja 268 mūrnieki, bet Rastrelli pieprasīja 500. 1. novembrī darbi pārtraukti sala dēļ.

1737. gadā būvdarbus atsāka 12. aprīlī. 28. maijā bija pabeigts centrālais korpuss, 18. jūnijā sāka likt pārsegumu sānu korpusiem, jūnija beigās bija pabeigta centrālā korpusa jumta konstrukcija. Kad 10. oktobrī darbus pārtrauca, bija apjumts viens sānu korpuss, otro nosedza ar pagaidu jumtu. Bija gatavi arī staļļu pamati. Mūrēšanas darbi tika pabeigti 1737. gada 1. oktobrī. Pēc Bīrona ievēlēšanas par hercogu viņš lika būvi vienkāršot. Apdares materiālus izgatavoja Pēterburgas Celtniecības kancelejas galdniekmeistari un kokgriezējs A. Kamajevs, Ņevas ķieģeļu rūpnīcas podniekmeistars I.Ušakovs ar brigādi un gleznotājiem I.Mizinovu, I. Piluginu un I. Jevdokimovu. Vircavā strādāja austriešu podnieki. Apdares materiāli tika gatavoti arī Pēterburgā.

1738. gadā Jelgavas pils celtniecības uzsākšanas dēļ darbu apjoms saruka. Uz Jelgavu tika aizvesta arī daļa izgatavoto detaļu. Tomēr darbi virzījās uz priekšu, – tika mūrēti skursteņi un telpu velves, pabeigta apjumšana. Kopš 14. jūnija, kad tika uzsākta galvenās rezidences būve Jelgavā, darbi turpinājās lēnāk. Galdniekmeistars Egers bija pabeidzis ozolkoka paneļus 33 telpām un 13 ozolkoka parketus. Telpās tika ieklāti dēļu griesti, lai varētu sākt apmešanas darbus. Septembrī namdari ķērās pie ārējām kāpnēm. Bija uzsākta arī vārtu torņa būve.

1739. gadā vajadzēja veikt iekšējos apmešanas darbus, bet hercogs lika samazināt apmetēju skaitu un darbus vienkāršot. Stuka veidojumi tika izgatavoti tikai parādes kāpņu telpām un zālēm, citas telpas palika ar gludiem griestiem. Rundālē strādāja tikai desmit amatnieku. 1. februārī pēc Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas pavēles uz Kurzemi tika nosūtīti visi Pēterburgas kancelejas mūrnieki. Uz galveno rezidenci Jelgavā tika pārvestas Rundālei paredzētās detaļas – grieztās durvis, paneļi, parketi, austriešu podnieku krāsnis, Bartolomeo Tarsia uz audekla gleznotie plafoni un čuguna fasādes rotājumi, kas apskatāmi Jelgavas pils fasādē. Rastrelli būvdarbu vadīšanā palīdzēja N. Vasiļjevs. Par finansēm un organizēšanu bija atbildīgs Krievijas kambarkungs Ernsts Johans fon Butlars, kurš sūtīja uz Pēterburgu atskaites par darbu gaitu.

1740. gadā uz Jelgavu pārveda pils baznīcas kokgriezuma altāri. Domājams, ka pilī tikusi pabeigta telpu apdare, bet nav pielikti visi sienu paneļi un arī daļa krāšņu palika neuzstādītas, jo daudz materiālu atradies noliktavās.
Darbi tika pārtraukti pēc 20. novembra galma apvērsuma Krievijā un hercoga Ernsta Johana apcietināšanas un izsūtīšanas trimdā. Sagatavotie apdares materiāli un būvdetaļas aizsūtītas uz Pēterburgu. Izlauzta arī daļa iebūvēto detaļu – durvis, sienu paneļi un parketi.
Pils būvdarbos kopumā bija nodarbināti vairāk nekā tūkstotis dažādu profesiju amatnieku un strādnieku.
Otrais būvperiods 1762.-1770.g.
1762. gadā Ernsts Johans Bīrons tika apžēlots un atgriezās Kurzemē.

1764. gada janvārī par hercoga galma arhitektu tika pieņemts Johans Gotfrīds Zeidels, bet augustā – Frančesko Bartolomeo Rastrelli, kurš saņēma hercoga būvju virsintendanta amatu. Viņš šajā laikā sakārtoja savus būvprojektus un noformēja tos.
Tika nojaukts nepabeigtais vārtu tornis un aizsāktas staļļu ēkas. Darbi atsākti 1765. gadā. Latviešu galdnieki un namdari no domēņu muižām tika sūtīti uz Rundāli līdz pat 1768. gadam. 1765. gadā pilī strādājis galdnieks Blanks, tēlnieks Zībenbrods, atslēdznieks Šreibfogels.

1766. gada par galma arhitektu sāka strādāt dānis Severīns Jensens. Viņa stils konstatējams vārtu stabu izveidē un staļļu ēkās, kas atšķirībā no Rastrelli projekta taisnstūra plānojuma ieguva pusloka veidu. Pils ziemeļu fasādes loga atslēgas akmenī izveidots datējums – 1766. gada 16. maijs.

1768. gadā bija uzmūrēti vārti un uzstādīti kalumi.
Pils interjeru plānojums mainīts tikai nedaudz. Apvienojot piecas mazākas telpas, izveidota parādes ēdamistaba – Lielā galerija, bet pils baznīcas vietā izveidota deju zāle – Baltā zāle. No sākotnējiem pirmā būvperioda interjeriem saglabātas abas parādes kāpnes, mazā galerija, pirmā stāva vestibils un galerijas.

Interjeru stuka dekoratīvo apdari no 1765. līdz 1768. gadam veica Berlīnes tēlnieks un stuka marmora meistars Johans Mihaels Grafs ar brigādi – savu brāli Jozefu un palīgiem Baumani un Lancu. Divdesmit septiņās telpās izveidoti tēlnieciski dekorējumi, bet divās hercoga apartamentu telpās un zālē – mākslīgā marmora paneļi. Vispirms darbi sākti centrālajā korpusā. 1767. gadā pabeigta Marmora zāle un Zelta zāles marmora panno, datējums iegravēts durvju apmalē. 1768. gadā Grafs saņēma naudu par Balto zāli, Ovālo kabinetu un 22 kāpņu vāzēm.
Griestu gleznojumus izpildīja itāļu gleznotāji no Pēterburgas Frančesko Martini un Karlo Cuki. Viņi strādāja no 1766. gada augusta. No 1768. gada marta dokumentos parādās tikai Martini vārds. Iespējams, ka gleznotāji darbu bija uzsākuši agrāk, jo jau 1763. gadā tika ziņots par viņu aizbraukšanu no Pēterburgas. Frančesko Martini savu pēdējo algu saņēmis 1769. gada martā. Astoņās telpās tika apgleznoti griesti un divās telpās arī sienas. Viens no griestu gleznojumiem gājis bojā. Sienu gleznojumi atsegti tikai vienā telpā – Lielajā galerijā. Hercoga kabineta sienu gleznojums atrodas zem četrām krāsu kārtām.
Pilī strādājuši zeltītājs Johans Endress, tēlnieks Zībenbrods, podnieks Šēfers, galdnieks Ekhofs, atslēdznieks Horstmanis, kapara kalējs Mēmels.

Hercogs pilī ieradās 1767. gada aprīlī un ar pārtraukumiem uzturējās līdz decembrim, kaut gan apdares darbi vēl turpinājās. Arī 1768. gadā pils bija apdzīvota. Pēdējie darbi veikti vēl 1770. gadā, kad J.M. Grafa zellis ielika spoguļus Baltajā zālē.

Rastrelli izstrādātais Rundāles pils ansambļa situācijas plāns rāda samērā sarežģītu parka regulārās – franču dārza – daļas plānu. Kopējā regulārā daļa ir 10 ha no kopējās pils ansambļa teritorijas 72 ha. Tomēr tajā ietverti visi nepieciešamie elementi: ornamentālais parters pils priekšā ar trim strūklaku baseiniem, cirptu dzīvžogu ietverti bosketu laukumi, starveida alejas, pergolu ejas, paviljoni un zaļais teātris. Meža parkā vai tā sauktajā zvēru dārzā starveida alejas turpinās. Regulāro daļu kopā ar pili un staļļu ēkām ietver kanāls. Viss parks bijis norobežots ar kleķa žogu, no kura tikai vietām saglabājušies laukakmeņu pamati.
Līdz Ernsta Johana arestam franču dārzs bija ierīkots. Trūka vienīgi paviljonu, un arī kanāls nebija izrakts līdz galam.
1739. gadā dārznieks K.Veilands ziņo: parkā iestādītas 328 185 liepiņas, 5005 kastaņkoki, 1885 ozoliņi, pabeigta parka centrālā eja un pārējie mazākie celiņi. Dārzā iestādīti 95 bumbierkoki, 155 ābeles, 40 plūmju koki, 20 ķirškoki un 370 kastaņas. Kanāls, kuru paredzēts rakt 820 asu garumā, 3 asu platumā un aršīnu dziļumā, tobrīd izrakts tikai 50 asu garš. Mežaparkā aiz kanāla izcirstas un iztīrītas 13 alejas, iestādītas 2338 liepiņas un ozoli.
Hercoga trimdas laikā dārznieks Kristofers Veilands turpināja darboties un pēc hercoga atgriešanās 1764.gadā iesniedzis materiālu pieprasījumu 1765. gadam.
1766.gadā minēts, ka Rundāles pārvaldniekam fon Funkam jānogādā 100 liepiņas un egļu mieti žogam. 1768.gadā tika maksāts par dīķa rakšanu. Tā tika realizēts Rastrelli projektos redzamais dīķis. Ap 1774. gadu apkārt sākās māla kleķa žoga celtniecība ap visu parku; tā turpinājās līdz 1781. gadam.
1777.gadā Rundāles muižas pārvalnieks Johans Georgs Eizens izstrādāja muižas apsaimniekošanas plānu. Darbā tika pieņemti divi dārznieki no Erfurtes un Ungārijas. Šajā laikā tika izveidoti divi augļu dārzi, vīnakalns un apiņu dārzs. Hercoga dārzi tika atzīti par veciem, kas jāstāda no jauna. 1794.gada saimniecības darbu pierakstos minēta sūnu sagāde aprikozu un firziķu kokiem.
19.gadsimta sākumā pie dārznieku mājas un žoga atradās siltumnīcas. Pie žoga 1802. gadā augušas aprikozes, persiki un vīnogas. Šajā laikā izveidots arī augļu dārzs uz ziemeļiem no pils.
Sākotnēji meža parks bijis lielāks, bet ievērojami izcirsts 19. gadsimtā. Parka regulāro daļu 19.gadsimta modernizācija – angļu ainavu parka izveidošana – nav skārusi, vienīgi partera daļā iestādīti daži koki. Vairāk izmaiņu noticis pils kariešu pagalmā, kur grāfa P. Šuvālova laikā 19.gs. 60. gados iestādītas kastaņu rindas.
Atjaunošanas projektu izstrāde sākās 1972.gadā Ļeņingradas institūtā “Giproteatr” . Līdz 1975.gadam projekts bija izstrādāts, stingri ievērojot Rastrelli ieceres, atsakoties vienīgi no lielajām būvēm, kādas bija paredzētas sākotnējā projektā. Lai atjaunotu pils ansambli sākotnējā veidā, restaurācijas sākumā nācās izcirst visus kokus. Līdz 1984. gadam, kad tika iestādīta pirmā liepiņa, tika veikti apjomīgi sagatavošanas darbi – meliorācija, celiņu veidošana, kanālu rakšana.
Rundāles parkā alejās iestādītas Holandes liepas, bosketu dzīvžogiem izmantoti skābarži, partera daļas dzīvžogi veidoti no ligustriem, bet partera ornamenta daļas un zemās apmales no bukšiem.
Šobrīd dārzā sāktas veidot ziedu un košumkrūmu kolekcijas.

Rundāles pils apbūves ansamblis
1736. – 1740. un 1764. – 1767.

• Krogs un kalpu māja – ap 1800. gadu

• Staļļi ar saimniecības piebūvēm – 18. gs.

• Dārznieka mājiņa – 18. gs.

• Ledus pagrabs – 19. gs.

• Parks – 18. gs.

• Pils 1736. -1740. 1763. -1767.

• Vārti un žogs – 18. gs.
Restaurācija
2002. gadā tika izveidota izstāde “Rundāles pils restaurāciju 30 gadu periodā”. To gatavojot, tika izvērtēts padarītais darbs, pielietotās tehnoloģijas, speciālistu ieguldījums un izveidots kopējais pārskats. Trīsdesmit gadu laikā pils restaurācijā ieguldīt 7,2 miljoni rubļu un 440 tūkstoši latu. Grūtākie un dārgākie darbu veidi jau ir aiz muguras. Šobrīd, kad Rundāles pils ansambļa restaurācija notiek par muzeja pelnīto naudu un pateicoties atsevišķu sponsoru atbalstam, atjaunošanas darbi notiek lēnākā tempā. Tomēr muzejs stādījis sev par uzdevumu katru gadu atvērt vienu atjaunotu telpu, nepārtraukt parka izveidi, modernizēt tehnisko aprīkojumu. Izstāde tika iekārtota nerestaurētajās telpās, kas pašas par sevi jau ir pils tagadnes un nākotnes problēmu liecinieks un rāda, cik daudz vēl ir jāveic.

PILS FASĀDES
Pils ēkai celtniecības laikā netika realizētas visas Rastrelli projektos paredzētās idejas, redzami fasāžu pilastri ar apcirstu augšgalu: te vajadzēja atrasties čugunā lietiem kapiteļiem, taču tos izmantoja Jelgavas pils fasādēs, nav arī visu pārējo čuguna rotājumu. Gadsimtu gaitā pils eksterjerā vairākas reizes izdarīta detaļu maiņa, apmetuma labojumi un pārkrāsošana.
1965. gadā notika kārtējā fasāžu labošana pils iekšpagalma pusē. Lietoja cementa javu, ar kuru aizzieda ķieģeļu un vecā kaļķu apmetuma izbirumus. Darbi turpinājās līdz 1968. gadam.
1972. gadā atkal sākās fasāžu restaurācijas darbi: tos izpildīja Rīgas Remontu un Restaurācijas Kantoris. Restaurācijas Projektēšanas Kantorī tika sagatavoti fasāžu uzmērījumi un projekti. Restaurācijas darbu kontrolei un koriģēšanai bija izveidota Zinātniski – metodiskā padome.
Pils fasādes bija klātas ar netīru balsinājumu un tumšiem aļģu plankumiem. Visas plaknes bija mazu un lielu izdrupumu vienmērīgi izraibinātas. Daudzviet bija stipri bojātas arhitektoniskās detaļas: nokritušā apmetuma laukumos bija dziļi erodējuši un izdrupuši arī ķieģeļi. Apmetumu laboja ar cementa – kaļķa javu. Tomēr tā nebija starptautiskā pieminekļu restaurācijā apstiprinātā kaļķa javas tehnoloģija, bet sadzīves remontdarbu praksē vienmēr un visur pielietotā cementa ar kaļķu piedevu apmetuma metode. Pirms krāsošanas un veco krāsojuma kārtu notīrīšanas fasādēm tika pētīti balsinājuma slāņi un noskaidrota krāsojuma polihromā sistēma. Atklāja sākotnējo krāsojumu – ar dzeltenu franču okeru pamatplaknēs un balsinājumu uz reljefajām virsmām. Visās neīsto logu ailēs tika atrasts iluzors logu krāsojums vairākās kārtās – kvēpu melnā plaknē balts loga rāmja spraišļojums, – tas grafiski parādīja un precīzi datēja logu tipus un to maiņu. Apmetuma apmalē virs rietumu korpusa otrā stāva otrā loga atklājās ievilktas zīmes – A.1766 d.16.May: tās datē pils fasāžu pirmo labošanu, pēc kuras pils tika pārkrāsota balta. Pirmās pabeidza ziemeļu šķērskorpusu fasādes pret staļļu pagalmu. Fasāžu krāsošanai izmantoja senas kaļķa – kazeīna receptes un dabīgā okera pigmentu. Fasāžu krāsošanu pārtrauca 1985. gadā.
2000.-2001.gadā ar Hedlija Tresta finansiālu atbalstu tika restaurēta un nokrāsota pils Dienvidu fasāde. Lielos apjomos, bet ne pilnīgi, noņemti iepriekšējie cementa labojumi. Jaunajiem labojumiem izmantoja Bayosan firmas kaļķu apmetumu. Krāsošanu veica ar sintētiskām krāsvielām, taču tās tikai daļēji spēja imitēt vecā 18. gadsimta krāsojuma specifiskās īpatnības. Tādēļ jau tagad tiek meklētas iespējas nākamās – Rietumu fasādes restaurāciju un krāsošanu veikt ar 18. gadsimta tradicionāliem materiāliem.
Centrālās fasādes frontonā redzama pulksteņa ciparnīca, bet sānu fasādēs – Šuvalovu dzimtas ģerboņa vairogi. Tas ir 19. gadsimta uzslāņojums, kas restaurācijas procesā saglabāts kā vēsturiska liecība. Ciparnīca restaurēta 1980. gadā, pulksteņa mehānisms nav atjaunots. Ģerboņu polihromija netika konstatēta, tādēļ kokgriezuma vairogi noklāti ar koka toņa aizsargkrāsu. Joprojām nav precīzi rekonstruēti apmetumā veidotie atslēgas akmeņi virs sešām lielajām pils ieejām; tas būs iespējams pēc vienīgo oriģinālu restaurācijas pils Rietumu spārna Rietumu fasādē.
KĀPNES, PANDUSI, BALKONI
Pils celtniecības laikā (1736.-1740.) desmit ārējās kāpnes tika izgatavotas no koka.
1765. gadā, kad hercoga ģimene ieradās Rundālē pēc Jaroslavļā pavadītiem 20 trimdas gadiem, koka kāpnes bija sabrukušas. Jāpieņem, ka tās ātri un vienkāršotā veidā atjaunotas, lai hercogs ar galmu varētu iekļūt pilī. 18.gs. otrajā pusē ziemeļu un dienvidu kāpņu vietā izbūvēta uzbrauktuve – panduss, 19.gs. pirmajā pusē uzcelti smagnējie portiki ar balkoniem, 19. gs. beigās – sānu korpusu vienkāršās mūra kāpnes. 20.gs. otrajā pusē tās bija jau daļēji sabrukušas.
Zinātniski – metodiskā padome pieņēma lēmumu nojaukt vēlākajā laikā izveidotos pandusus un 19.gs. portikus pie centrālā korpusa ziemeļu un dienvidu fasādēm, atjaunojot F.B.Rastrelli 1736.gadā projektētās 10 pils ārējās koka kāpnes. Atbilstoši Rastrelli projektam, balkoni paredzēti nelieli, lēzeni, balstīti uz konsolēm.
Jauno projektu izstrādāšanai par pamatu kalpoja F.B.Rastrelli projektu zīmējumi, taču tehniskie risinājumi, tehnoloģijas un materiāli bija citi, savam laikam un iespējām atbilstoši. Tieši šo moderno risinājumu rezultāts izrādījās nepārbaudīts un nedrošs ekspluatācijā. Kāpņu pamata izbūvei izmantoja nepiemērotus dobtos ķieģeļus, lietoja augstas cietības cementa javu, koka daļas izgatavoja no līmētiem vai netradicionāli sastiprinātiem gabaliem, virsmas pielaboja ar krīta – pernicas mastiku, krāsotajām koka daļām izmantoja eļļas krāsu, nekrāsotās pārklāja ar pernicu. Desmit gadus pēc uzbūvēšanas pils iekšējā pagalma jaunās koka kāpnes bija sapuvušas un daļēji sabrukušas.
Kopš 1992.gada, kad pils vairs nesaņēma valsts dotācijas restaurācijai, muzejs saviem spēkiem sāka kāpņu pakāpenisku labošanu, ko apgrūtināja materiālu sagādes un neskaitāmas tehnoloģiskās problēmas.
1994. gadā, pateicoties uzņēmējam B. Teterevam, atjaunotas pagalma rietumu puses centrālās kāpnes.
2001. gadā par sponsorēto sera T. Seinsberija (Headey Trust) naudu uzbūvētas dienvidu fasādes lielās kāpnes. Arī šeit nebija atrasts piemērota izmēra kokmateriāls, virpotās detaļas tika līmētas, pakāpieni stiķēti. Tomēr – bija parādījušies jauni apstrādes materiāli, idejas un iespējas. Pateicoties restaurācijas firmas “Remmers” konsultācijām un restaurācijas materiālu pielietojumam, bija iespējams veikt jauno koka daļu konservāciju, salaidumu nodrošināšanu un krāsojuma pareizu uzklāšanu. Jaunās tehnoloģijas un materiāli piemēroti arī kāpņu regulārai kopšanai tālākas ekspluatācijas laikā.
MAZĀ GALERIJA, PARĀDES KĀPNES,
PIRMĀ PERIODA TĒLNIECĪBAS RESTAURĀCIJA
Austrumu puses parādes kāpņu telpa bija pirmais Rīgas tēlnieku – restauratoru izturības un spēju pārbaudes slieksnis. Sienas un griesti bija balsināti un laika gaitā kļuvuši pelēki. Tēlnieciskie rotājumi bija stipri bojāti. Restauratoru grupu izveidoja no mākslas skolas beidzējiem un entuziastiem, to vadīja tēlnieks H. Jansons. Kāpņu telpas restaurācija ilga no 1974. gada līdz 1980. gadam, kad to atvēra apmeklētājiem.
1978. gadā sākās veidojumu restaurācija rietumu puses Parādes kāpņu telpā. To stāvoklis bija vēl sliktāks, vairāk bojājumu, trūka vienas bērna figūras. Plafonā bija lieli apmetuma izbirumi. Ļoti bojātas bija visas karnīzes un profilu joslas. Telpas apdares restaurācija turpinājās līdz 1992. gadam.
Nevienā no kāpņu telpām nebija saglabājušās margu postamentu stuka vāzes. Daļa no tām tika atrasta pils staļļos un pārņemtas muzeja pārziņā, vēl daļu atrada, atrokot rietumu puses cokola stāva telpas. Tās bija ļoti bojātas, daļēji sairušas. Vāzes restaurēja, bojā gājušo vietā atlēja kopijas.
1980.-1981.gadā restaurēja Mazās galerijas veidojumus. Noskaidrojās, ka telpas apdares veidošana 18. gadsimtā nav pabeigta, nav realizēti iecerētie spoguļu logi un stuka paneļi. Līdz 18.gs. 4.ceturksnim galerija bija pastāvējusi bez grīdas seguma un izmantota kā amatnieku darbnīca. Šis apstāklis bija par iemeslu interesantiem atradumiem zem dēļu grīdas, kur bija saglabājušās arī veidojumu oriģinālās formas un atlējumu fragmenti. Starp tiem – arī vēlā baroka laika posma stuka puķu atlējumi no Mazās galerijas dekoratīvās apdares.
MONUMENTĀLĀS GLEZNIECĪBAS RESTAURĀCIJA
Rundāles pils septiņās telpās griestu plakni klāj iluzoras daudzfigūru kompozīcijas, ko 1766.-1768. gadā gleznojuši itāļi no Pēterburgas – Karlo Cuki un Frančesko Martini. Tajā laikā divās telpās apgleznotas arī sienas. Tapis vēl astotais plafona gleznojums, taču tas 19.gadsimtā iznīcināts līdz ar griestu apmetumu. Šie gleznojumi izpildīti uz apmetuma eļļas temperas tehnikā.
Dažās pils telpās jaušamas senāka perioda plafonu pēdas: tur bijuši uz audekla darināti un griestu spogulī iestiprināti Bartolomeo Tarsia gleznojumi, kas jau 18. gadsimtā demontēti un aizvesti uz Pēterburgu.
Sākoties restaurācijas darbiem, gleznojumu tehniskais stāvoklis bija sasniedzis galēji bīstamu robežu. Krāsu slānis bija saplaisājis, zaudējis saistību ar apmetumu, deformējies cietu zvīņu veidā, daudzviet nobiris. Lietus caurteču vietās bija izveidojusies apmetuma destrukcija, radušies plaši nobirumi. Visam pāri klājās tumšu sodrēju un mušu nosēdumu kārtas. Zelta zāles un Bibliotēkas plafonus nosedza blīvs 19. gadsimta pirmās puses pārgleznojums, pilnīgi aizkrāsoti bija sienu gleznojumi Lielajā galerijā un hercoga darba kabinetā, visās telpās bija pārkrāsotas apgleznotās karnīzes un griestu ieloces. Rožu istabas plafona gleznojumu sedza tumša 20. gadsimta 30. gados uzklātas kazeīna līmes kārta, kas, laika gaitā sairstot, bija dziļi sabojājusi gleznojumu. Dziļajos apmetuma izbirumos, ko lietus turpināja mērcēt, bagātīgi bija attīstījušās pelējuma sēņotnes.
Restaurācijas organizēšanai un darbu iesākšanai no Pēterburgas tika uzaicināts pieredzējis restaurators, Parīzes zelta godalgas laureāts R.Sausēns, latviešu izcelsmes vecmeistars, ko labi zināja Pēterburgas piļu aprindas, bet nepazina Latvijā. Tieši ar griestu gleznojumu konservāciju 1972. gadā iesākās pirmie praktiskie pils restaurācijas darbi: tika veikta apmetuma nostiprināšana dziļo un bīstamo izbirumu vietās Lielās galerijas plafonā un hercoga guļamistabas plafonā, pēc tam uzsākta griestu gleznojuma konservācija guļamistabā.
R.Sausēns izveidoja pirmo Latvijas monumentālās glezniecības restauratoru – mācekļu grupu. Mācekļi kļuva par pirmajiem monumentālās glezniecības speciālistiem un vēlāk apmācīja nākamās monumentālistu paaudzes. Latviešu brigāde kopumā veica četru plafonu gleznojumu restaurāciju – Biljarda zālē, Rožu istabā, hercoga guļamistabā un audienču kabinetā, bet nepabeidza sienu gleznojumu restaurāciju Lielajā galerijā. Ļoti lēnais un darbietilpīgais gleznojumu konservācijas process noslēdzās ar gleznojuma fragmentu maksimālu saglābšanu un nostiprināšanu pie konsolidēta apmetuma. Pārgleznojumu noņemšanas process sagādāja nemitīgus pārsteigumus ar negaidītiem kompozīcijas atsegumiem. Bet lēnā tonēšanas darba rezultātā milzīgās apgleznotās virsmas no bezcerīgi bojāta grausta spēja pārvērsties monolītā, dzīvā krāsu un formu rotaļā.
Līdzās latviešu brigādei ilgstoši darbojās arī Pēterburgas monumentālistu grupa, kas veica gan sarežģīto Zelta zāles, gan ārkārtīgi grūto Lielās galerijas plafona restaurāciju. Lielās galerijas griestu gleznojums pēc restaurācijas vairākkārt cieta viesuļvētru laikā, kad virs tā tika norauts jumta segums un ūdens izmērcēja apmetumu. Atklājās dziļa apmetuma destrukcija, kas šobrīd izraisa aizvien plašākus krāsu slāņa bojājumus. Nepieciešami jauni griestu gleznojuma konservācijas pasākumi, kuru veikšanai muzejs gaida sponsoru atbalstu.
Muzejs cer aizpildīt iznīcinātā griestu gleznojuma vietu hercoga darba kabinetā ar piemērotu 18. gadsimta plafona gleznojumu uz audekla.
ZELTA ZĀLE, HERCOGIENES TUALETES KABINETS,
ZELTĪJUMA RESTAURĀCIJA.
Rundāles pilī zeltīti stuka veidojumi bijuši tikai divās telpās. Zelta zālē zeltījums bija saglabājies, bet hercogienes tualetes kabinetā gājis bojā 20.gs. 30.gados, kad dekoratīvo apdari demontēja un telpu pārbūvēja. Zelta zāles veidojumu restaurācija sākās brīdī, kad tie bija sasnieguši kritisko robežu. Greznais ieloces dekorējums lielos laukumos bija deģenerējies, nobrucis vai pilnīgi gājis bojā. Sienu lejasdaļā rokas tvēriena augstumā bija iznīcināti abu lielo panno reljefi ar augļu vāzēm un putniem. Ļoti bojāti bija zāles seši spoguļi: izsisto stiklu vietā atradās ģipša aizpildījums, rokaji un putnu galvas bija nolauztas, puķu vītņu vietā nokarājās sarūsējuši drāšu karkasi, ierāmējumu apakšdaļa bija nodauzīta.
Zeltījums bija saglabājies uz visām veidojumu daļām, taču bojātā stāvoklī un ne visā apjomā. Piedevām, tas turpināja sabrukt ķīmisku procesu iespaidā, jo uz stuka veidojumu virsmas aktīvi izdalījās kalcija sāļu kristāli, kas uzirdināja zeltījumu.
Muzeja uzstādītā restaurācijas programma paredzēja maksimālu Zelta zāles zeltījuma saglabāšanu, konservāciju un pakāpenisku restaurāciju, ietverot gan retušas ar zeltu, gan zeltīšanu uz polimenta pēc 18. gadsimta metodikas.
Pēterburgas un Maskavas pilīs, kas tobrīd kalpoja par paraugu, visi veidojumi un griezumi tika zeltīti pilnīgi no jauna. Zeltījuma konservācijas un pakāpeniskas restaurācijas programma bija jauna, nezināma un riskanta, tā prasīja papildus pūles un nenodrošināja paredzamus rezultātus. Taču tas bija vienīgais veids, kā izprast un atjaunot sarežģīto rokoko laikmeta meistara tehnoloģiju ar dažādu krāsu polimenta zeltījumu, ko nebija izdevies ne Pēterburgā, ne Maskavā.
Stuka veidojumu un zeltījuma konservācija tika veikta ilgstošā procesā ar bārija hidroksīda kompresēm. Lielo panno kompozīciju atjaunošanai, ko veica tēlnieki G. Grīnfelds un A.Mežkazs, pirmo reizi tika izmantota sākotnējā stuka tehnoloģija. Citu bojāto elementu restaurācijai tika izmantota ģipša masa.
Aptuveni viena trešdaļa oriģinālā zeltījuma tika saglabāta neskarta. Daļu sākotnējā zeltījuma nācās papildināt ar sīkiem vai nelieliem zelta lapiņu ielāpiem, vietām tika veikta retuša ar zelta pūderi. Jaunie tēlnieciskie papildinājumi tika zeltīti, vadoties pēc 18. gadsimta metodikas un atkārtojot Zelta zāles oriģinālu piemērus. Zeltījuma restaurācija ilga no 1984. līdz 1985. gadam, tajā piedalījās pieredzējuši speciālisti un ķīmiķi no Lietuvas un restauratori no Rīgas. Zelta zāles restaurācijā izlietoja 436 gramu lapiņu zelta.
Kopš 1998. gada tika rekonstruēts Hercogienes tualetes kabinets. Pēc pēdām uz sienu apmetuma, veciem fotoattēliem un Pēterburgas arhitekta V.Savkova projekta tika atjaunoti iznīcinātie telpas apjomi un iesākta telpas dekoratīvās apdares izveidošana. 2002. gada sākumā restaurators vecmeistars G. Grīnfelds pabeidza griestu veidojumu rekonstruēšanu, sākās zeltīšanas un kolorēšanas process. Zeltīšanu veica vecmeistars G. Habibuļins. Kabinetā zeltīti bijuši griestu ornamenti un piecu plafona spoguļu ietvari. Lapiņu zelts tiek klāts uz divkrāsu polimenta, pēc tam pulēts vai matēts.
HERCOGA GARDEROBE, HERCOGIENES BUDUĀRS
TĒLNIECĪBAS POLIHROMIJAS RESTAURĀCIJA
Četrās pils telpās saglabājusies polihroma tēlnieciskā apdare, piektajā šobrīd notiek rekonstrukcija. Laika gaitā krāsotie veidojumi cietuši no kvēpu un putekļu nosēdumiem, pārkrāsojumiem, balsinājumiem, brutāliem ģipša pārstrīķējumiem, eļļas lakas pārklājumiem vai arī krāsojums ticis sabojāts, veidojumus mazgājot.
Hercogienes buduāra veidojumi restaurācijas sākuma brīdi sagaidīja ar trim pārkrāsojumu kārtām, turklāt visu 19. gadsimtu tie bija arī balsināti. Balsinājumu notīrīja tēlnieks M.Pluka, 1935. gadā strādājot pie buduāra atjaunošanas. Visa autentiskā buduāra polihromija izpildīta ar temperas krāsām, bet pārkrāsojot tika lietotas smagnējas eļļas krāsas, kas spēcīgi ietumsa un pilnīgi izmainīja sākotnējo ieceri. Polihromijas restaurācija sākās ar neskaitāmiem kontrolatsegumiem uz veidojumu virsmas. Tie palīdzēja noskaidrot pārkrāsojumu raksturu, kārtu skaitu un autentiskās polihromijas saglabātības stāvokli.
SPOGUĻU RESTAURĀCIJA UN REKONSTRUKCIJA
Spoguļi pils interjeros izmantoti daudz un visur, galvenokārt dekoratīvu efektu radīšanai. Parādes kāpņu telpās tie iecerēti kā spraišļoti logi, kuros atspīdums veido bezgalīga plašuma efektu. Līdzīgi spoguļu logi ir arī Baltajā zālē. Tie izkārtoti telpas apēnotajos stūros, kur atspoguļo īstos logus, radot pacilājošu gaismas plūsmas iespaidu. Citās zālēs un greznajos salonos spoguļi izmantoti kā dekoratīvi akcenti starp logiem vai virs kamīniem. Mazajos kabinetos tie iecerēti kā katoptrisku rotaļu elementi. Un tikai vienkāršākajās telpās tie bijuši nelieli, sienās ielaisti spogulīši praktiskai pielietošanai.
Brīdī, kad sāka darboties muzejs, pilī no spoguļiem gandrīz nekas nebija saglabājies Vairumā telpu sienas klāja jauns, gluds apmetums, kurā nekas īpašs nesaistīja uzmanību. No Zelta zāles, Porcelāna kabineta, Rožu istabas un Marmora zāles greznajiem stuka ietvariem bija saglabājušies bojāti fragmenti, spoguļu vietas bija aizpildītas ar apmetumu. Pils bibliotēkas un blakus telpu paneļi ar spoguļu pildiņiem bija izlietoti krāšņu kurināšanai. Spogulis ar rekonstruētu ģipša ierāmējumu atradās vienīgi hercogienes buduārā, tobrīd – Pilsrundāles pamatskolas skolotāju istabā, ko maldīgi dēvēja par Katrīnas istabu.
Sākoties pils restaurācijai, telpās tika veiktas zondāžas. Izpēti veica muzeja speciālisti, informācija tika apkopota un izveidots plašs izziņas materiālu arhīvs. Noņemot sienu apmetumu, tika atsegtas sākotnējās spoguļu pēdas Hercoga garderobē, Baltajā zālē, divos spoguļu kabinetos pie Baltās zāles, hercoga privāto apartamentu telpās. Bija arī stipri bojātu pēdu atsegumi, kas deva tikai vispārēju priekšstatu par iznīcinātajiem ornamentiem. Dienvidu anfilādes salonos pēc pēdām uz ķieģeļu mūra varēja noskaidrot paneļos ielaisto spoguļu izmērus un novietojumu. Tika konstatēts, ka vertikālie spoguļi bijuši dalīti, salikti no diviem vai trim stikliem. Viens no īpatnākiem atradumiem bija spoguļu logu projekta zīmējumi jeb grizaļas gleznojumi dabīgā lielumā uz apmetuma Parādes kāpņu telpās. Šie spoguļi 18. gadsimtā netika realizēti. Bija iespējams arī rekonstruēt tehnisko paņēmienu, kādu izmantojuši 18. gadsimta meistari, veicot spoguļu stiklu montēšanu.
Restaurējot veidojumu oriģinālus, tika noņemti visi vēlāko laiku uzslāņojumi un papildinājumi. Izpētot autentiskos fragmentus, senos fotoattēlus un elementus citās veidojumu kompozīcijās, bija iespējams precīzi rekonstruēt trūkstošās detaļas. Daļa elementu tika veidoti ar instrumentiem, daļa – atlieti formās. Tika saglabāta sākotnējā polihromija, zeltījums vai sudrabojums. No ziedu atlējumiem tika rekonstruētas grupas un vītnes, atkārtojot senos fotoattēlos saskatāmo. Iznīcināto spoguļu rekonstruēšana pēc atsegumiem bija lēnāks un neskaidrāks process. Kad veidojumu pēdas bija nokopētas pauzē un no tām sagatavots rekonstrukcijas projekta zīmējums, tēlniekam nācās projektu interpretēt apjomīgā, telpiskā veidojumā. Te varēja parādīties subjektīvas korekcijas un stilizācijas izpausmes, un tās vajadzēja novērst. Rezultātā bija iegūts ne tikai rekonstruētais spogulis, bet pašas telpas dzīvā ass, kas noteica visa interjera tālāku atjaunošanu.
MĀKSLĪGĀ MARMORA UN SUDRABOJUMA RESTAURĀCIJA
Trijās pils zālēs sienas klātas ar mākslīgo marmoru, 18. gadsimtā iecienītu apdares veidu, kas deva neierobežotas plastikas un kolorīta iespējas. Precīzi izstrādātam pelēkā apmetuma slānim uzklāta plāna stuka marmora kārta, kas pēc tam slīpēta, vaskota un pulēta. Marmora kolorīts, naturālais dzīslojums un raibumi katrā telpā ir atšķirīgi. Marmora zālē gaiši zilās panno plaknes ir gludas un tukšas, Zelta zālē un Rožu istabā marmora virsmas ir dekorētas ar stuka reljefiem.
Sākoties restaurācijas darbiem, mākslīgā marmora apdare izrādījās stipri bojāta. Zelta zālē visnopietnāk bija bojāts dienvidu gala panno, ko cauri mūrim bija piesātinājuši blakus telpas dūmkanāla sodrēji. Plašā laukumā iezīmējās eļļaini, tumši traipi, bojājuma augšdaļā apmetums bija saplaisājis un atslāņojies. Visās zālēs apmales un profili bija izdauzījumu izroboti, zem logiem marmors bija cietis no lietus, kļuvis irdens, izdrupis. Visur, kur varēja piekļūt cilvēku rokas, bija atstāti izsitumi, ieskrāpējumi un uzraksti. Bez visa tā atklājās arī kaut kas neprognozēts: marmora kolorīts bija pilnīgi mainījies. Zelta zālē sienas bija kļuvušas zilganpelēkas ar dzeltenu dzīslojumu, Marmora zālē – gaiši pelēkas un bez dzīslojuma. Pigmentu analīzes parādīja, ka marmora masai izmantota gaismas neizturīgā indigo krāsviela. Zelta zāles sienu panno laukumi sākotnēji bijuši zaļi ar tumšzaļu dzīslojumu: šobrīd tur dominē zeltainais auripigments, kas arī bijis krāsvielas sastāvā. Atšķiras vienīgi ziemeļu sienas panno apakšdaļa, kur sākotnēji izmantoti gaismas noturīgāki pigmentu maisījumi.
Sākot restaurāciju, virsmām tika notīrītas vaska un putekļu kārtas. Tad tika aizpildīti izdrupumi un skrāpējumi, virsmas viegli noslīpētas, ieklātas ar balinātu vasku un pulētas ar filcu. Zelta zāles marmorā tika saglabāti trīs vēsturiski grafiti ieskrāpējumi – no 1776., 1812. un 1917. gada. Zelta zāles dienvidu gala panno bojātajā daļā tika noņemts apmetums, sienas mūris izolēts ar dzintara laku un ieklāts jauna mākslīgā marmora ielaidums. Visas ar reljefiem dekorētās virsmas tika apstrādātas uzmanīgi un nelielos laukumos, netraumējot veidojumus un nenoplāninot izbalējušo virskārtu, zem kuras vilinoši atsegtos košākais slānis. Zelta zālē ziemeļu sienas panno laukumā arī šobrīd var ieraudzīt šī vilinājuma sekas – izslīpētu zaļganu iedobi. Marmora zālē, kur reljefais dekors nekavēja virsmas slīpēšanu, varēja atļauties 1-2 mm biezas izbalējušās marmora virskārtas noņemšanu un atsegt zilo slāni. Lai turpmāk pasargātu marmora apdari no saules ietekmes, telpu logi tika aizklāti ar plēvi, kas aizkavē ultravioletos starus.
Muzeja darbības sākumā sudraboti veidojumi bija atrodami tikai Rožu istabā. Tie bija oksidējušies melni; tikai reljefa dziļumā zem dzeltenas lakas varēja manīt sudraba spīdumu. Sagatavojot telpas restaurācijas programmu, tika pētīta un noskaidrota polihromijas un sudrabojuma sistēma. Sudrabotas izrādījās gliemežnīcas ar lentēm, rokaji, profilu joslas un spoguļa stuka ietvars. Sudrabojuma atjaunošana, saglabājot oriģinālos fragmentus, nebija iespējama sudraba fizikālo izmaiņu dēļ. Detaļas tika sudrabotas no jauna uz attīrītas un polimenta tehnoloģijai atbilstoši sagatavotas virsmas, pēc tam pārklātas ar lakas kārtiņu.
Telpu zondāžas atklāja sudrabotus veidojumus vēl divās telpās – hercoga ģērbistabā un darba kabinetā. Ģērbistabas ieloces reljefu sedza balsinājuma un labojuma slāņi. Zem tiem atklājās slikti saglabājies polimenta sudrabojums, kas bija likts uz rokaju ornamentiem, gliemežnīcām un putti galviņām. Plafona centrā atradās sudrabota saule. Starp logiem zem bieza apmetuma tika atrastas iznīcināta spoguļa ietvara pēdas, pēc kurām tika rekonstruēts veidojums: arī te visas profilētās un ornamentālās daļas bijušas sudrabotas. Šobrīd telpa ir restaurācijas stadijā. Hercoga darba kabinetā polihromie un sudrabotie griestu veidojumi zem daudzo balsinājumu kārtām bija klāti arī ar brūnu eļļas laku, kas nosedza melnus kvēpu nosēdumus. Veidojumu attīrīšana tika veikta pa kārtām un turpinājās daudzu gadu garumā. Atklājās spilgts krāsojums un sudrabojums. Te, tāpat kā citur, sudrabojums klājis rokaju ornamentus, gliemežnīcas un profilu joslas. Sudrabots bijis arī stuka spoguļa ietvars, kas ticis pilnīgi iznīcināts, bet šobrīd jau atjaunots un gaida sudraba lapiņu uzklāšanu. Arī šī telpa ir restaurācijas stadijā.
PILS INTERJERU VEIDOŠANA
1963. gadā pils formāli tika nodota Bauskas novadpētniecības muzejam, 1964. gada aprīlī tika nodibināta Rundāles pils muzeja filiāle un tajā sāka strādāt pirmie līdzstrādnieki – Imants Lancmanis un Leopolds Kļaviņš. Muzejam varēja izmantot Austrumu korpusa lielās zāles, galerijas un ar tām saistītās priekštelpas, hercoga apartamentu dienvidu puses anfilādi līdz bijušajam hercoga audienču kabinetam, kā arī vienu darba telpu centrālā korpusa pagalma pusē.
Ar šo brīdi sākās publikāciju un arhīvu materiālu apzināšana un apkopošana, lai sagatavotu pamatu pils būvvēsturei, restaurācijai un interjeru iekārtošanai. 1965. gadā telpā līdzās Zelta zālei bija sagatavota neliela informatīva izstāde par arhitekta F.B.Rastrelli darbību un hercoga pilīm Kurzemē: te varēja redzēt senus uzņēmumus no Otrā pasaules kara gados iznīcinātiem Jelgavas un Svētes piļu interjeriem.
1965. gadā republikas Ministru padome pieņēma lēmumu par pils restaurāciju, bet pati pils tika nodota Arhīvu pārvaldei. Bauskas filiāle palika savās iepriekšējās telpās, pārējā pils daļā tika plānoti lieli pārveidojumi, papildus stāvu, šķērssienu un seifu izbūve. 1965.-1971.gados tapa arī pirmās Rundāles pils interjeru skices (I. Lancmanis), kas rādīja telpu iespējamo iekārtojumu ar muzeja eksponātiem.
Līdz 1970. gadam muzejs bija ieguvis vairākas telpas otrā stāvā centrālajā korpusā un pirmā stāvā austrumu korpusā. Tajās tika iekārtotas darba telpas, krātuves, bibliotēka, gleznu restaurācijas darbnīca. Centrālā korpusa nobružātajos, noputējušajos parādes apartamentos tika izveidotas pirmās mēbeļu un gleznu grupas, kam vajadzēja iezīmēt interjeru raksturu. Tieši šīs pirmās instalācijas ļāva lēmējinstitūcijām atklāt pils neapjausto skaistumu un milzīgās nākotnes iespējas.
1971. gadā Ministru Padome apstiprināja jaunu lēmumu par visa pils ansambļa restaurāciju. Arhīvu pārvalde no savām iecerēm atkāpās.
1972. gada 2. janvāris kļuva par jaunā republikas nozīmes muzeja – Rundāles pils muzeja – dzimšanas dienu. Ar šo dienu varēja sākties nopietna pils un ansambļa restaurācijas plānošana, eksponātu komplektēšana un interjeru projektēšana. Pilī līdzās jaunizveidotajam muzejam atradās arī pamatskola, internāts, ambulance, kinozāle, kā arī skolotāju, apkopēju, dakteru, medmāsu un pirmo muzeja līdzstrādnieku dzīvokļi.
Pils interjeru atjaunošanu kopumā noteica trīs galvenie pamatprincipi: 1.- telpas oriģinālo apdares elementu restaurācija; 2. – bojā gājušo telpas apdares sastāvdaļu rekonstrukcija; 3. – telpas iekārtas rekonstrukcija ar atbilstošiem mākslas darbiem.
Pils telpu specifikācija tika mainīta jau 18.gs. 60 gados, 30 gadu pēc F.B.Rastrelli sākotnējās ieceres realizācijas. Tas mainīja ne tikai telpu iekārtojuma raksturu, bet ļāva arī nojaukt vai iebūvēt šķērssienas, krāsnis un kamīnus, nomainīt tēlnieciski smagnējo, baroka dekoru pret rokoko rotājumiem vai monumentāliem gleznojumiem. Izmaiņas notika arī turpmākajos gados. Tāpēc no 1972. gada, kad izveidojās Rundāles pils muzejs, sākās arī sistemātiskas iekštelpu apdares elementu zondāžas, lai atklātu iznīcinātās, sākotnējās apdares pēdas un sagatavotu pamatojumu tās atjaunošanai. Paralēli tam tika pētīti arhīvu materiāli, lai izveidotu pilnīgāku priekšstatu par pils telpu izskatu, iekārtām un mākslas kolekcijām. Tas kalpoja kā izejas punkts muzejā izstrādātajām interjeru atjaunošanas skicēm.
Interjeru praktiskā veidošana tomēr atšķīrās no teorētiskajām rekonstrukcijām. Reālais iekārtojums tikai aptuveni varēja imitēt reiz bijušo, jo nekas no oriģinālā apmēbelējuma nebija saglabājies, un muzejam nācās telpu iekārtojumu izveidot no krājuma kolekciju priekšmetiem.
Restaurācijas darbi pils telpās šobrīd aizsteigušies priekšā muzeja kolekciju priekšmetu iepirkumiem un restaurācijai. Trūkst gleznu, kumožu, sēdmēbeļu un konsoļgaldu. Atverot restaurētu telpu, nereti nākas pārnest iekārtas priekšmetus no cita, agrāk izveidota interjera. Muzeja krātuves ir strauji iztukšojušās. Jāmeklē un jāiepērk noteiktas kvalitātes un rakstura lietišķās mākslas priekšmetus un tēlotājas mākslas darbus pils telpu atbilstošai iekārtošanai. To nodrošina Eiropas valstu bagātais mākslas tirgus piedāvājums un pieņemamais cenu līmenis.
GLEZNU RESTAURĀCIJA
Rundāles pils muzejs, 1964. gadā vēl kā Bauskas novadpētniecības muzeja filiāle, ieguva savu pirmo gleznu. Tas bija mākslas komisijas veikalā pirkts, labi saglabāts Luija Karavaka skolas darbs – Krievijas ķeizara Pētera I portrets .
Nākamajos gados muzejs saņēma dāvinājumus no dažādiem Rīgas, Pēterburgas un Maskavas muzejiem. Gleznas tika pirktas mākslas antikvariātos un no privātām personām. Muzejs veidoja gleznu krājumu, no gadījuma rakstura piedāvājumiem izvēloties konceptuāli tematiski un profesionāli atbilstošus darbus. Lielākā daļa šo mākslas darbu bija stipri bojāti. Bieži vien bez ķīļrāmja, ar salocītu un saplēstu audeklu, ar apjomīgiem grunts un krāsu slāņu nobirumiem. Vienmēr ar neskaitāmām labojumu un pārgleznojumu kārtām, zem bieziem lakas un netīrumu pārklājumiem.
Visas Rundāles pils muzeja ekspozīcijā un izstādēs skatāmās gleznas ir restaurētas. Stājglezniecības restaurācijas darbnīca muzejā izveidota kopš 1969. gada. No šī laika muzejā strādāja Ieva Lancmane, kas līdz 2004. gadam vadīja muzeja restaurācijas nodaļu. Visi restauratori savu profesiju apguvuši pie pieredzējušiem meistariem Rīgā, Pēterburgā un Maskavā un ieguvuši kvalifikācijas diplomus. Stājglezniecības restaurācijas darbnīcā tagad pastāvīgi nodarbināti trīs muzeja restauratori – vecmeistari: D. Temerova, I.Sakne un Z. Sokolova.
Daļa muzeja gleznu restaurētas arī citās darbnīcās. Vairākas lielformāta gleznas tika restaurētas Rīgā Muzeju apvienotās direkcijas darbnīcās. Divus Pēterburgā pirktus lielformāta spāņu karavadoņu portretus, salocītus grāmatas formātā, restaurēja apvienības “Rosrestavracija” speciālisti Puškinā. Dažas gleznas restaurētas Rīgas restaurācijas pārvaldes darbnīcā un Mākslas akadēmijā. Muzeja dibināšanas pirmajos gados Rundālē notika Krievijas restauratoru vasaras izbraukuma prakse, kuras laikā no bojāejas tika glābtas tehniski vissliktākās gleznas. Savukārt dažas īpaši nozīmīgas gleznas Rundāles pils muzeja restauratori veda kā savus prakses darbus uz Restaurācijas institūtu Maskavā, kur vecmeistaru uzraudzībā varēja veikt sarežģītas restaurācijas operācijas.
Muzeja ekspozīcijā atrodas arī vairākas Valsts mākslas muzeja, Ārzemju mākslas muzeja, Valsts vēstures muzeja un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja gleznas, kuras arī restaurētas Rundāles pils muzeja darbnīcā.

PORCELĀNA KOLEKCIJAS RESTAURĀCIJA
Rundāles pils muzeja porcelāna krājumu veido Ķīnas un Japānas darinājumi, Meisenes, Berlīnes, Sevras, Vedžvuda un citu slavenu Eiropas manufaktūru izstrādājumi, Krievijas ķeizariskās porcelāna fabrikas un privāto manufaktūru ražojumi. Lieliskas Ķīnas vāzes muzejs saņēma kā dāvinājumu no Valsts Ermitāžas Pēterburgā un Tālo Austrumu muzeja Maskavā. Tieši Tālo Austrumu porcelāns ilgstoši bija arī Rundāles pils muzeja iepirkumu stratēģijas svarīga sastāvdaļa – bija jāizveido kolekcija, līdzīga tai, kas 18.gs bija piederējusi Kurzemes hercogam.
Liela kolekcijas daļa muzejā ienāca stipri bojātā stāvoklī, visbiežāk – tieši smagu mehānisko traumu dēļ. No privātpersonām iegūtās vāzes bieži bija primitīvi līmētas, nesaudzīgi pielabotas, papildinātas un pārkrāsotas. Visi šie porcelāna priekšmeti tika pakļauti lēnai un konsekventai restaurācijai. Tika noņemti visi iepriekšējo labojumu uzslāņojumi, izmazgātas vecās, nobrūnējušās līmvielas, veikta perfekta detaļu sastiprināšana, papildināšana, tonēšana un apgleznošana.
Interjeru ekspozīcijai bija nepieciešamas noteiktu grupu un izmēru vāzes, tādēļ pēc oriģinālu parauga tika izgatavotas un apgleznotas Ķīnas vāžu kopijas kā arī Delftas fajansa trauku kopijas porcelānā. Vairākām Ķīnas vāzēm pēc analoģijām tika projektēti un izgatavoti vāki. Pils otrā stāva interjeros šobrīd izstādītas 102 oriģinālās Ķīnas un Japānas porcelāna vāzes un Ķīnas vāžu kopijas; šajā skaitā – Mazajā porcelāna kabinetā pie Zelta zāles – 34, bet Ovālajā kabinetā pie Baltās zāles – 45.
Trīsdesmit gadu muzejā darbojas keramikas, porcelāna un stikla restaurācijas darbnīca, ko vada restauratore – vecmeistare M.Banķiere.

APGAISMES ĶERMEŅU KOLEKCIJAS
IZVEIDOŠANA UN RESTAURĀCIJA

Pils 138 telpām kopumā bija nepieciešams liels daudzums piemērotu apgaismes ķermeņu – lustras, žirandoli, bra un blakeri. Piedevām katrai no lielajām zālēm un galerijām vajadzēja atrast vairākas viena veida lustras: Marmora zālei – trīs, Zelta zālei – piecas, Baltajai zālei – septiņas lustras. Katra interjera iekārtojums prasīja arī klasiski tradicionālu, simetrisku svečturu izvietojumu. Muzeja pirmais ieguvums bija neoklasicisma stila lustra ar bronzas sīkdetaļām un kristāla mandeļu ķēdēm – ilgus gadus tas bija arī muzeja darba telpu vienīgais rotājums. Sekoja citi pirkumi – baroka, klasicisma un ampīra stila lustras no Latvijas un Krievijas privātkolekcijām. No izdemolētām Latvijas baznīcām muzejā nonāca sasisto stikla lustru atliekas.
Oriģinālo lustru restaurācija sākās 1972. gadā un turpinās vēl joprojām. Darbs prasa ne tikai tehnisko materiālu un restaurācijas procesu pārzināšanu, bet arī teorētisko pieredzi, lai no nepilnīgām, bojātām detaļām varētu rekonstruēt kādreiz iznīcinātu skaistu priekšmetu. Atbilstoši restaurācijas projektiem, oriģinālo paraugu ķīmiskajam sastāvam un 18.gs. tehnoloģijai Baltkrievijas fabrikā “Neman” tika izgatavotas daudzveidīgās trūkstošās stikla un kristāla detaļas lustru kolekcijas restaurācijai. Šīm lustrām tika saglabāti, konservēti un restaurēti arī visi aplikatīvie un konstruktīvie elementi.
Muzeja lustru ieguvumi tomēr bija niecīgi, salīdzinot ar interjeriem nepieciešamo daudzumu, piedevām visi oriģinālie apgaismošanas priekšmeti bija mehāniski cietuši – sasisti, pārveidoti, ar lieliem detaļu zudumiem Tādēļ paralēli lustru kolekcijas oriģinālu pētīšanai un restaurācijai, muzeja speciāliste Krievijas muzejos izgatavoja 18. gadsimta lustru, laternu, bra un žirandolu uzmērījumus, izstrādāja projektu dokumentāciju, sagatavoja modeļus un formas, vadīja detaļu izgatavošanas procesu Baltkrievijas stikla fabrikā un veica lustru, laternu un bra kopiju komplektēšanu.
Šobrīd muzeja interjeros redzami 25 restaurēti stikla – kristāla lustru oriģināli un 20 kopijas, 12 stikla laternu kopijas, divi pāri restaurētu oriģinālu žirandolu, trīs bra kopijas, vienas oriģinālas misiņa vai bronzas lustras, astoņu sienas svečturi un 20 blakeru kopijas.
Lustru, žirandolu un bra uzmērījumus un restaurācijas projektus 30 gadus gatavojusi muzeja restauratore – vecmeistare M. Banķiere. Viņa veikusi eksponātu praktisko restaurāciju, organizējusi, vadījusi un izpildījusi kopiju izgatavošanu.

MĒBEĻU KOLEKCIJAS VEIDOŠANA UN RESTAURĀCIJA
18. gs. pils interjeru iekārtošanai nepieciešamas noteikta tipa mēbeles, ko kārto noteiktās stereotipās grupās. Ja zināms, kādi konkrēti priekšmeti telpās atradušies, iespējams iekārtojumu teorētiski rekonstruēt un mēbeļu kolekciju komplektēt, pamatojoties uz teorētisko programmu.
Rundāles pilī no sākotnējā apmēbelējuma nekas nebija saglabājies, un par hercoga mēbeļu daudzveidību un kvalitāti liecināja tikai inventāru apraksti. Rundāles pils muzeja mēbeļu krājums pamatā izveidojās no 20.gs. revolūciju un karu postījumos izkaisītiem stila priekšmetiem, kas bija nogūluši Latvijas un Krievijas muzeju krātuvēs vai privātkolekcijās. Bez izņēmuma visiem šiem priekšmetiem bija nepieciešama nopietna konservācija un restaurācija, dažreiz arī rekonstrukcija. Laika gaitā atrasti vērtīgi priekšmeti, kas reiz piederējuši hercoga piļu inventāram. To skaitā kāds iziris klasicisma krēsls no tuvējo dzirnavu pažobeles, graustā pārvērsts vēlīnā baroka krēsls ar gobelēna tapsējumu no netālām zemnieku mājām, Rundāles pils bibliotēkas ozolkoka kokgriezumu skapis, kas 1795. gadā aizvests uz Silēziju un tikai 1990. gadā atgriezās Rundālē no kādas privātkolekcijas Berlīnē vai, piemēram, saplaisājis baroka galds, kuru Pieminekļu valde 20. gadsimta 20. gados pārveda no Rundāles uz Brīvdabas muzeju un kurš tagad atgriezies pilī. Pēc restaurācijas tie bagātinās Rundāles pils interjerus ar to īpašo savdabību, kas atšķir ikkatras dzīvas pils iekārtojumu no teorētiskas, shematiskas rekonstrukcijas.
Viens no pirmajiem muzeja mēbeļu pirkumiem bija 1965. gadā iegūta franču 18. gadsimta kumode ar ķīniešu motīvu intarsijām. Tās un daudzu citu muzeja korpuso mēbeļu restaurācija tika veikta Pēterburgā apvienības “Rosrestavracija” darbnīcās.
Kopš muzeja darbības sākuma pilī darbojas mēbeļu restaurācijas darbnīca, kuru vada restaurators – vecmeistars Vilnis Līdaka. Te lēnā un pacietīgā darbā tiek atgriezta tehniskā izturība un sākotnējais skaistums īpaši unikāliem, bezcerīgi sabojātiem mēbeļu mākslas darbiem.
Zeltītām un krāsotām mēbelēm, seniem spoguļu un gleznu rāmjiem, sīkiem dekoratīviem kokgriezumiem bez tehniskās restaurācijas nepieciešama grunts kārtas, zeltījuma un krāsojuma vai gleznojuma saglabāšana, stiprināšana un rekonstruēšana: to muzejā veic kokgriezumu polihromijas un zeltījuma restaurācijas darbnīcas restauratores – meistares A. Balode, I. Galviņa, I. Indrikova. Viņas veikušas arī sarežģītus finierētu, intarsētu un inkrustētu mēbeļu restaurācijas procesus.
Sēdmēbeļu orģinālā tapsējuma saglabāšanu un restaurāciju muzeja tekstīliju restaurācijas darbnīcā veic restauratore – vecmeistare D. Līdaka. Pēc demontēšanas auduma gabals tiek pakļauts ilgam un pakāpeniskam tīrīšanas ciklam, sarežģītam tehniskās un mākslinieciskās rekonstrukcijas procesam, dublēšanai un visbeidzot – atgriešanai sākotnējā vietā un formā. Lielu daļu tehnisko un māksliniecisko procesu iespējams veikt vienīgi pie daudzkārtīga lupas palielinājuma. Kaut arī to pieļauj modernās iespējas, muzejs atturas no izbalējušo audumu krāsu pastiprināšanas ar pietonēšanas metodi. Darbnīcā tiek veikta arī kolekcijas tērpu, apavu, izšuvumu, gobelēnu un citu tekstīlijas izstrādājumu konservācija un restaurācija.
Mēbeļu komplektēšana Rundāles pils muzejā daudzus gadus bija atkarīga no gadījuma rakstura ieguvumiem, kuri tikai daļēji varēja nodrošināt pils interjeru iekārtošanu, tādēļ tika iecerēta un pakāpeniski realizēta dažādu kopiju izgatavošana. Krēslu, kokgriezumu konsoļgaldu un gleznu kokgriezumu rāmju kopiju izgatavošana tika pasūtīta Pēterburgas un Maskavas darbnīcās, izstāžu vitrīnas, galdi un postamenti pēc projekta tika izgatavoti Rīgas mēbeļu fabrikā, baroka galdu, krēslu un profilētu gleznu rāmju kopijas grieza Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, klasicisma ēdamgaldu un sēdmēbeļu garnitūru pēc muzejā izstrādāta projekta izgatavoja Bauskas restaurācijas firmā “Intarsija”. Siluetgriezumu solu kopijas, hercoga parādes gultas rekonstrukcija, kā arī neskaitāmi izstāžu un ekspozīciju gleznu profilētie virsrāmji izgatavoti muzeja galdniecības darbnīcās. Bojā gājušie bronzas vai misiņa apdares elementi tiek izgatavoti no jauna pēc oriģinālu parauga. Senāk to bija iespējams izdarīt tikai Pēterburgas vai Viļņas restaurācijas darbnīcās, tagad arī Rīgā, apvienībā “Restaurators”. Galdu virsmas bieži zaudējušas tūka vai ādas iesegumus; tos atjauno muzeja restaurācijas darbnīcās. Īpaši sarežģītā gadījumā, restaurējot rakstāmbiroja galda virsmu ar apdrukātas ādas iesegumu, muzejam palīdzēja Rīgas Poligrāfijas skola. Agrākajos gados nepārvarama problēma bija krāsainas marmora segplāksnes izgatavošana kumodēm vai galdu virsmām, jo padomju savienībā marmoru sagatavoja tikai neliela izmēra flīzēs metro sienu nosegšanai. Šī iemesla dēļ trūkstošās segplāksnes muzejā tika imitētas no apgleznota koka. Tās turpina kalpot arī šobrīd, un muzejs tikai šajā gadā ir sagatavojies pirmās īstās marmora segplāksnes pasūtīšanai Itālijas kompānijas “Marmoelettromeccanica” Rīgas pārstāvniecībā.
Bīroni un viņu atvases

ERNSTS JOHANS BĪRONS
(1690.-1772.)

Dzimis 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižas īpašnieka Karla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas dzim. fon der Rābas-Tīlenas ģimenē.
1638. gadā Bīrenu dzimta no Polijas karaļa Vladislava IV saņem muižniecības apliecinājumu, kuru Kurzemes bruņniecības solā tomēr neatzīst.
1704. gadā bijis tirgotāja māceklis Kēnigsbergā.
Ap 1707. gadu kā brīvklausītājs mācījies Kēnigsbergas universitātē.
Ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes Annas kancelejā.
Ap 1723. gadu iecelts par hercogienes kambarjunkuru. Bijis muižas pārvaldnieks Vircavā.
1722. gadā saderinājies ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu.
1723. gada 25. februārī – laulības hercogienes Annas pilī Jelgavā.
1724. gada 15. februārī piedzimst Ernsta Johana dēls Pēteris.
1725. gadā ķeizariene Katrīna I piešķir Bīronam Annas Joanovnas kambarunga amatu.
1727. gadā viņš kļūst par hercogienes galma virsmeistaru.
1727. gada 23. jūnijā piedzimst Ernsa Johana meita Hedviga Elizabete, bet nedaudz ilgāk kā pēc gada,
1728. gada 11. Oktobrī, – dēls Karls Ernsts.
1730. gada 23. martā grāfs Bīrons kļūst par ķeizarienes Annas Joanovnas virskambarungu. 9. maijā viņš saņem Sv. Aleksandra Ņevska ordeni, 10. maijā – Sv. Andreja ordeni un virskambarkunga amatu. Ernsts Johans ar ģimeni atrodas līdzās ķeizarienei Pēterburgā.
1730. gada 2. septembrī, kad Ernsts Johans iegūst valsts grāfa titulu no Sv. Romas impērijas ķeizara Kārļa VI, viņš beidzot tiek ierakstīts Kurzemes bruņniecības matrikulā. Bet 1730. gada 5. septembrī Bīrons kļūst arī par Krievijas impērijas grāfu.
1734. gadā Polijas karalis Augusts III slepeni piedāvā nākotnē Kurzemes troni Ernstam Johanam, piedāvājumu atkārto 1736. gadā.
1737. gada 4. maijā Dancigā mirst pēdējas Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs Ferdinands. 22. jūnijā Ernsts Johans Kurzemes muižnieku konferencē tiek ievēlēts par Kurzemes hercogu. 8. jūlijā Polijas seims apstiprina vēlēšanu rezultātus. 13. jūlijā karalis paraksta pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt Kurzemi no Pēterburgas. Arī Rundāles pils celtniecības darbi tiek koriģēti no Pēterburgas. 1734. gadā Bīrons nopērk arī Vartenbergas īpašumu Silēzijā.
1740. gada 17. oktobrī (pēc vecā stila) mirst ķeizariene Anna Joanovna, pirms nāves ieceldama Ernstu Johanu par Krievijas pavaldoni mazgadīgā Joana III laikā. Taču jau 9. novembra (v.st.) naktī pavaldoni arestē, bet visas Bīrona paša un viņam dāvinātās muižas tiek sekvestrētas, īpašums konfiscēts un daļēji aizvests uz Krieviju.
No 1741. gada novembra līdz 1742. gada martam Kurzemes hercogs ar ģimeni atrodas trimdā Pelimā, Toboļskas guberņā; no 1742. līdz 1762. gadam -Jaroslavļā.
1762. gada 25. februārī, pēc Pētera III kāpšanas Krievijas tronī, Bīrons atgriezās Pēterburgā, bet 1762. gada 16. aprīlī parakstīja atteikšanos no troņa.
1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene Katrīna II atdeva Ernstam Johanam tiesības uz viņa Kurzemes hercogisti, kuru no 1759. gada pārvaldīja Saksijas princis Kārlis.
1763. gada 22. janvārī hercogs svinīgi ieradās Jelgavā. 23. aprīlī divvaldība beidzās – hercogs Kārlis atstāja Jelgavu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība zvērēja uzticību Ernstam Johanam
1764. gada 32 decembrī Polijas karalis Staņislava Augusts izlēņoja Kurzemes hercogisti Ernstam Johanam un viņa troņmantniekam princim Pēterim.
1768. gada decembrī Ernsts Johans pārcieta infarktu, kam sekoja ilgstoša slimošana. Tā paša gada 8. decembrī viņš sastādīja testamentu par labu savam dēlam Pēterim, bet nākamā, t.i., 1769. gada 25. novembrī atteicās no hercogistes troņa par labu dēlam.
1772. gada 28. decembrī Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons mirst Jelgavas pilī no infarkta.

1835. gadā dižais krievu poēts Aleksandrs Puškins rakstīja:
“Par Bīronu varētu arī paspriest. Viņam bija nelaime būt vācietim: viņam uzvēla visas Annas valdīšanas šausmas, kas bija tā laika garā un atbilda tautas tikumiem. Starp citu, viņam bija gudrs prāts un lieli talanti…”

HERCOGS PĒTERIS
(1724.-1800.)

Dzimis 1724. gada 15. februārī Jelgavā Kavalieru namā kā Ernsta Johana Bīrona un Benignas Gotlības fon Trota-Traidenas vecākais dēls.
1730.-1732. – kopā ar ģimeni dzīvo Maskavā pie Annas Joanovnas.
1732.-1740. gadam – Pēterburgā. 1738. gadā kļūst par ķeizariskās leibgardes apakšpulkvedi. Piešķirts Polijas Baltā ērgļa ordenis. 1740. gadā piešķirts Sv. Andreja un Aleksandra Ņevska ordenis. Laikabiedri viņai atceras kā pedantu, stingru vīru.
1740. gada 20. novembrī kopā ar vecākiem ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī. No 1741.g. novembra līdz 1742.g. martam trimdā Pelimā; 1742.-1762. – trimdā Jaroslavļā. Interesanti iezīmējas vecāku un bērnu attiecības – Benigna Gotlība vairāk mīl Pēteri, Ernsts Johans – Kārli Ernstu nevaldāmā rakstura dēļ.
1762. gadā atgriežoties no trimdas, troņmantnieks Pēteris tomēr neatsakās no troņa, kā to gribējis cars Pēteris III. 1764. gadā Polijas karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis izlēņo Kurzemes-Zemgales hercogisti Ernstam Johanam un princim Pēterim. Katrīna II restituē. Bet investitūras diplomu saņem tikai 1765. gada janvārī.
1765. gadā princis Pēteris salaulājas ar Valdekas princesi Luīzi Karolīnu.
1766. gada 9. novembrī viņiem piedzimst nedzīvs dēls.
1769. gada 25. novembrī Ernsts Johans atsakās no troņa par labu princim Pēterim. Politiskā situācija, kurā Pēteris pārņem varu, saspringta. Interesanti, ka otrs Ernsta Johana dēls – Kārlis Ernsts tiek diskriminēts, piešķirot tikai seštūkstoš dālderu gadā, bet apprecoties – vēl 100 tūkstoši.
1770. gada 25. jūlijā jaunais Kurzemes hercogs nodod zvērestu Kurzemes muižniecībai, sākas hercoga Pētera valdīšanas laiks.
1772. gada 19. augustā viņš paziņo landtāgam par Akadēmiskās ģimnāzijas dibināšanu. 1775. gada 8. jūnijā tiek parakstīts Pētera akadēmijas dibināšanas akts; 29. jūnijā notiek Academia Petrina atklāšana.
1774. gadā hercogs Pēteris salaulājas ar Jevdokiju Jusupovu, bet
1778. gadā tiesa šķir Pētera laulību ar Jevdokiju, kura kopš 1776. gada dzīvo Pēterburgā. Krievija šo šķiršanās lēmumu neatzīst.
1779. gadā hercogs Pēteris Bīrons salaulājas ar Annu Šarloti Doroteju, un drīz viena pēc otras piedzimst trīs meitas – 1781. gada 8. februārī Katrīna Friderike Vilhelmīne; 1782. gada 19. februārī – Marija Luize Paulīne; 1783. gada 24. jūnijā – meita Johanna Katarīna. Lieki teikt, ko hercogam nozīmē nespēja radīt dēlu…
1784. gadā Pēteris uzsāk ilgstošus ārzemju ceļojumus. 1785. gadā nopērk Frīdrihfeldes pili, kas viņam pieder līdz 1797. gadam; 1786. gadā iegādājas Sagānas īpašumus Silēzijā; 1787. gadā nodibina konkursa prēmiju Boloņas Mākslas akadēmijā Accademia Clementina.
Beidzot, 1787. gada 23. februārī hercoga pilī skan urravas – ir dzimis dēls (un troņmantnieks) Pēteris; diemžēl zēns mirst trīs gadu vecumā, 1790. gada 25. martā. Pēc gada nomirst arī 1789. gada 26. janvārī dzimusī meitiņa Šarlote Friderike.
1792. gadā hercogs Pēteris nopērk Nāhodas īpašumu Bohēmijā un Ratibožici, Bīronu dzimtai īpašums pieder līdz 1840. gadam; arī pili Berlīnē Unterdenlinden bulvārī ? 7, īpašumā līdz 1837. gadam.
1793. gadā Pētera Bīrona dzimtā jauns papildinājums – meita Doroteja.
1799. gadā hercogs Prāgā nopērk grāfa Černina pili, īpašumā līdz 1811.gadam.
1800. gada 13. janvārī hercogs Pēteris Bīrons mirst Gellenavā; 25. janvārī apbedīts augustīniešu klostera baznīcā. 1804. gadā viņa piemiņai uzcelts mauzolejs (arhitekts K. Šulce), kas plūdos izpostīts, bet 1845.gadā nojaukts. 1847. gadā hercogs Pēteris Bīrons pārapbedīts Sagānas luterāņu baznīcā.
leģendas no dažādiem avotiem
• Nostāsts par grāfu Zubovu. Reiz Zubovs licis aizjūgt savus sešus baltos zirgus un braucis izklaidēties. Uz ceļa, pa kuru braukuši, esot rotaļājusies maza meitenīte. Kučieris uzsaucis meitenei, lai dod ceļu, bet viņa laikam nav dzirdējusi, jo palikusi tur pat mierīgi sēžot. Kučieris gribējis apbraukt meitenītei apkārt, bet grāfs pavēlējis braukt bērnam virsū. Kad kučieris atteicies to darīt, viņš iesitis kučierim pamatīgu pļauku, izrāvis no rokām grožus, un triecis zirgus taisni virsū meitenei. Zirgi pēdējā brīdī pasitušies sānus un pārlēkuši grāvim. Grāfs izkritis no karietes, sapinies grožos, un zirgi lēkšodami vilkuši viņu līdz. Aculiecinieki stāstījuši, ka grāfs atgriezies mājās ar zilumiem un novārtījies dubļos. Nākamajā dienā Zubovs atrasts savā istabā pakāries. Stāsta, ka vēl tagad tumšās naktīs atveras Lauvas vārti un, zvaniem skanot, laukā pa tiem dodoties seši balti zirgi ar karieti, kuru vadot pats Zubovs.”
• Grāfa Šuvalova ģimenes ārstam nomirusi meita. Bēres meitenei netika sarīkotas, jo nelaimīgais, neprātīgi mīlošais tēvs pats nomiris, nepaguvis noskaidrot meitas nāves iemeslu. Kamēr viņš bija vēl dzīvs, visiem teicis, ka meita ir devusies ceļojumā, lai gan patiesībā bija meitu noslēpis pagrabā. Kopš tā laika meitene klīstot pa Rundāles pili baltā tērpā un lūdz garāmgājējus, lai tie viņu apbedītu svētītā zemē. Tad viņa iegūšot dvēseles mieru.
• Cits nostāsts vēsta, ka Rundāles pilī dzīvojis ļauns un nežēlīgs kungs. Viņš licis pils mūros iemūrēt tos kalpus, kuri viņam nav patikuši. Tad nu naktīs šie cilvēki mēdzot spokoties. Starp tiem esot arī sieviete baltā tērpā, kas izejot cauri kolonnām.
• Rundāles pils celtniecība neesot vedusies. Cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti nogruvis. Viens no muižniekiem ierosinājis, ka vajagot ziedot cilvēku. Izvēlējušies nabadzīgu zemnieku meitu, un, lai būtu iemesls meiteni iemūrēt, apvainojuši viņu sagrēkošanā ar augstdzimušu princi. Kopš tā laikā meitene staigājot pa pili baltā tērpā – Rietumu korpusā šķērsojot biljarda istabu, tālāk dodoties uz ēdamzāli un tad uz pils Lielajām kāpnēm vai vestibili. Viņa meklējot muižnieku, lai pierādītu savu nevainību.
• Rundāles pilī esot arī Melnā Dāma, kura parādās noteiktās vakara stundās un slīd cauri pils gaiteņiem, augšup pa kāpnēm uz Zubova kabinetu. Stāsta, ka Melnā Dāma bijusi kāda nabadzīga meitene. Šo meiteni bija iemīlējis Valerians Zubovs. Par Zubova mīlestību pret jauno un skaisto meiteni uzzinājusi ķeizariene Katrīna. Viņa likusi saviem kalpiem Zubovam nocirst galvu un pasniegt to zelta bļodā. Tas ticis arī izdarīts, bet meitene izgrūsta pa pils otrā stāva logu. Meitene no kritiena nositusies. Viņa nav apglabāta kapos un kopš tā laika klīstot pa pili, meklējot mieru.
• Melno Dāmu esot redzējuši pils restaurātori. Viņa parādījusies no kolonnas, neko nerunājot, uzkāpusi pa trepēm, izgājusi cauri telpām un pēkšņi pazudusi.
• Kāda Rundāles pils darbiniece stāstījusi, ka viens no restauratoriem – vecs večuks – pēkšņi žirgtiem soļiem izskrējis ārā no pils. Kad jautājusi, kur šis skriedams, atbildējis – pilī vairs neatgriezīšoties. Izrādās, meistars mierīgi darbojies, kad pēkšņi kāda neredzama roka paņēmusi viņam no acīm nost brilles. Tad brilles lēni un līgani esot attālinājušās.
• Tas noticis 20. gs. sākumā. Kāda sieviete, kas pilī strādājusi par apkopēju, slaucījusi klasi (tolaik viens pils spārns bijis pārvērsts par skolu). Pēkšņi izdzirdējusi, ka notinkšķ loga rūts, bet nav tam pievērsusi uzmanību. Tad sajutusi, ka kāds parauj viņu aiz svārkiem un čukst: “Ej projām”. Sieviete nodomājusi, ka viņai izlicies, un turpinājusi slaucīt klasi. Tad viņas svārku mala paraustīta vēlreiz un vārdi “Ej projām” izskanējuši skaļāk. Sieviete palikusi kā uz mutes kritusi un nav varējusi pakustēties. Tad sekojis stiprāks rāviens, un gandrīz skaļā balsī izskanējusi pavēle: “Ej projām!” Tad sieviete mukusi ārā no klases. Gaitenī viņai garām paslīdējis balts sievietes tēls – tā bijusi mirusī Katrīna, kas viegliem soļiem pieslīdējusi pie skolēnu dzeramā trauka gaiteņa galā, pacēlusi vāku un iespļāvusi traukā. Sieviete vairs neatcerējās, kā pēc tam nokļuvusi mājās.
• Savādu piedzīvojumu pilī stāstījusi arī Rundāles pils ekskursiju vadītāja Benita Spale. Restaurācijas darbu dēļ kādas zāles durvju ailē nebija durvju. To vietā bija ar plēvi apvilkts rāmis, ko ar stenderi savienoja divi signalizācijas slēdži. Benita kādā vakarā apstaigājusi pili, lai pārbaudītu signalizāciju. Tikusi līdz minētajām durvīm. Viņa rūpīgi durvis aiztaisījusi, bet tās atvērušās, tad taisījusi vēlreiz ciet, bet atkal durvis atnākušas vaļā. Kad mēģinājusi durvis aizvērt vēlreiz, jutusi, ka viņas svārku mala tiek vilkta, lai gan skaidri redzējusi, ka neviena nav. Viņa centusies svārkus izvilkt, lai gan ne durvīs, ne ailā nav bijusi ne viena nagla, ne kāds cits asums. Tad ar spēku izdevies svārkus izraut. Benita metusies, cik vien ātri varējusi, pa trepēm lejā. Apsargi, redzot viņu pārbijušos, jautājuši, kas noticis. Kad visu uzgājuši augšā, tur, protams, neviena nav bijis.

Tiek stāstīts nostāts par grāfu Zubovu. Reiz Zubovs licis aizjūgt savus sešus baltos zirgus un braucis izklaidēties. Uz ceļa, pa kuru braukuši, esot rotaļājusies maza meitenīte. Kučieris uzsaucis meitenei, lai dod ceļu, bet viņa laikam nav dzirdējusi, jo palikusi tur pat mierīgi sēžot. Kučieris gribējis apbraukt meitenītei apkārt, bet grāfs pavēlējis braukt bērnam virsū. Kad kučieris atteicies to darīt, viņš iesitis kučierim pamatīgu pļauku un izrāvis tam no rokām grožus, un triecis zirgus taisni virsū meitenei. Zirgi pēdējā brīdī pasitušies sānus un pārlēkuši grāvim. Grāfs Zubovs izkritis no karietes, sapinies grožos, un zirgi lēkšodami vilkuši viņu līdz. Aculiecinieki stāstījuši, ka grāfs atgriezies mājās ar zilumiem un novārtījies dubļos. Nākamajā dienā Zubovs atrasts savā istabā pakāries. Stāsta, ka pat vēl tagad „tumšās naktīs atveras Lauvas vārti un, zvaniem skanot, laukā pa tiem dodoties seši balti zirgi ar karieti, kuru vadot pats Zubovs.”

Grāfa Šuvalova ģimenes ārstam nomirusi meita. Bēres meitenei netika sarīkotas, jo viņš pats nomira, nepaguvis noskaidrot meitas nāves iemeslu. Kamēr viņš bija vēl dzīvs, visiem teicis, ka meita ir devusies ceļojumā, lai gan patiesībā viņš bija meitu noslēpis pagrabā. Kopš tā laika meitene klīstot pa Rundāles pili baltā tērpā un lūdz garāmgājējus, lai tie viņu apbedītu svētītā zemē. Tad viņa iegūšot dvēseles mieru.

Kāds cits nostāsts vēsta, ka Rundāles pilī dzīvojis ļauns un nežēlīgs kungs. Viņš licis pils mūros iemūrēt tos kalpus, kuri viņam nav patikuši. Tad nu naktīs šie cilvēki mēdzot spokoties. Starp tiem esot arī kāda sieviete baltā tērpā, kas izejot cauri kolonnām.

Rundāles pils celtniecība neesot vedusies. Cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti nogruvis. Viens no muižniekiem ierosinājis, ka vajagot ziedot cilvēku. Izvēlējušies nabadzīgu zemnieku meitu. Un , lai būtu iemesls meiteni iemūrēt, apvainojuši viņu sagrēkošanā ar augstdzimušu princi. Kopš tā laikā meitene staigājot pa pili baltā tērpā – rietumu korpusā šķērsojot biljarda istabu, tālāk dodoties uz ēdamzāli un tad uz pils Lielajām kāpnēm vai vestibili. Viņa meklējot muižnieku, lai pierādītu savu nevainību.

Rundāles pilī esot arī Melnā Dāma, kura parādoties noteiktās vakara stundās un slīd cauri pils gaiteņiem, augšup pa kāpnēm uz Zubova kabinetu. Stāsta, ka Melnā Dāma bijusi kāda nabadzīga meitene. Šo meiteni bija iemīlējis Valerians Zubovs. Par Zubova mīlestību pret jauno un skaisto meiteni uzzinājusi ķeizariene Katrīna. Viņa likusi saviem kalpiem Zubovam nocirst galvu un pasniegt to zelta bļodā. Tas ticis arī izdarīt, un meitene izgrūsta pa pils otrā stāva logu. Meitene no kritiena nositusies. Viņa nav apglabāta kapos un kopš tā laika klīstot pa pili, meklējot mieru.

Melno Dāmu esot redzējuši pils restaurātori. Viņa esot parādījusies no kolonnas, neko nerunājot, uzkāpusi pa trepēm, izgājusi cauri telpām un pēkšņi pazudusi.

Kāda Rundāles pils darbiniece stāstījusi, ka viens no restauratoriem – vecs večuks – pēkšņi žirgtiem soļiem izskrējis ārā no pils. Kad jautājusi, kur šis skriedams, atbildējis, ka pilī vairs neatgriezīšoties. Izrādās, meistars mierīgi darbojies, kad pēkšņi kāda neredzama roka paņēmusi viņam no acīm nost brilles. Tad brilles lēni un līgani esot attālinājušās.

Tas noticis 20. gs. Sākumā. Kāda sieviete, kas bijusi pilī apkopēja, slaucījusi klasi (tolaik viens pils spārns bijis pārvērsts par skolu). Pēkšņi viņa izdzirdējusi, ka notinkšķ loga rūts, bet nav tam pievērsusi uzmanību. Tad viņa sajutusi, ka kāds parauj viņu aiz svārkiem un čukst: „Ej projām”. Sieviete nodomājusi, ka viņai izlicies un turpinājusi slaucīt klasi. Tad viņas svārku mala paraustīta vēlreiz un vārdi „Ej projām” izskanējuši skaļāk. Sieviete palikusi kā uz mutes kritusi un nav varējusi pakustēties. Tad sekojis stiprāks rāviens, un gandrīz skaļā balsī izskanējusi pavēle: „Ej projām!” Tad sieviete mukusi ārā no klases. Gaitenī viņai garām paslīdējis balts sievietes tēls – tā bijusi mirusī Katrīna, kas viegliem soļiem pieslīdējusi pie skolēnu dzeramā trauka gaiteņa galā, pacēlusi vāku un iespļāvusi traukā. Sieviete vairs neatcerējās kā pēc tam nokļuvusi mājās.

Par savādu piedzīvojumu pilī stāstījusi arī Rundāles pils ekskursiju vadītāja Benita Spale. Restaurācijas darbu dēļ kādas zāles durvju ailē nebija durvju. To vietā bija ar plēvi apvilkts rāmis, ko ar stenderi savienoja divi signalizācijas slēdži. Benita kādā vakarā apstaigājusi pili, lai pārbaudītu signalizāciju. Tikusi līdz minētajām durvīm. Viņa rūpīgi durvis aiztaisījusi, bet tās atvērušās, tad taisījusi vēlreiz ciet, bet atkal durvis atnākušas vaļā. Kad mēģinājusi durvis aizvērt vēlreiz, jutusi, ka viņas svārku mala tiek vilkta, lai gan skaidri redzējusi, ka neviena nav. Viņa centusies svārkus izvilkt, lai gan ne durvīs, ne ailā nav bijusi ne viena nagla, ne kāds cits asums. Tad ar spēku izdevies svārkus izraut. Benita metusies cik vien ātri varējusi pa trepēm lejā. Apsargi, redzot viņu pārbijušos, jautājuši, kas noticis. Kad visu uzgājuši augšā, tur, protams, neviena nav bijis.

Rundāles pils muzejs pieder Latvijas jaunākajiem muzejiem. Kā Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle tas Rundāles pilī sācis darboties 1964. gadā. Patstāvīga Valsts muzeja statusu ieguvis 1972.gadā.

Par muzeja priekšteci var uzskatīt 20 tūkstošus lielu mākslas priekšmetu kolekciju, kuru 19. gs. vidū pilī bija izveidojuši grāfi Šuvālovi. Viņi pils II stāva telpas neapdzīvoja un uzskatīja tās par muzeju. Savukārt 18. gadsimtā pils bija iekārtota ar izciliem mākslas darbiem no hercoga Ernsta Johana un Pētera kolekcijām.
Pēc agrārās reformas 1920. gadā pilī tika ierīkota pamatskola, bet 30. gados pils nonāca Valsts vēstures muzeja rokās, kas bija iecerējis izveidot pilī baznīcu mākslas nodaļu. Uz pili atveda eksponātus – baznīcu iekārtu priekšmetus, no kuriem palikusī daļa tika sabojāta pēckara laikā, kad pilī tika ierīkota graudu glabātuve. Tie veidoja pamatu baznīcu mākslas ekspozīcijai Rundāles pilī.
Pēc Otrā Pasaules kara un padomju periodā Rundāles pilī atradās skola.

1965. gadā ar Latvijas Ministru Padomes lēmumu par pils ansambļa restaurāciju sākās Rundāles pils ceļš uz patstāvīga muzeja statusu. Galīgais lēmums tika pieņemts 1971. gadā, bet 1972. gadā izveidots patstāvīgs muzejs.
Pirmais muzeja direktors bija Laimonis Liepa. Kopš 1975. gada muzeja direktors ir Imants Lancmanis.

1965. gada Latvijas Ministru padomes lēmums par Rundāles pils restaurāciju ievirzīja filiāles darbību pils atjaunošanas un izmantošanas perspektīvā plānošanā. Tika vākti mākslas priekšmeti pils interjeru iekārtošanai un plānotas divas pastāvīgās ekspozīcijas: “Dekoratīvā māksla Eiropā 16.-20.gs.” un “Latvijas mākslas senākais posms 13.-19.gs.” ar baznīcu mākslas pastāvīgo ekspozīciju.
Rundāles pils muzeja darbība galvenokārt virzīta uz pils un visa ēku ansambļa restaurāciju un parka atjaunošanu. Virzība kopš muzeja dibināšanas ir bijusi uz zinātnisku iestādi, kas nodarbojas ar Latvijas mākslas senāko posmu. Muzeja zinātniskā darbība saistīta ar pils izpēti, Latvijas arhitektūras un mākslas izpēti, materiālu vākšanu arhīvos. Muzeja arhīvs komplektēts pēc zinātniskajām tēmām. Intensīvs restaurācijas darbs tika uzsākts 1972. gadā, un ar valsts piešķirto finansējumu turpinājās līdz 1992. gadam.

No 1992. gada restaurācijai līdzekļi jāpelna ar ienākumiem no maksas pakalpojumiem, daļēji – no sponsoru ziedojumiem un atbalsta fondu līdzekļu piešķīrumiem.
Rundāles pils atrodas 72 ha liela ansambļa teritorijā, kurā ietilpst arī franču tipa parks, – tā atjaunošana uzsākta ar projekta izstrādāšanu un pāraugušo koku izciršanu. Muzejs izvietojies pils ēkā, bijušajos pils staļļos un ratnīcās. Kopējā muzeja telpu platība 14032 m2 , ekspozīcija aizņem 4258 m2.

Muzejs atrodas bijušajā Kurzemes hercogu vasaras rezidencē, ko arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli cēlis Kurzemes hercogam Ernstam Johanam Bīronam 1736.-1740.gadā. Pils interjeri izveidoti 1764.-1768.gadā. Pils telpas saglabājušas savu sākotnējo dekoratīvo apdari, kas laika gaitā tikusi bojāta, bet nav pārveidota, kas arī noteicis šī arhitektūras pieminekļa unikalitāti un sarežģīto uzdevumu restaurācijai maksimāli pietuvināt restaurētos fragmentus oriģinālam. Pilī ir Berlīnes tēlnieka Johana Mihaela Grafa veidotā dekoratīvā apdare 17 telpu griestos, 6 telpu sienu un griestu veidojumos un divās telpās kopā ar griestu gleznojumiem. Trīs telpās ir viņa izveidota mākslīgā marmora sienu apdare. Itāļu gleznotāji no Pēterburgas Karlo Cuki un Frančesko Martini izpildījuši 7 telpu plafonu gleznojumus un divu telpu sienu gleznojumus. Nozīmīga ir arī pils I stāva gaiteņu, divu kāpņu telpu un Mazās galerijas dekoratīvā apdare, kas ir vienīgais arhitekta Rastrelli agrīnās darbības paraugs, kas radīts laikā līdz 1740.gadam.
Muzeja darbības sākumu Rundāles pils celtne sagaidīja gluži bez iekārtas un mākslas priekšmetiem, jo 1795. gadā pēdējais Kurzemes hercogs Pēteris pēc atteikšanās no troņa un hercogistes pievienošanas Krievijai bija devies uz saviem Silēzijas īpašumiem, līdzi ņemot visu Kurzemes hercoga piļu inventāru, savukārt hercoga mantojums, kopš 19. gadsimta izklīdis pa visu Eiropu, nebija un nav atgūstams.

Atsevišķi dzimtas priekšmeti atgriezušies pilī, pateicoties hercoga pēcnācēju dāvinājumiem. Ar Dr. Gerharda Vulfiusa dāvinājumiem Rundāles pilī atgriezušies daži ar Kurzemes hercogu rezidencēm saistīti priekšmeti, bet Kurzemes princis Ernsts Johans Bīrons muzejam dāvinājis vairākas dzimtas relikvijas. Daļa dzimtas portretu un skulptūru izstādīta kopiju veidā. Gandrīz bez pēdām Pirmā pasaules kara un 1919. gada notikumu vētrās zudušas arī tās mākslas vērtības, kas Rundālē bija atvestas pagājušā gadsimta īpašnieku Zubovu un Šuvālovu laikā.
Muzejs akreditēts 2006.gadā.

2002.gadā muzejs apbalvots ar starptautiskā fonda “Pro Europa” goda balvu par ilggadēju ieguldījumu Eiropas kultūras vēsturiskā mantojuma saglabāšanā.

2003.gadā Rundāles pils muzejs apbalvots ar starptautiskā fonda “Nostra Europa” diplomu par veikumu kultūras mantojuma saglabāšanā.

Kolekcija
Kolekcija tiek veidota atbilstoši muzeja misijai “Rundāles pils ansambļa izveidošana par starptautiski nozīmīgu mākslas centru, Latvijas senās mākslas vēstures pētīšana, aktivizēšana un popularizēšana”, kā rezultātā pils 18.gadsimta interjeru iekārtošana prasa lielu daudzumu mākslas priekšmetu un uzstāda noteiktas prasības priekšmetu atlasē.
Interjeri jāiekārto atbilstoši konkrētā 18. gadsimta perioda kanoniem, ievērojot tā laika mākslas gaumi.
Muzeja pirmsākumā kolekcijas lielu daļu sastādīja deponēti priekšmeti no citiem muzejiem. Pašlaik deponējumu daļa attiecas galvenokārt uz hercogu ģimenes un viņu laika biedru portretiem. Gadsimta trešdaļu veidotā Rundāles pils muzeja mākslas darbu kolekcija, neskaitot vēsturiskā un izogrāfiskā rakstura materiālus, skaitliski nav liela – 2004.gada sākumā tajā bija 61575 vienības.

Glezniecības kolekcijas
Glezniecības kolekcijas daļā, kas izvietota pils interjeros, nozīmīga vieta ir holandiešu skolas darbiem un tās ietekmē tapušajām vācu mākslinieku gleznām, galvenokārt ainavām. Tā nav nejaušība, bet apzināta krājuma komplektēšanas ievirze – 18. gadsimtā Rundāles pilī atradās galvenokārt holandiešu meistaru gleznas, tai skaitā Rembranta “Simeons un Anna templī”, kas tagad atrodas Hamburgas Kunsthalle. Muzejā krājumā pārstāvēts J.Hakerts, M. de Hondekuters, F.Mušerons, O.M.Skrīks, P.K.Ferbeks D.Bosboms.
Nedaudzo flāmu mākslinieku darbu vidū izceļas divi lielformāta mākslinieciski nozīmīgi darbi – karavadoņu portreti zirgā, kas nāk no kādreizējās Aņičkova pils kolekcijas Sanktpēterburgā, D.Zēgersa stilam tuvā “Madonna ziedu vītnē”, P.Rubensa manierē ieturētā, iespējams, P. de Breija gleznotā “Artemisija” un “Mozus bērniņa atrašana”.
Vācu un austriešu portretu glezniecību pārstāv A.Grafs, J.B.Lampi, J.Darbess, T.Hūbers, J.J.Preislers, F.G. fon Kīgelgens, K.V.E.Dītrihs; Krievijas 18.gadsimta portreta laukā strādājuši K.L.Pfandcelts un G.Grots, Latvijā – kēnigsbergietis L.Šorers und drēzdenietis F.H.Barizjens. Pēdējie divi autori radījuši arī Bīronu nama hercogu dzimtas locekļu portretus.
Kolekcijā atrodami gan vietējo profesionālo mākslinieku darbi, gan tuvāk dekoratīvajai mākslai stāvošu apgleznotu baznīcu iekārtu sastāvdaļas – altārgleznas, kanceļu un solu pildiņi. Viens no senākajiem darbiem šajā grupā ir 16.gs. beigās gleznotā “Pasā maltīte” no Bauskas luterāņu baznīcas. Par retumu uzskatāmas divas no Vānes luterāņu baznīcas nākušās, 17.gs. 70.gados gleznotās fon Henningu dzimtas epitāfijas, kā arī šīs pašas baznīcas mācītāja J.M.Mellenbroka portrets.
Itāļu un franču skolas gleznu daļa satur skaitliski maz parakstītu darbu, to vidū – A.Vakaro “Noli me tangere”, B.Luti “Svētā ģimene”, Ž.B.Natjē “Dāvids ar Goliāta galvu”, vērtīgs darbs ir D.Karpioni atributētais darbs “Satīri un bakhantes”.

Tēlniecības darbi
Tēlniecības darbu krājumā līdzās 16.-20.gs. akmens un bronzas krūšutēliem, ciļņiem, stājskulptūrām, vāzēm, kapu pieminekļiem (pēdējo vidū arī baznīcu kapuplāksnes – stāvapjoma ziņā lielākā sakrālās koktēlniecības grupa). Tajā kā pats monumentālākais un pazīstamākais darbs izceļas N.Sefrensa Jaunākā 1704.-1709. gadā darinātā Lestenes baznīcas iekārta.

Lietišķās māksla
Plašākā muzejā ir lietišķās mākslas priekšmetu kolekcija. Apjomīgais mēbeļu krājums spēj sniegt samērā izsmeļošu stilu attīstības ainu – no itāļu renesanses līdz jūgendstilam. Kolekcijā ir kvalitatīvi paraugi, kuru vidū ir arī pazīstamu meistaru uzvārdi – Ž.Sonjē, E.Avrils, Ž.A.Rīzeners, D. de Loze.

Porcelāna kolekcija
Vērtīgākā ir Tālo Austrumu porcelāna kolekcija, kuras vietu muzejā noteica pils interjeru prasības – divi porcelāna kabineti pie Zelta un Baltās zāles prasīja 79 noteikta lieluma un kolorīta ķīniešu un japāņu vāzes. Ņemot vērā interjera dekoratīvos apsvērumus, kolekcijā dominē Tālo Austrumu porcelāns.
Eiropas porcelāna manufaktūru vidū pārsvarā ir Meisenes darbi, te skatāma arī Latvijā lielākā krievu porcelāna sīkfigūru (t.sk. lubok) kolekcija. Starp fajansa izstrādājumiem izceļas ļoti retas Tallinas K.Fika manufaktūras figūras. Muzejā patvērušās arī daudzas apgleznotas un reljefas podiņu krāsnis vai atsevišķi podiņi no dažādām 17.-19.gs. Latvijas muižām un pilsētu dzīvojamām ēkām.

Stikla izstrādājumi
Stikla izstrādājumu krājumā interesantākā ir stikla lustru kolekcija. 18.gs. otrās puses stikla un kristāla lustras darinātas Latvijā un atbilst tam Ziemeļeiropā izplatītajam Venēcijas lustru paveidam, ko 18.gs. sākumā vienkāršotā veidā radīja Bohēmijas stikla meistari.

Sudraba izstrādājumi
Visai specifiska ir muzeja sudraba izstrādājumu kolekcija. Tās pamatu veido sakrālie priekšmeti, ko muzejam nodevušas Latvijas draudzes. Vecākais – 15.gs darinātais gotiskais Svētā vakarēdiena kauss no Rīgas Sv.Jāņa baznīcas.

Metāla izstrādājumi
Krāsainā metāla priekšmetu kolekcijā lielāko vietu ieņem alva, kurā īpaši izdalās Kurzemes hercogu kapeņu sarkofāgi. Misiņa un bronzas izstrādājumu vidū galveno vietu ieņem 17. un 18.gs. baznīcu lustras un zvani, no kuriem vecākais datēts ar 1572. gadu. Plaša ir dzelzs kalumu kolekcija, ko pamatā veido celtņu apdares detaļas – logu un durvju viras, stūreņi, atslēgu kārbas, rokturi, vējrādītāji, margu kalumi – vairumā krāšņi baroka un rokoko stila darbi.
Skaitliski nelielu, bet mākslinieciski nozīmīgu vietu Rundāles pils muzeja krājumā ieņem dekoratīvā bronza. Šīs grupas galvenie izstrādājumi ir pulksteņi, svečturi un lustras.
Vecākais laikrādis kolekcijā darināts ap 1625. gadu, taču greznākie un vērtīgākie pulksteņu kolekcijas paraugi ir franču rokoko, klasicisma un ampīra darbi. Tikai divi pulksteņi radušies Latvijā, tie ir Jelgavas meistara J.Krecingera un Kuldīgas meistara R.Gizī ap 1800.gadu darinātie stāvpulksteņi. Apgaismošanas ķermeņu krājumā ir krievu klasicisma lustras ar krāsainā stikla balustru un daudzajām kristāla piekariņu virknēm, kā arī šī tipa lustru vietējās Kurzemes variācijas.
Grothusi
1507.-1735.g.

Senākais zināmais Rundāles pils teritorijas nosaukums – Ruhental.

Livonijas laikā Rundāles viduslaiku pils bijusi ordeņa vasaļa miteklis. Zināms, ka 1505. gadā Rundāles lēnis piederējis fon Grothusu dzimtai – pirkts no J. Pletenberga.
Vecās Rundāles pils celšanas laiks precīzi nav zināms. Tā minēta 1555.g. Livonijas piļu hronikā, bet iepriekšējā, 1467. gada piļu sarakstā Rundāles vārds vēl neparādās, tādēļ pieņemts, ka tā varētu būt celta Oto fon Grothusa valdīšanas laikā. Rundāles viduslaiku pils bijusi konventa tipa celtne ar nelielu pagalmu, diviem apaļiem un diviem četrstūrainiem stūru tornīšiem, atradusies pašreizējās pils meža parka malā.
Grothusu dzimtai pils pieder līdz 17.gs. beigām, kad 1681.g. lielo parādu dēļ to nākas pārdot. Pils izpētes darbos atrasti akmens kaluma fragmenti no Hildebranda fon Grothusa un viņa sievas, dzimušas fon Bēras, ģerboņiem no 17.gs. vidus.
Īpašnieku maiņas dēļ pils pamazām nonāca bēdīgā stāvokli. 1721.g. muižas inventarizācijas aktos minēts, ka pils zālē ierīkota klēts, saglabājušies tikai trīs skapji, septiņas gultas un 23 krēsli.
1735.g. muižu nopirka E.J.Bīrons.
i

1735.-1795.
1735.g. jūnijā Rundāles muižu nopirka Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons par 42 000 valsts dālderu. Šo pirkumu nokārtoja Krievijas kambarkungs fon Butlars, līgums slēgts ar iepriekšējā īpašnieka fon Grothusa mazgadīgajiem bērniem.
Vecā muižas pils tika nojaukta. Vienīgo priekšstatu par veco ordeņa pili sniedz 1735.-1736. g. F.B.Rastrelli izgatavotais jaunās pils plāns, kurā attēlota arī vecā pils. Veicot Rundāles pils restaurāciju, atrastas dažas vecās celtnes būvdetaļas un 17.gs. vidū akmenī kaltie Rundāles muižas īpašnieka Hildenberga fon Grothusa un viņa sievas, dzimušas fon Bēras ģerboņi.
1735. gadā arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli uzsāk pils ansambļa projektēšanu. Pils iecerēta kā Kurzemes hercoga E.J.Bīrona vasaras rezidence – baroka pils ansamblis. 1736. gada 24. maijā likts Rundāles pils pamatakmens.
Pils celta divos periodos (1736.-1740.g. un 1764.-1766.g.). Interjerus 1765.-68.g. veidojuši tēlnieks J.M.Grafs, gleznotāji F.Martini un K.Cuki. Šajā laikā sākta arī regulārā franču dārza ierīkošana
No 1736. līdz 1740. gadam ilgst pils celtniecības pirmais periods, taču Bīrona krišana nežēlastībā un izsūtīšana trimdā darbus pārtrauc. 1741.gadā sāk izvest būvmateriālus, 1742.gadā – apdares detaļas.
1762. gadā pils īpašnieks Ernsts Johans ar ģimeni atgriežas no trimdas, un 1765.gadā atsākas pils celtniecības otrais periods, kas turpinās līdz 1768. Gadam. Pats hercogs Ernsts Johans kopš 1765.gada, ar nelieliem pārtraukumiem, vasarās dzīvo pilī līdz pat savai nāvei 1772. gadā.

1772. gadā Rundāles muižu manto hercoga atraitne Benigna Gotlība.

1784. gadā pili pēc hercogienes nāves manto hercogs Pēteris. Līdz 1795. gadam pils izmantota galma svinībām. 1795. gada 27. martā hercogs Pēteris paraksta atteikšanos no troņa. Kurzemes hercogiste tiek pievienota Krievijai. Muiža ar pili novērtēta par 400 000 rubļiem.
Zubovi
1735.-1795.

1795.gadā Kurzeme kļuva par Krievijas impērijas guberņu, un Katrīna II nodeva Rundāles pili savam favorītam grāfam (un ģenerālporučikam) Valerjanam Zubovam.
1796. gadā Zubovam Pēterburgā piedzimst dēls. 1797. gadā pret viņu tiek celta apsūdzība par zaudējumiem Persijas karagājienā. Muiža sekvestrēta un piedzīta soda nauda 50 000 rubļu. Taču Cars Pāvils I atcēla sekvestru un sodu. Aptuveni tajā laikā Rundālē uzsākta kroga celtniecība, izveidoti augļu dārzi pils ziemeļu pusē. Pie dārznieka mājas un mūra izbūvētas siltumnīcas. Tajā laikā pils darbība organizēta visnotaļ saimnieciski – tiek audzētas un pārdotas cūkas.
1799. gadā vēlreiz tiek sekvestrētas muižas un veikta inventarizācija.
1801. gadā grāfs Zubovs piedalās sazvērestībā pret Pāvilu I, pēc kuras atstāj Pēterburgu un patveras savā pilī. 1804. gadā grāfs Valerjans Zubovs mirst..
Platons Zubovs
1804.gadā pēc viņa nāves pili manto brālis kņazs Platons Zubovs (1867-1822), visnotaļ impozanta personība. 1795. gadā viņam piešķirts Sv.Andreja ordenis, 1799. – iecelts par ģenerālfeldcehmeistaru (artilērijas priekšnieku) un kavaliergardes korpusa šefu. Arī šis brālis bija Katrīnas II favorīts, un tāpat kā vecākais, 1801.gadā piedalījies sazvērestībā pret Pāvilu I un patvēries pilī.
Rundāles pils interjeri tika izdemolēti 1812. gadā, krievu-franču kara laikā. Napoleona armijas karagājienā uz Krieviju Rundālē iekārtojās Napoleona armijas artilērijas pulks, pilī atradās lazarete un kazarmas. Te izmitinātais armijas maršala Makdonalda korpuss iznīcināja auduma tapetes, spoguļus, stuka veidojumus, mēbeles un gleznas, bet bibliotēku izzaga. Ziemeļu anfilādes telpu griesti un sienas (Nr. 135. – 124.) šī gada laikā ieguva raksturīgu koši melnu nokvēpumu.
1813. gadā pils īpašnieks grāfs Platons Zubovs telpas izremontēja, taču vienkāršojot un pielāgojot laikmeta gaumei. Izdauzīto spoguļu laukumi un sienu plaknes tika apmestas un dekorētas ar šablonētām ampīra stila frīzēm. Lielajā galerijā sienu gleznojumus aizkrāsoja un telpu pārvērta par gleznu galeriju. Daudzās telpās tika nojauktas apgleznotās balti-zilās krāsnis un to vietā uzmūrētas citas, ar reljefiem ampīra stila ornamentiem. Tika likvidēti 18. gadsimta kamīni un uzbūvēti jauni – ar marmora un malahīta aplikācijām. No pundurīša Ivana Jakubovska 1812./1813.gada piezīmēm redzams, ka pilī veikti remontdarbi – izbūvēti trīs kamīni, izveidot abi lielie balkoni, apmestas izsisto spoguļu vietas un uzstādīts fasādes pulkstenis.
Taču 1822. gada 7. aprīlī kņazs Platons Zubovs mirst pēkšņā nāvē. No 19.gs. saglabājušās leģendas kuras vēsta par par dīvānu, uz kura viņš it kā noindējies, bet 20. Gs. sākuma nostāstos jau figurē āķis, uz kura kņazs pakāries. Tautas nostāstos kņaza Platona Zubova sirds apglabāta uz saliņas dīķa vidū. Lai nu kā, vēl tajā pašā gadā kņaziene-atraitne Tekla apprec grāfu Andreju Šuvālovu. Taču ģimene pilī nedzīvoja.
Rundāles pilī atradies liels J.B.Lampi gleznots kņaza Zubova portrets kaujas laukā; šobrīd glezna atrodas Mihailovska pilī.
Šuvalovi
1822.-1920.
No 1822. gada. par Rundāles pils īpašnieku kļuva grāfs Andrejs Šuvalovs, kurš apprec bijušā pils īpašnieka kņaza Pāvila Zubova atraitni. Ģimenē piedzimst divi dēli Pēteris un Pāvils. Diemžēl pirmie Šuvalovi Rundāles pilī dzīvojuši salīdzinoši maz.

19. gadsimta vidū un otrajā pusē telpu funkcijas tika mainītas. Gaidot pils jaunā īpašnieka grāfa Pētera Šuvalova (grāfā Andreja vecākā dēla; 1827.-1889) ierašanos, 1865. gadā telpās tika veikti steidzīgi un brutāli remonta darbi. Kā nu ne – Šuvalovs tolaik (1864.-1866.) bija visas Baltijas ģenerālgubernators! Nopietns, bargs kungs, dzīves laikā ieņēmis atbildīgus amatus: 1866.-1874.g. – Trešās nodaļas policijas šefs; 1874.-1879.g. – sūtnis Anglijā. Rundāles pils kļuva par viņa vasaras rezidenci; te bieži uzturējās arī viņa brālis Pāvels Šuvālovs ar ģimeni.
Šuvalovu “valdīšanas” laikā Rundāles pils Ziemeļu anfilādes greznie bijušie hercoga privātie apartamenti tika izbalsināti ar kaļķi. Arī zili apgleznotās krāsnis nobalsināja, bet parketu bojājumu vietās aizzieda ar eļļas krāsu. Hercoga darba kabineta (Nr. 124.) sudrabotos un polihromi krāsotos stuka griestus pirms balsināšanas noklāja ar brūnu pernicu, bet otrajā kabinetā (Nr. 129.) pilnīgi nomainīja griestu apmetumu, līdz ar to iznīcinot plafona gleznojumu.
Otrā stāva austrumu korpusa zāles un dienvidu anfilādes telpas tika atstātas reprezentācijai, saglabājot to muzeālo raksturu, bet dzīvošanai iekārtoja centrālā korpusa pirmā stāva telpas. Otrā stāva austrumu gala stūrī, bijušajā pils bibliotēkā (Nr. 138.), ierīkoja pareizticīgo kapelu. Pirmajā stāvā zem kapelas tika izveidota vannas istaba ar grīdā iemūrētu keramikas baseinu. Dzīvojamo telpu iekārtošanai tika atvestas jaunas, greznas mēbeles – pavisam ap 20 000 priekšmetu, bet projām uz Pēterburgu aizveda daudz seno mēbeļu un vērtīgāko mākslas darbu. Tika nojauktas un aizvestas uz Pēterburgu arī pirmā stāva apgleznotās krāsnis.
Rundāles kariešu pagalmā un gar pili grāfs Šuvalovs licis iestādīt kastaņu alejas. Parkā ornamentālais parters pārvērsts par mauriņu un partera stūros iestādītas egles, ap baseinu izveidots piramidālo papeļu aplis.
19.gs. 80 gados pilī sākās nopietni atjaunošanas darbi. 1884. gadā atsākās iekštelpu remonts un restaurācija. To laikā Baltā zāle ieguva jaunu parketu, bet dienvidrietumu stūra parādes kāpņu telpa tika atdalīta no pirmā stāva galerijas ar stiklotiem paneļiem un durvīm. 1887.gadā veikti remonta darbi durvju aiļu paneļiem un parketam.
Pēc vecākā Šuvalova nāves 1889.gadā pili pārņem viņa dēls Andrejs (1865.-1928.), viņš arī pēdējais Rundāles īpašnieks. Tajā pašā gadā pils Zelta zālē restaurēti griestu gleznojumi, Baltajā – stuka veidojumi; pilī strādājis gleznotājs Keraks. 1892. gadā no jauna ielikts parkets Baltajā zālē. Iekārtota gleznu galerija. 1901. gadā parkā atrodas daži paviljoni, oranžērija un būri zvēriem, kā arī no lodēm darināta piramīda.
1914. gadā Andrejs Šuvalovs kļūst par ģenerālmajoru. Pasaule dreb kara priekšnojautās, un ilgi vairs nav jāgaida – jau 1915. gadā Rundāles pilī saimnieko ķeizariskās Vācijas karaspēks – pils telpās izvietojās komandantūra un lazarete. Vēl pēc dažiem gadiem, 1919.gadā, pilij nākas pārciest arī pilsoņu kara baismas – Pāvela Bermonta – Avālova armijas postījumus. Iekštelpu iekārtojums sabojāts un izlaupīts.
Pēc kara un agrārreformas pils nodota Zemkopības ministrijas pārziņā.

Valsts
Pēc Pirmā pasaules kara, Latvijas neatkarīgās valsts pasludināšanas un agrārās reformas Rundāles muiža grāfam Šuvalovam tika atsavināta un nodota Zemkopības ministrijai.
1922. gadā pils salonos iekārtojās Rundāles pamatskola. Bijušajā hercoga guļamistabā izveidoja izrāžu zāli, alkova kokgriezuma paneļus demontēja, bet ķieģeļu sienu alkova nišā izdekorēja ar antīku siluetu gleznojumiem. 1923. gadā ēku nedaudz remontēja.
1924. gadā bijušo muižas centru nodeva Kara invalīdu savienībai, pilī izmitināja 30 invalīdus, bet saimniecības ēkas iznomāja. Īrnieki pils zāles izmantoja sarīkojumiem. Baltajā zālē uzbūvēta skatuve un apaļa skārda krāsns, kas sabojāja veidojumus un parketu. 1924. gadā Pieminekļu valde panāca pils un parka iekļaušanu valsts pieminekļu sarakstā.
1932. gadā pils tika nodota Izglītības ministrijas pārziņā, kam bija pakļauta Pieminekļu valde, un tūlīt arī sākās plaši remonta un uzkopšanas darbi. 1933. gadā uzsākta interjeru restaurācija un bojāto veidojumu rekonstrukcija. 1935. gadā pabeigta rietumu korpusa pārbūve skolas vajadzībām. Kā lietošanai vairs nederīgas nojauca lielāko daļu zili apgleznoto podiņu krāšņu. Austrumu korpusa mazās ovālās koka kāpnes (Nr.13.) likvidēja, un telpai izveidoja vienlaidu pārsegumu, bet rietumu korpusa lielās saimniecības kāpnes, kas tāpat bija no koka un ar kokgriezumu balustriem, nomainīja pret dzelzsbetona kāpnēm. Rietumu korpusa otrā stāva anfilādē nojauca četras šķērssienas, uzbūvēja skatuvi un izveidoja skolas aktu zāli. Daļā telpu iekārtoja skolotāju dzīvokļus.
1938. gadā tiek panākta vienošanās par pils nodošanu Valsts vēsturiskajam muzejam un Valsts arhīvam, 1939. gadā uzsākti telpu pārbūvēšanas darbi, likvidējot daļu no apdares elementiem. No 1934. līdz 1940. gadam restaurē pils Zelta zāli. Valsts vēsturiskais muzejs atver pils telpas apmeklētājiem; muzejs darbojas līdz pat 1944. gada 17. augustam, kad pilī ievācās abu armiju – vācu un krievu – pārstāvji. Par laimi, izšķirošā kauja norisinājās tālu ārpus teritorijas, un pils necieta.
1945. gadā pili savā pārziņā pārņem Bauskas rajona izglītības nodaļa, 1946. gadā – Izglītības ministrija. Taču tolaik pils zālēs un parādes telpās ierīkotās “Zagotzerno” graudu noliktavas nodara milzu postu ar ilgstoši nepārvaramām sekām stuka, mākslīgā marmora apdarei, gleznojumiem, zeltījumam, sudrabojumam un parketa grīdām. Vēlāk, kad graudi aizvākti un pili neveiksmīgi mēģina piedāvāt dažādām organizācijām, Rundāles pamatskola pārņem lietošanā arī centrālā korpusa telpas. Parādes ēdamzāli pārvērš par sporta zāli, pie mākslīgā marmora sienām piestiprinot basketbola grozus, aizmūrē ziemeļu durvju aili un izsit jaunu – izejai uz kāpnēm. Apartamentu sienas nokrāso ar eļļas krāsu, anfilādes telpās iekārto klases un darbmācības kabinetus. Parketus uzkopj tikai ar ūdeni un lupatu, bet pils vecās dēļu grīdas un kāpņu pakāpienus regulāri pārkrāso ar brūnu eļļas krāsu.
1959. gadā Bauskas novadpētniecības muzejs pilī ierīko mazu ekspozīciju. 1963. gadā pils tiek nodota Bauskas novadpētniecības muzejam, un 1964. gadā izveidota muzeja filiāle. Bet 1965. gada 15. septembrī pieņemts Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums par pils restaurāciju un izmantošanu Valsts arhīva vajadzībām.
1971. gada 26.augustā tiek parakstīts lēmums par Rundāles pils muzeja dibināšanu
Sākums > RUNDĀLES LIKTEŅI > 1972-2005

Mūsdienas
1972.- 2005.

1972. gadā nodibinās Rundāles pils muzejs, kas veiksmīgi darbojas jau vairāk nekā 30 gadu. Rundāles pil īpašnieks ir Latvijas valsts, tā atrodas LR Kultūras ministrijas pārziņā. Apsaimniekotājs – Rundāles pils muzejs. Direktors – Imants Lancmanis.
Rundāles pils muzeja misija – atjaunot pils interjerus, mākslas kolekciju un 18.gs. veidoto franču stila regulāro parku, meža parku iespējami tuvināti oriģinālam (skat. sadaļas “Muzeja vēsture” un “Restaurācija”.
Atzīmējot muzeja 30 gadu jubileju, tika atjaunoti dekoratīvie dārza vīnogulāju stādījumi; bet šobrīd norit spraigs darbs pie rozārija