Autoritārisms un totalitārisms Eiropā 20. un 30. gados

20. gadu otrajā pusē un 30. gadu sākumā daudzās Eiropas valstīs demokrātiju sāka ierobežot vai pat pilnīgi likvidēja. No 29 Eiropas valstīm 17 valstīs radās dažāda tipa diktatūras. Pirmā pasaules kara, kā arī pasaules ekonomiskās krīzes rezultātā radās jauni ideoloģiski virzieni- komunisms, nacisms un fašisms. Krievijā, Itālijā un Vācijā izveidojās totalitārie režīmi. Šajās valstīs politiskā vara atradās vienas partijas pārziņā un vadonim jeb diktatoram piederēja neierobežota vara. Sabiedrība tika ietekmēta atbilstoši pastāvošajai ideoloģijai, kontrolēta ar valsts varas izvērstu teroru. Pilsoņu tiesības netika ievērotas, sabiedrības po

o
olitiskā, saimnieciskā un garīgā dzīve tika stingri kontrolēta.

Autoritāri režīmi izveidojās Spānijā, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā, Horvātijā un citās Eiropas valstīs. Autoritāriem režīmiem raksturīga izpildvaras kontrole pār sabiedrību, politiskā līdera faktiski neierobežota vara, kā arī personības kults.

TOTALITĀRISMS EIROPĀ

Padomju Krievija

Krievijā boļševiki pie varas nāca ar lozungiem, kas bija saprotami lielai tautas daļai. Boļševiki iestājās par mieru, zemi un vienlīdzību. Šo lozungu popularitāte Padomju Krievijā ātri izplatījās, bet nedz sabiedrībai, nedz arī pašiem boļševikiem nebija skaidrs, kā solītais tiks izpildīts.

1917. gada novembrī notika Krievijas sa

a
atversmes sapulces vēlēšanas, kurās uzvarēja eseri jeb sociālisti- revolucionāri. 1918. gadā Satversmes sapulce sāka darbu, taču jau nākamajā dienā boļševiki panāca tās atlaišanu. Politisko spēku nesaskaņu rezultātā sākās pilsoņu karš.

Cīņu pret padomju varu uzsāka tie, kas Oktobra apvērsuma rezultātā bija zaudējuši va

a
aru un īpašumus. Aleksandrs Kerenskis, gāztās Pagaidu valdības vadītājs, arī bija pret boļševismu. Viņu atbalstīja daļa virsnieku un karaspēka vienību. Rezultātā izveidojās baltgvardu jeb balto armija, kas bija noskaņoti par labu cara valdībai. Par baltgvardu armijas atbalstīšanu vienojās arī Lielbritānija un Francija, vēlāk par atbalstītājiem kļuva arī amerikāņi, kanādieši, japāņi, turki, serbi, čehi, itāļi un vācieši. Ārvalstu galvenais ieguldījums bija baltgvardu armijas apgādāšana ar ieročiem un munīciju.

1918. g. Ļeva Trocka vadībā tika formēta Sarkanā armija, kas bija atbalsts boļševikiem. Lai pilsētu iedzīvotājus un armiju apgādātu ar pārtiku, visa valsts saimnieciskā dzīve tika pakārtota kara vajadzībām. Zemniekiem bija jāatdod valstij gandrīz viss saražotais. Lauksaimniecības produktu pārdošana tirgū bija aizliegta.

1920. gada beigās Sarkanā armija tomēr guva pārsvaru pār balto armijām, kuru rīcība bieži bi

i
ija nesaskaņota un haotiska. Boļševiki nostiprināja savu varu un ieguva tautas zemāko slāņu lielu atbalstu pateicoties rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu nacionalizēšanai un zemes nodošanai zemniekiem.

1922. gadā par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru kļuva Josifs Staļins.

Boļševiku vadoni Ļeņinu pēc viņa nāves 1924. gadā glorificēja, bet viņa darbus pasludināja gandrīz vai par svētajiem rakstiem. Bija pieņemts uz Ļeņinu atsaukties gandrīz jebkurā jautājumā- viņa viedoklis vienmēr tika uzskatīts par vispareizāko. Staļins pasludināja sevi par Ļeņina ideju un politikas turpinātāju.

20. gadu beigās tika izstrādāts pirmais pi

i
iecgades plāns un pasludināts kurss uz industrializāciju (mašinizētu lielražošanas izveidi), sākās masveida lauksaimniecību kolektivizācija.

Sākās terors, kas biedēja sabiedrību un tādā veidā ļāva to labāk kontrolēt. Terors bija vērsts pret politiskajiem pretiniekiem, inteliģenci, garīdzniecību un turīgajiem zemniekiem, kā arī nacionālajām minoritātēm. Mērķtiecīgi tika iznīcināti daudzi talantīgi, domājoši un spējīgi politiķi, virsnieki, zinātnieki un rakstnieki. Tūkstošiem cilvēku tika nepatiesi apsūdzēti un pasludināti par „tautas ienaidniekiem”, nogalināti, arestēti vai nosūtīti uz soda nometnēm. Pastāvīgu baiļu atmosfēra bija staļiniskā režīma un laikmeta būtiska iezīme. Ideoloģiskās apstrādes, kurā ietilpa slavinošas propagandas un neveiksmju „novelšana” uz kapitālismu, rezultātā cilvēkiem izveidojās maldīgs priekšstats par pasaulē, kā arī pašu zemē notiekošo. Daudzi joprojām ticēja komunisma utopijai.

Staļins uzsāka kulaku jeb zemes privātīpašnieku kā šķiras likvidēšanu- tiem tika atsavināti īpašumi, bet paši nosūtīti uz piespiedu darba nometnēm, ņemot līdzi visu ģimeni.

Lai noturētu zemniekus kolhozos, kad 1932. gadā tikai ieviesta pasu sistēma, tika nolemts zemniekiem pases neizsniegt, bet tos uzskaitīt ciemu padomju sarakstos un aizliegt bez īpašas atļaujas atstāt ciemu.

Pakāpeniski Staļins no varas atstūma visus savus konkurentus. Cilvēki bija tik iebiedēti, ka nereti nodeva viens otru, apvainojot nodevībā pret valsti. Apsūdzētie tika iebiedēti un spīdzināti, lai panāktu publisku savas vainas atzīšanu. Staļina diktatūras laikā vairāk nekā 20 miljoni cilvēku tika nošauti vai nosūtīti uz piespiedu darba nometnēm.

Fašisms Itālijā

Tāpat kā citas valstis, arī Itālija Pirmajā pasaules karā bija daudz cietusi- bezdarba līmenis bija augsts, ražošanas atsākšana bija problemātiska, cenas augstas, kā arī valstī bija pārtikas trūkums. Strādnieki un zemnieki uzsāka streikus. Politikā aktīvāki kļuva kreisie spēki. Bailes no sociālistiskās revolūcijas veicināja labēju radikālu kustību rašanos. Populāra kļuva Benito Musolīni 1919. gadā dibinātā bijušo kara dalībnieku Cīņas savienība, kas 1912. gadā pārtapa Fašistiskajā partijā. Tā aicināja izveidot spēcīgu valdību, kas spētu atrisināt ekonomiskās problēmas, apvienot nāciju, atjaunot Itālijas militāro varenību un iegūt jaunas kolonijas. Pret politiskajiem pretiniekiem Fašistiskā partija pielietoja spēku. Viņus atbalstīja lielie zemes īpašnieki, uzņēmēji, tirgotāji, inteliģence, studenti, karavīri, kā arī kara veterāni. 1921. gadā Fašistiskā partija uzsāka aktīvu cīņu par varu. Spēka demonstrēšana un sabiedrības atbalsts ļāva Fašistiskajai partijai legāli iegūt varu- Itālijas karalis Viktors Emanuels III 1922. gadā uzticēja Benito Musolīni premjerministra amatu. Kaut arī karalis atradās tronī līdz 1946. gadam, reālās varas monarham vairs nebija.

Benoto Musolīni nostiprināja savas pozīcijas, izveidoja spēcīgu valdību no dažādu politisko partiju pārstāvjiem. Kad fašisti kopā ar liberāļiem parlamenta vēlēšanās guva uzvaru, sākās cilvēktiesību ierobežošana, ieviesta preses cenzūra, opozīcijas izstumšana no parlamenta, partiju darbības aizliegšana un izrēķināšanās ar politiskajiem pretiniekiem. Benito Musolīni vara 1926. gadā bija kļuvusi faktiski neierobežota- viņš bija gan premjerministrs, gan Fašistiskās partijas vadonis, gan arī fašistiskās milicijas virspavēlnieks.

1929. gadā Benoto Musolīni noslēdza vienošanos ar pāvestu, atzīstot Vatikānu par neatkarīgu valsti, bet pāvests atteicās no savas ietekmes Romā. Tas vairoja Musolīni popularitāti un stabilizēja iekšpolitiku Itālijā.

Nacistu vara Vācijā

Pēc sakāves Pirmajā pasaules karā Vācija saskaņā ar Versaļas līgumu zaudēja plašas teritorijas un bija spiesta atbruņoties. Vācija daudzi to uztvēra kā nacionālu pazemojumu. Komunisti vēlējās Vācijā nodibināt iekārtu, par paraugu ņemot Krieviju. Populārs bija viedoklis, ka Vācija karu nemaz nav zaudējusi, bet mieru noslēguši Veimāras republikas vadītāji- nodevēji. Nacionālisti un militāristi mudināja vācu sabiedrību uz revanšu un vēlējās izveidot tādu politisku kustību, kas vienlīdz asi vērstos gan pret komunistiem, gan demokrātisko Veimāras republiku. Nacionālisma un sociālisma idejas savā darbības programmā apvienoja Nacionālistiskā vācu strādnieku parija (NSVSP), kas pakāpeniski ieguva arvien lielāku atbalstu Vācijas iedzīvotāju vidū. Partijas panākumus veicināja tās vadītāja Ādolfa Hitlera mērķtiecīgā darbība.

1923. gadā Ādolfs Hitlers neveiksmīgi mēģināja gāzt Bavārijas valdību Dienvidvācijā, kā rezultātā uz neilgu laiku nokļuva cietumā. Tur viņš sarakstīja grāmatu „Mein Kampf” (tulk.- „Mana cīņa”), kurā aizināja atjaunot Vācijas varenību , atgūt pēc Versaļas līguma noslēgšanas zaudētās teritorijas un radīt Lielvācijas impēriju, kas aptvertu visu Eiropu. Šajā grāmatā izpaudās rasisms un galējs nacionālisms. Hitlers apgalvoja, ka vācieši ir cēlušies no āriešu tautām, tāpēc ir pārāki par citiem. Slāvus, ebrejus un citas tautas viņš uzskatīja par zemākām tautām. Īpaši viņš neieredzēja ebrejus, vainojot tos visās Vācijas problēmās (Pirmā pasaules kara zaudējumos, bezdarbā un komunisma ideju izplatīšanā).

Hitlers popularitāte strauji auga, jo viņš bija labs orators, prata radīt iespaidu par spēcīgu personību un autoritāti. Hitlera partijas militarizētajās vienībās iesaistījās daudz bezdarbnieku, jo tur tie saņēma pārtiku, apģērbu un pajumti.

Līdz ar pasaules ekonomisko krīzi, arī Vācijā sākās neapturama ekonomiskā lejupslīde. Nacisti solīja nodibināt stipru varu, atjaunot nacionālo lepnumu, kā arī nodrošināt bezdarbniekus ar darbu. Tika izmantoti visdažādākie propagandas paņēmieni, lai nodrošinātu uzvaru Reihstāga vēlēšanās. 1933. gadā vecais Valsts prezidents Pauls fon Hindenburgs iecēla Hitleru par Vācijas kancleru.

Savu varu nacisti nostiprināja gan izmantojot savas likumīgās tiesības, gan negodīgus līdzekļus- iebiedēšanu un represijas. Valdība ierobežoja pilsoņu tiesības- vārda, preses un personības brīvību, aizliedza Komunistiskās partijas darbību un izveidoja pirmās koncentrācijas nometnes. Nacistu partija tika pasludināta par valsts partiju, bet pārējās partijas tika slēgtas. Pēc prezidenta Paula fon Hindenburga nāves Hitlers apvienoja kanclera un prezidenta amatus.

Lai nodrošinātu tautas atbalstu, Hitlera valdība ieguldīja lielus līdzekļus armijā un militārajā rūpniecībā, sāka īstenot sabiedriskus projektus, piemēram, būvēt ceļus. Sāka ražot „Volkswagen” automašīnas, kas kļuva par vienu no populārākajiem automašīnu modeļiem pasaulē.

Nacionālisma ideoloģijas centrā atradās vadonības un antisemītisma jeb vēršanās pret ebrejiem principi. Antisemītisms tika saistīts ar rasismu un kļuva par valsts politiku. Ebrejiem tika atņemta Vācijas pilsonība, tiem aizliedza strādāt valsts darbā, būt uzņēmējiem vai strādāt savos īpašumos, tie nevarēja nopirkt īpašumus. Ebrejus publiski pazemoja un izslēdza no skolām. Ieviesa dažādus aizliegumus sabiedriskās vietās. Naktī uz 1938. gada 10. novembri- „kristāla naktī”- nacisti demolēja ebreju mājas un veikalus, dedzināja sinagogas- ebreju draudzes reliģisko centru namus- nogalināja un apcietināja tūkstošiem ebreju.

Nacistu režīms plaši izmantoja dažādus masu ietekmēšanas paņēmienus, piemēram, presi un radio. Kontrolei tika pakļauta, izglītība, zinātne, literatūra un māksla. Mākslas uzdevums bija slavināt pastāvošo režīmu un attēlot nākotnes laimīgo vācu tautu.

Ādolfa Hitlera ārpolitikas svarīgākais mērķis bija atjaunot un vēlāk paplašināt Vācija valsts jeb Trešā reiha robežas. To varēja panākt pavienojot dažādās Eiropas zemēs dzīvojošos vāciešus un iekarojot teritorijas austrumos. Lai to sasniegtu, vispirms bija nepieciešams atbrīvoties no Versaļas līguma saistībām un atjaunot Vācijas militāro spēku. 1933. gadā Vācija izstājās no Tautu Savienības. 1935. gadā Hitlers spēra pirmos soļus Versaļas līguma atklātā ignorēšanā, palielinot armiju un bruņošanās izdevumus. Sākās radniecīgo režīmu valstu- Itālijas un Vācijas- tuvināšanās. Sākās virzība uz jaunu karu Eiropā, teritoriju aneksiju (citas valsts vai tās teritorijas okupēšanu un vardarbīgu pievienošanu citai valstij) un okupāciju (citas valsts teritorijas sagrābšana un savas pārvaldes ieviešana tajā). 1938. gada 29. septembrī Minhenē, piedaloties Vācijas, Itālijas, Francijas un Anglijas pārstāvjiem, tika pieņemts lēmums par Čehoslovākijas sadalīšanu. Vācijai tika nodots Sudetu apgabals.

1939. gadā 23. augustā Maskavā tika parakstīts nacistu- padomju pakts, kura svarīgākā daļa bija slepenā vienošanās par Austrumeiropas sadalīšanu ietekmes zonās. Nedēļu vēlāk ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš.

AUTORITĀRISMS EIROPĀ

Pēc Pirmā pasaules kara Austrumeiropā un Viduseiropā izveidojās daudz jaunu valstu ar parlamentāru iekārtu, taču jau 20. gadu vidū tās piemeklēja dažādas problēmas- kara seku pārvarēšana, patstāvīgu saimniecību un jaunas likumdošanas un pārvaldes sistēmas veidošana. Pieredzes trūkums un nespēja ātri un sekmīgi risināt radušās problēmas radīja sabiedrības vilšanos demokrātiskajos ideālos. Demokrātijas sagrāvi veicināja 20. gadu ekonomiskā krīze, kā arī totalitāro režīmu izveidošanās Krievijā, Vācijā un Itālijā. Sekojot diktatoru- Staļina, Hitlera, Musolīni- paraugam, daudzās valstīs demokrātiju nomainīja autoritārie režīmi:

o 1926. gadā Polijā varu pārņēma viens no valsts atjaunotājiem Juzefs Pilsudskis;

o 1928. gadā Albānijā un 1929. gadā Dienvidslāvijā tika nodinināta savdabīga karaļa diktatūra;

o 1920. gadā Ungārijā ģenerālis Miklošs Horti izveidoja militāru diktatūru.

Arī Anglijā un Zviedrijā radās fašistiskas partijas, taču tur tās neguva sabiedrības atbalstu, jo demokrātijas tradīcijas un vērtības bija stabilas.

Autoritārā režīma apstākļos pilsoniskās sabiedrības funkcionēšana ir ierobežota, lēmumi tiek pieņemti bez saskaņošanas ar sabiedrības vairākumu, taču sabiedrība netiek kontrolēta, netiek pielietota vardarbība. Dažkārt saglabājas pat parlaments, bet tā iespējas ietekmēt valsts politisko dzīvi ir ierobežotas. Autoritāram režīmam raksturīgs opozicionāru politisko partiju aizliegums, centrālo un vietējo varu stingra kontrole, varas koncentrēšana vienas personas- autoritātes- rokās. Autoritāru režīmu atbalsts visbiežāk ir armija, nereti tiek īstenotas represijas. Masu informācijas līdzekļi ir pakļauti stingrai kontrolei, plaši tiek izmantota propaganda un mērķtiecīgi veidots, pastāvīgi uzturēts valdošās personas kults.

20. un 30. gados izveidotie autoritārie režīmi Eiropā bija dažādi- gan prezidenta, gan karaļa diktatūras.

Demokrātija piedzīvoja neveiksmi arī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Parlamentārajai iekārtai Baltijas valstīs nebija tradīciju un pieredzes. Politisko partiju starpā valdīja nesaskaņas, kas noveda pie valdības sadrumstalotības un iedzīvotāju neuzticības. Baltijas valstīs autoritāro režīmu priekšgalā nostājās jau labi pazīstami politiķi, kuri bija populāri sabiedrībā kopš valstu dibināšanas un brīvības cīņu laika. Lietuvā autoritārā režīma priekšgalā nostājās Antans Smetona, Igaunijā- Konstantīns Petss, Latvijā- Kārlis Ulmanis. Baltijas autoritārie režīmi neizveidoja sabiedrības totālu kontroli, bet gan tikai uz pilsoņu politisko tiesību un brīvību ierobežošanu.

Leave a Comment