Vācija

Ģeogrāfiskais stāvoklis: Vācija atrodas kalnainā Viduseiropas zemienē. Dienvidos robežojas ar Austriju un Šveici, rietumos ar Franciju, Luksemburgu, Beļģiju un Nīderlandi, ziemeļos ar Dāniju, Austrumos ar Poliju un Čehiju. Vācijai pieder Austrumfrīzu salas un daļa Ziemeļfrīzu salu Ziemeļjūrā. Baltijas jūrā pieder Rīgenas sala, Fēmarnas sala un daļa Ūzedomas salas. Valsts dienvidos stiepjas Alpu kalni ar valsts augstāko virsotni Cūgšpici 2962 m v.j.l.

Platība: 357 021 km2

Valsts iekārta: Parlamentāra federatīva republika

Galvaspilsēta: Berlīne (4, 05 milj.)

Iedzīvotāju skaits: 82 441 000

Lielākās pilsētas: Frankfurte pie Mainas (2,59 milj.), Hamburga (2,26 milj.), Minhene (1,94 milj.), Manheima (1

1
1,65 milj.), Štutgarte (1,36 milj.), Nirnberga, Ķelne, Diseldorfa, Dortmunde, Bonna.

Oficiālā valoda: vācu

Reliģija: Protestanti (38%), katoļi (34%), musulmaņi

Klimats: Klimats ir mērens. Ziemeļos valdošais ir piejūras, bet pārējā teritorijā kontinentāls. Vidējā janvēra temperatūra ir no – 3ºC līdz +2ºC. Vidējā jūlija temperatūra ir no +16ºC līdz +20ºC. Vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 710 mm gadā ziemeļos līdz 2000 mm gadā dienvidos. Nokrišņu visvairāk ir rudens un ziemas periodos.

Muita: Brīvi atļauts ievest un izvest gan vietējo, gan ārvalstu valūtu. Summas virs 15 000 Eiro ir jādeklarē. Ja preces ir iegādātas ES va

a
alstīs un ir nomaksāti nodokļi par tām, tad valstī atļauts ievest 800 cigaretes vai 200 cigārus, vai 1 kg tabakas, 10 l stipros alkoholiskos dzērienus, 20 l stipro vīnu, 90 l galda vīna, 110 l alus un citas preces par 400 eiro. Ja preces nav iegādātas ES valstīs, ta
a
ad atļauts ievest 200 cigaretes vai 50 cigārus, vai 250 gr. tabakas, 2 l vīna, 1 l stipros dzērienus, vai 2 l alus, 60 ml smaržas, 250ml tualetes ūdens un citas preces par 60 eiro. Valstī aizliegts ievest narkotikas, indes, psihotropās vielas, ieročus. Aizliegts izvest degvielu.

Laika starpība: – 1h

Vācijas federālā struktūra

Vācijas Federatīvā Republika sastāv no 16 federālājām zemēm. Vismazākā no tām ir Brēmene. Tajā dzīvo apmēram 700 000 cilvēku. Savukārt Ziemeļreina – Vestfālene ar 18 miljoniem iedzīvotāju ir īpaši blīvi apdzīvota Vācijas daļa. Vislielākā no federālajām zemēm ir Bavārija, kas aiņem 70 531 km²plašu teritoriju. Berlīne, Brēmene un Hamburg air pašpārvaldes pilsētas – federālās zemes.

 Berlīne

Austrumvācija

 Brandenburga

 Saksija

 Saksija – Anhalte

 Tīringene

Dienvidvācija

 Minhene

 Bavārija

 Bādene – Virtemberga

Rietumvācija

 Reinzeme – Pfalca un Zāra

 Hesene

 Ziemeļreina – Vestfālene

Ziemeļvācija

 Hamburga, Brēmene, Lejassaksija

 Šlēsviga – Holšteina

 Mēklenburga – Lejaspomerānija

Vācijas portrets

Vācija ir bagāta, pārtikusi valsts. Populāro uzskatu, ka Vācijā dzīvo strādīgi, prasmīgi un apņēmīgi ļaudis, apliecina ne vien valsts industriālā varenība un ek

k
konomiskā stabilitāte, bet arī citi nožīmīgi dzīves līmeņa rādītāji. Vācija lepojas ar attīstītu kultūru, izciliem sasniegumiem mākslā un elpu aizraujošām ainavām.

Mūsdienu Vācija visaimaz līdzinās tradicionālajam steritipam, kāds izveidojies par šo valsti. Pēdējo 50 gadu laikā Vācija ir kļuvusi daudznacionāla un multikulturāla. Tagad šeit dzīvo vairāk nekā septiņi miljoni imigrantu. Vairums ieceļotāju ir turki, tomēr pēdējā laikā imigrantu skaitu ievērojami papildinājuši arī viesstrādnieki no Dienvidslāvijas Itālijas un Grieķijas. Tā, piemēram, Štutgartē katrs trešais iedzīvotājs ir ārzemnieks, bet Frankfurtē – katrs ceturtais. Eiropā na
a
av otras pilsētas, kurā būtu tik daudz mošeju kā Hamburgā, bet dažās Berlīnes skopās vācu bērni ir pat minoritāte.

Tradīcijas

Mūsdienu vācu tauta ir izveidojusies pagājušā gadu tūkstoša laikā galvenokārt no ģermāņu ciltīm, arī frankiem, sakšiem, švābiem un bavāriem. Iedzīvotāju grupu reģionālās tradīcijas un dialekti ir cieši saistīti ar šo grupu vēsturiskajām saknēm. Vācijā nav kopēju visas tautas tradīciju. Populārs ir pieņēmums, ka Vācija ir alus dzērāju zeme, kaut gad daudzi vācieši priekšroku dod vīnam. Vīna mīļotāji kopā ar stiprāko dzērienu cienītājiem Vāciju ir ierindojuši pasaules alkohola patēriņa rangu tabulas priekšgalā. Tomēr piedzērušos vācieti var redzēt ļoti reti.

Vācijas etniskās grupas savstarpēji atšķiras arī pēc cilvēku rakstura. Mēklenburgas iedzīvotāji, piemēram, skaitās diezgan noslēgti, švābi tiek uzskatīti par taupīgiem, sakši esot disciplinēti un viltīgi, bet bavārieši ir slaveni ar saviem laucinieciskajiem tikumiem, ķildīgumu un kauslīgumu. To, starp citu, daiļrunīgi apliecina kāda populāra bavāriešu tautas deja, kuras noslēgumā abi dejotāji viens otru iepļaukā. Protams, arī tradicionālie alus svētki, kuru laikā Minhenē katru gadu saplūst miljoniem cilvēku burtiski novisas pasaules, notiek nekur citur kā Bavārijā.

Reinzemes iedzīvotāji tiek uzskatīti par dzīves baudītājiem. Īpaši iemīļots notikums šeit ir vienu nedēļu ilgais Karnevāls, kuram reinzemieši gatavojas praktiski visu gadu. Karnevāls sākas pēdējā ceturtdienā pirms lielā gavēņa. Svētkus ievada “pilsētas kareivji”, milzu pūļa pavadībā “ieņemdami” rātsnamu. Pilsētas domnieki padodas, un vara pāriet maskās tērpto iedzīvotāju rokās.

Māksla un kultūra

Vācija ir teiku un leģendu zeme. Tās senie nostāsti vēstī par meža gariem, skaistām princesēm, burvjiem un tādām sirēnām kā Loreleja. Šīs leģendas ir stipri ietekmējušas vācu mākslu. Kā piemēru var minēt ap 1200. gadu pierakstīto vācu tautas varoņeposu „Nībelungu dziesma“, kas Rihardu Vāgneru iedvesmoja radīt operu ciklu „Nībelungu gredzens“.

Kaut arī šis ir televīzijas un interneta laikmets, vācieši joprojām daudz lasa. Vācijā katru gadu izdod 70 000 jaunu grāmatu, bet grāmatu tirgus kopumā piedāvā vēl astoņreiz vairāk dažādu nosaukumu izdevumu. Pēc gadā izdoto grāmatu skaita Vāciju pārspēj vienīgi ASV, bet pēc grāmatnīcu skaita uz valsts platības kvadrātkilometru Vācija ieņem pirmo vietu pasaulē.

Vācijā ir vairāk nekā 2000 valsts, reģionālo un vietējo muzeju. Apmeklētājus gaida arī daudz baznīcu muzeji, tautas muzeji un bijušās karaļu pilis. Minhene jau 16. gadsimtā bija starptautisks mākslas centrs, bet Drēzdenē 17. gadsimtā bija viena no lielākajām mākslas dārgumu krātuvēm Eiropā – Grünes Gewölbe.

Vācijā mīl arī mūziku. Gandrīz visās lielākajās pilsētās ir savs simfoniskais orķestris un operteātris. Katru gadu Vācijā notiek apmēram 100 reģionālo un vietēju mūzikas festivālu. Īpaši populāras šeit ir muzikālās komēdijas.

Ikdienas dzīve

Tradicionālais priekšstats par vācu sievieti saistās ar trim “K”- Küche, Kinder, Kirche (virtuve, bērni, barnīca). Tomēr mūsdienu Vācijā, tieši tāpat kā citās Rietumeiropas valstīs, šis steriotips nu jau ir novecojis. Pavārmāksla Vācijā vēl aizvien ir modē, par to liecina daudzie slavenu pavāru vadītie TV virtuves raidījumi, taču ikdienā vācieši ietur maltītes darbavietas ēdnīcā vai supermārketā nopērk jau gatavus ēdienus.

Uz baznīcu vācieši tikpat kā neiet. Kaut arī lielākajām baznīcām (katoļu un protestantu) formāli skaitās lielas draudzes, vairums draudzes locekļu aprobežojas tikai ar baznīcas nodevu maksāšanu.

Vācieši sevi uzskata par apzinīgu sabiedrību, kas visaugstāk algo tos, kuri visus spēkus veltī karjerai. Sekas ir pastāvīgs stress, kas bieži vien sācies jau skolas gados. Vācijā pieaug vientuļo cilvēku skaits. Vienas personas mājsaimniecība vairāk ir izplatīta pilsētās. Karjeras veidošanai sevi pilnībā ziedo pat jauni cilvēki. Palielinās to vāciešu skaits, kuri apgalvo, ka ģimenes dzīve viņus neinteresē.

Tomēr vācieši labprāt piedalās publiskās valsts svētku svinībās un citos populāros masu pasākumos. Vācijā ir vairāk oficiāli svinamu dienu nekā jebkurā citā Eiropas valstī. Strādājošie vācieši var baudīt arī garāko atvaļinājumu. Vācijas pilsoņi ir visaizrautīgākie ceļotāji Eiropā: ārzemju braucieniem vācieši katru gadu izdod 35 miljonus eiro.

Flora un fauna

Vācija ir plaša zeme, kuras ģeogrāfiskā daudzveidība nodrošina labvēlīgus dzīves apstākļus visdažādākajiem augiem un dzīvniekiem. Vācija ir slavena ar saviem mežiem, kuros nereti aug dažādi koki, arī ozoli, dižskābarži un bērzi. Meži aizņem apmēram 31% Vācijas platības. Alpu rajonos aug visdažādākās savvaļas puķes. Sevišķi skaistas ir pavasarī un vasarā ziedošās pļavas. Vairāk uz ziemeļiem plešas kūdras purvi un tīreļi, kuros aug virši. Vācijā mājo arī daudz dažādu dzīvnieku, to skaitā mežacūkas, lūši un murkšķi. Zemes platības, kurās ir vērtīga flora un fauna, tiek saudzētas kā aizsargājamas dabas teritorijas.

 Vācijas piejūras apgabali ievērojami atšķiras. Ziemeļjūras piekraste lielākoties ir līdzena un sausa, ar dambjiem un saliņām netālu no krasta, bet Baltijas jūras piekrastei vairāk raksturīgs nelīdzens reljefs, klintis un līči ar smilšainu liedagu. Šīs īpatnības, tāpat kā plūdmaiņas un gaisa temperatūra, nosaka piekrastes floras specifiku.

 Vairums Vācijas ezeru atrodas valsts ziemeļdaļā, īpaši Mēklenburgas apgabalā. No dienvidiem to atdala centrālās daļas augstienes grēdas, aizas un ielejas. Vācijas lielākais ezers – Bodenezers plešas valsts dienvidos, pie Austrijas un Šveices robežas.

 Bavārijā un arī citur Vācijas dienvidu daļā dominē augstienēm raksturīgas ainavas. Klimats šeit ir maigs. Gandrīz trešdaļu augstieņu platības aizņem meži. Šajā gleznainajā, populārajā Vācijas daļā ir daudz ziemas sporta centru un kūrortu.

 Vācijas kalni ir atšķirīgi gan pēc vecuma, gan augstuma. Vairāk ir veco, ne pārāk augsto, mežiem klāto kalnu. Augstāki ir salīdzinoši jaunākie Bavārijas Alpi, kuru virsotnēs aug alpīnie augi, bet zemākajās vietās ir izplatīta subalpīnā flora.

Vācu literatūra

Pirmie zināmie vācu rakstudarbi ir no 8. gadsimta. Renesanses laikā vācu literatūra uzplauka, tomēr pasaules līmeņa darbus radīja galvenokārt vēlāko gadsimtu rakstnieki. Pie vācu izcilākajiem spalvas meistariem pieder 118. gadsimta nogales Sturm und Drang („Vētras un dziņu“) perioda pārstāvji Johans Volfgangs Gēte un Frīdrihs Šillers. Daudzi vācu dramaturgi, dzejnieki un prozaiķi devuši nozīmīgu ieguldījumu arī 19. un 20. gadsimta literatūrā. Vācu rakstnieki ir ieguvuši astoņas Nobela prēmijas. Starp laureātiem ir Nellija Zaksa, Tomass Manns, Heinrihs Bells un Ginters Grass.

 Brāļi Grimmi – Jākobs Ludviga Karls Grimms (1785 – 1863) un Vilhelms Grimms (1786 – 1859) – bija bija filologi un universitātes profesori. Plašākai sabiedrībai viņi kļuva pazīstami ar savām pasakām, kuras iemīļoja visā pasaulē.

 Frīdrihs Šillers (1759 – 1805) savās izcilajās lugās, arī traģēdijās “Laupītāji” un “Vallenšteins”, pievērsās personiskās brīvības problēmām. Viņš ir sarakstijis arī balādes un dzejoļus, piemēram odu “Priekam”, kas skan Bēthovena 9. simfonijas finālā un ir izmantota eiropas himnā.

 Tomass Manns (1875 – 1955) Nobela prēmiju saņēma 1929. gadā. Viņa slavenākajā romānā “Budenbroki” stāstīts par Lībeku dzimtas dzīvi.

 Johans Volfgangs Gēte (1749 – 1832) bija “Vētras un dziņu“ perioda ievērojamākais vācu rakstnieks. Viņš piedzima Frankfurtē, bet dzīves lielāko daļu pavadīja Veimārā. Gētes slavenākais darbs ir traģēdija “Fausts”.

Vācu mūzika

Vācu komponisti devuši milzīgu ieguldījumu pasaules kultūrā. Vācijā ir dzimuši un strādājuši daudzi ģeniāli mūziķi, to skaitā Johans Sebastians Bahs un Ludviga van Bēthovens. Gan viņu, gan citu talantīgo vācu komponistu radītos skaņdarbus viās pasaules koncertzālēs un operteātros klausās arī mūsu paaudzes mūzikas mīļotāji. Vācijā viū kompozīcijas regulāri atskaņo dažādos populāros mūzikas festivālos.

Vācijas pilis

Vairākos Vācijas reģionos viena no raksturīgākajām ainavas iezīmēm ir viduslaiku pilis. No dažām saglabājušās tikai gleznainās drupes, tomēr daudzas pilis, gadu gaitā remontētas un modernizētas, vēl aizvien turpina kalpot par rezidenci seno īpašnieku pēctečiem. Visvairāk lielu, iespaidīgu cietokšņu var redzēt Reinas centrālās daļas apvidū un Mozeles krastos, savukārt visskaistākās pilis ar grāvju nocietinājumiem vai uz salām ir saglabājušās Minsterlandes zemienēs.

Slavenākās Vācijas pilis:

 Marburgas pils Hēsenē

 Vartburgas pils tīringenē

 Heidelbergas pils

 Hoencollernu pils Hehingenē

 Elcas pils Mozeles krastā

 Vernigerodes pils

 Rēsfeldes pils Vestfālenē

 Šverīnes pils

 Lihtenšteinas pils

Vācu zinātnieki un izgudrotāji

Vācieši tiek uzskatīti par praktisku tautu, tāpēc nav brīnums, ka vēstures grāmatās minēti ļoti daudzi vācieši, kuri devuši lielu ieguldījumu visas pasaules tehnoloģiskajā progresā un zinātnes attīstībā. Šo cilvēku skaitā minams gan grāmatu iespiešanas izgudrotājs Johans Gūtenbergs, gan iekšdedzes dzinēja automobiļa izgudrotāji Karls Bencs un Gotlībs Daimlers. Līdz mūsu dienām Nobela prēmijas par dažādiem izgudrojumiem un sasniegumiem zinātnē ir saņēmuši 69 vācieši. Pie vācu izcilākajiem zinātniekiem pieder fiziķis Alberts Einšteins.

Izgudrojumi:

 Ap 1600 Johans Šults izgudro zobārsta spoguli

 1609, 1619 Johanness Keplers atklāj planētu kustības pamatlikumus

 1669 Hennigs Brands atklāj fosforu

 1694 Rūdolfs Kamerāriuss atklāj, ka augiem ir dzimums

 1707 Johans F. Betgers iegūst Eiropas porcelānu

 1718 Jakobs Leipolds konstruē pirmo decimālskalu

 1747 Andreass Margrafs no cukurbietēm sāk iegūt cukura kristālus

 1813 Karls Frīdrihs fon Draiss izgudro pirmo divriteņu velosipēdu

 1841 Kristiāns Šnēbers atklāj ozonu

 1850 Vilhelms Bauers uzbūvē zemūdeni

 1874 Oto Līlientāls uzbūvē pirmo planieri

 1882 Roberts Kohs atklāj tuberkulozes izraisītāju

 1886 Heinrihs Hercs atklāj radioviļņus

 1918 Makss Planks, kvantu teorijas pamatlicējs saņem Nobela prēmiju

 1941 Konrāds Cūze izgatavo Z3 kalkulatoru – pirmo digitālo “datoru”

Vācu alus

Kaut gan Vācijā izgatavo arī labus vīnus, vāciešu iemīļotākais alkoholiskais dzēriens neapšaubāmi ir alus. Katrs vācietis gadā izdzer aptuveni 140 litrus alus, bet katrs bavārietis – 240 litrus, kas uzskatāms par absolūtu pasaules rekordu. Vācieši alu dzer jebkurā izdevīgā gadījumā, taču vislabāk, protams, alus garšo vasarā, kad to valsts svētkos vai kādā no daudzajiem festivāliem iepilda kausā tieši no mucas.

Vācu alus darītavas

Vācijā alus brūži ir gandrīz visās pilsētās un lielākajos ciematos. Visvecākā alus darītava, kas dibināta jau 1040. gadā, atrodas Freizingā Weihenstephan benediktiešu klosterī. Uzskata, ka tas ir vecākais strādājošais alus brūzis pasaulē. Daudzās lielajās alus fabrikās un to filiālēs izgatavoto alu pazīst visā pasaulē, tomēr kvalitātes ziņā nemaz neatpaliek arī mazo brūžu produkcijako var nobaudīt tikai atsevišķos attiecīgā reģiona krodziņos. Tāpēc, viesojoties Vācijā, ir vērts pagaršot gan vietējo alu, gan arī lielo alus ražotāju produkciju.

Alus dzeršana

Vācijā alu pasniedz ar putām. Gaišo alu no mucas tecina apmēram 10 minūtes. Rezultātā putas saplok līdz noteiktajam līmenim un mazliet sabiezē. Tā dēvētais mazais alus ir 0,3 litri, bet lielais alus – 0,5 litri. Tomēr Bavārijā alu parasti mēdz pasniegt litra kausā, kuru sauc par Mass. Ja, ceļojot pa Vāciju, jūs vēlaties nobaudīt vietējā brūža alu, iegriezieties kādā krodziņā, bet vasarā uzmeklējiet Biergarten (alusdārzu). Lielākie alus dārzi atrodas Bavārijā. Tā, piemēram, Minhenes Hirschgarten spēj uzņemt pat 8000 alus dzērāju. Oktoberfest, ko katru gadu svin Minhenē, ir vislielākie alus svētki pasaulē.

Vācijas sports

Vācijā sportam jau sen ir liela nozīme gan aktīvo sportistu, gan skatītāju dzīvē. Vācu sportisti regulāri kļūst par pasaules čempioniem dažādos sporta veidos, arī futbolā, tenisā un autosacīkstēs. Visā valstī ir radītas lieliskas iespējas nodoties daudzveidīgām fiziskajām aktivitātēm – gan burāšanai, slēpošanai, peldēšanai un kāpšanai kalnos, gan sporta spēlēm un vieglatlētikai. Ziemas sportošanas iespējas īpaši labas ir Dienvidvācijā. Tur arī tiek rīkotas dažādas ziemas sporta sacensības.

Futbols

Valsts lielākā sporta organizācija ir Vācijas Futbola Asociācija ar aptuveni 25 000 klubiem, kuros reģistrēti vairāk nekā 6 miljoni biedru. Vācijas valsts futbola izlase 3 reizes ir ieguvusi pasaules kausu un Eiropas kausu. Viens no izcilākajiem vācu futbolistiem ir Francis Bekenbauers, kurš bija vācu futbola komandas sastāvā gan 1972. gadā, kad vācieši izcīnīja Eiropas kausu, gan 1974. gadā, kad tika iegūts Pasaules kauss.

Vācija dažādos gadalaikos

Vāciešiem patīk jautrība. To apliecina daudzie līksmie pasākumi, kurus Vācijā rīko visu gadu. Savs festivālu un gadatirgu kalendārs ir burtiski katrai pilsētai. Dažādi festivāli notiek saistībā ar vietējām svinībām – piemēram, sparģeļu vai vīnogu ražas svētki. Daudzās pilsētās ir saglabājusies gadatirgus tradīcija. Vestfālenā to dēvē par Kirmes, bet Bavārijā – par Dult. Vācijā notiek arī mūzikas festivāli un kinofestivāli, kuri piesaista internacionālu publiku. Ievērību tāpat pelna starptautiskie gadatirgi, to skaitā gadskārtējais Frankfurtes grāmatu gadatirgus.

Pavasaris

Ierodoties Vācijā pavasarī, var pilnībā izbaudīt šīs zemes burvību. Augstu kalnos vēl aizvien ir ideāli apstākļi slēpošanai, bet ielejas jau grimst ziedos. Aprīlī un maijā notiek pirmie pavasara festivāli. Pavasarī var vērot tradicionālās Lieldienu ceremonijas un piedalīties ar tām saistītajās svinībās. 1. maijs ir tradicionāla svinību diena, kad tiek atzīmēti arī Darba svētki. Dažās pilsētās šajā dienā rīko arī demonstrācijas.

Vasara

Vasarā Vācijā notiek daudz brīvdabas festivāli un citi pasākumi. Gandrīz vai katrā pilsētā un ciematā tiek rīkoti svētki ar parādēm, ielu izrādēm, koncertiem un gadatirgiem. Daudzas vietas ir krāšņi apgaismotas. Nereti var vērot arī skaistu uguņošanu. Vēsturiskajās pilīs notiek banketi un bruņinieku turnīri. Orientējoties uz tūristu pieplūdumu, pilīs tiek organizēti visdažādākie koncerti. Jūnijā Vācijā notiek daudz klasiskās mūzikas festivāli, bet jūlijā – vīna un alus svētki.

Rudens

Rudenī Vācijā ierodas daudz tūristu. Īpaši iecienīts ir septembris un oktobra sākums, kad Berlīnē, Minhenē un daudzās citās pilsētās notiek dažādi kultūras pasākumi un nozīmīgi festivāli. Rudenī Vācijā tiek rīkoti arī svarīgi gadatirgi un lieli sporta pasākumi. Kaut arī vasara jau pagājusi, laikapstākļi gan kalnos, gan laukos vēl aizvien ir ideāli piemēroti pastaigām un riteņbraukšanai.

Ziema

Decembris ir Ziemassvētku mēnesis. Decembrī ikvienā pilsētā var nopirkt eglīšu rotājumus, dažādus gardumus un dāvanas. Veikali strādā ligāk nekā parasti. Alpos sākas slēpošanas sezona. Savukārt janvāris un februāris ir viesību un cisu saviesīgu sarīkojumu laiks. Ļaudis izbauda Karnevāla sezonas priekus, kuri kulmināciju sasniedz dažas dienas pirms sezonas beigām. Sākot no ceturtdienas, jautrība turpinās līdz kulminācijas brīdim, ko iezīmē Rosenmontag krāšņā maskarāde. Līdz šo svētku pēdējai otrdienai līksmība pamazām aprimst.

Vācijas vēsture

Vācija ir kulturālo un reliģisko kontrastu zeme. Reģionālās atšķirības kultūrā, valodā un tradīcijās izskaidrojamas ar Vācijas vēsturisko sadrumstalotību daudzās mazās valstiņās. Vācijas apvienošana tika pabeigta 1871. gadā ar impērijas pasludināšanu. Līdz 1990. gadam atšķirības vāciešu dzīvesveidā un uztverē turpināja saasināt divas pretējas sociālas sistēmas – kapitālisms un komunisms.

Hanzas pilsētu savienība

Vācijas tirdzniecības pilsētu savienība, kas pazīstama kā Hanza, viduslaikos bija tikai viena no daudzām šāda veida slēgtām tirgotāju vai pilsētu līgām, tomēr Hanzas nozīmīgā vēsturiskā loma šo savienību ir padarījusi īpaši slavenu. Izveidota 13. gadsimtā, Hanza savus ziedu laikus piedzīvoja 14. gadsimtā, bet līdz 16. gadsimtam tā pakāpeniski izira. Hanzas savienībā bija vairāk nekā 160 locekles. Pārsvarā tās bija Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētas, tomēr savienībā ietilpa arī tādas tālas ostas pilsētas kā Visbija, Rīga un Tallina. Hanza pilnībā kontrolēja tirdzniecību visā teritorijā no Baltijas austrumos līdz Anglijai rietumos. Hanzas pilsētas piederēja pie Eiropas bagātākajām pilsētām. Tur uzplauka amatniecība un māksla.

Berlīne

Kopš 1990. gada, kad Vācija atkal apvienojās, Berlīne kļūst par arvien iecienītāku tūrisma objektu. Vēl mūsdienās Berlīni mēdz iedalīt Rietumberlīnē un Austrumberlīnē.

Austrumu centrs

Berlīnes austrumu daļa ir pilsētas vēsturiskais centrs. Tajā ietilpst Mite un daļēji arī Kreicberga. Centra vēsture aiz gadsimtā, kad Šprē upes krastos radās divas apmetnes. Viena no tām – Kelne – izveidojās uz salas, bet otra kļuva pazīstama kā Berlīne. Berlīnes pirmā baznīca – Nikolaikirche – ir saglabājusies līdz mūsdienām. Berlīnes austrumu centrā visvairāk izceļas vēsturiskās celtnes, galvenokārt pie Unter den Linden. Šeit atrodas arī Muzeju sala (Museumsinsel), kas ievērojama ar plašo Berlīnes domu un daudzajiem muzejiem, kuru dēļ tā ir ieguvusi savu nosaukumu.

Branderburger Tor (Brandenburgas vārti)

Brandenburgas vārti ir būtisks Berlīnes simbols. Šo krāšņo neoklasicisma celtni, kura tika modelēta pēc Atēnu Propileju parauga, uzbūvēja laikā no 1788. gada līdz 1791. gadam. Brandenburgas vārtu skulpturālos rotājumus pabeidza veidot 1795. gadā. Iespaidīgās doriešu kolonnas un to pārsegumu no abām pusēm ieskauj paviljoni, kurus kādreiz izmantoja sargi un muitas ierēdņi. Vārtu bareljefā atveidotas ainas no grieķu mitoloģijas, bet pašā augšā cēli paceļas slavenā skulptūra Quadriga. 1806. gadā Berlīni bija okupējuši franči un šo skulptūru pēc Napaleona pavēles demontēja un aizveda uz Parīzi. 1814. gadā Quadriga ar triumfu tika atgādāta atpakaļ, to pasludināja par uzvaras simbolu, un skulptūrā atveidotā dieviete tika papildināta ar zizli, kura galā var redzēt Prūsijas ērgli un ar lauru rotātu dzelzs krustu. Vēstures gaitā Brandenburgas vārti ir pieredzējuši daudzus svarīgus Berlīnes notikumus. Laikā no 1956. gada līdz 1958. gadam Brandenburgas vārti tika atjaunoti to oriģinālajā atrašanās vietā Austrumberlīnē, bet šo vārtu stipri cietušo skulptūru restaurēja un novietoja Rietumberlīnē. Pēc tam vairāk kā 40 gadus Quadriga nolūkojās uz pŗdalīto pilsētu, līdz beidzot 1989. gadā tika nojaukts pirmais Berlīnes mūra posms.

Leave a Comment