VisVisVis Latvija

Temperatūras, nokrišņi, dabas stihijas..

• Visaugstākā gaisa temperatūra Latvijā fiksēta Daugavpils hidrometeoroloģiskajā stacijā 1943. gada 28. augustā – plus 36,4 °C.

• Par visaukstāko mēnesi Latvijas vēsturē izrādījies 1956. gada februāris. Tajā laikā Daugavpilī tika reģistrēta ekstremāli zema gaisa temperatūra Latvijā (mīnus 43,2 grādi pēc celsija).

• Vislielākais nokrišņu daudzums (1007 mm) tika novērots 1982. gadā Liepājas rajonā, Priekulē.

• Vismazākais nokrišņu daudzums (384 mm) tika novērots 1939. gadā Limbažu rajonā, Ainažos.

• Vislielākais sniega biezums (vairāk nekā 1 metrs) fiksēts Vidzemes Centrālajā augstienē 1928./1929., 1955./1956. gada ziemā.

• Visagrākais pirmais sniegs uzsnidzis 1978. gada 30. septembrī Latvijas austrumu rajonos.

• Vislietainākais gadalaiks bijis 1962. gada vasara.

• Visilgstošākā migla tu

u
urpinājusies 93 stundas 1958. gada decembrī Alūksnes rajonā. Maksimālais miglaino dienu daudzums novērots 1946. gadā Gaiziņkalna rajonā – 143 dienas.

• Vislielākais vēja ātrums (48 m/s) reģistrēts Liepājā 1967. gada 18. oktobrī.

• Pirmais virpuļstabs Latvijas vēsturē minēts 1795. gada 10. jūnijā. Toreiz tas pārskrējis pāri Vidzemei. Virpuļstabs bijis 2 km plats un 10 km garš.

• Visspēcīgākā vētra reģistrēta 1969. gada 2. novembrī – vēja ātrums sasniedzis 48 m/s. Tika bojātas sakaru un elektrosakaru līnijas, norauti ēku jumti, nogāzts liels daudzums koku. Rīgas un Vidzemes jūrmalā tika izskalotas kāpas, sagrauts un noskalots daudz būvju. Vētra izraisījusi neparasti augstu ūdens līmeņa celšanos –

ūdens Daugavas grīvā pacēlies līdz 2,14 m atzīmei, piekrastes zemākajās vietās tika novēroti plūdi.

• Visspēcīgākais zibens spēriens novērots 1887. gada 22. aprīlī Jelgavā, kad zibens iespēris pilī tieši virs Kurzemes gubernatora mītnes, daļēji sabojājot jumtu un skursteni. Gubernatora kabinetā tika caursists galds un izmētāti pa

a
apīri. Bet spēriens bijis „auksts”, tāpēc nekas nebija sadedzis.

• Vissmagākais meteorīts, kas svēris 5,8 kg, nokritis Latvijā 1890. gada 10. aprīlī netālu no Stūru mājām Baldones apkārtnē.

• Vislielākais nokrišņu daudzums diennaktī tika novērots Ventspilī 1973. gada 23. septembrī. Diennakts laikā nolija 160 mm.

• Visilgākais sausuma periods – 52 vai 53 diena sbija 2002. gadā Zemgalē no jūlija beigām līdz 13. septembrim.

• Visagrākais sniegs bija uzsnidzuis Rēzeknē 1973. gada 23. septembrī. Tas bija 3 cm biezs.

• Visilgāk saglabājusies sniega sega pavasarī bija 1951. gadā Rēzeknē. 25. maijā sniega segas biezums bija 5 cm.

• Visvairāk dienu ar puteņiem mēnesī bija Liepājā 1956. gada februārī. Tās bija 19 puteņainas dienas.

• Visvairāk dienu ar negaisu gadā bijā 1954. gadā Vidzemes augstienē. Tur zibeņoja 52 dienas.

• Vislielākie krusas graudi bija Kolkā 1959. gada 13. jūlijā. Krusas graudiņi bija 4 – 5 cm diametrā.

Koki, akmeņi..

• Vislielākais akmens – Nīcgales (jeb Baltais) akmens, atrodas Daugavpils rajonā, ziemeļaustrumos no Nīcgales stacijas. Tā izmēri: ga

a
arums 10,4 m, platums 10 m, augstums 3,5 m, apkārtmērs 30,5 m. Akmens virszemes apjoms ir 170 kub. m.

• Ievērības cienīgākais pēdakmenis Latvijā ir Odres Velna pēda Valdemārpils apkārtnē. Akmenī saskatāma bērna un teļa jeb „velna” šķeltā pēda. Domājams, te ticis arī upurēts. Ar akmeni saistītas interesantas teikas par velnu, kas dancojis uz akmens pēc barona Friska nāves. Jaunošu (Lādzeres”vīksna – resnākā vīksna Latvijā un Baltijā. Tās stumbra apkārtmērs ir 7,8 m, vainaga projekcijas diametrs – 20 m. Dižvīksnai nav centrālās galotnes, no masīvā stumbra līdz 24 m augstumam paceļas vairākas at

t
tsevišķas galotnes.

• Bīlavu Velna laiva ir līdz mūsdienām vislabāk saglabājusies un 1999. gadā atjaunota seno skandināvu apbedījumu vieta. Lielu laukakmeņu krāvumu senkapi laivas formā raksturīgi seno skandināvu ciltīm, kas, iespējams, apdzīvojušas arī Ziemeļkurzemi jau 1. g. t. pr. Kr. Bīlavu Velna laivas garums ir 15 m, platums 4,5 m, no sākotnējiem 38 akmeņiem savās vietās saglabājies 21.

• Vēsturiskākais akmens Rīgas rajonā ir Ezernieku (Černausku) akmens. Pastāv viedoklis, ka tas ir vēsturiskais „Lielais akmens”, pie kura nesuši upurus zemnieki, kā tas norādīts Allažu draudzes vizitācijas protokolā.

• Akmens, uz kura sēdēja un ieturēja azaidu visvairāk kronēto personu, atrodas Bauskā, Kalēju ielas malā. Teikas stāsta, ka Ziemeļu kara sākumā uz tā brokastojuši un pat spēkojušies Krievijas cars Pēteris Pirmais un topošias Polijas karalis Augusts Otrais.

• Vislielākais koks Latvijā ir Kaives ozols, kas atrodas Cēsu rajonā Kaives pagastā. Koka vecums – vairāk nekā 1000 gadu, apkārtmērs – 10 m.

• Visneparastākais ozols, kura augstums ir tikai 10 m, bet kroņa platums 19 m, atrodas lauka vidū pie Birzniekiem (ap 1,5 km Carnikavas virzienā).

• Vislielākā liepa – Elku liepa atrodas Valdemārpilī. Apkārtmērs 8,6 m.

• Visvecākā liepa Rīgas rajonā (apkārtmērs 4,4 m) aug Mārupes ciemā pie Pārupju mājām.

• Visneparastākā priede – Vilkaču priede, kuras saknes ir augstu atsegtas, tāpēc koks atgādina žirafi. Aug 1 km attālumā no Vecāķu dzelzceļa stacijas u Carnikavas pusi, apmēram 300 m no dzelzceļa.

• Visvecākā priede Piejūras parkā ir Lielā priede (ap 250 gadiem, apkārtmērs 2,4 m), kas atrodas 2 km attālumā no Vecāķu dzelzceļa stacijas, gandrīz pašā uzbēruma malā.

• Viena no visretāk sastopamajām koku sugām Latvijā ir ciedru priede, kas raksturīga galvenokārt Centrāleiropas mežiem. Vienīgā vieta valstī, kur ir iespējams ieraudzīt šo koku, ir Mežaparks.

• Eiropā resnākais ir Dzenīšu vītols, kura stumbra apkārtmērs ir 8,5 m. Apbrīnojams ir vītola vainags, kura projekcija uz zemes aizņem 500 m2 lielu laukumu. Neparasta ir arī vītola miza, kas līdzinās erves vijumiem. Koks aug netālu no Apes Vaidavas upes ielejā.

• Kapsēdes dižakmens – ap 2 km no Liepājas – Ventspils šosejas, pie bijušās dzelzceļa pārbrauktuves gulošais laukakmens ir sašķelts divās daļās. Lielākās daļas augstums 4,3 m, garums 5,5 m, platums 3,5 m, tas ir augstākais dižakmens Latvijā.

• Pāvilostas jūrakmens – pludmales vīļņi apskalo lielāko jūrakmeni Dižjūras piekrastē. Tas atrodas 1 km uz Z no Sakas grīvas un ap 100 m no krasta. Akmens augstums no grunts ir 3,5 m, tā apkārtmērs ir 15 m.

• Sējas ozols, kas aug sējas muižas parkā, ir viens no Latvijā un Baltijā resnākajiem ozoliem. Koka apkārtmērs sasniedzis 9 m, tā vainaga projekcija ir 17 * 22 m. Kā jau tik vareniem ozoliem raksturīgi, arī šī koka stumbrā laika gaitā izveidojies liels dobums. Ozolu uzskata par senu kulta vietu, jo pie tā senči nākuši izlūgties dievu labvēlību pirms došanās kaujās.

Upes, ezeri..

• Visdziļākā vieta Baltijas jūrā – Landzoras ieplaka – dziļums 470 m.

• Vislielākais baseins ir Daugavai – 87,9 tūkst. km2, Latvijā – 24,7 tūkst. km2.

• Daugava Latvijai un tās tautai ir ne tikai liela un skaista upe, bet arī simbols. Tā tiek apdziedāta dziesmās, saukta par latviešu tautas likteņupi un tieši ar cīņu pret Daugavpils HES būvniecību, kā rezultātā tiktu applūdinata Daugavas ieleja starp Daugavpili un Krāslavu, sākās tautas atmoda, kas atnesa Latvija neatkarību.

Daugava (Krievijā Zapadnaja Dvina, Baltkrievijā Zahodņaja Dvina) ir lielākā Latvijas upe. Tā sākās Krievijā, Valdaja augstienē purvā. Plūstot līdz Latvijai, tā uzņem ūdeņus no Krievijas un Baltkrievijas. Šķērsojot Latvijas robežu, tā jau ir 200 m plata upe. Latvijas teritorijā sākumā tā plūst starp Augšzemes un Latgales augstienēm, veidojot desmit plašus lokus. No Latvijas robežas līdz Daugavpilij ir saglabājusies Daugavas dabiskā ieleja, kurā sastopamas daudzi vērtīgi un interesanti biotopi. Augu sugu sastopamības ziņā tā ir viena no augstvērtīgākajām teritorijām Latvijā. Dabiskā ieleja ir interesanta arī tūristiem. Vizuāli pievilcīgās ainavas, daudzie pilskalni un savdabīgā arhitektūra rada priekšnoteikumus dažāda veida tūrisma un atpūtas attīstībai. Te ir izveidots Augšdaugavas aizsargājamais ainavu apvidus un dabas parks „Daugavas loki” .

Lejpus Daugavpils mazā krituma dēļ upe rāmi plūst zemajos krastos Austrumlatvijas zemienē. Pavasarī un atsevišķos garos atkušņa periodos ziemā te veidojas ledus sastrēgumi, kā rezultātā applūst plašas teritorijas. Lejpus Jēkabpils Daugava plūst pa kanjonveidīgu ieleju, kas izveidojusies dolomītos. Smilšainos krastus nomaina dolomīta atsegumi. Arī upes gultni veido dolomīti. Pirms Pļaviņas HES uzcelšanas te bija pats skaistākais Daugavas ielejas posms. Upes gultnē bija daudz krāces un krastus rotāja augstas klintis – Oliņkals, Avotiņu kalns, Staburags. Pēc Pļaviņu HES aizsprosta uzbūvēšanas ūdenslīmeni upē pacēla pa 40 m, kā rezultātā izveidojas Pļaviņu ūdenskrātuve. Tā ir lielākā ūdenskrātuve Latvijā, kuras platība sasniedz 45 km². Ūdenskrātuves ierīkošanas rezultātā krāčainais un straujais upes posms tika applūdināts.

Lejpus Aizkraukles sākās Ķeguma ūdenskrātuve un zemāk Rīgas ūdenskrātuve. Rīgas ūdenskrātuve kalpo kā Rīgas dzeramā ūdens ņemšanas vieta. Pirms nonākšanās pilsētas ūdensapgādes sistēmā ūdens gan mehāniski, gan ķīmiski tiek no nevēlamajiem piemaisījumiem nopietni attīrīts. Tomēr, neskatoties uz to, jebkurai saimnieciskajai darbībai Daugavas sateces baseinā, kas būtiski var ietekmēt ūdens kvalitāti, jāpievērš vislielākā uzmanība.

Lejpus Doles salas, kas ir lielākā sala Daugavā, Daugava plūst pa Piejūras zemieni. Ieleju šeit veido irdenie nogulumieži. Rīgas pilsētā krastmalas nostiprinātas ar granīta plāksnēm. Daugavas platums Rīgas pilsētas teritorijā ir 500 – 700 m, bet upes grīvas rajonā sasniedz 1,5 km. Upes dziļums Rīgas tiltu rajonā ir 6 – 7 m, bet lejpus tiem 8 – 15 m. Tas paver iespēju lielajiem pasažieru kuģiem pašā pilsētas centrā pietauvoties pie Rīgas pasažieru stacijas.

Daugavas lejtecē ir daudz salu – Zaķusala, Lucavsala, Kundziņsala, Ķīpsala un citas. Tās padara pilsētas ainavu daudzveidīgu un dod iespēju uz tām izvietot gan ostas infrastruktūru (Kundziņsala), gan sabiedriskās nozīmes celtnes (piemēram; Latvijas televīzija – Zaķusala).

Lielākās Daugavas labā krasta pietekas Latvijas teritorijā ir Aiviekste, Dubna, Ogre, kreisā krasta pietekas – Berezovska un Ziemeļsusēja.

• Vislīkumainākā upe ir Rūja. Tās līkumainības koeficients ir 1,8. tas nozīmē, ka upes garums no tās izteces līdz ietekai Burtnieku ezerā 1,8 reizes pārsniedz to pašu ceļu pa taisnu līniju.

• Visvairāk ezeru ir Rēzeknes rajonā, kur atrodas lielākie ezeri republikā – Rāznas ezers un Lubāns. Šie ezeri aizņem vislielāko laukumu – attiecīgi 57,6 km2 un 90 km2. Vismazāk ezeru ir Bauskas rajonā – apmēram 100 reizes mazāk nekā Rēzeknes rajonā.

• Vislielākais pēc ūdens apjoma ir Rāznas ezers (405 milj. m3).

• Visdziļākais ezers ir Dridzis, kura maksimālais dziļums ir 65,1 m.

• Engures ezers ir lielākais piekrastes ezers Latvijā; tā platība ir 4046 ha, bet kopā ar salām 4131 ha, tā vidējais dziļums 0,4 m, bet lielākais dziļums 2,1 m. Ezers ir stipri aizaudzis; virsūdens veģetācija aizņem 65 % platības. Austrumu krastā starp ezeru un Rīgas jūras līci atrodas mežs, rietumu krasts ir zems un purvains ar plašiem niedrājiem.

• Visgarākais ezers – 17,9 km ir Engures ezers Talsu un Tukuma rajonā. Engures ezers, kas veidojies kā Baltijas jūras attīstības stadijas – Litorīnas jūras – lagūna, ir trešais lielākais ezers Latvijā. 1842. gadā, izrokot Mērsraga kanālu, ezera līmenis mākslīgi pazemināts par 1,5 – 2 m, un ezera platība samazinājusies divkārt. Pakāpeniski aizaugošais, seklais ezers ir nozīmīga putnu ligzdošanas vieta.

• Gauja ir Latvijas garākā upe, kas visā savā tecējumā plūst vienīgi pa Latvijas teritoriju. Tās garums ir 452 km. Gauja sākas Vidzemes augstienē, Elkas kalna nogāzē. Lielupe ir lielākā zemgales upe un otrā nozīmīgākā kuģojamā upe Latvijā pēc Daugavas. Kādreiz pa to brauca līdz pat Mežotnes senpilsētai. Mūsdienās upes izmantošanu kuģniecībā, jahtu tūrismā un sportā traucē smilts saneši tās grīvā.

• Abava ir lielākā Ventas pieteka Latvijā. Abavas senleju, ko leduslaikmeta beigu posmā izveidojuši ledāja kušanas ūdeņi, dēvē par „Kurzemes Šveici”. Posmā no Kandavas līdz Abavas ietekai Ventā ir izveidots Abavas ielejas dabas parks. Lejpus Sabiles Abavā izveidojies vairākpakāpju ūdenskritums – Abavas rumba.

• Ežezers ir līčiem un salām bagātākais ezers Latvijā. Lai arī ezerā ir apmēram 70 salveida veidojumi, par salām var uzskatīt tikai 36, pārējās ir ar niedrēm un meldriem apauguši sēkļi.

• Lielākā ezersala – Viskūžu sala – atrodas Usmas ezerā. Tās platība ir 309 ha, garums 3 km, platums – 1,5 km. Salas reljefu veido nelieli pauguriņi un purvainas ieplakas starp tiem. To gandrīz visā patībā klāj priežu mežs, un tikai pašos dienvidrietumos ir nelielas pļavas.

• Ventas rumba – platākais ūdenskritums Eiropā (ap 249 m plats, 1,75 m augsts). Dabisks ūdenskritums, kas saistīts ar daudziem vēsturiskiem notikumiem un leģendām. Hercoga Jēkaba izgudroto zivju ķeramo ierīču dēļ, kas bija ierīkotas uz rumbas, Kuldīgu dēvēja par pilsētu, kur lašus ķer gaisā. Lai padarītu upi kuģojamu, jau hercoga Jēkaba laikos iesāka rakšanas darbus, lai izveidotu kanālu ap rumbu. Tos turpināja tikai pēc simts gadiem. 18. gs. sākumā bijis iecerēts vēl kāds vērienīgs projekts – savienot Baltijas jūru ar Melno jūru pa Ventu, Nemunu un Dņepru. Apjomīgajos darbos tikuši nodarbināti turku karagūstekņi, tomēr rakšana dolomīta klintīs nevedusies. No spridzināšanas apkārtējās ēkās parādījušās plaisas, un darbus pārtrauca, tomēr milzīgas grāvis Ventas labajā krastā joprojām ieskauj rumbu. Lai gan sausās vasarās iespējams kājām šķērsot upi pie rumbas, tomēr tur notikuši daudzi nelaimes gadījumi.

• Usmas ezers – viens no lielākajiem un arī ainaviskākajiem ezeriem Latvijā. Ezera dziļums vietām sasniedz 27 m, tomēr tajā ir ļoti daudz sēkļu un vairākas salas, tostarp arī Latvijas ezeru lielākā sala – Viskūžu sala. Teiksmainajā, ar platlapju mežu apaugušajā Moricsalā un tās apkārtnē 1912. gadā izveidots pirmais dabas rezervāts Latvijā.

• Latvijā augstākais avots virs jūras līmeņa (262 m) ir Bolēnu avots Madonas rajonā, 2 km no Gaiziņkalna.

Pilsētas, demogrāfija..

• Visvairāk Latvijā dzīvojošo pastāvīgo iedzīvotāju tika reģistrēts 1989. gadā – 2 673 470 cilvēku. Tai skaitā:

o 1 429 678 sievietes;

o 1 243 792 vīrieši.

• Vislielākā pilsēta Latvijā ir Rīga.

• Visvairāk pilsētu (7) atrodas Rīgas rajonā. Tikai pa vienai pilsētai atrodas Bauskas, Gulbenes, Jelgavas, Kuldīgas, Rēzeknes un Ventspils rajonā.

• Visapdzīvotākais lauku rajons Latvijā ir Rīgas rajons, kur dzīvo 144 873 cilvēki.

• Vismazāk apdzīvotais lauku rajons Latvijā – Ventspils rajons, kur dzīvo 14 232 cilvēki.

• „Vissievišķīgākā” (procentuālās attiecībās) pilsēta Latvijā – Jūrmala. Pilsētā ir 55,3% sieviešu un 44,7% vīriešu.

• „Visvīrišķīgākā” pilsēta Latvijā – Piltene (Ventspils rajonā). Pilsētā dzīvo 48,6% vīriešu un 51,4% sieviešu.

• „Vislatviskākais” rajons Latvijā – Ventspils rajons (latviešu – 95,24% no kopējā iedzīvotāju skaita).

• „Viskrieviskākā” pilsēta Latvijā – Daugavpils (58,53% krievu).

• „Visbaltkrieviskākais” rajons Latvijā – Krāslavas rajons (18,9% baltkrievu).

• „Visukrainiskākā” pilsēta Latvijā – Liepāja (6,38% ukraiņu).

• „Vispoliskākā” pilsēta Latvijā – Daugavpils (13,25% poļu).

• „Vislietuviskākais” rajons Latvijā – Saldus rajons (7,04% lietuviešu).

• „Visigauniskākais” rajons Latvijā – Alūksnes rajons (1,21% igauņu).

• Vislielākais procents Latvijas iedzīvotāju – 71,85% – ir Latvijas pilsoņi.

• Latvijas mazākā pilsēta ir Durbe, tās teritorija ir 1,6 km2, un tajā ir 424 iedzīvotāji. Durbe pilsētas tiesības ieguva 1893. gadā, bet pirmo reizi tā minēta dokumentos 1230. gadā. Pilsētas nosaukums varētu būt cēlies no tuvējā Durbes ezera vārda.

• Dundaga ir Latvijas lielākā pagasta centrs. Dundagas barons savulaik bijis viens no lielākajiem zemju īpašniekiem Kurzemē, tādēļ 19. gs. otrajā pusē ap muižu veidojas saimnieciskās un sabiedriskās dzīves centrs.

• Mazirbe – lielākais lībiešu ciems Baltijas jūras Kurzemes piekrastē, valsts aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas Līvōd rānda (Lībiešu krasts) centrs.

Alas, kalni..

• Visaugstākā virsotne Latvijā ir Gaiziņkalns (311,6 m virs jūras līmeņa), kurš atrodas Vidzemes augstienē.

• Vislielākais drumlins Latvijā un Eiropā ir Ķoņukalns Ķoņu pagastā, 5 km no Rūjienas. Klana garums ir 9,6 m, platums 2 – 2,4 m, augstums 3 m. Absolūtais augstums – 92,7 m virs jūras līmeņa.

• Visgarākā dabiskā ala – Pledangas labirints – atrodas Dundagas pagastā. Tās garums ir 70 m.

• Vislielākais kāpu veidojums visā Rīgas jūras līča piekrastē ir Garciema kāpa (garums 3,1 m, platums ap 150 m). Kāpu veido sirpjveida valnis, kura ieliektā puse ir griezta uz jūru. Kāpa sākusi veidoties 18. gadsimtā pēc tam, kad tika izcirsti meži jūras piekrastē.

• Vidzemes augstiene ir Latvijas augstākā augstiene. Šeit atrodas divas augstākās Latvijas virsotnes – Gaiziņkalns un Sirdskalns.

• Vispopulārākā, tilpuma ziņā lielākā (500 m3) Baltijā ir Gūtmaņala. Jau 17. gs. Tā bijusi tūristu iecienīta vieta. Pirmās alas sienās iegrebtās zīmes varētu būt bijušas seno līvu maģiskās aizsargzīmes. Pa virsu senajiem rakstiem, tiek grebti arvien jauni autogrāfi. Jau kopš senatnes ļaudis alu avotu ūdeni ir uzskatījuši par dziedniecisku.

• Riežupes alas – Riežupes dabas parkā atrodas garākais mākslīgo alu labirints Latvijā (460 m). Dabas veidotās alas 19. gs. vidū mākslīgi paplašinātas, lai iegūtu sniegbaltās smiltis stikla ražošanai. Daudz ir nostāstu par alās pazudušiem cilvēkiem. Tagad apmeklētāju drošibu garantējot arī sertifikāts un alās var iekļūt tikai zinoša gida pavadībā.

• Kolkasrags ir izliektākais zemesrags Latvijas piekrastē, vieta, kur vērojama divu „jūru” – atklātās Baltijas jūras (Dižjūra) un Rīgas jūras līča (Mazjūra) – viļņu saduršanās. Rags kā sēklis turpinās vēl 3 km. Paradīze vējdēļburātājiem, jo jūrā vienmēr ir vējš. Bīstama vieta peldētājiem nepastāvīgo straumju un plūstošo smilšu dēļ. Te ir vienreizēja iespēja vērot gan saullēktu, gan saulrietu jūrā vienuviet.

• Visvecākā ēka Rīgā šobrīd ir bijusī Jura baznīca, kas atradusies Livonijas ordeņa sētā un palikusi vienīgā celtne, kas saglabājusies no 13. gadsimta. Tagad šeit atrodas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs (Skārņu ielā 10).

• Rīgas Doma baznīca bijusi pirmā celtne ar plānu krusta veidā, kā tas bija pieņemts baznīcu celtniecībā Rietumos, un tā ir bijusi visskaistākā un visgreznākā baznīca, kādai arī jābūt bīskapa baznīcai. Doma baznīcas celšanas vietu 1211. gadā iesvētījis pats bīskaps Alberts, Rīgas dibinātājs, kas tika apbedīts tepat, vēl neizbūvētajā baznīcā, kā teikts hronikā. Doma baznīca ir arī Rīgā ēka visdziļāk iegrimusī zemē. Pēc ugunsgrēkiem, plūdiem un Daugavas krastu stiprinošo uzbērumu ierīkošanas zemes līmenis, t. s. Kultūras slānis pacēlies, bet pati baznīca grimusi zemē. Mūsdienās, lai sasniegtu Doma baznīcas ziemeļu portāla slieksni, jānokāpj lejā pa 16 pakāpieniem, taču kādreiz vajadzēja kāpt augšā.

• Vislielākā sakrālā celtne Latvijā ir Sv. Pētera baznīca Rīgā. Pirmo reizi minēta vēsturiskajos dokumentos 1209. gadā. Baznīca vairākas reizes nodegusi un izpostīta. Tās gods un lepnums bijis unikālais zvanu tornis, kas kādreiz bijis visaugstākā koka konstrukcija Eiropā (120,7 m).

• Pirmais torņa pulkstenis uzstādīts 1352. gadā Sv. Pētera baznīcas tornī Rīgā. Šeit dežūrējis arī sargs, lai celtu trauksmi ugunsgrēka vai kādas citas nelaimes gadījumā. Sadzirdot lielā zvana skaņas rīdzinieki steigušies uz notikuma vietu. Tādejādi Sv. Pētera baznīcas tornis bijis un palicis visaugstākais ugunsdzēsēju tornis. Agrāk tā paša zvana skaņas vēstījušas par darba dienas sākumu un beigām.

• Visnozīmīgāko altāra gleznu uzgleznojis vienai Sv. Pētera baznīcas kapelai slavenais vācu gleznotājs Alberhs Dīrers, kurš bijis Rīgā 1521. – 1522. gadā. Glezna gājusi bojā svētbilžu grautiņu laikā.

• Visneparastākā viduslaiku inženiertehniskā būve ir Sv. Jāņa baznīca Rīgā. Apbūves vietas ierobežotu izmēru dēļ nebija izdevies ievadīt balstus – kontrforsus ārā, kā tas bija pieņemts viduslaiku baznīcās, un tos izvietoja baznīcas iekšpusē, kur tie veidojuši četras nišas no katras puses, kas izmantotas sānu altāru ierīkošanai. Baznīca sagrauta 15. gadsimta beigās un atjaunota citā izskatā.

• Pirmā būve Latvijā, kas pārsegta ar sarežģītas konstrukcijas ķieģeļu kupolu, ir Pētera un Pāvila baznīca Rīgas Citadelē, kuru uzcēlis arhitekts Kristofers Hāberlands pēc S. Zēges projekta.

• Par pirmo baznīcu nacionālā romantisma stilā kļuvusi Krusta baznīca Rīgā, Ropažu ielā 120.

• Baznīca, kas nomainījusi visvairāk īpašnieku, ir Sv. Jēkaba baznīca, kas pirmoreiz tika minēta 1225. gadā kā baznīca, kas piederējusi Rīgas bīskapam. Kopš 1259. gada to izmanto dievkalpojumiem sieviešu cisterciāņu klosteris. Reformācijas periodā šeit bijusi Rīgas latviešu draudze. 1582. gadā pārveidota par jezuītu baznīcu; 1621. – 1623. gadā bijusi luterāņu baznīca. 1924. gadā iesvētīta kā katoļu bīskapa baznīca.

• Vismazākā viduslaiku bazilika Rīgā ir Sv. Jēkaba baznīca, kas pirmoreiz minēta 1225. gadā. Baznīcas kopējais garums mazāks par 50 m, platums ap 27 m, torņa augstums kopā ar smaili 80 m.

• Vislielākā viduslaiku baznīca ārpus Rīgas ir Sv. Jāņa Kristītāja baznīca Cēsīs. Uzcelta 1281. – 1284. gadā kā Livonijas ordeņa katedrāle, pēc 1621. gada kļuvusi par luterāņu baznīcu.

• Vistraģiskākā baznīcas celtniecības vēsture, kā stāsta teikas, esot notikusi Mālpilī. Iebrūkot Latvijā, Vācieši sākuši būvēt šeit baznīcu, taču cik pa dienu tika uzcelts, tik pa nakti sagāzies, kamēr vācu kungs nebija nosapņojis, ka sienā jāiemūrē dzīva meitene. Un iemūrējuši kāda strādnieka meitu Māru. Siena vairāk nav gāzusies, bet apkārtne ieguvusi Mārpils nosaukumu, kas tagad kļuvusi par Mālpili.

• Pirmoreiz divi cilvēki tika iemūrēti dzīvi 15. – 16. gadsimta mijā, būvējot Sv. Jāņa baznīcu Rīgā. Tie bijuši divi dominikāņu mūki, kas nolēmuši upurēt sevi, lai jaunā baznīcas ēka netiktu sagrauta kā iepriekšējā, un brīvprātīgi ļāvuši sevi iemūrēt. Pa šauro spraugu, atstātu sienā, garāmgājēji snieguši viņiem ūdeni un maizi. Pēs mūku nāves sprauga vēl sašaurināta un atstāts tikai neliels caurums, kas manāms joprojām.

• Vienīgā kulta ēka Latvijā, kuras plāns un telpiskais risinājums atbilst ideāla protestantu tempļa koncepcijai, kas izveidota 17. gadsimta beigās, ir Pestītāja baznīca Subatē pie Daugavpils – kompakta taisnstūraina vienojuma ēka, pārsegta ar gludu cilindrisku velvi ar linetēm, ar visu fasāžu līdzvērtīgu arhitektonisko risinājumu, kur galvenais dekoratīvais elements ir logu klasiskais ierāmējums.

• Par Latgales labāko katedrāli tika uzskatīta Sv. Ludviķa baznīca Krāslavā (1767. gadā). Arhitekts A. Parko uzcēlis to, sekojot Romas galvenā jezuītu tempļa – Jēzus baznīcas kanoniskajam tēlam, kas nav brīnums, jo līdz 1755. gadam Krāslava vijusi jezuītu valdījums. Ludviķa baznīca kļuvusi par Latgales baznīcu celtniecības etalonu. Tajā atrodas lielā poļu gleznotāja Jana Mateiko glezna „Svētais Francijas Ludviķis dodas krusta karā”.

• Visneparastākais altāra izvietojums attiecībā uz debess pusēm arī īstenots Ludviķa baznīcā Krāslavā. Pēc pilsētas celtniecības apsvērumiem baznīca tika pagriezta ar galveno fasādi uz pilsētas centra pusi, kā rezultātā altāris nokļuvis ziemeļu nevis austrumu pusē, kā to pieprasa baznīcas kanoni.

• Vislielākā koka baznīca Latvijā – Jēzusbaznīca – tika uzcelta 1820. gadā pēc guberņas arhitekta Kristiāna Frīdriha Breitkreica projekta tagadējo Elijas un Jēzusbaznīcas ielu krustojumā. Kupols ar diametru 20 m, un kuru atbalsta 16 kolonnas, rada baznīcas iekštelpā plašuma izjūtu.

• Visvecākais baznīcas zvans Kurzemē (1450.) atrodas Sabiles Luterāņu baznīcā Abavas upes ielejā.

• Visneparastākais baznīcas interjera elements atrodas Sakas baznīcā (Dienvidkurzeme). Tas ir kuģa modelis, kas piekārts pie griestiem, kā savdabīga zīme, atgādinoša par jūras tuvumu un par tiem, kas nav atgriezušies no zvejas.

• Par visievērojamāko Ziemeļkurzemes barznīcu tiek uzskatīta Nurmuižas baznīca (1674. – 1687.) – ar savu grezno iekštelpu apdari, kokgriezumiem, gleznām un sudrablietu kolekciju. Baznīcas dibinātājs bijis G. Friks.

• Pirmā skola Rīgā un visā Baltijā bija bīskapa Alberta 1211. gadā dibinātā Domskola, kurā tika gatavoti ierēdņi iekaroto zemju pārvaldīšanai un garīdznieki novada pamatiedzīvotāju pievēršanai katoliscismam. Nedz Domskolā, nedz 1353. gadā rātes dibinātajā Pētera baznīcas skolā latviešu bērni netika uzņemti. Mācības šajās skolās, tāpat kā dievkalpojumi baznīcās, notika latīņu valodā.

• Par pirmo augstāka tipa mācību iestādi uzskatāmas 1631. gadā pie Domskolas atvērtās akadēmiskās ģimnāzijas klases. Sākumā ģimnāzijā mācīj teoloģiju, metafiziku, loģiku, ētiku, fiziku, retoriku, bet, piemēram, 19. gs. 2. pusē reālģimnāzijas mācību plānā bija šādi mācību priekšmeti: ticības mācība, latīņu, grieķu, vācu, krievu, franču, angļu valoda, matemātika, dabas zinības, fizika, ķīmija, ģeogrāfija, vēsture, glītrakstīšana, zīmēšana.

• Tipogrāfijas (no typos – nospiedums + graphein – rakstīt) agrāk sauca par spiestuvēm. Rīgā pirmo spiestuvi ierīkoja N. Mollīns 1588 gadā, otro – J. Fišers 1660. gadā.

• Pirmo spiestuvi Jelgavā 17. gs. vidū nodibināja M. Karnals, vēlāk tā kļuva par pilnīgāko un laikmetīgāko visā Krievijas impērijā.

• Rīgas pilsētas bibliotēka (Bibliotheca Rigensis) – senākā publiskā bibliotēka Latvijā, viena no vecākajām šāda veida bibliotēkām Ziemeļeiropā – dibināta 1524. gadā.

• Visvecākais dabas rezervāts ir „Moricsala”, kurš atrodas Ventspils rajonā, Usmas ezerā, un izveidots 1912. gadā. Rezervātu apdzīvo 222 sugu tauriņi.

• Vislielākais dabas rezervāts „Teiči” atrodas Jēkabpils un Madonas rajonā. Rezervāts ietver sevī Teiču purvu, salas, ezerus un aizņem 18 966 ha lielu platību.

• Vislielākā Baltijā balto stārķu kolonija atrodas Valmieras rajonā, pie Matīšu un Vecātes pagastu robežas, bijušās Mīlītes muižas vecajā lapegļu alejā. 90. gadu sākumā ornitologi atzīmējuši kolonijā 34 ligzdas, kurās mita ap 150 putnu. Pavisam Latvijā ir 15 balto stārķu koloniju, no kurām izvietotas katrā vairāk nekā 3 ligzdas.

• Jaunauces pilī ir vienīgais Latvijā tik neskartā stāvoklī saglabājies vēlīnā klasicisma interjeru komplekss, vienīgais Latvijā autentiskais klasicisma stila kupola gleznojums, lielākā 19. gs. pirmā ceturkšņa krāšņu kolekcija (7 krāsnis), vienīgās sarkankoka durvis, vairumā telpu zem krāsojuma saglabājies sākotnējais parkets.

• Vispazīstamākās ģipša raktuves Latvijā ir bijušās Nāves salā. Pirms appludināšanas ar Rīgas HES ūdenskrātuvi tā bija pussala, kur vairākus gadsimtus tika iegūts ģipsis. 1631. gadā zviedru ģenerālgubernators de la Gardi lūdzis nosūtīt vairākas liellaivas ar Nāves salā izrakto ģipšakmeni uz Rīgu, lai karaļa kuģi to aizvestu uz Stokholmu karaļa pils apdarei.

• Miglas dēļ zemā vietā uz Rīgas – jūrmalas šosejas 1996. gada 19. augusta rītā notika Latvijā lielākais ceļu satiksmes negadījums, kurā tika bojātas 28 mašīnas un cieta 3 cilvēki.

• Vienīgā gliemene , kas spēj veidot pērles – upes pērļgliemene – mīt tikai Gaujas baseina upēs. Reiz tā bijusi izplatīta visā Latvijā, bet mūsdienās ūdens piesārņošanas dēļ pērļgliemeņu skaits ir samazinājies un tās ir aizsargājams retums.

• Latvijas Televīzijas muzejs ir vienīgais Latvijā, kas atspoguļo televīziju kā pagājušā gadsimta vienu no modernās tehnikas sasniegumiem. Muzejā ir savākti unikāli materiāli par televīzijas dzimšanu Latvijā, par pirmajiem diktoriem, raidījumu cikliem un personībām, kuras veidoja Latvijas Televīzijas seju. Vairākās muzeja ekspozīcijās ir atspoguļota televīzijas tehnikas attīstība, savākta unikāla veco televizoru kolekcija.

• Senais ķieģeļu tilts pār Ventu – viens no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā (164 m), arī viens no pilsētas simboliem, celts 1874. gadā. Tas bija 26 pēdu plats, lai uz tā varētu izmainīties divas pretim braucošas karietes.

• Karostas jeb Kalpaka tilts pāri kanālam ir inženiertehnikas piemineklis vienīgais Latvijā Tas atklāts 1906. gadā un kopš tā laika darbojas nevaino-ami. Tilts sastāv no divām atsevišķām daļām, kuru katru iespējams pagriezt paralēli krastam apmēram 5 minūšu laikā.saglabājies izgriežamais tilts.

• Kuldīgas vēsturiskais centrs ap Alekšupīti – unikāls, vienīgais Baltijā saglabājies tāda veida 17. – 18. gs. mazpilsētas apbūves ansamblis ap Alekšupīti. Upīte tek tieši gar daudzu ēku sienām, tāpēc Kuldīgu dēvē par Latvijas Venēciju. Sākotnēji ēkas būvētas kā Kuldīgas pils priekšpilsēta. Ēku ielas puse ir augstāka par sētas pusi. Daudzie tiltiņi, upītes čalošana padara šo vietu par vienu no romantiskākajām Kuldīgā.

• Jūrmalas parks – Liepājas jūrmalas apstādījumi jeb Jūrmalas parks ir lielākais dēstītais parks (50 ha) visā Latvijā. Tas stiepjas gar pludmali gandrīz 3 km garumā. Parkā aug ap 140 dažādu sugu koku un krūmu. Parku sāka vaidot 1870. gadā, un viesu ērtībām tolaik parkā izbūvēja krūmāju, greznas vasarnīcas, ierīkoja strūklaku.

• Starp Papes Ķoņciemu un Nidu plešas Nidas purvs. Var pakāpties nelielā tornītī un paskatīties pāri purva plašumiem. Nidas purvs ir vienīgais Latvijā, kuru daļēji applūdinājusi jūra. Vietām pludmales smiltīs no purva sūcas brūna purva rāva. Tuvāk pie Nidas sākas arī Latvijai neierasta pludmale, kuru klāj oļi. Daudzi oļi ir pilnīgi apaļi, ovāli, plakanīgi.

• Rundāles pils, lielākais un nozīmīgākais baroka un rokoko stila arhitektūras un mākslas piemineklis Latvijā, celta laikā no 1736. līdz 1740. gadam kā Kurzemes hercoga Ernsta Johana vasaras rezidence. Kurzemes Zemgales hercogiste pastāvēja kā Polijas vasaļvalsts no 1561. līdz 1795. gadam. 1737. gadā tronī nāca Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas favorīts, Kurzemes muižnieks Ernsts Johans Bīrons. Pils celta pēc itāļu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli meta un viņa vadībā. Pēc Krievijas ķeizarienes nāves 1740. g . hercogs tika arestēts, un pils celtniecība atsākta tikai pēc viņa atgriešanās no trimdas ķeizarienes Katrīnas II valdīšanas sākumā. Laikā no 1765. – 1768. g. izveidota pils interjeru lielākā daļa. Glezniecības darbus izpildīja itāļu mākslinieki no Pēterburgas Frančesko Martini un Karlo Cuki, bet tēlniecisko apdari līdz ar sienu mākslīgo marmoru Berlīnes meistars Johans Mihaels Grafs. Pēc tam, kad 1795. g. Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai, Rundāles pils piederēja grāfam V. Zubovam, tad viņa brālim kņazam P. Zubovam, kura atraitne Rundāles muižu atnesa pūrā grāfam A. Šuvalovam. Šai dzimtai Rundāle piederēja līdz Latvijas agrārajai reformai 1920. gadā, kad tā pārgāja valsts īpašumā. Pēc I pasaules kara izpostītajā pilī atradās skola un dzīvokļi. 1933. g. pils tika nodota Valsts vēsturiskajam muzejam un izdarīts ēkas remonts. Otrā pasaules kara laikā pils necieta, taču pēc kara tās zālēs tika ierīkotas noliktavas. 1972. gadā nodibināts Rundāles pils muzejs un uzsākta pils restaurācija, kas joprojām turpinās. Rundāles pils divos stāvos atrodas 138 telpas. Centrālo korpusu aizņem hercoga apartamenti, viss austrumu spārns paredzēts reprezentācijai, tajā atrodas Zelta – troņa zāle, Baltā – deju zāle un Lielā galerija – svētku ēdamzāle. Rietumu korpusā dzīvoja hercogiene un citi valdošās ģimenes locekļi.

• Luknes skābaržu audze ir vienīgais skābaržu mežs Latvijā. Vēl pirms pārsimts gadiem skābarži šajā reģionā bija plaši izplatīti, taču vērtīgais koks, kurš aug uz auglīgas zemes, tika izcirsts. Skābarža koksne ir ārkārtīgi izturīga pret nodilumu, tāpēc tā izmantota, piemēram, dzirnavu zobratiem. Vēl tagad šos zobratus var redzēt Ķāķišķes vējdzirnavās Rucavas pagastā un, iespējams, vēl kādās tuvējās dzirnavās.

• Gulbenes – Alūksnes šaursliežu dzelzceļš – vienīgais Latvijā, tautā saukts vienkārši par Bānīti. Šis šaursliežu dzelzceļa līnijas posms ir saglabājies no 1898. – 1903. gadā būvētā 210 km garā dzelzceļa Stukmaņi (Pļaviņas) -Vecgulbene – Alūksne – Valka un ir vienīgais šaursliežu dzelzceļš Latvijā, kur pārvadā pasažierus.

• Pokaiņu mežs ir pats pretrunīgākais un noslēpumainākias (vai par tādu padarītais?) pēdējo gadu Latvijas tūrisma objekts, un pieaugošais apmeklētāju skaits liecina par tā milzīgo popularitāti. Droši var teikt, ka Latvijā līdz šim nav bijusi neviena vieta, par kuras izcelsmi un nozīmi būtu tik daudz un tik pretrunīgu viedokļu, sākot no sensacionāliem, fantastiskiem un kosmisku izcelsmi pierādošiem, beidzot ar tīri pragmatiskiem un zinātniskiem skaidrojumiem, kuru autori Pokaiņos nav saskatījuši nekā tāda, kas būtu „ārpus ikdienas normas”. Pokaiņos apskatāmi atsevišķi laukakmeņi, akmeņu sakopojumi, skatu vietas, pastaigu takas u.c.

• Lielā Ķemeru tīreļa taka ir garākā un iespaidīgākā purvu taka Latvijā. 2,8 km garā lokveida taka izveidota 2000. gadā. Pirms iešanas purvā jāiepazīstas ar takas sākumā novietoto informāciju. Gājiens pa taku ilgst 1 – 1,5 stundas. Tā ir lieliska iespēja pabūt augstā tipa purvā ar sausām kājām un vērot apkārtni, kādu reti gadās redzēt. Taka vijas pa purvu, līkumojot starp neskaitāmiem nelieliem ezeriņiem un akačiem.

• Piņķu Sv. Nikolaja baznīcā 1917. gada 17. jūlijā 5. latviešu strēlnieku bataljons, kas devās uz frontes līniju pie Smārdes, apstājās pie Piņķu muižas. Piņķu baznīcā pulkvedis Jukums Vācietis noturēja sprediķi, kas iegāja Latvijas vēsturē kā viens no pašiem nozīmīgākajiem tālaika notikumiem.

• 2003. gada beigās Bulduros atklāja Līvu akvaparku, kas ir lielākais šāda veida atrakciju parks Ziemeļeiropā. Līvu akvaparks būvēts trijos stāvos, tajā ir 25 m augsts nobrauciena skatu tornis un vairāk nekā 40 dažādu atrakciju.

• Kaņieris ir viens no bagātākajiem Latvijas putnu ezeriem un nozīmīga ūdensputnu ligzdošanas, kā arī putnu koncentrācijas un apmešanās vieta pavasara un rudens migrāciju laikā, tādēļ 1964. gadā izveidota Kaņiera ezera ornotoloģiskais liegums 857 ha platībā. 1989. gadā ezers iekļauts Eiropas nozīmīgo putnu vietu sarakstā. Visbeidzot Kaņieris un tā apkārtne iekļauta 1997 gadā dibinātā Ķemeru nacionālā parka teritorijā.

• Latvijas vecāko balneoloģisko kūrortu – bijušo Baldones sanatorijas kompleksu, kas bija arī pirmais šāda veida kūrorta Baltijā, izveidoja 1795. gadā, pateicoties Baldones apkārtnes labvēlīgajam klimatam un bagātīgajiem sērūdeņu krājumiem, kas izmantoti jau kopš 15. gs. No Baldones līdz Daugavai un tālāk līdz Ikšķelei 20. gs. 20. gadu sākumā uzbūvēja zirgu tramvaju. 1955. gadā sanatorijas parkā izbūvēja sēravotu „Vāverīte” – sava vaida Baldones simbolu. Vēl 1990. gadā Baldonē veselību atguva aptuveni 10 000 slimnieku gadā, taču 1002. gada beigās no sanatorijas izrakstījās pēdējais pacients. Ap mūsdienās izpostītām sanatorijas ēkām un Ķekaviņas upīti plešas no 1818. gada veidots Sanatorijas parks ar vairākiem skulpturāliem mākslas darbiem.

• Salaspils ir viena no jaunākajām Latvijas pilsētām, tā dibināta 1993. gadā. Neskatoties uz savu nelielo „vecumu”, Salaspilī atrodas vairākas nozīmīgas ar zinātni saistītas institūcijas (padomju laikā pilsētu veidoja kā zinātnes centru) – Bioloģijas institūts, Neorganiskās ķīmijas institūts, Fizikas institūts, Nacionālais botāniskais dārzs, Salaspils atomreaktors (šobrīd demontāžas stadijā) un Mežzinātnes institūts.

• 1956. gadā dibinātajā Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī atrodas lielākā augu kolekcija Baltijā. Tās aizsākumi meklējami 1898. gadā, kad tika izveidota K. Šoha dārzniecība. Botāniskā dārza kolekcijā ir vairāk nekā 14 tūkstoši dažādu augu taksonu. Apmeklētājos īpašu interesi raisa siltzemju augu mājas, to skaitā bagātīgā kaktusu kolekcija.

• Ikšķeles baznīcas drupas ir senākās Latvijas mūra ēkas drupas Latvijā, kas atrodas uz nelielas saliņas – Sv. Meinarda salas mākslīgi radītajā Rīgas HES ūdenskrātuvē. Mūsdienās drupas iekonservētas, sala nostiprināta. Ja paveicas, tad reizi gadā Rīgas HES ūdenskrātuvē pazemina ūdens līmeni, līdz pat baznīcas drupām iespējams aiziet ar sausām kājām pa bijušo ceļa vietu, kam abās pusēs saglabājušies vecās koku alejas celmi.

• Lielie Kangari Ogres rajonā ir lielākā osu grēda latvijā. Osi ir gari, šauri viļņveida pauguri, kas veidoti galvenokārt no oļiem, grants, simlts un kas nereti formē tā sauktās osu grēdas. Lielie Kangari, kas izstiepušies aptuveni 26 km garumā, virs tuvākās apkārtnes paceļas vidēji par 10 – 15 m, maksimāli sasniedzot 27 m augstumu. Ainaviskākā Lielo Kangaru daļa atrodas starp Vāverkrogu un Mazo Juglu, kur aptuveni 7 km garā posmā pa pauguru grēdas muguru vijas Rīgas – Ērgļu ceļš. Ar Lielajiem Kangariem saistītas teikas par ilzi. Rīgā nopirktais milža sāls maiss kļuvis par smagu, tāpēv tas maisa saturu izbēris Lielajā Kangaru purvā un izveidojis tiltu pāri staignajai vietai.

• Ezernieku karsta kritenes uzskata par vienu no lielākajām karsta kriteņu sistēmām Latvijā, kaut arī Skaistkalnē esošās vizuāli ir daudz iespaidīgākas. Karsta procesi šeit norisinās ģipšainajos Salaspils svītas iežos. Karsta kritenes, no kurām lielākās ir vairākus metrus dziļas, veido kriteņu grupas. Šeit izveidojušies arī divi ezeri – Vecezers un Linezers, kuriem konstatētas neregulāras ūdens līmeņa svārstības. Pēdējās desmitgadēs vairākkārt novērots, ka Linezerā caur aptuveni 9 m dziļās piltuves ūdensrijēju ūdens uz laiku pazūd pavisam. Šī parādība nav regulāra un tās mehānisms līdz šim nav noskaidrots, taču tās izpausmes liek domāt, ka Linezera ūdeņu aizplūšana ir saistīta ar karsta procesu izraisītiem pazemes tukšumiem.

• No Lorupes stāvā krasta izplūstošo spēcīgo Saltavotu var pamatoti uzskatīt par vienu no ražīgākajiem Latvijas avotiem, tiesa, ne vienmēr un ne visos gadalaikos. Avota ūdeņi izplūst nelielā avotcirkā, uzkrājas mākslīgi veidotā baseiniņā un tālāk aiztek uz Lorupes ielejā izveidotu ūdenskrātuvi – Ancīšu dīķi. Saltavots jau izsenis bijis populāra apkārtnes iedzīvotāju ūdens ņemšanas vieta.

• Gaisa trošu ceļš pār Gauju (gaisa tramvajs) – vienīgais šāda veida transporta līdzeklis Baltijā. Tas ierīkota 1969. gadā. Gaisa tramvaja nesošā trose stioepjas 1060 m garumā un bez vidus atbalsta savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ap 40 m augstumā virs upes. Ja patiesi gribat izbaudīt Gaujas senlejas skaistumu un piedzīvot neparastas izjūtas, noteikti jāizmanto šis savdabīgais transporta līdzeklis, kas vienlaikus var uzņemt divus desmitus pasažieru. Gaisa tramvaju vasarā (nedēļas nogalēs, kad beidzas pasažieru pārvadājumi) izmanto lēcieniem ar gumiju virs Gaujas upes.

• Raganu katls ir Latvijā un Baltijā unikāls ģeoloģisks veidojums, kas radies, ūdeņiem izraisot smilšakmens iežu sufoziju un eroziju stāvajā Daudas krasta nogāzē. Šo dabisko procesu rezultātā izveidojies ap 30 m dziļš un 20 m plats piltuvveida iegrauzums, kurā aktīvi ģeoloģiskie procesi turpinās arī mūs-dienās. Raganu katlā uzņemti mākslas filmas „Būris” fragmenti, diemžēl pametot tur galveno filmas dekorāciju – metāla būri, kas redzams vēl šobaltdien. Tā kā Raganu katls atrodas Nurmižu gravu rezervātā, šo objektu drīkst aplūkot tikai no tā kraujas augšējās malas.

• Līvānos ir garākā Rīgas iela Latvijā.

• Skrīveru dendroloģiskais parks ir vecākais dendrājs Latvijā. Tā izveidi 1891. gadā uzsācis Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians fon Siverss. Parka dendroloģiskajā daļā aug ap 400 augu sugu, šķirņu un formu, to skaitā ap 250 svešzemju sugu un šķirņu koki un krūmi. Dendrājā savu mājvietu atradušas vairākas pasaules un Eiropas mērogā apdraudētas sugas. Augu stādījumi angļu stila parkā grupēti pēc to dabiskās augšanas vietas – ģeobotāniskiem rajoniem. Parkā iekārtoti pastaigu celiņi, izstrādāti parka apskates maršruti, pie augiem izvietotas norādes – plāksnītes ar sugas nosaukumu latviešu un latīņu valodā.

• 1961. gadā uzsāka tolaik Baltijā lielākās HES celtniecību, ko pabeidza 1966. gadā. Pļaviņu HES uzstādīja 10 hidroagregātus, to projektētā jauda bija 825 MW. Pļaviņu HES uzskata par unikālu, jo pirmoreiz hidroceltniecības praksē HES celta uz mālsmilts un smilšmālu gruntīm ar maksimālo spiedienaugstumu – 40 m! Interesants ir fakts, ka HES ēka ir apvienota ar ūdens pārgāzi, zem kuras atrodas Enerģētiķu iela – garākais tunelis Latvijā. Apmeklētājiem ir iespēja iepazīties ar HES mašīnzāli, HES darbības principiem un teritoriju.

• Ķurmrags ir izteiktākais zemesrags Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē. Gan jūras viļņu darbības, gan ledus torosēšanās rezultātā te izveidojušies plaši laukakmeņu krāvumi. Interesants apskates objekts ir uz jūru sagāzusies Ķurmraga vecā bāka, kas vēl pirms aptuveni desmit gadiem atradās stāvkrasta augšdaļā, bet mūsdienās noslīdējusi līdz pat jūras līmenim.

• Randu pļavas ir lielākās Latvijas piejūras pļavas un ir unikāls dabas komplekss jūras piekrastē starp Ainažiem un Kuivižiem. Pļavās pastāv savdabīgs hidroloģisks režīms, jo tās periodiski appludina jūras ūdeņi. Randu pļavās sastopama liela bioloģiskā daudzveidība – te aug vairāk nekā 500 augu sugu, no tām daudzas retas un aizsargājamas. Randu pļavas ir arī īpaši nozīmīga putnu ligzdošanas un atpūtas vieta migrāciju laikā.

• Kaļķakmens iegulas atrodas Latvijas dienvidos un dienvidrietumos. Nozīmīgākās atradnes ir Kūmas Saldus rajonā un Auce Dobeles rajonā. Pašreiz kaļķakmeni iegūst tikai Saldus rajonā Kūmu atradnē, jo, samazinoties pieprasījumam, mazinājusies arī ieguve. Kaļķakmeni izmanto cementa, tehnoloģisko kaļķu un kaļķa miltu ražošanai, kā arī nelielos daudzumos – stikla, cukura un papīra rūpniecībā. Kaļķi izmanto lauksaimniecībā skābu augšņu kaļķošanai.

• Lielākā dolomīta atradne Latvijā ir Aiviekstes atradne Jēkabpils rajonā, kurā pašreiz iegūst 44 – 50% no valstī iegūstamā dolomīta daudzuma. Pašreiz dolomītu izmanto ēku un ceļu būvniecībai nepieciešamo šķembu ražošanai, kā arī būvkaļķu un dolomīta miltu ražošanai. Būvmateriālu ražotāji dolomītu sākuši izmantot arī kā izejvielu minerālvates ražošanā, kuru plaši izmanto ēku siltināšanai.

• Latvijā ir lielākie ģipšakmens krājumi Ziemeļeiropā. Izpētīts, ka mūsu valstī lielākie krājumi atrodas Rīgas (Salaspils atradne) un Bauskas (Skaistkalnes atradne) rajonā. Ģipšakmens ir viens no vērtīgākajiem zemes dzīļu resursiem. Ģipša praktiskā nozīme ir visai daudzveidīga. Visvairāk ražo un izmanto būvģipsi. Tas nepieciešams apmetuma darbiem un dažādu ģipša izstrādājumu – apdares un akustisko plātņu, grīdas un starpsienu paneļu ražošanai. Ģipsi kā piedevu lieto arī cementa ražošanā, izmanto tēlniecībā un medicīnā.