SOCIOLOGIJA

Kvalifikācijas eksāmens socioloģijā
1. daļa

Saturs
1. Sabiedrība kā sociālā sistēma 2
2. Sabiedrības sociālās struktūras elementi 3
3. Sabiedrības institūti un to funkcijas 4
4. Politikas socioloģija: varas dalīšanas nepieciešamība un tās būtība 6
5. Politikas socioloģijas: valsts būtība un raksturojums 7
6. Izglītības socioloģija: problēmas un risinājumi 8
7. Ģimenes institūts, ģimenes sociālās funkcijas 10
8. Ekonomisko procesu socioloģiskā izpēte 12
9. Sabiedrības sociālās stratifikācijas teorija 12
10. Sabiedrības stratifikācija un sociālā mobilitāte 15
11. Latvijas sabiedrības stratifikācijas raksturojums 16
12. Funkcionālisma socioloģija (T.Pārsons, R.K.Mertons) galvenās idejas un problēmas 19
13. Empīriskās socioloģijas veidošanās XX gadsimtā 23
14. P.Sorokina u.c. sociālās stratifikācijas teorijas 25
15. Mazo grupu modernās socioloģijas teorijas 28
16. Konfliktsocioloģijas galvenās idejas un problēmjautājumi 28
17. Socioloģijas loma pilsoniskas sabiedrības veidošanas procesos Latvijā 30
18. Globalizācija un tās ietekme uz Latvijas sabiedrību 31
19. Sabiedrības integrācijas problēmu izpēte Latvijā 36
20. Deviantās parādības Latvijas laukos un pilsētās 371. Sabiedrība kā sociālā sistēma
Sabiedrība ir kādā teritorija pastāvoša liela sociālā sistēma, kas sevi ietver gan indivīdus, gan sociālas grupas. Mēdz uzskatīt, ka sabiedrības locekļus vieni kopības apziņa un kopības kultūra, it īpaši vairāk vai mazāk vispāratzītas normas, vērtības, sociālās lomas un instituti.
Sistēma ir veselums, savstarpēji saistītu daļu un elementu kopums. Katrs sistēmas elements izturas gan atkarībā no savas individualitātes, gan arī atkarība no nišas, kuru tas sistēmā ieņem. Bet sistēmas kopējo izturēšanos ne tik daudz nosaka elementu individualitāte, ik šo nišu kopums – sistēmas uzbūve jeb struktūra.
Sociāla sistēma ir sistēma, kas sastāv no indivīdiem vai sociālām grupām (organizācija vai institūcija, nācija vai etniska grupa, sabiedrība); relatīvi pastāvīga sociālo attiecību veidojums; jebkurš sociālais veidojums, kas aplūkots kā vienotā veselumā saistītu daļu kopums Socioloģija aplūko sabiedrību kā vienotu, sarežģīti strukturētu veselumu (socium), kurā īstenojas likumsakarīga dažādu sociālās sakārtotības formu – organizāciju, institūtu, grupu – mijiedarbība.
Sabiedrība – plašākā nozīmē vēsturiski izveidojies cilvēku kopdarbības formu kopums; materiālās pasaules daļa, kas salīdzinājumā ar dabu ieguvusi jaunu kvalitāti kā vēsturiski nosacītas cilvēku produktīvas darbības un sadarbības produkts. Sabiedrības kā sociālas sistēmas izveidošanās un attīstība ir dabiski vēsturisks process, kura pamatposmus raksturo sabiedriski ekonomiskās formācijas (vēsturiski noteikts sabiedrības tips, īpaša vēsturiska sabiedrības attīstības pakāpe ar tai piemītošajiem likumiem). Tādēļ mazāk vispārinātā, šaurākā nozīmē sabiedrības jēdzienu lieto sabiedriski ekonomisko formāciju un vēsturiski konkrētu sociālās sistēmas (iekārtas) tipu apzīmēšanai (vergu sabiedrība, feodālā sabiedrība u.c.).
Konkrēta sociālās sistēmas tipa savdabību nosaka materiālais ražošanas tips (ražotājspēku (cilvēku darbība un tai piesaistīto vielisko, enerģētisko un informatīvo līdzekļu sistēma) un ražošanas attiecību (cilvēku savstarpējo materiālekonomisko attiecību kopums) vienotība vēsturiski noteiktā sabiedrības attīstības pakāpē; sabiedriski), ar to saistītais cilvēku kā sabiedrisko indivīdu veidošanās process un viņu kopdarbības un saskarsmes formu jeb attiecību atražošanas un pilnveidošanas īpatnības. Sabiedriskās attiecības izsaka sabiedrības ka sociālās sistēmas specifiku, tās būtību. Katra konkrētā vēsturiskās attīstības pakāpē sabiedrības būtības reālās izpausmes raksturo ekonomiskas un sociāli politiskas iekārtas īpatnības. Vairākām formācijām kopīgas cilvēku sabiedriskas dzīves ražošanas un atražošanas formas raksturo tādi vēsturiski noturīgi sabiedrības struktūras komponenti kā ģimene, citas sociālās grupas, arī sabiedrības vadīšanas un organizācijas formas – valsts, sabiedriskas organizācijas u.c.
Socioloģijā nepastāv viennozīmīgs uzskats par to, kas ir sabiedrība. Plašākā nozīmē ar sabiedrību tiek apzīmēts vēsturiski izveidojies cilvēku mijiedarbību rezultāts, bet šaurākā nozīmē – nāciju, tautu, valsts iedzīvotāju sociālā organizācija. Pitirims Sorokins uzskatīja, ka sabiedrība ir saskarsmes procesā iesaistīto cilvēku kopums; Edvarts Šilss uzskatīja, ka sabiedrība ir cilvēku, vienotu ar kopēju vērtību, normu, tradīciju un likumu sistēmu, mijiedarbības produkts; Talkots Parsons ar sabiedrību apzīmēju cilvēku, kurus vieno vērtības un normas, savstarpējo attiecību sistēmu.
Tātad var secināt, ka sabiedrība ir viens veselums, kuru veido cilvēki, viņu relatīvi noturīgi sociālie sakari, attiecības un mijiedarbība, sociālās grupas, kopienas un institūti. Svarīgi atzīmēt, ka sabiedrība nav vienkārša cilvēku, viņu attiecību un mijiedarbību summa (sabiedrība ir pārcilvēciskā). Sabiedrība ir patstāvīga substance – sociālā sistēma. Šis sistēmas elementi ir cilvēki, sociālās grupas, kopienas institūti, sociālās normas un vērtības, sociāla mijiedarbība un mijattiecības utt. Katrs sociālās sistēmas elements sabiedrībā ieņem noteiktu vietu un spēle noteiktu lomu. Visi sabiedrī…bas sociālās sistēmas elementi vairāk vai mazāk ir savstarpēji saistīti. Sabiedrība kā sociāla sistēma ir tāda sistēma, kura funkcionē un attīstās pēc saviem likumiem (nav kontrolējams).
Socioloģijas uzdevumi ir:
noteikt sabiedrības sociālās sistēmas struktūru;
zinātnisku izskaidrot tas elementus;
noskaidrot elementu mijattiecības un mijiedarbību;
noskaidrot atsevišķo elementu vietu un lomu sabiedrībā kā sociālajā sistēmā.
Tapāt, kā socioloģijā nepastāv viennozīmīgs uzskats par to, kas ir sabiedrība vispār, nepastāv viennozīmīgs uzskats par to, kas ir sabiedrība kā sociālā sistēma. Tā, piemēram, sabiedrība kā sociālā sistēma var tikt apskatīta, kā vienota sabiedrības ekonomiskās, sociālās, politiskās, garīgās dzīves sfēru sistēma; vai arī kā sociālo normu un vērtību sistēma utt..
Nobeigumā gribētu pateikt, ka dažādi sociologs, atkarībā no savas zinātniski pētnieciskas orientācijas, uzsver atšķirīgus sabiedrības kā sociālās sistēmas aspektus.2. Sabiedrības sociālās struktūras elementi
Sociālā struktūra ir relatīvi stabilais, organizētais savstarpēji saistīto lomu, statusu, normu un institūtu komplekss, kas kādā laika momentā raksturīgs grupai vai sabiedrībai.
Visbiežāk sociālo struktūru aplūko kā noturīgas, regulārās un stereotipiskās attieksmes starp dažādiem sociālās sistēmas vai sabiedrības elementiem.
Sabiedrība ir indivīdu, mazo un lielo grupu sociālo sakaru un attiecību sistēma, kas veidojas cilvēces vēsturiskas attīstības gaitā un tika uzturēta ar paražu, tradīciju, vērtību un normu, likumu un sociālo institūtu palīdzību. Sabiedrības sociālā struktūra ir sociālo sistēmas elementu stabilo un daudzveidīgo savstarpējo sakaru un attiecību kopums. Līdz ar sabiedrības attīstību sabiebrības sociāla struktūra kļūst arvien daudzveidīgāka un sarežģītāka.
Sociālā struktūra ir sabiedrības – sarežģīti organizētas sistēmas uzbūve un iekšēja forma, kuru veido sabiedriskās attiecības. Šo attiecību subjekti ir cilvēki, sociāli vēsturiskās kopības, sociālās grupas (sociāli etniskās kopīgas, darba kolektīvi, ģimenes, profesionālās u.c. sociālās grupas), sociālie slāni, sociālie institūti un sociālās organizācijas. Ar sociālo institūtu jāsaprot noturīgas organizētas vispārpieņemtas cilvēki mijiedarbības formas, kuru uzdevums ir pildīt noteiktas funkcijas sabiedrībā. Katram sociālam institūtam piemīt noteikts savdabīgs cilvēku uzvedības un lomu kopums, kas nodrošina noteikto sociālo funkciju izpildi. Sociālo institūtu piemēri ir: ģimene, izglītība, armija, policija, bankas, tiesību sistēma utt.
Sociālā organizācija ir sociālo grupu un tās savstarpējo attiecību sistēma, organizācijas locekļu struktūra uz sociālo raksturojumu, normu, vērtību un interešu pamata. Izdala ražošanas, darba, sabiedriskas, politiskās un citas sociālās organizācijas.
Tātad, sabiedrības sociālās struktūras pamatā ir sabiedrības indivīdu sociālie raksturojumi, atsevišķo indivīdu un sociālo grupu vajadzības, intereses, vērtības un normas, dzīves veids. Sociālas struktūru veido indivīdi, kas ieņem sabiedrībā noteiktas pozīcijas (sociālus statusus) un izpilda noteiktas sociālās funkcijas (lomas), kā arī grupas un kopienas. Sabiedrības sociālo struktūru var aplūkot no dažādiem aspektiem, piemēram, sabiedrības sociālo slāņu struktūra, sociāli profesionālā struktūra, sociāli demogrāfiskā struktūra, etniskā struktūra. Sociālo sistēmu iespējams pētīt sakaru aspektā (sabiedriskās attiecības) un elementu aspektā. Sociālas struktūras kategoriju plaši izmanto sabiedrības socioloģiskā analīzē.
Vēsturiskie pirmie sociālās struktūras elementi bija ģimene un cilts, tad sekoja monogāma ģimene.
Pastāv dažādas sociālās struktūras teorijas, kurus var iedalīt divās grupās: šķiru teorija un sociālas stratifikācijas teorija.
Sabiedrības sociālas struktūras izpēte pēc būtības aptver visu sabiedrību. Katrai sabiedrībai ir raksturīga noteikta sociālā struktūra. No sabiedrības stabilitātes viedokļa optimālāka sabiedrības sociāla struktūra ir tāda, kurā pie vidusšķiras pieder sabiedrības vairākums (iedzīvotāju ienākumi ir pietekami, lai nodrošinātu cilvēkam pienācīgu dzīves līmeni). Pretējā gadījumā sociālā struktūra ir nestabila.
Sabiedrības sociālas struktūras izpēte ir nepieciešama, lai gūt priekšstatu un izprast sabiedrībā notikušo procesu cēloņus. Dažādu sociālo parādību cēloņi ir meklējami sociālo grupu mijattiecības.
Socioloģiskos pētījumos par sociālās diferenciācijas kritēriju var būt viens vai pat vairāki radītāji (dzīves stils, dzīves vieta, dzimums, profesija, izglītības līmenis, ienākumu līmenis utt.).3. Sabiedrības institūti un to funkcijas
Ar sociālo institūtu jāsaprot noturīgas organizētas vispārpieņemtas cilvēki mijiedarbības formas, kuru uzdevums ir pildīt noteiktas funkcijas sabiedrībā. Katram sociālam institūtam piemīt noteikts savdabīgs cilvēku uzvedības un lomu kopums, kas nodrošina noteikto sociālo funkciju izpildi. Mūsdienas attīstīta sabiedrībā pastāv vairāki sociālie institūti. Sociālo institūtu piemēri ir: ģimene, izglītība, armija, veselības aizsardzība, policija, bankas, tiesību sistēma utt. Sociālie institūti nodrošina sabiedrības kā vienotā sociālā organisma funkcionēšanu. Katram sociālajām institūtam ir mērķi un noteiktas funkcijas. Sociālais institūts ietver noteikto elementu kopumu, piemēram, organizācijas, institūcijas, speciālisti, profesionālie darbinieki, tam ir raksturīgs formālo un neformālo uzvedības normu kopums, noteikti sociāli statusi un lomas utt. Tā izglītības institūts ir cilvēku (pasniedzēji, skolotāji, skolnieki, studenti utt.), institūciju (skolas, augstākas izglītības iestādes, mācības kursi utt.) un materiālo līdzekļu kopums, kas realizē noteikto sociālo funkciju – izglītošanu.
Sociālo institūtu funkcijas. Jebkura sociālā institūta pamatfunkcija ir sociālo vajadzību apmierināšana. Sociālie institūti veidojas tad, kad pastāv nepieciešamība pēc tas. Katrs sociālais institūts apmierina noteiktas sociālas vajadzības, piemēram, ģimenes institūts apmierina sociālo vajadzību pēc iedzīvotāju atražošanas, bērnu audzināšanas, darba nespējīgo ģimenes locekļu atbalsts. Armijas institūts pilda aizsardzības funkciju, valsts iekšējas kārtības saglabāšanas funkciju utt. Valsts institūts apmierina tādas sociālās vajadzības, ka sabiedrības slāņu mijiedarbība, sabiedrības stabilitātes uzturēšana, citu sociālo institūtu saskaņota darbība.
Otrā nozīmīga sociālo institūtu funkcija ir sociālā kontrole. Pildot šo funkciju sociālie institūti kontrolē un regulē indivīdu uzvedību ar apbalvojumu un sodu sistēmu.
Vēl viena sociālo institūtu funkcija ir socializācija, kas ļauj indivīdiem iegaumēt dotajā sabiedrība pieņemtas uzvedības paraugus un darbības veidus.
Sociālie institūti mijiedarbojas ar sociālo vidi, tātad ar sabiedrību. Bet indivīdu, grupu un sabiedrības slāņu intereses un vajadzības nemitīgi mainās, līdz ar to jāmainās arī sociālo institūtu struktūrai un tas funkcijām. Gadījumā, ja sociālais institūts nespēj apmierināt jaunas sociālās vajadzības, ir jārunā par sociāla institūta disfunkciju – sociāla institūta un sociālās vides mijiedarbības traucējums. Ārēji disfunkcija var izpausties kā noteikta institūta autoritātes un prestiža samazināšanas. Piemēram, ģimenes institūta disfunkcija izpaužas kā šķirto laulību skaita pieaugums, ārlaulības attiecību popularitāte, sociālo bāreņu skaita pieaugums. Ekonomikas institūcijas disfunkcija noved pie ēnu ekonomikas veidošanas.
Sociālie institūti ir īpaši izgudrotas un iedibinātas vai stihiski izstrādājušas sociālo lomu un statusu sistēmas, kas atrisina svarīgas indivīdu vai sabiedrības problēmas un īsteno kādas pamatvērtības. Sociālie institūti ir darbības likumu, noteikumu, normu, principu un nostādņu kopumi. Tie pieder pie kultūras, un to izpausmes ir noturīgi kopdarbības un sadarbības stereotipi – sociālās institūcijas. Piemēram, skolas kā institūta izpausmes ir visas dažādās konkrētās skolas, bet valodas kā institūta izpausmes – visas dažādās konkrētas valodas.
Sociālos institūtus un institūcijas mēdz iedalīt piecas lielās grupās:
Ekonomisko institūciju funkcijas ir ražošana un ražojumu sadale;
Politiskās institūcijas regulē varas sadali un izmantošanu;
Stratificējošās institūcijas regulē pozīciju un resursu sadali;
Laulības un radniecības institūciju joma ir ģimene un socializācija;
Kultūras institūciju joma ir reliģija, zinātne un māksla.
Cilvēks piedzimst, dzīvo un nomirst dažādu sociālo institūtu sakārtotā antropoloģiskā vidē. Sociālais institūts ir sabiedrības strukturētības veids, kurš nosaka specifiku indivīda darbības, saskarsmes, apziņas ieviržu kopumu cilvēka eksisten…ces telpā. Šim kopumam ir savs uzdevums sabiedrības funkcionēšanas nodrošināšanā un arī kultūrantropoloģiska jēga. Indivīda iesaistes pakāpe dažādos sociālos institūtos, viņa atkarības pakāpe dažādos sociālos institūtos, viņam atkarības pakāpe no šīm struktūrām ir atkarīga, tomēr „sabiedriskā robinsonāde”, vismaz mūsdienu apstākļos, praktiski nav iespējama. Cilvēks, neraugoties uz savu iespējamo negatīvo vērtējošo un emocionālo attieksmi, adaptējas sociālajā vidē un visbiežāk arī aktīvāk vai pasīvāk iekļaujas dominējošās sociālo institūtu attiecībās, nemaz nerunājot par to socializācijas procesa slāni, kurā indivīds neatkarīgi no viņa gribas tiek ietverts no pirmajām dzīves dienām. Dažādu sociālo institūtu loma indivīda dzīvē ir atšķirīga – tā ir vēsturiski mainīga un nevienāda savā ietekmes spēkā arī konkrētā laika posmā. Arī pašu sociālo institūtu ietvaros, ievērojot sabiedrības konteksta dinamiku, funkcionēšanas vērtību un normu dimensijā notiek izmaņas.4. Politikas socioloģija: varas dalīšanas nepieciešamība un tās būtība
Vara ir indivīda vai grupas spēja ar piespiešanu vai bez tās ietekmēt citu cilvēku idejas vai rīcību. Indivīdam vai grupai nevar būt varas, ja tie ir izolēti no citiem indivīdiem vai grupām, jo vara vienmēr ir vara pār citiem. Ikreiz indivīdam vai grupai ir tik liela vara, cik lielā mērā citi pakļaujas to gribai.
Varas attiecības caurauž visdažādākās sociālās realitātes sfēras – politiku, ekonomiku, tiesības u.c. sfēras. Tomēr tieši politikā varas jautājums ir centrālais.
Lai aizsargāt indivīda tiesības un brīvību, lai neizveidotos despotiskais, diktatoriskais režīms, mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā pastāv varas dalīšana starp likumdevējvaru, izpildvaru, tiesu varu. Varas dalīšanas nepieciešamību jau XVII-XVIII gadsimtā ir pamatojis franču filozofs Monteskjē. Viņš uzskatīja, ka katrs, kam pieder vara, tiecas to izlietot ļaunprātīgi; viņš iet tik tālu, kamēr sastopas ar ierobežojumiem. Tādēļ nepieciešamas vairākas varas, lai varētu kontrolēt cilvēku tiekšanos varu izmantot ļaunprātīgi.
Varas dalīšanu nevajadzētu arī absolutizēt. Nekādu „Berlīnes mūri” starp triju varu institūcijām nedrīkst celt. Kaut gan varu kompetence ir stingri norobežota to institūcijām nākas sadarboties un citai citu ietekmēt. Demokrātijas attīstības vēsturiskā pieredze liecina par vienas varas iejaukšanos citu varu darbībā lietderīgumu. Šie principi veido tā saukto atturēšanās un pretsparu sistēmu, kas darbojas arī Latvijā. Tā, piemēram, Latvijas Republikas Satversmes noteikts, ka „Valsts prezidentam ir tiesības apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā”
Tagad tuvāk apskatīsim katru no trim varas institūcijām:
Likumdevējvaras institūcija (saeima). Likumdevēja vara ir tiesības izdot likumus, kontrolēt izpildvaras darbību. Latvijā likumdošanas vara pieder saeimai. Demokrātijas principi prasa, lai saeima tiktu vēlēts vispārējās, brīvās, vienlīdzīgās un balsošanas noslēpumu sargājošas vēlēšanās. Saeimas deputātus vēlē visi pilsoņi neatkarīgi no dzimuma, rases un nacionālās piederības, kā arī reliģiskās un politiskās pārliecības. Saeimas tiesības izriet no valsts Satversmes, kuru nevar grozīt bez tautas nobalsošanas.
Izpildvaras institūts – valdība (prezidents un ministru kabinets). Izpildvara tiek nostatīta pretī likumdošanas (saeimas) un tiesu varai. Latvijā izpildvara pieder valsts prezidentam un ministru kabinetam ar premjerministru priekšgalā. Valdības uzdevums ir gādāt, lai saeimas pieņemtie likumi reāli darbotos.
Tiesu vara (tiesa). Tiesa ir valsts orgāns, kas valsts vārdā spriež tiesu, izskatot civillietas un krimināllietas. Tiesu varas darbības sfēra ir tiesiskās kārtības nodrošināšana. Par likumu ievērošanu un izpildi ir atbildīgas visas publiskās varas institūcijas , taču tiesa ieņem īpašu vietu tiesiskās kārtības nodrošināšanā, tās soda sankcijas ir daudz stingrākas un bargākas, kas sabiedrības locekļiem liek daudz piesardzīgāk izturēties pret lietām, kas ar tiesu varu saistītas.
Varas dalīšanas principam ir šādas pozitīvas iezīmes: tiek nodrošināta elementāra kārtība valstī un novērsta haosa veidošanās; katra varas institūcija orientējas uz noteiktu problēmu risināšanu; no iepriekšminētās iezīmes izriet, ka dažādiem strīdus jautājumiem tiek atrasts pareizākais un optimālākais risinājums.5. Politikas socioloģijas: valsts būtība un raksturojums
Valsts ir vieno no vissenākajām cilvēku organizēšanās formām. Ar jēdzienu valsts parasti tiek apzīmēt noteiktas teritorijas pārvaldīšanas organizācijas veids. Mūsdienās raksturīgas valsts pazīmes ir:
Valsts ir saistīta ar noteiktu teritoriju, kura tā realizē savu varu. Valsts teritorija ir viens no galvenajiem elementiem, kas pieder katrai suverenai valstij ka starptautiski tiesību subjektam. Valsts teritoriju no citu valsts teritorijas atdala robeža, kas var būt iezīmēta gan tieši, gan nosacīti. Tas nozīme, ka valstij ir sauszemes, gaisa un ūdens teritorija.
Valsti raksturo publiska vara, ko realizē valsts aparāts (varas un pārvaldes institūcijas, tiesa un spēka struktūras).
Valsts griba, kas ir obligāta visiem valsts iedzīvotājiem, tā ir ietverta likumos un normatīvos aktos.
Valsts aparāta uzturēšanai no valsts iedzīvotājiem un juridiskām personām tiek iekasēti dažādi nodokļi un nodevas.
Valsts uzdevumi ir kāda politiskā, ekonomiskā, sociālā vai starptautiskā mērķa sasniegšana; saskaņot dažādu sabiedrības grupu intereses, tāpēc valsts gādā par indivīdu un sabiedrības drošību, uzturot dažādu tiesisku kārtību. Rezultātā valsts pilda iekšējas un ārējas funkcijas. Valsts funkcijas ir valsts darbības pamatvirziens, lai īstenotu valsts uzdevumus:
Valsts iekšējās funkcijas:
nodrošināt pilsoņa un sabiedrības drošību (ekonomisko un politisko);
sargāt valsts ekonomisko pamatu un jebkuru drošību (nosaka ekonomisko prioritāti);
regulēt sociālus konfliktus (trīspusēja vienošana);
saskaņot indivīda un grupas intereses (referendumu organizācija);
saglabāt un nodrošināt indivīda un darba resursu sapratīgu izmantošanu;
saglabāt un attīstīt sabiedrības garīgo potenciālu, atbalstot kultūru un izglītību;
nodrošināt normālu dzīves vidi, kā arī atbalstīt veselības aizsardzību.
Valsts ārējās funkcijas:
sargāt valsts neatkarību un teritoriālu neaizskaramību;
pārstāvēt un aizsargāt tautas un atsevišķo pilsoņu intereses valstīs un organizācijās;
noskaidrot starpvalstu un cilvēces intereses, kā arī īstenot tos savstarpējos kontaktos, akcijās, organizācijās.
Var izdalīt sekojošas valsts formas:
atkarībā no teritoriālas uzbūves: unitārā un federācija;
atkarībā no valdīšanas formas: monarhija (absolūta un parlamentāra) un republika (prezidentāla, parlamentāra, jaukta jeb pusprezidentāla);
atkarībā no politiskā režīma: demokrātiskā, liberālā, totalitārā un autoritārā6. Izglītības socioloģija: problēmas un risinājumi
Izglītības institūtu socioloģijā var apskatīt kā vienu no indivīda socializācijas īstenotājiem, kurs sniedz cilvēka darba dzīvei nepieciešamas zināšanas un praktiskās iemaņas. Vienlaikus šis institūts iepazīstina indivīdu ar sabiedrībā dominējošo vērtību hierarhiju, iekļaujot viņu sociālo attiecību mikromodelī, tiecas ietekmēt personības veidošanos atbilstoši valstī atzītajai ideoloģijai. Izglītība kā sociālais institūts parasti tiek uztverta kā sabiedrības sankcionēts organizāciju kopums, kurā realizējas dažādu veidu un līmeņa apmācība.
Sava specifiska orientācija izglītības institūta izpētē ir nozīmīgāko socioloģijas metodoloģisko ieviržu ietvaros īstenotajām aktivitātēm.
Funkcionālisms atbilstoši šīs metodoloģijas vispārējām ievirzēm tiecas noskaidrot izglītības funkcijas sabiedrībā un arī attiecības ar citiem sociālās sistēmas elementiem. Emīls Dirkems postulē izglītības galveno uzdevumu – kalpot sabiedrības stabilas sakārtotības nodrošināšanai. Izglītības sistēmai jāīsteno sabiedrībā valdošo vērtību un normu apguves socializācijas procesā. Turklāt izglītības institūts veicina cilvēka profesionālās karjeras iespējas atbilstoši viņa individuālajām spējām, īstenot sociālā statusa atkarību no indivīda kvalifikācijas. Konflikta teorija, galvenokārt marksisma variantā, uzskata, ka izglītības sistēma kapitālismā sekmē sociālās noslāņošanās saglabāšanos. Vienlīdzīgas izglītības ieguves iespējas ir vien šķietamība, kuru tikai daļēji mazina valsts sociālā politika. Izglītības līmeņa un tās kvalitātes pieejamība ir atkarīga no ģimenes sociālā statusa un materiālā stāvokļa. Zemāko sabiedrības stratu pārstāvjiem ir ierobežotas augšupejošās mobilitātes iespējas, iegūstot zināšanas, kuras ir izmantojamas profesionālās karjeras īstenošanā. Ekonomiskās attiecības un politiskā iekārta lielā mērā nosaka izglītības institūta funkcionēšanu, arī tā iekšējās saiknes un darbības īpatnības.
Izglītības socioloģiskā izziņa aptver visai plašu šī sociālā institūta funkcionēšanas problēmu loku. Iespējams, konceptuālam vērtējumam nepieciešamais vispārinājums procesu savstarpējo saikņu izpratnē pamatojas izglītības statusa apzināšanā sabiedrības vērtību hierarhijā. Izglītības statuss galvenokārt ir atkarīgs no zināšanu lomas profesionālās karjeras veidošanā, īstenot augšupejošo sociālo mobilitāti valdošajā ekonomiskajā sistēmā. Tiesa, dažādās sabiedrības subkultūrās ir atšķirīgas ievirzes pret zināšanu apguvi. Sociāli zemākajos slāņos visai plaši izplatīta neticība iespējām izmantot zināšanas iegūšanai augšupejošā „mobilitātes lifta”, nihilisma sabiedrības akcentēto vērtību skatījumā, sociālpsiholoģiskā apātija neveicina bērnu, pārkāpjot likumā noteiktās prasības, neapmeklēt skolu (precīzu skaitu ir grūti minēt, jo jūtami atšķiras oficiālā statistika un ekspertu vērtējumi). Savukārt elites ģimeņu jaunā paaudze apgūst zināšanas Rietumu attīstīto valstu labākajās mācību iestādēs. Pārēji izmanto visai atšķirīgās izglītības institūta iespējas savā valstī, nereti iekļaujoties starptautiskajā akadēmiskās apmaiņas procesā. Tāda daudzveidība nav atkarīga tikai no vecāku finansēm un sociālā stāvokļa, bet arī no subkultūras tradīcijām. Sarežģīti veidotā izglītības institūta struktūra modernajā pasaulē nosaka pietiekami plašu pētījumu horizontu empīriskā un teorētiska līmenī.
Izglītības institūtam mūsdienu sabiedrībā visu laiku ir jāatrod līdzsvars starp zināšanu un praktisko iemaņu apguves autonomiju, to atbilstību sistēmas iekšējam likumsakarībām un darba tirgu izvirzītajam prasībām. Izglītības sistēma vairāk ir orientēta uz stratēģisku sociālas nozīmes uzdevumu risināšanu, tai nereti ir arī pašpietiekamības izpausmes – zināšanu vērtības apliecinājums, nepietiekami ievērojot sabiedrības aktuālās ekonomiskās dzīves prasības. Savukārt darba tirgus nereti izvirza īslaicīgas konjuktūras tipa pretenzijas pret eksistējošās izglītības piemērotību atsevišķu tautsaimniecisku jautājumu risināšanai. Latvijā vislielāko jauniešu interesi rada iespējas apgūt menedžera un …juridisko studiju programmas, cerot uz ātras profesionālās karjeras un laba atalgojuma saņemšanas iespējām. Pašreizējā tranzītsabiedrības darba tirgus konjuktūra sniedz zināmu apliecinājumu šīm cerībām. Problēmas rada tas, ka piedāvātās daudzās studiju programmas nespēj nodrošināt pietiekami kvalitatīvu akadēmisko un profesionālo izglītību. Negatīvās sekas var atklāties kā indivīda karjeras perspektīvu īstenošanā, tā sabiedrības tautsaimnieciskā potenciāla attīstībā.
Izglītības sistēmas statusu modernās sabiedrības priekšstatos lielā mēra nosaka tās finansējuma pamatprincipi. Saņemot lielākas vai mazākas dotācijas no valsts vai pašvaldību budžeta, izglītības sfērā strādājošie parasti nav apmierināti ar finansējuma apjomu. Savukārt lēmumu pieņēmēju – politiķu attieksme tiek pausta ievirzē pret izglītības darbiniekiem kā pret valsts līdzekļu patērētājiem, kuru darbības lietderīgums ir regulāri jāvērtē. Optimālā finansiālā atbalsta nodrošināšanai izglītības institūtam ir jākonkurē ar citām no tiešām vai pastarpinātām budžeta dotācijām atkarīgām sociālās realitātes sfērām (veselības aprūpe, zinātne, kultūra u.c.).
Izglītības loma sabiedrībā izpaužas arī tādā jautājumu lokā, kurš atbilst politiskās socioloģijas kompetencei. Mūsdienu pasaulē vara politiskus mērķus nereti cenšas sasniegt izglītības institūta ietvaros. Atjaunotajā neatkarīgajā Latvijas valstī jautājums par mācību procesa valodu ir apliecinājis savu pārspīlēti politisko nozīmību. Tas liela mērā ir kļuvis par partiju spekulatīvo interešu apmierinājuma līdzekli, vienlaikus negūstot atbildi korekta sociālās situācijas analīzē un izglītības stratēģijas noteikšanā.
Izglītības politiskā dimensija mūsdienu sabiedrībā nav noliedzama. Tomēr valsts varas mēģinājums īstenot savus socializācijas mērķus ar izglītības satura noteikšanas un organizācijas palīdzību ir bijusi visai mazefektīvi. Vienkāršota ideoloģijas principu īstenošana izglītības administrēšanā nav devusi vēlamos rezultātus ne sabiedrības integrācijas, ne citu sociālās realitātes jautājumu risināšanā.
Empīrisko socioloģisko pētījumu izvērsums izglītības institūta funkcionēšanas apzināšanā ietver arī tādus jautājumus kā atsevišķu kultūru un subkultūru mijiedarbība ar izglītības tradīcijām, ģimenes un skolas attiecības, pedagoga sociālais statuss sabiedrībā, dzimums un zināšanu saturiskās specifikas izvēle u.c. Šo centienu rezultātā iegūtās informatīvās bāzes visai plašā mozaīka ir pietiekami nozīmīga, tomēr mūsdienu sabiedrībā nepārprotami centrālais jautājums ir izglītības un sociālās nevienlīdzības savstarpējā nosacītība, kura izpaužas gan globālā, gan vienas valsts mērogā.
Sarežģītajā un nereti pretrunīgajā modernās sabiedrības vērtību pasaulē kvalitatīvas izglītības pieejamība ir nozīmīgs arguments kultūras konkurētspējai sociālajā realitātē. Protams, būtiski ir precizēt kvalitatīvas izglītības raksturojumu, jo nenoliedzama ir zināšanu humānā pašapliecinājuma un to sociāltehnoloģiskā pielietojuma nesakritība. Arvien lielāka uzmanība ir jāpievērš arī izglītības kvalitātes formālajam aspektam – regulāri veikti starptautiskie pētījumi par skolēnu zināšanu līmeni apliecina visai pieticīgo Latvijas pusaudžu un jauniešu zināšanu līmeni. Socioloģiskā aspektā veidojas noteiktas prasības pret izglītības saturu un organizāciju konkrētas kultūras sasniegtajā vēsturiskās attīstības pakāpē. Rietumu pasaulē šīs prasības parasti izriet no vispārējās sabiedrības labklājības un demokrātijas vērtējuma. Pēcsociālisma sociālajā realitātē kā vēlamais modelis nereti tiek priekšstatīta ekonomiski attīstīto Eiropas, arī Ziemeļamerikas valstu prakse. To apliecina ne tikai izglītības institūta administratīvo reformu virzība, bet arī jaunās paaudzes lielas daļas nepārprotamā vēlme apgūt zināšanas kā profesionālās karjeras pamatu ekonomiskās labklājības sabiedrībā.
Izglītības institūtu socioloģijā var skatīt kā vienu no indivīda socializācijas īstenotājiem, kurš sniedz cilvēka darba dzīvei nepieciešamās zināšanas un praktiskās iemaņas…. Vienlaikus šis institūts iepazīstina indivīdu ar sabiedrībā dominējošo vērtību hierarhiju, iekļaujot viņu sociālo attiecību mikrovidē, tiecas ietekmēt personības veidošanos atbilstoši valstī atzītajai ideoloģijai. Izglītības socioloģijas uzdevumi:
Konstatēt sabiedrības izpratni par izglītības sistēmu un skolas darbību;
Noskaidrot priekšstatus par izglītības un sabiedrības mijiedarbību;
Izpētīt jaunās paaudzes sagatavošanu dzīvei sabiedrībā;
Izpētīt sabiedrības vajadzību ietekmi uz izglītības attīstību;
Raksturot mācību iestāžu daudzveidību un konstatēt to darbības specifiku, problēmas, attīstības iespējas;
Konstatēt personības izglītošanas iespējas un problēmas.7. Ģimenes institūts, ģimenes sociālās funkcijas
Ģimene kā sabiedrības pamatšūna, kurā rodas un veidojas tautas un valsts iedzīvotāju jauna maiņa, tieši šis specifiskās funkcijas dēļ uzskatāmā par centrālo jēdzienu visās iedzīvotāju ataudzēs norisēs. Vispārpieņemtā nozīmē ģimene ir mazā sociālā grupa, kuras locekļus saista radniecība vai laulība. Kā papildus pazīmes miedz minēt kopīgo dzīvesvietu un budžetu, taču šīs pazīmes nepieciešamas galvenokārt statistikas vajadzībām, lai nošķirtu ģimeņu no plašām dzimtām, kuru starpā pastāv radniecība. Šaurākā nozīmē šis jēdziens apzīmē bioloģisko ģimeni – dzīvesbiedru pāri jeb ģimenes kodolu un viņu bērnus, respektīvi vienas vai divu paaudžu laulāto vai radinieku kopību.
Atbilstoši sabiedrības attīstības pakāpei ģimene pārveidojusies no zemākās vēsturiskām formām līdz augstākām. No sākotnējas cilvēces attīstības stadijas, kam bija raksturīgi nekārtīgi dzimumsakari, pirmatnējās kopienas sabiedrībā attīstījās asinsradinieku ģimene, kuras ietvaros tika pakāpeniski sašaurināts to cilvēku loks, starp kuriem drīkstēja pastāvēt laulāto attiecības, un vispirms šis attiecības tika aizliegtas starp vecākiem un bērniem. Asinsradinieku ģimenes tālāk pārveidojās par punaluālo ģimeni; tās raksturīgākā pazīme bija savstarpēja vīru un sievu kopība noteiktā ģimenes lokā, kurā tomēr neietilpa sievu brāļi un arī vīru māsas. No punaluālās ģimenes vairākumā gadījumu ir izcelies ģints institūts. Grupu ģimenēs ir zināma tikai bērna māte, tāpēc cilvēka izcelsme tiek atzīta tikai pa sieviešu līniju. Grupu ģimenes formas izskauda pāru ģimene. Monogāmā ģimene radās pārejas posmā uz šķiru sabiedrību, lai mantojuma veidā saglabātu īpašumu. No pāra laulības tā atšķīrās ar stabilākām laulības attiecībām. Sākotnēji ģimene bija monogāma tikai sievietei; vergturim, feodālim faktiski pastāvēja atklāta vai slēpta poligamija. Daudzās, galvenokārt Austrumu valstīs daudzsievība bija juridiski atzīta.
Kapitālisma sabiedrība ģimenes lielums pakāpeniski samazinājās, lielo vairākpaaudžu ģimeņu vietā veidojās nukleārās ģimenes. Ģimenes dibināšanā joprojām valda materiālās intereses un patiesi brīvi nodibinātas laulības medz būt tikai izņēmums.
Mūsdienu ģimene izveidojusies XIX gadsimtā, kad līdzas materiālajām interesēm aizvien lielāko vietu ieņem: brīva izvēle, personīgas simpātijas, emocionālā pieķeršanas un mīlestība. Mūsdienu ģimenes formas sākas tad, kad dzīves sarežģītība pastiprinās intīmas dzīve nozīmi un veicina noteiktu – egalitāro – attiecību attīstību. Ģimenes funkcijas ir ģimenes darbības veidi noteiktu sociālo vajadzību apmierināšanai. Ģimenes funkcijas izriet no ģimenes un sabiedrības, ģimenes un indivīda mijiedarbības, ģimenē norisošu procesu virzības. Visas ģimenes funkcijas ir sociāli un vēsturiski nosacītas: sabiedrības attīstības gaitā, palielinoties prasībām pret ģimeni, ir mainījies ģimenes funkciju saturs.
Ģimenes socioloģijas teorētiķi parasti runā nevis par ģimenes funkcijām vispār, bet gan par konkrēta ģimenes tipa funkcijām. Tas protams, nozīmē, ka pētnieki vairs nemeklētu tādas funkcijas, kas visās ģimenes strukturālajās pārmaiņās paliktu nemainīgas un tātad noderētu ģimenes definēšanai. T.Pārsonss, analizēdams XX gadsimta vidū Amerikā izolētu nukleāro ģimeni, min divas funkcijas, kuras viņš uzskata par vispārējām (tādām, kas piemīt jebkurai ģimenes formai): primārā bērnu socializēšana (reproduktīvā funkcija) un pieaugušo indivīdu emocionālā stabilizēšana. Ģimenes socioloģija savā attīstības vēsturē pievērsusies arī ģimenes funkcijām, kuras saistītas ar ekonomiku, ražošanu, mājsaimniecību, sadzīvi, sociālā statusa uzturēšanu utt. Tomēr šajās jomās ģimenei visos laikmetos un visās kultūrās nav bijušas vienas un tās pašas funkcijas un mainīga ir arī to nozīme ģimenes attīstībā. Atsevišķi sociologi īpaši uzsver ģimenes funkcionālo dualitāti – to, ka ģimenei ir ne vien sociālas funkcijas (funkcijas pret sabiedrību), bet arī individuālas funkcijas (funkcijas pret indivīdu) un vienas ar otru nedrīkst jaukt.
Ģimenei raksturīgs nesalīdzināmi lielāks… darbību, aktivitāšu skaits salīdzinājumā ar citām sociālajām grupām, jo tai jānodrošina izdzīvošana, dzīvesdarbība, attīstība un pilnīgošanās. Ģimenei raksturīgo polifunkcionālismu konkrētāk var apskatīt, apkopojot šādas astoņas ģimenes funkcijas:
reproduktīvā jeb prokreācijas funkcija, kuras būtība ir apmierināt cilvēka vajadzību pēc pēcnācējiem (vēlēšanos būt mātei, tēvam) un līdz ar to dzimtas turpinājuma vai cilvēces nepārtrauktības nodrošināšana;
primārās sociālās kontroles jeb socializācijas funkcija. Ģimene, māte un tēvs veido bērna pirmo sabiedrību un līdz ar to ikvienas uzvedības paraugus, normas, standartus, arī dzimumuzvedības normas tiek apgūtas tādā vai citādā kvalitātē un kvantitātē tieši šajā primārajā sociālajā grupā;
audzināšanas funkcija, kuras plašākā būtība ir cilvēces kultūras nepārtrauktības nodošana, sadarbojoties vairākām paaudzēm. Produktīva un konstruktīva ģimenes audzināšana ir spēcīgs garants bērnu un citu ģimenes locekļu iekšējās pasaules veseluma, pilnvērtības apziņas, pozitīva pašvērtējuma nodrošināšanai. Ģimene var veicināt humānisma pavedienu nepārtrauktību cilvēku sabiedrībā, nacionālo īpatnību attīstību utt.;
sadzīves materiālās nodrošināšanas funkcijas saturā ietilpst fiziskās aprūpes un izdzīvošanas aspekti: mitekļa nodrošinājums, apģērbs, barība, higiēnas prasību ievērošana utt.;
rekreatīvā funkcija – atpūtas un relaksācijas iespējas, noteiktas kārtības, dzīves ritma un organizācijas nodrošināšana, ievērojot ģimenes locekļu individuālās īpatnības, lai atjaunotu fiziskos un garīgos spēkus;
komunikatīvā (garīgās saskarsmes) funkcija, jo ģimenē apvienojas līdzīgi domājošie, jūtošie un darošie. Sevišķu rūpju objekts ir savstarpējo attiecību kultūra, to veidošana, uzturēšana, bagātināšana, izvairīšanās no konfliktiem, jo ģimenes strīdos uzvarētāju nav, visi rezultāti skar kopdzīvi. „Subjektivitātes svētki” – tas varētu būt augstākais sasniegums funkcijas optimizācijā;
psihoterapeitiskā funkcija – sekmīga tad, ja dzīvesbiedri un visi ģimenes locekļi var palīdzēt cits citam nodrošināt garīgo veselību (emocionālo un intelektuālo līdzsvarotību, augstu darbspēju pakāpi, gatavību veidot konstruktīvas attiecības ar citiem cilvēkiem un pārvarēt iespējamās grūtības). Garīgā veselība faktiski ir pastāvīgs mērķis un ideāls, ņemot vērā mūžam mainīgos dzīves apstākļus. Šai funkcijai ir vismaz divi aspekti: ārstējošais (atvieglojuma rašana) un iedvesmojošais (uz izmaiņām rosinošais);
felicitoloģiskā funkcija (no itāliešu valodas felicite – laime) ir caurviju izjūta un aktivitāte, jo atkarīga no tā, kā tiek veiktas visas iepriekšējas funkcijas, un ģimene var justies laimīga vai vismaz apmierināta.
Socioloģija ģimeni pēta kopsakarā ar sabiedrību. Ģimenes funkcijas saistītas ar ekonomiku, ražošanu, mājsaimniecību, sadzīvi, sociālā statusa uzturēšanu, pēcnācēju radīšanu, socializāciju, psiholoģiskā klimata nodrošināšanu mikrovidē. Ģimenē arī sākas indivīda socializēšanās. Ģimenes funkcijas pauž šīs sociālās grupas eksistenciālās jēgas divējādo dabu. Ģimenei ir jāapmierina indivīda vajadzības, vienlaikus tai ir jāpilda noteikti uzdevumi attiecībā pret sabiedrību kā vienotu veselumu. Indivīdam raksturīga ir vēlme īstenot romantisku mīlestību, psiholoģisko tuvību ģimenē, rast tajā aizsardzību. Šī vēlme raksturo ģimenes intīmo nozīmību cilvēka dzīvē. Vienlaikus ģimene ir tieši un pastarpināti saistīta ar ārējo makroapstākļu nosacītību – ekonomiskajām prasībām, sociālo normu kopumu, ideoloģiskiem stereotipiem….8. Ekonomisko procesu socioloģiskā izpēte
9. Sabiedrības sociālās stratifikācijas teorija
Vēsturiski pirmo sociālās stratifikācijas socioloģisko priekšstatu ir radījis Kārlis Markss (1818 – 1883), daļēji kopīgi ar Fridrihu Engelsu (1820 – 1895). Šo domātāju interpretācijā sabiedrības stratifikāciju nosaka īpašums uz ražošanas līdzekļiem. Slāņi, kuru valdījumā tie ir, ekspluatē pārējo cilvēki kopumu. „Komunistiskās partijas manifestā” (1848) viņi raksta: „sabiedrība arvien vairāk un vairāk sašķeļas divās lielās naidīgās nometnēs, divās lielās vaina otrai tieši pretim stāvošās šķirās: buržuāzijā un proletariātā”. Attīstoties kapitālistiskajai lielražošanai, pārējās šķiras iet bojā. Vidusšķira, kuru galvenokārt veido sīkražotāji, nesekmīgi tiecas saglabāt savu statusu, jo tas ir mēģinājums pagriezt atpakaļ vēstures ratus. Vidusslānim Kārla Marksa izpratnē nav nākotnes – tā lielākajai daļai lemts nokļūt proletariāta rindās, tikai dažiem izdosies pievienoties buržuāzijai. „Gotas programmas kritikā” (1875) Kārlis Markss izklāsta savu priekšstatu par komunistiskās formācijas attīstības diviem posmiem – sociālismu un komunismu -, kuri ataino objektīvi vēsturiskā procesa gaitu virzībā uz tādu sabiedrību, kurai nav būtisku sociālās stratifikācijas iezīmju.
Būtisku ieguldījumu stratifikācijas teorijas attīstībā sniedz Makss Vēbers. Vācu sociologs aplūko šķiru kā sabiedrības daļu, kurā ietilpstošajiem indivīdiem ir līdzīga pozīcija tirgus situācijā. Līdz ar to viņi saņem aptuveni vienādus ienākumus. Piederība pie noteiktas šķiras determinē arī līdzīgas iespējas iegūt atbilstošu dzīves standartu.
Makss Vēbers, tapāt kā Kārlis Markss, uzskata, ka galvenais pamats sabiedrības dalījumam šķirās ir īpašums uz ražošanas līdzekļiem. Tomēr Makss Vēbers norāda, ka ir būtiskas atšķirības to sociālo grupu starpā, kurām nepieder ražošanas līdzekļi, bet ir dažāda situācija darba tirgū. Atšķirīgus nodarbinātības veidus raksturo nevienādi ienākumi un sociālais statuss. Vācu sociologs atzīst, ka kapitālistiskajā sabiedrībā ir izdalāmi četri sociālie slāņi – augšslānis, kura īpašumā ir ražošanas līdzekļi, labi atalgotās „baltās apkaklītes”, sīkburžuāzija un fiziskā darba strādnieki.
Atšķirībā no Kārla Marksa Makss Vēbers nesaskata kapitālisma attīstībā pamatu sabiedrības krasai polarizācijai divās pretējās šķirās. Viņš pieņem, ka sociālās realitātes noslāņošanās dažādās grupās kļūst daudzveidīgāka, turklāt sabiedrības dzīvē pieaugs vidusšķiras ietekme. Makss Vēbers neatzīst sociālistiskās revolūcijas neizbēgamību. Savas intereses dažādām sociālajām grupām, sabiedrības vidējiem un zemākajiem slāņiem ir iespējams aizstāvēt ar leģitīmām metodēm eksistējošās varas sistēmas ietvaros.
Vēlākajā socioloģijas attīstībā diezgan biezi tiek izmantotas Kārla Marksa un Maksa Vēbera nostādnes, parasti tās modernizēt atbilstoši izmaiņām sociālajā realitātē. Rietumu sabiedrības virzība rada apstākļus jaunām iezīmēm sociālās stratifikācijas skatījumā.
XX gadsimta Rietumu sabiedrībā visai būtiski ir mainījušies sociāli ekonomiskie apstākļi. Tehnoloģiskais progress, industrializācijas izvērsums, XX gadsimta nogalē īstenojusies informatīvās sabiedrības tapšana noteikusi arī jauna sociālās stratifikācijas modeļa veidošanos. Nozīmīgas transformācijas ir notikušas nodarbinātības struktūrā, ienākuma sadales veidā, sarežģītāka ir kļuvusi sabiedrisko attiecību sistēma, kuras funkcionēšanu arvien vairāk determinē sociālo grupu interešu aizstāvībai visai daudzveidīgi izmantotās politikās aktivitātes patiesi vai šķietami radītajā Rietumu demokrātijas telpā.
Amerikāņu sociologs Bernards Barbers Rietumu sabiedrības sociālās stratifikācijas aprakstam izmantojis vairākas dimensijas. Pirmkārt, profesiju prestižs. Profesijām ir dažāds prestižs sabiedrībā. Ne vienmēr profesiju prestižs ir viennozīmīgi saistīts ar materiālo stāvokli – tam ir sava relatīva noturība garīgā darba augstākā vērtējumā. Otrkārt, stratifikācijas struktūra ir ranžēta pēc varas pakāpes, turklāt varas izpaužas kā leģitīmā, tā neleģitīmā formā. Jebkurā sabiedrībā varas sadalījums ir nevienmērīgs – vienam… slānim tā pieder vairāk, citam – mazāk. Treškārt, sociālo stratifikāciju nosaka ienākumi. Materiālie resursi kalpo ne tikai arvien lielākas labklājības veidošanai, nauda paver ceļu arī vēlamo sociālo pozīciju ieguvei. Ceturtkārt, noslāņošanās dimensiju pauž izglītība un zināšanas. Šis apstāklis ietekmē indivīda sociālo lomu izvēli, profesionālās karjeras horizontu. Bernards Barbers gan norāda, ka perspektīvā Rietumu sabiedrība var mainīties nopelnu virzienā – zinātnes un tehnoloģiskā progresa ietekmē pieaugot indivīda spēju ieguldījuma nozīmībai izglītības apguvē un profesionālās karjeras nodrošināšanā, mazināsies naudas loma stratifikācijas robežu determinācijā. Piektkārt, sabiedrībā, kurā valda funkcionāli nozīmīgas reliģiskās idejas, pie konfesijām piederošie cilvēki var sasniegt augstākas sociālās pozīcijas. Sestkārt, radniecības saiknes un etniskā piederība rada savu sociālās noslāņošanas izpausmi, kura ietekmē arī citas stratifikācijas dimensijas.
Visbiežāk mūsdienu socioloģiskajā literatūrā ir sastopamas sabiedrības pamatdalījums trijās šķirās – augšējais slānis, vidusšķira un sociālajā pozīcijā zemākā sabiedrības daļa. Pamats šim dalījumam galvenokārt ir sociāli ekonomiskās struktūras noteiktais ienākumu apjoms. Strata finansiālo situāciju ietekmē īpašuma attiecības, vēsturiski izveidojusies tendence garīgā un fiziskā darba veicēju nošķīrumā dzīves kvalitātes noteikšanā, profesiju sociālā nozīmīguma lomas izpratnes stereotipu īstenošana materiālā atalgojuma ziņā, kā arī tehnoloģijas attīstības radītā tirgus konjuktūra.
Sabiedrības augšējo slāni veido statistiski relatīvi neliela iedzīvotāju daļa. Sociāli ekonomiskā ziņā tas ir ražošanas līdzekļi īpašnieku, finanšu kapitāla pārvaldītāju, tautsaimnieciskā procesa organizatoru elites pārstāvju, atsevišķo privileģētāko profesiju iecerojamāko izpildītāju kopums. Šis kopums ir monopolizējis varu, lai saglabātu eksistējošo politisko sistēmu un savu statusu tajā. Sabiedrības augšslānis nav noslēgts tradicionālo radniecisko saikņu lokā, tajā iekļūst arī veiksmīgākajās, peļņas ziņā izdevīgākajās jomās.
Socioloģijā ka vidusšķiras galveno kvalitatīvo lielumu pretstatā fiziska darba darītājiem raksturīgajām iezīmēm visbiežāk min tās saistību garīgā darba veikšanu. Savukārt no augšslāņa vidusšķira atšķiras ar to, ka šai sabiedrības daļai nav īpašumā ražošanas līdzekļu. Vidusšķira ieņem noteiktu vietu sabiedrības ekonomiskajā struktūrā, tirgus hierarhijā. Vidusšķira nav viendabīgs veidojums, tā ietver visai plašu noslāņojuma aspektu atkarībā no darba garīgā rakstura, profesiju prestiža, ienākumiem. Šīs strukturētības dēļ ir problemātiski priekšstatīt vidusšķiru kā vienotu veselumu, īpaši empīriski precīzākās kategorijās.
Sabiedrības zemāko slāni veido fiziskā darba strādnieki. Šo sociālo stratu raksturo mazāki ienākumi, ierobežotākas profesionālās karjeras iespējas, lielāks bezdarba risks. Profesiju prestiža ranžējumā fiziska darba veicēji parasti ir vismazāk pievilcīgi sabiedriskās apziņas skatījumā. Sociālās pozīcijas ziņā zemākā slāņa dzīves stils un vērtību orientācijas nereti kavē jaunajai paaudzei izvirzīt mērķtiecīgus personīgās karjeras uzdevumus, turklāt sabiedrībā eksistējošā nevienlīdzība kvalitatīvas izglītības ieguvē kavē to sasniegšanu. Tādēļ visai izplatīta ir šī sociālā strata pašatražošanas tendence.
Arī sabiedrības apakšējais slānis ir iekšēji diferencēts. Tā augšējo daļu veido kvalificēta fiziskā darba veicēji, kuri ieņem visai stabilu sociālo pozīciju. Savukārt zemāko šī strata daļu veido minimāli izglītoti, sabiedrības vērtējumā nepievilcīgu profesionālu uzdevumu veicēji. Tas ir sociāli depresīvs slānis, kuram raksturīgs augsts hroniska bezdarba īpatsvars, zems atalgojums, nereti alkoholisms un vājas cerības perspektīvā uzlabot savu situāciju sabiedrības hierarhijā.
Mūsdienu socioloģijā ir vērojamas vairākas sociālas stratifikācijas interpretācijas. Neovēberisma tradīcijā tiek izdalīti trīs sabiedrības pamatslāņi – augšējā vidusšķira, zemākā vidusšķira un …strādnieki. Joprojām ir saglabājusies tendence galveno robežšķirtni sabiedrības stratifikācijā skatīt starp valdošo šķiru un pārējo iedzīvotāju kopumu, pamatojoties uz ekonomiskās un politiskās varas sadalījuma principiālo nevienlīdzību. Austrālijas sociologi Marks Vesterns un Džons Vesterns apraksta sociālās noslāņošanās modeli, kuru veido četras šķiras. Pirmkārt, buržuāzija, kuras īpašumā ir ražošanas līdzekļi. Otrkārt, algotā darbā iesaistītie augstākā līmeņa menedžeri un profesionāļi. Treškārt, sīkburžuāzija. Ceturtkārt, strādnieku šķira – to veido „baltās apkaklītes”, kuru darba saturs intelektuāls, tomēr nomācoši rutinēts, un „zilās apkaklītes” – fiziska darba veicēji.10. Sabiedrības stratifikācija un sociālā mobilitāte
Cilvēces vēsturē praktiski nekad nav eksistējusi sociālās vienlīdzības sabiedrība. Indivīdu un sociālo grupu stāvoklis vienmēr ir bijis diferencēts vairāk vai mazāk būtiskos sabiedrisko attiecību raksturojumos realitātes vertikālās sakārtotības aspektā.
Viena no raksturīgākajam sociālās nevienlīdzības izpausmēm ir sociālā stratifikācija, kura atspoguļo varas un materiālo resursu sadales rezultātā īstenojušos sabiedrības noslāņošanos. Sabiedrība ir šādu sociālo slāņu (stratu) hierarhija. Vienam startam piederīgos raksturo kopīgas intereses un līdzīgi dzīves standarti. Indivīds identificē sevi ar noteiktu stratu. Tiesa, dažkārt šī subjektīva pašapzināšanās var arī novirzīties no cilvēka objektīvā stāvokļa sabiedrībā, individuālajā vērtējumā to paaugstinot vai pazeminot.
Finansiālās iespējas, sadzīves tradīcijas, sociālās realitātes uztveres orientācijas veido pamatu stratam raksturīgas subkultūras tapšanai. Atsevišķiem sabiedrības slāņiem ir savas vērtības un normas. Sociālais slānis rada savu realitātes skatījuma intelektuālo horizontu, kurš ietekmē indivīda pašapzināšanās procesu un dzīves pretenziju saturu.
Visbiežāk mūsdienu socioloģiskajā literatūrā ir sastopamas sabiedrības pamatdalījums trijās šķirās – augšējais slānis, vidusšķira un sociālajā pozīcijā zemākā sabiedrības daļa. Pamats šim dalījumam galvenokārt ir sociāli ekonomiskās struktūras noteiktais ienākumu apjoms. Strata finansiālo situāciju ietekmē īpašuma attiecības, vēsturiski izveidojusies tendence garīgā un fiziskā darba veicēju nošķīrumā dzīves kvalitātes noteikšanā, profesiju sociālā nozīmīguma lomas izpratnes stereotipu īstenošana materiālā atalgojuma ziņā, kā arī tehnoloģijas attīstības radītā tirgus konjuktūra.
Priekšstats par sociālo mobilitāti, kuru konceptuāli sāka pamatot krievu izcelsmes amerikāņu sociologs Pitirims Sorokins, atspoguļo indivīda īsteno pāreju no viena sabiedrības slāņa uz citu galvenokārt vertikālā aspektā. Augšupejošā mobilitātē cilvēks savu statusu un pozīciju sociālajā realitātē paaugstina, savukārt lejupejošā – pazemina. Sociālā mobilitāte ir būtiska dimensija sabiedrības vispārējā raksturojumā – tā ataino principiālās dinamiskas un konservatīvā noturīguma attiecības civilizācijas vēsturiskajā virzībā.
Sociālā mobilitāte var īstenoties kā vienas paaudzes ietvaros, tā arī divu vai triju paaudžu salīdzinājumā. Pirmajā gadījumā indivīds pats savas dzīves laikā veido sekmīgu profesionālo karjeru, kura paaugstina viņa sociālo statusu, otrajā gadījumā dēlam vai meitai izdodas sasniegt augstāku stāvokli sabiedrībā attiecībā pret vecāku vai vecvecāku sociālo pozīciju. Šī dinamikas izpausme, protams, var atklāties arī lejupejošu mobilitāti.
Sociālajai mobilitātei ir būtiska nozīme sabiedrības stabilitātes nodrošināšanā. Pirmkārt, ja sociālajā realitātē ir maz iespēju realizēt augšupejošu mobilitāti, tad zemākajiem sabiedrības slāņiem veidojas noturīgas negatīvas ievirzes pret eksistējošo sociālo kārtību; tas psiholoģiski pastiprina atsvešinātība no varas pārākuma demonstrācijas. Savukārt plašāku sociālās mobilitātes ceļu veidošanās rada nosacījumus lielākai tolerancei pret sabiedrisko esamību. Otrkārt, gadījumos, kad indivīdam izdodas īstenot pāriešanu augstākā slānī, parādās tieksme būt vēl konservatīvākam par šī strata ilgstošiem pārstāvjiem, tiecoties apliecināt savu jauniegūto statusu. Savukārt, indivīdam lejupslīdošās sociālās mobilitātes rezultātā nokļūstot zemākā sabiedrības slānī, nereti saglabājas priekšstats, kā šī statusa maiņa ir īslaicīga.
Novērojot sociālo mobilitāti XX gadsimta otrās puses sabiedrībā, jāpiekrīt amerikāņu sociologa Tolkota Pārsonsa atzinumam par horizontālās sociālās mobilitātes nozīmību. Šajā dimensijā var izdalīt divus savstarpēji saistītus kustības veidus. Pirmkārt, teritoriālā mobilitāte (dzīves vietas maiņa), kura ir viens no svarīgākajiem vertikālās mobilitātes nosacījumiem, jo tā rada iespējas izkļūt no „noslēgtām situācijām”, izmēģināt savu cilvēcisko potenciālu citā darbības sfērā. Otrkārt, pār…vietošanās vienota profesionālā statusa ietvaros – vai nu vienas profesijas robežās, vai mainot piederību pie kādas organizācijas, vai pārejot no vienas profesionālās nodarbes uz citu. Šie abi pārvietošanas veidi palīdz radīt iespējas augšupejošas sociālās mobilitātes īstenošanai, sasniedzot iecerētos mērķus, nevis visai bezcerīgi laužoties caur barjerām, t.i., pārvarot savas izcelsmes dēļ vai sasniegtās karjeras pakāpes nosacītībā, zināmā sociālās nišas nolemtībā.11. Latvijas sabiedrības stratifikācijas raksturojums
Latvijas vēsturē praktiski nekad nav eksistējusi sociālās vienlīdzības sabiedrība. Indivīdu un sociālo grupu stāvoklis vienmēr ir bijis diferencēts vairāk vai mazāk būtiskos sabiedrisko attiecību raksturojumos realitātes vertikālās sakārtotības aspektā. Viena no raksturīgākajam sociālās nevienlīdzības izpausmēm ir sociālā stratifikācija, kura atspoguļo varas un materiālo resursu sadales rezultātā īstenojušos sabiedrības noslāņošanos.
Visbiežāk mūsdienu socioloģiskajā literatūrā ir sastopamas sabiedrības pamatdalījums trijās šķirās – augšējais slānis, vidusšķira un sociālajā pozīcijā zemākā sabiedrības daļa. Pamats šim dalījumam galvenokārt ir sociāli ekonomiskās struktūras noteiktais ienākumu apjoms. Strata finansiālo situāciju ietekmē īpašuma attiecības, vēsturiski izveidojusies tendence garīgā un fiziskā darba veicēju nošķīrumā dzīves kvalitātes noteikšanā, profesiju sociālā nozīmīguma lomas izpratnes stereotipu īstenošana materiālā atalgojuma ziņā, kā arī tehnoloģijas attīstības radītā tirgus konjuktūra.
Latvijas sabiedrības augšējo slāni veido statistiski relatīvi neliela iedzīvotāju daļa. Sociāli ekonomiskā ziņā tas ir ražošanas līdzekļi īpašnieku, finanšu kapitāla pārvaldītāju, tautsaimnieciskā procesa organizatoru elites pārstāvju, atsevišķo privileģētāko profesiju iecerojamāko izpildītāju kopums.
Latvijā sabiedrības augšslānis tapis relatīvi īsā laikā. Kapitāla sākotnējās uzkrāšanas procesā tika izmantotas gan privatizācijas, gan arī daļēji arī denacionalizācijas iespējas. Šis process īstenojās politiski pamatotā nepieciešamībā aiziet no sociālisma telpas, iekļaujoties virzībā uz brīvā tirgus liberāli demokrātisko sabiedrību. Sociālai atbildībai pret iedzīvotāju slāņiem, kuri nespēja sevi nodrošināt dzīves kvalitātes ziņā „mežonīga kapitālisma” konkurences apstākļos, bija nepopulāra loma politiskajā konjuktūrā. Rezultātā gan ekonomiskā, gan sociālā un politiskā ziņā sabiedrības augšslānis Latvijā ir krasāk atdalīts no pārējas sabiedrības.
Socioloģijā ka vidusšķiras galveno kvalitatīvo lielumu pretstatā fiziska darba darītājiem raksturīgajām iezīmēm visbiežāk min tās saistību garīgā darba veikšanu. Savukārt no augšslāņa vidusšķira atšķiras ar to, ka šai sabiedrības daļai nav īpašumā ražošanas līdzekļu.
Latvijā par vienu no sarežģītākajām attīstības problēmām var uzskatīt vidusšķiras vājumu – gan tās pieticīgās ietekmes ziņā uz tautsaimniecību, gan salīdzinoši nelielā skaitliskā sastāva dēļ. Lielākas daļas garīgā darba veicēju – pedagogu, zinātnieku, ārstu, kultūras infrastruktūras darbinieku, valsts iestāžu un arī privātfirmu tehniskā personāla ienākumi ir pārāk pieticīgi, lai šo profesiju pārstāvjus atbilstoši Rietumu socioloģijas tradīcijai varētu pieskaitīt pie vidusslāņa. Nodokļu politikas rezultātā niecīgas ir vidējā un mazā biznesa izvērsuma iespējas. Šāda situācija, protams, palielina sabiedrības sociālo nestabilitāti, mazina ekonomiskās attīstības potenciālu.
Latvijā vērojama augoša materiālās labklājības polarizācija. Viens no radītājiem, kurš raksturo, cik nevienlīdzīgi sabiedrībā tiek sadalīti ienākumi, ir Džini indekss (tas svārstās no 0 līdz 1 atkarībā no sadales vienlīdzības pakāpes). Šis indekss Latvijā 2003.gadā bija 0,36. Latviju raksturo arī reģionālā noslāņošanās: sociāli ekonomiskajā ziņā viens no Eiropas nabadzīgākajiem rajoniem – valsts austrumdaļa Latgale būtiski atšķiras no Rīgas un Ventspils ievērojami labvēlīgākās situācijas.
Latvijā sabiedrības noslāņošanās vēl ir procesā. Veidojas arī pašu cilvēku priekšstati par sociālajiem slāņiem. Tautā lieto divus apzīmējumus: biezie un mazie cilvēki, presē bieži piemin vēl trešo kategoriju: valdošā elite, smalkās aprindas. Sociologu uzdevums būtu priekšstatus par Latvijas sabiedrības šķirisko struktūru precizēt un padarīt skaidrākus. Svarīgi zināt metodes ar kādām var pētīt sabiedrības šķirisko struktūru un sabiedrības locekļu šķirisko apziņu. Visas pētāmās metodes var iedalīt:
objektīvās metodēs: cilvēkus pa šķiriskās struktūras pozīcijām sagrup…ē pēc objektīviem sociālā stāvokļa raksturotājiem, piemēram, pēc īpašuma lieluma, vidējās algas, darba rakstura un izglītības līmeņa. Šī pieeja sniedz neitrālu skatījumu, jo nav tieši atkarīga no pašu aptaujāto priekšstatiem par sabiedrības šķirisko struktūru.
subjektīvās metodēs: cilvēkiem pašiem jautā, kādi ir viņu priekšstati par sabiedrības šķirisko struktūru un pie kādas šķiras vai slāņa viņi pieskaita sevi un citus cilvēkus. Šī pieeja atklāj, kā cilvēki apzinās savu šķirisko piederību.
Šeit var runāt par lauku un pilsētu iedalījumu. Salīdzinot laukus un pilsētas, skatoties no mājokļa labiekārtotības, lauki būtiski atšķiras no pilsētas. Labiekārtots mājoklis laukos sastopams ir daudz retāk nekā pilsētā. Laukos atrodas nabadzīgākā cilvēku daļa. Izteiktas atšķirības ir arī pēc ienākumiem – laukos tie ir izteikti mazāki nekā, piemēram, Rīgā.
90.gadu elite iezīmē: korupcija, lobisms, sociālo gupu politisko interešu aizstāvēšanu.
Politiskā stratifikācija (autors: P.Laķis), 2. Ekonomiskā stratifikācija (autors: Krastiņš), 3. Sociālā profesijas stratifikācija (autors: Krastiņš), 4. Sociālā kultūras stratifikācija (organizācija: Baltijas forums).
SOCIĀLI EKONOMISKĀ STRATIFIKĀCIJA. Sociāli ekonomiskā stratifikācija tiek mērīta no šādiem aspektiem: ienākumu līmenis, izdevumi (patēriņa), īpašuma apjoms un uzkrājumi.
Ienākuma līmenis uz vienu iedzīvotāju. Ir iedalītas 10 labklājības grupas. 6 grupas no 10 ir zemākajā līmenī, t.i., 75-76%. Ar augstāku ienākuma līmeni ir 1 grupa. Augšslānis sastāda 1/10 daļu un viņu ienākuma līmenis ir 3 reizes lielāks nekā iztikas minimums. (1993.g. iztikas minimums bija 38 Ls, 2005.g. – 103 Ls).
Izdevumi. Vislielākā daļa no ienākumiem tiek izlietota pārtikai – apmēram 90%. Jo cilvēkam ir augstāks statuss, jo mazāku daļu viņš tērē pārtikai. Vairāk tiek tērēts mājoklim 9komunālie pakalpojumi), transportam un apģērbam. Latvijā kopumā mazāk tiek tērēts izglītībai, veselības aprūpei un atpūtai. Tikai vidusslāņa un augšslāņa pārstāvji var atļauties tērēt citām vajadzībām. Zemākais sociālais slānis var apmierināt tikai pašas vitālākās vajadzības – pārtika.
Īpašuma apjoms. Zemākajam slānim visbiežāk nav īpašuma. Lielākā daļa izmanto citu īpašumu. Elites īpašumi ir plaši un daudzveidīgi, piemēram, mājoklis, transports, uzņēmums, kapitāls (akcijas).
Sociālekonomiskās noslāņošanās pamatfaktori:
IZGLĪTĪBA. Jo augstāks izglītības līmenis, jo augstāks sociāli ekonomiskais statuss. Cilvēki ar viszemāko izglītības līmeni atbilst labklājības 4 grupai, bet cilvēki ar augstu izglītības līmeni atbilst 9 vai 10 labklājības grupai.
SOCIĀLI DEMOGRĀFISKAIS. Vecums – darbaspējīgiem ir augstāks statuss (30 gadi). Zemāks statuss ir jauniešiem un pensionāriem. Dzimums – vīriešiem ienākumi ir lielāki nekā sievietēm. Nacionalitāte – valodas prasmes. Tiem kam ir valsts valodas prasme un vēl kāda svešvalodas prasme ir augstāks statuss, savukārt, tiem kam nav valodu zināšanas ir zemāks statuss.
TERITORIĀLĀ NOSLĀŅOŠANĀS. Lielāks ienākumu apjoms ir pilsētās – 110% no vidējā. Laukos ir zemāks – 75% no vidējiem ienākumiem. Lielākais ienākumi līmenis ir Rīgā un Rīgas apgabalā, zemākais – Latgalē (vidējais ienākumi līmenis 70% no vidējā)
ĢIMENES STĀVOKLIS. Daudzbērnu ģimenes, nepilnās ģimenes (māte ar bērniem), vientuļie pensionāri. Vissliktākais stāvoklis ir daudzbērnu ģimenēm.
Sociāli profesionālās noslāņošanās pamatfaktori:
PROFESIONĀLAIS PRESTIŽS (PROFESIJAS). Augsti kvalificētas personas ir valsts vadītāji, finansisti, juristi. Zemākajā daļā ir profesijas, kas neprasa attiecīgu augstāko kvalifikāciju. Neprofesionālā darba veicēji ir fiziskais darbs (sētnieki) un apkalpojošā sfēra.
NODARBINĀTĪBA. Augstākā līmenī atrodas uzņēmēji un pašnodarbinātie, pēc tam algotu darbu darītāji, pensionāri, zemnieki.
SPĒJAS.
Sociālā kultūras noslāņošanās:
IZGLĪTĪBAS LĪMENIS.
KULTŪRAS PATĒRIŅŠ.
BRĪVĀ LAIKA PAVADĪŠANA.
Politiskās noslāņošanās pamatfaktori:
PIEEJAMĪBA POLITISKAI VARAI. Augšējā slānī ir valsts pārvalde, valst…s vadītāji, likumdevēji, vadošo politisko partiju vadītāji. Zemākajā slānī atrodas tie, kuriem nav vadītāju tiesības.
IEŅEMAMAIS AMATS. Augšējā slānī ir vadītāji (augstākā un arī vidējā līmeņa vadītāji), bet zemākā slānī atrodas padotie.
Ilze Trapenciere uzsver, ka nabadzība ir trešā izplatītākā problēma Latvijā. Nabadzība kā problēma kļuva saasinātāka 90.gadu beigās. Nabadzības faktori: 1) ekonomiska rakstura faktori; 2) finansiāla rakstura faktori; 3) veselības stāvokļa faktori; 4) psiholoģiska rakstura faktori (bezcerīgums, nevēlas pielikt pūles, lai varētu mainīt esošo statusu). Nabadzības cēloņi: 1) bezdarbs; 2) mazās algas; 3) inflācija; 4) nepietiekami pabalsti sociāli neaizsargātajiem; 5) nodokļi; 6) jaunu darba vietu radīšana; 7) neprasme mobilizēt sevi. Nabadzības riska grupas: 1) daudzbērnu ģimenes; 2) pensionāri; 3) cietumnieki; 4) ģimenes laukos; 5) invalīdi; 6) vecāki bezdarbnieki; 7) jaunieši (15 – 20 gadu vecumā).12. Funkcionālisma socioloģija (T.Pārsons, R.K.Mertons) galvenās idejas un problēmas
Funkcionālisma doktrīna sāka veidoties XIX gadsimtā lielā mērā organicisma ietvaros; tas centās atklāt analoģiju starp sociālām un bioloģiskām sistēmām.
Funkcionālisma pamatlicējs ir Herberts Spensers. Viņš salīdzināja sabiedrību ar dzīviem organismiem, līdzīgiem cilvēku ķermenim, kurā katram orgānam ir savas noteiktas funkcijas dzīvības procesu uzturēšanai, un kuri savā starpā saistīti kopējā sistēma.
Funkcionālisms ir teorētiska pieeja, kas jebkuru sabiedrību vai institūciju izskaidro ar tās funkciju pret citu sociālo darbību, institūciju vai sabiedrību. Sabiedrību, tāpat kā jebkuru lielu vai mazu sociālo grupu, tas aplūko ka sociālo sistēmu, kura sastāv no sociālām struktūrām – sociālo lomu un no tam veidotu sociālu institūciju kopumiem. Lai sociālā sistēma izdzīvotu, tai jāsastāv no tādām struktūrām, kuru funkciju kopums to nodrošina. Par sociālas struktūras raksturīgāko iezīmi funkcionālisms uzskata tas īpašo ieguldījumu sociālas sistēmas pastāvēšanā. Prasības, kas sociālajai sistēmai jāapmierina, lai saglabātos, sauc par funkcionāliem imperatīviem. Sociālo institūciju darbības normas un indivīdu sociālo rīcību regulē sociālās vērtības.
Funkcionālismu var uzskatīt arī par īpašu funkcionālās analīzes formu, kas saistītas ar amerikāņu sociologa Tolkota Pārsonsa vārdu. Viņš ir viens no ietekmīgākajiem mūsu gadsimta sociologiem, kura darbi vairākus gadu desmitus bijusi socioloģijas teorētiskās dominantes. Par vienu no galvenajiem socioloģijas uzdevumiem Tolkots Pārsons uzskata sabiedrības kā sistēmas analīzi. Izejpunkts ir jēdziens sociālās rīcības sistēma. Mijiedarbība starp indivīdiem noris tādā veidā, ka šo mijiedarbības procesu var aplūkot kā sistēmu un teorētiski analizēt.
Savos agrīnajos darbos Tolkots Pārsonss ir rīcības teorētiķis. Viņš vēlas apvienot XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma socioloģiskās idejas – Emīla Dirkema, Maksa Vēbera un Vilfredo Pareto atstāto mantojumu – un šajos centienos galvenokārt pievēršas sociālās rīcības teorijām un sociālās kārtības problēmai. Viņa uzmanības centrā ir darbības subjekti, to domas un rīcība, kas nav absolūti patvaļīga, jo to nosaka sabiedrības kopīgās vērtības un normas. Šīs idejas Tolkots Pārsonss attīsta vēlākajos darbos, kur viņš pievēršas uz līdzsvara saglabāšanos vēstām sabiedrības struktūrām un to mijattiecībām. Tolkota Pārsona centieni pamatot un attīstīt tādu funkcionālistisku teoriju, kas dotu iespēju uz sociālo funkciju analīzes pamata stiprināt sabiedrisko stabilitāti.

Funkcionālisma interpretācijā sabiedrība ir organisks veselums, kurā, lai noskaidrotu atsevišķu sociālo institūtu un organizāciju kvalitatīvo specifiku, nepieciešams ievērot to mijiedarbību ar citiem sociālās realitātes elementiem, arī ar sabiedrību kā vienotu sistēmu.
Funkcionālisms sabiedrības struktūru aplūko kā darbības normu summu – sabiedrības normu noteikto sociālo attiecību kopumu. Šajā koncepcijā ļoti nozīmīgs ir sabiedrības integrācijas parametrs, kuru izsaka sociuma locekļu kaut minimāli pausts konsenss vērtību vidē. Funkcionālisms aplūko sabiedrību kā pašsaglabājošos sistēmu, kuras elementi pilda uzdevumus iekšēju nesaskaņu un konfliktu novēršanai, lai nodrošinātu pēctecīgu zināmas sociālās sakārtotības statusa eksistenci. Sociālo sistēmu būtību izsaka to dinamiskā stabilitāte.

Funkcionālisms ir nostādne, ka sabiedrība ir aplūkojama kā sistēma, kas sastāv no dažādām cita ar citu saistītām daļām, kurus savstarpējas mijiedarbība un sabiedrības pamatā ir kopīgā vērtību sistēma vai konsense (vienprātība) par pamatvērtība un kopīgiem mērķiem. Katrai sociālai paražai vai institūtam šajā skatījumā ir kāda funkcija sabiedrības efektivitātes nodrošināšana, bet deviance un noziedzība ir sociālā slimība.
Bieži vien funkcionālisti sabiedrību apskata kā organismu, kurš dzīvo pats savu dzīvi un ir kaut kas vairāk nekā atsevišķo locekļu summa.
Mūsdienu funkcionālisma pamatpostulāti:
sabiedrība ir tās sastāvdaļu sistēma;
sabiedrības sistēmas saglabā stabilitāti, jo tām ir savi iek…šēji kontroles mehānismi;
eksistē disfunkcijas, bet tās tiek pārvarētas vai asimilētas;
izmaiņas parasti ir ar pakāpenisku, nevis revolucionāru raksturu;
sociālā integrācija tiek panākta ar vienotas vērtību sistēmas vairākuma atbalstu (vērtību sistēmas ir sabiedriskas sistēmas stabilitātes pamats)

Talkots Pārsons. Amerikāņu sociologs –viens no galvenajiem strukturfunkcionālā virziena pārstāvjiem socioloģijā. Pārsons centās pierādīt nepieciešamību uzbūvēt kopējo cilvēka rīcības analītisko loģiski deduktīvo teoriju kā atsevišķu empīrisko uzdevumu risināšanas pamatu. Pēc Pārsona domām, cilvēka darbība ir pašorganizējoša sistēma, kuras specifika ir simbolismā (valoda, vērtības), normatīvismā (individuālās darbības atkarībā no vispārpieņemtajām normām un vērtībām) un voluntārisma (noteiktā iracionālismā un neatkarībā no subjektīvās „situācijas noteikšanas”). Uz tā pamata Pārsons būvēja abstraktu formalizētu rīcības sistēmas modeli, kas ietvēra apakšsistēmas (kultūras, sociālo, personības un organisko), atrodošās savstarpējā mijiedarbībā. Šīs idejas detalizēti tika izstrādātas kopdarbā ar citiem pētniekiem monogrāfijā „Kopējās rīcības teorijas radīšana”, kurā kā pamatjēdzieni tiek lietoti „rīcības nesējs, īstenotājs”, „situācija” un „rīcības īstenotāja orientācija uz situāciju”. Ar to tiek domāts, ka rīcības subjekts (indivīds vai kolektīvs” ir spējīgs no apkārtējās vides izdalīt atsevišķus objektus, tos atšķirot un klasificēt pēc to vietas, īpašības (iepazīšanās); ko indivīds, no savu vajadzību apmierināšanas skata punkta, situācijā spēj atšķirt objektus, kuriem ir pozitīva vai negatīva nozīme; ko starp izpētītiem objektiem indivīds ir spiests veikt tālāko atlasi un relatīvo novērtējumu, to piemērojot to vai citu akūtāko vajadzību apmierināšanai (vērtējuma orientācija). Piedevām rīcības īstenotāja orientācijai uz situācijas objektiem ir izmaiņu mērs (orientācija ir saistīta rīcības īstenotāja priekšstatiem par to, kādas pārmaiņas notiks tādās vai citādas viņa rīcības vai pasivitātes rezultātā). Šis priekšstats ir darbības īstenotāja iecerēto mērķu (ne vienmēr reālu) un centienu realizēšanas spēju rezultātā. Viena no Pārsona koncepcijas galvenajām sastāvdaļām kļuva tā saucamā funkcionālo problēmu invarianta komplekss: adaptācija, mērķtiecība, integrācija, struktūras atražošana un spriedzes noņemšana. Problēmu risinājumu nodrošina speciālas apakšsistēmas, mērķtiecības funkcijas – tiesību institūti un paražas, struktūras atražošanas funkciju – reliģija, morāle un sociālizācijas orgāni.
T.Pārsons pārstāv stratifikācijas funkcionālo teoriju. Svarīga ir funkciju sadale sabiedrībā. Katram ir savi uzdevumi. Taču šīs funkcijas nav vienādas – ir svarīgākās funkcijas un ir otršķirīgās funkcijas. Piemēram: politiskā vara valsts aparātam. Augstākajos stratos atradīsies tie, kas pilda svarīgākās funkcijas, savukārt, tie, kas pilda nesvarīgākas funkcijas (zemnieki) atradīsies zemākajos stratos. Pārsons uzsver, ka vissvarīgākās funkcijas jāpilda vissvarīgākiem, kopmpetentākiem, visgudrākajiem cilvēkiem.
Sabiedrības funkcionāla struktūra būs tad, kad darbosies pārvietošanās mehānismi un augstāko stratu iegūs vislabākie cilvēki. Citā gadījumā var veidoties disfunkcija – kad cilvēki neieņem pareizi stratu.
Pārsons uzskatīja, ka stratifikācija izriet no sociālās diferenciācijas un stratifikāciju nosaka konkrētā sabiedrībā valdošie standarti un valdošās vērtības.
Diferenciācijas faktorus nosaka:
1) personiskie faktori (iedzimtās īpašības)
2) sociālo lomu izpilde (cik veiksmīgi pilda savu lomu, darbs, profesija)
3) ekonomiskā vara (dzīves līmenis, ekonomiskais stāvoklis)
Mērtons Roberts Kings. Amerikāņu sociologs. Mērtons pirmo reizi socioloģijā ieviesa disfunkcijas jēdzienu, norobežoja atklātās un latentās sociālās funkcijas. Atšķirībā no Pārsona, kas galveno uzmanību pievērsa „sociālās kārtības” uzturēšanas mehānismu analīzei, Mērtons koncentrēja spēkus disfunkcionālo parādību pētīšanā, kuras rodas sociālās struktūras spriedzes un pret…runu rezultātā. Piemērs tādai pieejai ir darbs „Sociālā struktūra un anomija”, kur tiek analizēti dažādi sociālās struktūras spriedzes un deformācijas radītās uzvedības reakcijas tipi: konformisms, inovācija, rituālisms, retritisms, dumpis.
Mērtona socioloģiskās analīzes piemērs ir viņa anomijas teorija. Anomija pēc Mērtona domām ir sevišķs individuālais un sabiedriskais tikumiski-psiholoģiskais stāvoklis, kas raksturīgs ar morālo vērtību sairumu, devalvāciju un „ideālu vakuumu”. Mērons par anomijas iemeslu uzskatīja pretrunu starp individuālisma kultūras „normām un mērķiem” (tiekšanās pēc bagātības, varas, panākumiem, kas kalpo par personības motivāciju un nospraustajiem mērķiem) un esošajiem institūties, sankcionētiem šo mērķu sasniegšanas līdzekļiem. Sankcionēti mērķu sasniegšanas līdzekļi pēc Mērtona domām līdz vairumu ļaužu iespēju realizēt nospraustos mērķus likumīgā ceļā. Mērtons domā, ka šī pretruna ir noziedzības pamatā (individuālista dumpis pret viņu ierobežotajiem likumiem un noteikumiem), ietekmē apātiju un dzīves mērķu zudumu. Mērtons skatīja šo problēmu kā vispārēju konfliktu, kas tipisks industriālajā sabiedrībā.
Funkcijas un disfunkcijas
Sistēmu analīzē funkcionālisti lielu uzmanību pievērš funkcijām, kas izpilda sistēmas daļas, sevišķi institūti, lomas, kultūras modeļi, sociālas grupas un normas. Funkcijas ir redzamās sekas, kas ļauj veikt adaptāciju vai sistēmas regulēšanu. Funkcionālisti runā, ka sistēmas izdzīvošana ir atkarīga no svarīgu uzdevumu rindas. Institūti ir pamatstruktūras, ar kuru palīdzību tiek īstenota sociālās dzīves organizācija, vadīšana un vajadzību apmierināšana. Mērtons norāda, ka institūti un citas sabiedrības daļas var veicināt ne tikai sociālās sistēmas uzturēšanu, bet arī izsaukt negatīvas sekas. Šīs redzamās sekas, kas samazina adaptāciju vai sistēmu piemērotību sauc par disfunkcijām. Piemēram, nabadzība, – funkcionālā plānā nabagu esamība nodrošina „netīro darbu” izpildīšanu. Tie ir netīri, pagaidu, bezperspektīvi, maz apmaksāti. Bez tam, nabadzība rada darba vietas cilvēkiem, kuri apkalpo nabagus vai „aizsargā no viņiem pārējos iedzīvotājus”, – tiesībaizsargājošiem orgāniem, sociālajiem darbiniekiem, reliģiskajām organizācijām, dzīvokļu spekulantiem, narkotiku tirgoņiem. Protams, ka liels nabagu daudzums konkrētā laika periodā var izjaukt sabiedrības funkcijas. Nabadzība saasina daudzas sociālās problēmas, tai skaitā problēmas ar veselības aizsardzību, izglītību, noziedzību un narkomāniju. Nabadzības upuri bieži izjūt savu atsvešinātību no sabiedrības un, kā sekas, ir atteikšanās no lojalitātes sistēmai.
Atklātās un slēptās (latentās) funkcijas
Mērons parāda arī atšķirību starp atklātām un slēptām funkcijām. Atklātās funkcijas ir sekas, kuras sistēma apzinās un plāno,- apzinātās subjektīvas ieceres un objektīvās sekas sakrīt. Slēptās funkcijas ir sekas, kuras netiek plānotas un ir neapzinātas, – šīs sekas nebija paredzētas vai ir radušās nejauši. Tāda norobežošana palīdz izskaidrot reizēm iracionālus sociālās uzvedības modeļus. Piemēram, hopi indiāņu lietus izsaukšana – zinātne mums saka, ka rituālu tiešā funkcija ir nesasniedzama – maģiskās darbības nevar iespaidot dabas parādības. Tomēr slēpto funkciju jēdziens ļauj pētīt rituālu sekas nevis lietus dieviem, bet pašiem hopi. Rituāli apvieno atsevišķus sabiedrības indivīdus kopējai darbībai, kas izceļas ar secīgu emocionālu aizrautību, tāpēc tas ir spēcīgs kolektīvās pašapliecināšanās līdzeklis, pateicoties kuram hopi indiāņi panāk sociālo solidaritāti. Īsāk sakot, tas, kas no malas liekas iracionāls, pašai grupai ir tīri funkcionāla darbība.
Situāciju, kad standarti netiek ievēroti R.Mērtons sauc par anomiju – vērtību neievērošana. Anomija izpaužas cilvēku uzvedībā. Deviance ir protesta uzvedība, bet anomija ir atteikšanās no vecām vērtībām.
Noteicošais faktors, kas ļauj ieņemt augstāko stratu, ir paša indivīda centieni, indivīda kvalitāte, individuālais faktors….13. Empīriskās socioloģijas veidošanās XX gadsimtā
20.gs 20.gados sākas jauns socioloģijas attīstības posms, kurā nozīmīgu vietu ieņem empīriskā socioloģija. Sākumā empīriskā socioloģija veidojas līdz ar teorētisko socioloģiju attīstību, bet ar laiku tā pārveidojas par patstāvīgu zinātnes nozari.
Empīriskā socioloģija ir attīstījusies Amerikā. Empīriskās socioloģijas pamatlicēji ir ČIKĀGAS SKOLAS pārstāvēji – V.Tomass un R.Parks. Čikāgas skola izveidojās 1892.gadā, kad universitātei tika organizēta atsevišķa socioloģijas fakultāti. 1895.gadā tika izveidots pirmais socioloģiskais žurnāls, bet 1905.gadā izveidojās Amerikas sociologu asociācija.
Čikāgas skolas socioloģija atšķiras no citiem virzieniem socioloģijā ar to, ka mēģināja savienot empīriskus pestījumus ar teorētiskiem secinājumiem. Empīriskai socioloģijai ir jūtama pragmatiska ievirze, ir saistība ar sociālās psiholoģijas teorijām. Čikāgas skolas socioloģija ietekmēja pasaules socioloģiju. Tās pārstāji par galveno socioloģijas uzdevumu uzskata atklāt zinātniskās atziņas un iegūtas zināšanas nodot pārvaldes iestādes rīcībā, ar mērķi arrisināt konkrētas praktiskās problēmas. Ppiemēram, pētījums „Poļu zemnieki Eiropā un Amerikā”, autori sociologi F.ZNAŅECKIS, V.TOMASU. Darbā tiek aplūkoti dzīves apstākļi, sociālās problēmas, kas saistītas ar pārmaiņām (1918.-1921.g. 5 sējumos). Darbā izmantotas empīriskās metodes. Noteicošā vieta tiek piešķirta kvalitatīvajām metodēm – biogrāfiskā metode, dokumentanalīzes metode (personu saraksti). Līdztekus šim pētījumam jāatzīmē arī Amerikas sociologa VAITA pētījums „Ielu stūra sabiedrība”, kas būtībā ir kļuvis par klasisku ietvertās novērošanas metodi. Darbā aplūkotas deviantes – alkoholisms, prostitūcija, noziedzība. Īpašs pētījuma virziena aizsākums pilsētas socioloģijai. Pilsētnieciskais dzīves veids, tā iezīmes, pilsētas sadalījums dažādos rajonos, sakarības, kas raksturojamas, kādu faktoru ietekmē viss veidojies.
30 gados tiek publicēts pētījums „Sociālā ekoloģija”. Pie empīriskās socioloģijas var piesaukt arī sociometriju, kas radusies 30 gados. Šociomētrija tika pielietota mazas sociālas grupasizptei. Sociologs E.MEIJO pētīja darba uzlabojumus, efektivitāti, izmaiņas darba apstākļos, kas varētu uzlabot darba ražīgumu. Tiek pievērsta uzmanība tehniskiem jautājumiem. Viņš pēta kolēģu attiecības, kas jau ir psiholoģisks jautājums. Darba apstākļu pētījumos viņš pielietojis intervijas metodi.
Empīriskā socioloģija būtība ir socioloģiskie pētījumi, kuri ir orientēti uz sabiedrības dzīves faktu analīzi, izmantojot speciālas metodes: aptauja; eksperiments, novērošana, matemātiskas un statistiskās metodes. Empīriskās socioloģijas rašanas bija saistīta ar mēģinājumiem veidot socioloģiju uz pozitīvisma principiem – dod empīrisku pamatojumu sociālām paradītam, sociālas zinātnes izmantošana ka pamata sociālo attiecību pilnveidošanai.
Empīriskajā socioloģijā var izdalīt 2 nozare – akadēmiskā un lietišķā.
Akadēmiskās empīriskās socioloģijas uzdevums – attīstīt zināšanas par sabiedrības dzīves atsevišķām parādībām, attīstot empīriskās socioloģijas specifiskas apakšnozares: pilsētas, ģimenes, darba socioloģija utt. Šis zināšanas var izmantot kā metodoloģisku pamatu lietišķiem empīriskiem pētījumiem.
Lietišķā empīriskā socioloģija ir virzīta uz praktisko uzdevumu risināšanu.
Šis socioloģijas virziens aptver noteiktu socioloģijas jomu ar empīrisko metožu izmantošanu. Lai salīdzinātu atšķirības empīrisko socioloģiju var salīdzināt ar teorētisko socioloģiju. Empīriskā socioloģija neaprobežojas ar empīriskiem pētījumiem, tā ir arī teorija, ar kuras palīdzību šie pētījumi tiek veikti. Empīriskā socioloģija maksimāli pietuvināta pētījumeim. Empīriskā socioloģija ir attīstījusies Amerikā. Empīriskās socioloģijas pazīstamākie pārstāvji un pamatlicēji ir pārstāvējuši ČIKĀGAS SKOLU. Čikāgas skola izveidojās 1892.gadā, kad universitātei izveidoja atsevišķu socioloģijas fakultāti; to tad arī var uzskatīt par Čikāgas skolas pamatu. 1895.gadā tika izveidots pirmais socioloģiska rakstura žurnāls, be…t 1905.gadā izveidojās Amerikas sociologu asociācija. Empīriskai socioloģijai ir jūtama pragmatiska ievirze, ir saistība ar sociālās psiholoģijas teorijām. Teorētiskā puse ir kā empīrisko pētījumu apkopojums, bez fundamentālu teoriju veidošanas. Noteicošā vieta Čikāgas empīriskai skolai ir laika posmā no 1915.-1935.gadam.
Empīriskās socioloģijas sakarā bieži pieminēts pētījums, kura autors ir poļu sociologs F.ZNAŅECKIS, kurš emigrējis uz Ameriku un sadarbojoties ar V.TOMASU veica pētījumu „Poļu zemnieki Eiropā un Amerikā”. Darbā tiek aplūkoti dzīves apstākļi, sociālās problēmas, kas saistītas ar pārmaiņām (1918.-1921.g. 5 sējumos). Darbā izmantotas empīriskās metodes. Noteicošā vieta tiek piešķirta kvalitatīvajām metodēm – biogrāfiskā metode, dokumentanalīzes metode (personu saraksti).
Līdztekus šim pētījumam jāatzīmē arī Amerikas sociologa VAITA pētījums „Ielu stūra sabiedrība”, kas būtībā ir kļuvis par klasisku ietvertās novērošanas metodi. Darbā aplūkotas deviantes – alkoholisms, prostitūcija, noziedzība. Īpašs pētījuma virziena aizsākums pilsētas socioloģijai. Pilsētnieciskais dzīves veids, tā iezīmes, pilsētas sadalījums dažādos rajonos, sakarības, kas raksturojamas, kādu faktoru ietekmē viss veidojies.
Amerikas socioloģijā ļoti jūtama biheiviorisma ietekme, kas ietver zināmu vienpusību.
30 gados tiek publicēts pētījums „Sociālā ekoloģija”. Pie empīriskās socioloģijas var piesaukt arī sociometriju, kas radusies 30 gados. Tā tika izmantota socioloģiskos pētījumos, kad jāpēta mazas sociālas grupas. Sociologs E.MEIJO, kurš intervijas metodes pielietojis darba apstākļu pētījumos. Viņš pētīja darba uzlabojumus, efektivitāti, izmaiņas darba apstākļos, kas varētu uzlabot darba ražīgumu. Tiek pievērsta uzmanība tehniskiem jautājumiem. Viņš pēta kolēģu attiecības, kas jau ir psiholoģisks jautājums.14. P.Sorokina u.c. sociālās stratifikācijas teorijas
Vēsturiski pirmo sociālās stratifikācijas socioloģisko priekšstatu ir radījis Kārlis Markss (1818 – 1883), daļēji kopīgi ar Fridrihu Engelsu (1820 – 1895). Šo domātāju interpretācijā sabiedrības stratifikāciju nosaka īpašums uz ražošanas līdzekļiem. Slāņi, kuru valdījumā tie ir, ekspluatē pārējo cilvēki kopumu. „Komunistiskās partijas manifestā” (1848) viņi raksta: „sabiedrība arvien vairāk un vairāk sašķeļas divās lielās naidīgās nometnēs, divās lielās vaina otrai tieši pretim stāvošās šķirās: buržuāzijā un proletariātā”. Attīstoties kapitālistiskajai lielražošanai, pārējās šķiras iet bojā. Vidusšķira, kuru galvenokārt veido sīkražotāji, nesekmīgi tiecas saglabāt savu statusu, jo tas ir mēģinājums pagriezt atpakaļ vēstures ratus. Vidusslānim Kārla Marksa izpratnē nav nākotnes – tā lielākajai daļai lemts nokļūt proletariāta rindās, tikai dažiem izdosies pievienoties buržuāzijai. „Gotas programmas kritikā” (1875) Kārlis Markss izklāsta savu priekšstatu par komunistiskās formācijas attīstības diviem posmiem – sociālismu un komunismu -, kuri ataino objektīvi vēsturiskā procesa gaitu virzībā uz tādu sabiedrību, kurai nav būtisku sociālās stratifikācijas iezīmju.
Būtisku ieguldījumu stratifikācijas teorijas attīstībā sniedz Makss Vēbers. Vācu sociologs aplūko šķiru kā sabiedrības daļu, kurā ietilpstošajiem indivīdiem ir līdzīga pozīcija tirgus situācijā. Līdz ar to viņi saņem aptuveni vienādus ienākumus. Piederība pie noteiktas šķiras determinē arī līdzīgas iespējas iegūt atbilstošu dzīves standartu.
Makss Vēbers, tapāt kā Kārlis Markss, uzskata, ka galvenais pamats sabiedrības dalījumam šķirās ir īpašums uz ražošanas līdzekļiem. Tomēr Makss Vēbers norāda, ka ir būtiskas atšķirības to sociālo grupu starpā, kurām nepieder ražošanas līdzekļi, bet ir dažāda situācija darba tirgū. Atšķirīgus nodarbinātības veidus raksturo nevienādi ienākumi un sociālais statuss. Vācu sociologs atzīst, ka kapitālistiskajā sabiedrībā ir izdalāmi četri sociālie slāņi – augšslānis, kura īpašumā ir ražošanas līdzekļi, labi atalgotās „baltās apkaklītes”, sīkburžuāzija un fiziskā darba strādnieki.
Atšķirībā no Kārla Marksa Makss Vēbers nesaskata kapitālisma attīstībā pamatu sabiedrības krasai polarizācijai divās pretējās šķirās. Viņš pieņem, ka sociālās realitātes noslāņošanās dažādās grupās kļūst daudzveidīgāka, turklāt sabiedrības dzīvē pieaugs vidusšķiras ietekme. Makss Vēbers neatzīst sociālistiskās revolūcijas neizbēgamību. Savas intereses dažādām sociālajām grupām, sabiedrības vidējiem un zemākajiem slāņiem ir iespējams aizstāvēt ar leģitīmām metodēm eksistējošās varas sistēmas ietvaros.
Vēlākajā socioloģijas attīstībā diezgan biezi tiek izmantotas Kārla Marksa un Maksa Vēbera nostādnes, parasti tās modernizēt atbilstoši izmaiņām sociālajā realitātē. Rietumu sabiedrības virzība rada apstākļus jaunām iezīmēm sociālās stratifikācijas skatījumā.
P.Sorokina teorija ir stratifikācijas pamats. Viņš analizējis verdzības un kapitālisma sabiedrību. Sorokins uzsver, ka sabiedrības noslāņošanās ir raksturīga jebkāda tipa sabiedrībā, jo katrs cilvēks ir raksturots no vairākām pusēm.
Sorokins iezīmē 12.pazīmes, pēc kurām cilvēki dalās grupās:
Rases pazīme (melnajiem ir zemāks statuss)
Dzimuma pazīme
Vecuma pazīme (gados jaunākiem ir vairāk iespēju)
ģimenes piederība (organizēts kolektīvs, socializēšanās aģents, aptver lielāko sabiedrības daļu)
valstiskā pazīme (viena valsts regulē visas pārējās dzīves sfēras, likumdošanas orgāni)
Valoda un etnosi
profesionālā pazīme (līdzīgas intereses)
materiālais stāvoklis
dzīvesvietas pazīme (pēc kultūras līmeņa, psiholoģijas)
sociālā un tiesiskā nevienlīdzība (patēriņa spējas, pensijas dažādās valstīs)
reliģiskā pārliecība
partejiskā piederība
Indivīds sabiedrībā ir vairāku sistēmu abonements (pēc rases, tautības, valodas, profesijas utt.) Indivīda statuss sabiedrībā apvieno vairākas sistēmas un sabiedrības struktūra ir sarežģīts sistēmu tīkls.
P.Sorokins savā teorijā ir izstrādājis sociālo koordinātu sistēm…u, līdz ar to viņš sabiedrību iztēlojas kā savstarpēji saistītu koordinātu sistēmu. Ir trīs koordinātas:
1. x – ekonomiskā koordināta (bagāts – nabags)
2. y – prestiža koordināta (ir prestižs – nav prestižs)
3. z – politiskā koordināta (valdošie – pakļautie)
Veidojas SOCIĀLĀ TELPA – daudzmērījumu sistēma jeb vairāku koordinātu sistēma.
Cilvēks vienmēr atrodas dažādos līmeņos šajā sociālajā telpā. Katra elementa vietu nosaka koordinātas.
Ekonomiskā stratifikācija var būt šāda:
ja piramīda ir vertikāli izstiepta, sabiedrībā pastāv lielāka nevienlīdzība (bagāto statuss un līmenis vairākkārt pārsniedz nabago līmeni)
ja piramīda ir horizontāli izstiepta, atšķirības starp augstākiem un zemākiem slāņiem nav tik krasi izteiktas, sabiedrība ir stabilāka.
P.Sorokins uzskatīja, ka sabiedrības stratifikācija attīstās cikliski, ka laika gaitā šīs piramīdas mainās. Un šos attīstības ciklus Sorokins nosauca par FLUKTĀCIJU – ekonomiskās stratifikācijas cikliskā nomaiņa.
Viņš iedala 2.ekonomiskās stratifikācijas modeļus:
1.modelis raksturo ekonomisko kritiku un ekonomisko depresiju. Īsie cikli: 3-5 gadi; 5-8 gadi; 8-12 gadi, bet ilgstošie cikli: 40-60 gadi.
2.modelis raksturo ekonomisko uzplaukumu.
Līdz ar to Sorokins ignorēja ideju par pakāpenisko un strauji augošo ciklu. Sorokins saka: „Ekonomiskās vienlīdzības sabiedrībā nekad nebūs!”
KĀ PANĀKT SABIEDRĪBAS STABILITĀTI?
Kuba sociālās telpas līdzdalību var nodrošināt tikai ar mobilitāti. P.SOROKINA MOBILITĀTES TEORIJA: tā ir iespēja pārvietoties no vienas grupas uz citu, no viena strata uz citu. Ir jānodrošina gan vertikālā, gan horizontālā mobilitāte, jo, ja mobilitāte nav nodrošināta, iestājas stagnācija (sabiedrība vairs neattīstās). Stagnācijas cēloņi ir:
1) augšējos stratos ir sakrājies „debīls” materiāls, savukārt apakšējos slāņos uzkrājušies talantīgie. Tas nozīmē, ka briest spriedze, protests un revolūcija.
Tas dod iespēju savlaicīgi pārvietoties par stratiem. Lai mobilitāte būtu savlaicīga, jānosaka tās kanāli, ceļi un tā jākontrolē.
Spensera teorija. Sociālā darvinisma teorija. Šī teorija pauž uzskatu, ka dabā viss ir savstarpēji saistīts. Dabā nemitīgi notiek cīņa par eksistenci un tas ir dabas attīstības jeb evolūcijas pamats, ja nebūtu šīs cīņas, tad nebūtu arī eksistences. Darvinisma piekritēji uzskata, ka uzvar stiprākais, savukārt, vājākais tiek iznīcināts. Visi dabiskie procesi (bioloģiskie, klimatiskie) ir savstarpēji atkarīgi un saistīti.
Spensers sabiedrību salīdzina ar bioloģisku organismu. Sabiedrības sastāvdaļām ir savas funkcijas, kuras ir savstarpēji saistītas. Pētot sabiedrību Spensers konstatēja, ka katrā sabiedrībā pastāv nevienlīdzība. Pēc Spensera domām sabiedrības nevienlīdzība vienmēr ir bijusi un vienmēr būs. Vienmēr kāds būs labāks, kāds sliktāks.
Sabiedrības attīstībā var tikt pārvarēta viena nevienlīdzība, bet tās vietā rodas kāda cita nevienlīdzība. Sabiedrības dzinējspēks ir evolūcija, kas palīdz attīstīties. Tā ir arī cīņa par augstāku statusu. Šīs cīņas rezultātā ir sabiedrības noslāņošanās. Cīņas uzvarētāji nokļūst augšējā stratā, bet uzveiktie paliek vai nonāk uz zemākiem stratiem.15. Mazo grupu modernās socioloģijas teorijas
Mazās grupas analīzes teorētiskie pamati tika ielikti jau XIX gs.b. – XX gs.s. Mūsdienas mazās grupas analīzē var izdalīt četras galvenās teorētiskās pieejas:
socioloģisko pieeju;
mikrosocioloģisko pieeju;
grupas dinamikas pieeju;
psihoanalītisko pieeju.
Socioloģiskā pieeja (pamatlicējs Meijo) aplūko mazu grupu kā sociālu vienību, kura nosaka savu locekļu statusus, lomas un sociālās uzvedības standartus grupā, integrējot cilvēku individuālās pūles, aktivitātes, veidojot kolektīvas uzvedības formas.
Mikrosocioloģiskā arī sociometriskā pieeja (pamatlicējs Moreno) pievērš galveno uzmanību mazās grupas locekļu starppersonisko attiecību sociālpsiholoģiskiem aspektiem, simpātijām un antipātijām, komunikāciju tīklam, kuri apvieno cilvēkus mazajā grupā.
Grupas dinamikas skola (pamatlicējs Levins) apskata mazo grupu kā funkcionējošu un attīstošu sociālu organismu un analizē tās dinamiku, sociālpsiholoģiskus procesus, kuri pavada un nodrošina grupas attīstību, piemēram, grupas saliedēšanos, kopīgu normu un vērtību veidošanos.
Psihoanalītiskā pieeja (pamatlicējs Froms) izceļ grupas lomu savu locekļu emocionālajā atbalstīšanā un psiholoģiskajā aizsargāšanā, kā arī analīze indivīdu ieguldījumu grupas attīstībā.
SOCIĀLĀS APMAIŅAS TEORIJA. Šīs teorijas raksturīgā iezīme – cilvēku attiecības šajā teorijā tiek raksturotas no ieguldījuma un ieguvuma viedokļa. Kā var tikt uztverti dažādi labumi no cilvēku puses. Katram cilvēkam svarīgas ir savas vērtības. Parādās sociālā taisnīguma moments. Šo teoriju var apskatīt arī no varas un pilnvaras līmeņa, kā šajā līmenī raksturojas ieguvums ar ieguldījumu. Svarīgs ir izdevīguma princips ar visām izrietošajām sekām ieguldījuma un ieguvuma ziņā.
SOCIĀLĀS DRAMATURĢIJAS PIEEJA. Sociālās lomas, socializācija, dažādi dzīves scenāriji, biogrāfijas metode. Svarīgi ir psiholoģiskās komunikācijas aspekti.
SIMBOLISKAIS INTERAKCIONISMS. Teorētiski metodoloģisks socioloģijas virziens, kas pievēršas sociālajai mijiedarbībai, akcentēdams tās simbolisko saturu. Darbība un mijiedarbība ir nozīmju kopums ko sociālie aktieri – indivīdi, kas veic sociālo darbību – piešķir lietām. Nozīmes nepiemīt pašām lietām, tās rodas sociālajos procesos. Uzsvars tiek likts uz sociālo aktieru aktivitāti, uz viņu spējām interpretēt. Simboliskā interakcionisma pamatlicējs ir Čikāgas skolas pārstāvis Dž.H.Mīds. Simboliskā interakcionisma pārstāvji uzskata, ka sociālās darbības vide mainās atkarībā no tā, kā paši sociālie aktieri veido un pārveido sociālās nozīmes. Cilvēki dzīvo nozīmīgu objektu pasaulē un nozīmes rodas sociālās mijiedarbības procesā. Dažādas grupas izveido dažādas pasaules un ja mijiedarbības gaitā mainās objektu nozīmes mainās arī šīs pasaules.16. Konfliktsocioloģijas galvenās idejas un problēmjautājumi
Konfliktsocioloģija ir virziens, kas attīstās kā alternatīva funkcionālismam un kā reakcija uz kritiku, kura tam pārmet pārlieku konservatīvismu, koncentrēšanos uz saskaņu, stabilitāti un līdzsvaru, nespēju adekvāti analizēt sociālo konfliktu. Šis virziens apvieno veselu virkni sociologu, kas ir diezgan atšķirīgi, taču visi vēršas pret funkcionālisma dominēšanu. Lielākā problēma konfliksocioloģijā ir tā, ka tai nav stingra pamata. Tādu tā būtu varējusi rasts marksismu teorijā, taču šai laikā marksisms ir labi attīstīts ārpus socioloģijas, bet dominējošo sociologu vidu nav populārs. (Marksismu konflikta teorijas pamatā ir pieņēmums, ka sociālo grupu intereses, kuras integrē apmēram vienādā sociālā statusā esošus indivīdus centienus un vēlmes, veido nesamierināmas pretrunas. Tās var atrisināt vienīgi sociālās revolūcijas un citas radikālas pārmaiņas. Sabiedrības attīstības virzošais spēks ir pretruna starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām. Antagonistiskajās sabiedriski ekonomiskajās formācijās (verdzība, feodālisms, kapitālisms) cilvēce sadalās divās daļās atkarībā no stāvokļa ražošanas procesā – ekspluatators, kuru īpašumā ir ražošanas līdzekļi, un ekspluatējamos. Eksistējošās sociālās kārtības stabilitātē ir interesēta tikai valdošā šķira, bet tautas masas ir orientētas uz tās sagraušanu. No konflikta teorijas viedokļa sabiedrības kopīgās intereses un vērtības ir sekundāras attiecībā pret atsevišķu sociālo slāņu interesēm un vērtībām.) Kā izņēmumu var minēt Ralfu Dārendorfu, kas labi pazīst marksismu un savu sabiedrības teoriju mēģina saistīt ar marksistiskajām tradīcijām. Taču viņa socioloģiskā konfliktu teorija vairāk līdzinās funkcionālismam nekā marksistiskajai mācībai – konflikts un konsenss – un tāpēc arī nepieciešams divējādas socioloģiskās teorijas, kas pasauli aplūko katra savā skatījumā.
Konsensa teorētiķiem jāpēta vērtību integrācija sabiedrībā, konflikta teorētiķiem – interešu konflikti un piespiešana. Sabiedrība nevar pastāvēt bez konflikta un konsensa, kas ir viens otra priekšnosacījums. Konflikts nav iespējams, ja iepriekš nav bijis konsenss. Starp elementiem, kas nav nekādi saistīti, tas nevar rasties. Lai būtu iespējams konflikts, jābūt integrācijai. Taču šī integrācija sabiedrībā tiek realizēta ar piespiešanu. Tas nozīme, ka sabiedrībā ir kādi slāņi, kam ir vara pār citiem. Tātad varas sadale ir diferencēta, bet šis apstāklis neizbēgami rada konfliktu.
Konfliktu teorijas pamatpostulāti:
jebkuras sabiedrības galvenās iezīmes ir vara, konflikts un apspiešana;
sabiedrības struktūras pamatā ir vienas grupas vara per otru;
katrai grupai ir savas kopīgas interese neatkarīgi no tā, vai to atzīst paši grupas locekļi; dažādu grupu intereses ir atšķirīgas un pretstatā vienas otrai;
kad cilvēki apzinās savas kopējās intereses, viņi var apvienoties noformētas apvienībās, kā arodbiedrības un partijas;
grupu konflikts saasinās, ja gandrīz visa vara ir dažu cilvēku rokās, bet pārējiem nav gandrīz nekādas varas; tiem, kuri ir bez varas, tiek liegta iespēja to iegūt; cilvēkiem ir iespēja brīvi organizēt politiskās grupas.

Konfliktsocioloģija izveidojās 60.gados kā alternatīva strukturālajam funkcionālismam. Konfliktu teorija funkcionālismu kritizēja par to, kas tas pārāk maz uzmanību pievērš interešu un vērtību konfliktiem. Konfliktu teorijas piekritēji cenšas izskaidrot, kā sabiedrībā var saglabāties sociālā kārtība, pastāvot atšķirībām un nevienlīdzībai. Šīs teorijas piekritējus interesē sociālās pārmaiņas. Viņi uzskata ka sabiedrība ir cīņas arēna, kur dažādi spēki un sociālie vienojumi cīnās par savām interesēm, varu, resursiem. Šie centieni ir realizējami ar piespiešanu. Tas arī ir spēks, kas satur kopā sabiedrību. Daļa konfliktu teorētiķu pieskaita sevi pie marksistantiem, citi uzsver savu atšķirību no tā. Piemēram, R.Dārendorfs piedāvāja sabiedrības konflikta modeli, kas balstīts nevis uz īpašumtiesībām, bet uz varas attiecībām. Konflikti – pretrunu saasināšanās radīta sadursme vismaz starp divām pus…ēm. – rodas, ja sabiedrībā ir diferencēts varas sadalījums, ja ir slāņi, kam ir vara pār citiem. Kaut arī konfliktu saista ar sociālām pārmaiņām, uzskata, ka tas ir īslaicīgs un pārejošs un ka sabiedrības normālais stāvoklis ir līdzsvars. Konfliktu teoriju kritizē par tās nepietiekamo saistību ar marksismu, par tās nespēju pilnīgi atdalīties no strukturālā funkcionālisma. Salīdzinot ar šo teoriju, konfliktu teorija ir vājāk attīstīta, daži autori to uzskata par atvasinātu teoriju.17. Socioloģijas loma pilsoniskas sabiedrības veidošanas procesos Latvijā
Pilsoniska sabiedrība ir demokrātiskas valsts pastāvēšanas un attīstības garantija. Pilsoniska sabiedrība ir iedzīvotāju formāla vai neformāla sadarbība savu un kopīgu jautājumu risināšanā. Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā ir ļoti nozīmīga, jo pilsoniska sabiedrība demokrātiskā valstī nodrošina ne tikai to sfēru un cilvēku pārstāvniecību, kuri sevi nevar pārstāvēt ne politiskā, ne ekonomiskā līmenī, bet arī pilsoniska sabiedrība ir nozīmīgs faktors lēmumu pieņemšanas un politikas veidošanas procesā.
Pilsoniskās sabiedrības elementi un būtība ir:
sadarbības tīklu veidošana interešu pārstāvniecībai – sociālā kapitāla vairošana un mobilizēšana;
līdzdalība politikas veidošanas un uzraudzības procesā – demokrātijas veicināšana;
aktivitāšu organizēšana vietējās sabiedrības attīstībai – iedzīvotāju problēmu risināšana.
Pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšana ir viena no valdības prioritātēm, valdības deklarācijā nosakot šādas prioritātes:
veicināsim cilvēku iesaistīšanos sabiedrības un valsts dzīvē, atbalstot biedrību, nodibinājumu un citu pilsoniskās sabiedrības institūciju veidošanos un darbību;
veicināsim brīvprātīgo kustību Latvijā;
stiprināsim iedzīvotāju pilsonisko integrāciju un aktīvu līdzdalību Latvijas publiskajā dzīvē;
sekmēsim publisko funkciju deleģēšanu attīstītām un administratīvi kompetentām biedrībām, nodibinājumiem un citām pilsoniskās sabiedrības institūcijām.
Galvenās pilsoniskās sabiedrības izveides un nostiprināšanas problēmas Latvijā ir:
Zema sabiedriskā aktivitāte un savstarpējā uzticēšanās. Nav iedibinātas sadarbības tradīcijas. Liels skaits Latvijas iedzīvotāji nejūt, ka tie var ietekmēt notikumus savā dzīvē un neredz guvumu no sadarbības. Cilvēkiem bieži nav sadarbībai nepieciešamās prasmes un zināšanas, viņi nesaredz reālas sadarbības iespējas un līdzdalības rezultātus. NVO nepietiekami veicina iedzīvotājus pašorganizēties un sadarboties NVO ietvaros. Pašvaldības kopumā nerada tādus apstākļus, lai cilvēki savstarpēji sadarbotos savu jautājumu risināšanā. Lai gan ne vienmēr, tomēr sabiedriskai aktivitātei nepieciešami līdzekļi. Nav arī attīstītas labdarības, tsk. brīvprātīgā darba tradīcijas, indivīda ziedošanas kultūra un sociāli atbildīga uzņēmējdarbība. Netiek veidoti neatkarīgi līdzekļu avoti sabiedrības jautājumu risināšanai – nodibinājumi.
Iedzīvotāju atsvešinātība no publiskās pārvaldes. Liela daļa iedzīvotāju neuzticas valsts un pašvaldību varai, neizprot tās mērķus un darbību un nesaskata jēgu centieniem ietekmēt politikas veidošanu. Politikas veidošanā pašvaldības un centrālā valsts pārvalde nepietiekoši iesaista iedzīvotājus un organizācijas. Lai gan likumdošana netraucē iedzīvotājiem līdzdarboties, pārvaldes darbiniekiem trūkst metodiskas informācijas un izglītības par līdzdarbībās veidiem, kā arī pārliecība, ka līdzdarbība ir efektīga un lietderīga. Pilsoniskā sabiedrība nav pietiekami informēta par reālām līdzdarbības iespējām un metodēm, kā arī par līdzdarbības rezultātiem (lietderību).
Iedzīvotāji maz zina par NVO darbību, tās rezultātiem un līdzdalības iespējām un lietderību, līdz ar to iesaistīšanās līmenis ir zems. Sektorā strādājošajiem kopumā trūkst kapacitātes informēt par NVO darbības rezultātiem, iesaistīt iedzīvotājus, kā arī piesaistīt līdzekļus. Ir pārrautas vēsturiskās labdarības tradīcijas, kas samazina privātā sektora līdzdalību nevalstisko organizāciju atbalstam. NVO trūkst finansu avotu daudzveidības. Vienlaikus, valsts tiešais un netiešais atbalsts NVO darbībai nav sistemātiski analizēts informācijas trūkuma dēļ. Līdz ar to, nav iespējams secināt, vai valsts atbalsts NVO sektoram ir taisnīgs un vai tas nekropļo NVO sektora ilgtspēju.
Situāciju un tās izmaiņas iespējams novērtēt izmantojot: Latvijas iedzīvotāju aptaujas; Nevalstisko organizāciju; aptaujas; Valsts pārvaldes darbinieku aptaujas; Masu informācijas līdzekļu kontentanalīze; Statistikas datus (Avoti: Statistikas pārvaldes, VID, UR dati, NVO pārskati, Valsts pārvaldes iestāžu darbības …pārskati, ĪUMSILS apkopotā informācija)18. Globalizācija un tās ietekme uz Latvijas sabiedrību
Pasaules vēlme globalizēties nebūt nav jauna parādība. Bet par ievadu globalizācijas pasākumiem varētu ņemt XIX gadsimta beigas, kad spraigi ritēja industrializācijas laikmets. Lielbritānija bija koloniju lielvalsts, un ietekmīgākais spēks pasaulē. Tirdzniecība notika ar visām pasaules daļām un lielos apmēros. Šajā laikā dominēja valstu konkurence, un Lielbritānijas vietu centās ieņemt tādas valstis kā Vācija, ASV. Tas arī bija laiks, kad zinātnes un tehnikas attīstība bija augstā līmenī, un to varētu salīdzināt ar mūsdienām.
Tomēr par globalizāciju kā tādu var runāt kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, tad arī rodas termins globalizācija.
Termins globalizācija pirmoreiz parādījās astoņdesmitajos gados, kad sāka veidoties koncepcija, ko nosauc par globalizāciju. Pirmais šādu terminu lietoja 1981.gadā Maklīns, bet šo terminu izvērsa Robertsons. Tomēr plašāki pētījumi par globalizāciju, nu jau ne tikai kā par terminu, bet jau kā par procesu; parādību, parādās deviņdesmitajos gados.
Tā kā globalizācija ir samērā jauna parādība, tad arī Latvijā tā ir ienākusi nesen. Tomēr atšķirībā no Rietumu valstīm, kuras uz to ir virzījušās jau kopš ekonomikas liberalizācijas pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, Latvijā brīva tirgus ekonomika pastāv labi ja desmit gadus, līdz ar to Latvijā tika iesviesta, tā teikt, notikumu virpulī. Latvijā globalizācijas iezīmes nav stipri manāmas, bet ir sākuši veidojušies pirmie iedīglīši. Tā Latvijā aizvien straujāk ienāk transnacionālās korporācijas, tādas kā: McDonald; Royal Dutch Shell; Volkswagen u.c., kuru budžeti bieži vien ir lielāki par visas Latvijas kopbudžetu. Arī Latvijas finansu sistēma ieiet globālajā apritē: lielākās un ietekmīgākās bankas pieder skandināvu bankām (Hansabanka – Swedbank [60,1%];Unibanka – Skandinaviska Enskilda Banken (SEB) [99,6%]; vairāku Latvijas kompāniju akcijas ir starptautiski nopērkams Rīgas fondu biržā, tātad, piemēram, Hondurasas iedzīvotājs var kļūt par Ventspils Naftas akcionāru; arī Latvijas iedzīvotājiem ir iespējams iegādāties, piemēram, INTEL akcijas starptautiskajās biržās. Kultūra un sports ir tās Latvijas jomas, kuras var ietekmēt pasaules globalizāciju un kā arī gūt kādu labumu. Tā, piemēram, daudzi Latvijas sportisti veiksmīgi izmanto globālā sporta brīvās robežas, un maizi pelna ārvalstīs, tāpat arī labākie kultūras cilvēki pelna naudu Vīnē; Stoholmā; Ņujorkā u.c. Arī starptautiskajā globālajā vispasaules tīmeklī INTERNET Latvija ir paspējusi daļēji integrēties. Vairs nav tālu tas laiks, kad Latvija būs ne tikai Pasaules tirdzniecības organizācijas vai ANO locekle, bet kļūs arī par Eiropas savienības un NATO dalībnieci, arī tā ir integrācija globālajās organizācijās. Tāpat, kā nevar viennozīmīgi novērtēt vispārējās globalizācijas raksturu, tā arī nevar pateikt, ka globalizācija ir Latvijai tikai pozitīva, vai negatīva.
Pētot globalizācijas problēmas vērtējumus Latvijā, jāsaka, ka informācijas apjoms ir minimāls. Nopietnu pētījumu par globalizāciju un globalizācijas attiecībām ar Latviju nav. Valdības mērogā globalizācijas problēmas un iespējas vai nu nav skatītas, vai ja ir, tad ļoti nepilnīgi. Piemēram darbā “Latvija: no vīzijas uz darbību. Ilgstspējīgas attīstības koncepcija.” (Rīga, 2000) ir vairāk aprakstīti vispārēji globalizācijas jautājumi, mazāk Latvijas vieta tajā. 1999. gada ANO Pārskatā par tautas attīstību Latvijā (Autoru kolektīvs, Rīga 1999.gads) autori nedaudz pieskaras globalizācijai Latvijā un apraksta:
Globalizācijas stiprās puses Latvijā: kultūras tradīcijas; sabiedrības vienotība un gribasspēks; ģeogrāfiskais stāvoklis; augsts izglītības līmenis/daudz talantīgu cilvēku; attīstīta pārtikas rūpniecība.
Globalizācijas vājās vietas Latvijā: zems atalgojums un mazs vidusslānis; neatrisināti pilsonības jautājumi; pārejas grūtības un bērnu neaizsargātība, izglītības problēmas; importa – eksporta nesabalansētība un iekšējā tirgus problēmas; trūkst lielu uzņēmumu; daudzi uzņēmumi pieder ārzemniekiem; valdības nevi…enprātība.
Latvijas iespējas globalizācijas procesā: izglītība; integrācija ES; attīstīt uzņēmējdarbību;
komunikāciju paplašināšanās; pārvaldības uzlabošana.
Draudi: identitātei; ekonomikas un lauksaimniecības pastāvēšanai; pieaug pesimisms un neticība nākotnei; ekspluatēs lētu darba spēku; demogrāfiskā krīze un migrācija.
Konkrēta rīcība:
· Kā stiprināt globalizāciju: izglītība un talantīgi cilvēki; vienotība un gribasspēks; kultūras tradīcijas; spēcīga pārtikas rūpniecība; izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis.
· Kā mazināt globalizācijas riskus: valdības nevienprātība; mazs atalgojums un vidusslānis; bērnu neaizsargātība un izglītības problēmas; maz lielo uzņēmumu, daudzi pieder ārzemniekiem; neatrisināti pilsonības jautājumi; importa – eksporta nesabalansētība.
Jāsaka, ka šajā apkopojumā var atrast daudzas vērtīgas sentences un atziņas par globalizāciju Latvijā, kā arī gribētos pakomentēt dažas šī darba vietas. Pirmkārt: tik tiešam Latvija atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā situācijā: starp Igauniju (tātad arī Somiju) un Lietuvu (tātad arī Poliju) un starp Krieviju (tātad arī starp pārējo Krievijai tuvo austrumu pasauli) un Rietumiem (ES un ASV), bet šis stāvoklis tiek minimāli izmantots. Latvija varētu kalpot kā starpnieks starp Rietumiem (ES) un Austrumiem (Krieviju), bet praktiski to nedara. Piemēru šajā ziņā rāda Ventspils, kura ir starpnieks Krievijas un Kazahstānas derīgajiem izrakteņiem ceļā uz rietumu tirgu. Otrkārt: lielu uzņēmumu trūkums būs arī realitāte arī turpmāk, jo ar Latvijas vietējiem resursiem nevar izveidot lielu uzņēmumu nu kaut vai Eiropas līmenī, nemaz nerunājot par transnacionālām korporācijām. Tas arī ir iemesls, kāpēc daudzi Latvijas uzņēmumi pieder ārvalstu kompānijām. Galvenais veids kā izdzīvot; piedalīties un ietekmēt globalizācijas procesos Latvijas kompānijām ir būt kāda ārvalstu uzņēmuma paspārnē. Treškārt daži šī pārskata apgalvojumi ir nepareizi veidoti no valodas viedokļa (Kā mazināt globalizācijas riskus: valdības nevienprātība).
Der ieskatīties arī Valsts prezidentes un Ministru prezidenta teiktajā par globalizāciju.
“Globalizācija ir neizbēgams process, no kura mēs nespētu izvairīties, pat ja to gribētu. Nespēsim, neatkarīgi no tā, vai būsim Eiropas Savienībā, vai paliksim ārpusē, vai mēs esam Pasaules tirdzniecības organizācijā, vai no tās stāsimies ārā. Cerības, ka iespējams noslēgties, norobežoties no pasaules, ir bīstama utopija. Norobežošanās mēģinājumu noved pie atpalicības, bet atpalicība nav tikai ekonomiska vai sociāla nelaime. Agri vai vēlu tā beidzas ar kultūras novājināšanos un nacionālās identitātes iedragāšanu.” Visai patiesi vārdi, kuri liekus komentārus neprasa, jo tik tiešām globalizācija Latviju “atradīs” būsim vai nebūsim Eiropas Savienībā; dzīvosim vai nedzīvosim kā eremīti. Šajā runā A.Bērziņš runā arī par uzņēmējdarbības kultūru globalizācijas periodā. “Ir pagājis pirmatnējās kapitāla uzkrāšanas laiks, kad, diemžēl, bieži vien valdīja princips, ka izdzīvo spēcīgākais. Globalizācijas apstākļos, esmu pārliecināts, uzņēmējdarbībā panākumus gūs tas, kurš pielietos civilizētas metodes, kam būs skaidri principi un kurš turēs reiz doto vārdu.” Šajā runas daļā, pēc manām domām, var saskatīt dažus nepareizus spriedumus. Jāsaka, ka arī globalizācijas apstākļos, kad pastāv nežēlīga konkurence, izdzīvos spēcīgākais. Kā arī bieži vien šīs civilizētās metodes var kalpot tikai par dūmu aizsegu, lai veiktu komercdarbību, kuras mērķi un arī realizācijas veids bieži vien nav “tīri”. Interesantas domas savās runās par globalizāciju ir izteikusi arī Valsts prezidente. “Globalizācija nav process, kurā mums būtu izvēle. Tas pasaulē notiek, un turpmāk notiks arvien paātrinātākā tempā.” Globalizācija ir process, kurā mums ir izvēle. Tieši globalizācija dod šīs izvēles iespējas. Iespējas, kur ieguldīt savu kapitālu; kur strādāt vai kur pārdot savas preces. Vienīgi mums nav dota iespēja izvēlēties vai mēs globalizāciju vēlamies vai nevēlamies. Globalizācija tik tiešām pašlaik notiek un n…otiks neatkarīgi no mums. Nākošais citāts ir ņemts no prezidentes runas Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades galotņu tikšanās sapulces, Ņujorkā. “Un, tā sauktā, globalizācija ir tikai viens parocīgs vārds, kā apzīmēt to, ka viss ne tikvien mainās arvien straujāk kāpinātā tempā, bet, ka viss, kas notiek jebkurā vietā pasaulē, arvien ciešāk tiek saistīts ar to, kas notiek visur citur. Tas prasa no katra uzņēmēja daudz lielākas pielāgošanās spējas, arī daudz lielākas mācīšanās un informācijas apguves spējas, nekā tas bija nepieciešams līdz šim.” Šo varētu uzskatīt par savdabīgu globalizācijas definīciju, kā arī aprakstu par galveno globalizācijas īpašību, proti, spēju uzņēmējiem pielāgoties, kas būs ļoti svarīgi pašlaik valdošajai vispasaules konkurencei.
Noslēgumā atliek piebilst, ka informācija par globalizācijas procesiem Latvijā praktiski nav; kā arī pietrūkst konceptuāla skatījuma valdības; valsts mērogā par šo jautājumu.

Dažādiem cilvēkiem globalizācija var nozīmēt atšķirīgas lietas. Vieni ar to saprot preču, kapitāla, informācijas un cilvēku plūsmas pāri robežām. Citi globalizāciju saista ar informācijas tehnoloģijām un cilvēku aizvien pieaugošajām iespējām un cilvēku aizvien pieaugošajam iespējām izmantot informāciju. Vēl citi norada uz mediju lomas palielināšanos, unificētu kultūras produktu un dzīvesstilu izplatīšanos pasaulē.
Tomēr globalizācija ir kas vairāk nekā lēcienveida pieaugums. Globalizāciju var definēt kā procesu, kas cilvēkus, organizācijas, tirgu, tehnoloģiju, finanses, informāciju un pārvaldību saista vienā vispārējā mijiedarbību tīklā pāri nacionālu valstu robežām. Globalizācija nozīmē, ka indivīdi, privātuzņēmumi, valdības un nevalstiskās organizācijas ar partneriem dažādās pasaules vietās var mijiedarboties ātrāk, tālāk un lētāk nekā iepriekš. Šajā mijiedarbībā iespējams radīt produktus un idejas, kuriem ir globāla izplatība. Tādējādi globalizācija ir jauns veids, kā cilvēki atvērtā pasaulē, izmantojot vispārējus saistību tiklus, savas spējas un zināšanas savieno ar kapitālu, tehnoloģiju, tirgu un politiku.
90.gados globalizācija galvenokārt notikusi pateicoties tam, ka pasaulē izplatījies brīvā tirgus kapitālisms un brīvā tirdzniecība. Latvijas ekonomikā no plānotās, administratīvi komandētās sistēmas pārejot uz tirgus regulētu sistēmu, līdztekus noris arī tautsaimniecības un valsts globalizēšanās. Latvijas iedzīvotāji, izvēlēdamies ārzemēs ražotas patēriņa preces, savā uzņēmējdarbībā orientēdamies uz eksportu, izglītodamies ārzemēs, izmantodami internētu, lai piekļūtu pasaules informācijas plūsmām, aktīvi vai pasīvi iesaistās globālajā naudas, preču, pakalpojumu, informācijas un cilvēkresursu apritē. Par globalizācijas norisi Latvijā liecina:
ārvalstu tiešo investīciju apjoms un struktūra;
ārējās tirdzniecības attīstība;
jaunu ar starptautisku saimniecisko darbību saistītu nozaru attīstība un to internacionalizācija ārējās tirdzniecības un ārvalstu investīciju ietekmē;
ārvalstu kredītlīdzekļu un palīdzības pieejamība;
multinacionālo korporāciju klātbūtne valstī.
Par globalizāciju var runāt kā par mūsdienu pasaules vispārīgās attīstības tendenci un arī nepieciešamību, kura skar visas modernās sabiedrības dzīves sfēras. Globalizācija nav no ikdienas atrauta lieta, kas pastāv kaut kur tālu. Tā skar ikviena cilvēka dzīvi. Daudziem darbs saistīts ar datoriem, kas pieslēgti globālajam interneta tīklam. Globālais finanšu tirgus funkcionē visā pasaulē vienlaicīgi un ietekmē akciju kursus un valūtu attiecības. Pasaulē nostiprinoties brīvajai tirdzniecībai, cilvēkiem kļuvis iespējams ikdienas patēriņa grozu piepildīt ar precēm, kas ražotas dažādos kontinentos. Augstās un zinātņietilpīgās tehnoloģijas tiek ātri komercializētas un pārvērstas par precēm, kuras pārdod globālos tirgos. Šie produkti uzlabo dzīves materiālo pusi, taču arī unificē to. Globālā izklaides industrija cilvēkus vieno pat vairāk nekā globālais preču tirgus. Miljoniem cilvēku dažādās zemeslodes malās televīzijā vienlaicīgi… vēro, piemēram, olimpiskās spēles.
Viena no sfērām kur globalizācija izpaužas vispārsteidzošāk ir intimitāte. Mainās intimitātes formas – identitātes apziņa, ģimene, mīlestība un draudzība, cilvēku savstarpējās attiecības un viņu attiecības ar laiku. Paplašinoties komunikācijai, paveras iespēja iekļauties jaunās kopībās, bet tas ir nopietns pārbaudījums līdzšinējām piederības sistēmām. Paātrinās dzīves temps, un cilvēkiem arvien vairāk lietu jāpagūst padarīt vienlaicīgi. Laika trūkums neļauj pietiekamu vērību veltīt ģimenei un rūpēties par sociālo mikrovidi, kas ir tautas attīstības ietvars. Cilvēku vēlme radīt un izmantot arvien jaunas iespējas ir mūsdienu kultūras un individualizācijas iezīme, un nav normu, kas kādam liegtu to darīt. Centieni paplašināt iespējas var novest pie tautas attīstībai gluži pretēja efekta. Tādējādi globalizācija izpaužas gan kā jaunas iespējas, gan kā jauns stress, ko cilvēki izjūt ikdienā.

GLOBĀLĀS PROBLĒMAS – ļoti svarīgs jautājumu kopums, no kuru atrisināšanas atkarīgs cilvēces liktenis, tās pastāvēšana. Dažādos pasaules reģionos globālās problēmas izpaužas atšķirīgi, ar dažādām intensitātes pakāpēm, taču tās skar katru sabiedrību, nāciju, valsti.
Globālās problēmas var iedalīt trīs grupās:
Problēmas, kas aptver attiecības starp galvenajiem, noteicošajiem pasaules sociālpolitiskajiem spēkiem:
· miera nostiprināšana uz zemes;
· kodolkara draudu novēršana;
· kraso ekonomisko atšķirību novēršana
Dabas un sabiedrības mijiedarbības problēmas:
· cīņa ar dabas katastrofām;
· cīņa pret dabas piesārņošanu;
· demogrāfisko procesu regulēšana;
· planētas iedzīvotāju nodrošināšana ar pārtiku
Problēmas, kas saistītas ar pretrunām starp cilvēka sociālās, kulturālās attīstības tendencēm un sabiedrības veidotajiem apstākļiem:
· cilvēka tiesību garantēšana;
· urbanizācijas negatīvo tendenč· u pārvarēšana;
· starpkultūru problēmu novēršana;
· terorisms
Sabiedrības pārmaiņas ir atšķirīgas starp pašreizējo un iepriekšējo sabiedrību. Pārmaiņu veidi: 1) evolucionāras pārmaiņas – raksturīga pielāgošanās procesiem vidē. 2) revolucionārās pārmaiņas – raksturīga sociālo konfliktu saasināšanās.
Nozīmīgākie sociālās sfēras, ekonomikas un ražošanas procesi arvien vairāk kļūst atkarīgi no informācijas un komunikācijām, un tas spēcīgi izpaužas visā mūsdienu sabiedrības dzīvē. Infoprmācijas sabiedrības veidošanos Latvijā sekmē globalizācijas tendences, taču pagaidām Latvijas valstij un sabiedrībai šajos procesos vairāk raksturīga pasīva sekotāja un patērētāja pozīcija. Globalizācija Latvijā pārmainījuši informācijas telpu, kultūrvidi un izklaidi. Paplašinājušās cilvēku iespējas iepazīties ar citām kultūrām, bet no otras puses, Latvijas kultūrvidi arvien vairāk pārņem standartizētās globālās masu kultūras izpausmes….19. Sabiedrības integrācijas problēmu izpēte Latvijā
Lai attīstītu demokrātiju, nodrošinātu likuma varu, sekmētu cilvēktiesību institūciju līdzsvarotu darbību un mazākumtautību tiesību aizsardzību, Latvijas valdībai ir jāveicina integrētas sabiedrības veidošanās. Sabiedrības integrācija ir vērsta uz indivīdu un dažādu grupu savstarpēju saprašanos un sadarbību Latvijas valsts tiesiskajā sistēmā, balstoties uz latviešu valodu kā valsts valodu, uz lojalitāti pret Latvijas valsti. Integrācijas mērķis ir veidot demokrātisku, saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām. Lai šo mērķi sasniegtu, ir izstrādāta valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā”.
Sabiedrības integrācija nozīmē indivīdu un grupu savstarpēju saprašanos un sadarbību kopīgas valsts ietvaros. Sabiedrības integrācijas pamats ir lojalitāte pret Latvijas valsti, apziņa, ka ikviena indivīda nākotne un personīgā labklājība ir cieši saistīta ar Latvijas valsts nākotni, tās stabilitāti un drošību. Tās pamats ir gatavība labprātīgi pieņemt latviešu valodu kā valsts valodu, cieņa pret latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu un kultūru.
Sabiedrības integrācija un pilsoniskā līdzdalība kā Latvijas sabiedrības nākotni veidojošs process paredz izmaiņas iedzīvotāju attieksmē pret valsti un citam pret citu.
Integrācijas mērķis ir izveidot demokrātisku, saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām. Viena no šīm pamatvērtībām ir neatkarīga, demokrātiska Latvijas valsts. Tikai demokrātiska un stabila valsts var dot iespēju katram Latvijā pastāvīgi dzīvojošajam cilvēkam piekopt laikam atbilstošu, Eiropas civilizācijas sasniegumos balstītu dzīvesveidu, kas nodrošina labklājību, izglītību, drošību un labvēlīgas attiecības starp pamatnāciju un mazākumtautībām.
Integrācijas uzdevums ir palīdzēt Latvijas valstij uzticīgiem un lojāliem iedzīvotājiem izprast savas perspektīvas Latvijā, panākt, lai visi Latvijas iedzīvotāji apzinās, ka mums ir vajadzīga kopīga valsts, ka tikai kopīgi spēsim celt labklājības un drošības līmeni, ka ikviens cilvēks ar savām zināšanām, uzņēmību un labo gribu ir vajadzīgs Latvijas sabiedrības attīstībai.
Integrācija nozīmē iespēju paplašināšanos, savstarpēju bagātināšanos. Zināt vairākas valodas ir labāk, nekā zināt tikai vienu. Iepazīt vairākas kultūrvides ir perspektīvāk, nekā norobežoties tikai vienā kultūrvidē. Integrācijas procesā notiek kopīgu vērtību, zināšanu un interešu nostiprināšanās individuālajā līmenī un visā sabiedrībā kopumā.
Sabiedrības integrācija aptver procesus, kas norisinās politiskajā, tiesiskajā, sociālajā, izglītības, kultūras u.c. cilvēka dzīves jomās. Līdzās politiskai integrācijai ļoti nozīmīga loma ir sociālai integrācijai.
Integrācija notiek, visiem Latvijas iedzīvotājiem aktīvi iesaistoties Latvijas sabiedrības dzīvē. Integrēta ir tāda pilsoniskā sabiedrība, kurā cittautieši brīvi pārvalda latviešu valodu, ir pārvarējuši atsvešinātību no latviešu kultūras vērtībām un iesaistījušies Latvijas sabiedrības kopīgo mērķu īstenošanā, kurā tiek nodrošinātas cittautiešu tiesības saglabāt savu dzimto valodu un kultūru.
Ceļā uz pilsonisku sabiedrību Latvijā – 2000. Mērķis izpētīt iedzīvotāju uzskatus un attieksmi pret Latvijas valsti, pilsonību, valodu, starpnacionālajām attiecībām, informācijas iegūšanas iespējām, sabiedrības integrācijas procesu, izglītību un migrācijas problēmām; izanalizēt iedzīvotāju uzskatu un attieksmes dinamiku; novērtēt sabiedrības integrācijas procesa veicināšanas pasākumu efektivitāti; izstrādāt ieteikumus turpmākai sabiedrības integrācijas procesa veicināšanai; veicināt iedzīvotāju līdzdalību valsts un sabiedrības dzīvē.
Sabiedrības integrācija un uzņēmējdarbība: etniskais aspekts. Pētījuma mērķis bija gūt izpratni par ekonomisko faktoru ietekmi uz sabiedrības integrācijas procesu un otrādi. Pētījumā galvenā uzmanība tika pievērsta privātajam sektoram – uzņēmējdarbības videi, situāciju valsts sektorā analizējot tikai vispārējo etnisko attiecību kontekstā. Viens no galvenajiem pētījuma ie…teikumiem ir ekonomiskās dimensijas apzināta iekļaušana sabiedrības integrācijas politikā un stratēģijā.
Mainīgās identitātes: etnisko grupu mobilizēšanās un sabiedrības etniskās struktūras izmaiņu ietekme uz sabiedrības integrāciju. Pētījuma mērķis bija izzināt etnisko grupu (krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu, ebreju, atsevišķās epizodēs arī čigānu un tatāru) līdzšinējo attīstību, analizēt un novērtēt etnisko attiecību kopuma pašreizējo stāvokli un etnisko procesu radītās ietekmes uz sabiedrības integrācijas procesu.
Cittautiešu jauniešu integrācija Latvijas sabiedrībā izglītības reformas kontekstā. Trīs galvenie jautājumi, kas aplūkoti pētījumā ir: skolēnu politiskie uzskati un attieksmes veidošanās pret valsti izglītības reformas kontekstā; vecāku un skolotāju loma jauniešu attieksmes veidošanā; faktori, kas sekmē integrāciju kā arī konfliktu veicinošie iemesli.
Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija. Šis ir pētījums par Latvijas sabiedrībā dominējošiem aizspriedumiem, tolerances pakāpi un ksenofobisko attieksmju veidošanās mehānismiem. Pētījumā aplūkoti divi izpētes lauki: stereotipi un aizspriedumi starp latviski un krieviski runājošām sabiedrības daļām; attieksme pret iebraucējiem un ārzemniekiem.20. Deviantās parādības Latvijas laukos un pilsētās
Sabiedrības sakārtotība izpaužas sociālo normu kopuma ievērošanā. Šis kopums tieši vai pastiprināti pamatojas lielākās cilvēku daļas atzītās vērtībās. Vienlaikus ikdienā indivīdu un grupu darbībā ir vērojami nemitīgi sociālo normu pārkāpumi. Dažāda rakstura novirzes no grupā vai sabiedrībā pieņemtajām sociālajām normām cilvēku aktivitātēs veido devianto uzvedību jeb devianci. Sociālās normas ir dažādas, un daudzveidīgi var būt arī to neievērošanas gadījumi – alkohola lietošana nepilngadīga vecumā, ārpus laulību dzimumsakari, braukšana bez biļetes sabiedriskajā transportā. Devianta uzvedība ir raksturīga arī atsevišķām grupām attiecībā pret sabiedrībā pieņemtajām normām.
Deviances kritēriji ir mainīgi. Tie ir atkarīgi no subkultūras atzītajām normām un vērtībām, kuras nereti atšķiras no sabiedrības lielākās daļas viedokļa. Šī situācija labi atklājas dažādajā vieglo narkotiku lietošanas vērtējumā.
Sociālo normu veidošanas un funkcionēšanu determinē dažādu kultūras, ekonomisko, politisko un sociālo dzīves apstākļu mijiedarbība. Tomēr, šīs normas ir arī savdabīgas vienošanas rezultāts, vairākuma viedokļa izpausme visa sabiedrības vai kādas grupas subkultūras līmenī. Indivīdiem var būt atšķirīga tolerances pakāpe attieksmē pret sociālajām normām – gan apziņā, gan praktiskajā darbībā no kādas normas pilnīga nolieguma līdz tās jēgpilnas eksistences atzīšanai. Deviantās uzvedības raksturojumā zināmu precizējumu var sniegt normu pārkāpuma saistība ar vērtību priekšstatiem. Socioloģijā visbiezāk tiek skatītas negatīvās novirzēs no sociālo normu ievērošanas attiecība pret vispārcilvēcisko vērtību nozīmi. Deviances kritēriju argumentēšanai izmantoti veselajam saprātam atbilstoši negatīvas darbības piemēri – slepkavība, izvairošanas, atklātas zādzības.
Socioloģijas kompetences lokā vairāk ietilpst likumpārkāpumu analīze noteiktā sociālā telpā un laikā, korelatīvu saikņu meklēšana starp deviantu uzvedību un dažādiem sociāliem slāņiem, grupām.
Deviantās parādības ir:
· Noziedzība ir diezgan plaši izplatīta, vēsturiski mainīga sociāla un krimināltiesiska parādība, kuras izpausmes ir kriminālsodāmi. Noziedzības stāvoklis, struktūra un dinamika lielā mērā raksturo sabiedrības sociālpolitisko, ekonomisko, morālo un tikumisko situāciju. Kriminālnodarījumus var nodalīt pēc dažiem kritējiem: pēc draudiem valsts drošībai, pēc nozieguma smaguma, pēc vainas formas, pēc nodarījuma rakstura. LR Centrālās statistikas pārvaldes likumpārkāpumu statistika liecina, ka noziedzība Latvijā strauji palielinās. Valsts sabiedriskās kārtības sargāšanas iestādes 2004.gadā reģistrējušas 60,1 tūkst. noziedzīgu nodarījumu. To kopskaits, salīdzinot ar 2003.gadu, ir palielinājies par 10,4 tūkstošiem jeb par 16,7%. Kopējās noziedzības palielināšanos veicinājis noziegumu skaita pieaugums gandrīz visos noziegumu veidos
· Narkomānija. Narkomānija ir patoloģiska tieksme un paradums lietot vienu vai vairākas narkotikas vai citas stipri iedarbīgas vielas, kas izraisa smagas fiziskās un psihiski funkcionālās novirzes. Latvijā pēdējos gados stabili pieaug narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošana. Rodas jaunas un jaunāka vecuma lietotāju grupas, pieaug sabiedrības iecietība pret dažām narkotikām, piemēram, marihuānu un hašišu. Tirgū ienāk jaunu veidu narkotikas, rodas jauni narkotiku lietošanas modeļi. Narkobiznesmeņi aktīvi darbojas, lai veicinātu narkotiku lietošanu Latvijā, kā arī attīstītu narkotiku nelegālo tranzītu caur valsti. Lielākā daļa uzskaitē esošo atkarības slimnieku ir bez noteiktas nodarbošanās. Narkotiku iegāde prasa naudu un laiku, šos resursus līdz ar to vairs nevar izmantot izglītībai, darbam un citiem mērķiem. Intensīva narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošana rada izglītības līmeņa, profesionālo un sociālo iemaņu pazemināšanos un zudumu. Lai iegūtu naudas līdzekļus, pakāpeniski arvien plašāk tiek izmantotas kriminālās metodes. Satraucoši, ka procentuāli pieaug skolēnu skaits atkarības slimnieku vidū. Tas liecina par iespējām narkotikas iegādāties …skolās un daudzās jauniešu izklaides vietās. Skolēni ir ļoti pateicīgs mērķis tirgum, jo bērna nenobriedušais organisms ātri pierod pie narkotiku iedarbības un veidojas atkarība. Narkotisko vielu lietošana ir aptvērusi visu Latviju. Narkotisko un psihoaktīvo vielu atkarības slimnieki 2001.gada beigās reģistrēti visos Latvijas rajonos un lielajās pilsētās. Vislielākais atkarības slimnieku skaits gada beigās, rēķinot uz 100 000 iedzīvotājiem, ir Ventspils pilsētā un rajonā, Jelgavas pilsētā un rajonā, Rīgā, Jūrmalā un Rīgas rajonā. Narkomānija ir lielākais riska faktors attiecībā uz HIV un AIDS izplatību. Pēc AIDS profilakses centra datiem pēdējos gados galvenais vīrusa izplatīšanās ceļš ir intravenozo narkotiku lietošana ar kopīgām šļircēm un tas veido gandrīz 80% no ikgadējā reģistrēto HIV inficēšanās gadījumu skaita. Ļoti būtiska ir saikne starp narkomāniju un noziedzību. Pieaug noziedzīgo nodarījumu skaits saistībā ar narkotikām, ceļu satiksmes drošību apdraud transportlīdzekļu vadītāji narkotiku ietekmē.
· Pašnāvības. No pašnāvību cēloņiem var minēt: pārdzīvojumi, ko radījusi tuvu cilvēku zaudēšana vai sastrīdēšanas ar tuviem cilvēkiem; depresija sakarā ar neziņu, vientulību, psihiskām novirzēm utt.; vilšanos tuvos cilvēkos, sapņos vai cerībās; bailes no atbildības, vēlēšanās ar pašnāvību izbēgt no kauna un atmaskošanas. Pēc speciālistu atzinumiem, uz vienu pašnāvības gadījumu ir desmit mēģinājumu. Latvijas sabiedrībā par pašnāvībām nemēdz diskutēt. Valda maldīgs viedoklis, ka pašnāvniekiem nav iespējams palīdzēt, un labāk mazāk par to runāt, lai vēl kādam nerastos līdzīga ideja. Liels daudzums vīriešu pašnāvību par labāko atrisinājumu saskata reizēs, kad viņus pārņēmusi alkohola, narkotiku vai spēļu automātu atkarība, bet sievietes sevi nogalina galvenokārt nelaimīgas mīlestības dēļ. Visvairāk pašnāvību un to mēģinājumu reģistrēti Rīgā, bet šokējošs ir fakts, ka Latvija pašnāvību skaita ziņā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir ceturtajā vietā pasaulē pēc Lietuvas, Krievijas un Baltkrievijas.
· Alkoholisms. Viens no deviances veidiem ir pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana, kas indivīdu var novēst līdz alkoholismam. Alkoholiķis ir cilvēks, kuram sakarā ar dzeršanu rodas sarežģījumi ģimenē, darbā, attiecībās ar tiesību iestādēm, finansēs utt. Alkohola pārmērīga lietošana jau kļuvusi par ierastu ikdienas parādību, un tā jāvērtē kā nopietna problēma mūsu sabiedrībā. Pēc LR Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2001.gadā vidēji 1 iedzīvotājs izdzēris 6.45 l absolūtā alkohola (nosacīti 100 % spirta), bet alkohola patēriņš uz 1 iedzīvotāju vecāku par 15 gadiem ir 7.8 l absolūtā alkohola. Šis ir oficiāli reģistrētā alkohola patēriņš. Pastāv arī nereģistrētā alkohola patēriņš, kuru aprēķina, izmantojot sekojošus statistikas standartizētos rādītājus: saslimstība ar alkohola psihozēm; mirstība no ievainojumiem, saindēšanās un citām ārējas iedarbības sekām; mirstība no aknu cirozēm. Pašreiz pēc oficiālām aplēsēm 30 %, bet neoficiāliem aprēķiniem pat līdz 50 % no valstī apritē esošā alkohola ir nelegālais alkohols. Tas ir ne tikai bīstami cilvēku veselībai, bet nodara arī kaitējumu Latvijas ekonomikai un apliecina valsts tiesību sargājošo un uzraudzības iestāžu nespēju kontrolēt šo situāciju. Augstais alkohola patēriņa līmenis ar lielu stipro dzērienu īpatsvaru ir viens no nozīmīgākajiem iemesliem paaugstinātai mirstībai no ievainojumiem, saindēšanās un citām ārējās iedarbes sekām (nedabīgā nāve). Pēc Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras datiem 2001.gadā no 3703 nedabīgā nāvē mirušo skaita 291 gadījumā jeb 7.8 % nāve bijusi saistīta ar alkohola lietošanu. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šis rādītājs palielinājies (2000.gadā – 6.0 %, 1999.gadā – 6.7 %). Iekšlietu ministrijas Valsts ceļu policijas pārvaldes dati liecina, ka gan Rīgā, gan valstī kopumā pieaug to vadītāju skaits, kuriem par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola ietekmē atņemta vadītāja apliecība.
Prostitūcija. Prostitūcija kā sabiedriska un sociā…la parādība eksistējusi visās cilvēces vēsturē. Latvijā prostitūcija nav aizliegta, taču ar to aizliegts nodarboties nepilngadīgām personām un personām, kurām nav veselības kartes. Atšķirībā no, piemēram, gaišreģa, cilvēks nevar reģistrēties ieņēmumu dienestā kā prostitūta. Līdz ar to šīs profesijas pārstāvjiem nav tādu sociālu garantiju kā, teiksim, pensija. Latvijā prostitūcija tiek regulēta norādot vietas, reģistrējot prostitūtas un izsniedzot veselības kartes. Prostitūtām aizliegts apvienoties grupās. Aizliegti ir gan bordeļi, gan savedēji. Seksuālos pakalpojumus aizliegts piedāvāt un reklamēt sabiedrības saziņas līdzekļos, izņemot erotiska rakstura izdevumus. Latvijā prostitūtām paredzētās vietas šobrīd ir iedalītas tikai dažās pašvaldībās, piemēram, Rēzeknē. Rīgā šādas vietas nav. Neskatoties uz aizliegtajiem bordeļiem, meitenes (vai zēni; un bieži arī nepilngadīgi) par naudu ir diezgan pieejami vietās, kas tiek dēvētas par masāžas saloniem, naktsklubiem vai pat pirtīm. Prostitūcija izraisa vairākas sociāla rakstura problēmas, piemēram, sutenerisms, prostitūcija piespiedu kārtā, narkotiku lietošana, seksuāli transmisīvās slimības u.c. Prostitūcija veicina: kriminālās situācijas pasliktināšanās, narkotiku izplatība, negatīva ietekme uz ģimeni, negatīvas psiholoģiskas sekas un kaitējums valsts tēlam, prostitūcija degradē sievietes pašcieņu (pēc 2003.-2004.gadā Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Krievijā psiholoģes S.Sebre, I.Bite un I.Eglāja. pētījuma par vairākiem aspektiem, kas saistīti ar prostitūciju).

Leave a comment