Baroks bija mākslas periods un stils, kas aizsākās Eiropā ap 1600. gadu un dominēja visu 17.gs. Baroka mākslai raksturīgas krāšņas krāsas, liektas līnijas un formas, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms. Baroks izpaudās ne tikai tēlotājā mākslā, bet arī arhitektūrā, literatūrā un mūzikā.
Baroks radās Itālijā (Romā) pēc renesanses stila 16. gs. otrajā pusē, un apgaismības laikmetā (17.-18.gs.) tas izplatījās arī daudzās citās Eiropas zemēs.
Baroka nosaukums, iespējams, radies no sena portugāļu valodas vārda barocco, kas apzīmē neregulāras formas pērles. 1925. g. Pazaureks izteica hipotēzi, ka vārds “baroks” ir radies no vārda “parūka” (itāliešu parrucca, franču perruque).
Pazīstamākie baroka mākslinieki ir Karavadžo, Velaskess, Surbarans, Anibale Karači, Žoržs de Latūrs, Nikolā Pusēns, Rembrants, Risdāls, Pīters Pauls Rubenss u.c.; skulptori – Džovanni Lorenco Bernīni, Frančesko Boromini, Klods Pero.
Šo stilu mākslā ļoti grūti sajaukt ar kādu citu, tas līdzīgi Gotikai kļuva par sava laikmeta iemiesojumu. Baroks pirmo reizi vēsture savienoja divus uzskatus- stilu un dzīves veidu, kas cilvēku dzīvē kļuva savstarpēji saistīti. Interjera dizainā Baroks tiecas pēc diženuma, krāšņuma un telpas plašumiem. Mainīgums, dīvaina tēlu spēle šī stila interjeros, bija salīdzināma ar sarežģītu jūras gliemežnīcas tēlu- barocco, kurai par godu šis stils nosaukts. Tā šo stilu nosauca tā vēlākie pretinieki- klasicisti XVIII gs. kuriem baroka formas atgādināja dīvainu, samākslotu gliemežnīcu- „nesaprātīgās dabas” veidojumu.
Par galveno mākslas uzdevumu kļuva cilvēka iekšējās pasaules atspoguļošana, tā jūtu un pārdzīvojumu atklāšana. Baroka galvenās pazīmes kļuva- dramatiska patētika, nosliece pēc saasinātiem kontrastiem, dinamiskums, ekspresija un tieksme pēc greznības un dekoratīvisma.
Parādes interjeri ieguva daudzveidīgas formas, kuru greznību pasvītroja skulptūras, veidojumi, dažādi ornamenti.
Istabas reizēm zaudēja acīm pierasto četrstūru formu, spoguļi un gleznojumi paplašināja patiesos telpas izmērus, bet gleznotie griestu plafoni radīja ilūziju par jumta neesamību.
Šī stila vēsture nesaraujami saistīta ar absolūtisma laikmetu, daļēji ar franču karali Ludviķi XIV sauktu arī par „Saules karali”. Ar laiku tas noveda pie nosacītas daudzu dzīves jomu uniformizēšanas, tai skaitā līdz pat apģērbam. Sadzīvē iegājušās galma aristokrātijas greznie tērpi un parūkas radīja nedabiskas pozas, kustības un manieres. Aiz pompozajām parādes formām visā bija jūtams teatrāliskums.
Baroka stila pamatelementi tāpat kā renesansē ir cēlušies no antīkas, bet barokam raksturīgi tie ir ar sakāpinātu formu dinamiku un nemiera pilnu līklīniju ritmu. Greznās un pompozās baroka formas atrod plašu pielietojumu pirmām kārtām kulta celtnēs, baznīcu un klosteru arhitektūrā un interjeros. Jaunais stils īpaši patīk jezuītiem, un nav nejauši, ka to reizēm sauc par „jezuītu stilu”.
Jaunās sociāli ekonomiskās attiecības palīdzēja radīt lielas pilsētas. Tiek būvētas greznas pilis, kas simbolizē absolūtā monarha varu ( piem. Versaļa). Pilīm un villām apkārt tiek veidoti grandiozi parku ansambļi. Uniformizēšanas princips tiek izplatīts arī pārveidojot dabas radītās formas, koki un krūmi tiek apcirpti pareizās ģeometriskās formās. Baroka māksla kalpoja pasaules varenajiem kā pašslavināšana pret ko kritiski bija noskaņota tauta.
Parādes interjeri pilīs ir ar izturētu orderu arhitektūru, bet detaļas kā likums ir smalki izstrādātas un ar dinamisku zīmējumu. Sienas ir apvilktas ar dārgiem audumiem, bet griesti ir apgleznoti un pateicoties iluzioniskiem perspektīves efektiem aizved skatienu neizmērojamos debesu plašumos, pa kuriem peld rozā mākonīši un lidinās amoriņi. Visi šie svētku dekori ar vaiņagiem, gliemežnīcām, kupidonu galviņām atkārtojās no zāles zālē un slavē varu un bagātību.
Plūdenās ģeometriskās renesanses līnijas, aizstāj ovāli, spirāles un citas dinamiski savītas līnijas.
Tieksme pēc brīvas formas variēšanas noved pie visatļautības un līdz ar to pie materiāla specifikas ignorēšanas. Rezultātā iegūstot izliektas, ļoti plastiskas priekšmetu virsmas, vērptas kolonnas, bagātīgi profilētas karnīzes un rāmji. Par kokgriezto un mozaīku kompozīciju motīviem kalpo Vairogi, kartušas, sarežģīti savīti stiebri, gliemežnīcas, vaiņagi, virtenes, festoni. Ozola vietā sāk mēbeļu izgatavošanā izmantot riekstu, kurš ir daudz pateicīgāks kokgriešanai un pulēšanai. Itālijā mēbeles galvenokārt apgleznoja un lakoja, dekorēšanā izmantojot zeltu un inkrustācijas. Karkasa mēbelēm (krēsli, galdi, dīvāni) taisnās līnijas arī sāk izlocīties, mēbeles kļūst daudz vieglākas un ērtākas. Raksturīga baroka iezīme mēbelēm ir izlocītā kāja, ko mēbelēs izmantos vēl simts gadus.
Mēbeles sēdēšanai atšķiras ar bagātīgiem dekoratīviem risinājumiem, nevis ar prototipu dažādību. Visbiežāk tās tiek apvilktas ar dārgiem dekoratīviem audumiem- brokātu, gobelēnu un tiek rotātas ar bārkstīm.
Šajā periodā pirmoreiz sāk parādīties garnitūras vai komplekti, kas sastāvēja no nedaudziem savstarpēji harmonizējošiem priekšmetiem. Parādās arī viens no XIV gs. svarīgākajiem priekšmetiem- kumode ar izvelkamām atvilktnēm.
Ļoti greznas tiek veidotas gultas, kuras iegūst telts formu kas veidota no grezniem aizkariem un drapējumiem, praktiski paslēpjot koka konstrukcijas. Tradīcijas rīkot parādes guļamistabas ar greznām gultām veidojas Ludviķa XIV valdīšanas laikā. Pamošanās un došanās pie miera, Karalim-Saulei tika pavadīta ar greznām ceremonijām, bet karaliskā guļamistaba pārvērtās no atpūtas vietas par svinību zāli. Pakāpeniski guļamistaba sāka spēlēt pieņemšanas telpu lomu, viesi tika pieņemti guļus vai sarežģītas ģērbšanās ceremonijas laikā.
Ievērojamākais baroka laika mēbeļu meistars bija A. Bule (1642-1732). Pēc galma galdnieka nāves viņš 1679 gadā pārņēma Luvras mēbeļu darbnīcas vadību. Ar viņa vārdu saistītas visā pasaulē pazīstamās Bule stila mēbeles. Tās ir finierētas ar melnu koku un bagātīgi rotātas ar bronzas uzlikām un marketri, kas veidots no bruņurupuču kaula plāksnītēm, apzeltītu varu, alvu utt. Bulē pieder arī klasiskās kumodes izgatavotāja slava.
Baroks un no tā plūstoši izveidojušais rokoko vēl līdz šim laikam cilvēku apziņā ir saglabājies kā ļoti grezns mākslas stils.
Baroks -Greznība
Ja vēlaties greznu viesistabu izvēlieties Baroku. Šis stils sākotnēji bija populārs gan laicīgo valdnieku pilīs, gan baznīcās. Pilīs tika uzsvērts to reprezentatīvais raksturs: vērienīgas, krāšņas fasādes un ēku pagalmos esošie goda laukumi. Iekštelpas bija pārpildītas ar dekoru, griezumiem, marmoru, spoguļu rindām, gobelēniem, freskām un griestu gleznojumiem, kuros dominēja dekoratīvi alegoriskas ainas.
Spoguļi un daudzie gleznojumi paplašināja telpu un tā zaudēja līdz šim acīm tik pierasto četrstūru formu, turklāt gleznotie griestu plafoni radīja ilūziju par jumta neesamību. Barokam raksturīgas ovālas formas, spirāles, dinamiski savītas līnijas, plastikas priekšmetu virsmas, vērptas kolonnas, bagātīgi profilētas karnīzes un rāmji.
Par kokgriezto un mozaīku kompozīciju motīviem kalpo Vairogi, sarežģīti savīti stiebri, gliemežnīcas, vainagi un virtenes. Ne tikai glezniecības toņi, bet arī mēbeles kļūst tumšākas, jo to izgatavošanā sāk lietot riekstoku, kam ir tumši brūna nokrāsa un kurš kā izrādījās ir daudz pateicīgāks kokgriešanai un pulēšanai (līdz tam populārs materiāls mēbeļu izgatavošanā bija ozols).
Itālijā mēbeles galvenokārt apgleznoja un lakoja, dekorēšanā izmantojot zeltu un inkrustācijas. Krēsliem, galdiem un dīvāniem taisnās līnijas sāk izlocīties, mēbeles kļūst daudz vieglākas un ērtākas. Raksturīga baroka iezīme mēbelēm ir izlocītā kāja, dīvāni un krēsli tiek papildināti ar bagātīgiem dekoriem, turklāt tiek apvilkti ar dārgiem audumiem, brokātu un gobelēnu, parādās arī tradicionālās bārkstis.
Ja esat izlēmuši par labu barokam, vispirms jāparūpējas par griestu izgreznošanu, krāsu var atstāt to pašu tradicionāli balto, taču dekors pa perimetru vajadzīgs, te derēs izsmacināts ornaments vai raksts. Derēs arī poliuretāna dekori, taču nevajadzētu pārlieku aizrauties. Ja griesti ir pietiekami augsti un varat atļauties nolīgt mākslinieku iesakām apgleznotu plafonus baroka stilā. Tomēr, ja griesti nav augstāki par 3m iesakām aprobežoties ar ģipškartona vai poliuretāna rozetēm, kuras centrā piestiprināta lieliska kristāla lustra. Ja sienu dekorēšanā izvēlaties piesātinātus toņus – sarkanu, zaļo, zilo kombinējiet to ar balto un zelta. Kā lielisks dekors var kalpot spogulis apzeltītā rāmī, vai zelta sienas svečturi. Barokā, pretēji, Fen Šuj, ir atļauts spoguļus novietot pat pret durvīm, logiem un citiem spoguļiem. Gleznas masīvos rāmjos – vēl viens spilgts stila pamatelements. Jo vairāk gleznu un spoguļu, jo sarežģītāka un krāšņāka izskatīsies jūsu viesistaba.
Šis stils noteikti saderēs ar lēnu tējas dzeršanu, nesteidzīgu gleznošanu un smalkām sarunām par mākslu.
Rokturu garnitūra 0321/0415
mājas ārdurvīm / iekšdurvīm
vēsturiskais stils – baroks, ideāli piemērots lauku mājai
Standarta izpildījums
kaltas dzelzs rokturis 0321
uzlika 0415
uzlikas garums – 220 mm, roktura garums – 140 mm
atslēgas cauruma varianti – PZ, BB
centru attālums: BB – 72 mm, PZ – 92 mm
iespējams drošības stiprinājums, t.i. – durvju ārpusē skrūves nav redzamas, uzlika tiek saskrūvēta ar caurejošām skrūvēm no durvju iekšpuses.
Materiāls
misiņš pulēts
misiņš veclaicīgi brunēts
veclaicīga dzelzs
Rokturi un uzliku iespējams kombinēts ar citiem Hoffschulte kaltas dzelzs rokturiem un uzlikām.
1735.-1795.
1735.g. jūnijā Rundāles muižu nopirka Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons par 42 000 valsts dālderu. Šo pirkumu nokārtoja Krievijas kambarkungs fon Butlars, līgums slēgts ar iepriekšējā īpašnieka fon Grothusa mazgadīgajiem bērniem.
Vecā muižas pils tika nojaukta. Vienīgo priekšstatu par veco ordeņa pili sniedz 1735.-1736. g. F.B.Rastrelli izgatavotais jaunās pils plāns, kurā attēlota arī vecā pils. Veicot Rundāles pils restaurāciju, atrastas dažas vecās celtnes būvdetaļas un 17.gs. vidū akmenī kaltie Rundāles muižas īpašnieka Hildenberga fon Grothusa un viņa sievas, dzimušas fon Bēras ģerboņi.
1735. gadā arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli uzsāk pils ansambļa projektēšanu. Pils iecerēta kā Kurzemes hercoga E.J.Bīrona vasaras rezidence – baroka pils ansamblis. 1736. gada 24. maijā likts Rundāles pils pamatakmens.
Pils celta divos periodos (1736.-1740.g. un 1764.-1766.g.). Interjerus 1765.-68.g. veidojuši tēlnieks J.M.Grafs, gleznotāji F.Martini un K.Cuki. Šajā laikā sākta arī regulārā franču dārza ierīkošana
No 1736. līdz 1740. gadam ilgst pils celtniecības pirmais periods, taču Bīrona krišana nežēlastībā un izsūtīšana trimdā darbus pārtrauc. 1741.gadā sāk izvest būvmateriālus, 1742.gadā – apdares detaļas.
1762. gadā pils īpašnieks Ernsts Johans ar ģimeni atgriežas no trimdas, un 1765.gadā atsākas pils celtniecības otrais periods, kas turpinās līdz 1768. Gadam. Pats hercogs Ernsts Johans kopš 1765.gada, ar nelieliem pārtraukumiem, vasarās dzīvo pilī līdz pat savai nāvei 1772. gadā.
Vārda “baroks” izcelsme
Baroka etimoloģija [vārda izcelšanās] ir izvērsta un sazarota. Šā vārda nozīmi ir skaidrojuši vairāki autori dažādos laikaposmos, un sākumā tam ir bijuši dažādi skaidrojumi. Itālijā vārds “baroks” tika lietots, lai norādītu uz sarežģītu un nepatiesu domu gaitu. Savukārt franču “baroque” saista ar portugāļu vārdu “barroco” un spāņu “barrueco”, kuri apzīmēja nepareizas formas pērli.
Latviešu valodā lietojamais vārds “baroks” ir uzskatāms par terminu, kas pārņemts no vācu “der Barock”, jo vācu mākslas zinātnes terminoloģija agrāk latviešu rakstītājiem bija visvairāk pieejamā. Savukārt vācu “der Barock” nāk no franču “baroque”.
Vārds “baroks” pirmoreiz sastopams 16. gadsimta beigās bez noteikta šā vārda tulkojuma. 18. gadsimtā termins guva vispārēja estētiska vērtējuma nozīmi, bet tas vienmēr bija negatīvs – klasicisma pārstāvjiem baroks asociējās ar kaut ko dīvainu, pārblīvētu, slimīgu. Tikai 19. gadsimta piecdesmitajos gados mākslas vēsturnieks J. Burkharts pirmoreiz interpretēja baroku kā vēsturisku stilu, posmu, kas likumsakarīgi nomainīja vēlīno renesansi, bet 80. gados pirmoreiz tika definētas baroka arhitektūras galvenās stilistiskās iezīmes. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados mākslas vēsturnieki iekļāva baroka ietvaros arī mūziku un teātri.
Baroks Itālijā
Baroka māksla radās un visplašāk attīstījās tieši Itālijā. Lai gan baroks sākumā veidojās kā arhitektūras stils, vēlāk tas tomēr ietekmēja arī skulptūru un glezniecību. Itālijā baroku var iedalīt trīs posmos: agrīnajā barokā – no 16. gs. 80. gadiem līdz 17. gs. 20. gadu beigām, dižajā barokā – līdz 17. gs. beigām un vēlīnajā barokā – 18. gs. pirmā puse.
Agrīnais baroks – par pirmajiem baroka meistariem pieņemts uzskatīt arhitektus Džakomo della Portu [Giacomo della Porta] un Domeniko Fontānu [Domenico Fontana]. Džakomo della Portas būvētā Jēzus baznīcas [Il Gesu] fasāde ar raksturīgo dalījumu divās joslās un sānu volūtām [arhitektoniski dekoratīvas detaļas spirālveida ievijumu izskatā], kā arī celtnes plāns kļuva par paraugu veselai virknei katoļu baznīcu Itālijā. Baroka laikmetā bieži būvēto villu galvenie korpusi parasti atradās kalnu nogāzē; pie galvenajām ieejām veda divpusīgi lokveida pandusi [laukumi], bet ēkas pretējā pusē pletās dārzs. Villu kompozīcijā, pārējo parka ēku izvietojumā un plastisko detaļu raksturā skaidri bija saskatāma tieksme pēc izmeklēta skaistuma un arhitektūras formu izsmalcinātības, kas bija tik raksturīga Itālijas barokam. Agrīnā baroka laikaposmā galīgi izveidojās arī itāliešu parkiem raksturīgā plānojuma sistēma – tās pamatā atradās parka galvenā ass, bet pats parks bija izveidots piekalnē ar daudzām nogāzēm un terasēm. Uz šīs ass atradās arī arhitektūras ansambļa galvenā ēka.
Tēlotājā mākslā 16. un 17. gs. mijā radās divi virzieni, kas kļuva par pamatu Itālijas glezniecības tālākajai attīstībai: Boloņas skolas akadēmiskums un karavadžisms.
Trīs Boloņas mākslinieki – Lodoviko Karači [Carracci] un viņa brālēni Agostīno un Annibale izstrādāja nedaudz savādāka gleznošanas stila pamatus, nekā tas bija līdz tam, un atvēra Boloņā akadēmiju. Pirmo reizi vēsturē akadēmijā līdzās zīmēšanai un gleznošanai mācīja arī anatomiju, perspektīvu, kā arī vēsturi, mitoloģiju un literatūru. Boloņas akadēmija kļuva par pamatu visām nākamajām akadēmijām, kuras atvēra, sākot ar 17. gs. Brāļus Karači, kuri bija ieguvuši lielu popularitāti, 1595. gadā kardināls Farnēze aicināja uz Romu savas pils apgleznošanai – uz uzaicinājumu atsaucās vienīgi Annibale, kurš toreiz Boloņu atstāja uz visiem laikiem. Annibales darinātais galerijas plafons [dekoratīvs gleznojums uz griestiem] Farnēzes pils zālē, kļuva par sākumu daudzajiem 17. gs. dekoratīvajiem gleznojumiem.
Dažus gadus pēc Boloņas akadēmisma izveidošanās sevi pieteica cits mākslas virziens, kas atšķīrās ar spēcīgiem reālistisko tēlu atveidojuma meklējumiem – karavadžisms. Tā pazīstamākais pārstāvis un arī izveidotājs bija Mikelandželo Merīzi da Karavadžo [Michelangelo Merisi da Caravaggio]. Karavadžo glezniecībā dominēja tumša tonalitāte, kas pretstatīta spilgti izgaismotām, kompozīcijai sevišķi svarīgām detaļām: galvām, ķemeņu apveidiem, rokām. Šis glezniecības paņēmiens atstāja īpaši lielu ietekmi uz Eiropas mākslu 17. gs. pirmajā pusē.
Dižais baroks – baroka arhitektūras nobrieduma un uzplaukuma periods bija saistīts ar ļoti ievērojamiem meistariem – L. Bernīni, F. Boromīni, K. Rainaldi. Izcilākais dižbaroka mākslinieks bija arhitekts un tēlnieks Džovanni Lorenco Bernīni [Bernini]. Viņš strādāja pie baznīcu, palaco [lielas savrupmājas], strūklaku projektiem, veidoja gan mitoloģiska, gan reliģiska rakstura studijas, skulpturālus portretus, pāvestu kapa pieminekļus. Bernīni ievērojamākais darbs arhitektūras jomā bija Sv. Pētera katedrāles ansambļa izveide – arhitekts pie katedrāles izveidoja divus laukumus: vienu trapecveida, otru ovālu; abu laukumu kopējā centrālā ass ir katedrāles centrālās ass turpinājums. Šī ass šķērso pamatni augstam obeliskam, kas iezīmē ovālā laukuma centru. Laukumu ietver divas pusloka galerijas ar gigantisku dubultu kolonādi. Bernīni noformētais ansamblis pieder pie skaistākajiem laukumu ansambļiem pasaulē. Vatikānā Bernīni uzcēla grandiozās “Karaliskās kāpnes” [Scala Regia], kuru uzbūvē izmantoja mākslīgi pastiprināto perspektīvu. Tā kā kāpņu laids pakāpeniski tika sašaurināts un kolonnas samazinātas, radās iespaids, ka telpa ir ļoti dziļa, un līdz ar to kāpnes optiski izskatījās daudz milzīgākas.
Ne mazāk nozīmīga itāļu barokam ir Frančesko Borromīni [Francesco Borromini] daiļrade. Boromīni bija Bernīni līdzstrādnieks, vēlāk sāncensis un ienaidnieks. Viņa darbi izcēlās ar sevišķu greznību un formu dinamiku. Galvenais Boromīni darbs sakrālās arhitektūras jomā bija Sv. Kārļa baznīca pie Četrām strūklakām [San Carlo alle Quattro Fontane]. Tāpat kā daudzās citās dižbaroka laika ēkās, arī Sv. Kārļa baznīcas kompozīcija balstījās uz arhitektūras iekšējo un ārējo būvformu kontrastu, uz negaidītu efektu, kas radās, ieejot telpā. Boromīni arī projektēja Sv. Ivo baznīcu [Sant Ivo alla Sapienza] Romā un Falkonjēri villu Fraskati.
Tēlotājā mākslā dižbaroka būtiskākā īpašība bija formu dinamikas un izteiksmības pastiprināšanās, gleznieciska greznība un spilgta krāsainība. Baroka monumentālās glezniecības nobrieduma periodam bija raksturīga ilūzija, ka skatītājiem virs galvas paveras izplatījums [plafonu gleznojumi]. Īpaši tas bija vērojams Frančesko Barbjēri – pēc iesaukas Gverčīno [Guercino] daiļradē. Tādā stilā viņš apgleznoja Ludovīzi pils plafonu. No citiem dižbaroka māksliniekiem jāmin arī Domeniko Feti [Domenico Fetti] – viņa kompozīcijās reālistiska sadzīves žanra elementi apvienojās ar bagātīgu krāsu paleti, uz kuru savu ietekmi bija atstājusi Rubensa māksla.
Dižbaroka mākslas ievērojamākā pārstāvja Lorenco Bernīni skulptūrās apvienojās visas baroka laikmeta raksturīgākās iezīmes. Tajās saliedēti apvienojās reālistiska tēlojuma maksimāls skaudrums kopā ar izsmalcinātu greznību un tēlainību. Bernīni statuja “Dāvids” izceļas ar neparastu meistarību, prasmi reālistiski attēlot bībeles varoņa garīgo un fizisko spēku saspringtības mirkli, kad viņš ar lingu sviež akmeni. Vēl pārliecinošāk baroka tēlniecības īpašības Bernīni atklāj darbā “Sv. Terēzes ekstāze”, kas grezno Kornāro kapelu Romas Sv. Marijas Uzvaras [Santa Maria della Vittoria] baznīcā. Šo kompozīciju tēlnieks pats uzskatīja par savu šedevru. Darba sižets ir ņemts no spāņu mūķenes Terēzes vēstules, kurā viņa apraksta savu sapni. Ekstāzē iegrimusī svētā parādīta pusguļus uz mākoņa, viņas priekšā stāv spārnots eņģelis un atvēzētajā rokā tur bultu, ko tēmē tieši mūķenes sirdī. Ar eņģeļa bērnišķīgo izskatu meistars gribējis uzsvērt, ka meitenes jūtas nav erotiska kaislība, bet gan garīga degsme. Terēzes pārdzīvojums attēlots ar precīzu realitātes izjūtu. Viņas platā tērpa un eņģeļa figūras atveidojumā jaušamas apslēptas dekoratīvisma iezīmes. No baltā marmora darinātā grupa, novietota uz zeltītu staru fona, saplūst krāšņā ansamblī ar apkārtējās arhitektūras formu daudzkrāsaino, niansēm bagāto marmoru. Šā darba temats un tā mākslinieciskais risinājums ir ļoti raksturīgs tā laika baroka stilam.
Vēlīnais baroks. 17.gs. 60. gados sākās Itālijas baroka mākslas pēdējais – visilgākais posms, tā sauktais “vēlīnais baroks”. Tam bija raksturīga atraisītāka kompozīciju uzbūve, smalkākas figūras, arvien izkoptākas krāsu nianses un vēl izteiktāka dekorativitāte. Jauno tendenču redzamākais paudējs glezniecībā bija Džovanni Batista Gauli [Giovanni Battista Gaulli]. Viņa daiļrade izteikti vienojās ar Bernīni vēlīnā daiļrades posma mākslu. Pie Gauli labākajiem darbiem pieder viņa agrīnie, gaišos toņos ieturētie gleznojumi Svētās Agneses [Santa Agnese in piazza Navona] baznīcā Romā, Navanas laukumā. Gauli daiļrades brieduma stila darbi ir plafona, kupola [telpisks ēkas pārsegums, kura iekšējā virsma veido puslodi] un apsīdas [pusapaļa vai daudzstūraina celtnes daļa, kurai ir pašai savs pārsegums] gleznojumi Jezuītu ordeņa Jēzus baznīcā Romā. Šis plafons, pazīstams ar nosaukumu “Jēzus vārda godināšana”, ir ļoti raksturīgs vēlīnā baroka stilam.
Arhitektonisko formu iluzoriskās [mānīgās, šķietamās] atveidošanas paņēmieni savu augstāko attīstību sasniedza Andreas del Poco [Andrea del Pozzo] daiļradē. Viņa lielākais darbs bija plafona freska Sv. Ignācija [Sant Ignazio] baznīcā Romā. Gleznojums rada ilūziju, ka baznīcas arhitektūra ietiecas debesīs. Līdzīgi citiem tādiem pašiem plafoniem, tā uzbūves stingrība un pareizība tūlīt sabrūk, līdzko skatītājs novirzās no tā redzes punkta, kam plafona kompozīcija tika pieskaņota.
Pie pazīstamākajiem dekoratīvās glezniecības meistariem pieder arī Luka Džordāno. Lai gan Džordāno bija talantīgs un ļoti produktīvs meistars, viņam tomēr trūka iekšēja spēka un oriģinalitātes, tāpēc nereti viņš atdarināja citus māksliniekus. Pie viņa labākajiem darbiem pieder Mediči dzimtas slavināšanai gleznotais plafons Rikardi pilī Florencē.
Stājglezniecībā no minēto mākslinieku laikabiedriem izceļas Karlo Marata, kura daiļrade raksturīga Romas skolai 17. gs. beigās. Viņš bija ievērojamākais vēlīnā baroka pārstāvis, un viņa altārgleznām piemīt plūstošas līnijas un kompozīciju majestātisks miers. Tikpat spēcīgs mākslinieks viņš bija arī portreta jomā, piem., “Pāvesta Klementa 19. portrets”.
Baroks Flandrijā
17. gs. laikā Flandrijas kultūrā noteicošā nozīme bija baznīcai, tādēļ arī flāmu literatūrā un mākslā attīstījās reliģiska tematika. Glezniecībā lielajām altārgleznām ar savu piesātināto dekorativitāti un dramatismu vajadzēja emocionāli aizraut ļaužu prātus un līdz ar to arī kalpot par triumfējošā katolicisma ideju paudējām. Tajā pašā laikā tām bija jāgrezno dievnami un jārada pacilātas apgarotības iespaids.
Flandrijas muižniecības un galma vajadzībām pieprasīti bija mitoloģiskie sižeti un laicīga rakstura tematika, no kuras sevišķu atzinību izpelnījās medību ainu un klusās dabas tēlojumi. Atšķirībā no Itālijas plafonu [dekoratīvi gleznojumi uz griestiem] glezniecība Flandrijā bija mazāk attīstīta. Flāmu glezniecība izcēlās ar gleznu milzīgajiem izmēriem, formu monumentalitāti un dekorativitāti, kas tika panākta galvenokārt ar krāsu bagātības efektiem. Viena no flāmu glezniecības īpašībām tās uzplaukuma periodā bija izteikta krāsainība kopā ar izpildījuma tehnikas meistarību.
Visas flāmu mākslas skolas īpatnības vispilnīgāk izpaudās Rubensa [Rubens] daiļradē. Būdams cieši saistīts ar visu sava laika kultūras dzīvi, Pīters Pauls Rubenss daudzējādā ziņā bija tipiskākais flāmu baroka pārstāvis. Viņa darbības loks neapstājās tikai pie glezniecības – Rubenss darbojās arī kā arhitekts dekorators, darināja projektus tēlniekiem, noformēja teatralizētas izrādes, ilustrēja grāmatas un izveidoja lielu profesionālu gravieru skolu. Rubensa mākslas pamatvienība bija visas baroka stila galvenās iezīmes: jūtu pārsvars pār saprātu, formu dinamika un smalkas dekorativitātes izcēlums, reizē ar to meistara daiļrade bija ļoti savdabīga un reālistiska. Lai arī ko Rubenss gleznoja, viņa tēli nekad nezaudēja reālās pasaules skaidru attēlojumu. Patiess īstenības attēlojums Rubensa mākslā savijās ar ārkārtīgi bagātu fantāziju – viņš bija apveltīts ar neparasti harmonisku iztēli un māku to visu nekavējoties izteikt skaidrās un izteiksmīgās līnijās. Rubensa gleznu varoņi bija pilni varenības un garīga spēka, viņa attēlotajās sievietēs apvienojās ziedoša miesa un baudkāre. Rubens sievietes ķermeņa daiļumu redzēja tieši tā kuplajās formās. Viņa gleznām raksturīgo brūngano, sarkano, arī zaļo, dzelteno un balto toņu saspēle vienmēr bija barokāli svinīga un pacilāta.
Savus darbus meistars gleznoja gan pats, gan bieži izmantoja palīgus un mācekļus. Reizēm gleznās svarīgākās detaļas – galvas un rokas Rubenss gleznoja pats, bet bieži viņš tikai pieskārās gleznai ar savu otu, lai kaut kur pastiprinātu gaismas efektus vai akcentētu kādu detaļu. No daudzajiem māksliniekiem, kas Rubensa gleznās darināja figūras, sevišķi izcili savu uzdevumu veica van Deiks un Jordānss, bet savukārt dzīvniekus gleznoja Franss Sneiderss.
Starp Rubensa reliģiskajai tematikai veltītajām gleznām viena no raksturīgākajām ir “Krusta pacelšana” – vairāki bendes un kareivis slej augšā lielu krustu, pie kura ir piesists Kristus. Gleznas saspringtais saturs atveidots izteiksmīgās, spriedzes pilnās formās, kur satraukuma iespaidu vēl papildina pati diagonālā virziena kompozīcija. Figūru pozu dažādība, to sarežģītie rakursi un uztūkušie muskuļi liecina par fizisko spēku visaugstāko sprieguma punktu. Šim raupjajam spēkam pretī ir nostatīts Kristus padevīgais, idealizētais tēls. Gleznā “Krusta pacelšana”, Rubenss ir izmantojis visus iespējamos kontrastu efektus un apgaismoto laukumu un ēnu savstarpējās mijas pārsteidzošo iedarbību.
Saspringtība, ar gandrīz vai mežonīgu enerģiju piepildītā atmosfēra vispilnīgāk izpaužas Rubensa gleznās ar medību ainām. Gleznā “Lauvu medības” [“Lion Hunt”], darbībai piedota neparasta trauksme un kaisle. Vienā lielā, nevaldāmā kamolā ir sakrituši uz pakaļkājām saslējušies zirgi, lauva, kas ar nāves tuvuma pārbiedētu izmisumu metas virsū krītošajam jātniekam, un mednieki, kuri aukstā nežēlībā ar šķēpiem ārda lauvas ķermeni. Šī glezna no sevis izstaro tādu trauksmainu enerģiju, ka ar vārdiem gandrīz vai nav iespējams to aprakstīt – tas ir jāizjūt!
Līdz ar satrakotas kaisles un nevaldāma spēka pārpilnām gleznām Rubenss gleznoja arī liriskus un miera apgarotus darbus. Meistars labprāt pievērsās antīkās pasaules tematikai. Gleznā “Persejs un Andromeda” [“Perseus and Andromeda”] ir attēlots brīdis, kad sengrieķu varonis Persejs, tikko atlidojis uz sava spārnotā zirga Pegaza, atbrīvo pie klints piekalto Andromedu. Viņš ir uzvarējis pūķi, kas turējis jaunavu gūstā, un briesmīgais nezvērs tagad bezspēcībā guļ pie Perseja kājām. Attēloto antīko teiksmu caurauž valdzinošs skaistums un burvība, dzīvespriecīgi vizmo zilā, sarkanā un dzeltenā krāsu palete, ķermeņi mirdz sārtu un perlamutra krāsu smalkā toņu gammā, un tas viss saplūst vijīgā līniju kompozīcijā.
Antīkās pasaules tēliem Rubenss pievērsās arī tad, kad viņam kā galma māksliniekam nācās slavināt monarhus un augstmaņus. Šiem darbiem piemita izteikta dekorativitāte, svinīgums un arī atklāti glaimi. Vairāk nekā divdesmit gleznu ciklā, ko Rubenss darināja Francijas karalienei Marijai Mediči, bija apvienoti īsti vēsturiski elementi ar visām iespējamajām mitoloģiskajām parādībām un alegorijām.
Kā spēcīgu reālistu Rubenss sevi parādīja arī ainavas žanrā – viņš meistarīgi attēloja savas dzimtās zemes tālās horizontāles un plašos līdzenumus ar šur tur izkaisītiem ciematiem un birztalām.
No 17. gs. māksliniekiem otrajā vietā aiz Rubensa minams Antoniss van Deiks [Anthonis van Dyck]. Van Deiks bija ļoti apdāvināts mākslinieks un par sava talanta tālāku attīstīšanu viņam jāpateicas Rubensam, jo, iestājoties viņa darbnīcā, van Deiks gandrīz uzreiz kļuva par meistara galveno palīgu. Van Deika daudzo reliģisko un mitoloģisko gleznu vispārējo raksturu noteica Rubensa ietekme, tomēr viņam piemita spēcīga individualitāte, kas gleznām piešķīra ļoti savdabīgu izteiksmi. Van Deiks izvairījās no visa, kas likās pārāk spēcīgs un smags – viņa modeļiem piemita elegantas, bet reizē arī dabiskas pozas. Meistara daiļradē galvenais bija portrets, kuros visbiežāk viņš attēloja aristokrātus un augstmaņus. Šie portreti izcēlās ar stingru realitātes attēlojumu un psiholoģisko pārdzīvojumu. Vēlāk van Deiks radīja cienīgā, iespaidīgā portreta tipu, kur galvenā loma bija tēla efektīgam, greznam atveidojumam un elegancei. Van Deika izkoptais reprezentatīvais portreta tips savu pilnību sasniedza Anglijā, kur meistars portretiem piešķīra iespaidīgāku krāsu bagātību, izsmalcinātību un lieliski izpētītas individuālās īpatnības.
Van Deika aristokrātiskajai mākslai vispretrunīgākā bija Jākoba Jordānsa [Jacob Jordaens] izteikti reālistiskā daiļrade. Vienalga, vai Jordāns gleznoja reliģiskas vai laicīgas gleznas, viņš tomēr bija un palika skaudri patiess. Meistara gleznu detaļās jūtams pat raupjums, taču no tām plūst arī īsts prieks, veselība un apmierinātība ar visu notiekošo, kā tas redzams, piemēram, gleznā “Pupu karalis”[“The Bean King”]. Jordānsa reālisms tikpat spēcīgi izpaudās arī viņa gleznotajos portretos. Labi paēduši, apmierināti ar visu apkārtējo pasauli un bez tieksmes izlikties labākiem nekā patiesībā – meistara modeļi bija tipiski turīgo pilsētnieku pārstāvju tēli. Kompozīcijā un gleznieciskajos paņēmienos Jordānsam bija daudz kas kopīgs ar Rubensu – viņa gleznojuma faktūra bija droša un plaša, diezgan efektīga krāsu palete, bet tomēr ne tik izsmalcināta kā Rubensam.
Lai raksturotu flāmu 17. gs. glezniecību, svarīgi ir apskatīt arī daudzos dzīvnieku pasaules un klusās dabas gleznojumus. Izcilākais šajā jomā bija Franss Sneiderss [Frans Snyders]. Būdams Rubensa draugs un strādādams viņa darbnīcā, Sneiders izveidojās par talantīgu mākslinieku. Viņa slavenajos medību ainu darbos apvienojās lieliska dažādu dzīvnieku raksturīgo īpašību pazīšana kopā ar bagātīgu krāsu paleti un meistarīgu glezniecības tehniku. Tādas pašas īpašības piemita arī Sneidersa kluso dabu attēlojumiem. Tajās bija attēlots viss, ko sniedza Flandrijas auglīgā zeme: dārzeņi, augļi, medījumi [“Klusā daba ar augļu grozu” [“Still-life with a Basket of Fruit”] ]. Iedvesmojošās formas kairināja apetīti un reizē arī slavināja zemes dāsnumu un pārticību.
Baroks Spānijā
16. un 17. gs. mijā Spānijā sāka veidoties nacionāli spilgta mākslas skola, kurā noteicošā loma bija glezniecībai – arhitektūra un tēlniecība ieņēma daudz mazāk ievērojamu vietu. Lai gan Spānija 17. gs. laikā atradās ļoti ciešā muižniecības un katolicisma varā, spāņu daiļradei tomēr bija raksturīgs izteikts reālisms un tautiskums.
Arhitektūrā 17. gs. pirmajā pusē līdzšinējo stingro Erreras stilu nomainīja daudz brīvāks un atraisītāks mākslinieciskais paņēmiens. Bet gadsimta otrajā pusē arvien vairāk parādījās dekoratīvisma, greznības un glezniecisku efektu meklējumi. Arhitektūrā lielākie spāņu baroka sasniegumi ir saistīti ar arhitekta Hosē Čurrigeras [Jose Churrigera] daiļradi. Pie viņa ievērojamākajiem darbiem pieder Salamankas katedrāles tornis un sakristeja, kā arī jezuītu kapelas parādes pagalms un pārbūvētais rātsnams.
Tēlniecībai spāņu 17. gs. mākslā nebija tik ievērojama loma kā glezniecībai, tomēr arī tēlniecība, risinot vienīgi reliģisku tematiku, izcēlās ar lielu savdabību un saviem meistariem. Spāņu tēlniecībai bija izteikts nacionāls raksturs un stingras viduslaiku mākslas tradīcijas. Tās savdabība atklājās jau pašā tehnikā – statujas grieza no koka un izkrāsoja dabiskos toņos, kuru krāsošanā nereti piedalījās slaveni mākslinieki. Materiāli, tērpi un matu sakārtojumi reizēm bija pavisam fantastiski – atsevišķās detaļās dažreiz lietoja cita materiāla inkrustācijas. Spāņu mākslai raksturīgais skarbais dramatiskums un tēlu izteiksmīgums labāko tēlnieku darbos apvienojās ar vienkāršu un reālu atainojumu. Visievērojamākais spāņu 17. gs. tēlnieks bija Huans Martiness Montanjenss [Juan Martinez Montanes] – viņa darbiem raksturīga monumentalitāte, vienkāršība un dziļš izteiksmīgums. Montenjansa darbiem piemīt arī liela apgarotība un spilgtas individuālisma iezīmes. Viens no viņa visslavenākajiem darbiem ir “Krustā sistais” Seviļas katedrālē.
Glezniecībā galvenie mākslas darbu pasūtītāji bija valdošā muižniecība un katoļu baznīca – tas arī nosacīja un ierobežoja spāņu glezniecības tematiku, kur galvenā tēma tika atvēlēta reliģiskajiem sižetiem. Starp laicīgajiem žanriem izcēlās vienīgi portrets, jo sadzīves tematika un klusās dabas tēlojumi guva ļoti mazu atsaucību. Vēl retāk sastopama bija ainava un mitoloģiskais žanrs. Spāņu glezniecība attīstījās vienīgi kā stājglezniecība, kam raksturīga bija kompozīciju monumentalitāte un lieli gleznu izmēri. Šajos darbos savijās skarba vienkāršība, nopietnība un realitāte kopā ar dziļu dramatismu un tēlu izteiksmību. Personāžiem parasti bija tautisks, demokrātisks raksturs un spilgti izteiktas individuālās iezīmes.
17. gs. pirmās puses glezniecības pārstāvjiem sveša bija gan tieksme pēc idealizācijas, gan dekoratīvisma, kas pastiprinājās tikai gadsimta otrajā pusē. Viens no raksturīgākajiem un nozīmīgākajiem spāņu glezniecības meistariem 17. gs. pirmajā pusē bija Hosē Rivera [Jose Ribera]. Riveras daiļradē, tāpat kā daudzu citu tā laika spāņu mākslinieku daiļradē, liela nozīme bija reliģiskajai tematikai. Riveram sevišķi raksturīgas bija gleznas, kurās attēloti dažādi mocību skati vai atsevišķi svēto tēli. Viņa darbos apvienojās skarbs dramatisms un dziļa emocionalitāte ar bez kādas idealizācijas pasniegtiem tēliem. Gleznās izteikta tieksme bija pēc spēcīgiem gaismēnas kontrastiem un tumša kolorīta, tāpat arī raksturīgi vīrišķīgi, no tautas ņemti tipāži un viņu kaismīga izteiksme. Gleznā “Sv. Bartolomeja mocības” [“Martyrdom of St Bartholomew”], Rivera attēlo cietsirdīgās ainas nesamāksloto traģiskumu. Šīs gleznas dramatiskumu nosaka kompozīcijas dinamika, kas balstās uz krasiem gaismēnu kontrastiem un seju izteiksmīgums. Daiļrades vēlīnajā posmā Riveras glezniecības maniere kļuva maigāka un atraisītāka, izzuda krasās gaismēnu pārejas un krāsās sāka dominēt zeltainie un sudrabainie toņi.
Blakus Riveram jāmin arī Fransisko Surbarans [Francisco Zurbaran]. Surbarana galvenie pasūtītāji bija Spānijas klosteri, tāpēc arī viņa daiļradē dominēja reliģiskā tematika. Meistara māksla izcēlās ar dižām un mierīgām kompozīcijām, atturīgiem, bet izteiksmīgiem tēliem un spilgtām portretiskām iezīmēm, kas bija viena no viņa reālisma spēcīgākajām īpašībām. Surbarana gleznu krāsu gamma parasti balstījās uz nedaudzu lielos laukumos klātu toņu sabalansējumu. Viņa glezniecība izcēlās ar lielu priekšmetiskumu un materialitāti cilvēku ķermeņu un tērpu atainošanā. Pie Surbarana ievērojamākajiem darbiem pieder gleznu cikls, kas ataino leģendu par Sv. Bonaventūras dzīvi. Atsevišķas šīs leģendas epizodes mākslinieks attēloja kā ainas no sava laika Spānijas klosteru dzīves. Piemēram, gleznā “Sv. Bonaventūru apciemo Akvīnas Toms” – Surbarans ar viņam piemītošo vienkāršību un pārliecināšanas spēku attēloja klostera celli un mierīgos, majestātiskos mūku stāvus.
Liela kompozicionāla vienkāršība un spēcīgs individuālais raksturojums piemīt arī Surbarana portretiem, no kuriem labākie ir Heronimo Peresa portrets un Salamankas universitātes doktora portrets.
Gleznās, kurās attēlotas svētās, ir raksturīga mazāka atturība un stingrība, tām piedota lielāka izsmalcinātība un elegance.
Surbarans bija viens no nedaudzajiem spāņu māksliniekiem, kas pievērsa uzmanību arī klusās dabas žanram. Viņa kluso dabu attēlojumi izceļas ar vienkāršību un viengabalainību, stingru zīmējumu un meistarīgu materiāla atveidojumu.
Spāņu 17. gs. centrālā figūra un viens no lielākajiem Rietumeiropas māksliniekiem bija Djego de Silva Velaskess [Diego de Silva Velasquez] – viņa mākslai raksturīgs dabiskuma apvienojums ar formu monumentalitāti, personāžu patiesa izpratne un liela cilvēkmīlestība. Velaskesa agrīnajā daiļradē lielu vietu ieņēma sadzīves žanrs un portrets. Sadzīves ainās mākslinieks dzīvi atspoguļoja tieši tādu, kāda tā bija īstenībā, un prata skatītāju pārliecināt, ka arī asi un patiesi tverta dzīve var būt interesanta un skaista. It sevišķi tas saskatāms gleznā “Brokastis”, kurā attēlota triju vīriešu brokastu aina. Saules stari apgaismo vienkāršo cilvēku sejas, viņu nabadzīgos apģērbus, gaišo galdautu, granātābolus un mazo baltmaizes klaipiņu. Brūnie apģērbi un tumši brūnā siena kāpina saules apgaismotajos laukumos krāsas spēku, un līdz ar to svinīguma un atsvešinātības vietā darbs pauž sirsnību un prieku.
Portretu glezniecībā, saglabājot spāņu svinīgā portreta tipu, ko bija izstrādājuši 16. gs. mākslinieki, Velaskess tomēr mācēja piedot personāžiem dziļi patiesu izteiksmi un rakstura individualitāti. Tas viņam izdevās, pateicoties prasmei ienest kompozīcijā daudzveidību un psiholoģisko raksturojumu. Parasti Velaskesa portreti bija gleznoti ļoti atturīgā krāsu gammā, kurā dominēja melnais tonis, un tie izcēlās ar lielu vienkāršību un pilnīgu liekulības trūkumu. Meistara agrīno portretu klasisks paraugs ir infanta Karlosa portrets ar cimdu.
Velaskesa daiļrades otrajā posmā notika pakāpeniskas, bet ievērojamas pārmaiņas. Meistara glezniecības maniere kļuva arvien plašāka un atraisītāka, uzklātās krāsas slānis palika arvien plānāks un dzidrāks. Pieauga krāsu toņu bagātība un gaismas atveidojuma meistarība, izzuda apveidu cietās līnijas un gaismēnu asās pārejas.
Savas daiļrades otrā posma sākumā Velaskess uzgleznoja slaveno gleznu “Brēdas atdošana”, kura bija pirmā vēsturiskā glezna šā žanra mūsdienu izpratnē. Neviens pirms Velaskesa vēl nebija attēlojis vēsturisku notikumu tik vienkārši un dabiski.
Pie mākslinieka vispilnīgākajiem darbiem pieder gleznas “Galminieces” un “Venēra ar spoguli”. Glezna “Venēra ar spoguli” spāņu 17. gs. daiļradē ieņem īpašu vietu, jo kaila ķermeņa attēlojumi Spānijas mākslā bija ļoti reta parādība. Šā darba glezniecībā, atšķirībā no itāļu mākslinieku radītā pilnīgā sieviešu tipa, Velaskess palika uzticīgs pats savam reālismam un radīja brīnišķīgu, ļoti reālu meitenes tēlu, kam piemita spilgtas nacionālās iezīmes.
1657. gadā meistars uzgleznoja “Vērpējas” – visiejutīgāko un poētiskāko spāņu tautas dzīves tēlojumu savā daiļradē. Rietumeiropas glezniecības vēsturē tā bija viena no pirmajām gleznām, kurā attēlots strādnieku darbs. Kompozīcija apvieno divas patstāvīgas ainas. Pirmajā plānā redzama dzīvības un kustības pilna sieviešu- strādnieču grupa. Viņu stāvus apspīd liega gaisma, kas plūst caur logu, pie kura karājas sarkans aizkars. Taču īstais gaismas avots atrodas telpas dziļumā, kur caur arkas aili redzama otra – spilgtāk apgaismota telpa ar vairākiem sieviešu tēliem. Spilgtā gaisma, kas plūst no dziļuma, piepilda priekšplānu, mīkstina priekšmetu apveidus un piešķir strādājošo sieviešu figūrām īpašu izteiksmību. Lai arī kompozīcijas vispārējās ieceres pamatā būtu mitoloģisks sižets, tā tomēr ir viena no vispatiesākajām ar dzīvi saistītajām Velaskesa gleznām
17. gs. otrajā pusē pēc Velaskesa nāves sākās spāņu mākslas skolas norieta posms. Pamazām mākslas darbos zuda patiesīgums, vienkāršība un realitāte, līdz ar to arī tautiskums un demokrātisms, kas bija tik raksturīgi gadsimta pirmās puses labāko meistaru mākslai. 17. gs. otrās puses mākslinieku daiļradē vērojama mistisko tendenču pastiprināšanās un idealizācijas un dekoratīvisma iezīmes.
Spāņu glezniecības reālistiskās tendences visilgāk saglabāja Seviljas mākslas skola, kas deva 17. gs. pēdējo lielo spāņu mākslinieku – Bartolomē Estebanu Muriljo [Bartolome Esteban Murillo]. Muriljo daiļradē nebija tik izteikts reālisms un vienkāršība kā viņa vecāko laikabiedru mākslā – meistara māksla bija vairāk virspusēja ar raksturīgiem ārējā skaistuma un ideālisma meklējumiem. Reālistiskās iezīmes visspilgtāk izpaudās Muriljo sadzīves žanra darbos, kur attēloti Seviljas bērni – “Zēns ar suni”, “Zēns ēd vīnogas un melones”. Arī dažas reliģiskās gleznas izcēlās ar savu patiesīgumu un lirismu – tas jo sevišķi raksturīgi gleznām “Svētā ģimene” un “Jēkabs svētī dēlus”, kur reliģiskais sižets risināts kā aina no spāņu tautas dzīves.
Neparasti mīkstā, gaisīgā gleznošanas maniere un izsmalcinātā meistarība gaismas atveidojumā bija Muriljo darbu lielākā vērtība. Viņa gleznu krāsu bagātība izcēlās ar lielu vienotību un maigumu. Tikai meistara vēlīnie darbi ar dekoratīvo tendenču pastiprināšanos ieguva nevajadzīgu raibumu un greznības pazīmes.
“Jezuītu uzceltā Daugavpils Cietokšņa baznīca bija skaists arhitektūras piemineklis. Šī izcilā baroka celtne paliks iemūžināta mākslas vēsturē. Baznīcu uzcēla 1737. — 1746. gadā un Vasarsvētkos iesvētīta apustuļa Sv. Tadeja Jūdasa godam.
Limbažu Sv. Jāņa evanģēliski luteriskā baznīca
http://limbazudraudze.googlepages.com
Pašā Limbažu centrā, Lībiešu ielā, atrodas Sv.Jāņa evanģēliski luteriskā baznīca.Tai ir vairāk kā 320 gadu gara vēsture.Tās šodiena –dievkalpojumi un dažādas draudzes aktivitātes. Tās šodiena un reizē arī nākotne ir bērnu un jauniešu darbs. Baznīcai ir arī sadraudzības draudzes Latvijā (Cēsu Sv. Jāņa ev.lut. draudze, Lēdurgas ev.lut.draudze u.c.) un ārpus Latvijas – Osnabrikas Mateja un Leipcigas Šonefeldes piemiņas baznīcas draudzes Vācijā, Klipanas draudze Zviedrijā un Bostonas draudze ASV.
Baznīcas vēsture.Limbažu Sv. Jāņa baznīca uzcelta 1680.gadā un ir tipiska klasiciskā baroka celtne. Celtniecību organizēja un finansēja Rīgas rāte, jo Limbaži piederēja Rīgas pilsētai. ( Par to liecina arī Rīgas ģērboņi virs baznīcas rietumu un dienvidu ieejas durvīm) Baznīcas projekta autors ir Ruperts Bindenšū. Baznīca trīssimts gadu laikā piedzīvojusi daudz pārmaiņu – cietusi ugunsgrēkos, vairākkārt atjaunota remontēta. Tomēr tā savu sākotnējo izskatu būtiski nav mainījusi. Baznīcas dārzā atrodas 1923.gadā pēc arhitekta P.Kundziņa meta celtais piemineklis 1914-1920.gadā Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Limbažu apkārtnes cīnītājiem.
aroka stila vispārējās pazīmes.
Baroks Itālijas arhitektūrā
Džovanni Lorenco Bernīni (1598-1680) Sv. Pētera katedrāles ansamblis Romā. Frančesko Borromīni (1599-1667) Sv. Karlo (San Carlo delle Quattro Fontane) baznīca Romā, Sv. Ivo baznīca Romā.
Vēlais baroks Itālijā
Gvarīno Gvarīni un Filipo Juvara.
Vēlā baroka arhitektūra Vācijā
Baltasars Neimans un Vircburgas rezidence. Fircenhailigenas baznīca.
Baroks glezniecībā
Itālija
Mikelandželo Merisi da Karavadžo (1573-1610) – “Matveja piesaukšana”, “Zaula atgriešana”, “Marijas nāve”.
Flandrija
Pīters Pauls Rubenss (1577-1640) – “Krusta pacelšana”, “Leikipa meitu nolaupīšana”, “Helene Furment ar bērniem”.
Divi baroka šedevri – Svētā ercenģeļa Maikla ( Martinocvic skvērs) un Arkas monuments ( Gutenberg skvērs) ir celti 1731. gadā. Semināra ēkā atrodas Bīskapa kolekcija, Dārgumu krātuve un Bibliotēka, kas eksponē 1000 gadus senus darbus. Nozīmīgākie no tiem ir ziloņkaula izstrādājumi, 16. gadsimta Dieva attēlojums, liturģisko priekšmetu ekspozīcija, kā arī lielākais ungāru kodekss.