Tēja mūsdienās ir ļoti populārs dzēriens, taču tās pirmsākumi rodami ļoti tālu senatnē – Ķīnas impērijā. Tēja ir dzēriens, kas pagatavots no tējas koka lapām. Tēja ir ļoti labs tonizētājs un lielisks veselības uzlabotājs, tādēļ ļoti ilgi Ķīnieši centās neizpaust tējas pagatavošanas noslēpumus.
Sākotnēji tēja tika gatavota uzlejot karstu ūdeni uz neapstrādātām tējas koka lapām, taču ar laiku tējas sagatavošanas procedūra tika pilnveidota. Imperatora Tanga laikā tika izstrādāta presētā pulvera tēja. Tā tika gatavota no kaltētām tējas koka lapām. Pēc tam saberzta pulverī un sapresēta. Šī tēja bija ļoti stipra, taču ne pārāk kvalitatīva.
Mūsdienīgāka tējas sagatavošanas procedūra tika izstrādāta imperatora Minga valdīšanas laikā – tā bija beramā lapu tēja. Tās sagatavošana sastāvēja jau no daudzām diezgan sarežģītām procedūrām:
• Lapu plūkšanas
• Vītināšanas – ar tās palīdzību panāk lapu pakļāvību.
• Fermentēšanas – tās laikā veidojas kofeīns, jo ilgāk fermentē, jo tumšāka tēja (zaļā tēja netiek fermentēta).
• Kaltēšanas – kaltēts tiek līdz 3% mitrumam, jo pēc noplūkšanas tējas lapas satur ~95% mitruma.
• Šķirošanas – Mūsdienās šķirots tiek ar dažādu sietu palīdzību, taču senatnē tējas pirmsākumos to darīja ar rokām. Ļoti reti arī tagad Ķīnā tas joprojām tiek darīts ar rokām.
Tējas koka lapas tiek šķirotas pēc kvalitātes.
No tējas koka lapām populāras kļuvušas divu veidu tējas – melnā un zaļā. Melnā tēja ir vairāk tonizējoša un uzmundrinoša, jo tā satur kofeīnu. Turpretim zaļā tēja ir ārstnieciski noderīgāka un veselīgāka, jo satur daudz vairāk ēterisko eļļu.
Tējas ķīmiskais sastāvs ir diezgan plašs. Tējas sastāvā ir:
• Polifenoni
• Katehīni
• Flavīni (attīra šūnas)
• Ēteriskās eļļas (visvairāk to satur zaļā tēja)
• Kofeīns
• Vitamīni (A, E, C)
• Fluorīds (visvairāk zaļajā tējā)Ļoti svarīga ir tējas pagatavošana. Tējas pagatavošanā ļoti svarīga ir ūdens kvalitāte. Vislabākais ūdens tējas pagatavošanai ir mīksts ūdens, tāds, kas tek pa strautu. Svarīga ir ūdens temperatūra kādu lej uz tējas lapām: Melnajai tējai jālej virsū vārīts ūdens, kas atdzisis līdz apmēram 95° temperatūrai. Pēc ķīniešu metodēm tā ir 3. ūdens vārīšanās stadija, kur:
1. Stadija, kad ūdenī parādās palieli burbulīši (zivs acis)
2. Stadija, kad ūdenī parādās mazāki burbulīši (pērļu virtene)
3. Stadija, kad ūdens paliek pēkšņi balts.
Zaļajai tējai jāuzlej nedaudz atdzesēts ūdens – apmēram 70° silts.
Tāpat ļoti svarīgs ir tējas ievilkuma laiks, kas melnajai tējai ir 3 – 5 minūtes: 3 minūtes uzmundrinoša tēja, 5 minūtes ievilkusies ir piesātināta tēja. Zaļās tējas vēlamais ievilkšanās laiks ir apmēram 1 minūte, ja uz tām pašām zaļās tējas lapām uzlej ūdeni vēlreiz, tad vēlamais ievilkšanās laiks ir vēl mazāks. Gatavojot tēju, jāievēro arī pareizas tējas un ūdens proporcijas. Tējas masai jābūt 1,5 – 2 % no ūdens masas.
Eiropā tēja pazīstama, salīdzinoši, ne tik ilgi. Tējas nonākšanu pie eiropiešiem apgrūtināja Ķīnas impērijas noslēgtība. Taču atradās nodevēji, kuri izpauda tējas gatavošanas noslēpumus arī eiropiešiem. Īpaši ieinteresēts par tēju biju Anglijas karaļa galms, kas veltīja ļoti daudz laika un līdzekļu tējas ieviešanai savā valstī, tādējādi cēlusies arī Ceilonas tēja, jo Ceilona (tagadējā Šrilanka), būdama Anglijas kolonija, tika izveidota kā tējas audzēšanas zeme. Sākotnēji eiropiešu radītā tēja bija ļoti nekvalitatīva salīdzinot ar ķīniešu tēju, taču ar laiku tā tika pilnveidota.
Tēju labāk ir dzert mazām devām, bet bieži, nevis daudz, bet reti. Tādēļ senās ķīniešu tējas tasītes bija ļoti mazas, lai tēju varētu dzert vislabākajā veidā.
Mūsdienās tējas ir ļoti dažādas, tās tiek aromatizētas, sapakotas maisiņos un dažādi citādi pielāgotas katra vēlmēm, tomēr nekas nespēj stāties pretī īstai, kvalitatīvai, pareizi pagatavotai ķīniešu tējai.