Pirmā palīdzība

darbs darba aizsardzība

Rīga, 2008

PIRMĀS MEDICĪNISKĀS PALĪDZĪBAS SNIEGŠANA CIETUŠAJIEM

1. PIRMĀ PALĪDZĪBA

Pirmā palīdzība ir palīdzība cietušajiem, ko sniedz dzīvībai un veselībai kritiskos apstākļos persona ar vai bez kvalifikācijas medicīnā, neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma, savu zināšanu un iespēju apjomā. Lai pareizi sniegtu pirmo palīdzību, glābējam ir jāievēro atsevišķu pasākumu secība (glābšanas ķēdīte):
Tūlītējie pasākumi:
 izvērtēt paša un cietušā drošību (nevilkt ārā no elektrības ietekmes zonas, pirms strāva nav atslēgta);
 nodzēst liesmu, atslēgt elektrību, izslēgt gāzi;
 apturēt dzīvībai bīstamu asiņošanu;
 nepieciešamības gadījumā “A B C”;
 uzstādīt brīdinājuma zīmes negadījuma vietas norobežošanai.
Ātrās medicīniskās palīdzības (ĀMP) izsaukšana (ar iespējamiem sakaru līdzekļiem, kā arī izmantojot garāmbraucējus vai gājējus). Jāziņo:
 kur noticis (precīzu negadījuma vietu );
 kas noticis;
 cik cietušo un kādi bojājumi;
 atbild uz pārējiem jautājumiem.

UZMANĪBU!
Ātrās palīdzības izsaukuma telefona numurs 03 joprojām ir spēkā, taču tas darbojas turpat kur darbojās – tikai bijušajā PSRS, un t.s “sociālistiskās sadraudzības valstu” teritorijās. Tagad tas cituviet ir saglabāts, taču mēģinot izsaukt ātro palīdzību pa šo numuru, īpaši ārzemēs, var rasties problēmas, jo pārējā pasaulē neatliekamo, tai skaitā arī ātro palīdzību izsauc tikai pa starptautisko neatliekamās palīdzības izsaukuma numuru: 112 uz šo numuru var zvanīt visā Rietumeiropā, arī Latvijā, Amerikā, utt., bez maksas no jebkura telefona, taksofona, arī mobilā telefona, neatkarīgi no tā, kura kompānija (LMT, BaltCom GSM, utt.) šo telefonu apkalpo. Zvanīt var arī tad, ja mobilais telefons ir atslēgts no operatora. Ja vien mobilais telefons ir tehniskā kārtībā, zvans 112 būs efektīgs vienmēr!

Pirmā palīdzība:
 sīkāku brūču pārsiešana;
 cietušo apsegšana vēsā laikā;
 bezsamaņā guļošo novietošana stabilā sānu guļā;
 satrauktu nomierināšana u.c.
Transportēšanas nepieciešamība: cietušo nedrīkst vest nepiemērotā transporta līdzeklī. Un tomēr tas jādara, ja:
 cietušais smok vai noasiņo;
 klimatiskie apstākļi pasliktina cietušā stāvokli;
 sakaru trūkums neļauj saņemt palīdzību;
 sieviete dzemdē.

2. BEZSAMAŅAS NOTEIKŠANA

Cilvēks, kas atrodas bezsamaņā, neatbild uz uzrunu un nereaģē uz pieskārienu vai sāpīgu kairinājumu. Jāatceras secība :
1. uzrunāt – “ko guli, kas noticis ?”;
2. papurināt aiz pleca, bet, ja nereaģē, tad
3. izdarīt sāpīgu kniebienu rokas iekšpusē vai kājā.
Neaizmirstiet lūgt kādam citam izsaukt ātro palīdzību. Ja cietušais ir bezsamaņā, tad tālākas palīdzības sniegšanai ir nepieciešams:
“A” – novietot cietušo uz muguras uz cieta pamata;
– pārliecināties vai cietušais elpo;
– atliekt galvu, pārbaudīt mutes dobumu un nepieciešamības gadījumā to atbrīvot no ēdiena paliekām, un, pietuvinot savu vaigu, sajust izelpas gaisu un reizē novērot krūšu kurvja kustības.
Elpošana ir jāvērtē ne mazāk kā 10 sekundes. Ja cietušais elpo normāli, tad pagriezt to stabilā sānu guļā. Ja cietušais neelpo, tad pēc mutes dobuma pārbaudes izdarīt:
“B” – nekavējoties sākt elpināšanu “mute – mutē” 2 izelpas pēc kārtas, tad tūdaļ pārbaudīt pulsu uz kakla – miega artērijas abās pusēs pēc kārtas (bet ne vienlaicīgi), lai neradītu asins cirkulācijas traucējumus galvas smadzenēm. Pulss jākontrolē vismaz 5 sekundes katrā pusē. Ja pulss saglabāts, tad turpināt tikai elpināšanu 10 – 12 reizes minūtē, pēc katras minūtes atkal pulsa pārbaude.
Ja pulsa nav, jāsauc palīgā “sirdsdarbības apstāšanās!” un jāuzsāk:
“C”- slēgto sirds masāžu:
– atsegt krūšu kurvi;
– sataustīt pareizo masāžas vietu uz krūšu kaula;
– pareizi novietot rokas un izdarīt 15 masāžas uzspiedienus, saspiežot krūškurvi 4 – 5 cm (pieaugušam cilvēkam), patērējot 10 – 11 sekundes;
– seko jauna izelpa 2 x, pēc tam atkal 15 x masāža;
– pēc 4 šādiem cikliem (2:15) – pulsa kontrole.
Uzsākto elpināšanu un sirds masāžu turpināt:
– līdz atjaunojas sirds darbība un elpošana;
– ierodas ātrā palīdzība.
Ja ir divi glābēji, tad viens elpina, otrs – izdara sirds masāžu. Elpināšanas un masāžas attiecība ir 1:5. Pēc 10 cikliem – pulsa kontrole. Pēc laika glābēji, nepārtraucot atdzīvināšanu, var mainīties vietām.

A B C

“A B C ” īpatnības bērniem no 1- 8 gadu vecumam:
Bērnam gan elpošana, gan sirdsdarbība ir biežāka nekā pieaugušam, tāpēc elpināšana ir jāizdara 20 reizes minūtē. Sirds masāžu izdara ar vienas plaukstas pamatni, vienu pirkstu uz augšu no ribu loka savienojuma, 2 – 3 cm dziļi ar frekvenci 80 reizes minūtē. Elpināšanas un masāžas attiecība ir 1:5. Par sirdsdarbības atjaunošanos liecina:
– sejas krāsas normalizēšanās;
– acu zīlīšu sašaurināšanās;
– pulsa sataustīšana.
Ja cietušais neelpo, tad jāturpina viņa elpināšana 10 – 12 reizes minūtē. Atjaunojoties elpošanai un sirdsdarbībai, cietušo jāturpina novērot, jo elpošanas un sirdsdarbības traucējumi var atkārtoties. Cietušā elpināšana ir jāuzsāk vai jāturpina arī tad, ja cietušais elpo mazāk kā 10 reizes minūtē. Ja atjaunojas elpošana – pagriezt cietušo stabilā sānu guļā.

3. ASIŅOŠANA

Palīdzība (ja ir ārēja asiņošana – caur brūci) jāsniedz, izmantojot vienreizējās lietošanas medicīniskos cimdus:
– asiņošanas apturēšana jāveic, cietušajam atrodoties guļus stāvoklī;
– izspiest brūci ar pirkstiem vai plaukstu;
– ja asiņo brūce rokā/kājā, tad roku/kāju pacelt uz augšu (ja nav kaulu lūzumi);
– nospiest asiņojošo asinsvadu tālāk no brūces;
– uzlikt spiedošu pārsēju;
– žņaugu drīkst pielietot tikai ārkārtējos izņēmuma gadījumos:
 ja ar spiedošu pārsēju asiņošana nav apturēta (lielo arteriālo asinsvadu bojājuma gadījumā rokā un kājā, kad asiņošana apdraud cietušā dzīvību);
 traumatiskas amputācijas gadījumā;
 ja ir vaļējs lūzums ar stipru asiņošanu.
Pielietojot žņaugu jāatceras, ka:
– to drīkst likt tikai uz drēbēm;
– 5 cm virs brūces;
– nedrīkst pārāk stipri novilkt žņaugu, lai netraucētu nervu;
– pēc žņauga uzlikšanas jāatzīmē uzlikšanas laiks;
– žņaugu nedrīkst turēt ilgāk par 1 stundu vasarā un 2 stundas ziemā. Žņauga pagatavošanai var izmantot elastīgu audumu, šalli u.c. Pēc žņauga uzlikšanas, iešinēt ekstremitāti kā pie lūzuma.
Iekšēju asiņošanu izraisa iekšējo orgānu bojājumi. Tās pazīmes ir: pieaugošs ādas bālums, āda klāta aukstiem sviedriem, vēsas ekstremitātes, slāpes, ātrs, vāji taustāms pulss.
Ja ir aizdomas par iekšēju asiņošanu, tad cietušajiem ir:
– jānodrošina miers;
– uz iespējamās asiņošanas vietas jāuzliek aukstums, cietušo steidzami jānogādā medicīnas iestādē.
Visos lielāku asins zuduma gadījumos (ja cietušais ir pie samaņas ) jānogulda ar zemāk nolaistu galvgali (arī transportēšanas laikā).

4. BRŪCES

Pirmās palīdzības sniedzējs sniedz tikai pirmo palīdzību, nevis ārstē! Palīdzības uzdevums ir apturēt asiņošanu un pārsiet brūci, lai pasargātu to no tālākas infekcijas iekļūšanas brūcē.
Palīdzība:
– cietušais jānogulda vai jāapsēdina;
– brūce jāpārsien ar tīru pārsēju, ievērojot arī asiņošanas apturēšanu.
Aizliegts:
– mazgāt brūci;
– lietot ziedes, aerosolus, dezinfekcijas līdzekļus;
– izvilkt svešķermeņus.
Izņēmums:
– apdeguma brūci nepieciešams atdzesēt;
– dzīvnieku koduma brūci mazgāt ar ziepju ūdeni (bīstami inficēties ar trakumsērgu).
Ja brūcē palicis svešķermenis, to neizņemt un nekustināt, brūci pārsiet kopā ar svešķermeni.

5. SKELETA TRAUMAS

Cilvēkiem bez medicīniskās izglītības ir grūti atšķirt dažādu traumu veidus (sasitumus, mežģījumus, lūzumus), tāpēc katru tādu traumu nosacīti jāuzskata par lūzumu. Sniedzot palīdzību, svarīgi nepastiprināt sāpes, bet vaļēja lūzuma gadījumā apturēt asiņošanu un pārsiet brūci. Pie traumas nedrīkst mainīt cietušā stāvokli un pārvietot to bez sevišķas nepieciešamības, kamēr notikuma vietā ierodas ĀMP.

1.Roku/kāju traumas pazīmes:
– sāpes;
– deformācija;
– nespēja kustināt roku/kāju.
Palīdzība:
– saglabāt traumas radīto deformāciju;
– izdarot mobilizāciju, padarīt nekustīgu vismaz vienu locītavu virs un vienu locītavu zem traumas vietas, izmantojot dažādus gadījuma priekšmetus;
– roku fiksēt trīsstūrveida lakatiņā. (ja traumēts augšdelms vai kāja);
– nekustināt un nepārvietot, ja tas nav absolūti nepieciešams;
– izsaukt ātro palīdzību;
– ārkārtējā gadījumā, ja cietušo nepieciešams transportēt pašam, tad traumēto roku fiksēt pie krūšu kurvja; kājai gar abām pusēm piesaitēt attiecīga garuma dēlīšus vai citus gadījuma priekšmetus, vai arī piesaitējot veselo kāju pie traumētās.

2. Galvas traumas pazīmes:
– apziņas un līdzsvara traucējumi;
– bezsamaņa;
– reibonis, slikta dūša vai vemšana;
– paplašināta acu zīlīte vienā acī.
Palīdzība:
– noguldīt ar paceltu ķermeņa augšdaļu;
– ja ir vemšana, tad cietušā galvu pagriezt uz sāniem;
– izsaukt ĀMP.
3. Mugurkaula traumas pazīmes:
– sāpīga mugurkaula deformācija;
– iespējami jušanas un kustību traucējumi.

Palīdzība:
– ja nav nepieciešams izdarīt sirds-plaušu atdzīvināšanu, tad vēlams nemainīt cietušā stāvokli, līdz ierodas ĀMP;
– ārkārtējos gadījumos (sakaru trūkums, slikti klimatiskie apstākļi) cietušo transportē pašu spēkiem, to noguldot uz cieta pamata.
4. Krūšu kurvja traumas pazīmes :
– sāpes, kas pastiprinās elpojot;
– apgrūtināta elpošana, smakšana;
– klepus;
– asins atklepošana;
– pulsa paātrināšanās.
Palīdzība:
– cietušo novietot pussēdus vai guļus uz traumētās puses, lai mazinātu sāpes un atvieglotu elpošanu;
– izsaukt ĀMP.
Smakšanas gadījumā, ja nav iespēja nodrošināt elpošanu, steidzami transportēt.
Ievainojuma gadījumā bez minētām pazīmēm ir arī vēl brūce, caur kuru elpojot krūšu kurvī iekļūst gaiss, kas vēl vairāk apgrūtina elpošanu. Bez iepriekšminētajiem palīdzības pasākumiem, jāuzliek ciešs pārsējs uz brūces.
5. Vēdera traumas pazīmes:
– sāpes vēdera apvidū pēc traumas;
– cietušais ieņem piespiedu saudzējošu stāvokli, lai mazinātu sāpes;
– slāpes.
Vēdera ievainojuma gadījumā bez jau minētām pazīmēm ir arī brūce, caur kuru var izspiesties tauku plēves daļa vai zarnas cilpas daļa, vai arī caur brūci izdalīties zarnu saturs.
Kā slēgtu, tā arī vēdera ievainojuma gadījumos var būt iekšēja asiņošana (ja ir liesas, aknu, vai apzarņa asinsvadu bojājums), šoka stāvoklis un infekcijas draudi kuņģa, zarnu un žultspūšļa saturam nonākot vēdera dobumā.
Palīdzība :
– novietot cietušo guļus, kājas saliekt ceļos, zem tiem satītu rullī segu vai drēbes, lai mazinātu vēdera muskuļu sasprindzinājumu;
– izsaukt ātro palīdzību.
Vēdera ievainojuma gadījumā:
– pārsiet brūci, nesaspiežot izslīdējušo orgāna daļu. Šim nolūkam izgatavot no lakatiņa gredzenu, ko aplikt ap izslīdējušo orgānu, tad pārsiet, saiti fiksējot ap kāju.
Nedrīkst dot dzert, smēķēt un lietot medikamentus!
6. Iegurņa traumas pazīmes:
– stipras sāpes iegurņa apvidū;
– cietušais nespēj piecelties.
Palīdzība :
– cietušo noguldīt “vardes” pozā: uz muguras, kājas saliecot gūžas un ceļa locītavās; zem ceļiem palikt satītu segas rulli; bez vajadzības nekustināt;
– izsaukt ĀMP.
6. APDEGUMI
Pazīmes :
– ādas apsārtums, pietūkums;
– čulgu veidošanās, sāpes;
– dziļāku audu bojājumi (nesāpīgi, pelnu pelēkā krāsā).
Palīdzība :
– pārtraukt karstuma ietekmi uz audiem;
– sākt dzesēt apdegušās vietas ar aukstu ūdeni 10 – 15 minūtes;
– pēc atdzesēšanas viegli pārsiet vai pārklāt ar tīru palagu;
– izsaukt ĀMP;
– ja cietušajam samaņa saglabāta, tad dot daudz dzert (ūdeni, minerālūdeni).
Ievēro :
– ja deg naftas produkti, dzēšanai neizmantot ūdeni;
– neplēst nost piedegušos apģērba gabalus;
– censties nelietot ķīmiskus dzēšanas līdzekļus, bet, ja tiek lietots ugunsdzēšamais aparāts, tad nevērst to pret seju;
– ja apdeguma brūce ir lielāka par cietušā plaukstu, tad cietušais ir jāved obligāti pie ārsta;
– sejas apdeguma gadījumā ir jārēķinās ar iespējamu elpošanas ceļu apdegumu, kas var radīt draudus dzīvībai, tāpēc jānodrošina steidzama ārsta palīdzība.

7. APSALDĒJUMI
Pazīmes :
– apsaldētā ķermeņa daļa ir bāla;
– dedzinošas vai durstošas sāpes;
– jušanas samazināšanās;
– robeža starp veselo un apsaldēto ķermeņa daļu nav skaidri nosakāma.
Palīdzība :
– atbrīvot cietušo no cieši pieguļoša apģērba un apaviem;
– apsaldēto vietu (ķermeņa daļu) ietīt sausā apģērbā;
– pasargāt no jaunas aukstuma iedarbības;
– dot dzert siltu un saldu dzērienu.

Nedrīkst :
– masēt, sildīt un kustināt apsaldētās vietas;
– pārdurt čulgas, tikai pārsiet tās.

8. ATDZIŠANA

Atdzišana (pārsalšana) ir ķermeņa temperatūras pazemināšanās zem 35°C.
Pazīmes :
– drebuļi;
– miegainība;
– lēns pulss un elpošana;
– roku un kāju stīvums;
– bezsamaņa.
Palīdzība :
– pēc iespējas ātrāk ienest telpā, kurā ir istabas temperatūra;
– novilkt apavus un mitrās drēbes, uzģērbt siltas un sausas;
– ietīt cietušo segā;
– nodrošināt pilnīgu mieru;
Nedrīkst :
– dot alkoholu;
– kustināt, celt stāvus, masēt;
– likt guļā.
Nepieciešamības gadījumā veikt A B C.

9. ĶĪMISKIE APDEGUMI

Pazīmes :
– izmaiņas ādas krāsā (ja viela nokļuvusi uz ādas);
– pieaugošas stipras sāpes, ja ķīmiskā viela nokļuvusi gremošanas traktā;
– dedzinošas sāpes (degšana, ja fosfors nokļuvis uz ādas).
Palīdzība :
– sausu vielu nopurināt;
– skalot ar tekošu ūdeni skarto ādas vietu;
– pārsiet ar tīru pārsēju;
– bojāto apģērbu un apavus tūdaļ novilkt;
– ar fosforu skarto vietu turēt ūdenī (fosfors ūdenī nedeg) un censties ar kādu irbuli noņemt fosfora daļiņas, pēc tam skartai vietai uzlikt stipri slapju kompresi;
– izsaukt ĀMP.
Jāiegaumē :
– ar ūdeni nedrīkst skalot, ja uzlijusi sērskābe, tā jānoņem ar tamponiem;
– ķīmisko vielu skartās vietas nesmērēt ar eļļām vai citām taukvielām, jo daudzas vielas taukos šķīst, tā veicinot šo vielu ātrāku uzsūkšanos, radot saindēšanos;
– ja bojāts gremošanas trakts, nekad neizraisīt vemšanu! Drīkst dot dzert tikai tīru ūdeni, bet ne vairāk kā 200 ml.

10. ELEKTROTRAUMA
Palīdzība :
– jārūpējas par strāvas atslēgšanu;
– ja to nevar izdarīt, tad mēģināt izvilkt cietušo no bīstamās zonas ar elektrību nevadošiem priekšmetiem;
– ja cietušais bezsamaņā – novērtēt pulsu un elpošanu;
– ja nepieciešams, uzsākt “A B C “;
– apdeguma brūcēm uzlikt tīru pārsēju;
– izsaukt ĀMP.
Zibens traumas gadījumā ātri evakuē cietušo no negadījuma vietas (zibens bieži “sper” otrreiz vienā un tajā pašā vietā) un veic visus elektrotraumas gadījumā paredzētos pasākumus.

11. SLĪKŠANA
Slīkšana ir viens no biežākajiem nelaimes gadījumiem. Slīcējs, atkārtoti nonākot zem ūdens, cenšas pēc iespējas ilgāk neelpot. Tad elpas aizturēšanu nomaina forsētas ieelpas, kuru laikā elpošanas ceļos nonāk ūdens. Rīkles muskuļi, atbildot uz kairinājumu, spazmatiski savelkas, noslēdzot elpceļus. Cietušais ātri zaudē samaņu. Smadzeņu bojājumu izraisa skābekļa bads. Ja ūdens ir ļoti auksts, smadzenes var izturēt līdz 30 minūtēm.
Palīdzība:
– izvilkt cietušo no ūdens;
– izsaukt ĀMP;
– attīrīt mutes dobumu no svešķermeņiem;
– maksimāli censties izvadīt šķidrumu no elpošanas ceļiem;
– vēl esot ūdenī – elpināt no “mutes degunā”, ar plaukstu aizklājot muti, bet nokļūstot krastā – ABC;
– var mēģināt stimulēt elpošanas centru ar ožamo spirtu;
– sasildīt cietušo, bet nelietot termoforu. Labāk segas u.tml.
Sniedzot palīdzību slīkušajam, jāatceras, ka viņam var būt kakla skriemeļu bojājums, tāpēc vēlams izturēties kā pret cietušo ar mugurkaula traumu (galvu neatliekt).
Veicot mākslīgo elpināšanu, ja mutes dobumā atkārtoti parādās ūdens, tas laiku pa laikam ir jāatsūc.
Jebkurā gadījumā slīkušais cilvēks ir jānogādā slimnīcā, pat, ja viņš šķietami jūtas labi, jo var sākties t.s., “otrreizējā, sausā slīkšana” – aizkavējusies plaušu tūska.

12. SAINDĒŠANĀS AR ALKOHOLU

Alkohols izraisa kustību un koordinācijas traucējumus, kas paši par sevi var kļūt par nāves vai smagas invaliditātes cēloni. Pieaugot alkohola koncentrācijai asinīs, samazinās kustību aktivitāte. Turpinot lietot alkoholu, iestājas bezsamaņa. Pārmērīga alkohola lietošana var beigties ar nāvi.
Simptomi:
– elpā jūtama alkohola smaka;
– ir nestabila grīļīga gaita;
– alkohola apreibuma sākuma stadijā ir vērojama paaugstināta seksualitāte, īpaši, ja lietots konjaks;
– straujas garastāvokļa maiņas – no eiforijas līdz agresivitātei;
– slikta dūša, vemšana;
– apziņas traucējumi līdz pat bezsamaņai;
– cilvēks var būt pļāpīgs, vēlēties komunicēties, ir draudzīgi noskaņots (“vai tu mani cieni?”);
– vēlākajās apreibuma stadijās elpa ir krācoša, neritmiska;
– āda ir cianotiska;
– ir iespējams elpceļu nosprostojums ar mēli vai atvemtajām masām.
Palīdzība:
– pārbaudīt elpceļu caurlaidību;
– novietot stabilajā sānu guļā;
– izsaukt ĀMP;
– ja nepieciešams – veikt ABC;
– var izmantot ožamo spirtu (atšķirībā no citām komām, uz to ir reakcija).
Dzērumā esoša cilvēka veselības stāvokli ir ļoti grūti novērtēt, jo dzēruma reibuma simptomi var notušēt galvas smadzeņu traumu (līdzīgi simptomi). Tas pats attiecas arī uz atdzisušu vai nosalušu cilvēku. Ja ~3 stundu laikā neseko simptomu regresija, jāsāk domāt par kādu slēptu patoloģiju.
Alkohola koma
Pirmskomas simptomi:
– pakāpenisks sākums;
– uzbudinājums, eiforija;
– runas traucējumi;
– ādas hiperēmija.
Komas simptomi:
– nav reakcijas uz kairinājumiem;
– āda bāla ar zilganu nokrāsu;
– āda mikla, vēsa;
– ķermeņa temperatūra ir pazemināta par 1 – 2 grādiem;
– elpošana palēnināta, skaļa;
– peldoši acu āboli;
– muskulatūra atonija, toniski krampji;
– var būt asiņains urīns.
Hroniska alkoholisma gadījumā var rasties alkohola abstinences sindroms (delīrijs, “baltās pelītes”), pārtraucot lietot alkoholu. Tas parasti notiek 12 – 18 stundas pēc alkohola lietošanas pārtraukšanas. Šī procesa ilgums ir līdz 6 dienām, bet vislielākā aktivitāte ir 2 – 3 dienā no abstinences sākuma.
Simptomi:
– uztveres traucējumi;
– krampju sindroms;
– trauksmainā depresija, pašnāvības domas;
– emociju notrulināšanās;
– sāpes sirds apvidū;
– trīce, paātrināta sirdsdarbība, atsevišķu dzēruma epizožu aizmiršana;
– galvas sāpes, galvas reiboņi;
– ir iespējams asinsizplūdums galvas smadzenēs.
Palīdzība:
– novērtēt cietušā stāvokli;
– nepieciešamības gadījumā izsaukt ĀMP;
– ja nepieciešams, veikt ABC;
– sekot, lai cietušais nenodarītu sev pāri;
– obligāti nogādāt cietušo slimnīcā, ja nav iespējams izsaukt ĀMP.

13. SAINDĒŠANĀS AR NARKOTIKĀM

Narkotisko analģētiķu grupā ir preparāti, kurus iegūst no opija un tā sintētiskajiem aizvietotājiem (morfijs, omnopons, heroīns, kodeīns, u.t.ml.).
Šo preparātu pārdozēšana izsauc galvas smadzeņu garozā bremzēšanu, kas rada elpošanas centra nomākumu galvas smadzenēs, tāpēc tiek nomākts klepus un elpošanas centri. Tiek kairināts vemšanas centrs un klejotājnerva centrs. Veidojas bronku gludās muskulatūras tonusa pieaugums un urīnpūšļa sfinktera tonusa pieaugums.
Simptomi:
– sākotnēji dziļš miegs, kas pāriet komā;
– zūd sāpju sajūta un apziņa;
– āda ir klāta ar lieliem sviedru pilieniem;
– ķermeņa temperatūra ir pazemināta;
– elpošana palēnināta;
– pulss rets;
– zems asinsspiediens;
– acu zīlītes ir ļoti sašaurinātas, punktveida;
– nav zīlīšu reakcijas uz gaismu.
Palīdzība:
– nekavējoties izsaukt ĀMP;
– nepieciešamības gadījumā – ABC, sevišķi svarīga ir elpināšana.
Heroīna abstinence rodas, ja pacienta organismā samazinās viņam pierastais heroīna līmenis.
Galvenie simptomi:
– trauksmes sajūta, uzbudinājums;
– trīce;
– paātrināta sirds darbība;
– paaugstināta ķermeņa temperatūra;
– sāpes vēderā;
– krampji.
Agrīnie simptomi (4 – 10 stundas):
– žāvāšanās;
– iesnas, asarošana;
– pastiprināta svīšana.
Simptomi pēc 12 – 18 stundām:
– pieaugoša trauksme;
– anoreksija (apetītes trūkums);
– “zosāda”;
– drudzis, karstuma sajūta;
– trīce, tahikardija, aizdusa, paaugstināta ķermeņa temperatūra.
Simptomi pēc 24 stundām:
– slikta dūša, vemšana;
– sāpes vēderā, locītavās, krustos, kaulos (“lomkas”);
– caureja;
– intoksikācijas psihoze;
– krampju sindroms;
– atūdeņošanās;
– hipertermija.
Akūtais sindroma periods ilgst 2 – 4 diennaktis.
Palīdzība:
– fiziska un emocionāla miera nodrošināšana pacientam;
– ĀMP;
– sekot cietušā stāvoklim.

14. ĢĪBONIS

Ģībonis ir īslaicīgs samaņas zudums, ko rada asins pieplūdes samazināšanās smadzenēm. Iemesli – emocionāls šoks, bailes, sāpes, ilgstoša badošanās, slikti vēdinātas, smacīgas telpas, ilgstoša stāvēšana kājās.
Pirms ģīboņa tumšs gar acīm, nelabuma sajūta, zvanīšana ausīs, svīšana, vājums, kāju un roku notirpums.
Ģīboņa laikā cilvēks ir pilnīgi nekustīgs, āda ir bāla, reizēm pelnu krāsā, klāta ar aukstiem sviedriem. Pulss rets, vājš. Elpošana virspusēja. Reizēm krampji.
Pēc ģīboņa atgriežas samaņa, āda atgūst parasto krāsu, normalizējas pulss, iespējams vājums, galvassāpes, retrogrāda amnēzija (cilvēks neatceras ģīboņa brīdi vai īsu brīdi pirms tā).
Palīdzība:
– novietot cietušo guļus un pacelt viņa kājas augstāk par sirds līmeni, atbrīvot no cieša apģērba, var apslacīt cietušā seju ar aukstu ūdeni;
– atvērt logus vai nodrošināt jebkurā citā veidā svaiga gaisa pieplūdumu;
– ja cietušais ir atguvies, bet joprojām jūt vājumu, apsēdina viņu un lūdz galvu noliekt starp ceļiem;
– ja cietušais neatgūst samaņu dažu minūšu laikā, novieto viņu stabilajā sānu guļā, pārbauda elpošanu un sirds darbību, izsauc ĀMP;
– jābūt gatavam sākt atdzīvināšanu;
– nelietot nekādus medikamentus, izņemot ožamo spirtu, lietot uzmanīgi, var sākties krampji;
– ja cietušais dažu minūšu laikā neatgūst samaņu ĀMP vai hospitalizācija pašu spēkiem.

15. ŠOKS

To izraisa asinsrites sistēmas nespēja apgādāt organismu ar asinīm. Tā ir organisma reakcija uz pārmērīgi lielu kairinājumu, mikrocirkulācijas traucējumi. Iemesli var būt iekšējā un ārējā asiņošana, miokarda infarkts, anafilakse, pārmērīgs šķidruma daudzums organismā (vemšana, caureja, asiņošana, apdegums) – organisms cenšas maksimāli efektīvi izmantot atlikušo šķidrumu, koncentrējot to dzīvībai svarīgos orgānos un samazinot asinsriti perifērijā.
Simptomi:
– āda kļūst vēsa, pelēka un mikla;
– pulss kļūst ātrāks, jo sirds ātrāk strādā, lai nodrošinātu, samazinātā asins daudzuma plūsmu ķermenī;
– pulsa pildījums kļūst vājāks un neregulārs, jo samazinās asinsspiediens un asins plūsma;
– cietušais jūtas vājš un apreibis, jo no skābekļa trūkumu cieš muskuļi un smadzenes;
– elpošana kļūst ātra un sekla, cietušais mēģina “kampt” gaisu;
– var būt slikta dūša, vemšana;
– ir slāpes, jo smadzenes signalizē, ka trūkst šķidrums;
– skābekļa trūkuma dēļ, cietušais kļūst nemierīgs un uzbudināts;
– pulss plaukstas pamatnē var zust;
– var apstāties sirds darbība.
Palīdzība:
– izsaukt ĀMP;
– mēģināt novērst šoka cēloni;
– novietot cietušo guļā;
– sasildīt cietušo;
– nomierināt (sasedzot, bet neko vairāk);
– līdz ĀMP atbraukšanai, atrasties cietušā tuvumā.