RĪGAS PEDAGOĢIJAS UN IZGLĪTĪBAS VADĪBAS AUGSTSKOLA
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola
Pedagoģijas fakultāte
3.M kursa studentes
Lanas Zirdziņas
Ieskaites darbs studiju priekšmetā
Ievads speciālajā pedagoģijā
Mg.paed., lektore S.Tūbele
RĪGA 2007
BALSTA UN KUSTĪBU TRAUCĒJUMI
Pie šāda tipa traucējumiem pieskaita bērnus, kuriem viņu fiziskais stāvoklis rada fiziska rakstura problēmas, galvenokārt tādas, kuras saistītas ar pārvietošanos vai citiem fiziskiem ierobežojumiem.
Pie šādām problēmām pieskaitāmas:
amputācijas
cerebrālā trieka jeb tā saucamā bērnu trieka
dažādas locekļu attīstības anomālijas
muskuļu distrofija
spina bifida, jeb tā saucamā vilka mugura
traumatiski smadzeņu bojājumi
skolioze
kā arī citas problēmas, kas ierobežo bērna pārvietošanās spējas vai roku izmantošanu.
Lai gan bērniem, kuriem ir minētās problēmas, var nebūt traucēta sensorā uztvere un kognitīvā joma, tādējādi nebūtu izteiktu mācīšanās grūtību, tomēr ne vienmēr tas darbojas visos gadījumos. Jo smagāka ir problēma, jo traucējumi var būt plašāki, tie var skart arī citas jomas. Tā piemēram, bērniem ar kustību balsta traucējumiem var būt dažādu pakāpju macīšanās grūtības un kognitīva rakstura problēmas, retākos gadījumos traucēta arī sensorā uztvere. [1.]
Cerebrālā trieka – Uzskata ka viens bērns no 1000 piedzimst ar cerebrālo trieku. Cerebrālā trieka ir muskuļu kontroles traucējumi, kuru rezultātā rodas grūtības ķermeni noturēt pareizā stāvoklī. Tā pamatā ir nelielas smadzeņu daļas bojājums, kas radie grūtniecības periodā vai drīz pēc bērna piedzimšanas. Bērnu cerebrālā trieka var izpausties dažādu kustību traucējumu formā, kas nereti ir kopā ar runas traucējumiem, psihiskās attīstības traucējumiem, dažkārt garīgās attīstības traucējumiem. BCT visbiežāk izpaužas četrās formās: Spasticitāte (raksturo paaugstināts muskuļu tonuss ar tendenci pastiprināties, kad mēģina veikt kustības), atetoze (nekontorlētas, mainīgas kāju, roku, plaukstu vai sejas kustības, kas notiek gandrīz nepārtraukti), ataksija ( nenoteiktas, drebošas kustības, kas pamanāmas mirkļos, kad bērns cenšas noturēt līdzsvaru, vai veic mērķtiecīgas kustības), hipotiskā vai jauktā forma (pazīmes ir komplekas). [2.]
Spina bifida (spināls disrafisms jeb vilka mugura)- attīstības defekts, kas rodasgrūtniecības pašā sākumā, kad augļa mugurkaula un muguras smadzeņu iedīgļi nesavienojas tā kā tam būtu jānotiek , bērnam normāli attīstoties.
Muskuļu distrofija- muskuļu distrofiju lieto kā kopīgu apzīmējumu vairākām pārmantotām muskuļu slimībām, kuru ietekmē muskuļi progresējoši pavājinās,kas var izraisīt daļēju vai pilnīgu muskuļu nespēju. Tās iemesli g.k. ir ģenētiski- tā ir pārmantota slimība.
Skolioze un citi stājas traucējumi- pastāv fizioliģiskie un pataloģiskie mugurkaula izliekumi. Fizioloģiskie- lordoze (kakla un jostas izliekums uz priekšu), kifoze (krustu un krūšu daļā uz mugurpusi). Pataloģiskie- palielināta lordoze un palielināta kifoze, kā arī mugurkaula izliekums sānu virzienā- skolioze.
Traumatiski smadzeņu bojājumi- izšķir galvas smadzeņu bojājumus un muguras smadzeņu bojājumus. Gan galvas, gan muguras smadzeņu rezultātā parasti rodas nopietni neiroloģiski bojājumi. [1.]
BĒRNU AR KUSTĪBU TRAUCĒJUMIEM PSIHOLOĢISKI EMOCIONĀLAIS RAKSTUROJUMS
Bērnu ar īpašām vajadzībām psiholoģija ne ar ko neatšķiras no citu bērnu psiholoģijas. Taču, ja bērnam slimības dēļ ir radušās fiziska rakstura problēmas, piemēram,kāju paralīze, bet intelekts, t.i. domāšana nav skarta, tas ietekmē visu bērna attīstību kopumā. Tomēr pētījumi pierāda, ka, ja piemēram bērnam kaut kā pietrūkst vienā jomā, viņam tas tiek konpensēts citā (spina bifida bērniem, kam ir ierobežota pārvietošanās, parasti ir ļoti attīstīta runa). Tādēļ darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām tāpat kā ar jebkuru bērnu pats būtiskākais ir attīstīt bērna adekvātu pašvertējumu, viņa stiprās puses, talantus.
Jebkura slimība ietekmē bērnu. Slimajiem bērniem, īpaši pirmsskolā un sākumskolā, ir nosliece saistīt savu slimību ar kādu savu „slikto“ darbu vai uzvedību.
Jebkurš slims bērns slimības vai negadījuma laikā saskaras ar bailēm, izmisumu, dusmām, citām emocionālajām reakcijām. [1.]
BĒRNU AR KUSTĪBU TRAUCĒJUMIEM IEKĻAUŠANĀS SABIEDRĪBĀ
Iekļaušanās sabiedrībā, jeb pakāpe, kādā persona jeb šajā gadījumā bērns izjūt piederību kādai sociālai grupai vai sabiedrībai, pieņemot tās normas, vērtības un uzskatus ir svarīga. Tas ir pastāvīgs un dinamisks savstarpējās adaptācijas process, kurā no vienas puses ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, kas dzīvo saskaņā ar savām iespējām, vēlmēm un izvēli, bet no otras puses sabiedrība, kurai ir jāsniedz atbalsts un jānodrošina iespēju vienlīdzība. Integrācijas procesa pamatā ir abpusēja izpratne, ka vienatnē sasniegt mērķi ir neiespējami, sadarbības iespēju apzināšanās un realizācija, t.i. iespēja aktīvi piedalīties visos sabiedrības dzīves darbības virzienos, iekļauties sociālajās struktūrās, kas ir saistītas ar dažādām dzīves darbības sfērām. Sociālā integrācija cilvēkam nozīmē iekļaušanos normālā sabiedrībā un, neraugoties uz viņam piemītošajiem trūkumiem, tapšanu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Integrācijas mērķi balstās uz to, lai dotu iespēju cilvēkam, neatkarīgi no veselības traucējuma rakstura un iemesliem, maksimāli iekļauties sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, kā arī iegūt neatkarību, kas nozīmē pēc iespējas lielākas patstāvības iegūšanu. Lai atbrīvotos no otrā plāna lomas sabiedrībā, šiem cilvēkiem pašiem vajag aktīvi piedalīties šajā procesā, kā arī sabiedrībai ir jāpiemērojas šo cilvēku īpašo vajadzību apmierināšanai. Integrācija sabiedrībā nozīmē arī to, ka nepieciešams pēc iespējas izvairīties no speciālu iestāžu un stāvokļa radīšanas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tam ir nozīme tikai tajā gadījumā, ja ar citu līdzekļu palīdzību sasniegt rezultātu ir neiespējami.[3.]
Sabiedrības attieksme, piemēram,: mēs saprotam, ka bērnam ir jāmācās, taču, ja runa iet par bērna ar invaliditāti izglītību, tad lielākā daļa sabiedrības, t.sk. skolotāji, vecāki, u.c. uzskata, ka bērnam ar invaliditāti jāmācas speciālās skolās vai mājās… Šādi piemēri un aizspriedumi ir ļoti daudz par visdažādākām tēmām ir cilvēku ar invaliditāti jomā.[3.]
Taču, situācijai vajadzētu būt savādākai- skolotājam ne vien būtu nepieciešamas zināšanas un POZITĪVA attieksme pret bērnu, kuram ir šādi traucējumi, bet skolotājam būtu arī jāstrādā kopā ar visu skolas “saimi”, lai nodrošinātu
bērna pieejamību klasei, labierīcībām un skolai kopumā
bērna pilnīgas izglītības iespējas, arī gadījumos, kad skolēnam fiziskās veselības traucējumu rezultātā būs radušās mācību grūtības un sociāla rakstura problēmas.
Kā piemēru varu minēt Koledžu RRC Dubultos,kurā kopā mācās gan jaunieši ar īpašām vajadzībām, gan bez veselības problēmām. Attiecībās nav nekādas atšķirības. Visi kopīgi un draudzīgi viens otram palīdz, ja ir nepieciešams. Cilvēki bez traucējumiem ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie – arī cenšas, arī mācās. Visiem ir kādi mērķi, uz ko viņi tiecas. Attiecības veselajiem studentiem ar tiem, kuriem ir kustību traucējumi vai kādas citas problēmas, ir draudzīgas. Viņi saprot viens otru. Nav nekādas diskriminācijas.[4.]
Izglītība – lielai daļai bērniem, jauniešiem un arī pieaugušiem ar invaliditāti nav iespējas mācīties un iegūt tāda paša līmeņa izglītību kā citiem, kas bieži ir saistīts ar vides nepieejamību, speciālu programmu neesamību un negatīvo attieksmi no vienaudžu puses.
Motivācija – bieži saskaramies ar to, ka paši cilvēki ar invaliditāti vai viņu vecāki, brāļi, māsas vai dzīves biedri nevēlas piedalīties dažādās aktivitātēs vai būt aktīvi sabiedrības locekļi, jo visu problēmu un pārdzīvojumu rezultātā cilvēki neredz jēgu vai viņiem ir bail kaut ko mainīt savā dzīvē, piemēram, daži cilvēki gadiem neiet ārā no mājas, jo viņiem ir bail, ka sabiedrība viņu nosodīs, jocīgi skatīsies uz viņu vai apsaukās. Bērnu ar invaliditāti nelaiž skolā, jo bail, ka citi bērni viņu apsaukās par “kropli” un nepieņems, taču mēs visi zinām, ka attieksmi var mainīt un motivēt cilvēkus būt aktīviem.[3.]
Dotajās ilustrācijās iespējams vērot paraugus kā no slēgtas iestādes(piemēram speciālās skolas)iespējams iekļauties (integrēties) sabiedrībā.
1.solis-Pilnīga atšķirtība.
Attēlā parādīts, ka sabiedrība ar tās “normālajiem” pilsoņiem atgādina salu un cilvēki invalīdi tiek novietoti uz citas salas- īpašās iestādēs. Cilvēki bez šādiem traucējumiem nav pieraduši redzēt savā tuvumā cilvēkus ar defektiem. Viņi tiek uzskatīti par “šausminošiem” un “savādiem”. Atšķirtība vienmēr rada aizspriedumus.
2.solis- virzība uz iekļaušanos sabiedrībā- lai celtu jaunas slēgtās iestādes, tiek iekārtotas mājas bērnu un pieaugušo nelielām grupām.
4.solis- iekļaušanās sabiedrībā- līdzāspastāvēšana- invalīdi un normālie pilsoņi dzīvo sabiedrībā aptuveni vienādos apstākļos. Invalīdiem nepieciešami īpaši pakalpojumi, bet tas nenozīmē, ka viņiem sava dzīve jāpavada slēgtā iestādē. [5]
Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” piedāvā ieteikumus, kas palīdzētu izprast cilvēkus, kuriem ir kustību traucējumi:
Vienmēr atceries! Galvenais ir cilvēka personība un nevis viņa invaliditāte.
Sasveicinoties, izmanto rokas spiedienu, arī tad, ja cilvēkam rokas ir ļoti vājas un viņš tās pats nevar pacelt.
Pirms steidzies kādam palīdzēt pārliecinies par tavas palīdzības nepieciešamību, uzjautājot pašam cilvēkam.
Nekad neatbalsties uz cilvēka ratiem.
Vienmēr vērsies pie cilvēka tieši, nemeklējot starpnieku. Tas, ka cilvēkam ir fiziska invaliditāte vēl nenozīmē, ka viņš ir nespējīgs saprast un sazināties ar citiem.
Ja tava saruna ieilgst, labāk ir atrast vietu, kur pašam piesēst, jo, tad ne Tev, ne arī cilvēkam ratos nesāpēs kakls (sprands) no neērta stāvokļa.
Atceries arī to, ka pret cilvēku ar invaliditāti nevajag izturēties kā pretneaizsargātu un nepatstāvīgu bērnu, kurš pats neko nevar izdarīt!
Ja sniedz padomu kā nokļūt līdz kādai konkrētai vietai, vienmēr paturi prātā ceļa attālumu, kā arī to vai tavs ieteiktais maršruts būs pieejams cilvēkam ratos (var būt šajā ceļā nebūs uzbrauktuves, kā arī būs citi šķēršļi, kas varētu traucēt nokļūt līdz galamērķim).
Neaizliedz bērnam jautāt jautājumus par cilvēku ar invaliditāti un palīgierīcēm, ko viņš izmanto. Atvērta saskarsme palīdzēs pārvarēt nesapratni un mainīt attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti.
Ja cilvēks no ratiem pārvietojas uz tualeti, gultu, citu krēslu atstāj ratus sasniedzamā attālumā. Ja tomēr uzskati, ka labāk būtu tos pārvietot uz citu vietu, iepriekš apjautājies, par to, un brīdini par izmaiņām.
Ir ļoti normāli lietot tādus izteicienus kā “ejam”, “aiziet”, “paskrienam” saskarsmē ar cilvēku, kurš pārvietojas ar ratiem, jo tas tikai pauž tavu vēlmi doties ceļā un nevis tavu neizpratni, ka fiziski viņš to nevar izdarīt.
Cilvēki, kuri izmanto ratus nevienmēr ir nespējīgi staigāt – daži var veikt īsas distances ar kāda palīdzību. Rati ir domāti kā palīglīdzeklis, kas palīdz ietaupīt enerģiju un vienlaicīgi būt brīvam savās kustībās.
Nedomā, ka cilvēki, kuri pārvietojas ar ratu palīdzību ir “slimi”. Rati ir kā adaptācijas veids, kas palīdz kompensēt mobilitātes zaudējumus.
Piem., cilvēks pēc muguras traumas, kāju amputācijas, muskuļu distrofijas, bērnu triekas un citos gadījumos.
Pārvērtē savus uzskatus. Lietot ratus vēl nav traģēdija. Ja rati ir piemēroti un tajos cilvēkam ir ērti, tad tie cilvēkam dod brīvības sajūtu, kas ļauj cilvēkam būt neatkarīgam un iesaistītam visās aktivitātēs.
Nekad nenosodi suņus vai citus dzīvniekus, kas palīdz cilvēkam ar invaliditāti – tie strādā. [3]
Tikai izprotot un saprotot cilvēkus, kuriem ir kustību traucējumi, mēs varam panākt viņu iekļaušanos sabiedrībā. Nebaidoties no viņiem, nešausminoties, riebumā vai neizpratnē nenovēršoties. Patreiz situācija Latvijā sāk uzlaboties- cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir iespēja sportot, dejot, apmeklēt koncertus, teātra izrādes (konkrētāk Dailes- jo pēc veiktās rekunstrukcijas, piemēram, cilvēkiem ratiņkrēslos ir iespējams ērti un pārdomāti nokļūt un apmeklēt izrādes). Šiem cilvēkiem ir iespējams apmeklēt īpašas, viņiem domātas web adreses, kurās ir iespējams apmainīties domām, vēstulēm ar sev līdzīgiem, tādējādi nejūtoties vientuļi. Katrs zin, ka vienmēr būs izņēmumi, vienmēr būs kāds, kas rādīs ar pirkstu un apvainos cilvēkus, kuriem ir kustību traucējumi. Vispirms jāmainās mums pašiem, jāmainās sabiedrībai, jāizmaina mūsu domāšana, stereotipi- tikai tad mēs sapratīsim ka arī invalīdi, cilvēki ar kustību traucējumiem ir tādi paši kā mēs. Vienīgā atšķirība, viņiem ir grūtības pārvietoties. Gadās arī tā, ka cilvēks – invalīds sasniedz daudz vairāk savā dzīvē kā cilvēks, kurš pārvietojas brīi un bez problēmām. Tas pierāda, ka viss ir atkarīgs no mūsu gribasspēka, attieksmes un vēlmes dzīvot nevis vienkārši eksistēt.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
Skola visiem. Palīgs pedagogiem, psihologiem un vecākiem/ red. S. Miezīte.- R.:SAC, 2002.
Tūbele S., Šteinberga A Ievads speciālajā pedagoģijā.-R.: RaKa,2004
www.apeirons.lv
Mēs kļūstam iejūtīgāki (2004/07)// www.psihologijaspasaule.lv
Apmācību kurss personālam garīgi atpalikušo bērnu un jauniešu iestādēs/ K.Grunevalda red.- R.: Zvaigzne, 1994