SOCIOLOGIJAaa

1.Sociol.priekšmets.Ar sociol. mēģināja risināt sociālās pašapzināšanās procesa Anoteiktu aspektu. Pamatlicējs-franču domātājs Ogists Konts. Tiecās atklāt socioloģiskā viedokļa specifiku, gan iezīmējot tā vietu 19.gs.vidusposma vispārējā zinātnes disciplīnu hierarhijā, gan mēģinot priekšstatīt atsevišķas sabiedrības funkcionālās likumsakarības. O.K. interpretācijā sociol. ir iedalāma sociālajā statistikā, kura aplūko relatīvi noturīgas civilizācijas gaitā tapušas sistēmas ar stabilu sakārtotību, un sociālajā dinamikā, kura atspoguļo sabiedrības pārmaiņas tās attīstības pamatposmos. Sociol. uzd. definēts kādā ASV izdotajā grāmatā kā visa sociālā zinātniska izpēte cilvēka dzīves nosacījumos. Sociol. eksistē pateicoties fa

a
aktam, ka vīrieši un sievietes universālā veidā organizē savu eksistenci sociālās formās-institūtos un sabiedrībās; un otrādi-viņi būtiski izjūt šo sociālo formu ietekmi. Noteikts jautājumu loks, kurš interesē socioloģiju,-sociālo formu rašanās cēloņi un ceļi, to mijiedarbība koorperācijās, konkurences, konfliktu modeļos, sociālo formu ietekme uz cilvēku rīcību un uzskatiem, sociālo kopību rašanās, attīstības, stagnācijas un deģenerācijas procesi u.c. Citā defin. teikts: ”Sociol. ir patstāvīga, konkrēta zinātne, kura ar noteiktu jēdzienu un teoriju, metožu un empīrisko pieņēmumu palīdzību apraksta un izskaidro sabiedrības struktūru, f-
-
-ju un attīstības savst. sakarības. Galvenā tematika-sociālo grupu un šķiru veidošanās determinanti, sociālo konfliktu cēloņi un sekas utt.

3. Kultūra var attīstīties tikai sabiedrībā, tā ir patstāvīgs sociālais institūts. Kultūra ir relatīvi patstāvīga attiecībā pret politiku un citām procesuālām sabiedriskām sistēmām. K. sa
a
astāv no darbības, rīcības un uzvedības stereotipu avotiem un kodiem, kas iemiesoti jēdzienos, reliģijas un mākslas simbolikā un materiālās kultūras pieminekļos un tāpēc var pāriet no paaudzes uz paaudzi. Citā aspektā k. Ir pats vispārīgākais sociālais institūts-cilvēku darbības likumu, noteikumu un procedūru kopums. Filozofiski vispārinošā skatījumā kultūra ir veids, kādā cilvēks cilvēciskā formā pauž savu būtību-dažādiem priekšmetiem un parādībām piešķir cilvēcisku nozīmību un jēgu. K. ir cieši saistīta ar atsevišķu indivīdu, sociālo grupu un veselu tautu un nāciju dzīvesveidu. Mēdz runāt par garīgo(valoda, atziņas, ticējumi, tikumiskās normas) un materiālo kult.

(tehnoloģiskie, tehniskie sasniegumi,darbarīki,arhitekt.pieminekļi,modes materiālās izpausmes utt.).Nemateriālajā k. ietver ne vien tradicionāli par garīgo kultūru dēvētos elementus, bet arī rīcības principus un shēmas, rakstītos un nerakstītos cilvēku sadarbības un saskarsmes likumus. K. pa
a
amatelementi: simbolika, valoda, vērtības un normas. S.-plaša un daudzveidīga parādība, ko speciāli pēta semiotika. Vispārīgākajā nozīmē par simboliem dēvē jēdzieniskas vai tēliskas priekšmetu un attieksmju zīmes ar noturīgu saturu. S.- piem. krusts, sirpis un āmurs, ceļa zīmes, cipari, krāsas, skaņu un rakstu zīmes. Simboliska nozīme var būt arī atsevišķiem priekšmetiem, apģērbam un žestiem. Valodai ir būtiska nozīme kultūras glabāšanā, izplatīšanā un bagātināšanā. Plašākā nozīmē ar valodu saprot jebkuru simboliku un zīmes, šaurākā-tikai verbālo-parastajā runā un rakstos lietoto. Vērtībās kristalizējas grupu, t
t
tautu un visas cilvēces pieredze, sabiedrības locekļu priekšstati par labo un ļauno, skaisto un riebīgo, pareizo un nepareizo, indivīdam vai grupai vēlamo un nevēlamo. Reālos kultūras veidojumos tās kā vispārīgas idejas saistītas ar tautu gudrību, ar sabiedrības mērķiem un ideāliem. Sabiedrībā valdošās vērtības parasti atzīst un akceptē lielākā tās locekļu daļa, un tās izpaužas viņu personiskajās orientācijās un pārliecībā. Vērtības attīstās simbolu, mākslas un mitoloģijas ietvaros un izpaužas uzvedības un rīcības normās un principos. Normas var balstīties gan uz radnieciskas grupas, cilts vai ģimenes ilggadēju pieredzi un tradīcijām, gan uz tikumiskajiem principiem vai reliģisko pārliecību un tiesiskajām prasībām. Svarīgākās normas ievēro lielākā daļa sabiedrības locekļu, subkultūrās valdošās –parasti tikai attiecīgās grupas pārstāvji. Pamatnormām mēdz būt pakārtoti noteikumi, kas tās konkretizē.

4.Sociālā struktūra

Sociālo pozīciju, statusu un lomu sistēmu, kas pastāv cilvēku grupā, sauc par grupas sociālo struktūru. Īsi var teikt, ka sociālo struktūru veido sociālās pozīcijas un cilvēku vietas tajās. Izvērstāk : cilvēku kopumu vai visas sabiedr. sociālo struktūru veido indivīdu attiecības, kuras atkarīgas no tā kādi statusi un lomas viņiem ir šajā kopumā vai sabiedrībā. Pamatvienības sakarā ar sociālo struktūru ir statuss un loma. Soc. strukt. piešķir sabiedrībai kaut vai minimālu organizētību un patstāvīgumu. Indivīda rīcību tā ievirza noteiktā gultnē. Statuss dod iespēju labāk orientēties citam cita tiesībās un pienākumos. Soc. statusi ir 2-jādi.St.,kuru cilvēks iemantojis piedzimstot, sauc par mantotajiem st.(vecums, dzimums, rase, soc .izcelsme. St. ko indivīdi ar spējām, talantiem un veiksmi iemanto konkurencē par izraudzītām pozīcijām, sauc par iegūtajiem statusiem vai arī par statusiem uz individuālo sasniegumu bāzes. S. veicina devianto impulsu novadīšanu sociāli pieņemamā gultnē. S. ar vislielāko svaru ir virsstatusi. Visās sabiedrībās vieni no virsst. ir vecums un dzimums, daudzās tā ir arī nodarbošanās. No virsst. citi spriež par to, kāda rīcība no mums ir gaidāma un kāds ir mūsu raksturs un spējas. Loma-jebkura statusa ieņēmējam ir jāpilda noteiktas sociālās lomas. L. indivīdam dod iespēju darboties sociālos institūtos. L .ir primārā saite starp mikrosocioloģiju un makrosocioloģ. Visas ar vienu un to pašu statusu saistītās lomas veido lomu kopu. Vienas lomas dotās tiesības ir citas lomas uzliktie pienākumi. Lomu konflikts ir situācija kurā cilvēkam būtu jāpilda 2 vai vairākas tādas lomas, kuras vienlaikus nemaz nav izpildāmas, jo viena prasa rīkoties pretēji otrai. Lomu konfliktus ir iespējams risināt ar racionalizēšanu, lomu norobežošanu un jautājumu izlemšanu no malas. R. -ir aizsargprocess, kurā indivīds uz situāciju, kas viņu sāpina, paraugās tādā skatījumā, lai tā viņam kļūtu paciešama. Nereti lomas ir iespējams samierināt, katru no tām izpildot citā laikā vai vietā. Jautājuma izlemšana no malas- lomu konfliktu iespējams atrisināt ar trešās personas starpniecību.

6.Sociālās grupas un organizācijas. Jebkura sabiedrība sastāv no neskaitāmām mazām un lielām soc. Grupām, starp kurām ir noteiktas attiecības un mijiedarbība. Amerikāņu sociologs Roberts Kings Mērtons sociālo grupu definē kā cilvēku kopumu, kura locekļi savstarpēji mijiedarbojas un apzinās savu piederību pie šā kopuma un kurus citi cilvēki atzīst par šā kopuma locekļiem. Katras soc. grupas locekļiem ir kāda kopīga soc. Pazīme un noteikta vieta sabiedrības struktūrā. Katrs cilvēks vienmēr ir daudzu grupu loceklis. Mazās grupas(ģimene, radi, draugi, kaimiņi) kā funkcionāla sastāvdaļa ietilpst lielajās grupās, kas veido katra cilvēka dzīves makrovidi (organizācijas, institūcijas, etnosi, sabiedrības slāņi un citi kopumi).Makrovide un mikrovide ietekmē cilvēka psihi un sociālo rīcību. Cilvēks ir dažādu mazu un lielu grupu loceklis, apzinās piederību pie šīm grupām un darbojas šo grupu ietvaros. Cilvēki apvienojas grupās lai 1)apmierinātu savu vajadzību pēc saskarsmes, pēc cilvēciskiem kontaktiem, pēc piederības.20lai kopā darbotos, lai savus mērķus varētu realizēt efektīvāk un rezultatīvāk.3) grupas cilvēki meklē atbalstu un aizsardzību no dzīves grūtībām. Izšķir brīvprātīgās un obligātās(ģimene, dzimumgrupa un etniskā)grupas. Pēc tā, kādas attiecības un cik ciešas saites pastāv starp grupu locekļiem, var izšķirt:neorganizētās,difūzās,personisko mērķu un darba grupas. Neorg, grupu dalībnieku vidū saites ir vismazāk ciešas, jo cilvēkus apvieno nejauši sakritušas vajadzības un intereses. Difūzajās gr. cilvēki apvienojas uz savstarpēju simpātiju pamata. Personisko mērķu grupā cilvēki iesaistās, lai kopā realizētu sev nozīmīgus mērķus, kuri plašākai sabiedrībai ir vienaldzīgi, nenozīmīgi vai nepieņemami. Darba grupās cilvēki iesaistās, lai kopā darbotos sev un sabiedrībai nozīmīgu mērķu vārdā. Vienas no svarīgākajām darba grupām ir organizācijas-specifiskas, visai sarežģīti organizētas grupas, ko vēsturiskās attīstības gaitā cilvēki izgudrojuši speciāli ,lai kādus sabiedrībai nozīmīgus mērķus varētu sasniegt pēc iespējas ātrāk un efektīvāk. Kā sociāls objekts organizāc. Ir cilvēku grupa, kuras locekļu darbība un rīcība ir apzināti koordinēta un saskaņota. O. atsevišķo indivīdu pūles koncentrē vienā laikā un tas palielina katra indivīda lietderīgo enerģiju. Parasti o. cilvēki strādā kādu noteiktu darbu, veic kādu noteiktu f-ju, specializējas un šo f-ju iemācās izpildīt veikli, racionāli un kvalitatīvi. O. cilvēku pūles ir kooperētas, darbība saskaņota un sinhronizēta. O. ir civilizācijas produkts. Organizāciju tipi:1)brīvprātīgās asociācijas,2)birokrātiskās un 3)totālās organizācijas. Asociācijas ir reliģiskas, profesionālas, politiskas vai citādas o., kurās cilvēki apvienojas brīvprātīgi. A. veidošanas mērķis ir darboties to locekļu interesēs, iesaistīšanās ir brīvprātīga, tā nav saistīta ne ar kādām valsts vai pašvaldību institūcijām. A. ir organizācijas, jo tām ir konkrēti mērķi-savu locekļu interešu aizstāvēšana un viņu darbības veicināšana. To vada tās locekļu izvēlēti līderi. Darbs a. netiek apmaksāts. Birokrātiskās organizācijas-ikvienam loceklim ir piešķirta noteikta loma, uzlikti konkrēti pienākumi un atbildība, kas atbilst viņa statusam organizācijas darba dalīšanas sistēmā. B.o. struktūra ir efektīva jo paaugstina organizācijas darbības rezultativitāti; o. veicamās darbības plānošanu, uzd. sadali, standartu un kritēriju izstrādāšanu ļauj veikt, abstrahējoties no atsevišķu o. locekļu un grupu subjektīvajām vēlmēm un interesēm; nav atkarīga no atsevišķu personu savst. attiecībām; ir balstīta uz skaidri izvirzītiem mērķiem un sociālās rīcības priekšrakstiem; izmanto kvalificētu personālu. Totālās organizācijas funkcionē iestādēs, kurās kāds cilvēku kontingents uz ilgāku laiku ir izolēts no sabiedrības. T.o. struktūrai raksturīgas 2 savst. norobežotas daļas: spēcīgs birokr. aparāts un iemītnieku grupa, kas spiesta pakļauties birokrātijas diktātam.

7.Deviācija un sociālā kontrole. Ja loma ir negatīva, personas rīcība ir novirzījusies no sabiedrībā pieņemtajiem standartiem, tad šo rīcību socioloģijā un kriminoloģijā apzīmē ar terminu deviance, atsevišķu deviances gadījumu-ar terminu deviācija, bet indivīdu, kuram deviance piemīt-ar terminu deviants. D. teorētiskās izpētes sācējs Emils Dirkems- izstrādāja jēdzienu par anomiju. Krimnodarījumi pēc satura, formas un negatīvajām sekām būtiski atšķiras no pārējām deviances izpausmēm. Noziegumi ir sabiedriski bīstamāki, amorālāki un ar daudz lielākām negat. sekām nekā alkoholisms, narkomānija, pašnāvības un citas deviances. Krimnodarījumi ir vērsti pret sabiedrību, pret citām personām, to tiesībām, īpašumu utt. turpretī pārējās deviances vislielāko ļaunumu nodara pašiem deviantiem.Par deviances prevenci sauc deviāciju nepieļaušanu un novēršanu. Prevences formas un metodes ir atkarīgas no konkrētajiem deviances veidiem, deviāciju intensitātes, deviantu personības īpatnībām u.c. apstākļiem. Tā kā katras deviances pamatcēlonis ir noteikti sociālie, ekonomiskie, politiskie u.c. apstākļi, tad prevencei viss šo apstākļu kopums jāneitralizē.

8.Soc.stratifikācija ir sociālā noslāņotība. Nevienlīdzību rada cilvēku atšķirīgums, viņu dažādās spējas un veiksme, dažādās savst. attiecības. Lomu spēlē ne vien katra cilvēka personiskā aktivitāte un darbība, bet arī likumi un tradīcijas- sabiedrības mehānismi, kas nosaka pelnīšanas kārtību, kā arī regulē uzkrāto bagātību pāriešanu no paaudzes uz paaudzi. Visi nepaliek vienādi, sabiedrība stratificējas jeb noslāņojas: vairāku paaudžu laikā tajā izveidojas tā sauktie sociālie slāņi jeb strati- sociālā grupas, kas atšķiras pēc savu lomu bagātuma, pēc viņu rokās koncentrētajām varas iespējām un pēc sava soc. prestiža. Vertikālo slāņojumu, kas izveidojas stratificēšanās procesā, sauc par stratifikāciju. Sabiedrības stratifikācijai piemīt hierarhiskums: jo augstāk bagātības un varas vertikālē atrodas kāds sociālais slānis, jo lielākas tam ir iespējas lemt par zemāk esošajiem slāņiem. Socioloģijā galvenokārt pievēršas 4 stratifikācijas sistēmām: verdzībai, kastām, kārtām un šķirām. Stratifikācijas teorijas palīdz izprast, kāpēc sabiedrībā pastāv nevienlīdzība. Lielākā daļa stratifikācijas teoriju pārstāv vienu no 2 socioloģiskās domāšanas virzieniem, kas ir viens otra pretmeti, – funkcionālismu un konfliktoloģismu. F. –soc. nevienlīdzība ir uzskatāma par normālu parādību, bez kuras neviena sabiedrība nevar eksistēt. Nevienlīdz. ir viens no faktoriem, kas sabiedrību uztur par vienotu veselumu. Cilvēki sabiedrībā izpilda dažādas f- jas, un katra saņemtais atalgojums ir atkarīgs no viņa veikto f- ju nozīmīguma. Konfliktoloģisms- soc. nevienlīdzība nav uzskatāma nedz par normālu, nedz par sabiedrības attīstībai nepieciešamu parādību. Nevienlīdzības pastāvēšana rada pretišķības un pretēju interešu sadursmes. Sabiedrības, kuru locekļi bez ierobežojumiem var mainīt savu sociālo pozīciju, sauc par atvērtām. Šo soc. ekonomiskās pozīcijas maiņu- indivīdu un soc. grupu vertikālo pārvietošanos pa stratifikācijas sistēmu- sauc par sociālo mobilitāti. Soc. pārvietošanās var būt cilvēka mērķtiecīgas rīcības rezultāts.

11.Ģimene-ir sociāls institūts un sociāla institūcija vai grupa. Filozofija ģimeni aplūko kā valsts elementārdaļiņu, turpretī socioloģija ģimeni pēta kopsakarā ar sabiedrību. Funkcionālistiskā ģimenes analīze risina 3 jautājumus: par ģimeni kā soc. sistēmas uzturētāju un stabilizētāju; par ģimenes kā sociāla institūta funkcionālo sakaru ar citām sociālās sistēmas daļām- kultūru, ekonomiku, izglītību utt. ;par indivīda f- jām pret ģimeni kā sociālu institūtu. Konfliktu teorija ģimeni aplūko: kā ģimenē noris jautājumu izlemšana un iekšējās varas sadale; ģimeniskos procesus skata kā mikrosomu, kurā atspoguļojas plašāki sabiedriskie procesi; ģimeni analizē kā vietu, kurā noris materiālo labumu pārdale un tādejādi katra ģimenes locekļa intereses saduras gan ar citu ģimenes locekļu, gan ar visas sabiedrības interesēm. Amerikāņu sociologi Bērdžess un Loks ģimeni definē: ”Ģ. ir personu kopums, kuru saista laulība, asinsradniecība vai adopcija. Šīs personas kopīgi uztur vienu mājas pavardu, cita citu ietekmē un savst. attiecības veido atbilstoši īpašajām soc. lomām: vīrs, sieva, dēls, meita, māsa, brālis.” Ģimenes formu strukturālās tipoloģijas: pēc ģimenes locekļu radniecisko attieksmju plašuma- nukleārā ģimene, paplašinātā ģimene un dzimta; pēc varas struktūras- egalitārā un autoritārā ģ.; pēc ģimenes kvantitatīvās struktūras- vairākbērnu, vienbērna un bezbērnu ģ. Sociālā lomas pildīšanas stilu galvenokārt nosaka: sabiedrības vispārpieņemtie rīcības un uzvedības stereotipi; lomas pildītāja personība.

13.Ekonomika.E. –pamatuzdevums ir 1) meklēt, kā visefektīvāk izmantojami ekonomiskie resursi- gan izejvielas un kapitāls, gan darbaspēks un uzņēmējspēja;

2) risināt iespēju ierobežotības problēmu, ko rada sabiedrības vēlmju bezgalīgums un resursu nepietiekamība. E. Sistēmu veidi ir tradicionālā ekonomika, tirgusekonomika, komandekonomika un jauktā ekonomika. Ko un kā ražo tradicionālajā ekonomikā nosaka paražas, kas mainās ļoti reti. Ražo tikai tik, lai uzturētu savu eksistenci Indivīdu ekonomiskās normas tiek stingri reglamentētas. Tehnikas progress un jauninājumu ieviešana ir stingri ierobežoti, jo tie ir pretrunā tradīcijām un apdraud sabiedriskās iekārtas stabilitāti. Reliģija un kultūras vērtības, salīdzinot ar ekonomisko darbību, šeit ir primāras. Centralizētā komandekonomika – raksturīgs sabiedrisks īpašums tikpat kā uz visiem materiālajiem resursiem. Visus plaša mēroga jautājumus izlemj centrāla plānošanas iestāde. Uzņēmumi ir valsts īpašums, un produkciju tie ražo pēc valsts norādījumiem. Patēriņa preču sadale iedzīvotājiem notiek centralizēti(PSRS, Ķīna). Galvenie ražošanas līdzekļi ir sabiedriskais īpašums, tos pārvalda cilvēku grupas vai valsts. Tirgusekonomika – raksturīgs privātīpašums uz resursiem, tirgus un cenu sistēmas izmantošana ekonomiskās darbības koordinēšanai un vadīšanai. Katra sistēmas dalībnieka rīcību nosaka viņa personiskās, egoistiskās intereses. Preču un pakalpojumu ražošana noris konkurences apstākļos. Valdībai ekonomikā nav jāiejaucas. Tirgussistēmas elementi ir privātīpašums- atsevišķu cilvēku un firmu tiesības pārvaldīt ražošanas līdzekļus. Tirgussistēmā ražošanas līdzekļi pieder privātpersonām; peļņa-liek ražotājiem ražot tādas preces, pēc kurām ir pircēju pieprasījums, un tās piegādāt tirgum par tādu cenu, par kādu tās var nopirkt. Pārdevējam šī pati prasība liek ražojumu tirgot ar vismazākajām izmaksām, jo tas dod iespēju 1) paaugstināt peļņu; 2 cīņā ar konkurentiem pazemināt cenas; 3) izdarīt gan vienu, gan otru. Ekonomisko sistēmu, kurā piedalās gan tirgusspēki, gan valsts, sauc par jaukto ekonomiku. Tirgussistēma efektivizē resursu sadali. Resursus tā novirza uz tādu preču un pakalpojumu ražošanu, kuri sabiedrībai ir visvairāk nepieciešami. Tirgussistēmai pamatu pamats ir personiskā brīvība. Tirgussistēmas funkcionēšanu nosaka šādi ekonomiskie institūti un principi: *privātīpašums; *uzņēmējdarbības un izvēles brīvība;* personiskā interese kā rīcības motīvs un ekonomiskais stimuls; *peļņa; *konkurence; *cenas; *valdības lomas ierobežotība. Privātīpašums kopā ar līgumu slēgšanas brīvību nodrošina to, ka privātpersonas un uzņēmumi materiālos resursus var iegādāties un realizēt pēc saviem ieskatiem. Privātīpašuma institūtu uztur mantojuma tiesības. Privātīp. tiesībām ir plaši juridiskie ierobežojumi. Pastāv arī valsts īpašums. Uzņēmējdarbības un izvēles brīvība ir cieši saistīta ar privātīpašumu. Uzņēmējdarbības brīvība- to kādus ekonomiskos resursus iegādāties, kādas preces tirgot vai pakalpojumus no tiem ražot un kādā veidā šīs preces vai pakalpojumus tirgot, tīrā kapitālisma apstākļos privātuzņēmumiem ir tiesības pašiem izvēlēties. Izvēles brīvība- materiālo resursu un naudas kapitāla īpašnieki šos resursus var izmantot vai realizēt pēc saviem ieskatiem. Arī darba veidu var izvēlēties pēc savām spējām un ieskatiem. Paterētāji savu naudas ienākumu robežās var brīvi pirkt tādas preces un pakalpojumus, kādus viņi uzskata par savu vajadzību apmierināšanai piemērotiem. Personiskā interese kā rīcības motīvs – piešķir ekonomikas funkcionēšanai virzību un sakārtotību. Peļņa ir tas, kas paliek pāri, kad no ieņēmumiem atskaitītas ražošanas izmaksas. Tieksme pelnīt ir tirgusekonomikas dzinējspēks. Peļņa ietekmē arī darbaspēka sadali, nosaka kapitāla izvietošanu. Konkurence nozīmē to, ka jebkura konkrētā ražojuma vai resursa pircēji un pārdevēji tirgū darbojas lielā skaitā un cits no cita neatkarīgi;- to, ka pircēji un pārdevēji var brīvi izvēlēties, kuros tirgos darboties un kurus atstāt. Savā starpā konkurē arī pircēji. Cena- ir lietu un pakalpojumu vērtība naudas izteiksmē. Vadības lomas ierobežotība- izpilda ekonomiskās f-jas: tirgusekonomikas aizsardzība( pieņem pretmonopolu likumus);nodrošinās ar sabiedriskās lietošanas precēm un pakalpojumiem; palīdzību maznodrošinātajiem; ekonomikas stabilizēšana.

14. Politika. Soc. politika ir viens no iekšpolitikas pamatvirzieniem. Tai ar dažādiem pasākumiem jānodrošina cilvēka eksistencei un dzimtas turpināšanai nepieciešamie sociālekonomiskie apstākļi. Soc. politikas uzd. ir nodrošināt soc. resursu atražošanos un sabiedriskās sistēmas stabilitāti, regulēt sabiedrības sociālo noslāņošanos. Soc. valsts ir tāda valsts, kas uzņemas atbildību lai tirgusekonomikas apstākļos tās pilsoņi dzīvotu labklājībā. Soc. politikas iespējas ir cieši saistītas ar valsts ekonomisko un finansiālo situāciju. Soc. politikas f-jas ir mazināt sociālo spriedzi un stabilizēt sabiedrību, tajā integrējot arī mazaizsargātās iedzīvotāju grupas. Soc. drošības pasākumi ir ar likumu ieviests institūts, kura darbība sabiedrības locekļiem kompensē sociālā riska izpausmes, bet darbnespējīgiem sabiedrības locekļiem gādā eksistences līdzekļus. Soc. drošības pasākumu pamatveidi: *pašpalīdzība- pamats ir cilvēku juridiskā vienlīdzība un brīvība, indivīda personiskā ierosme un paša spēki. *publiskā tiesiskā aizsardzība- noteikumi un priekšraksti, kas amatpersonām liek sargājamo personu labā kaut ko darīt vai nedarīt. * soc. apdrošināšana- kompensē sociālā riska izpausmes. *soc. nodrošināšana- attiecas uz soc. risku, izdevumus, ar ko saistīta kompensācija cietušajai personai vai tās ģimenes locekļiem, sedz vienīgi valsts vai pašvaldības. * soc. palīdzība- atbalsts darbnespējīgiem sabiedrības locekļiem, kuri nonākuši trūkumā.

15.Moderno sabiedrību attīstība un nākotne.20.gs. Rietumu sabiedrībā būtiski ir mainījušies soc. ekonomiskie apstākļi. Tehnoloģiskais progress, industrializācijas izvērsums, informatīvās sabiedrības tapšana noteikusi jauna sociālās stratifikācijas modeļa veidošanās. Sabiedrības pamatdalījums 3 šķirās- augšējais slānis, vidusšķira un sociālajā pozīcijā zemākā sabiedrības daļa. Pamats šim dalījumam ir sociāli ekonomiskās struktūras noteiktais ienākumu apjoms. Strata finansiālo situāciju ietekmē īpašuma attiecības, vēsturiski izveidojusies tendence garīgā un fiziskā darba veicēju nošķīrumā dzīves kvalitātes noteikšanā, profesiju sociālā nozīmīguma lomas izpratnes stereotipu īstenošana materiālā atalgojuma ziņā, kā arī tehnoloģijas attīstības radītā tirgus konjunktūra. Sabiedrības augšējo slāni veido neliela iedzīvotāju daļa(raž. līdzekļu īpašnieku, finanšu kapitāla pārvaldītāju, tautsaimnieciskā procesa organizatoru elites pārstāvju, atsevišķo priviliģētāko profesiju ievērojamāko izpildītāju kopums), kas ir monopolizējis varu, lai saglabātu eksistējošo politisko sistēmu un savu statusu tajā. Augšējais slānis izmanto demokrātiskajā vidē atzītos paņēmienus pārējās sabiedrības daļas ideoloģiskai kontrolei, manipulējot ar apziņas ieviržu veidošanu. Elite turpina palielināt finansiālo uzkrājumu apjomu, kurš ļauj arvien vairāk nostiprināt savu soc. statusu. Sab. augšslānis nav noslēgts. Problēmu veido bagātības koncentrācija noziedzīgās, ienesīgās aktivitātes jomās. Ēnu ekonomikas līderi meklē un atrod politisko lobiju varas struktūrās, veido saiknes ar sabiedrībā akceptētām biznesa sistēmām, „atmazgājot” naudu, tādejādi papildinot sabiedrības augšslāņa personālsastāvu. Sab. vidusšķirai nav īpašumā ražošanas līdzekļi, tā ieņem noteiktu vietu sabiedrības ekonomiskajā struktūrā, tirgus hierarhijā Nozīmīgs ir ienākumu līmenis. Šis slānis lielā mērā nodrošina sab. ekonomisko un politisko stabilitāti. Vidusšķiras cilvēki spēj nodrošināt savas ģimenes materiālo eksistenci, viņi ir materiāli neatkarīgi no valsts soc. palīdzības, ieinteresēti sabiedrības ekonomiskās varas dimensijas saglabāšanā, tautsaimniecības progresīvā virzībā, no tās ir atkarīga vidusšķiras ģimenes labklājība, tās finansiālais nodrošinājums. Latvijā u.c. postsociālisma zemēs ir vērojams vidusslāņa vājums. Vidusšķira ietver visai plašu noslāņojuma spektru atkarībā no darba garīgā rakstura, profesiju prestiža, ienākumiem. Sabiedrības zemāko slāni veido fiziskā darba strādnieki. Šo soc. stratu raksturo mazāki ienākumi, ierobežotākas profesionālās karjeras iespējas, lielāks bezdarba risks. Visai izplatīta ir šī soc. strata pašatražošanas tendence. Arī sabiedrības apakšējais slānis ir iekšēji diferencēts. Augšējo daļu veido kvalificēta darba veicēji, kuri ieņem visai stabilu soc. pozīciju. Zemāko šī strata daļu veido minimāli izglītoti, sabiedrības vērtējumā nepievilcīgu profesionālu uzdevumu veicēji. Tas ir soc. depresīvs slānis, kuram raksturīgs augsts hroniska bezdarba īpatsvars, zems atalgojums, nereti alkoholisms un vājas cerības perspektīvā uzlabot savu situāciju. Mūsdienu socioloģijā ir vērojamas vairākas soc. stratifikācijas interpretācijas. Neovēberisma tradīcijā tiek izdalīti 3 sabiedrības pamatslāņi: augšējā vidusšķira, zemākā vidusšķira un strādnieki. Joprojām ir saglabājusies tendence galveno robežšķirtni sabiedrības stratifikācijā skatīt starp valdošo šķiru un pārējo iedzīvotāju kopumu, pamatojoties uz ekonomiskās un politiskās varas sadalījuma principiālo nevienlīdzību. Stratifikācijas pamatu veido 2 pretspēku cīņa par varas sadalījumu soc.realitātē.

Leave a Comment