Vispārīgie dati. Teritorija: 207 600 km2
Iedzīvotāju skaits: 10,3 miljoni
Galvaspilsēta: Minska
Naudas vienība: rubelis (BYR)
Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Austrumeiropā, robežojas ar Latviju (141 km), Lietuvu (502 km), Poliju (407 km), Krieviju (959 km), Ukrainu (891 km)
Iedzīvotāji: Baltkrievi (81,2%), Krievi (11,4%), Poļi (3,9%), Ukraiņi (2,4%), citi (1,1%)
Reliģija: pareizticīgie (80%), citi (ietverot Romas katoļus, protestantus un musulmaņus u.c) 1,1%
Galvenie dabas resursi: meži, kūdra, dabas gāze, granīts, dolomītkaļķakmens, krīts, grants, māli
IKP: 7 800 USD uz vienu iedzīvotāju
Inflācija: 9,5%
Bezdarba līmenis: oficiāli reģistrētais bezdarbs 1,6
Pēc PSRS sabrukuma Baltkrievija atguva savu neatkarību 1991.gada 25.augustā. Kopš 1994.gada Baltkrievijas prezidents ir Aleksandrs Lukašenko. 2005.gadā Baltkrievija pēc UNDP veidotā Tautas attīstības indeksa no 177 valstīm atradās 67.vietā.
Baltkrievijā atbalsts netiek sniegts pilsoniskās sabiedrības attīstībai, jo tā tiek uzskatīta par opozīciju pašreizējai valsts pārvaldei. Ierobežota tiek arī vārda brīvība un masu mediji.
Baltkrievu studenti, kuri atbalsta politisko opozīciju tiek vai nu izslēgti no augstskolām, vai arī vajāti, līdz ar to Eiropas Savienība (ES) ir nākusi klajā ar aicinājumu ES valstīm, t.sk. Latvijai, sniegt baltkrievu jauniešiem iespēju studēt kādā no ES augstākajām mācību iestādēm.
Baltkrievijā ir maz dabas resursu,
svarīgas smagās rūpniecības nozares ir naftas pārstrāde un mašīnbūve,
metālapstrāde, auto rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, vieglā rūpniecība, elektrotehniskā rūpniecība, kālija sāls, lieli kūdras krājumi, raksturīga mazāk auglīga, pārāk mitra augsne, biezajos, mitrajos mežos aug daudz sēņu.
Baltkrievija ir valsts Austrumeiropā ar galvaspilsētu Minsku. Valsts oficiālais nosaukums ir Baltkrievijas Republika (Рэспу́бліка Белару́сь; Respublika Biełaruś).
Baltkrievijā dzīvo 10,35 miljonu iedzīvotāju.
Baltkrievijai nav jūras robežas. Atrodas netālu no Atlantijas okeāna.
Baltkrievijas lielāko daļu aizņem līdzenumi ar nelielām augstienēm vidusdaļā. Uz dienvidiem plešas zems līdzenums Poļesje, kas turpinās arī Ukrainas ziemeļdaļā. To klāj bezgalīgi purvi. Poļesjei cauri tek upe Pripete ar ļoti daudzām pietekām. Pirms dažiem gadu desmitiem tika veikti purva nosusināšanas pasākumi, bet tie radīja vairāk problēmu nekā labuma. Augsnes virskārtu klāj kūdras slānis. Tai izžūstot, pastiprinās erozija, jo vējš sauso kūdru viegli aizpūš prom. Pārpurvotās un podzolētās augsnēs grūti iegūt labas ražas. Galvenie derīgie izrakteņi ir kālija sāls un vārāmais sāls, osforīti, dolomīts, krīts, nafta un dabas gāze, daudz kūdras, māli un kvarca smiltis. Minerāļūdeņu avoti. Baltkrievijā ir ledāja un ledāja kušanas reljefs; 92% teritorijas ir 100-200 m. virs jūras līmeņa. Lielākais augstums ir 345 metri (Dzeržinska kalni Minskas augstienē).
Baltkrievizācija bija Padomju Savienības nacionālās politikas sastāvdaļa, kuras virziens tika noteikts X un XII Viskrievijas kongresos (attiecīgi 1921.g. martā un 1923.g. aprīlī).1 Par boļševiku partijas nacionālās politikas vienu no nozīmīgākajiem veidotājiem kļuva V. Ļeņins, kurš pieļāva nāciju politiskās pašnoteikšanās iespējamību, tai pat laikā sociāldemokrātijai paturot tiesības izvērtēt katras nācijas lietderību atdalīties no Krievijas valsts.Tomēr kā īsts marksists, par vienu no lielākajiem draudiem Ļeņins uzskatīja nacionālismu, viņš atbalstīja ideju par visu nāciju saplūšanu un nacionālo atšķirību izzušanu. Bet izšķirošā cīņa nacionālās politikas kursa noteikšanā norisinājās XII kongresā, kurā tika sakauti nacionālie komunisti, bet uzvaru guva vienotas, centralizētas valsts piekritēji. Tomēr neskatoties uz to, ka tika sagrauts nacionālo komunistu sapnis uz reālu pašnoteikšanos, kongresā pieņemtie pasākumi cīņā pret lielkrievu šovinismu nāca par labu daudzu nacionālo minoritāšu kultūras uzplaukumam. Tieši Staļina ierosinātā cīņa pret lielkrievu un nacionālo šovinismu tai pat laikā paredzēja ieviest vietējo valodu valsts pārvaldē. XII kongresa pieņemtajā rezolūcijā par nacionālo jautājumu tika pieņemti sekojoši lēmumi:
1)Tikai demokrātiski – republikāniskā valsts iekārta spēs nodrošināt visu nāciju un valodu pilnīgu tiesību vienlīdzību;
2)Tiesības visām nācijām atdalīties un izveidot patstāvīgu valsti;
3)Partijai ir tiesības izlemt katras nācijas lietderību, atdaloties no Krievijas valsts;
4)Kategoriski noraida kulturāli nacionālās autonomijas ideju;
5)Konstitūcijā tiktu atcelti visi nacionālie ierobežojumi un privilēģijas;
6)Veicināt visu Krievijas tautību strādnieku saplūšanu vienotās proletāriskās organizācijas.
Černobiļas katastrofai 2006.gadā apritēja apaļi 20 gadi. Šogad jau apritēja 22 gadi. Šī postošā avārija notika Černobiļas atomelektrostacijā 1986.gada 26.aprīlī. Tā kļuva par milzīgāko atomelektrostaciju katastrofu visā cilvēces vēsturē. Milzīgas teritorijas Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā tika spēcīgi piesārņotas, aptuveni 60% no radioaktīvajiem nokrišņiem nokrita pār Baltkrieviju. Avārija izraisīja bažas par Padomju atomelektrostaciju drošību, ierobežojot tās attīstību uz vairākiem gadiem. Tagad neatkarīgajām valstīm – Krievijai, Ukrainai un Baltkrievijai toreiz nācās risināt avārijas seku novēršanas un veselīgas vides atjaunošanas izdevumu problēmas. Praktiski neiespējams precīzi noteikt Černobiļas katastrofas rezultātā cietušo un bojā gājušo skaitu, jo Padomju Savienība slēpa daudz informācijas, uzrādot nepilnīgus bojā gājušo sarakstus. Padomju autoritātes aizliedza ārstiem miršanas apliecībās uzrādīt Černobiļas katastrofas radīto radiāciju kā nāves cēloni. Tādas avārijas sekas kā vēzis daudziem tika atklātas tikai pēc daudziem gadiem un ne vienmēr varēja viennozīmīgi apgalvot, ka tās bija izraisījusi katastrofa Černobiļā.
Daudzās Ukrainas un Baltkrivijas pilsētās un apdzīvotajās vietās cilvēki pie Černobiļas upuru pieminekļiem nolika ziedus, kā arī aizdedza sveces. Simtiem ciematu katastrofas apkārtnē joprojām ir saindēti un neapdzīvojami, Kijevā atzina Ukrainas ārkārtas situāciju ministrs Vladimirs Šandra.Pat 500 apdzīvotajos ciematos radioaktīvā cēzija līmenis pārtikā pārsniedz pieļaujamo normu, norādīja Šandra.Tomēr līdz pat šim brīdim joprojām nav skaidrs 1986.gada 26.aprīļa katastrofas nodarīto postījumu patiesais apmērs. Kamēr oficiālajā Pasaules Veselības organizācijas pētījumā atzīts, ka ilgtermiņā katastrofas seku rezultātā mirs līdz 100000 cilvēku.