Džordža Orvela darbs „Dzīvnieku ferma” liek aizdomāties par kārtību, kas valda pasaulē un sistēmu, kas pārvaldījusi visu iepriekšējā gadsimtā. Man dīvaini šķita, ka „Dzīvnieku ferma” nodēvēta par pasaku – šķiet, ka tikai retais nesaprot tās patiesos tēlus un nozīmīgās idejas par to, ka „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet citi ir vienlīdzīgāki”.
Pasakas saturā, galvenokārt, atspoguļota dzīvnieku fermas iemītnieku attieksme un ieguldījums valdošajā sistēmā. Visi, sākot no cūkām līdz pat zirgiem, grib mainīt valdošo kārtību, lai viņi varētu baudīt sava darba augļus, nevis vienkārši saņemt iztikas minimumu. Taču viss izvēršas savādāk, kad paliek sliktāk nevis labāk. Daži sāk apdomāt iespēju pretoties tam, kas nemaz nenāk pašiem par labu, bet citi vēl joprojām akli seko ticībai, ka būs labāk un viss izdosies tiklīdz būs pabeigts nākamais uzdevums. Dzīvnieki turpina strādāt, bet daudzi ir neapmierināti. Viņi klusē, pretošanās nodarīs pāri tikai viņiem pašiem. Viss, kas atliek, ir iekšējais konflikts par savu attieksmi un rīcību atbilstošajos apstākļos.
„Dzīvnieku fermā” svarīgākais ir varas dalīšana. Apvērsums notika, lai viena persona vai personu grupa nevarētu uzkundzēties pārējiem, bet tas noveda tikai pie vēl plašākas kundzības. Šī problēma aktuālāka bija 20.gs., kad daļā pasaules valdīja sociālisms. Ideoloģija, kurā visiem jābūt vienlīdzīgiem, bet šķiet, ka reālajā pasaulē tas nevar pastāvēt, jo vienmēr ir vajadzīgs līderis un parasti tā ir persona, kas ir varena un spējīga, tāpēc arī alā spēj pakļaut citus.
Notikumi „Dzīvnieku fermā” apskatīti no pūļa – vairuma redzespunkta. Viņi ir sabiedrība bez kuras ferma nepastāvētu: dzīvnieki, kas tajā strādā un dzīvo. Viņu vienkāršotais skatījums liek saprast cik gan vienkārši ir piekrāpt personas, kuras tev uzticas.
Par svarīgāko tēlu es uzskatu Bokseri, kuram vissvētākais bija stiprā ticība labākai dzīvei un aklā uzticēšanās vadonim. Gluži pretējs tēls ir Dābolīte, kas apdomāja notikumus un šaubījās par to, vai vienkārša pakļaušanās ir pareizākais veids kā padarīt savu dzīvi labāku. Bet Napaleons stāvēja tam visam pāri, viņš zināja kā pakļaut fermas iemītniekus ar melim un cerībām, kamēr pats tiecās vienīgi pēc pašlabuma. Tikai aitām nevajadzēja ne ticību labākai dzīvei un vadonim, ne šaubas un savus uzskatus. Viņas vienkārši dzīvoja bez jautājumiem, tikai eksistēja.
Laiks pasakā attēlots atbilstoši. Daudz svarīgāk izprast ēku simbolus. Sākotnēji dzīvnieki izlēma, ka saimnieku māja tiem nebūs pieejama, jo tas, kas tajā dzīvojis iepriekš, bija ļoti negodīgs pret dzīvniekiem un tos nostrādināja. Māja simbolizē ļaunuma templi, bet vēlāk cūkas no kūts, kur dzīvo visi dzīvnieki, ievācas mājā. Toties dzirnavas, ko dzīvnieki cēla ir kā brīvības un laimes simbols – apsolītā alga par smago darbu. Viņi cerēja, ka tiklīdz tās būs uzceltas, dzīve kļūs miera un laimes pilna. Kā celt valsti, kurā visi likumi darbojas iedzīvotāju labā, lai viņus visus darītu laimīgus un vienlīdzīgus. Tomēr šo mērķi viņiem tā arī neizdevās sasniegt, jo nepārtraukti kaut kas slikts notika un patiesībā šī idille nemaz nebija vadonim vēlama.