“Man līdzi, lasītāj! Kurš tev teica, ka uz pasaules nav īstas, uzticīgas, mūžīgas mīlestības? Lai nokalst šī meļa nelietīgā mēle! Man līdzi, lasītāj, tikai man līdzi, un es parādīšu tev tādu mīlestību!”
Šo vārdu autors ir Krievijā un arī pasaulē popularitāti ieguvušais rakstnieks Mihails Bulgakovs. Viņš dzimis 1891. gada 15. maijā, Kijevā, bet miris 1940. gada 10. martā Maskavā. Viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem rakstniekiem XX gs. literatūrā. Bulgakovs rakstīja romānus, lugas un stāstus, kā arī darbojās publicistikā. Viņa slavenākais darbs ir romāns “Meistars un Margarita”, ko uzskata par vienu no nozīmīgākajiem romāniem krievu – un arī pasaules – literatūrā. Starp citiem ievērojamiem Bulgakova darbiem jāmin garais stāsts “Suņa sirds”, romāni “Teātra romāns” un “Baltā gvarde”.
Sākotnēji Bulgakovs kļuva pazīstams tieši kā dramaturgs – viņa lugas tika iestudētas daudzos Maskavas teātros un guva milzīgu publikas atzinību. Viņa lugas augstu vērtēja arī Josifs Staļins, kas iespējams, saistāms arī ar faktu, ka Bulgakova darbus gan vēlāk aizliedza, taču pret viņu pašu nekādas represijas neveica. Bulgakovs gan viņa režīmu nekad neatbalstīja un vairākos darbos to izsmēja.
Bulgakova pirmie darbi tomēr ir stāsti (“Jauna ārsta piezīmes”) un romāns “Baltā gvarde”. Divdesmito gadu vidū viņš sāka atzinīgi vērtēt Herberta Džordža Velsa darbus un uzrakstīja vairākus stāstus ar zinātniskās fantastikas elementiem, kā “Liktenīgās olas” (1924) un “Suņa sirds” (1925). “Suņa sirdi” PSRS publicēja tikai 1987. gadā, taču tas lasītājiem bija jau pazīstams, pateicoties “samizdatam”, tas ir, garīgās pagrīdes darbības veidam padomju laikos – grāmatu un citu materiālu tulkošana, pavairošana un izplatīšana.
Arī Bulgakova nozīmīgākais darbs, romāns “Meistars un Margarita”, ar “samizdata” palīdzību bija pieejams jau labu laiku pirms tā oficiālā pirmpublicējuma 1966.-1967. gadā. Romāns tapis laikā no 1928. gada līdz autora nāvei 1940. gadā. Darba publicēšana PSRS nebija iespējama: tajā ironiski bija atspoguļotas dažādas laikmetam raksturīgas negatīvas parādības PSRS (sociālās problēmas, Staļina režīms, tā īstenotās represijas un to sekas utt.). Tekstu Bulgakovs turpinājis pilnveidot gandrīz līdz pat nāvei (pēdējās izmaiņas tika izdarītas divas nedēļas pirms viņa nāves).
Baidoties no represijām, kas saistītas ar romānā pausto ironisko skatu uz padomju sistēmu, Bulgakovs 1930.g. sadedzinājis uzrakstīto manuskriptu, taču vēlāk atsācis darbu pie romāna. Iespējams, šo notikumu rezultātā romānā tiek iekļauta slavenā frāze “manuskripti nedeg!”.
Romāns pirmoreiz – stipri cenzētā formā – publicēts padomju žurnālā “Moskva” 1966.-1967. gadā. 1969. gadā Frankfurtē pie Mainas romāns izdots nesaīsināts un tam pievienotas atzīmes par padomju cenzūras svītroto. Pēc tam arī PSRS tiek izdots romāna pilnais variants (1973.g.). Latviešu valodā romāns Ojāra Vācieša tulkojumā pirmoreiz izdots 1978. gadā (pēc tam romāns piedzīvojis vairākus atkārtotus izdevumus).
Romāns „Meistars un Margarita”, manuprāt, ir diezgan neparasts darbs. Lasot to, ļoti ātri lasītājs tiek ierauts Bulgakova izveidotajā pasaulē. Neparastas vietas maiņas neļauj atslābt un rada pārdomas par sakarībām starp šim brīžam šķietami nesaistītajām lietām. Izlasot romānu, rodas pārdomas par darbā paustajām attiecībām. Tajā mīlestība ir attēlota tik ļoti spēcīga un nesatricināma, ka nekas nespēj tai stāties pretī, ne attālums, ne laiks. Un neviļus rodas jautājums- vai arī mūsdienās kas līdzīgs būtu iespējams. Romānā ir ļoti daudz notikumu un lasot ir jāprot sasaistīt tos un izdomāt, ko autors ar to visu ir domājis. Romāns liek domāt par cilvēka liekulību, alkatību un citiem netikumiem, kuru dēļ arī sākas nepatikšanas. Un tomēr visam cauri vijas vēl kāda cilvēciska īpašība – piedošana, kura nobeigumā atbrīvo visus tēlus no ciešanām.
Teksts veidots ļoti neparasti. Autors darbībai licis risināties it kā pat divās paralēlās pasaulēs- Krievijas 30. gadu sabiedrībā un Jerušalajimā- Jūdu zemē daudzus tūkstošus gadu atpakaļ. Un tomēr notikumi, kas risinās abās pasaulēs ir saistīti, tikai lasītājam pašam jāprot šo saikni saskatīt. Šķiet, ka ir bijis nepieciešams paiet daudziem tūkstošiem gadu, lai Jūdu zemes valdnieks Poncijs Pilāts kļūtu brīvs. To panākusi persona, kas dzīvojusi Maskavā ilgu laiku Poncija Pilāta.
Viens no romāna galvenajiem vadmotīviem ir galveno tēlu – Meistara un Margaritas – mīlestība. Ja pirmajā daļa lasītājam vēl netiek sniegts smalks ieskats mīlas stāstā, tad jau uzsākot otro daļu Bulgakova vārdi ir zīmīgi – „es parādīšu tev tādu mīlestību!”. Un tik tiešām, grāmatā attēlotā mīlestība ir īsta un nemirstīga. Pat nāve abus mīlniekus nespēja šķirt, jo tāds bija Ješua lūgums, lai abus nogādā mūžīgā miera valstībā, kur viņu mīlestība varēs plaukt bez raizēm, bez skaudības un bez citu cilvēku iejaukšanās. Un tā arī notiek, ka, pēc pārciestajām grūtībām uz zemes, Meistars un Margarita beidzot nonāk aizkapa valstībā, kur beidzot var būt mūžīgi kopā. Un ļauties savai nemirstīgajai mīlestībai mūžīgi.
Tomēr mīlestība nav vienīgais vadmotīvs, kas vijas cauri stāstam. Arī piedošana un grēku atlaišana šajā romānā ir bijusi neatņemama sastāvdaļa. Kad Poncijs Pilāts nevēlējās apžēlot Ješua, kura rīcība pat nebija nekā nosodāma, pats valdnieks tika sodīts ar sava veida lāstu, kura dēļ viņš daudzus tūkstošus gadus palika ieslodzīts tādā kā paralēlajā pasaulē, nespēdams nomirt, bet nevarēdams arī dzīvot. Un tikai kad Meistars bija pateicis vārdus „tu esi brīvs!”, ap Ponciju radītais akmens mūris sagruva un viņš kļuva brīvs, aizsoļodams pa mēnessgaismas ceļu.
Romāns tiek stāstīts kā no skatītāja redzespunkta, tomēr visi dialogi risinās pirmajās personās. Dialogi un sarunas notiek nevis atstāstījuma formā, bet pilnībā aprakstot personāžu teikto. Dažbrīd autors ir iestarpinājis tādus kā paskaidrojumus par notiekošo, lai lasītājam izskaidrotu kādu detaļu sīkāk. Brīžam gan šķiet, ka sajaucas laiki, kuros autors stāsta un kuros runā varonis, tomēr pārlasot nesaprasto, viss kļūst ātri vien skaidrs.
Autors daudzus tēlus veiksmīgi iepinis romānā tā, ka reizēm pat grūti izsekot varoņu darbībām un notikumiem, kuros tas piedalās. Pats autors ar raksturošanu nodarbojas lielākoties aprakstot personas ārējo tēlu, mazāk rīcību , uzvedību un īpašības. Tās lasītājam jāatklāj pašam no darba lasot. Katra tēla raksturs netieši atklājas tieši kontaktā ar citām personām, kas liek savukārt domāt līdzi un izvērtēt tēla būtību.
Par galvenajiem tēliem, protams, saucams mīlas duets – Meistars un Margarita. Abu pirmā tikšanās ir pavisam negaidīta, tomēr liktenīga. Un, kā atzīst Margarita, mīlestība bija izlēkusi viņu abu priekšā, tāpat kā no zemes apakšas šķērsielā iznirst slepkava, un trāpījusi abus uzreiz, kā zibens. Margarita tiek attēlota kā ļoti skaista, gados vēl jauna sieviete, kura savu dzīvi sasaistījusi ar nemīlamu vīrieti. Kad Meistars slimnīcā runā ar Ivanu, stāstot par pirmo tikšanos ar Margaritu, viņš saka: „Mani satrieca ne tik daudz viņas skaistums, cik neparastā, neredzētā vientulība viņās acīs”. Margarita attēlota kā ļoti stipra sieviete, kura spējusi izciest daudzas grūtības, tai skaitā ilgo atšķirtības periodu ar Meistaru. Margarita ticēja mūžīgai mīlestībai un liktenim. Un šī mīlestība saveda abus atkal kopā.
Paša meistara vizuālais attēlojums ir samērā maz minēts romānā. Tikai pašā nobeigumā, kad abi dodas pēcnāves valstībā Margarita raksturo Meistaru. Tomēr arī šis raksturojums nav pilnīgs un neļauj iztēloties Meistara izskatu. Tomēr var daudz spriest par Meistara raksturu un tā iezīmēm. Tas gan manā skatījumā nav pārāk pozitīvs, taču zinot, kam Meistars ir gājis cauri, tas ir pat saprotams. Kā pēc Meistara stāstītā saprotams, tad līdz pat romāna tapšanai viņa dzīve bijusi mierīga un laimīga. Bet, līdz ar centieniem romānu publiskot, sākušas krietnas nepatikšanas, un, līdz šim optimistiskais, cilvēks kļuvis bēdu sagrauzts. Tas tikai kārtējo reizi pierāda, ka Padomju varas laikos rakstnieka dzīve nebija no vieglajām, jo bija jāprot uzrakstīt darbu, kuru atzītu par labu un politiski pareizu. Meistars jau bija tikai viens no daudzajiem, kura darbus izbrāķēja, publiski izmēja un līdz ar to sagrāva visus rakstnieka sapņus.
Kā atsevišķs tēlu kopums minams Volands un viņa pavadoņi- Begemots, Azazello un Korovjevs- Fagots. Visi četri ir līdzvainīgie dīvaino notikumu gaitai stāsta laikā. Tomēr, kā beigās atklājas, visi četri nav tie par ko bijuši pārvērsti. Pēc Poncija Pilāta lāsta laušanas arī burvju četrotne atgūst savu sākotnējo izskatu, kāds tas bijis pirms viņi par kādiem grēkiem tikuši pārvērsti Maskavas sabiedrībai pazīstamajos. Tēli raksturoti ļoti neparasti, jo, kā autors piezīmējis, pēc tēlu nozušanas katram bijis savs viedoklis par to, ko viņš redzējis. Galvenais šajā četrotnē, nepārprotami ir Volands, kuru pats autors raksturo: „ Pēc izskata varēja dot gadu četrdesmit. Mute tāda kā šķība. Noskuvies gludi. Tumšmatis. Labā acs melna, kreisā nez kāpēc zaļa. Uzacis melnas tikai viena augstāka par otru. Vārdu sakot- ārzemnieks”. Šeit arī izpaužas viena no laikmeta iezīmēm- visu, kas neiekļāvās sabiedrībā dēvēt par ārzemniekiem, jo neviens padomju cilvēks jau tā nespētu uzvesties. Nedomāju, ka šī četrotne būtu bijusi ļauna. Šķiet, ka viņu uzdevums bija kaut uz neilgu laiku mainīt Maskavas sabiedrības pastāvošos ieradumus un cilvēkus, kuri bija kļuvuši par materiālās pasaules upuriem. Un galu galā, viņu vienīgais uzdevums bija, lai Meistars pabeigtu stāstu, pārējais, manuprāt, bija tikai sagadīšanās, kuru veiksmīgi spēja sasaistīt ar šo svešo četrotni. Protams, viņi bija par iemeslu daudzām dīvainām parādībām pilsētā, taču daudzas no šīm parādībām bija pašu cilvēku izprovocētas. Un, manuprāt, daudzās trakulības tika veiktas veidojot aizsegu patiesajam viņu ierašanās mērķim. Lai pēc iespējas mazāk cilvēku pamanītu Meistara un Margaritas nozušanu. Tā arī bija, ka lielākā daļa palika pārņemti ar savādajiem notikumiem, bet abu nozušanu nepamanīja.
Lai arī sākuma pat šķietami nesvarīgs, tomēr, kā vēlāk izrādās, gana nozīmīga persona ir bijusi Aloīzijs Mogaričs. Šī persona ir tā, kuru sākumā Meistars apraksta kā „ viens tāds neparedzēts, negaidīts un ārēji velns viņu sazin kam līdzīgs, kas atradīs manas dvēseles atslēgu un iepatiksies man vairāk par visiem”. Tomēr pirmie iespaidi ir maldīgi, jo Aloīzijs gan ir tas, kurš iegūst Meistara uzticību, bet ne jau gluži tīros nolūkos. Aloīzijs iekārojis Meistara pagrabstāva dzīvoklīti, un, iepazinis Meistara gara darbu, viņš vēršas ar to pie augstāk stāvošām personām, lai ar viltu apsūdzot meistaru nelegālas literatūras glabāšana un līdz ar to atņemtu viņam mājokli. Tomēr Aloīzijs nepaliek nesodīts, jo Volands ar savu komandu izrēķinās ar visiem, kuri rīkojušies melīgi un savtīgu mērķu vadīti.
Arī Jerušalajimā risinās notikumi, kuru personāži ietekmēja romāna darbību. Par galvenajiem pagātnes tēliem varētu minēt Ponciju Pilātu un Ješua. Ješua tika attēlots kā kaut kas līdzīgs Jēzum Kristum, kurš bija devies pasaulē sludināt ticību. Taču viņš nebija rēķinājies, ka būs jāsastopas ar meliem un nodevību, kā tas notika mazajā Jūdu pilsētiņā.Un Jūdu zemes valdnieks prokurors Poncijs Pilāts, tā vietā, lai apžēlot nepatiesi apvainoto, neklausot savi sirds balsij, piesprieda nāvi jauneklim. Un par to Poncijs Pilāts daudzus tūkstošus gadu vairs nespēj gūt mieru, sēžot ieslodzīts akmens mūru apjoztā tronī. Pirms nāves Ješua pēdējie vārdi skan: „ No visiem cilvēka netikumiem par vienu no vislielākajiem es uzskatu gļēvumu”. Un to, manuprāt, viņš attiecinājis uz Ponciju Pilātu, kurš bija par gļēvu, lai kā valdnieks pretotos sodam, kuru viņš pat īsti nevēlējās piespriest, jo juta, ka Ješua ir kāds spēks, kas spētu palīdzēt pašam Poncijam. Bet, neskatoties uz to, nāves sods tika piespriests.
Par savā ziņā svarīgu personu minams arī Ivans Nikolajevičs jeb Bezpajumtnieks, kā viņš sevi dēvēja. Viņš bija tas, kurš pirmais saskārās ar neparastajām Volanda spējām. Un pirmais, kurš uzsāka cīņu, kurai nebija risinājuma. Taču visa stāsta laikā Ivans cenšas izprast mistiskās darbības. Viņa teiktajam gan neviens neticēja, izņemot slimnīcas pacientus, kuri gandrīz vienbalsīgi ieradušies sāka runāt par dīvaino cilvēku, kurš visus noburot. Tomēr Bezpajumtnieks bija samērā vāja rakstura cilvēks, jo ļoti ātri padevās, kad neviens viņam nevēlējās ticēt. Viņš, līdzīgi kā to darīja Meistars, atteicās no saviem darbiem. Taču Bezpajumtnieks nekad vairs neturpināja rakstīt. Iespējams, ka tas bija pat pareizais risinājums, jo ne visi, kas tā iedomājas, spēj būt rakstnieki. Tam nepieciešams īpašs talants, kas , iespējams, Ivanam tomēr trūka.
Darbības laiks un telpa ir šķietami nenozīmīga, taču iedziļinoties atkal rodas savstarpējās sakarības. Visi neparastie notikumi risinās Maskavā, pavasara pilnmēness laikā. Un, kā jau bieži gadās, tieši pilnmēness laikā notiek visneparastākās lietas. Tā arī šajā stāstā. Paralēli arī Poncija Pilāta laikā valdīja pilnmēness laiks un pavasaris. Tā kā iespējams, ka bija pagājis kāds noteikts laiks, kad pagātnes „nepabeigtās” lietas varēja gūt atrisinājumu tagadnē. Tā arī Poncijs Pilāts un Volands ar savu komandu, valdošā pilnmēness laikā, nokārtoja pagātnes parādus, liekot Meistaram pabeigt grāmatu. Un, līdz ar Meistara pēdējiem vārdiem, Poncijs Pilāts devās pa mēness gaismas ceļu, kļūstot brīvs. To es sasaistu ar gara aiziešanu brīvībā. Līdzīgi mēnesgaismas ceļi sapņos rādījās arī Maskavas slimnīcā nonākušajiem pacientiem. Tāpēc uzskatu, ka šis laika tēlojums nav izvēlēts nejauši.
Bulgakova radīto tēlu valoda ir ļoti interesanta un bagātināta ar spilgtiem izteicieniem. Kas ir pats interesantākais, daudz lietoti izteicieni, uzrunas dažādās valodās. Piemēram, Volands tika uzrunāts franciski messire. Korovjevs- Fagots mēdza izsaukties vāciski, piemēram, eins, zwei, drei! Daudz lietoti arī Padomju laikā populārie sarunvalodas vārdi, piemēram, miliči, červonci. Mūsdienu jaunietis, iespējams, pat vairs nezin šo vārdu patieso nozīmi, jo šos vārdus lieto ļoti reti sarunvalodā. Bet agrāk tie bija tipiski sarunvalodas vārdi. Visneparastākais, kas bija vērojams tekstā, bija autora iestarpinājums „neizrunājami vārdi”, ko viņš lietoja brīdī, kad strīda karstumā varoņi sāka pārmainīties ar pārāk asiem vārdiem. Manuprāt, šis ir bijis ļoti interesants veids, kā aizstāt necenzētās leksikas izmantošanu, jo jebkuram lasītājam apmēram tomēr skaidrs, kas šajā vietā bijis domāts.
Teksts ir bagāts ar dažādiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Tos autors izmantojis ļoti bagātīgi un bieži. Tā, piemēram, epiteti: „mēness kvēle”, „mollīga blondīne”. Šie epiteti lietoti, lai paspilgtinātu tekstā notiekošo darbību un piesaistītu ar interesantajām detaļām. Kā metaforu varu minēt teicienu „nolādētais zaļganums”, kas tika lietots apzīmējot stāvokli, kurā pamodās Stepans Bogdanovičs rītā pēc pasākuma un kad pirmo reizi arī viņu apciemoja Korovjevs. Tāpat arī metafora ”ellišķīgas sāpes” apzīmēja kādā cilvēka ciešanas, šajā gadījumā, Poncija Pilāta. Lietoti arī salīdzinājumi, piemēram, „ aizlaidās lapās kā zaķi”, kas attiecināts uz brīdi, kad Maskavas iedzīvotāji saskārās ar neparastajām burvestībām. Līdz ar mistisko tēlu parādīšanos, romānā sastopamas arī daudzas personifikācijas, piemēram, „melnais putns šoferis”.
Tas nav vienkārši izprast šī sarežģītā darba rašanās iemeslus, tomēr romānā manāmas daudzas tā laika problēmas. Ne tikai sabiedrības, bet arī valstiskās. Piemēram, kukuļdošana, kas tiek izspēlēta ar Nikaronu Ivanoviču. Iespējams, ka par galveno faktoru romāna tapšanai ir bijis tajā laikā pastāvošās stingrās cenzūras un ierobežojumi, kurus arī autors atļāvies pieminēt romānā. Padomju laikā valdīja tāds kā dzīves standarts, pēc kura vadoties bija jādzīvo visiem. Taču Bulgakovs savā romānā parāda, ka var arī savādāk. Ka viss neierastais nebūt nenozīmē sliktāko, ka nedrīkst padoties, kaut tevi visi spiež pie zemes. Tiek minēts, ka autors pats rakstot šo darbu ir sadedzinājis savus manuskriptus un tikai pēc tam atkal turpinājis. Šeit var vilkt saiknes ar to kā rīkojās Bulgakova radītais tēls-Meistars.
Darbā atspoguļotās idejas un problēmas, bez šaubām aktuālas arī mūsu dienās. Tomēr ne visas. Tā, piemēram, melošana, kukuļdošana un cita veida liekulības šķiet ir neizskaužama no sabiedrības jebkuros laikos, arī mūsdienās tā pastāv, tāpat kā ir pastāvējusi jau sen. Tomēr tāda problēma, kā rakstnieku stingra ierobežošana, mūsdienās vairs nepastāv. Katram ir tiesības uz savu vārdu un brīvu viedokli, tās ir cilvēka pamattiesības. Bet mīlestība- tā ir nemirstīga. Un tās aktualitāte nekad nezudīs. Vienmēr būs kāds, kurš mīl, kāds, kuru mīl. Mīlestības radītās ciešanas un pārdzīvojumi ir dzīves sastāvdaļa. Un arī šīs lietas nekad nemainīsies. Tās ir tikpat aktuālas mūsdienās, kā Bulgakova romānā.