Pasaules ģeogrāfijas jēdzieni

Valsts ģeogrāfiskais stāvoklis – ir valsts atrašanās vieta uz zemeslodes, novietojums attiecībā pret citu valstu politiskajām robežām, svarīgiem satiksmes ceļiem, jūrām, derīgo izrakteņu iegulām.

Valsts teritorija – ir sauszemes daļa, ko norobežo valsts robežas, kopā ar piekrastes joslu.

Valsts – ir teritorija, kuras iedzīvotājiem ir vienādas tiesības un kuri pakļaujas likumiem, kas darbojas šajā teritorijā.

Suverēna valsts – ir iekšpolitikas un starptautisko attiecību realizēšanā neatkarīga valsts.

Valsts pārvalde – ir sistēma, ar kuru valsts nodrošina valsts politikas un likumu īstenošanu.

Administratīvi teritoriālais iedalījums – ir teritorijas dalījums atsevišķās valsts varas un pārvaldes vienībās(pagasti, novadi, rajoni, reģioni).

Unitāra valsts – vienota valsts, kuru veido tikai administratīvi teritoriālās vienības, kas pakļautas centrālajai varai.

Demogrāfiskie procesi – ir visas ar iedzīvotājiem saistītās parādības, kas rada un nosaka cilvēku paaudžu maiņu(dzimšana, miršana, laulība, šķiršanās, mūža ilgums).

Dzimstības koeficents – ir kādā periodā dzīvi dzimušo bērnu skaita attiecība pret iedzīvotāju skaitu(parasti pret 1000 iedzīvotājiem).

Demogrāfiskā politika – pasākumu sistēma, lai ietekmētu demogrāfiskos procesus, parasti – iedzīvotāju skaita palielināšanu vai ierobežošanu, veicinot vai ierobežojot dzimstību.

Mirstības koeficents – ir noteiktā laika periodā(gadā) mirušo iedzīvotāju skaita attiecība pret iedzīvotāju skaitu(parasti – 1000 iedzīvotājiem)

Dabiskais pieaugums(ataudze) – iedzīvotāju skaita izmaiņas dabisko procesu(dzimstības un mirstības) rezultātā.

Depopulācija – ir kādas teritorijas iedzīvotāju skaita absolūta samazināšanās.

Demogrāfiskā slodze – ir apgādājamo iedzīvotāju skaita attiecība pret darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitu, rēķinot uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem.

Nācija – ir vēsturiska, etnosociāla cilvēku kopība, ko vieno teritorija, ekonomiskā dzīve, valoda, kultūra, psiholoģiskās īpatnības.

Tauta – ir vēsturiski izveidojusies valodnieciska, psiholoģiska un noteiktas kultūras cilvēku kopība.

Etniskā grupa – ir skaitliski neliela savstarpēja nācijas daļa, kas dzīvo noteiktā teritorijā un saglabā dažas kultūras, valodas un dzīvesveida īpatnības.

Valodu saime – ir radniecīgas valodas, kas cēlušās no vienas pirmvalodas dialektiem, tiem laika gaitā attīstoties par atsevišķām valodām(piemēram, indoeiropiešu, somugru valodu saimē).

Valodu grupa – ir radniecīgu valodu kopa, kas attīstījusies, saimes pirmvalodai sašķeļoties, tas ir valodu saimes sīkāks iedalījums.

Naturalizācija – ir brīvprātīga mītnes valsts pilsonības iegūšana, vienlaikus parādot valsts varas prasmi un lojalitāti (uzticību) valsts likumiem un kārtībai.

Ekonomiski aktīvie – visi nodarbinātie iedzīvotāji un īslaicīgi nestrādājošie darba meklētāji.

Iedzīvotāju blīvums – ir apdzīvojuma pakāpe, ko izsaka ar pastāvīgo iedzīvotāju skaitu uz teritorijas vienību (parasti uz 1 km2).

Pilsētas – ir blīvi apdzīvotas vietas, kuru iedzīvotāji nodarbināti galvenokārt
nelauksaimnieciskajās nozarēs: rūpniecībā, tirdzniecībā, transportā.

Urbanizācijas līmenis – izsaka procentuāli kā pilsētu skaita attiecību pret šīs teritorijas iedzīvotāju kopskaitu.

Pilsētas funkcijas – ir pilsētām raksturīgā darbība: rūpnieciskā ražošana, transporta, sakaru un citu(tirdzniecības, kultūras, izglītības, izklaides u. tml.) pakalpojumu sniegšana.

Pavadoņpilsēta – ir lielpilsētas aglomerācijā ietilpstoša apdzīvota vieta, kas ar to saistīta ar transporta, saimnieciskajiem, iedzīvotāju svārstmigrācijas u.c. sakariem.

Iedzīvotāju migrācija – ir iedzīvotāju pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi vai došanās sezonas(periodiskā migrācija) vai ikdienas darbā(svārstmigrācija).

Emigrācija – ir piespiedu vai brīvprātīga iedzīvotāju izceļošana no savas valsts.

Imigrācija – ir kādas valsts pilsoņu ieceļošana citā valstī ekonomisku, politisku, militāru, reliģisku vai citu iemeslu dēļ.

Migrācijas saldo – Starpība starp kādā teritorijā iebraukušo un no tās izbraukušo iedzīvotāju skaitu zināmā laika periodā.

Bezdarba līmenis – rāda, cik procenti no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem ir bezdarbnieki.

Dabas resursi – ir dabas elementi un dabas spēki, kurus cilvēki izmanto.

Fosilijas – ir senu augu un dzīvnieku atliekas, kas sastopamas iežos pārakmeņojumu vai nospiedumu veidā.

Platforma – ir kontinentāls Zemes garozas struktūras pamatelements. Tai raksturīgas nelielas tektoniskas kustības.

Kristāliskais pamatklintājs – gneisu, granītu un kvarcītu veidots dziļumiežu slānis.

Nogulumieži – izplatītākie zemes virsas ieži, kuri veidojušies, sadēdot senākiem iežiem, kā arī no organiskām atliekām vai vulkānu izvirdumproduktiem.

Pamatieži – ir nogulumieži- māls, dolomīts, kaļķakmens, smilšakmens, ģipšakmens, kas radušies pirmskvartāra periodā.

Alas – pazemes dobumi un ejas Zemes garozas augšējos slāņos ar vienu vai vairākām izejām virszemē.

Atsegumi – virszemē atsegti ieži.

Morēna – ledāja noguldīts, nešķirots drupiežu sakopojums.

Sufozija – ir iežu daļiņu izskalošana ar pazemes ūdens plūsmām. Sufozijas rezultātā rodas pazemes tukšumi un alas.

Karsta process – ir iežu šķīdināšana ar pazemes ūdens plūsmām.

Noslīdenis – ir iežu masīvs, kas noslīdējis pa nogāzi gravitācijas spēka, pazemes un virszemes ūdeņu ietekmē.

Reljefa formu absolūtais augstums – ir attālums pa vertikāli no okeāna vidējā ūdenslīmeņa līdz reljefa formas virsas augstākajam punktam.

Reljefa formu relatīvais augstums – ir attālums pa vertikāli pa reljefa pacēluma piekājes līdz reljefa formas virsas augstākajam punktam.

Zemes dzīļu resursi – veido tagad vai nākotnē izmantojamie nogulumi, ieži un minerāli, iežos sastopamie šķidrie derīgie izrakteņi (nafta un dabasgāze, pazemes ūdeņi).

Derīgo izrakteņu atradne – ir dabisks derīgo izrakteņu sakopojums, kurā iegūstams noteikts daudzums kvalitatīvu resursu, kas paredzēti praktiskai izmantošanai.

Karjers – derīgo izrakteņu ieguves vieta, kur iegūst būvmateriālu izejvielas un dabiskos būvmateriālus, kā arī dziednieciskās dūņas.

Rekultivācija – derīgo izrakteņu ieguves vietas sakārtošana pēc karjera rūpnieciskās izmantošanas.

Klimats – ir noteiktai vietai vai teritorijai raksturīgs ilggadējs laikapstākļu režīms.

Rietumu planetārā plūsma – ir valdoša gaisa masu plūsma no rietumiem uz austrumiem vispārējā gaisa masu cirkulācijā.

Ciklons – atmosfēras virpulis ar pazeminātu spiedienu centrā. Tam raksturīgi nokrišņi un nepastāvīgi laikapstākļi.

Atmosfēras fronte – robeža starp divu atšķirīgu gaisa masu veidiem.

Anticiklons – mazkustīgs atmosfēras apgabals, kurš aizņem plašas teritorijas. Tam raksturīgs ilgstoši skaidrs laiks ar lielām diennakts temperatūras svārstībām.

Fjordi – ir šauri, izstiepti, dziļi un sazaroti jūras līči ar stāviem, klinšainiem krastiem.

Šēras – ir nelielas, klinšainas ledāja nogludinātas saliņas ar zemiem, stipri robotiem krastiem seno apledojumu apgabalos.

Lagūna – ir sekls no jūras vai okeāna ar zemes strēli nošķirts līcis.

Mulda – iežu slāņu ieliece, kas veido padziļinājumu jūras gultnē.

Slieksnis – iežu slāņu ieliece, kas veido pacēlumu jūras gultnē.

Ūdens sāļums promilēs – (%0) norāda, cik gramu sāls izšķīdis vienā litrā ūdens.

Baltijas jūras sateces baseins – ir ūdensguves apgabals, no kura ūdeņi ieplūst Baltijas jūrā visa Latvijas teritorija atrodas Baltijas jūras sateces baseinā.

Eitrofikācija – ūdens bagātināšanās ar barības vielām, kas veicina ūdens tilpju un ūdens teču aizaugšanu.

Zivju nozvejas kvota – valstij atļautais noteiktas zivju sugas nozvejas daudzums gadā(tonnās).

Ūdens aprites cikls – ir nepārtraukta ūdens pārvietošanās Zemes atmosfērā, hidrosfērā un zemes garozā saules radiācijas un gravitācijas spēka ietekmē.

Virszemes ūdeņi – ir pastāvīgas ūdens teces (strauti, upes) un ūdens tilpnes(ezeri, ūdenskrātuves).

Pazemes ūdeņi – ir visi ūdeņi, kas atrodas Zemes garozas iežu porās, plaisās un tukšumos.

Artēziskie ūdeņi – starpslāņu ūdeņi, kas atrodas zem spiediena, starp diviem ūdens aizturslāņiem.

Avoksnājs – ir izkliedēta pazemes avota izplūdes vieta.

Notece – ir lietus un sniega kušanas ūdeņu notecēšana jūrā vai reljefa pazeminājumos pa Zemes virsmu un pa augsnes un iežu slāņiem.

Upes sateces baseins – ir ūdens guves apgabals, ieskaitot iežu ūdensnesējslāni, no kura avots notek upē.

Upes izteka – ir vieta, kur skaidri iezīmējas straumes gultne un novērojama pati straume.

Upes kritums – ir starpība starp upes iztekas un ietekas ūdens virsmas absolūto augstumu vai arī starpība starp diviem punktiem kādā upes posmā.

Ezerainums – ir attiecība
starp kādas teritorijas ezeru kopplatību un šīs teritorijas platību.

„Zilo karogu kustība” – ir kustība, kurā ir apvienojušies Eiropas valstu pludmaļu un jahtu ostu īpašnieki.

Augsne – ir Zemes garozas auglīgā virskārta.

Augsnes cilmiezis – ir Zemes virskārtā esošie nogulumi, no kuriem izveidojusies augsne.

Humuss – trūdvielas-augsnes organiskā daļa, kas radusies bioķīmiski pārveidojoties augu un dzīvnieku atliekām.

Podzolēšanās process – augsnes virsējie horizonti kļūst skābāki, no tiem tiek izskalotas barības vielas.

Augsnes cilmiezis – ir dažādu minerāldaļiņu sakopojums.

Augsnes erozija – process, kurā augsnes daļiņas tiek noskalotas pa nogāzi uz leju.

Meža tips – ir apgabals ar relatīvi viendabīgu koku un krūmu, kā arī zemes sedzes augu sastāvu.

Koksnes krāja – ir koksnes daudzums uz platības vienību.

Biotops – ir noteiktai sugai piemērota dzīvesvieta.

Saimniecības jeb ekonomiskā ģeogrāfija – ir ģeogrāfijas zinātnes apakšnozare, kas pēta saimniecības attīstību.

Valsts saimniecība – ir katrai valstij raksturīgā ražošanas patēriņa sadales un aprūpes sistēma.

Saimniecības nozare – ir vēsturiski veidojušies uzņēmumi un iestāžu kopums, kam ir līdzīga produkcija.

Infrastruktūra – ir saimniecisko, transportu, sakaru, tirdzniecības, enerģētikas un apkalpes objektu kopums.

Teritoriālā darba dalīšana – ir dažādu darbu procesu nodalīšanās ražošanas attīstības gaitā.

Teritorijas specializācija – konkrētiem apstākļiem piemērotākā saimniecības nozares koncentrācja kādā teritorijā.

Denacionalizācija – konfiscēta vai nacionalizēta īpašuma atdošana atpakaļ īpašniekam.

Privatizācija – valsts vai pašvaldības īpašuma nodošana privātīpašumā.

IKP – ir noteiktā periodā valstī saražotās produkcijas apjoms naudas izteiksmē.

NKP – ir noteiktā laika periodā valstī saražotās produkcijas un pakalpojumu apjoms naudas izteiksmē, no kura atskaita ārzemju firmu šajā valstī radīto vērtību, kuram pieskaita šīs valsts ārzemēs esošo uzņēmumu ražojumu un pakalpojumu vērtību.

Ražošanas augšanas temps – Nosaka – ražošanas rādītājus noteikta perioda beigās dalot ar attiecīgajiem rādītājiem perioda sākumā(%).

Bioloģiskā daudzveidība – gan sugu, gan ekosistēmu daudzveidība kādā teritorijā.

Augsnes auglība – ir augsnes spēja nodrošināt augiem nepieciešamos augšanas apstākļus.

Meliorācija – Ir zemes uzlabošanas pasākuma komplekss, kas ietver zemes nosusināšanu, krūmu izciršanu, akmeņu novākšanu, tīruma ieviešanu.

Ekstensīvā lauksaimniecība – saimniekošanas veids, kad produkcijas pieaugumu iegūst apstrādājot vairāk zemes un audzējot vairāk lopu.

Intensīvā lauksaimniecība – ir saimniekošanas veids, kad produkcijas apjoma pieaugumu panāk paaugstinot kultūraugu ražību un lopu produktivitāti.

Teritorijas lauksaimniecības specializācija – veido konkrētiem apstākļiem piemērotāko nozaru attīstību.

Tehnoloģiskais parks – rajons, kurā koncentrējas universitātes un
zinātnes izpētes centri.

Ražošanas infrastruktūra – transporta, sakaru, tirdzniecības objekti, kuri nodrošina ražošanu.

Sociālā infrastruktūra – iedzīvotāju atpūtas un aprūpes objekti.

Kravu pārvadājumi – transporta ekonomisko darbību raksturojošs rādītājs, nosaka Tonnās.

Kravu apgrozījums – transporta ekonomisko darbību raksturojošs rādītājs, nosaka tonnkilometros (reizina lielumu ar attālumu).

Pasažieru apgrozība- rādītājs, kurš raksturo pasažieru pārvietošanās apjomu, izmantojot transporta līdzekļus.

Rekreācija – cilvēka fizisko, garīgo un emocionālo spēju atjaunošana brīvajā laikā.

Banku aktīvi – ir visi bankām piederošie naudas līdzekļi, kuri tiek izmantoti bankas finansiālajās operācijās.

Vide – visu ārējo apstākļu kopums.

Sadzīves atkritumi – jebkurš priekšmets vai viela, ko persona izmet kā nederīgu.

Bīstamie atkritumi – ir saimnieciskās vai citas darbības rezultātā radušies bīstamie atlikumi.

Apglabājamie atkritumi – ir speciāli aprīkotā atkritumu uzglabāšanas vietā novietotie atkritumi.

Starptautiskā darba dalīšana – valsts specializēšanās tādu produkcijas veidu ražošanā, kuriem ir vislabvēlīgākie apstākļi konkrētajā valstī.

Reeksports – no ārzemēm ievestu preču izvešana uz kādu citu valsti.

Eksports – preču izvedums uz ārvalstīm.

Imports – preču ievedums no citām valstīm.

Ārējās tirdzniecības bilance – valsts eksporta un importa vērtības attiecība.

Ārējās tirdzniecības saldo – starpība starp eksporta un importa vērtību zināmā laika periodā.

Ainava – ir atšķirīgs zemes virsas nogabals, kuras raksturu un veidolu nosaka daba un cilvēka darbība.

Īpaši atbalstāmie reģioni – ir valsts īpaši atbalstītās teritorijas, kurām tiek piešķirtas papildu investīcijas un nodokļu atlaides.

Federatīva valsts – valsts, kurā ir politiski patstāvīgas teritoriālās vienības ar zināmām pašnoteikšanās vienībām.

Demogrāfija – zinātne par iedzīvotāju skaitu un sastāvu

Demogrāfiskais sprādziens – strauja dzimstības un iedzīvotāju dabiskā pieauguma palielināšanās

Depopulācija – valsts iedzīvotāju skaita absolūta samazināšanās.

Fertilais koeficents – rāda, cik bērnu vidēji ir vienai sievietei produktīvajā vecumā (no 15-49 gadiem).

Migrācija – iedzīvotāju pārvietošanās valsts teritorijā vai pārceļošana no vienas valsts uz citu valsti.

Reemigrācija – bijušo emigrantu atgriešanās atpakaļ dzimtenē

Bēgļi – personas, kas pamatoti baidās no vajāšanas savas rases, reliģiskās piederības vai tautības dēļ, piederības dēļ sociālajai grupai vai politiskās pārliecības dēļ.

Deportācija – pamatiedzīvotāju izsūtīšana un iebraucēju izraidīšana no valsts.

Darbspējīgie iedzīvotāji – visi iedzīvotāji vecumā no 15 gadiem līdz pensijas vecumam.

Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji – dažādās sfērās nodarbinātie darbspējīgie iedzīvotāji.

Cilvēku rases – noteiktā teritorijā vēsturiski izveidojušās cilvēku kopas, kurām ir līdzīgas fiziskās pazīmes. Šīs pazīmes veidojušās pakāpeniski, piemērojoties apdzīvotās teritorijas dabas apstākļiem.

Etnoss – bioloģiski sociāla cilvēku kopa, kas izveidojusies ilgstošas vēsturiskās attīstības rezultātā noteiktā dabas vidē un kuru vieno kopēja kultūra, valoda, mentalitāte, vienādas antropoloģiskas īpatnības.

Tauta – uz etnosa pamata vēsturiski izveidojies noteiktas valsts iedzīvotāju kopums.

Nācija – uz vienas vai vairāku tautu pamata izveidojusies cilvēku sabiedrība, kuru vieno vēsturiskās attīstības, valodas, kultūras, saimnieciskās un politiskās dzīves kopība.

Urbanizācija – straujš pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugums, pilsētu skaita, robežu un funkciju paplašināšanās, rūpniecībai koncentrējoties lielās pilsētās.

Aglomerācija – pilsētkopa ar saplūstošu apbūvi, vienotu satiksmes ceļu tīklu un ciešiem savstarpējiem sakariem. Tā var būt viens organizējošs centrs – mono centriska aglomerācija – vai vairāki – poli centriska aglomerācija.

Megapole – pilsētu aglomerāciju grupa ar poli centrisko struktūru.

Antropogēnā ainava – cilvēka darbības rezultātā izmainīta dabas ainava.

Sāhela – dabas apgabals: ziemeļu puslodes sausās savannas, kuras robežojas ar tuksnesi.

Pasaules saimniecība – sarežģīta ekonomiskā sistēma, kuru veido savstarpēji saistītu un savstarpēji atkarīgu nacionālo saimnieku kopums.

Energoietilpīga nozare – saimniecības nozare, kas patērē lielu daudzumu kurināmo enerģisko resursu.

Materiālietilpīga nozare – rūpniecības nozare, kuras attīstībai nepieciešams liels izejvielu daudzums.

Darbietilpīga nozare – saimniecības nozare, kuras produkcijas ražošanas izmaksās lielāko daļu veido izlietotā darba vērtība.

Zinātņietilpīga nozare – saimniecības nozare, kura nosaka zinātniski tehnisko progresu, kā arī nozare, kura savā attīstībā izmanto jaunākos zinātnes sasniegumus.

Ražošanas kooperācija – darba organizācijas veids, kurā notiek sadarbība viena darba procesa ietvaros vai savstarpēji saistītos darba procesos.

Enerģētika – saimniecības nozare, kura nodarbojas ar energoresursu ieguvi, to pārstrādi elektroenerģijā un šīs produkcijas piegādi patērētājiem.

Globalizācija – process, kura galvenā pazīme ir intensīva pasaules tirdzniecības izaugsme salīdzinājumā ar valsts iekšējo tirdzniecību.

Mežsaimniecība – saimniecības nozare, kurā nodarbinātie veic meža stādīšanu, kopšanu utt.

Mežrūpniecība – nozare, kas ietver kokmateriālu sagatavošanu.

Mežainums – Meža platība procentuāli no konkrētās teritorijas kopplatības.

Metalurģija – rūpniecības nozare, kura nodarbojas ar metālu ražošanu un pirmsapstrādi.

Ūdensietilpīganozare – rūpniecības nozare, kura ražošanas tehnoloģiskajos procesos patērē daudz ūdens.

Pilna cikla metalurģijas uzņēmums – uzņēmums, kurā attīstītas visas ražošanas stadijas – no čuguna līdz gatavu izstrādājumu ražošanai.

Transporta
mezgls – vieta, kur sazarojas vairāku veidu nozīmīgi transportu ceļi.

Reģions – pēc vienas vai vairākām pazīmēm izdalīta līdzīgu un iekšēji vienotu valstu grupa.

Nacionālais ienākums – gada laikā valstī jaunradītā vērtība(IKP vērtība bez izdevumiem).

Magriba valstis – Ziemeļāfrikas ārābu valstis(Alžīra, Tunisija, Maroka, Lībija, Mauritānija, Rietumsahāra)