Baroka stila celtnes Latvijā!
RUNDĀLE (RUHENTHAL)
Rundāles pils atrodas 11 km uz rietumiem no Bauskas. Tā ir izcilākais baroka arhitektūras un rokoko dekoratīvās mākslas piemineklis Latvijā. Pils celtniecība sākās 1736. gadā – drīz pēc tam, kad Rundāles muižu savā īpašumā bija ieguvis Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas favorīts grāfs Ernsts Johans Bīrons. Grandiozās celtnes projektu izstrādāja un būvdarbus vadīja slavenais arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700 – 1771). Kad 1737. gadā Bīronu ievēlēja par Kurzemes hercogu un viņš uzsāka rezidencpils būvi Jelgavā, celtniecības darbi Rundālē zaudēja sākotnējo tempu. Pēc Annas Ivanovnas nāves 1740. gadā Bīrons krita nežēlastībā un abu piļu – Jelgavas un Rundāles – celtniecība tika pārtraukta vispār. Tā atsākās tikai pēc divdesmit trim gadiem, kad bijušo hercogu apžēloja un viņš kopā ar Rastrelli atgriezās Kurzemē. Pils interjerus veidoja itāļu gleznotāji Frančesko Martini un Karlo Cuki, bet dekoratīvās tēlniecības darbus izpildīja no Berlīnes ataicinātais meistars Johans Mihaels Grafs. Līdz 1768. gadam pils celtniecības otrā kārta bija pabeigta.
Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai par Rundāles pils īpašnieku kļuva grāfs Zubovs, bet vēlāk tā pārgāja grāfu Šuvalovu dzimtas rokās (Šuvalovi Rundālē saimniekoja līdz 1920. gadam). Viņu laikā pils tika stipri nolaista un pienācīgu aprūpi nesaņēma arī neatkarīgās Latvijas gados. Tikai 1972. gadā tika uzsākta pils ansambļa kompleksa restaurācija un, kaut gan atjaunošanas darbi Rundālē vēl joprojām turpinās, var droši teikt, ka lieliskā celtne jau šobrīd sagaida apmeklētājus savā sākotnējā spožumā.
Rundāles pils ansambli veido uz centrālās ass novietots ārējais pagalms ar simetriski izkārtotām saimniecības ēkām (stalli un ratnīcu) katrā pusē, pati pils ar iekšējo pagalmu un, visbeidzot, franču, resp., ģeometriskais parks, kā arī otrs – medību parks pils aizmugurē. Pils kompozīcijas pamatā ir trīs korpusu bloks, ko ziemeļu pusē noslēdz divi škērskorpusi ar vārtiem vidū. Greznākās reprezentācijas telpas (Zelta zāle, Baltā zāle, Lielā galerija, Rožu istaba, Hercoga guļamistaba u.c.) izveidotas pils austrumu un dienvidu korpusa otrajā stāvā. Rietumu korpusā atradušies hercogienes apartamenti. Vissavdabīgāk iekārtotā telpa tajos ir buduārs ar dīvāna nišu milzīga gliemežvāka izskatā.
Šobrīd Rundāles pils darbojas kā muzejs. Bijušajās saimniecības telpās izvietotas dažādas dekoratīvi lietišķās un tēlotājas mākslas ekspozīcijas, kā arī izstādes.
LIEPUPE (PERNIGEL)
Apm. 20 km uz rietumiem no Limbažiem skaistā uzkalniņā līdzās Rīgas – Tallinas šosejai paceļas Liepupes luterāņu baznīca (1783). Šis lauku dievnams piesaista uzmanību ar savu netradicionālo plānojumu, kurā dominē šķērsvirziena akcents. Tas panākts, galveno ieeju un zvanu torni novietojot celtnes platākajā pusē. Tādējādi iegūta plaša draudzes telpa ar pretī ieejai iebūvētu altārkanceli, no kuras sprediķojot mācītājs it kā atrodas dievlūdzēju vidū.
Auglīgajā Liepupes lejteces baseinā (ap 2 km uz austrumiem no baznīcas) plešas bijušās Liepupes muižas lauki. Muižas dzīvojamā ēka (1751) ir tipiska baroka laikmeta celtne, kuras kompozīcija veidota papildinot kubisku vienstāvu ēkas “kodolu” ar sānu rizalītiem, mezonīnu un mansarda jumtu.
STUKMAŅI (STOCKMANNSHOF)
Netālu no Oliņkalna, Rīgas – Daugavpils šosejas malā (apm. 15 km uz austrumiem no Kokneses) izvietojies Stukmaņu muižas ēku komplekss (17. – 18. gs.) Vietvārds “Stukmaņi” veidots no muižas kādreizējā saimnieka Ārenda Stokmaņa (viņa pārvaldījumā Stukmaņi atradušies, sākot ar 1487. gadu) vārda. Muižas senākā celtne, t.s. Sikadele (17. gs. ?), tagad jau ir drupās, taču divas saimniecības ēkas un iebraucamo vārtu tornis no 18. gs. celtā ansambļa līdz mūsu dienām nonākuši tikpat kā neskartā veidā. Turpretī muižas centrālā ēka – pils – stipri pārbūvēta, novēršot Pirmajā pasaules karā nodarītos postījumus.
VIRCAVA / KROŅVIRCAVA (WÜRZAU)
Vircava (agrāk Kroņvircava) ir sena apdzīvota vieta Vircavas upes krastos 12 km uz dienvidiem no Jelgavas. Tūristi savos maršrutos šo vietu mēdz iekļaut, lai redzētu Vircavas pils kompleksu ar dekoratīvo baroka parku (18. gs.), kuru speciālisti stila tīrības ziņā ierindo otrajā vietā aiz Rundāles pils parka. Pils liktenis gadu gaitā diemžēl veidojies nelabvēlīgi: 1867. gadā tā tika pārvērsta par kazarmām, bet Pirmajā pasaules karā – sagrauta. Vislabāk no kompleksa ēkām saglabājies t.s. Kavalieru nams, kas uzcelts 1780. gadā uz kādas senākas celtnes pamatiem (namu projektējis Severīns Jensens). Tā ir kompakta trīsstāvu būve ar augstu divslīpņu jumtu. Celtnes fasādi rotā masīvas dzegas, plastiski veidoti pilastri, dekoratīvas logaiļu apmales u.c. arhitektūras detaļas. Gan kavalieru nama kompozīcijā, gan eksterjera apdarē baroka elementi sadzīvo ar klasicisma motīviem.
LUSTE (FRIEDRICHSLUST)
Apm. 10 km uz ziemeļaustrumiem no Dobeles atrodas Lustes pils. Agrāk Lusti sauca arī par Pienavas vai Rīvija muižu, jo te dzīvoja mācītājs, pirmā Lutera katehisma – “Enhiridija” tulkotājs latviešu valodā Johans Rīvijs (Rivius; ? – pirms 1586). Par Lusti, arī Frīdrihlusti muižu sāka dēvēt tikai pēc 1734. gada, kad šeit bija viesojies Prūsijas kroņpirncis Frīdrihs Vilhelms.
Lustes pili 1775. – 1784. gadā uzcēla hercogs Pēteris pēc galma arhitekta Severīna Jensena (? – pēc 1809) projekta. Tā bija neliela, kompakta celtne, kuras būvķermenim arhitekts bija piešķīris kuba formu un kuras rokoko stilā veidotajiem interjeriem (to apdares autors bija tēlnieks Johans Mihaels Grafs) piemita izteikti intīms raksturs. Līdz šodienai no Lustes pils diemžēl pāri palikuši tikai mūri ar tukšām logu ailām.
Mencendorfa nams
Netālu no Melngavju nama, Grēcinieku ielā 18, atrodas savdabīgs 17. gs. beigu dzīvojamais nams. Pēc rūpīgas restaurācijas pērnā gadsimta 70. – 80. gados ēka nodēvēta tās pēdējā īpašnieka vārdā – par Mencendorfa namu – un tajā iekārtots neliels muzejs, kā arī latviešu-vācbaltu centrs Domus Rigensis. Celtnes eksterjerā dominē izteiksmīgie logi ar sīku rūtojumu, bet iekštelpu dekoratīvo apdari kuplina mākslinieciski augstvērtīgi griestu un sienu gleznojumi no 17. un 18. gs. – ornamentālas kompozīcijas un alegoriski sižeti. Daži no šiem gleznojumiem radušies franču gleznotāja Antuāna Vato (Antoine Watteau, 1684 – 1712) iespaidā.
Sv. Marijas Magdalēnas baznīca
Līdzās Sv. Jēkaba baznīcai, Klosteru ielā 2 atrodas Sv. Marijas Magdelēnas baznīca, kas celta 13. gs. beigās vai 14. gs. sākumā cisterciešu sieviešu klostera (dib. 1255. gadā) vajadzībām. Pats klosteris no Sv. Jēkaba baznīcas teritorijas bija atdalīts ar apkārtmūri un sniedzās līdz pat pilsētas nocietinājumu sienai. Pie tās vēl šodien redzams Jaunavu (senāk arī Klostera) tornis. Pēcreformācijas laikā, 1582. gadā klosteris līdz ar Sv. Marijas Magdelēnas baznīcu tika slēgts. Vairākus gadu desmitus dievnama telpas bija pamestas, līdz 1632. – 1639. gadā to atjaunoja un pārveidoja par zviedru garnizona baznīcu. Pēc Rīgas iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā (1710) tā tika pārdēvēta par Alekseja baznīcu un atdota pareizticīgajiem. 18. gs. vidū celtne tika pārbūvēta un ieguva savu tagadējo arhitektonisko veidolu. 1923. gadā baznīca atkal pārgāja katoļu draudzes rokās.
Klostera korpusi līdz mūsu dienām nav saglabājušies, jo 16. gs. otrajā pusē pilsēta, ieguvusi šo teritoriju savā pārziņā, te uzsāka dzīvojamo ēku celtniecību. Klostera ielā 5 un 7 vēl šobrīd apskatāmi vairāki 16. – 18. gs. dzīvojamie nami ar pildrežģu konstrukcijās veidotām jumta izbūvēm.