BĒRNU TIESĪBU AIZSARDZĪBAS INSPEKCIJA
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (turpmāk – Inspekcija) ir bērnu un ģimenes lietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas nodrošina normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli bērnu tiesību aizsardzības jomā .
Viena no inspekcijas funkcijām ir uzraudzīt un kontrolēt Bērnu tiesību aizsardzības likuma un citu bērnu tiesību aizsardzību regulējošo normatīvo aktu ievērošanu. Inspekcija veic patstāvīgu analīzi saistībā ar bērnu tiesību aizsardzības situāciju valstī. Ne mazsvarīga ir inspekcijas funkcija, kura paredz uzticības tālruņa darbības nodrošināšanu bērnu tiesību aizsardzības jomā. Inspekcija sniedz arī ieteikumus valsts un pašvaldību iestādēm un citām institūcijām, lai nodrošinātu un pilnveidotu bērnu tiesību aizsardzību.
Lai inspekcija varētu veiksmīgi pildīt augstāk minētās funkcijas, tai ir atbilstoši savai kompetencei jāveic sekojošus uzdevumus:
1. pārbaudīt jebkuras valsts vai pašvaldības institūcijas, nevalstiskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas darbību bērnu tiesību aizsardzības jomā. Inspekcija var to darīt gan pēc savas iniciatīvas, gan pēc iesniegtajām sūdzībām;
2. pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem, sniegt ieteikumus pārkāpumu novēršanai;
3. nodrošināt administratīvo pārkāpumu lietvedību;
4. apmācīt speciālistus, kuri darbojas bērnu tiesību aizsardzības jomā;
5. atbalstīt bērnus un sniegt viņiem konsultācijas krīzes situācijās;
6. veidot statistikas par bērnu tiesību ievērošanu;
7. iesniegt priekšlikumus Bērnu un ģimenes lietu ministrijai situācijas uzlabošanai;
8. informēt sabiedrību par savu darbību, bērnu tiesībām un pienākumiem, kā arī citām svarīgām un aktuālām tēmām;
9. sadarboties ar ārvalstu publiskās pārvaldes institūcijām, starptautiskajām un nevalstiskajām organizācijām, to pārstāvjiem un ekspertiem;
Tagad pievērsīsimies inspekcijas inspektoru tiesībām un pienākumiem. No sākuma apskatīsim inspekcijas inspektoru tiesības. Tātad, inspektori drīkst pieprasīt privātpersonām, valsts vai pašvaldību institūcijām izpildīt normatīvajos aktos noteiktās prasības, kas saistītas ar inspekcijas funkciju nodrošināšanu. Atbilstoši savai kompetencei inspektori ir tiesīgi sastādīt administratīvo pārkāpumu protokolus, kā arī pēc savas iniciatīvas, vai pamatojoties uz sūdzībām, pārbaudīt jebkuras valsts un pašvaldību institūcijas, nevalstiskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas darbību bērnu tiesību aizsardzības jomā. Šim nolūkam inspektori var piesaistīt policijas iestāžu darbiniekus.
Savukārt inspektoru pienākumos ietilpst pieprasīt un saņemt no juridiskajām un fiziskajām personām rakstiskus vai mutiskus paskaidrojumus, kad tiek veiktas pārbaudes par bērnu tiesību pārkāpumu, pie nepieciešamības pieaicināt tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekus, veikt procesuālās darbības, piemēram, audio un video ierakstus. Ja gadījumā tiek konstatēts bērnu tiesību pārkāpums, inspektoriem ir jāpieņem lēmumu par prettiesiskās darbības vai bezdarbības pārtraukšanu, ierosināt novērst konstatētos trūkumus vai sastādīt administratīvo pārkāpumu protokolu, vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos sagatavot un iesniegt kompetentajām izmeklēšanas iestādēm materiālus personu saukšanai pie likumā noteiktās atbildības.
Zemāk, 1.attēlā, atspoguļosim Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas struktūru .
1.attēls. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas struktūra
Definējot vienu no inspekcijas funkcijām, noteicām, ka inspekcija uzrauga un kontrolē Bērnu tiesību aizsardzības likuma un citu bērnu tiesību aizsardzību regulējošo normatīvo aktu ievērošanu. Tagad apskatīsim tuvāk bērnu tiesību aizsardzību regulējošos normatīvos aktus un inspekcijas lomu saistībā ar tiem.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību . Jāpiebilst, ka šī likuma izpratnē bērns ir nepilngadīga persona jeb cilvēks, kurš nav sasniedzis 18 gadu vecumu. Minētais likums arī regulē pamatnosacījumus, pēc kuriem tiek kontrolēta bērna uzvedība un noteikta viņa atbildība, kā arī pamatnosacījumus, kuri skar vecāku un citu fizisko un juridisko personu pienākumus, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu. Tas arī nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus. Nevar nepieminēt, ka bērnu tiesību aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa, kas tiek organizēta visā valsts teritorijā.
Kāpēc ir nepieciešama bērnu tiesību aizsardzība? Vai tāpēc, lai veidotu un nostiprinātu bērnā sabiedrības interesēm atbilstošas vērtību orientācijas? Vai tāpēc, lai orientētu bērnu uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu? Jā, tieši tāpēc. Un vēl, lai orientētu bērnu uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību, lai orientētu bērnu uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļa iegūšanas un labklājības avotu un, protams, lai aizsargātu bērna drošību, viņa veselību un dzīvi . Tautā vienkārši mēdz teikt: „Bērni ir mūsu nākotne”, ietverot visas iepriekš minētās idejas vienā mazā, bet ļoti saturiskā teikumā.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 65.pants nosaka, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas kompetencē ietilpst normatīvo aktu ievērošanas uzraudzība un kontrole bērnu tiesību aizsardzības jomā. Tāpēc vispārīgi var teikt, ka inspekcijas pienākums ir rūpēties, lai jebkura persona ievērotu bērnu tiesības: uz dzīvību un attīstību, uz invaliditāti, uz privāto dzīvi un personas neaizskaramību un brīvību, uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem, uz izglītību un jaunradi, uz aizsardzību no ekspluatācijas, uz atpūtu un brīvo laiku u.c.
Bāriņtiesu likuma mērķis ir noteikt bāriņtiesas izveidošanas principus un kārtību, bāriņtiesas kompetenci un darbības principus, kā arī bāriņtiesas lēmumu pieņemšanas un pārsūdzēšanas kārtību . Savā darbā bāriņtiesas ievēro jeb pamatojas uz normatīvajiem aktiem un publisko tiesību principiem. Galvenais bāriņtiesu uzdevums ir nodrošināt bērna vai citas rīcībnespējīgas personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Bez tam, bāriņtiesas aizstāv bērna personiskās intereses (piemēram, lemj par atļaujas došanu stāties laulībā līdz pilngadības sasniegšanai), izšķir domstarpības (piemēram, lemj par bērna uzvārda ierakstu), aizsargā bērna mantiskās intereses (piemēram, lemj par īpašuma iegūšanu bērnam), atņem un atjauno bērna aprūpes un aizgādības tiesības, ieceļ aizbildni.
Civillikuma pirmā daļa atrunā ģimenes tiesības. Piemēram, 177.pants nosaka, ka līdz pilngadībai bērns ir vecāku aizgādībā . Aizgādība nozīmē to, ka vecākiem ir tiesības un pienākumi rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās interesēs. Savukārt rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu, kur aprūpe paredz bērna uzturēšanu, proti, ēdiena, apģērba u.c. nodrošināšanu, fizisko un garīgo izglītošanu, audzināšanu un kopšanu. Uzraudzība paredz rūpes par bērna paša drošību. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu tiek saprasta dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. Bet rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai. Ja vecāki nosaka bērnam nepamatotus ierobežojumus vai arī, ja rodas kaut kādas citas veida domstarpības vecāku un bērna attiecībās, tad bērns ir tiesīgs griezties bāriņtiesā. To pašu var darīt arī vecāki, ja bērns nepakļaujas vai neklausa vecāku audzināšanai.
Bērnu tiesību aizsardzības pamatā ir iespējamās vardarbības novēršana pret bērniem. Bērnu tiesību aizsardzības likums ir definējis jēdzienu emocionāla vardarbība – bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai). Tātad būtisks faktors ir ne tikai veiktās prettiesiskās darbības tiešums un tiešais nodoms, jo konkrētajā situācijā it kā pret bērnu tieša vardarbība ar nodomu netiek vērsta, bet arī kaitīgās sekas, kas konkrēto darbību rezultātā varētu rasties bērna garīgajai attīstībai .
Bērni pārdzīvo līdzi vardarbības ainām, viņos ir dalītas jūtas kā pret māti, tā pret tēvu. Kauns, vainas, bezpalīdzības un baiļu izjūtas ir šiem bērniem ļoti raksturīgas. Psiholoģijā ir atzīts, ka regulāras vardarbības ainas, ko redz bērns ģimenē atstāj būtisku ietekmi viņu izaugsmei un attīstībai:
– bērniem tiek nodots attiecību modelis, ko viņi tiecas atkārtot savā saskarsmē ar citiem, kā rezultātā ir ļoti liels risks, ka bērns būs vardarbīgs savā saskarsmē ar citiem;
– bērns neiemācās konstruktīvi sevi aizstāvēt un nākotnē biežāk pieļauj vardarbību pret sevi;
– šiem bērniem ir daudz grūtāk veidot tuvas attiecības.
Tātad nav šaubu, ka šādi pārdzīvojumi var emocionāli būt bērnam pat ļoti traumējoši.
Nobeigumā gribētos piebilst, ka bērni ir īpaša mūsu sabiedrības grupa, kurai nepieciešams veltīt sevišķu uzmanību. Bieži vien pat pieaugušie cilvēki nevar sevi aizstāvēt, nemaz jau nerunājot par bērniem. Bērniem ir sevišķi grūti uzteikt savu viedokli, jo mūsu sabiedrībā pieņemts, ka viņiem tāda nemaz nav, ka tikai pieaugušajiem var būt savs viedoklis. Tieši tamdēļ, lai izskaustu šādus negatīvus stereotipus mūsu sabiedrībā, tiek veidotas dažādas tiesību aizsargājošas organizācijas. Ja runājam konkrēti par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, tad jāsaka, ka šī iestāde dod lielu ieguldījumu tieši bērnu aizsardzības jomā. Piemēram, 2007.gada rudens mēnešos norisinājās vairākas aktivitātes par tēmu „Stopēt bīstami!” Inspekcijas pētījumu rezultāti rāda, ka Latvijā stopē 33% bērnu. Lielākā daļa stopētāju ir vecumā no 14 līdz 16 gadiem. Tātad var teikt, ka inspekcija visādiem līdzekļiem cenšas apkarot šo problēmu, gan izsludinot skolās konkursus, kuru mērķis ir pievērst pašu skolēnu uzmanību, gan arī rīkojot dažādas informatīvas kampaņas, kuras domātas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, respektīvi, sabiedrībai kopumā, jo vēl arvien mēdzam domāt, ka dažas problēmas mūs neskar, kas patiesībā nav pareizi.
IZMANTOTO AVOTU SARAKSTS:
1.Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas mājas lapa: www.bti.gov.lv
2.Bērnu tiesību aizsardzības likums. Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2008.gada 15.jūlijam. Avots: http://www.likumi.lv/doc.php?id=49096
3.Bāriņtiesu likums. Stājies spēkā 2007.gada 1.janvārī.
Avots: http://www.bti.gov.lv/lat/normativie_akti/likumi/?doc=272&page=
4.Civillikuma pirmā daļa, Ģimenes tiesības. Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2006.gada 7.jūlijam.
Avots: http://www.bti.gov.lv/lat/normativie_akti/likumi/?doc=87&page=