bedibas!

Bēru ieražas

Gatavojoties aiziešanai, saimnieks pats mēdz kārtot savas lietas, gan mantojumu, gan arī to, kā rīkojamas bēres, cik alus jābrūvē, kas bērēs lūdzami. Viņā arī pie laka sakārtojas, nomazgājas, velk tīru veļu. Nāves nākšanu paredz no dažādiem aicinājumu trokšņiem, un mirēju arī nedrīkst atturēt ar pārliecīgām asarām un vaimanām, lai aiziešana nebūtu grūta. Pretēji – tad viņu sauc vārdā no kāda jumta vai koka. Apbedīšana trešajā dienā ir pieminēta gan par kuršu kritušajiem pie Rīgas 1210.gadā, gan arī tautas dziesmās, kur Zemes māte gaida trīs dienas. Ceremonijās ap mirušo mēdz saskatīt it kā ļaunuma atvairīšanu, kas no viņa nāktu, bet nav pietiekama pamata domāt, kāpēc īsti no mīļoto vidus aizgājušais īstajā mirklī būtu pārvērties par palicēju ienaidnieku, postā nesēju. Labākais risinājums ir uzskatā, ka mirušajam viņā dzīvē mēdz līdzi dot visu, kas tam būtu vajadzīgs vai noderīgs, katra puse arī vēro, lai otra tai ko neatrautu. Paraža aizspiest acis un iznest visu no mirēja istabas ir, lai mirušais vai mirējs neiekārotu ņemt kaut ko līdzi. Miršanas brīdim tuvojoties, paceļ visus mājas cilvēkus un arī lopus, apsedz bišu stropus, no viņa istabas iznes ārā sēklas un augus, lai tiem nezustu dīgšanas, augšanas spējas. Broce min, ka uz kapiem nav veduši pāri druvām, upēm, ezeriem. Nedod mirējam pienu un medu, lai viņš nepaņem lopu un bišu svētību. Pretēji – viņam dod līdzi visādas mantas. Par to liecina izrakumi ar mantām, kas liktas līdzi kapā vai sadedzinātas. Šī paraža vēl uzglabājusies. Bērzaunē pēc bērēm, mirušā mantas, drēbes un gultas cisas sadedzinot dziedājuši: “Mēs savam Jēkaupam Līdumiņu nokrāvām, Lai tas sēja rudzus, miežus, Lai dēstīja kāpostiņus”. Līdzīgi līdumu iekopj arī kāzās jaunajam pārim. Ir uzskats, ka sadedzinātās vai zemē iznīcībai nodotās lietas nāk mirušā rīcībā, tāpēc arī, piemēram, Vilkumuižas ezerā sasviestās metalla rotas lietas un ieroči piederas šai katēgorijai. Tāpat ar drēbēm un audumiem. Dedzināja nelaiķa cisas un drēbes, par ko priecājās Veļu māte: “Dūmi kūp purmalē, Kas tos dūmus kūpināja? Veļu māte kūpināja, Bēdu drēbes dedzināja”. Cisas un gultas drēbes mirušais ņem līdzi kapu kalniņā. Dedzināja visvairāk cisas, gan istabā, aizbraucot, gan pie ārdurvīm, aiz mājas, laukmalē, mežā, purvā, krustceļā, uz māju robežas, ceļā uz kapiem, pelnus norokot zemē. Līdz ar cisām līdzi ņemtas arī drēbes, un šie mešļi sadedzinātu ceļā pie liela koka, ar pavarda uguni, kas paņemta līdzi no mājām. Tāpat pēc kapu mielasta ugunī svieda trauku lauskas, lai mirējam viņā saulē būtu ēdamais. Ziemā rūpējušies par siltumu, likuši uz kapa malku. Līdzīgi apgādā nelaiķi, viņam līdzi dodot visādas mantas. Viņu nomazgā, apģērbj, iezārko. Agrāk mazgājot to sēdinājuši uz krēsla vai beņķa un mazgājuši ar lietotu pirtsslotu. Apģērbtu un izgreznotu aizgājēju nosēdināja uz krēsla bez atzveltnes, ar muguru pret sienu un seju pret durvīm; viņam vajadzēja izskatīties pēc dzīva. Aiz jostas aizsprauda cirvi, sakot: “ej, nabadziņ, uz labāko viņpasauli, kur valdīsi pār vāciešiem un tur viņu mocīsi tā, kā viņi moca mūs šeit.” Kad sanākušie ciemiņi bija istabā sasēdušies solos, aizgāja tuvākais radinieks, kas veica saimnieka pienākumus, sāka cienāt visus ar alu. Katrs no dzērājiem aizgājējam kaut ko jautāja. Viens jautāja, vai viņš nav šejieni atstājis tāpēc, ka trūcis maizes, otrs – ka viņam nav bijis ratu u.t.t. Kad viss bijis labi iztaujāts un arī alus izdzerts, tad aizgājējam vēlēja labu nakti un lūdza, lai viņš viņā pasaulē neaizmirst savus radus, draugus un paziņas. Šinī laikā aizgājēja sieva, māte un māsa un pieņemtās raudātājas sāka raudāt un kliegt, pa starpām jautājot mirušam viņa nāves iemeslu un uzskaitot visu, kas viņu saistīja pie dzīves: mīļo sievu, skaistos bērnus, straujo zirgu, labo govi u.t.t. līdz par mazākai lietai, kas mirušam piederēja un kurās viņš nevarēja paņemt līdzi, un vienmēr atkārtojot jautājumu, kāpēc viņš mira? Šai ceremonijai beidzoties, mirušo iznesa ārā un novietoja uz ratiem, tad brauca uz kapsētu. Aiz ratiem sekoja, gan zirgos, gan kājām, radi un draugi, vicinot gaisā ieročus, kliedzot, lai tādā veidā aizdzītu garus. Sievietes, ejot aiz aizjūga, raudulīgi kliedza. Pārvadījušas mirušo lauka robežai, viņas atgriezās sādžā. Kapā pirms tam bija ielikts meža kuilis un akmens bulta, par zīmi tam, ka mirušais bijis kaŗavīrs, bet pēc tam divi maizes kukuļi, lai mirušam būtu ko stiprināties, un divi naudas gabaliņi (pārceltuvei). Beidzot kapā ielaida krūzi alu un mazu māla trauciņu ar raudātāju asarām.
(Straubergs Kārlis Pār deviņi novadiņi. – Rīga, 1995.)