Likumiskā mantošana starptautisko privāto tiesību aspektā.
Referāts
satura rādītājs
Ievads 3.lpp
Likumiskās mantošanas vēsturiskā attīstība 4.lpp
Likumiskā mantošana Latvijā 6.lpp
Likumisko mantinieku šķiras 7.lpp
Laulāto mantojuma tiesības 7.lpp
Mantošanas kārtība Latvijā 9.lpp
Mantošanas kārtība ārzemēs 10.lpp
Nobeigums 12.lpp
Izmantotā literatūra 13.lpp
Ievads
Lai darba gaitā aptvertu mantošanas tiesības kopumā, jo bez tās vispārēja aprakta, mūsu gadījumā- atkārtošanas, nebūs izprotama likumiskā mantošana un jurisdikcija mantošanas lietās, tāpēc, lai nerastos pārpratumu, vispirms sniegšu galveno terminu skaidrojumus un nelielu vēsturisku ieskatu likumiskās mantošanas attīstībā, pēc tam aprakstīšu likumisko mantošanu balstoties uz Latvijas tiesību aktiem un, visbeidzot, salīdzināšu to ar situāciju ārvalstīs.
Ar mantošanu var saprast universālu tiesībpārņemšanu, kas izpaužas piederējušā īpašuma pārejā pēc personas nāves citai personai. Mantošanas masā jeb mantošanas sastāvā ietilpst visas mantojuma atstājēja mantas, to skaitā arī īpašuma tiesības un pienākumi, kuras viņam piederēja uz miršanas bīdi. Savukārt mantošanas sastāvā neietilpst mantojuma atstājēja personiskās- ne īpašumtiesības un citi nemateriāli labumi.
Runājot konkrēti par Latviju, Civillikums 282.p. precīzi definē terminu mantojums- kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citam atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemtās nāves laikā. Likuma sekojošie panti izskaidro, ka mantojuma tiesības ir tiesības iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā, bet mantinieks ir fiziska vai juridiska persona, kam pieder tiesības iestāties mirušā mantisko attiecību kopumā.
Mantojumā pāriet arī mirušā vēl neizņemtā darba alga un citas viņam pienākošās naudas summas, piemēram, dividendes, akcijas pajas, noguldījumi ar procentiem utl. Mantojuma kopībā ieskaitāma vēlāk konstatētā manta, kas mantojuma atklāšanās brīdī vai arī mantojuma pieņemšanas termiņa aprites laikā vēl neietilpa mantošanas sastāvā.
Likumiskās mantošanas vēsturiskā attīstība
Jāpiemin fakts, ka diez vai starptautiskajās privātajās tiesībās varētu atrast vēl kādu jomu, kurai būtu tik strikts starptautisks raksturs un ilgstoša vēsture, kāda tā ir mantojuma tiesībām. Par to, cik liela loma ir šim mantošanas institūtam, visprecīzāk ir izteicies Rūdolfs Ierings: “Mantošanas tiesības, raugoties no civilizācijas vēsturiskā aspekta, ir visas cilvēces progresa pirmnosacījums”. Par pirmo tiesību avotu starptautiskajās privātajās tiesībās, kas regulēja mantošanas tiesības, uzskata krievu kņaza Oļega vienošanos ar grieķiem 991. gadā, kas tika piemērots krieviem, kuri atradās Grieķijas cara dienestā. Vienošanās noteica, ja kāds no dienošajiem krieviem nomirs un nenovēlēs nevienam savu īpašumu, bet Grieķijā viņam nav neviena radinieka, tad Grieķijai ir jāatgriež viņa īpašums tuvākajiem radiniekiem Krievu zemē. Savukārt, ja pirms miršanas dienošais kādam ir novēlējis savu īpašumu, tad tam, kuram novēl, ir jānodibina tālākā vienošanās, jāpaņem īpašums ar visām no tā izrietošajām tiesībām.
Tātad, jau no 991. gada vienošanās mēs varam izsecināt, ka pastāvēja divi mantošanas veidi: uz likuma pamata un uz testamenta pamata. Piedevām, testamentārai mantošanai jau tad bija lielāks spēks par likumisko mantošanu, kas darbojas arī mūsdienās, piemēram, Latvijas Civillikuma 389.p. 3.d. Tikai jāatzīmē, ka tagad ir vēl viens mantošanas veids- mantošana uz līguma pamata, kam ir priekšroka pret abiem iepriekš minētajiem veidiem.
Starptautiskajās privātajās tiesībās, kolīziju tiesību unifikācija mantošanas tiesībās aktuāla kļuva tikai XIX gs. beigās, XX gs. sākumā, tāpēc vienas no pirmajām starptautiskajām vienošanām, kuras centās nostiprināt vienveidīgas tiesiskās attiecības, kļuva konvencijas (vēlāk arī savstarpējās palīdzības līgumi), kuras tika veltītas mantojuma tiesību jautājumiem. Jāpiemin 1900. g. Hāgas konference, kurā tika sperti pirmie soļi, lai izstrādātu konvencijas, kuras reglamentētu kolīziju risināšanas paņēmienus mantošanas jautājumos. Konferencē kā galvenais valdošais princips tika izvirzīts- mantojuma vienotība jeb viens veselums (viena masa, tagad mantojuma masa), uz nacionālo mantošanas likumu piesaistes pamata.
Mantošanas tiesībās kolīzijas vēsturiski tika saistītas ar strīdiem par izvēli starp trim mantošanas tiesību risināšanas paņēmieniem:
1) personiskā jeb nacionālā likuma paņēmiens (pilsonības vai dzīvesvietas likuma),
2) akta sastādīšanas vietas likuma paņēmiens,
3) atrašanās vietas likuma paņēmiens.
Daļēji šīs kolīzijas atrisināja lietu nošķiršana kustamajās un nekustamajās lietās, tādējādi mantojuma masa, kura sastāvēja no nekustamām lietām, kolīzijas tiek novērstas pēc atrašanās vietas likuma, bet mantojuma masa, kura sastāv no kustamām lietām- pēc mantojuma atstājēja personiskā likuma. Pie tādiem principiem joprojām pieturās Francija, Beļģija, Ķīnas Tautas Republika, Luksemburga un daži štati ASV.
Otrs atrisināšanas variants ir radikāls iepriekšminētajam, jo piedāvā neveikt mantojuma masas dalīšanu kustamajās un nekustamajās lietās, bet raugās uz to kā vienotu masu. Kā kolīziju piesaisti (kritērijs, pēc kura izvēlas risināt tiesību normu “sadursmes”) izvēlas mantojuma atstājēja pilsonības likuma vai viņa pēdējās dzīvesvietas likuma piemērošanu. Valstu skaitā, kuras pielieto šo metodi ir: Čehija (pilsonības likums), Polija (pilsonības likums), Mongolija (pastāvīgās dzīvesvietas likums), Ungārija (dzīvesvietas likums, vieta, kur viņš atradās miršanas brīdī), Austrija, Japāna, Vācija, Grieķija, Itālija, Portugāle un Ēģipte.
Mantošanas jautājumus Latvijā reglamentē Civillikuma 2. daļa “Mantojuma tiesības”, taču tiešas kolīziju normas un to risināšanas paņēmienus mantotspējas jautājumos nesatur. Šajā ziņā pakārtoti būtu pielietojama vienīgi Civillikuma 8. panta noma, kura nosaka, ka “fiziskas personas tiesību un rīcības spēja noteicama pēc viņa dzīvesvietas likuma. Ja personai ir vairāk dzīvesvietu un viena no tām ir Latvijā, tad viņas tiesību un rīcības spēja, kā arī tiesiskās darbības sekas jāapspriež pēc Latvijas likuma . Kā arī jāpiemin 16. pantā noteiktā kolīzijas piesaiste, ka “mantojuma tiesības uz mantojumu, kas atrodas Latvijā, apspriežamas pēc Latvijas likuma”.
Latvijas Civillikums, kā arī vairākumā citu valstu likumu nosaka trīs tiesiskus mantojuma veidus- pēc “mantojuma atstājēja tiesiski izteiktas gribas”, respektīvi, pēc testamenta vai mantojuma līguma un pēc likuma (389.p. 1.2.d.) Ja vienlaicīgi izrādās, ka konkrētajā gadījumā pastāv vairāki mantošanas veidi, priekšroka ir līgumiskai mantošanai, kam ir priekšroka par abiem pārējiem veidiem, bet testamentārai mantošanai ir priekšroka par likumisko mantošanu.
Likumiskā mantošana Latvijā
Tagad sīkāk iztirzāšu Civillikuma pantus, kas skar likumisko mantošanu Latvijā. Likumiskās mantošanas pamatā ir pamatprincips, ka pirmām kārtām manto tuvākie. Tas nozīmē, piemēram, ja persona mirst, neatstājot testamentu vai neparakstot mantojuma līgumu, šīs personas īpašums tiek sadalīts saskaņā ar likumu. Šīs likumiskās mantošanas pamatā ir mantojuma atstājēja un likumisko mantinieku tuvākas vai tālākas ģimenes vai radniecības attiecības. Likumiskās mantošanas pamatā nav mantojuma atstājēja un mantinieku personisko attiecību, piemēram, kopdzīves. Nosakot mantošanas tiesības, šiem apstākļiem juridiskas nozīmes nav. Saskaņā ar likumisko mantošanu mantot tiek aicināti mirušā laulātais, radinieki, adoptētie, kad nav mantojuma līguma vai testamenta vai kad tie nav spēkā. Tātad mirušā laulātais partneris manto automātiski un neatkarīgi no tā, kāds mantisko attiecību veids pastāvēja starp laulātajiem laulības laikā.
Visi likumiskie mantinieki ir nosaukti likumā un likumā arī paredzētā kārtībā un secībā, kādā tie aicināti mantot. Likumā nosauktās trīs likumisko mantinieku kategorijas, kuru mantojuma tiesības ir gan patstāvīgas, gan arī savā starpā saistītas. Iespējama visu triju mantinieku kategoriju vienlaicīga mantošana.
Likumisko mantojuma tiesību nodibina radniecība un adopcija. Radniecība ir attiecība divu vai vairāku personu starpā, kas radusies ar dzimšanu, t.i., izcelšanos no viena senča tieši vai izcelšanās no kopīga senča (asinsradniecība). Vienas personas izcelšanos no otras tieši ar dzimšanu rada radniecības pakāpi. Katra jauna dzimšana rada jaunu pakāpi. Bērni saviem vecākiem ir pirmā radniecības pakāpe, mazbērni – otrā utt. Radniecības līnija ir vairāku pakāpju sakarība, kas turpinās nepārtraukti (uz leju, uz augšu, uz sāniem). Taisnās līnijas: uz leju (lejupējie) – dēls, mazdēls, mazmeita utt.; uz augšu – tēvs, māte, vectēvs, vecāmāte utt.; uz sānu līnijas – brāļi, māsas, viņu bērni, tēva un mātes brāļi un māsas, viņu bērni, mazbērni utt., vectēva un vecāsmātes brāļi un māsas, viņu bērni un mazbērni utt. Taisnā līnijā radniecības tuvums nosakāms starp divām personām pēc pakāpju, t.i., dzimšanas skaita. Sānu līnijā tas izdarāms šādi: personu pašu neieskaitot, skaita dzimšanas gadījumus augšup taisnā līnijā uz vienu kopējo trešo personu un no tās lejup uz otro no šīm personām.
Viena laulātā radinieki nav radinieki otram laulātam un tā radiniekiem. Svainībai mantošanas tiesībās nav juridiskas nozīmes. Tikai mantošanas transmisijas gadījumā mirušā laulātā mantojums (vai tā daļa) var pāriet pārdzīvojušā laulātā radiniekiem. Īpašs mantošanas gadījums rodas, ja laulībā stājas personas, kas savā starpā ir radinieki (laulība radniecības tuvuma dēļ nav aizliegta). Tad mantojuma tiesības kārtojamas pēc radniecības tuvuma pakāpes, nevis svainības.
Adoptētais visos gadījumos ir adoptētāja likumiskais mantinieks, kas pielīdzināts adoptētāja pirmās pakāpes lejupējiem. Adoptētā mantošanas tiesības tiek nodibinātas arī no citiem adoptētāja lejupējiem, kas ir adoptētāja īstie bērni (arī cits adoptētais). Likumā nav paredzētas adoptētā mantošanas tiesības no adoptētāja radiniekiem sānu līnijā. Taču adopcijas aktā var arī noteikt mantošanas tiesības no radiniekiem adoptētāja sānu līnijā. Adopcijas aktā pilngadīgs adoptējamais var arī atteikties no mantošanas tiesībām, kas varētu rasties adopcijas rezultātā. Ja adoptējamais ir nepilngadīgs, tad šāda atteikšanās no mantojuma tiesībām var notikt pēc vecāku vai aizbildņu gribas, bet ar bāriņtiesas piekrišanu, ja tas ir bērna interesēs. Pats adoptējamais savu viedokli var izteikt, ja sasniedzis 12 gadu vecumu, bet tas nav pietiekošs pamatojums mantošanas tiesību noteikšanai.
Likumisko mantinieku šķiras
Mantojuma atstājēja radinieki manto pēc zināmas kārtības, kas pamatota pa daļai uz radniecības veidu, pa daļai uz tās pakāpju tuvumu. Mantošanas kārtības ziņā izšķir četras likumisko mantinieku šķiras:
1)pirmā šķira manto, bez pakāpju tuvuma izšķirības, visi tie mantojuma atstājēja lejupējie, starp kuriem no vienas puses, un mantojuma atstājēju, no otras puses, nav citu lejupējo, kam būtu tiesība mantot (piemēram, no vectēva manto viņa dēls, nevis mazdēls. Savukārt, ja dēls ir miris, vai nevar mantot citu iemeslu dēļ, tad no vectēva manto tieši mazdēls);
2)otrā šķirā manto mantojuma atstājēja pēc pakāpes tuvākie augšupējie, kā arī mantojuma atstājēja īstie brāļi un māsas un pirms viņa mirušo īsto brāļu un māsu bērni (piemēram, tēvs manto no dēla, ja dēlam nav savu bērnu);
3)trešā šķira manto mantojuma atstājēja pusbrāļi un pusmāsas un pirms viņa mirušo pusbrāļu un pusmāsu bērni;
4)ceturtā šķirā manto pārējie pēc pakāpes tuvākie sānu radinieki, neizšķirot pilnīgo radniecību no nepilnīgās.
Laulāto mantojuma tiesības
Pārdzīvojoša laulātā mantošana pēc likuma ir vienmēr neatkarīgi no tā, vai daļā mainās atkarībā no tā, kādi vēl mantinieki ir mirušajam. Laulātā mantošanas tiesība izriet tikai no likuma paredzētā kārtībā slēgtas laulības. Ja ir pastāvējusi laulāto mantas šķirtība, mantojums atklājas uz visu mirušā laulātā mantu. Ja ir pastāvējusi laulāto mantas kopība, tad pārdzīvojušā laulātā mantas daļa ir jānošķir no mirušā laulātā mantas daļas. Tas, ka nekustamais īpašums ir laulātā atsevišķa manta, vai ka tas ietilpst mantas kopībā vai arī ir visas mantas šķirtība, ierakstāms zemesgrāmatā. Par mantas kopībā ietilpstošas mantas parādiem personīgi arī ar savu daļu kopmantā atbildīgs paliek pārdzīvojušais laulātais, pie kam neatkarīgi no mirušā laulātā citu mantinieku atbildības. Ja pārdzīvojušais laulātais, izmantojot savu daļu laulāto kopmantā, neapmierina kreditoru pretenzijas, iestājas citu mantinieku atbildība par mantojuma atstājēju saistībām. Šķirtais laulātais nemanto, bet, ja nav nošķirta laulāto kopmanta, tiesīgs prasīt savas daļas nošķiršanu.
Laulātais saņem bērna daļu, ja palikušo bērnu skaits ir mazāks par četriem, bet, ja bērnu ir četri vai vairāk – ceturto daļu.
Ja mantojums ir tik mazs, ka to sadalot nav iespējams uzturēt nepilngadīgos bērnus, tad pārdzīvojušajam laulātam ir tiesība pārvaldīt un lietot visu nedalīto mantojumu, bet laulātam no visa mantojuma ienākumiem jāsedz vispirms bērnu uztura izdevumi. Pārdzīvojušais laulātais ir tiesīgs rīkoties ar mantojumu apmēros, kas nepieciešams, lai realizētu nepilngadīgo bērnu audzināšanu un lai tos uzturētu. Pārdzīvojušā laulātā tiesība pārvaldīt un lietot nedalītu mantojumu izbeidzas ar: 1)ar visu bērnu pilngadību; 2)ar laulātā atteikšanos no šīs tiesības; 3)ar mantojuma labprātīgu sadalīšanu; 4)ar atsevišķa bērna daļu – ar viņa nodalīšanu no mantojuma pēc vienošanās vai laulātā vienpusējas vēlēšanās; 5)pēc pilngadīga bērna pieprasījuma – aiz svarīgiem iemesliem. Ar pārdzīvojušā laulātā iedošanos jaunā laulībā, iepriekš par to nepaziņojot bāriņtiesai, izbeidzas viņa pārvaldības tiesības.
Ja mirušajam laulātam nepaliek ne lejupējo, ne adoptēto, bet mantinieku skaitā ir brāļi vai māsas (agrāk mirušo brāļu vai māsu bērni) vai augšupējie, tad pārdzīvojušais laulātais saņem pusi no mantojuma un bez tam dzīvokļa iekārtu. Brāļu un māsu radniecība var būt pilnīga (īstie brāļi un māsas) un nepilnīga (pusbrāļi un pusmāsas). Taču pusbrāļi vai pusmāsas (vai to bērni) nedalās mantojumā ar pārdzīvojušo laulāto, ja ir īstie brāļi vai māsas (vai to bērni). Par dzīvokļa iekārtas priekšmetiem atzīstami: mēbeles, virtuves iekārtas u.c. kopīgas lietošanas priekšmeti (radio, TV u.tml.). Par dzīvokļa iekārtas priekšmetiem nav atzīstami: mākslas priekšmeti (darbi), kolekcijas, antīkās vērtības, dārglietas, profesionālās darbības priekšmeti u.tml. Ja mirušajam laulātam nepaliek ne lejupējo, ne adoptēto, ne augšupējo, ne brāļu vai māsu, vai to bērnu, vai ja palikušie atkrīt, tad visu mantojumu dabū pārdzīvojušais laulātais.
Laulāto mantojuma tiesība nepastāv, ja laulību atzīst par spēkā neesošu. Ja laulība ir šķirta pirms viena laulātā nāves, tad arī mantošanas tiesības nepastāv. Mantošanas tiesību laulātais zaudē no brīža, kad pasludināts tiesas spriedums par laulības šķiršanu, vai tas ir brīdis, kad tiesas spriedums stājas spēkā – šis jautājums rada neskaidrības. Tā kā šķirtā laulātā nāve pēc sprieduma pasludināšanas vairs nevar ietekmēt sprieduma stāšanos spēkā, tad secināms, ka mantošanas tiesību šķirtais laulātais zaudē no sprieduma pasludināšanas brīža, ja vien vēlāk spriedums par laulības šķiršanu netiek atcelts.
Mantošanas kārtība Latvijā
Civillikumā paredzētie kolīziju normu noteikumi par piemērojamo likumu mantojuma tiesībās paredz, ka mantojuma tiesības uz mantojumu, kas atrodas Latvijā, ir apspriežamas pēc Latvijas likuma. Šī kolīziju norma ir vienpusēja kolīziju norma un norobežo vienīgi Latvijas likuma piemērošanu, paredzot, ka neatkarīgi no personas valstiskās piederības vai dzīvesvietas, Latvijas likums ir piemērojams visos tajos gadījumos, kad personas manta ir Latvijā. Tādējādi pārrobežu lietās ir iespējama vairāku viena un tā paša mantojuma lietas paralēla risināšana atbilstoši to valstu likumiem un jurisdikcijai, kur atrodas mantojuma objekti. Turklāt atbilstoši Civillikuma noteikumiem mantojuma tiesībās nav iespējama ārvalsts likuma piemērošana.
Latvija ir noslēgusi divpusējus (trīspusējus) tiesiskās palīdzības līgumus, kas paredz dažādus tiesiskās sadarbības veidus civiltiesību, ģimenes, darba tiesību un krimināltiesību jomā. Civiltiesību jomā šie līgumi nosaka piemērojamā likuma jautājumus, piekritības normas, spriedumu atzīšanas un izpildīšanas noteikumus, t.sk., arī mantošanas tiesību jomā. Šādus starptautiskos līgumus Latvija ir noslēgusi ar Krievijas Federāciju, Baltkrieviju, Kirgīziju, Ukrainu, Moldovu, Uzbekistānas Republiku, Poliju, Lietuvu un Igauniju. Starptautiskajos līgumos paredzētie vispārējie mantošanas noteikumi paredz, ka kustamās mantas mantošanas tiesībām ir piemērojams mantojuma atstājēja pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas līgumvalsts likums, izņemot Latvijas-Polijas līgumu, kas paredz, ka kustamas mantas mantošanas tiesības tiek noteiktas saskaņā ar mantojuma atstājēja pilsonības līgumvalsts likumu. Visi Latvijai saistošie starptautiskie līgumi nosaka, ka nekustamās mantas mantošanas tiesības nosaka nekustamās mantas atrašanās līgumvalsts likums. Vēl jāpiemin fakts, ka tieši pēc Latvijas 1993. gada līguma parauga ar Krieviju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās kustamo mantu manto pēc mantojuma atstājēja pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas.
Mantošanas kārtība ārzemēs
Anglijā jau 200 gadus ir noteikts ar likumu, ka kustamā īpašuma mantošanu bez testamenta reglamentē aizgājēja pēdējā domicila likums.
Tomēr šis noteikums tiek pielietots tikai mantošanai tās termina stingrā nozīmē. Šis princips netiek piemērots tā saucamajām „kroņa” tiesībām (rights of the Crown) vai ārvalsts tiesībām pārņemt bezsaimnieka īpašumu pēc principa ius regale. Šādi pieprasītu titulu z kustamo īpašumu noteic lex situs, nevis aizgājēja pēdējā domicila likums. Tādējādi, ja persona nomirst, nesastādījusi testamentu, un tai nav ārvalstīs domicilētu (tur pastāvīgi dzīvo) tuvu radinieku, un ārvalsts pieprasa viņa kustamo īpašumu Anglijā kā bezsaimnieka īpašumu, tad kroņa prasība iegūst šo īpašumu pēc principa bona vacantiae gūst prioritāti. Šādā gadījumā ārvalsts nepieprasa šo īpašumu kā mantinieks, bet gan tāpēc, ka mantinieka nav. Principā Anglijā tiek uzskatīts, ka atrastās mantas pieder pirmajam atradējam, izņemot kuģu vrakus un apraktu mantu, kura pieder kronim.
Pēc tradicionāla Anglijas kolīziju noteikuma nekustamais īpašums, par kuru nav taisīts testaments, tiek mantots pēc lex situs principa. Tomēr šis noteikums nav absolūts. Šim noteikumam bija zināms pamats pirms 1926. gada, kad Anglijā pastāvēja divas mantošanas sistēmas uz īpašumu, uz kuru nebija taisīts testaments,- viena uz nekustamo īpašumu un otra uz kustamo īpašumu (kā jau es rakstīju sākumā). Tagad šos abus īpašumus, ja nav sastādīts testaments, manto pēc vienotas kolīziju piesaistes praktiski visā pasaulē. Mantojuma masas sašķelšanas sistēma, pēc kuras kustamo īpašumu šajā gadījumā mantoja pēc lex situs principa, ir atmesta visā pasaulē, izņemot dažas valstis, kuras es jau minēju.
Starp citu, Hāgas 1989. gada 1. augusta Konvencija par mirušo personu kustamā īpašuma mantošanā pielietojamo likumu arī pielieto vienotu kolīziju normu- aizgājēja pēdējās rezidences valsts likumu. Tomēr, ja aizgājējs nav šīs valsts pilsonis un nav tur dzīvojis pēdējos piecus gadus, tiek piemērots viņa pilsonības likums. Citas valsts likumu var piemērot vienīgi izņēmuma kātā, ja aizgājējs ir vairāk saistīts ar šo citu valsti.
Anglijā nekustamo īpašumu manto pēc tā atrašanās vietas likuma. Šis noteikums, kā ja iepriekš minēts, attiecas arī uz nekustamā īpašuma mantošanu, ja nav testamenta.
Šveicē īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu nosaka tā atrašanās vietas likums, bet personas, kuras pēdējais domicils ir bijis Šveicē, īpašumu manto pēc Šveices likuma.
ASV tiek prezumēts, ka kustamais īpašums ir jāsadala pēc aizgājēja pēdējā domicila likuma viņa nāves brīdī. To pašu likumu ASV pielieto, lai noteiktu ārlaulības bērna daļu īpašumā.
Ja kustamais īpašums atrodas ārpus domicila valsts, tad šīs valsts likumam tiek piedēvēts eksteritoriāls spēks ar šīs valsts tiesas palīdzību. Protams, ka aizgājēja īpašumu kontrolē tā atrašanās vietas valsts jurisdikcija. Piemēram, ja īpašums atrodas noteiktā ASV štatā, šā štata tiesa un likumi nosaka tā likteni. Taču, ja aizgājējam bijis domicils citā štatā, nevis tu, kur atrodas īpašums, kustamais īpašums tiek sadalīts pēc domicila likuma. Novirzes no šā principa var noteikt īpašuma atrašanās vietas likums. Tā, piemēram, Mičiganā, ja citā štatā domicilētam aizgājējam nav mantinieku, bet īpašums atrodas Mičiganā, to pārņem Mičigana, ņemot vērā domicila likuma noteikumus.
Krievija ir noslēgusi daudz divpusēju līgumu ar citām valstīm par tiesisko palīdzību, kuros ir noteikts, ka mantošanas tiesības, kas ir saistītas ar kustamo īpašumu, tiek regulētas pēc tās valsts likumiem, kuras pilsonis bija aizgājējs, bet mantošanas lietas, kuras saistītas ar nekustamo īpašumu- tiek regulētas ar tās valsts likumiem, kuras teritorijā atrodas īpašums. Šajā jautājumā pastāv izņēmums, tas ir Krievijas vienošanās ar Latviju, Lietuvu un Igauniju, kur ir noteikts, ka nekustamo lietu mantošanas lietas tiek risinātas pēc tās valsts likuma, kuras teritorijā aizgājējam bija pastāvīgā dzīvesvieta.
Nobeigums
Manuprāt, visas, tieši ar likumisko mantošanu saistītās lietas tiktu ātrāk un vienkāršāk kārtotas starpvalstu līmenī, ja visas pasaules valstis vienotos par vienotiem piesaistes faktoriem, uz kuru pamata konstatētu piemērojamo likumu konkrētiem gadījumiem. Šiem piesaistes faktoriem vajadzētu būt tādiem, kas nodrošinātu, ka mantošanai tiek piemērots tās valsts likums, ar kuru mantojuma atstājējs (vai mantošanas lieta kopumā) ir bijis cieši saistīts. Tādējādi visas mantošanas tiesības tiktu izšķirtas faktiski vienas (valsts) lietas ietvaros un piemērojot vienu likumu, saīsinot lietas izskatīšanas laiku un, dažkārt, arī izmaksas.
Kā galveno piesaistes faktoru, pēc kura varētu vadīties, pēc manām domām, varētu būt mantojuma atstājēja dzīvesvieta (domicils) nāves brīdī. Šis faktors lielā mērā nodrošinātu to, ka mantošanas tiesībām tiktu piemērots tās valsts likums, kas ir cieši saistīts ar mantošanu un mantojuma atstājēju. Vienlaikus gan būtu nepieciešams nodrošināt to, ka šādam piekritības pamatam būtu arī zināma elastības pakāpe. Tāpēc kā izņēmumu no vispārējās kolīziju normas varētu paredzēt arī citu valstu likumu piemērošanu, ar kuru mantojuma atstājējs vai mantošanas lieta ir cieši saistīta. Vienīgi šeit rodas jauna problēma, jo vienlaikus, paredzot to, ka mantošanas tiesībām piemērojamo likumu nosaka mantojuma atstājēja dzīvesvietas (domicila) likums, ir jāparedz arī noteikumi, kā atrisināt to, ka dažām personām varētu būt vairākas dzīvesvietas. Šis jautājums paliek atklāts diskusijai…
Izmantotā literatūra
1. Международное частное право 2004.г. Москва О. В. Аблезгова
2. Международное частное право. Общая часть. Том 2 Л. П. Ануфриева
3. Международное частное право. М. М. Богуславский
3. Starptautiskās privātās tiesības J.Bojārs
4. R.Krauze, Z.Gencs, “Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Mantojuma tiesības, Mans īpašums, Rīga, 1997.
5. A.Rūsis „Internacionālo privāttiesību pamatprincipi jaunā Civillikuma gaismā”
6. Civillikums
7. Latvijas juridisko dokumentu bāze; www.legal.lv