CITĀTA NR. CITĀTS KOMENTĀRS CITĀTS SASAISTĪTS AR KOMENTĀRU
1. Ja ievērojam, ka zemnieki bez visa šā posta vēl pakļauti gandrīz pilnīgi neaprobežotai varai, kas nosaka vai izmaina pat viņu mājas apstākļus, viņu attiecības ar sievu un bērniem, viņu saimniecisko rīcību un kas var uzlikt visādus sodus; ja ievērosim, ka visas citas kārtas uz viņiem ar nicināšanu skatās no augšas; ja ievērosim, ka viņi nekādi, pat ne ar visaugstāko krietnību, ne izveicību, ne vislielāko uzcītību, nespēj grozīt savu likteni, nevar uzstrādāties līdz citām kārtām, nevar pat mīkstināt savu atkarīgo stāvokli vai kaut vienu dienu būt droši, ka pašu būda pieder viņiem, – tad sapratīsim, ka viņu stāvokļa sekas var būt vienīgi visu jūtu un gara spēku trulums, kūtrība un gļēva noslīgšana līdz ikkatram netikumam, kas gadās ceļā, riebums pret visām zināšanām, vismelnākā tumsība un māņticība.” G.Merķelis savā darbā ļoti skaudri vēršas pret cilvēku apspiešanu, ne tikai tiesiskā ziņā, bet arī pret gara apspiestību, kas viņiem neļauj izrauties no sava beztiesiskā stāvokļa. Tāpat kā citi apgaismotāji, G.Merķelis uzskata, ka ikviena cilvēka izglītošana jeb “apgaismošana” ir galvenais līdzeklis visas sabiedrības pārveidošanai. Viņš apzinājās, ka brīva personība var veidoties, parādot zemniekiem ceļu uz izglītību un gara brīvību. Pretējā gadījumā zemnieks būs un paliks truls, kūtrs, gļēvs, ļauns un nekaunīgs.
2. “Viņš atrodas burvju lokā, kuru pārkāpt nedrīkst un kur ienīstā despota atzinīgais smaids ir vienīgā alga, ko viņš var iegūt; un šis smaids ir tikai maksa par verdzisku pazemību un pārdošanos muižnieku dižciltīgajām kaislībām. Bagātība? Viņa mazās izglītības dēļ tā viņam nevar dot citu baudu kā vien dzeršanu un tikai kairinātu viņa kunga mantkārību uz jauniem, asprātīgiem apspiešanas veidiem.” “Viņš atrodas burvju lokā, kuru pārkāpt nedrīkst un kur ienīstā despota atzinīgais smaids ir vienīgā alga, ko viņš var iegūt; un šis smaids ir tikai maksa par verdzisku pazemību un pārdošanos muižnieku dižciltīgajām kaislībām. Bagātība? Viņa mazās izglītības dēļ tā viņam nevar dot citu baudu kā vien dzeršanu un tikai kairinātu viņa kunga mantkārību uz jauniem, asprātīgiem apspiešanas veidiem.”
3. Merķelis runā par to, ka latvietis, neskatoties uz savu apspiestību, “… ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Gandrīz arvien viņš runā līdzībās un gleznās kā austrumnieki, un viņa spriedumi parasti ir ļoti pareizi, bieži dzēlīgi asprātīgi.” un, ja “latvieti ar varu nenoturētu uz viszemākās kultūras pakāpes, tad viņš drīz izceltos augstāko mākslu, pat zinātņu laukā.”
4.
Tajā pašā laikā darbā “Latvieši” tiek pretstatīta laikmeta negatīvākās parādības, kad dzimtkungs “pat nepūlas izlikties par labdari, bet aprobežojas ar to, ka apmierina savus untumus”
.), labā izturēšanās un cēlsirdība.
un atsevišķu muižnieku, kuri “apgājās saudzīgi, prasīja no tiem [zemniekiem] tikai to, ko prasīt viņam bija tiesības, rūpējās par viņu bērnu mācīšanu…”
5. kā arī atsevišķi muižnieki, kuri savos īpašumos ierobežoja zemnieku apspiešanu, noteica zemnieku mantošanas un īpašuma tiesības.
Šajā sakarā tiek cildinātas tās vēsturiskās personības, kas latviešu zemniekam kaut uz neilgu laiku atviegloja ikdienu, ierobežojot muižnieku tiesības. Piemērām, Stefans Batorijs, kurš bija nodomājis ierobežot muižnieku varu un, lai tas būtu jo drošāk izdarāms, iegūt zemāko kārtu mīlestību, piešķirot tām jaunas tiesības, Gustavs Ādolfs, kurš atbrīvoja zemniekus no viņu ļauno un tumsonīgo dzimtkungu tiesas varas.
Arī no tiesiskā viedokļa kopš tiem laikiem, kad “vācieši piesavinājās zemi, pamatojoties uz tā saucamajām iekarotāju tiesībām”
latviešu zemniekam “pieder tikai tas, ko dzimtkungs tiem visžēlīgi nevēlas atņemt, tā arī viņi paši ir tikai tas, kas dzimtkungam patīk”
6. „Zemnieku tiesības ir tukša skaņa” Grāmatas piektajā nodaļā “Latviešu zemnieku tiesības Vidzemē” ir parādīts, ka zemnieku tiesības aprakstītajā laikā bija
tukša skaņa
un ka muižas īpašnieki faktiski
ar likuma mēteli apsedza savu nelietību. Šajā nodaļā ir minēti vairāki piemēri par to, kā tiek pārkāptas zemnieku īpašuma tiesības, ka notiek tirgošanās ar atsevišķiem latviešiem, ka notiek pārmērība sodīšanā un pārkāptas vai ierobežotas citas zemnieku tiesības. Darbā ir jūtama paša autora kritiskā un noraidošā attieksme pret šīm parādībām.
7. “latviešus tik tālu izglītot, ka tie vairs nederēšot par viņu [muižnieku] vergiem”… Kā izeju no visa iepriekšminētā – gara tumsības, apspiestības un zemnieku beztiesiskā stāvokļa, G.Merķelis piedāvā “latviešus tik tālu izglītot, ka tie vairs nederēšot par viņu [muižnieku] vergiem”
G.Merķelis arī atzīst, ka katrai tautai ir jāredz savs posts un jāgrib tas pārvarēt, pat revolūciju vai sacelšanās ceļā. “Vienā acumirklī viņš met savu degsmi tūkstoš citu brāļu sirdīs un aizrauj tos uz darbiem, kas agrāk tiem likās neiespējami”
Kā alternatīvu autors redz arī apgaismotu valdnieku latviešu tautai – “vai latviešu tauta pati izraujas no sava posta, vai viņu paceļ taisnīga valdnieka roka”
Merķelis nākotnē redz valsti, kur tronī kāps “gudrs, taisnīgs valdnieks, kas sapratīs savu īsto valdnieka pienākumu un arī to, cik viegli viņš ar vienu pašu likumu, kas iznīcinās dzimtbūšanu, varēs sev radīt jaunus miljonus īstu valsts pilsoņu, kuri dievinās savu aplaimotāju”
8. “Tikai baudot brīvību, cilvēks var kļūt tās cienīgs” Darbā tiek pierādīts, ka latvietis ir nobriedis brīvībai un pietiekoši spējīgs to nosargāt, ka viņš ir gatavs justies laimīgs. Nav patiesi apgalvojumi par latviešu zemnieku izšķērdību, zaglīgumu, slinkumu, nesaticību, stūrgalvību, mežonīgumu, bet patreizējais stāvoklis ir par iemeslu viņu negatīvo īpašību izpausmēm.
9. Merķelis savā darbā “Latvieši” cenšas pārliecināt lasītāju, ka “valsts ir brīvu ļaužu savienība visu un ikkatra atsevišķa cilvēka kopīgai laimei. Visas augstāko kārtu priekšrocības, pat valdnieka kronis, to īpašniekiem doti tikai tādēļ, lai viņi jo saprātīgāk varētu strādāt minētā vienīgā mērķa labā”
Lai pierādītu savu vārdu patiesumu autors kā piemēru min Poliju, kuru “pieveica dzimtbūšana”, respektīvi lielo magnātu ķildas par ietekmi un varu, nevis Polijas ienaidnieku vara.
10. “brīvību pareizi izlietot māca tikai izglītība, un tā rodas vienīgi no labklājības, kas atkal savukārt iespējama tikai ar brīvību un izglītību” Lai sasniegtu uzlabojumus, ir nepieciešama zemnieku izglītība, labklājība un brīvība. Taču pa vienam uzlabojumu mērķi nav sasniedzami…