Augstumjoslojuma apgabali Āzijā

Augstumjoslojuma apgabali Āzijā

Eirāzijas reljefs ir veidojies ļoti ilgā laika periodā un tā veidošanās turpinās vēl mūsdienās dažādu iekšējo un ārējo spēku ietekmē. Eirāzijas reljefā ir gan zemienes un plakankalnes, gan dažāda augstuma kalni un kalnienes. Šo daudzveidību nosaka atšķirīgā Zemes garozas uzbūve un vecums. Āzijas austrumu piekrastē ir visnestabilākā Zemes garoza – daļa no Klusā okeāna seismiskās joslas – Kamčatkas pussala, Kuriļu, Japāņu salu arhipelāgs u. c. Eirāzijas dienviddaļā stiepjas Eiropas-Āzijas seismiskā josla, kas sakrīt ar Alpu-Himalaju kroku kalnu joslu.

Lielākās Āzijas kalnu sistēmas:
 Kaukāzs
 Himalaji
 Pamirs
 Altajs
 Urāli
 Tjanšans
 Kuņluņs
 Hindukušs

Augstumjoslojums kalnos.
Dabas apstākļi un līdz ar to arī augu un dzīvnieku pasaule kalnos mainās, palielinoties augstumam virs jūras līmeņa. Jo augstāk kāpjam kalnos, jo kļūst aukstāks, mazāk ir augu un dzīvnieku. Šo sakarību sauc par augstumjoslojumu jeb vertikālo zonalitāti. Tas, kādas dabas zonas nomainīs cita citu no kalnu pakājes līdz virsotnei, vispirms ir atkarīgs no kalnu ģeogrāfiskā novietojuma, tātad no gaisa temperatūras, nokrišņu daudzuma, augsnes. Īpaši svarīga nozīme kalnu apgabalos ir mežiem. Tie pasargā kalnus no gravu veidošanās, augsnes noskalošanās, aiztur lavīnas un seljes (selje ir dubļu un akmeņu plūsma, kas pēkšņi rodas galvenokārt kalnu upēs krasu uzplūdu laikā).

Himalaji veido klimatisko šķirtni starp musonu klimatu D un kontinentālo klimatu Z. Kalnu nogāzes saņem atšķirīgu nokrišņu daudzumu – Himalaju D nogāzes saņem ļoti daudz nokrišņu (2500-4500mm, dažviet pat 12 000-13 000 mm gadā), Z nogāzes – ļoti maz (100-200 mm gadā). Arī R nogāzes ir sausākas nekā A nogāzes. Tādēļ augājs ir atšķirīgs.
Sniega līnija Himalaju D nogāzēs sākas 4300-4600 m augstumā, Z nogāzēs – 5800-6000 m augstumā. Tā kā Himalaji atrodas siltajos subtropu joslas platuma grādos un to nogāzes ir stāvas, tad ar ledājiem klātā platība ir samērā neliela. Garākie ledāji sasniedz 25 km.
Himalaji ir visaugstākā kalnu sistēma uz Zemes. Galvenās grēdas vidējais augstums pārsniedz 6000 m. Tajā ir 11 pasaules augstākās virsotnes – Džomolungma (8848 m), Kančendžanga (8585 m), Makalu (8470 m), Daulagiri (8221 m), un citas. Himalajus veido dažāda augstuma paralēlas grēdas virzienā no ZR uz DA. To kopējais garums ir 2400 km, platums – līdz 350 km. Ja noraktu Himalajus un iegūtos akmeņus izbērtu pa visu Zemi, tās virsmas augstums palielinātos par 18 – 20 m.

Everests.

Eversts ir Himalaju kalnu grēdas un pasaules augstākā virsotne(8848m). Tā atrodas uz Tibetas un Nepālas robežas. Septiņi mēģinājumi sasniegt šo virsotni aizsākās 1921. gadā un beidzās letāli. Virsotne beidzot tika sasniegta 1953. gada 29. maijā un to paveica sers Edmunds Hilarijs (Sir Edmund Hillary) no Jaunzēlandes un Tenzings Norgejs (Tenzing Norgay) no Nepālas. Šis bija astotais mēģinājums sasniegt šo virsotni. Virsotne tika nosaukta sera Džordža Everesta (Sir George Everest) vārdā. Džomolungma (Chomolungma) ir radies no Tibetas. Junko Tabei no Japānas bija pirmā sieviete, kura iekaroja Everestu un to paveica 1975. gada 16.maijā.

Daži citi fakti :

 Pirmie, kas uzkāpa bez skābekļa baloniem bija Peter Habeler (Austrija) un Reinhold Messner (Itālija) 1978. gada 8. maijā.
 Pirmā sieviete, kas gāja bojā sasniedzot virsotni bija Hannelore Schmatz, 1979. gadā…
 Polis Krzysztof Wielicki 1980. gada 17. februārī bija pirmais kas sasniedz virsotni ziemā.
 1985.gadā Dick Bass uzkāpjot Everestā tajā laikā bija vecākais cilvēks, kurš to izdarījis (55. gadi).
 Pirmā sieviete, kas uzkāpa bez skābekļa balona bija jaunzēlandiete Lydia Bradey , 1989. gada 14. oktobrī.

Pamirs.

Viens no pasaules varenākajiem kalnu masīviem. Te kopā saplūst varenie Himalaji no dienvidiem, Tjanšans no austrumiem un Hindukušs no rietumiem. Pamira augstākās virsotnes pārsniedz 7000 m atzīmi un varenais Fedčenko ledājs ir lielākais ledājs pasaulē.
Viss sākās vēl 1991. gadā, kad četri jaunieši, pabeiguši oficiālo alpīnistu nometnes programmu Altaja grēdā, domāja, ko vēl padarīt, ja reiz tik tālu ir atbraukts. Un, samainījuši aviobiļetes uz nedēļu vēlāk, nosprieda – kāpēc gan arī neuzkāpt 7134 m augstajā Ļeņina smailē – vienā no augstākajām Pamira virsotnēm.

Nepāla

Nepālā sastopamas visas klimatiskās joslas – no tropu līdz arktiskajai. Četru tūkstošu metru augstumā virs jūras līmeņa Himalajos valda kontinentāls klimats. Lielākajā Mahabharta kalnu sistēmas daļā, ko šķērso Nepālas galvenās upes, ir subtropu klimats kā auglīgās ielejās. Lielākā daļa izmantojamo zemes gabalu atrodas kalnu terasēs, kur nespēj uzkāpt pat vērši, ar kuriem varētu apstrādāt zemi, tāpēc visus lauksaimniecības darbus nepālieši veic ar rokām.

Kuņluņa pakājē

Milzīgo Kuņluņa kalnu dēvē par Āzijas mugurkaulu. Un tiešām, Kuņluņa grēda sākas netālu no Pamira, stiepjas tālu uz Ķīnas austrumiem, šķērsojot visu kontinentu. Pēc vidējā augstuma tā nav mazāka par Himalajiem, un daudzas virsotnes sasniedz 7 tūktoši metru augstumu. Un tomēr – cik maz Kuņluņa kalni līdzinās Himalajiem ar to krāšņajiem mežiem, bagātīgajiem nokrišņiem un ūdeņiem bagātajām upēm, daudzveidīgo un īpatnējo dzīvnieku pasauli! Kuņluņa kalni ir sausi, bez mežiem, nogāzes ir tuksnesīgas līdz pat mūžīgajiem sniegiem. Ūdens straumes, ko rada kalnu ledāji, līdzenumā izsīkst. Vasarā, kad ledājikūst, uz tuksnesi plūst tikai trīs upes – Jakunda, Hotana un Čerčena.
Dienvidos no Kuņluņa plešas neapdzīvotā, drūmā un aukstā Tibetas kalnienes daļa Džatanga, ziemeļos – Taklamakana tuksnesis. Vienīgi starp kalniem un tuksnesi zeļ oāzes, kas veido itin kā tievu, saraustītu lielāku un mazāku zaļu salu ķēdīti.