Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven, kristīts 1770. gada 17. decembrī Bonnā, miris 1827. gada 26. martā Vīnē) bija vācu klasiskās mūzikas komponists. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku diženākajiem komponistiem, kurš ir ietekmējis daudzus vēlāko gadu mūziķus. Bēthovenu nosacīti dēvē par pirmo romantiķi, jo, lai gan viņa skaņdarbi pamatā ir klasiski, atsevišķos sacerējumos parādās jau brīvākas, romantiskākas intonācijas. Viņa pazīstamākie darbi ir 5. simfonija, 9. simfonija, kā arī klavieru skaņdarbi Elīzei un Mēnesnīcas sonāte. Eiropas Savienības himnā ir izmantots Bēthovena 9. simfonijas koris “Oda priekam”.
Biogrāfija.
Ludvigs van Bēthovens dzimis nelielā vācu pilsētiņā Bonnā. Zēna muzikālās dotības atklājās agri. Tēvs mācīja savam dēlam mūziku, taču viņš bija nepieredzējis pedagogs, neiejūtīgs mūziķis, neatsaucīgs, reizēm pat cietsirdīgs. (Mazā Mocarta slava nedeva viņam mieru). Vispirms tēvs mācīja viņam spēlēt klavesīnu, vēlāk viņa draugi, mūziķi, iemācīja zēnu spēlēt vijoli, ērģeles un altu. Astoņu gadu vecumā mazais Bēthovens pirmo reizi koncertēja Ķelnes un citās Vācijas pilsētās. Tēvs, redzēdams, neko vairs dēlam nespēj iemācīt, pārtrauca nodarbības ar viņu. Naudas trūkuma dēļ, desmit gadu vecumā, izņēma viņu arī no skolas. Trūkuma un nedienu novārdzināta saslima Ludviga māte. Divpadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt par ērģelnieku galma kapelā. 1782. gadā Ludvigs van Bēthovens sastop tā laika lielisku komponistu, pedagogu un ērģelnieku Kristiānu Nēfi, kurš izprot zēna savdabīgo talantu. Tieši Nēfe iepazīstināja ar J.S.Baha, F.E.Baha, G.F.Hendeļa, J.Haidna un V.A.Mocarta labākajiem skaņdarbiem. Tā likdams stingrus pamatus Bēthovena jaunrades attīstībai. Skolotājs palīdzēja arī iespiest pirmos skaņdarbus. Paklausīdams Nēfes padomam, jauneklis daudz lasīja, mācījās svešvalodas (latīņu, franču, itāļu). 1787.gadā Ludvigs van Bēthovens devās uz Vīni. Lai sastaptos ar Mocartu un uzklausītu viņa padomus. Bēthovens spēlēja savus skaņdarbus un improvizēja. Mocarts bija pārsteigts par jaunekļa fantāzijas bagātību un drosmi, par neparasto – bangojošo, brāzmaino atskaņojumu veidu. Pievērsdamies klātesošajiem, Mocarts izsaucās: “Ievērojiet viņu! Viņš vēl liks par sevi runāt!” Nomira Bēthovena māte un viņam nācās atgriezties Bonnā un uzņemties rūpes par ģimeni. Bēthovens sāka strādāt operas teātrī, kur spēlēja altu, uzstājās koncertos, pasniedza bezgala daudz stundu. 1789. gadā norisinājās Francijas revolūcija, tika pasludināta brīvība, vienlīdzība, visu cilvēku brālība. Pret karaļa varu bija sacēlusies tauta, kas izraisīja Bēthovenā kvēlu atbalsi. Šiem ideāliem viņš palika uzticīgs visu mūžu. Tikšanās ar Haidnu , kurš brauca cauri Bonnai, nostiprināja lēmumu doties uz Vīni, lai mācītos pie izcilā komponista. 1792.gadā 22 gadus vecais komponists ieradās Vīnē, kur nodzīvija līdz pat mūža galam. Tanī laikā Vīne bija viens no lielākajiem mūzikas centriem ne tikai Austrijā, bet visā Eiropā. Turp devās tā laika labākie komponisti. Uz Vīnes teātra skatuves tika uzvestas operas, koncertos skanēja simfoniskie un kamermūzikas skaņdarbi. Savā starpā sacentās atskaņotājmākslinieki virtuozi. Šeit dzīvoja un komponēja pasaulē pazīstamie Haidns un Mocarts. Vīnes ielās un laukumos spēlēja tautas muzikanti. Bēthovena vārds drīz vien kļuva pazīstams. Vispirms viņš Vīni iekaroja kā pianists. Vīniešus pārsteidza jaunā mūziķa vētrainās improvizācijas, viņa fantāzijas bagātība. Bēthovens sāka spēlēt uz tolaik jaunā instrumenta – klavierēm. Jaunais virtuozs, pilnībā pārvaldot savas mākslas tehniku, savaldzināja klausītājus, izvirzīdamies tālu priekšā visiem tā laika pianistiem. Arī Bēthovens pats, viņa ārējais izskats, viņa attieksme pret cilvēkiem lauza visus iesīkstējušos priekšstatus un pieņēmumus. Bez parūkas, bieziem, melniem matiem, spītīgi savilktas uzacis un cieši sakniebtās lūpas, turklāt viņš tā laika izpratnē bija pārāk nevērīgi un vienkārši ģērbies. Nereti Bēthovens bija ass pret bagātajiem augstmaņiem. Vienā no Bēthovena vēstulēm ir šādi vārdi: “Firstu ir un būs tūkstošiem. Bet Bēthovens ir tikai viens.” Bēthovena traģēdija bija viņa kurlums. Smagās slimības dēļ viņš vairījās no cilvēkiem, kļuva noslēgts. Slimības pirmās pazīmes viņš manīja 28 gadu vecumā. Neatlaidīgā ārstēšanās nelīdzēja, kurlums arvien vairāk padziļinājās. Bēthovenu pārņēma izmisums, viņš bija gatavs šķirties no dzīves, tomēr mīlestība pret mūziku, doma, ka viņš spēj ļaudīm sagādāt prieku, izglāba viņu no traģiskās nāves. Par lūzuma gadu Bēthovena jaunradē kļuva 1802.gads. Turpmākie desmit gadi komponista dzīvē bija visražīgākie. Bēthovens kļuva pazīstams un cienījams visā pasaulē. Tika izdoti viņa skaņdarbi. Komponists turpināja pilnveidot savu meistarību. Bēthovens bija cerību enerģijas, spēka, gaišu cerību pilns. Taču tuvojās neveiksmes un sarūgtinājumi. Bez atbildes palika Bēthovena lūgums pieņemt viņu pastāvīgā darbā operas teātrī. Ar katru gadu jūtamākas kļuva materiālās grūtības. Grāfiene Terēze Brunsvika, kuru viņš mīlēja , tā arī nekļuva par viņa sievu. Bēthovens bija aizvainots, viņš dziļi cieta. Kurlums, kas aizvien pastiprinājās, padarīja viņu vēl vairāk noslēgtu un vientuļu. Bēthovens vairs neuzstājās solokoncertos. Viņš pārtrauca uzstāties kā diriģents un arvien retāk parādījās sabiedrībā. Lai saprastos ar cilvēkiem komponists sāka lietot klausāmās taurītes. “Sarunu burtnīcas” komponists izmantoja, lai saprastos ar saviem draugiem. 1824.gadā radās “Svinīgā mesa” – garīga satura kora skaņdarbs latīņu valodā. Tūlīt pēc mesas radās grandiozākais sacerējums – 9.simfonija (pēdējā). Komponists orķestrim papildus pievienoja solistus un kori. Mūža beigās Bēthovens palika uzticīgs saviem jaunības ideāliem. Simfonijas finālā skan vardi no F. Šillera odas “Priekam”: “Līksme, dievu kvēle skaistā, Elizejas saules stars.” Simfonijas beigās diženā mūzika, kas atgādina himnu, aicina visas pasaules tautas apvienoties, tiekties pēc laimes un prieka. Savas dzīves beigās Bēthovens kļuva kurls. Bēthovena pēdējie skaņdarbi bija kvarteti, kam ir neparasts veidojums un, kas ir sarežģīti ieceres ziņā. Tikai retais no Bēthovena laikabiedriem spēja šos skaņdarbus saprast. Dzīves pēdējos gados Bēthovens smagi slimoja ar nierēm. Četrreiz tika izdarīta operācija, taču nekas vairs nelīdzēja. Dižais komponists mira, kad pie viņa nebija neviena no piederīgajiem. Viņu pēdēja gaitā pavadīja desmitiem tūkstošu liels ļaužu pūlis. Bēthovens apbedīts Vīnes kapsētā. Nams Bonnā, kur viņš dzimis, pārvērsts muzejā.
Darbi.
• 9 simfonijas, 10. simfonija netika pabeigta
• 12 uvertīras
• 5 koncerti ar klavierēm
• koncerts vijolei ar orķestri
• 16 stīgu kvarteti
• 6 trio (dažādiem sastāviem)
• 32 sonātes klavierēm
• 10 sonātes vijolei un klavierēm
• 5 sonātes čellam un klavierēm
• 32 variācijas
• bagatelles, rondo, ekosēzes, menueti un citi skaņdarbi klavierēm (ap 60)
• Opera “Fidelio”
• “Svinīgā mesa”
• Tautasdziesmu apdares (skotu, īru, velsiešu), ap 40 dziesmu ar autoru vārdiem
VOLFGANGS AMADEJS MOCARTS
Volfgangs Amadejs Mocarts ir dzimis 1756. gada 27. janvārī Vācijā, Zalcburgā. Viņa vecāki – tēvs Zalcburgas arhibīskapa Šratenbaha galma mūziķis Leopolds Mocarts un māte Anna Marija Mocarte – ļoti uztraucās par jaundzimušā mazā Volfganga dzīvību, jo jau pieci Annas Marijas bērni bija miruši. Volfgangs tomēr izdzīvoja un nu viņi bija divi – Volfgangs un viņa māsa Marija Anna, kas bija gandrīz piecus gadus vecāka par brāli un jau vingrinājās klavierspēlē.
Leopolds Mocarts, aplūkojis savu jaundzimušo dēlu, piezīmēja, ka viņam esot mūziķa pirksti. Jau no agras bērnības Volfgangam bija asa un vērīga dzirde, viņš iemīlēja mūziku vēl pirms zināja, kas tā tāda ir. Viņš dziedāja vēl pirms iemācījās runāt.
Liela nozīme Volfganga Mocarta tapšanā par mūziķi bija viņa tēvam Leopoldam. Viņš gan bija godkārīgs un mantkārīgs, bet tādi bija gandrīz visi tā laika mūziķi – darbavietas valdnieku un magnātu galmos bija viņu vienīgais, starp citu – skopais, ienākumu avots; protams, ka viņi uztraucās par savām vietām. Taču Leopolds Mocarts rūpējās ne vien par dēla ienākumiem, bet, vispirms un visvairāk par viņa muzikālo izglītību, kas pamazām kļuva arvien plašāka. Volfganga tēvs bija ne vien komponists un daudzējāda ziņā ievērojams teorētiķis, bet arī lielisks, talantīgs pedagogs. Augsburgas grāmatsējēja dēls Leopolds Mocarts bija Volfganga Amadeja Mocarta pirmais audzinātājs un skolotājs. Viņš bija arī pirmais komponists, kura manieri Volfgangs sāka atdarināt. Tēva prieks nebija aprakstāms, kad viņš pamanīja trīs gadus vecā Volfganga patieso interesi par mūziku. Viņš sāka mācīt savam dēlam klavesīna spēli. Trīs reizes nedēļā pa stundai mazais Volfgangs mācījās gammas kā citi mazuļi mācās alfabētu. Kad Leopolda Mocarta dēlam bija četri gadi, viņš sacerēja savu pirmo koncertu klavesīnam. Šāds formulējums, protams, ir par skaļu bērna pirmajam mēģinājumam, bet tā viņš to nosauca un tai mirklī Leopolds Mocarts saprata, ka Dievs viņam ir sūtījis brīnumu.
Volfgangam bija seši gadi, kad tēvs veda viņu un viņa māsu uz Vīni, lai stādītu priekšā galmam. Visi, ieskaitot ķeizarieni Mariju Terēziju, bija sajūsmā. Marija Terēzija, lai gan nopietna un stingras dabas sieviete, tomēr bija laba un mīloša māte, viņu savaldzināja ne tikai mazā Mocarta spēle, bet arī viņa neviltotā sirsnība. Šīs jūtas bija abpusējas. Visā Vīnē un arī ārpus tās runāja par to, ka Volfgangs Mocarts sēdējis klēpī ķeizarienei un viņa ļāvusi sevi noskūpstīt.
Šai laikā Volfgangs jau komponēja. Viņš prata visus iespējamos spēles trikus, improvizāciju un varēja mierīgi spēlēt ar apsegtiem taustiņiem. Kā jau augstāk minēts, Leopolds Mocarts bija pirmais komponists, kura manieri Volfgangs sāka atdarināt, taču diezgan drīz viņi apmainījās lomām un tēvs nokļuva dēla ietekmē, jo Volfganga spilgtā radošā individualitāte izpaudās neparasti agri.
Jāpiezīmē, ka Mocarts alkaini uzņēma sevī ne vien mūziku, bet arī literatūru un citus mākslas veidus, arī matemātika viņam labi padevās. Pat dziedāšanas māku pie izcilā kastrāta Mancuoli viņš apguva ar patiesu prieku un sajūsmu, kaut gan saprata, ka pats nekad nespēs labi dziedāt.
Mūzikas vēsturei nav zināms otrs tik agras visu veidu profesionālo iemaņu apguves piemērs. Jau gluži agrā bērnībā Mocarts bija tik ģeniāls, ka šī ģenialitāte brīžiem varēja šķist pat biedējoša, reizēm viņa māte klusībā vēlējās, lai viņas vienīgais dēls labāk būtu parasts bērns ar cilvēcisku bērnību nevis mazs, visu apbrīnots un apskausts ģēnijs. Pusaudža gados Volfgangs Amadejs viņam vien piemītošajā stilā komponēja operas, orķestra darbus, stīgu, taustiņinstrumentu un vokālus sacerējumus, diriģēja un spēlēja daudzus instrumentus. Izcilākā klavesīnista un ērģelnieka slava Eiropā nebija nepelnīta. Lielais Mocarta priekštecis Haidns zvērēja Volfganga tēvam “kā godīgs cilvēks Dieva priekšā’, ka jauneklis, kas pazemīgi dēvē sevi par viņa skolnieku, ir diženākais komponists pasaulē.
Laika gaitā Mocarta mūzika arvien vairāk atbrīvojās no ietekmēm un kļuva oriģinālāka. Viņa darbi bija oriģināli, spēcīgi, to uzbūve – sarežģīta, reizēm pat tik sarežģīta, ka publika nespēja viņa mūziku pieņemt un izturējās pret to rezervēti, muzikanti un dziedātāji teica, ka šo mūziku neesot iespējams ne spēlēt, ne dziedāt, bet tas gan bija izskaidrojams tikai ar viņu zemo profesionalitāti, jo Mocarts pats spēlēja daudzus instrumentus un zināja, kā jābūt komponētai mūzikai, lai to varētu spēlēt. Neskatoties uz to, ka Mocarta darbi kļuva aizvien labāki, publikas interese par viņu noplaka, jo lielākā daļa ietekmīgo cilvēku no mūzikas neko nesaprata, mūziķi un komponisti, kuri nebija ne uz pusi tik ģeniāli, no viņa baidījās un, visbeidzot – viņš taču vairs nebija brīnumbērns. Tā nu sanāca, ka Mocarta dzīves pēdējos gadus arvien vairāk aptumšoja trūkums, intrigas un pazemojumi. Arvien grūtāk kļuva uzturēt sievu un bērnu, samaksāt par dzīvokli, censties izkļūt no parādiem un visā šajā stresa atmosfērā vēl komponēt mūziku. Mocartam reizēm nācās pārvarēt sevi, lai uzrakstītu jautru un vieglu mūziku, kas tika no viņa prasīta, bet viņš tika ar to galā. Patiesībā mūzikas rakstīšana bija vienīgais, kas palīdzēja Mocartam izdzīvot un reizēm pat justies laimīgam, jo skumjā ikdiena neko labu nesolīja. Viņa sieva atkal bija stāvoklī, lai gan jau daudzi viņu bērni bija miruši neilgi pirms dzimšanas un arī Konstances pašas veselības stāvoklis sagādāja nopietnas bažas, piedevām Volfgangs nebija īsti pārliecināts, ka bērns, ko viņa gaida, patiešām ir viņa. To viņš tā arī nenoskaidroja, bet šis bērns piedzima dzīvs un vesels un bija otrais Mocartu bērns, kurš izdzīvoja. Viens no Volfganga Amadeja Mocarta pēdējiem darbiem bija opera “Burvju flauta” ar kuras palīdzību viņš vairoja ķeizara Jozefa II simpātijas. Tam bija arī sava tumšā puse – tas viesa patiesu nemieru Mocarta skauģos, īpaši ķeizarvalsts pirmajā mūziķī Saljēri.
Mocarts bija pārliecināts kristietis, lai gan bija masonu ložas biedrs. 1791. gada astoņpadsmitajā novembrī Mocarts Vīnes ložā diriģēja “Mazo masonu kantāti”, ko bija sarakstījis par godu ložas jaunā tempļa atklāšanai. Tā bija Mocarta pēdējā uzstāšanās. Pēc pusdienām pie Saljēri Mocartam kļuva ļoti slikti un divdesmitajā novembrī viņš bija spiests likties gultā, kur nogulēja līdz ceturtajam decembrim, kas arī bija viņa dzīves pēdējā diena. Naktī uz piekto decembri Mocarts mira. Viņu apglabāja Sv. Marka kapsētā lielā steigā saskaņā ar trešās šķiras bēru ceremoniju – iemetot lielā kopējā kapā, kur glabāja klaidoņu un pašnāvnieku līķus. Mocarta slimības laikā ārsti uzstādīja visfantastiskākās diagnozes, kas runāja pretī cita citai. Nedēļu pēc komponista nāves presē parādījās ziņas, ka viņš noindēts. Ļaudis runāja, ka šajā noziegumā vainīgs Saljēri, arī pats Mocarts pirms nāves centās par to pārliecināt ārstus un savus tuviniekus, taču tad viņam neviens neticēja. Saskaņā ar Bēthovena sarunu burtnīcu publicētajām piezīmēm 1823. – 1894. gadā Saljēri pats atzinies draugiem izdarītajā noziegumā. Līdz pat pēdējam laikam Saljēri uzskatīja par garīgi slimu un viņa atzīšanos – par vājprātīgā murgiem. Taču tikai pēdējos desmit gados vien visas pasaules medicīnas žurnāli ievietojuši vairākus desmitus rakstu, kuros konstatēts, ka, spriežot pēc laikabiedru izteikumos minētajiem neilgās slimības simptomiem, Mocarts noindēts ar sublimātu.
JOZEFS HAIDNS
Jozefs Haidns dzimis 1732. gada 1. aprīlī Austrijā Roravas ciemā. Viņa vecāki ļoti mīlēja mūziku, viņiem bija arī muzikālas dotības, tā kā Jozefs jau no bērnības bija ciešā saskarē ar mūziku. Zēns arī bija apdāvināts un viņam bija ļoti laba balss. Vīnes komponists un kapelmeistars Georgs Reiters, ievērojis Jozefa Haidna neparasti skaisto soprānu un izteikto muzikalitāti, aizveda zēnu sev līdzi uz Vīni, kur viņš sāka dziedāt Sv. Stefana katedrāles korī. Koris prasīja daudz laika un pūļu, mācībām Haidnam atlika maz laika. Haidns jau tajā laikā izjuta vēlmi komponēt, bet kora vadītājs Reiters zēna pirmajiem kompozīcijas mēģinājumiem neveltīja gandrīz nekādu uzmanību. Deviņu gadu laikā Jozefs Haidns saņēma divas kompozīcijas teorijas stundas.
Liela nozīme Haidna radošajā izaugsmē bija Vīnes mūzikas dzīvei, itāliešu operai un instrumentālajai mūzikai. Ar savu aso prātu un ģeniālo uztveri jauneklis uztvēra mūziku un analizēja to, pārvērsdams šos muzikālos iespaidus par lielu, ģēnija apdvestu mākslu.
Kad kora zēni sasniedza vecumu, kurā iestājas balss lūzums, viņus no kora atlaida. Šāds liktenis piemeklēja arī Haidnu. Gadi, kas sekoja atlaišanai no kora, bija smags pārbaudījums. Darbu bija grūti atrast. Ar visiem saviem talantiem Haidnam neizdevās dabūt pat ērģelnieka vietu kādā baznīciņā. Šīs neveiksmes pamudināja Haidnu atgriezties Vīnē, kur viņš bija spiests pasniegt privātstundas par smieklīgi zemu samaksu. Šai laikā Haidns daudz mācījās gan dažādu instrumentu spēli, gan kompozīcijas mākslu, pētīja un analizēja citu komponistu darbus un komponēja arī pats. Lielu iespaidu uz Jozefu Haidnu atstāja Filipa Emanuela Baha darbi un galvenokārt viņa klavieru sonātes; F. E. Baha ietekme manāma daudzos Jozefa Haidna agrīnajos darbos.
Vēlme apgūt kompozīcijas mākslu nedeva mieru un, tā kā Jozefam nebija naudas studijām, viņš iestājās itāliešu komponista, dziedātāja un pedagoga Nikolo Porporas dienestā, kur izpildīja ne tikai pavadītāja pienākumus, bet arī kalpoja sulaiņa vietā. Strādādams pie itālieša, Haidns papildināja savas zināšanas kontrapunktā un ģenerālbasā.
Pirmie Haidna darbi bija apmēram 20 kvarteti – viņa pirmie darbi instrumentālās kamermūzikas žanrā. 1759.gadā čehu grāfs Maksimiliāns Morcins pieņēma Jozefu Haidnu darbā par kapelmeistaru savā namā. Pirmā kapela, kas atradās Haidna pakļautībā, sastāvēja no 12 cilvēkiem. Šeit tapa komponista pirmās simfonijas. Pēc diviem gadiem no darba Morcina namā Jozefs Haidns pāriet dienestā pie firsta Paula Antona Esterhāzi, kur nostrādā 30 gadus. Šeit Haidnam bija ļoti daudz darba, bet tomēr viņš prata atlicināt laiku arī komponēšanai. Pēc Antona Esterhāzi nāves Haidns nonāca firsta Nikolaja Esterhāzi pakļautībā. Kalpošana despotiskajam Nikolajam Esterhāzi bija daudz smagāka, brīžiem pat pazemojoša, arī laulības dzīve nenesa gaidīto laimi. 18.gs. 70-ajos gados sacerētajā mūzikā bieži atspoguļojas komponista dvēseles pārdzīvojumi, tos caurauž skumjas, pat traģiskas noskaņas.
18.gs. 80-ajos gados Haidna kompozīcijas sasniedza stila tīrību, pilnīgu briedumu un meistarību. Šajā gadu desmitā sākās Haidna un Mocarta – šo divu ģēniju – draudzība. Viņu savstarpējā ietekme, kaut arī neliela, nevar palikt nepamanīta.
18.gs. 90-ajos gados sākās Haidna koncertceļojumi uz Angliju. Atceļā no pirmā ceļojuma, kas bija ildzis pusotru gadu, Haidns Bonnā sastapās ar jauno Ludvigu van Bēthovenu. Pēc šīs tikšanās Bēthovens nolēma doties uz Vīni, lai kļūtu par Haidna skolnieku, tomēr Haidns nevarēja pilnībā apmierināt Bēthovena vēlmi, jo gatavojās otrajam ceļojumam uz Angliju. Arī šis ceļojums ilga pusotru gadu. Šo ceļojumu rezultāts bija Haidna profesionālā un morālā izaugsme, popularitātes paaugstināšanās un simfoniju sērija, kas sastāvēja no 12 simfonijām un saucās “Londonas simfonijas”.
Londonā Haidns bija dzirdējis Hendeļa oratorijas, kas atstāja uz viņu lielu iespaidu. Lielākie skaņdarbi, kas noslēdza Haidna darbību, bija oratorijas “Pasaules radīšana” (1799.) un “Gadalaiki” (1801.), tomēr Hendeļa ietekme tajās nav manāma.
Pēdējo septiņu savas dzīves gadu laikā Haidns nekomponēja neko. Iespējams, ka tam par iemeslu bija apstāklis, ka Haidns bija tipisks 18. gadsimta pārstāvis, viņš nespēja izprast franču revolūciju un tautu atbrīvošanās kustību, ko bija izraisījuši Napoleona kari. Haidns šos notikumus uztvēra kā bojā eju, tie viņu biedēja. 1809. gada 31. maijā komponists mira.
Rihards Vāgners.
Vilhelms Rihards Vāgners (dzimis 1813. gada 22. maijā Leipcigā, miris 1883. gada 13. februārī Venēcijā) bija vācu komponists, mūzikas teorētiķis un esejists, galvenokārt pazīstams ar savām operām. Viņš bija ļoti pretrunīga personība, gan viņa muzikālo un dramatisko jaunievedumu dēļ, gan arī viņa antisemītisko uzskatu dēļ. Pusgada vecumā zaudējis tēvu, patēvs bijis aktieris Ludvigs Geiers no Drēzdenes. Agrā jaunībā nodarbojies ar drāmu rakstīšanu, sarakstījis pat lielu traģēdiju, kurā darbības laikā mirušas visas 42 darbojošās personas. Interese par mūziku radās tikai pēc Vēbera un L. Van Bēthovena darbu noklausīšanās. Pēc koncerta, atgriežoties mājās, īsti nepazīstot notis, sāk spēlēt operas uvertīru. Saprotot, ka no komponēšanas bez zināšanām neizdosies, nolēma mācīties. 20 gadu vecumā Vāgners pilnībā pievērsās operteātra skatuvei. Absolvējis Nikolaja skolu Leipcigā, studējis Leipcigas universitātes Filozofijas fakultātē, paralēli mācījies mūziku pie ērģelnieka Gotlība Millera un T. Veinlinga. 1833. gadā uzrakstīja savu pirmo operu ,,Frejas”. 1834. gadā angažēts Magdeburgas teātrī, 1836. gadā Kēnigsbērgā par korepetitoru, 1837. gadā uzaicināts par kapelmeistaru RPT. Rīgā organizējis simfoniskās mūzikas koncertus, kurus skanējuši L. Van Bēthovena simfonijas.
Frideriks Šopens.
Frideriks Šopens ir Poļu komponists un bijis izcils pianists, tāpēc, ka viņš lielākoties komponēja skaņdarbus klavierēm.
Frideriks ir dzimis 1810.gada 1.martā Želazova Volā (55 km uz rietumiem no Varšavas), bet miris no tuberkulozes 1849.gada 17.oktobrī Parīzē, Francijā. Frideriks nodzīvoja tikai 39 gadus. Un viņu apglabāja Parīzē, bet izpildot komponista vēlēšanos, sudraba urnu pārveda uz Varšavu un novietoja Svētā Krusta baznīcā.
20 gadu vecumā viņš bija spiests pamest savu dzimteni un doties uz Franciju, jo tika apspiesta poļu sacelšanās pret krievijas impēriju. Ilgas pēc dzimtenes viņš izteica mūzikā izmantojot poļu deju ritmus savos klavierskaņdarbos.
Jau no agriem gadiem izpaudās mazā Friderika spējas mūzikā. Pirmos savus skaņdarbus viņš sacerēja jau 7 gadu vecumā un sāka uzstāties 8 gadu vecumā.
Šopēns Parīzē ieguva vispārēju slavu, uzstājoties koncertos, lai gan viņam nepatika koncertēt lielās koncertzālēs, bet mazā draugu lokā, jo viņš zināja, ka draugi viņa mūziku tiešām saprot un mīl.
Romantisms – mākslas veids, kas nomainīja klasicismu Eiropas mākslā 19.gs. 20/30-tajos gados. Mākslas darbos spilgti izteikta mākslinieka attieksme pret attēlotajām parādībām, tādēļ tie iegūst īpašu emocionālu ievirzi. Vilšanās 18.gs. revolūciju rezultātos noteica divu romantisma virzienu izveidošanos. Galvenais romantisma virziens bija ar progresīvu, revolucionāru ievirzi, bet otrs reaģēja uz buržuāziskās iekārtas uzvaru, paužot reizē arī bailes no tautas revolucionārās kustības.
Baroks – mākslas periods un stils, kas aizsākās Eiropā ap 1600. gadu un dominēja visu 17.gs. Baroka mākslai raksturīgas krāšņas krāsas, liektas līnijas un formas, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms. Baroks izpaudās ne tikai tēlotājā mākslā, bet arī arhitektūrā, literatūrā un mūzikā.
Klasicisms – mākslas stils un literatūras virziens, kā arī tiem atbilstoša estētikas teorija no 17.gs. līdz 19.gs.sākumam; par paraugu izvirzīja antīko literatūru un mākslu(tās racionalitāti, līdzsvarotību, objektivitāti, lakoniskumu un formas stingrību), taču sižetiskās situācijās , tēlus un raksturus bagātināja ar jaunu idejisko saturu; izcēla varonību, augstus tikumiskos ideālus.
Renesanse – Šī kultūras apvērsuma dzimtene ir Itālija, kur tirgotāju un Baznīcas aktivitāšu dēļ bija uzkrātas lielas materiālās vērtības, intelektuālais potenciāls bija augstāks, nekā citur Eiropā, un kur sadrumstalotība daudzās mazās valstiņās un stipro kaimiņzemju ietekme bija pieņēmušas milzīgus apmērus. Tas veicina agrāk nepieredzētu garīgās dzīves uzplaukumu un radošo meklējumu daudzveidību.