Saturs
Ievads 3
Biogrāfija 3
Ģimene 5
M. Zālītes dzimtas ciltskoks 6
Dzeja 7
Dramaturģija 12
Izmantotā literatūra 14Ievads
Māra Zālīte ir pazīstama un tautā iemīļota dzejniece, dramaturģe, jo viņas daiļradē īpaši saasinātas visai latviešu tautai tik nozīmīgas izdzīvošanas un brīvības, tagadnes un nākotnes uzdevumu problēmas. Ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (apbalvojums piešķirts ar Ordeņa domes lēmumu 1995. gada 8. novembrī.). Paužot savas tautas sāpes, ilgas un cerības, M.Zālīte saista tās ar visai cilvēcei svarīgiem jautājumiem – humānisma, garīgās kultūras nepieciešamību. Viņas darbi, kam dziļš sakņojums folklorā un mītiskajā pasaulē, runā reizē par aktuālo un mūžīgo.
M.Zālītes literārā darbība izpaužas galvenokārt dzejā un dramaturģijā. Daudz viņa uzstājusies arī dažādos rakstniekiem un citiem kultūras darbiniekiem veltītos sarīkojumos ar ievad vārdiem un runām, kas pēc satura mākslinieciskās formas vērtējamas kā esejas. http://www.skypomania.ru/playcasts/view.php?card=214620&code=81687fe2acdbb2e942d6e55a611d8c6145e73ae8Biogrāfija
Māra Zālīte ir dzimusi 1952. gada 18. februārī Krasnojarskas novadā. Viņas māti Ritu Zālīti (dzimusi Kalnaķivule) uz Sibīriju izsūtīja divreiz: 1941. gadā, kad viņa vēl bija bērns un 1950. gadā – jau kā Jelgavas pedagoģiskās skolas3. kursa audzēkni. Sibīrijā viņa iepazinās ar Māras tēvu Edvīnu Zālīti, kurš tika represēts 1941. gadā. Visspilgtāk no bērnības Māra atceras baltu sniegu, uz mājas sliekšņa baltus zaķus, kurus bija nomedījis tēvs, un – atgriešanos Latvijā 1956.gadā. Tas bijis ceļš vairāku nedēļu garumā, kuru Māra īsinājusi, uzrāpdamās vilciena augšējā plauktā un no turienes vērodama apkārtni.
Slampē mātes dzimtajā pusē, ģimenei ļāva apmesties pašu mājās. ‘’Tās sauc ‘’Bodnieki’’. Nostāsti vēstī, ka tur kādreiz bijis veikals. Vispār mūsu dzimtas saknes Slampē ir ļoti senas. Pirmie gadskaitļi, kas figurē dzimtas kokā, sākas ar tūkstoš septiņi simti…’’ Māra mācījās Slampes astoņgadīgajā skolā, bet, kad Murjāņos atvēra sporta internātskolu, viņa aizgāja uz turieni, jo esot visai žigli skrējusi un augstu lēkusi. Drīz gan noskaidrojies, ka no Māras sportiste neiznāks, jo viņai pietrūcis paša galvenā – sportiskās godkāres. Bet no skolas meiteni neizslēdz, jo Māra mācījās labi, un Murjāņos, starp citu, sākās arī viņas literārās gaitas: pirmais dzejolis tika parakstīts ar pseidonīmu Imanta… . tad sekoja studijas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1970-1975); tehniskās sekretāres un referentes darbs Latvijas Rakstnieku savienībā(starp citu šajā laikā iznāca arī viņas pirmais dzejoļu krājums ‘’Vakar zaļajā zālē’’ (1977), un tas tika atzinīgi novērtēts. Divus gadus bija dzejas konsultante žurnālā ‘’Liesma’’ (pašai nākamais dzejoļu krājums ‘’Rīt varbūt’’ – 1979.gadā) un Rīgas Jauno literātu studijas vadītāja. Līdz atmodai vēl bija tālu, taču cilvēki ‘’Mikrofona ‘82’’ dziesmu aptaujas visdedzīgāk balsoja pa Ulda Stabulnieka dziesmu ar Māras Zālītes vārdiem ‘’Tik un tā’’, kaut arī padomju funkcionāri to neatzina un dziesmai piešķīra tikai otro vietu. Publika aizkustinājumā skatījās Māras Zālītes pirmo lugu ‘’Pilna Māras istabiņa’’. Pēc sešu gadu klusēšanas klajā nāca arī viņas trešais dzejoļu krājums ‘’Nav vārdam vietas’’ (1985) un ceturtais – ‘’Debesis, debesis’’ (1988). Tā paša gada 24. jūnijā Burtniekos pirmo reizi skanēja Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokopera ‘’Lāčplēsis’’. Ovācijas, aplausi – ‘’Lāčplēsis’’, kurš tika uzrakstīts 1986. gadā, kļuva par Notikumu. Rīgā, Sporta manēžā, ‘’Lāčplēsis’’ tika izrādīts 43 reizes, un to noskatījās 172 tūkstoši cilvēku. Māru Zālīti varēja sastapt un dzirdēt gan lielajā manifestācijā Mežaparkā, gan Latvijas Tautas frontes mītiņos, gan diskusijās… . 1993. gadā Vīnē Mārai Zālītei pasniedza Johanna Gotfrīda Ferdera prēmiju par ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā. Desmit gadus un desmit mēnešus (1989-2000) Māra Zālīte vadīja arī Latvijā vienīgo literāro žurnālu ‘’Karogs’’. Astoņdesmito gadu beigās tas bija īsts padomju izdevums ar iesīkstējušām tradīcijām, uzpūstiem štatiem, un to visu īsā laikā vajadzēja lauzt. M.Zālīte bija pirmā tā laika redaktore, kas toreizējai Galvenajai literatūras pārvaldei uzrakstīja iesniegumu, ka viņas vadītais izdevums turpmāk ar to nesaskaņos materiālus un visu atbildību uzņemas redaktors. 2000. gada vasarā pēc aiziešanas no ‘’Karoga’’ pār ‘’apzinīgo pienākuma cilvēku’’, kā sevi dēvē pati Māra Zālīte, virsroku ņēma ‘’sieviete rakstniece’’. Īpaši ražīgi ir pēdējie pāris gadi: luga ‘’Margarēte’’, libreti ‘’Putnu operai’’ un rokoperām ‘’Kaupēn mans mīļais!’’, ‘’Indriķa hronika’’, ‘’Sfinksa’’, mūzikliem ‘’neglītais pīlēns’’, ’’Tobāgo!’’ Māra Zālīte strādā arī pie grāmatas par Imantu Ziedoni ‘’Sarunas kafejnīcā’’. Tagad rakstniece ir saistīta arī ar citiem pienākumiem: viņa ir Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja, un darāmā šajā lauciņā – latviešu valodas nostiprināšanā – ir tiešām daudz.
Māra vienīgā savā ģimenē ir Zālīte, visa pārējā ģimene ir Ķuzuļi. ‘’Savu uzvārdu nomainīju, jo, kad precējos, strādāju Rakstnieku savienībā par …sekretāri un viens no maniem darbiem bija nepārtraukti rakstīt, apliecinājumu, ka dzejniece Ārija Elksne ir tā pati Ārija Demidova – Fišere, kā dokumentēts pasē, jo citādi viņa nevarēja saņemt ne honorārus, ne ierakstītas vēstules un citus sūtījumus. Tā man bija laba mācība nemainīt uzvārdu…’’
Pastāv uzskats, ka dzejnieki nav labi vecāki: viņiem primārais ir radošais darbs un tāpēc sava personiskā piepildījuma un literāro ambīciju dēļ upurē ģimenes un bērnu intereses. Bet par Māru Zālīti tā nevar sacīt – viņa vienmēr ir jutusi atbildību par saviem mīļajiem un tādejādi lielā mērā savu māksliniecisko egoismu nerēķināties ar citiem apspiedusi.Ģimene
Māras Zālītes dzimtā ir bijuši vairāki vagari, vecmāmiņas māsa – Aspazijas draudzene, bet daudzi vīrieši krituši vai miruši izsūtījumā Sibīrijas klajumā.
Pirmie dokumentālie ieraksti baznīcas grāmatās par dzejnieces Māras Zālītes radiem atrasti 1748. gadā. Māras Zālītes atzaru, kas veidojies no Kalnaķivuļu un Ģenģeru dzimtas, pirms 10 gadiem pētījis profesionāls ģeneologs Jānis Plūksna. Deviņās dzimtas paaudzēs, kas dzejniecei ir ‘’pārredzamas’’ un dokumentētas, gandrīz visi bijuši turīgi Zemgales bajāri, bet nav bijis neviena rakstnieka vai mākslinieka. Trīs paaudzēs bijuši skroderi vai vagari. Ar to Māra pat nedaudz lepojas, jo par vagaru nelika šādu tādu cilvēku. ‘’Ceturtās paaudzes vagars varētu būt es, jo tāds man darbs – izrīkot.’’ Dzejnieces dzimtā tomēr ir divas interesantas, netiešas saiknes ar mākslas pasauli. Proti, Māras vecvecmāmiņas Almas Ģeņģeres māsa Luīze, dzīvodama Jūrmalā, Poruka prospektā 63 (te joprojām dzīvo M.Zālītes radi),pretī Aspazijas vasarnīcai, bijusi Aspazijas draudzene. Savukārt Almas brālis Augusts dzimtā bija pirmais ar augstāko izglītību, ko ieguva Vācijā mācoties par provizoru, un uz viņa pieminekļa Slampes kapos ir uzrakstīts ‘’Ars longa, vita brevis’’. Tā vārds ‘’ars’’ – ‘’māksla’’ – pirmo reizi ieskanas Māras zālītes dzimtā.
Māra Zālīte sāk publicēties periodiskā 70. gadu sākumā. Viņas literārā darbība izpaužas galvenokārt dzejā un dramaturģijā.Dzeja
Pirmajos divos dzejoļu krājumos «Vakar zaļajā zālē» (1977, aptver no 1970. līdz 1975. gadam sarakstīto) un «Rīt, varbūt» (1979, no 1975. līdz 1978. gadam sarakstītā dzeja) dominējošais vadmotīvs ir dzīves gaitu sākumā tik svarīgie sava “es” meklējumi. Jo, pēc dzejnieces domām, ja cilvēks savu «es» nav atradis, viņš būtībā nemaz nav bijis. Personība veidojas attiecībās ar ārpasauli, tās kodols nav sastindzis, nemainīgs, bet pakļauts nemitīgai dzīves plūsmai un mainās līdzi, tādēļ grūti tverams. Šai procesā cilvēks nedrīkst būt pret sevi vienaldzīgs novērotājs, personība ir jākopj, jau jaunībā jāieliek tās garīgie, tikumiskie pamati. Sev tuvo A. Sveicera domu, ka cilvēces vienīgais progress ir ētiskais progress, M. Zālīte attiecina vispirms uz katru sabiedrības locekli atsevišķi, jo tā taču veidojas no indivīdu kopuma.
M. Zālītes liriskās varones personība tiecas uz viengabalainību un harmoniju, uz cilvēka dabiskām tiesībām izjust prieku par dzīves skaistumu. Izrādās, tas nav viegli.
Bērns, kas vēl vakar zaļajā zālē spēlējies, jau «šorīt pirmoreiz / Skatīsies zāles sāpēs». Tā sākas jaunās dzejnieces pirmais dzejoļu krājums «Vakar zaļajā zālē» — ar gaišiem akordiem, ar prieku par zaļo zāli, ar mulsu izbrīnu, ka viņas labā roka “aizgāja pasaulē smejot. / Aizgāja rakstīt dzejas”. Un turpat blakus kā brīdinājuma piesitiens — vārds „sāpes”. Tās ir jauna cilvēka izjūtas, saskaroties ar skarbo realitāti, ar dzīves “trako balli”, jo “es taču neprotu dejot”. Var iebilst, ka tas ir tikai konstatējums, kas palicis dzejiska vispārinājuma līmenī kā daudz kas cits. Taču svarīgāk ir sajust, ka krājumā «Vakar zaļajā zālē» elpo jauna dvēsele, kas tiecas pretī dzīvei kā brīnumam un izsijā caur sevi svētkus un ikdienu, cerības un vilšanos, prieku un bēdas, bet smagākais, vērtīgākais paliek.
Kaut ari vēl tikai kā skice, kā uzmetums vēlāk līdz galam realizējamam darbam krājumā “Vakar zaļajā zālē” tiek radīts 70. gadu Latvijas jaunatnes koptēls ar tai raksturīgo dzīvesveidu un problemātiku. Te sastopam jaunieti, kas sabiedrībā mēdz būt ļoti komunikabls, it kā atraisīts, bet patiesībā ir noslēgts un savu īsto “es” nevienam neatklāj. Drīzāk gan slēpj aiz ārējas bravūras, asa «lecīguma».
Krājumā ievilkta kāda jaunajai dzejniecei raksturīga līnija, proti — analītiska sevis un savu izjūtu vērtēšana, kontrolēšana. Vienā un tai pašā dzejolī redzam, ka liriskā varone pārdzīvo. cieš, taču reizē savu pārdzīvojumu bezkaislīgi vēro it kā no malas. raugoties ar svešām acīm un ironisku smīnu. Šāda liriskas varones iekšēja sadalīšanās dažkārt izjauc dzejoļa emocionālo noskaņu. Labākajās vārsmās emocionālais un analītiskais moments ir līdzsvarots.
Salīdzinājumā ar pirmo dzejoļu krājumu, kur dominējošie ir gaišie cerību akordi, otrajā «Rīt, varbūt» jau diezgan spēcīgi ieskanas savrupības un vientulības motīvs, kas vispār raksturīgs 70. gadu dzejai Latvijā. Atsvešinātība kā augsts mūris, ko sabiedrība pati sev uzcēlusi, liedz nodibināt ciešākus garīgos kontaktus. Cilvēki, vienmēr no kaut kā baidīdamies, nespēj atvērties cits citam ne savās domās, ne pārdzīvojumos un šādā pus atklātībā apzināti rotaļājas ar vārdiem, kuros ir daļa patiesības, daļa ironijas, daļa spēles .
Jau šajā krājumā iezīmējas (un vēlāk kļūst noturīga) kāda M. Zālītes liriskajai varonei ļoti raksturīga īpašība — tieksme pārdzīvojumos, kas ir dziļi personiski, intīmi un varētu būt svarīgi viņai vien, neatklāties līdz galam, bet piesegt tos ar ironiju, ar spēli, ar pusvārdā pārtrauktu domu. Varbūt tā ir personības pašaizsargāšanās laikā, kad cilvēki nav patiesi un jūtu dzijums nav modē, varbūt iedzimta atturība, inteliģence un pašlepnums, kas neļauj izplūst ne skaļa prieka brāzmās, ne karstās izmisuma asarās. Taču tas nav ne jūtu deficīts, ne atsvešināta attieksme pret pasauli. Neviltotu, gaišu prieku un dziļas sāpes M. Zālīte uztver kā vērtības, kas ir nepieciešamas, lai cilvēks kļūtu garīgi bagāts.
Par būtisku personības mērauklu izvirzīta aktivitātes nepieciešamība. Tā konkretizēta kā vēlēš…anās būt devējam, radītājam un gribā pārvarēt paša dvēseles depresīvās, rudenīgās noskaņas. Tāpēc ir vajadzīga ticība, kas visas grāmatas kontekstā psiholoģiski pamatota, jo bez ticības nekāda radoša darbība nav iespējama. Te sākas lūzums M. Zālītes liriskās varones harmonijas izjūtā. Jo ir apzināta gan ideāla nepieciešamība, bet reizē arī nespēja to reāli saskatīt. Neatrodot noteiktu, skaidru ideālu, zūd arī konkrēts mērķis, pēc kura tiekties: “Iet. Meklēt. Cīnīt. / Kur? Ko? Par ko?” Tomēr šīs skeptiskās noskaņas neiznīcina organisko prasību pēc ideāliem, jo bez tiem nav iespējama izraušanās no visā dzīvē valdošās tukšuma sajūtas un vienmuļības. Šis konkrēti netveramais, neformulējamais ideāls tiek intuitīvi apjausts kā īpašs, visas sabiedrības pilnvērtīgai dzīvotspējai nepieciešamais garīgums, kuru tā sen zaudējusi. Reizē šī traģiskā pieredzē gūtā apziņa ir varbūt visspēcīgākā saite, kas vieno latviešu jaunatnes domājošo daļu 70. gados Latvijā. Bet jaunatne tikai asāk, jūtīgāk reaģē uz to, kas notiek visā sabiedrībā. Doma par garīguma nepieciešamību plūst cauri krājumam kā zemstrāva, kas izlaužas vienā no krājuma emocionāli spēcīgākajiem dzejoļiem “Mums pietrūkst vienas dzērves kāsī…”:
Mums pietrūkst vienas dzērves kāsī.
Mēs piekusušas neapstāsim
un savus spārnus pāri klāsim
ikvienai dvēselei.
Bet pietrūkst vienas dzērves kāsi,
kam gaiša mīla krūtis rūgst.
Mums tieši tādas dzērves trūkst.
M. Zālītes otrajā krājumā, kurā biežāk nekā pirmajā vērojamas izteikti filozofiskas pārdomas, parādās nāve kā dabiska dzīves daļa, pārtapšana. Cilvēka dzīves īslaicīgums konfrontēts ar tautas radošā gara mūžīgumu, kas sniedz spēku arī atsevišķam indivīdam.
Diriģents satur mūs kopā,
diriģents spēku mums dveš.
Mēs vairs neesam koki,
mēs esam mežs.
(«Dziesmu svētki»)
Nākamais krājums «Nav vārdam vietas» (1985) ir ļoti blīvs un daudzveidīgs kā satura, tā dzejisko intonāciju ziņā. Gadiem ejot, vērīgāks un asāks kļuvis dzejnieces skatiens, kas saredz pasauli tik piepildītu — «Ar saulēm debesis, / Ar pīšļiem zeme. / Ar lapām koki / Un ar mīlestību sirds» —, liekas, visu šo pāri plūstošo bagātību nav pat iespējams sakārtot harmoniskā vienībā un izteikt dzejā, jo vienkārši „Nav vārdam vietas”. Grāmatas nosaukumam ir dziļa jēga. Vēl brīvais vārds tika modri uzraudzīts gan redakcijās, gan cenzūrā. Vēl nebija pienācis laiks, kad skaidri un nepārprotami varētu rakstīt par verdzības slogu un tautas brīvības ilgām.
Krājumā «Nav vārdam vietas» ir pietiekami daudz tādu dzejoļu, kas savā saturiskajā un emocionālajā piesātinātībā, sabiedrībai būtiski domu atklāsmē kļūst par vienotājiem mezgla punktiem. Tās ir vārsmas, kurās visaptveroša mīlestība pret dzīvības brīnumu, pret mūžam mainīgo,- pretmetos garām plūstošo dzīvi («Visu dzīvo, kas apkārt kust, / nākam mīlēt un just un just, / vairāk just, nekā vārds to spēj teikt..»). Tie ir dzejoļi, kuros nesaudzīgi atklāts dzīves traģiskums un konkrētais pāraug filozofiskā vispārinājumā, liek domāt par tādām kategorijām ka dzīvība un nāve, mīlestība un naids, draudzība un nodevība:
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.
Ar sāpēm sapazīsies, satiksies ar mokām.
Vēl tevi draugi nodos. Mīlestība smies.
(„Tu es jauns, tev viss vēl priekšā …”)
M. Zālītes dzejnieces personība šai krājumā visspēcīgāk atklājas divos aspektos: simboliski tvertajā Mātes misijas tēlojumā un dziļi sakņotajā, pietātes pilnajā mīlestībā pret tēvu zemi Latviju.
M. Zālītes ceturtais krājums «Debesis, debesis» (1988) apkopo veselas desmitgades (1978—1988) dzejoļus, arī tos, kurus no iepriekšējām grāmatām izsvītroja. Nosaukums vedina domāt, ka te būs liegas romantikas apdvesta dzeja, bet izrādās — M. Zālītei debesis ir «milzīgais purvs — Brāļu kapi svecīšu naktī», kur «dvēsele zvaigznes sprauž pie kapu krūtīm kā saktis». Tā ir M. Zālītes visnopietnākā, visskumjākā grāmata, kurā nežēlīgā skaidrībā un patiesībā (un tādēļ ar satriecošu emocionālu spēku) apjausts visas latvi…ešu tautas liktenis, krustcelēs pienaglotās tautas liktenis, jo «Šī zeme — uz Eiropu logs / Ar krustu starp raudošām rūtīm». Dziļi un sāpīgi pazemotās tautas ievainoto pašcieņu atklāj dzejolis «Caur gadsimtiem latviešu lūgšana», kas tik ļoti sasaucas ar reālo situāciju dzīvē:
Pazemīgi es lūdzu — ļaujiet man
manu valodu lietot un savu māti
neaizliegt.
Pazemīgi es lūdzu — ļaujiet man
savu zemi mīlēt un savu godu neatmest.
Smeldzīgi traģiskajā noskaņā ieturētais krājums “Debesis, debesis” ir monolīts un vienots, bet ne vienmuļš. Tajā skan dažādas intonācijas, kontrastē sirsnīgs mīļums un dzēlīga ironija, analītiska, līdzsvarota pašapcere un emocionāla atvērtība. Skan maiguma un mīlestības piestrāvoti vienkārši vārdi, arī svētais, beidzot atbrīvotais vārds — Latvija, visaugstākās ētiskās vērtības — dzimtenes simbols katram latvietim.
Es turu savu roku
virs ziliem siliem, maigiem upju līčiem.
Nekas nav jāsaka, vien — Latvija.
(“Paldies jums…”)
Daudzi dzejoļi krājumā, tādi kā «Teiksma par Rīgu», «Balāde par parādīto godu», “Spēle ar vietvārdiem”, “Pienāk sals, dvēselei ezerā peldoties”, “Dzejolis pirms iemigšanas”, nes spēcīgu uz sabiedriskām, globālām parādībām vērstu ironijas lādiņu. Asā ironijas smaile bieži vien ietverta lakoniski trāpīgā raksturojumā, piemēram, «runa nav par brīvību, / bet par krātiņa labiekārtošanu», vai arī:
Dvēsele jūt — vēsi kļūst.
Bet tie» kas par dvēselēm rūpējas,
nebeidz medību taures pūst,
nebeidz himnas un odas kalt.
Dvēsele jūt — sāk salt
(“Pienāk sals, dvēselei ezerā peldoties”)
Rakstos par M. Zālīti dažkārt teikts, ka pēkšņi un negaidīti viņa pievērsusies dramaturģijai. Būtībā ne pēkšņi, ne negaidīti, bet gluži likumsakarīgi. Kā atzīst pati dzejniece, viņu neapmierināja tas, ka dzejā iespējams izteikt tikai atsevišķus dvēseles stāvokļus» atsevišķas domas vai idejas. M. Zālītes mākslinieces personība, spēcīgais intelekts grib izzināt un izprast cilvēka esamības pamatus, noskaidrot vispārējas kopsakarības. Rakstot dzejoļus reizē modās akūta nepieciešamība izteikties kādā citā plašākā formā, kas ļautu risināt tās sarežģītās un smagās problēmas, kādas izvirzīja laiks, kurā dzīvojam. Dzejniece jau agri (pat pirmajiem dzejoļiem blakus bija uzmetumi citos žanros) meklēja ceļu uz šo jauno formu, līdz izeju atrada drāmā. Tā kā M. Zālīti absolūti neinteresē konflikti to sadzīviskajās izpausmēs un nav arī vēlēšanās pa šķiedriņai preparēt cilvēka psihi, tad viņa neraksta ne sadzīves lugas, ne psiholoģiskas drāmas. Māru Zālīti nodarbina vispārcilvēciskas problēmas. Viņa ir dzejniece un vislabāk savas domas prot pateikt poētiskos tēlos — alegorijās, simbolos, tādēļ raksta dzejas drāmas, kuras nepretenciozi nosaukusi par dramatiskām poēmām.Dramaturģija
M. Zālītes vēlēšanās ir — radīt lugas, kurās aktuālais un mūžīgais darbotos kopā. Tādēļ viņa izmanto arhetipiskas situācijas, taču šajā mītiskajā, pārlaicīgajā pasaulē reizē iezīmē 20. gadsimta 70. un 80. gadu konkrētus vaibstus. Arī notikumu telpa, kas nav tieši apzīmēta, tomēr visvairāk atgādina Latviju. Šāds tēlojuma veids, kur ikdienišķajam pāri plūst mūžības elpa, emocionāli uzrunā skatītāju, liekot sava laika modernajam cilvēkam sajust, ka arī viņš ir mūžības daļa. Bet tas vedina domāt par savu vietu nepārtrauktajā dzīvības ķēdē, modina pašcieņas un atbildības jūtas katrā indivīdā.
Pirmās lugas «Pilna Māras istabiņa» (publicēta un iestudēta 1983. g.) tapšanu lielā mērā ierosināja vēlēšanas noskaidrot, ko latviešiem nozīmē vārds «Māra». Dzejnieci nepārliecināja uzskats, ka Māra ir kristīgajā ticībā sastopamās Marijas latviskojums. Vairākus gadus M. Zālīte pētīja šo jautājumu un savus uzskatus izteica esejiskā apcerē. Bet reizē bija ieviļņota fantāzija lugas radīšanai. Tautasdziesmās jūtamā plašuma un dzīvības atmosfēra dabiski ieplūda arī lugā un prasīties prasījās izpausties simboliskās formās. Vispirms — simbols ir jau virsrakstā minētā Māras istabiņa, kas pilna «sīku, mazu šūpulīšu». Tātad — tā ir dzīvības un nāves mūžam mainīgajā kustībā viļņojošā pasaule.
Lugā «Pilna Māras istabiņa» cilvēki gan dzīvo Māras valstībā, bet savu likteni veido paši. Šāda pieeja autorei ļauj brīvi risināt mūžīgo un vienmēr aktuālo indivīda un sabiedrības atbildības problēmu un meklēt cēloņus cilvēcības degradācijas procesam. Lugā “Pilna Māras istabiņa” atklājas, ka, dzīvodama bez Mātes mīlestības un gudrības, tauta ir zaudējusi sajēgu par tām patiesajām vērtībām, uz kurām balstās pasaule.
Tikumiskai pārbaudei lugā «Pilna Māras istabiņa» tiek pakļauti trīs brāļi, kuros grūtā dzīve un tēva brīnumstāsti modinājuši ilgas pēc pārticības un vieglākām dienām, pēc neizjusta pa saules skaistuma un cīnītāja slavas spožuma. Māras dotās brīnumdarītājas dāvanas bijušas labs pārbaudījums viņu rakstura stiprumam. Brāļi ir savu mūžu izniekojuši, pazuduši vieglumā. Tāds ir secinājums, kas izriet no lugas materiāla un sasaucas ar tautas sensenajām gudrajām domām, ka tikai darbs veido pilnvērtīgas dzīves cienīgu cilvēku. Reizē akcentēta doma, ka cilvēks un visa sabiedrība, kam nav liela un skaidra mērķa. kam nav ideāla, agri vai vēlu deģenerējas un neglābjami iet bojā. Tā ir viena no M. Zālītes daiļrades pamat atmiņām, kas pārliecinoši iedzīvināta lugā «Pilna Māras istabiņa».
Vairāku ētisko jautājumu risinājums luga saistīts ar t. s. tēvu un dēlu problēmu. Jaunā paaudze, ko pārstāv Miķeļa bērni Andrs, Madis un Arta, pret iepriekšējās pieredzi izturas dažādi. Tēva baudīt kāre, kurā viņš savu bagāto galdu tomēr neliedz arī citiem, Andrā pāraugusi alkatīgā īpašnieka instinktā. Viņš ir bezgala ciets, nešaubīgi paštaisns un viengabalains savā egoismā, kur nav ne kripatiņas mīlas pret tuviniekiem un dzimtajām mājām. Cilvēks kā garīga būtne viņā jau miris, visi ētiskie principi nodoti. Tikai vienu vienīgu reizi kā senaizmirstu jūtu uzzibsnījums zēnu pārņem mulsums – no Madaras glāstošā pieskāriena, liekot saprast, ka arī Andra ļaunuma pirmcēlonis ir cilvēciskas mīlestības trūkums.
Drāmas “Pilna Māras istabiņa” lirisko pamattoni veido personu replikas dzejā, kur autores radītie tēli sasaucas un dabiski saplūst ar tautasdziesmu, pasaku, dažādu rituālu elementiem. Gluži tāpat vienā rakstā saaužas dažāda stila replikas – vieglos pasteļtoņos iekrāsotas, poētiski smalkas ar dramatiski piesātinātām, spilgtām.
Simbolu lugai, kas ieved Māras dzīvības pilnajā istabiņā, raksturīgo plašo pasaules ainu dzejniece paredz radīt arī ar citu skatuviski izteiksmīgu komponentu palīdzību – skaņām, krāsām, gaismām. Ikdienišķais un sadzīviskais te mijas ar pasaku un teiku fantastiku, jo īsteni tikai plašajā brīnumu pasaulē kļūst ticama un var brīvi attīstīties simbolisku tēlu darbība.
Problēma par cilvēcības pamatvērtības saglabāšanu risināta arī M. Zālītes otrajā lugā „Tiesa”. …Te autore parāda lugā «Pilna Māras istabiņa» tēlotajam pretēju variantu – sabiedrība deģenerējas un kļūst par atbaidošu anticilvēku baru, ja spiesta dzīvot, precīzāk – veģetēt , nežēlīgos verdzības apstākļos.
Lugā viscaur jūtama autores dziļā ieinteresētība, vēlēšanās uzjundīt katrā cilvēkā apziņu, ka viņa dzīve nepieder tikai viņam vien, bet ir ieslēgta visas tautas likteņķēdē. Indivīds ir atbildīgs par savu darbību visas sabiedrības priekšā, un viņam jādzīvo pēc tās gadsimtos izveidotiem un pārbaudītiem ētiskajiem kritērijiem. Drāma „Tiesa”, kurā izmantota folkloras un vēstures viela, būtībā adresēta mūsdienu cilvēkam, aicinot pārbaudīt sevi, cik mēs katrs esam vērts un cik sveram visi kopā tautas vērtību svaros. Asi izvirzīts jautājums, vai var būt tādi apstākļi, kas ne vien izskaidro, bet arī attaisno cilvēka degradēšanos, noziegumu, antihumānu rīcību. M. Zālīte lugā polemizē ar Ģ. Merķeli, kurš noraida vācu muižniecības izvirzīto apsūdzību pret latviešu tautu kā tikumiski pagrimušu, visu vainu uzveļot nežēlīgiem sociāliem apstākļiem.
Daudzās apcerēs par M. Zālīti akcentēta dzejnieces, dramaturģes, kultūras darbinieces veidā, erudītā gaišredzība, spēja ierakties parādību dziļākajos slāņos, izprast notikumu cēloņsakarības un prognozēt attīstības gaitu. Intelekts un emocionalitāte. Loģiskus un skaidrība. Spilgta tēlainība un fantāzija. Vispārcilvēciskais, nacionālais, individuālais. Vai ar šiem atslēgas vārdiem var atšifrēt dzejnieces būtību?Izmantotā literatūra.
Māra Zālīte, Dzeja ‘’Lāčplēsis’’ ‘’Zvaigzne ABC’’
‘’Ieva’’, 27. marts, 13/14, 2002 ‘’Žurnāls Santa’’, 2002.g.
‘’Literatūra 9. klasei’’ ‘’Zvaigzne ABC’’, 2002.g.
Literatūras mēnešraksts ‘’Karogs’’, 2/2002 a/s ‘’Preses nams’’, 2002.g.
‘’Latviešu Rakstniecība Biogrāfijās’’ ‘’Latvijas Enciklopēdija’’, 1992.g.
‘’Privātā dzīve’’, #25 1999 ‘’Žurnāls Santa’’, 1999.g.
‘’Vides vēstis’’, 3/2000. ’’Vides aizsardzības klubs’’ , 2000.g.