aukstie kari

Aukstais karš.

W. LaFeber darba “America, Russia,and the Cold war” analīzes konspekts.

W. LaFebrs – ir Kornelas (ASV) universitātes profesors. Viņš ir sarakstījis tādus darbus kā Jaunā Impērija: Amerikāņu ekspansijas interpretācija 1865 – 1898 – The New Empire: An Interpretation of American Expansion 1865 – 1898, (1963), Neizbēgamas revolūcijas: Amerikas Savienotās Valstis un Centrālā Amerika – Inevitable Revolutions: The United States of America and Central America (1983, 1984), Amerikas Savienotās Valstis kopš 1750 – The United States since 1750 (1989).

Šī grāmta ietilpst grāmatu sērijā America in Crisis ar apakšvirsrakstu ASV diplomātijas vēsture. Šajā sērijā V. LaFebra grāmata ir se

e
estais izdevums, bez kura šajā grāmatu sērijā ietilps vēl piecu autoru sarakstītas grāmatas, kurās tiek aplūkota ASV diplomātija un vēstures aspekti laikā no ASV – Spānijas kara līdz 1990.gadam.

LaFebra grāmata “Amerika, Krievija un Aukstais karš” ir plašs, apkopojošs darbs, kurā autors apskata jaunāko laiku vēsturi sākot ar Otro pasaules karu līdz 90to gadu politiskajām aktivitātēm.

Grāmatā ir divpadsmit nodaļas, kurās secīgi tiek aplūkota Austrumu un Rietumu politika pēckara Eiropā un pasaulē. Grāmatas ievadā autors sniedz vispārēju ieskatu par savā darbā aplūkotajām tēmām un
n
n izsaka pateicību kolēģiem, kuri bija palīdzējuši darba veidošanā. Pirmajā nodaļā autors sniedz īsu ieskatu Otrā pasaules kara norisēs un ar tām saistītajos politiskajos procesos. Pirmā nodaļas uzdevums ir parādīt grāmatas lasītājiem to politisko skatuvi uz kuras veidojās un attīstījās tā
ā
ālākie vēstures notikumi. Nākamajās nodaļās autors aplūko svarīgākos pēckara politiskos un ekonomiskos notikumus, īpaši izceļot Rietumu un Austrumu nostāju dažādos, ar Eiropas nākotni saistītos jautājumos, kā arī abu pušu veiktos pasākumus savas politikas nostiprināšanā.

Savā analītiskajā konspektā pievērsīšos laikposmam Eiropas un Pasaules vēsturē no 1946.gada līdz 1951.gadam, kas LaFebra grāmatā “Amerika, Krievija un Aukstais karš” tiek aplūkots no trešās līdz sestajai nodaļai. Šajās nodaļās LaFebrs izvērtē politiskās norises no Aukstā kara sākuma līdz Korejas krīzei 1950.g. – 1951.g.

1947. gada 12. martā ASV prezidents H. Trumens beidzot bija noformulējis savu Aukstā kara koncepciju. Uz to viņu bija pamudinājusi atziņa, ka iepriekš cerētā sadarbība ar PSRS ir bijis kļūdains pieņēmums, jo bija skaidri redzams, ka Padomju Savienība pēc Otrā Pasaules kara beigām tomēr nav atteikusies no id
d
dejas par savas sociālisma ideoloģijas izplatīšanu un mēģinājumiem turpināt ceļu uz vispasaules sociālistisko revolūciju.1 Uz šiem Padomju savienības plāniem skaidri norādīja PSRS rīcība 1946.gadā. PSRS lauza vienošanos ar Rietumu sabiedrotajiem un neizveda savu karaspēku no Irānas, kā arī iezīmējās tendences, kas liecināja, ka Padomju Savienība vēlas iegūt ietekmes sfēras Vidusjūras reģionā. Šīs Padomju Savienības vēlmes labi ilustrē prasības pēc teritorijām Lībijā, kā arī prasības Turcijai lai tā piešķirtu teritorijas Dardaneļu jūras šaurumā Padomju bāzu izveidošanai. Nesaskaņas starp Rietumu sabiedrotajiem un Pa
a
adomju Savienību sāka iezīmēties arī jautājumā par pārvaldes formām Vācijas okupācijas zonās.

H. Trumenu tomēr nebaidīja varbūtējā kara iespēja starp Rietumiem un Padomju savienību, jo PSRS bija karā salīdzinoši smagi cietusi, kā arī uz to brīdi ASV bija kodolieroču monopols pasaulē. Nemiera cēlonis bija Padomju Savienības atbalstīto komunistu partiju ietekmes pieaugums Rietumeiropas valstīs, piemēram Francijā. Rietumu stāvokli pasliktināja (vājināja) arī pamazām pieaugošais haoss kolonijās, kas aizsākās Britu pārvaldītajā Ēģiptē un Indijā, kuras sāka pakāpeniski virzību uz patstāvīgu un neatkarīgu valstu izveidošanu. Līdzīga notikumu attīstība drīzumā sekoja arī tādās koloniālajās teritorijās kā Pakistāna, Birma, Ceilona un Nepāla. Francijai koloniālās problēmas neizvērsās tik lielos apjomos kā Lielbritānijai, taču arī tā nespēja izbēgt no situācijas saasināšanās Indoķīnā. Tuvajos Austrumos arī situācija veidojās saspringta, sakarā ar ebreju vēlmēm nodibināt savu valsti Palestīnā.

ASV mēģināja realizēt plānus, kuriem vajadzēja garantēt drošību un stabilitāti pasaulē, un veidot pretspēku komunistu ideoloģijas tālākai izplatībai. Šie plāni paredzēja pasaules iedalīšanu nosacītās atbildības zonās, kurās par mieru un stabilitāti atbildētu kāda no Otrajā Pasaules karā uzvarējušām lielvalstīm. Par to, ka šie plāni izrādījās nepamatoti optimistiski ASV varēja pārliecināties jau ļoti drīz, jo 1947.gada 21.februārī Lielbritānija paziņoja, ka tā vairs nespēj sniegt ne militāru ne ekonomisku atbalstu Grieķijai un Turcijai. Tas priekš ASV bija nepatīkams pārsteigums, jo Savienotās Valstis nebija domājušas, ka tās sabiedrotie ir tik vāji. Šāds notikumu pavērsiens lika ASV izmainīt līdzšinējo politisko praksi un pārņemt vadošo lomu cīņā pret komunisma tālāku izplatību pasaulē. Šīs ASV jaunās politikas viens no stūrakmeņiem bija t.s. Trumena doktrīna, kuru īsumā varētu formulēt kā pasākumu kompleksu, kas paredzēja komunisma izplatības apvaldīšanu un ierobežošanu ar tiešu Amerikas Savienoto Valstu palīdzību komunisma apdraudētajām valstīm.

Daudz plašāku atbalstu, nekā sākotnēji, savai doktrīnai H. Trumens panāca pēc 6.marta runas Beilora universitātē.2 Savā runā prezidents uzsvēra nepieciešamību atbalstīt valstis, kas vēlas pieņemt Savienoto Valstu sludinātās pamatvērtības ( personas, vārda, reliģijas brīvība, brīva uzņēmējdarbība, neaizskarams privātīpašums u.c. ). Trumena doktrīna neviennozīmīgu reakciju ASV politiskajās aprindās, taču kopumā tā guva atbalstu. Galvenās diskusijas izraisījās par Trumena doktrīnas nostāju – t.i. demokrātijas aizstāvību kā mērķi. Kritiķiem bija divi viedokļi: vieni iebilda pret to, ka ASV aizstāv valstis, kas, lai arī cik svarīgas būtu, morāli nav tā cienīgas; otri iebilda pret to, ka ASV uzņemas aizstāvēt sabiedrības, brīvas vai ne – , kas nav svarīgas ASV drošībai.

Trumena doktrīna bija nozīmīgs pagrieziena punkts Savienoto valstu vēsturē vairāku iemeslu dēļ; Trumans izmantoja Amerikāņu bailes no komunisma, lai pārliecinātu, ka Aukstā kara politika ir nepieciešama vispārējās drošības vārdā. Kongress deva Trumenam lielas pilnvaras savu plānu īstenošanai. Savienotās Valstis pirmo reizi iesaistījās citu valstu pilsoņu karos. Bet pats galvenais moments bija milzīgā palīdzības programma, kas tika īstenota, lai novērstu Eiropas valstu un Amerikas ekonomiku sabrukumu.3

Kā Trumena doktrīnas neatņemama sastāvdaļa ir jāmin arī 1948.gadā uzsāktais Maršala plāns. Tā autors bija ASV valsts sekretārs Džordžs Maršals. Šeit ir jāatzīmē, ka Maršala plāns un Trumena doktrīna veidoja vienotu tā laika ASV politiku, kurā Maršala plāns bija šīs politikas ekonomiskā puse, bet Trumena doktrīna – politiskie aspekti. Plāna realizācijai faktiski bija tikai viens galvenais nosacījums – ekonomiskā palīdzība apmaiņā pret vietējo komunistu kustību ierobežošanu.

Maršala plāns tika īstenots laika posmā no 1948.gada līdz 1951.gadam. Saskaņā ar šo plānu (European Recovery Program) 17 valstis saņēma 12,5 miljardus dolāru, kā arī ASV tehnisko un ekonomisko palīdzību. Ar šo palīdzības programmu ASV centās panākt vairākus politiskus un arī ekonomiskus mērķus.

Maršala plāns sniedzot palīdzību Eiropas valstīm paredzēja: stiprināt tajās demokrātiju, mazināt komunistu ietekmi, veicināt Rietumeiropas ciešāku integrāciju.

Maršala plāns bija iecerēts kā palīdzība visām Eiropas valstīm, kuras izteiktu vēlēšanos to saņemt. Šādu vēlēšanos izteica arī Polija un Čehoslovākija, taču Padomju Savienības spiediena rezultātā šīm valstīm nācās atteikties no plāniem par ASV palīdzības saņemšanu. Padomju Savienība šādu spiedienu izdarīja baidoties no tā, ka ASV caur ekonomiska rakstura palīdzības sniegšanu varētu mēģināt izplatīt savu politisko ietekmi šajās Padomju ietekmē nonākušajās valstīs.4

1947.gada jūlijā žurnālā Foreigen Affairs parādījās raksts, kura autors bija parakstījies kā “Misters X”. Raksta autors, kā vēlāk izrādījās, bija padomju politikas eksperts F. Kenans, kurš plašāk bija pazīstams kā “garās telegrammas” autors. Savā rakstā “Padomju uzvedības avoti” F. Kenans iztirzāja padomju draudus vēstures filozofijas kategorijās. F. Kenans izskaidroja, kādā veidā padomju iekšpolitiskajai struktūrai piemīt naidīgums pret demokrātiju un kāpēc šī struktūra izrādīsies neuzņēmīga pret uz samierināšanos vērsto Rietumu politiku. Raksta autors uzsvēra, ka padomju piekopto stratēģiju, kas ir virzīta uz ekspansiju, un nav ierobežota laikā, bija iespējams apturēt ar stingras “iegrožošanas” politikas palīdzību, lai katru reizi, kad Padomju Savienība apdraudētu demokrātiskās pasaules intereses, tai nāktos saskarties ar nemainīgu pretspēku.5

40to gadu beigās ASV iekšpolitikā iesākās process, kurš plašāk ir pazīstams ar nosaukumu Makkartisms ( McCarthyism ). Makkartisms bija labējo tendenču pieaugums valsts iekšpolitikā, ko var apzīmēt arī kā liberālā valsts modeļa deformācijas laiku. Tādas tendences līdz tam ASV politikā nebija un nebija arī pēc tam. Makkartisma rašanās tiek skaidrota ar dažādiem iemesliem, no kuriem kā galvenos var minēt spiegu skandālus, kas bija saistīti ar Padomju Savienības mēģinājumiem iegūt ASV kodolnoslēpumus. Cits iemesls bija reālas bailes no komunisma ideju izplatīšanās pašā ASV teritorijā, kas gan nevarēja kļūt par reāliem draudiem demokrātijai, taču piesardzības nolūkos tika pieņemta attiecīgi likumdošana, kuras uzdevums bija novērst komunistisko ideju izplatīšanās varbūtību. Šādu likumdošanu labi ilustrē Makrena – Vuda izstrādātais likums, kas paredzēja stingrāk kontrolēt strādnieku organizāciju un arodbiedrību darbību.6

Kā viena no nozīmīgākajām problēmām, kas izveidojās pēckara Eiropā un tieši veicināja Aukstā kara procesus un bipolaritātes veidošanos bija Berlīnes blokāde, kas ilga no 1948.gada marta līdz 1949.gada maijam.

1947.gada sākumā Rietumu sabiedrotie – Lielbritānija un ASV saimnieciski apvienoja savas okupācijas zonas, kurām 1948.gada sākumā pievienojās arī Francijas okupācijas zona. Tur tika izveidotas demokrātiski vēlētas pašvaldības. 1948.gada februārī Rietumu sabiedrotie kopā ar Beneluksa valstīm ( Beļģija, Nīderlande un Luksenburga ) nolēma turpināt triju Rietumu zonu ekonomisko un politisko atveseļošanu, un ņemot vērā Padomju Savienības nevēlēšanos iesaistīties šajā procesā, izstrādāt konstitūciju tikai Rietumvācijai. 1948.gada jūnijā Rietumu kontrolētajās zonās ieviesa jaunu valūtu un atcēla cenu kontroli un produktu normēšanu. Šiem pasākumiem sekoja strauja ekonomikas izaugsme un kļuva acīmredzams dzīves līmeņa kāpums salīdzinot ar Padomju Savienības kontrolē esošo Austrumvāciju. Sevišķi šīs atšķirības izcēlās Berlīnē, starp sabiedroto kontrolē esošo pilsētas rietumu daļu un Padomju pārraudzībā esošajām apkārtējām teritorijām. Šādā situācijā Padomju Savienība izšķīrās par diezgan radikālu soli – tā sāka ierobežot satiksmes plūsmu starp Rietumvāciju un Rierumberlīni. Sākumā veica satiksmes inspekciju uz visiem ceļiem, kas veda uz Rietumberlīni. Drīz tika aizliegta arī pasažieru vilcienu kustība. Un beidzot 1948.gada jūnijā Padomju puse apturēja visa veida satiksmi pa ceļiem un dzelzsceļiem starp Rietumvāciju un Rietumberlīni. Šī Padomju Savienības akcija radīja tūlītēju krīzi, jo Rietumu sabiedrotajiem nācās nekavējoties meklēt problēmas risinājumus. Rietumiem bija trīs alternatīvas; pirmkārt viņi varēja evakuēt Berlīni, otrkārt varēja lietot spēku lai atjaunotu sakarus ar pilsētu, un treškārt sakarus varēja uzturēt ar aviācijas palīdzību. Pirmie divi rīcības modeļi tika noraidīti. Berlīnes evakuāciju Rietumi negribēja īstenot principiālu apsvērumu dēļ, jo piekāpšanās komunistiem likās pilnīgi nepieņemama. Savukārt spēka lietošanas iespēja tika noraidīta tādēļ, ka pastāvēja reāls risks izraisīt karu starp Rietumiem un Padomju Savienību, pie kam tika ņemts vērā arī PSRS rīcībā esošās armijas lielums, kas uz attiecīgo brīdi atradās Eiropā.

Par pareizāko alternatīvu Rietumu sabiedrotie izvēlējās trešo rīcības modeli, kas paredzēja uzturēt gaisa satiksmi ar Padomju bloķēto Rietumberlīni. Padomju Savienība centās kavēt kontaktus starp Rietumvāciju un Rietumu kontrolēto Berlīnes daļu. Sākotnēji viņiem izdevās notriekt dažas Rietumu transportlidmašīnas, taču kad gaisa konvojus sāka aizsargāt ASV kara aviācija Padomju mēģinājumi kavēt satiksmi vairs nedeva praktiski nekādus redzamus rezultātus.

1948.gadā Rietumi centās ar diplomātiskām metodēm pārtraukt Berlīnes blokādi. Pirmais mēģinājums bija Rietumu aicinājums pārtraukt blokādi, uz kuru viņi no PSRS puses nesaņēma nekādu atbildi. Otrais mēģinājums, kurš arī nedeva nekādus rezultātus bija jautājuma izskatīšana ANO gadskārtējā sesijā 1948.gada septembrī. 1949.gada maijā Padomju Savienība tomēr pārtrauca blokādi, jo bija acīmredzams, ka tā nedod nekādus rezultātus.

Gandrīz vienpadsmit mēnešus ilgusī Rietumberlīnes blokāde Rietumu sabiedrotajiem saistījās ar milzīgām izmaksām, taču blokādes atcelšana bija īsts triumfs, kas parādīja Sabiedroto militārās tehnikas pārākumu un bija liels trieciens Padomju propagandas mašīnai. Runājot par sekām, kādas radās blokādes rezultātā var secināt, ka šis process sekmēja ātrāku Rietumvācijas kā valsts izveidi, kopējas Rietumu aizsardzības sistēmas izveidi un neizbēgamu Padomju Savienības un Rietumu attiecību pasliktināšanos. Padomju Savienības vienīgā alternatīva bija tās kontrolē esošās Vācijas teritorijā izveidot savu režīmu atbalstošu satelītvalsti, ar kuras palīdzību PSRS varēja veicināt starptautiskā saspīlējuma un naida atmosfēras uzturēšanu Eiropas centrā.7

Nākošais posms Aukstā kara attīstībā bija Ziemeļatlantijas līguma organizācijas jeb NATO ( North Atlantic Treaty Organisation ) izveide. Šīs organizācijas veidošanas motīvi ir meklējami Rietumeiropas valstu bailēs no Padomju Savienības ekspansijas, jo bailēm bija nopietns pamats. Pirmkārt Eiropā atradās 4 miljonu vīru lielā krievu armija, pret kuru Rietumi maz ko varēja likt pretī, otrkārt bailes pastiprināja arī Padomju Savienības paziņojums, ka tai ir pieejama kodolieroču tehnoloģija un kā apliecinājumu tam PSRS 1949.gada septembrī veica savu pirmo kodolizmēģinājumu. Rēķinādamās ar šiem acīmredzamajiem draudiem, Francija, Lielbritānija un Beneluksa valstis 1948.gada martā, Briselē parakstīja līgumu par militāru, politisku un saimniecisku sadarbību. Tomēr ļoti drīz kļuva skaidrs, ka spēku attiecība joprojām ir par labu Padomju pusei, tādēļ radās doma par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas izveidi, kas Rietumeiropas aizsardzībai ļāva piesaistīt ASV. Ziemeļatlantijas līgums tika parakstīts 1949.gada aprīlī, un to parakstīja divpadsmit valstis: ASV, Lielbritānija, Francija, Beneluksa valstis, Kanāda, Portugāle, Itālija, Dānija, Islande, un Norvēģija. Savienības līguma galvenais punkts paredzēja kopīgu rīcību gadījumā ja pret kādu no dalībvalstīm tiktu vērsta militāra agresija.8

Analizējot NATO izveidi un šīs organizācijas lomu Eiropas un Pasaules notikumos ir jāatzīmē vairāki svarīgi momenti. Ir skaidrs, ka no Otrā pasaules kara ASV bija mācījusies, ka labākā aizsardzība pret agresiju ir spēka pārsvars un gatavība to pielietot. NATO izveide bija mērķtiecīgs turpinājums ASV politikai Eiropā. Maršala plāns bija paredzēts lai atjaunotu Eiropu ekonomiski. NATO izveide savukārt bija paredzēta lai rūpētos par atjaunotās Eiropas drošību. Bez tam NATO bija pirmā miera laika militārā alianse ASV vēsturē, kuras izveidi tieši sekmēja PSRS politiskās aktivitātes.

NATO izveidošana noveda pie divu militāru alianšu konfrontācijas un divām ietekmes sfērām, kuru robeža atradās Centrāleiropā. Pieaugošais saspīlējums noveda pie nedrošās spēka līdzsvara diplomātijas, kas nelielu sadursmi varēja pārvērst plaša mēroga karā. Šāds starpgadījums bija par pamatu Korejas kara sākumam 1950.gadā. Tas izvērsās par samērā lielu karu, kurš tomēr neizgāja no Korejas robežām.

Korejas karš norisinājās no 1950. – 1953.gadam. Pēc Otrā Pasaules kara šī valsts bija palikusi sadalīta pēc ASV un PSRS vienošanās. Kara sākumā ne Padomju Savienība ne Ziemeļkoreja nevarēja iedomāties, ka ASV varētu iesaistīties konfliktā, jo Savienotās Valstis bija paziņojušas, ka Koreja nekādā veidā neietilpst tās stratēģiskajos plānos. Šādu komunistu nostāju var saprast, jo ja jau ASV bija piekāpušās plašajai komunistu ekspansijai praktiski visā Āzijā, tad kādēļ Savienotajām Valstīm vajadzētu iejaukties karā vienas pussalas dēļ. Tomēr ASV iesaistījās karā atsaucoties uz ANO aicinājumu. Karadarbība Korejā noritēja ar mainīgām sekmēm, un gan vienas gan otras puses zaudējumiem pamatā bija nespēja pareizi izvērtēt pretinieka mērķus un motivāciju. To labi parāda Ķīnas iesaistīšanās Korejas karā. Abu pušu spēki ieslīka pozīciju karā ap 38. paralēli, līdz pat 1953.gadam, kad karojošās puses Panmindžonā parakstīja vienošanos par pamieru. Iesaistoties Korejas kampaņā ASV prezidentam bija trīs izvēles varianti. Viņš varēja apstāties pie 38. paralēles, tādā veidā atjaunojot status quo, kāds pastāvēja pirms kara sākuma, iebrukt Ziemeļkorejā, vai arī likt armijas virspavēlniekam MakArturam veikt pasākumus Korejas vienotības atjaunošanai. Prezidents izšķīrās par otro variantu, taču, kar ASV armija nonāca līdz Ķīnas pierobežai arī Ķīna iesaistījās karā, jo tās līderis Mao nebija pārliecināms, ka ASV nav interešu viņa valstī. Ja ASV būtu piedāvājusi izveidot buferzonu starp Koreju un Ķīnu, iespējams ka ķīnieši karā neiesaistītos.9

Korejas karš deva iespēju pārliecināties par komunistu iegrožošanas politikas stiprajām un vājajām vietām. Ačinsons karu vērtēja šādi: “Tika pārbaudīta kolektīvās drošības ideja, un tā ir guvusi atbalstu.” Kopumā varētu secināt, ka Savienoto Valstu politiķi Korejas krīzi bija novērtējuši pareizi, un neskatoties uz neilgi pirms konflikta deklarēto Korejas nenozīmību priekš ASV, tomēr izmainīja savu viedokli, jo komunistu nostiprināšanās Korejā varēja ar laiku apdraudēt ASV pozīcijas Āzijā un īpaši apdraudēt sakarus ar Japānu.

Korejas kara iznākums arī palīdzēja saglabāt ANO autoritāti, jo tieši šī organizācija bija aicinājusi uz aktīvu rīcību Korejas pussalā, un militāro akciju gala rezultāts, lai gan ne visiem pieņemams, tomēr nodrošināja tur trauslu mieru. Koreja palika sadalīta, bet par panākumu ir uzskatāms, ka šis karš neizgāja ārpus Korejas robežām.

Leave a Comment