Atis Kronvalds
2007-11-11
Saturs
Ievads………………………………………………………………….. 3
Dzīves dati…..…………………………………………………………. 3
Ata Kronvalda ieguldījums valodā …………………………..……….. 5
Tēzes…………………………………………………………….…… 7
Izmantotā literatūra…………………………………………………… 8
Ievads
Atis Kronvalds bijis dižs cilvēks. Viņš ir strādājis gan par pedagogu, gan par valodnieku, arī publicistu. Viņš ir devis lielu ieguldījumu savai valodai. Radījis daudzus vārdus un skaņas. Viņš ir radījis daudzus apvidvārdus. Pats darinājis jaunvārdus. „Cīņa par latviešu tautas kultūras un izglītības tiesībām par šīs kultūras pamatu A. Kronvalds atzina latviešu valodu un daudz darbojās valodniecības laukā.”
Dzīves dati
ATIS KRONVALDS
(1837 – 1875)
Izcilais latviešu kultūras dzīves virzītājs savā laikā pelnīti ieguvis visas tautas audzinātāja slavu. Viņš ne vien citus mācījis, aicinājis un mudinājis, bet arī pats radījis priekšzīmi pašaizliedzīgā darbā un drosmīgā, nelokamā patriota stājā.
Kronvalda Ata bērnībā un jaunībā apstākļi viņa izglītību ievirza vāciskā gultnē. Mazturīgie vecāki – Krotes zemnieki – nav spējīgi izskolot savu dēlu. Bet aizbildņi no vietējām vācu aprindām kā, piemēram, mācītājs Katerfelds, sūtot Kronvalda Ati gan tolaik izslavētajā Špringera privātskolā Durbē, gan arī tālāk Liepājas augstākajā apriņķa skolā, rēķinājušies ar to, ka vāciskā mācību iestādes apdāvināto latviešu jaunekli ne vien izglītos, bet arī pārvācos.
Pirmā darba vieta Kronvaldam ir Darbēnu muiža Lietuvā, kur viņš kā mājskolotājs sagatavo kāda ārsta dēlu augstskolai. Te pamazām sākas jaunekļa pievēršanās tādām iecerēm un mērķiem, kas pamazām, bet noteikti ved atpakaļ pie dzimtās zemes un tautas.
Spēcīgu impulsu savai identiskajai izaugsmei Kronvalda Atis iegūst studiju laikā Berlīnē. Te viņš 1860. gada rudenī ierodas kopā ar savu audzēkni un iestājas Berlīnes universitātes medicīnas fakultātē.
1861. gadā atgriezies dzimtenē un uzsācis mājskolotāja gaitas Durbē, Kronvalda Atis pēc pāris gadiem jau sāk pulcēt apkārtnes skolotājus uz sanāksmēm, kur latviešu izglītības lietām pievēršas ar citādu attieksmi nekā līdz šim. Sekojot Kronvalda ierosinājumam, šajās sapulcēs dalībnieki runā latviešu valodā, nevis kā parasti, – vācu.
Jaunlatviska ievirze Kronvalda uzskatos pausta 1865. gadā klajā laistajā publikācijā – ievadā un nobeigumā vācu valodas mācību grāmatai. Te Kronvalds mudina celt godā un cieņā latviešu valodu, brīdina no pārtautošanās, kas draud, latviešiem izglītojoties vācu skolās. Grāmatas beigu vārdos Kronvalds nebīstas citēt muižnieku un mācītāju ienīstās „Pēterburgas Avīzes” izmantojot fragmentus no Krišjāņa Valdemāra raksta „Kaunīgi latvieši”. (1863. gadā rakstiskā atbildē „Baltische Monatschrift” redaktoram G. Berkolcam Kronvalds noraida uzaicinājumu apkarot jaunlatviešus).
1865. gada rudenī Kronvalds dotas uz Tērbatu un iestājas pedagoģiskos kursos, kas dotu iespēju papildināt zināšanas un iegūt apriņķa skolu un ģimnāzijas skolotāja tiesības. Studiju laikā pārliecinoši parādījis savas dotības un darba spējas, Kronvalds 30 gadu vecumā iegūst Tērbatas universitātes padomes apstiprinātu atestātu. 1867. gadā Kronvaldu uzaicina par skolotāju Tērbatas elementārskolotāju seminārā. Drīz vien viņš saņem paaugstinājumu amatā, pēc tam savā profesijā sasniedz pakāpi „zinību skolotājs”
Rakstā „Tēvzemes mīlestība” Kronvalds ikvienam tautietim ar vislielāko nopietnību liek apzināties savu lomu laikmetā, kad izšķiras – būt vai nebūt nākotnē latviešu valodai, latviešu nacionālajai kultūrai. Šis sacerējums ļauj secināt arī to, ka ne kosmopolītismam, ne šovinismam Kronvalds nav ļāvis saistīt savu garīgo izaugsmi, kurai viņš spēku smēlies arī pašos skaidrākajos kaimiņtautu kultūras avotos. Kronvalds slavina tautu līdztiesību un sadarbību, un tikai šādā garā saprotams viņa aicinājums.
19. gadsimta 50. gados Tērbatas latviešu patriotiskai darbībai vienojas Kr. Valdemārs, Kr. Barons, J. Alunāns, un 70. gados šo svarīgo lomu uzņemas Kronvaldu Atis. Tērbatas literārajos vakaros Kronvalds vienmēr nosodījis gan egoistiskus savrupgājējus, gan gļēvus un bezdarbīgus sapņotājus.
1873. gadā Kronvalds laidis klajā almanaha „Sēta, daba, pasaule” ceturto grāmatu, kuras priekšvārdā atrodam dziļas cieņas apliecinājumu šī izdevuma nodibinātājam. Šajā krājumā ievietotais paša Kronvalda sacerējumu „Salons” rāda, ka tā autors nav tikai krietns pirmo jaunlatvienības celmlaužu sekotājs, bet ir spējis paust viņu aizstāvētos demokrātiskos ideālus vēl lielākā spēkā un skaidrībā.
Kronvalda autoritāti ceļ ne vien spēja spilgtos rakstos un runās graut latviešu tautas garīgās atdzimšanas pretiniekus, bet arī viņa radošo pūliņu augļi, it īpaši latviešu valodniecības laukā.
1869. un 1870. gadā dodas uz Vidzemes skolotāju konferencēm Turaidā un te uzstājas ar runām, kas rada plašu un spēcīgu atbalsi ne tikai viņa piekritējos un domubiedros, bet arī ienaidniekos.
Mūsu izglītības un pedagoģiskās domas vēsture nav iedomājama bez Kronvalda rakstiem un viņa praktiskā darba skolotāju organizēšanā un virzīšanā uz kopēju mērķi. Ievērojot reālos apstākļus, Kronvalds savās publikācijās un runās vairāk pievērsies tautskolu darbam, bet viņš arī nekad nav aizmirsis gādāt par latviešu augstāku skolu radīšanu un ir gatavs to izveidošanai ziedot visu savu bagāto pieredzi un enerģiju.
Uz dzimteni sūtītajās vēstulēs reizi no reizes apstiprināts Kronvalda nodoms darboties tieši tautas vidū, tomēr atbilstoša iespēja tik ātri nerodas. Diemžēl nerealizējās viena no Rīgas Latviešu biedrības pirmajām iecerēm – nodibināt latviešu ģimnāziju un uzaicināt Kronvaldu par tās vadītāju. Vadība šo pasākumu aizliedza. Kronvalds pašaizliedzīgi atsakās no labi nodrošinātas vietas Tērbatā un dodas uz Vidzemes vidieni, lai tautas vidū ar darbiem atkal pierādītu tai uzticību un mīlestību.
Piebalgā Kronvalds ierodas 1873. gada 21. jūnijā, lai sāktu darbu, kas Vecpiebalgas draudzes skolu pārvērš par vienu no tolaik redzamākajiem izglītības centriem Latvijā. Lāgā pat nepaguvis jaunajā vietā daudzmaz atpūsties un iekārtoties, Kronvalds tūdaļ kopā ar piebaldzēniem no jauna dodas ceļā, jo sajūsmas spārni nestin nes uz Rīgu – tur jāpiedalās ārkārtējas nozīmes latviešu kultūras pasākumā – Pirmajos vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos. (Pirmā vispārējā latviešu skolotāju konferencē, kas noris dziesmu svētku laikā, vada Atis Kronvalds.
Pēc atgriešanās Vecpiebalgā Kronvalds sāk spriegu darba cēlienu skolā un sabiedriskajā dzīvē, bet mierīgai jaunradei ceļā stājas nemitīgas melnsvārču intrigas un uzbrukumi. Visās mācītāju sanāksmēs skolu pārlūks J. Guleke dēvē Kronvaldu par bīstamu aģitatoru un musinātāju. Pret latviešu kultūras celmlauzi saceļas vesela kūdīšanas un rīdīšanas kampaņa, kuras mērķis ir viņu padzīt no darba skolā. Kronvaldam uzsūta visādus revidentus, atsakās oficiāli atzīt viņa vadīto Vecpiebalgas draudzes skolas augstāko klasi. Vairākās skolotāju sapulcēs Kronvaldu neapstiprina par pilntiesīgu locekli, bet pazeminošā kārtā atļauj piedalīties tikai kā viesim. Kronvaldu denuncē sakarā ar viņa politisko nostāju, kurā esot skaidri redzama pavisam ķecerīga brīvdomība.
Tolaik latviešu valodā vēl nebija piemērotu mācību grāmatu daudzos priekšmetos. Kronvalds nav samierinājies ar šo stāvokli un sācis veidot latviešu mācību grāmatas gan fizikā, gan botānikā, ģeometrijā un vēsturē, gan arī latviešu un latīņu gramatikā, gatavos fragmentus jau izmantodams klasē.
Kopā ar citiem Piebalgas kultūras dzīves veidotājiem Kronvalds rīko vienkāršajiem lauku ļaudīm pieejamus priekšlasījumu vakarus, teātra izrādes, disputus, citus sarīkojumus. Tāpat viņš nenogurstoši rūpējas par šāda veida pasākumu organizēšanu saviem audzēkņiem.
Neskatoties uz melnsvārču pretestību, 1874. gada vasarā Kronvaldam izdodas noorganizēt un sasaukt 2. vispārīgo latviešu skolotāju konferenci, un tā atkal norit jaunlatviskā garā.
Savā darbā Kronvalds degtin sadeg, netaupa savu veselību, pārpūlas un 1875. gada 17. februārī pēkšņa nāve laupa tautai cilvēku, kura radošo mūžu ir vadījusi viņam svēta un dārga devīze: „Mans augstākais prieks, manas lielākās bēdas stāv latviešu tautas laimē un nelaimē”.
Ata Kronvalda ieguldījums valodā.
Daudzveidīgi ir A. Kronvalda darināto lietvārdu modeļi. Visbiežāk izmantoti piedēkļi ar n, tn (-ātn-, -otn-, -tn-), piem.,
-ātn- zinātne, pagātne,
-otn- nākotne,
-tn- sūtnis, vērtne, nogultne (tagad nometne),
-n- aizbildnis.
Ieteikti arī darinājumi arī ar citiem, patlaban mazproduktīviem piedēkļiem:
-on- varonis, cēlonis, pilsonis, ziedonis, dailonis;
-ēn- skolēns;
-sn- cietoksnis, izloksne;
-sm- satversme;
-ul- vēstule, zīmelis, dzenulis;
-ol- dzejolis;
-ur- vēsture, raksturs;
-kl- apstāklis;
-ekl- jutekļi, līdzeklis, skābeklis;
-okl- stāvoklis;
-j- kauja, dzeja;
-ij- tēvija.
Atis Kronvalds darinājis ap 200 vārdu, latviešu literārajā valodā ieviesušies ap 100, piem., aizbildnis, apstāklis, arhitektūra, atvasināt, audzēt, burtnīca, būtība, cēlonis, cēls, daile, dzeja, dzejolis, dzenulis, episks, galotne, gleznot, horizonts, izglītība, izglītot, izloksne, jaunatne, kaislība, kautrēties, līdzeklis, locījums, luga, māksla, mūzika, nākotne, pagātne, pilsonis, poēzija, priekšmets, raksturs, skolēns, slimnīca, varonis, vēstule, vēsture, zinātne.
Neieviesušies vārdi – daileklis ‘glezna’, dīvatrons – ‘teātris’, gailestība, aizkārtnība – ‘greizsirdība’, gādeklis – ‘uzdevums’, spaidonis – ‘nepieciešamība’, klibzaķis – ‘cilvēks bez rakstura’ u.c.No leišu valodas A. Kronvalds latviešu literārajā valodā ieviesis vārdu viela, no senprūšu – ķermenis.Ar A. Kronvaldu beidzās leksikas svārstības daudzu vārdu izvēlē:
stāsti – istorija – vēsture;
gudrība – mācība – zinātnība – zinātne;
grāmata – breve – vēstule;
slaktiņš – kaušanās – kauja;
ciets pilsāts – kreposts – cietoksnis;
skolmeisters – skolnieks – skolotājs;
rīmnieks – dziesminieks – dzejnieks.
A.Kronvalds nozīmes ziņā sķīris vārdus cēlonis, iemesls un vaina:
cēlonis – ‘lietas būtība’,
iemesls – ‘aizbildināšanās’,
vaina – ‘ļaunuma cēlonis’.
Tēzes
Šim valodas bagātināšanas paņēmienam piešķirto nozīmi rāda A.Kronvalda vārdi: “Mums vajaga gan dažu jaunu vārdu iztaisīt un pieņemt; tas tiešām tiesa. Bet vispirms mums vajaga savu tagadējo valodu dziļi jo dziļi pazīt un izprast. Lai nemeklējam tai reizē jaunus vārdus, kur mums jau sirmu pazīstamu diezgan, un, lai jaunus iztaisām, lai neklūpam, negrēkojam pret savas valodas likumiem, pret viņas garu.” Kronvalda paša darinātie jaunvārdi liecina, ka viņš rūpīgi iedziļinājies latviešu valodā un izpratis tās likumus. Viņš vērš lasītāju uzmanību uz to, ka ar piedēkļiem no vienas saknes var dabūt dažādas nozīmes vārdus rakstīšana, rakstījums, rakstnieks, rakstītājs, rakstnieks, raksts, rakstīklis..
Izmantotā literatūra
Latviešu biogrāfijas.
http://www.liis.lv/
http://lv.wikipedia.org