Biela “Buris” analize

Romāna Analīze
A. Bels „Būris”

Tēma:
Izdzīvošana un eksistēšana ekstremālos apstākļos ārpus civilizācijas un sabiedrības, esot neziņā par savu nākotni, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem, kā arī atrodoties pārdomās par savu dzīvi, tās jēgu, pieļautajām kļūdām.

Galvenās problēmas:
1. Vai ikdienas rutīna var radīt kaitējumu divu laulāto attiecības?
2. Kādas izmaiņas cilvēka emocionālajā un garīgajā pasaulē var radīt neziņa, bailes un izmisums?
3. Cik viegli vai grūti ir sadzīvot ar cilvēku, kuru mīli, bet kurš pilnībā savi velta darbam, otrajai pusītei uzmanību un rūpes praktiski neizrādot?
4. Vai ir iespējams ziedoties un pievert acis uz mīļotā cilvēka nepilnībām mīlestības vārdā?
5. Cik ilgam laikam ir jāpaiet pēc mīļotā cilvēka zaudējums, lai uzsāktu jaunas attiecības?
6. Ko ar cilvēku spēj izdarīt greizsirdība?
7. Vai mums vienmēr atmaksājas viss sliktais, ko esam nodarījuši?
8. Vai starp cilvēkiem var pastāvēt emocionāla, garīga saite, viņiem par to pat nenojaušot?
9. Cik spēcīga var būt laulība starp dieviem pilnīgi dažādiem cilvēkiem?
10. Cik ilgi un vai vispār ir iespējams izdzīvot bez civilizācijas, iesprostojumā?
11. Uz ko cilvēks ir spējīgs, lai izdzīvotu?
12. Kur beidzas veselā saprāta robeža un iestājas bailes, izmisums, vājprāts?
13. Kur slēpjas dzīves jēga?

Vēstījuma īpatnības, vides un laika raksturojums:
Vēstījums tika veidots 3. personā, tas ir, romānā darbojas vairāki varoņi, kuru starpā veidojas attiecības, dialogi, sarunas, ap kurām arī norisinās romāna galvenie notikumi. Teikumi ir īsi, konkrēti, brīžiem teksts liekas kā zinātnisks traktāts, cik precīzi un sīki tiek aprakstīti galvenie tēli, viņu rakstura īpatnības, ieradumi, tai pašā laikā spējot saistīt lasītāja uzmanību, nepadarot darbu monotonu un vienmuļu. Romāns ir sadalīts nodaļās, bet pēc sižeta līnijas var apgalvot, ka vēstījums ir iedalīts divās lielās daļās – Edmunda Bērza meklēšana, pakļaujot sīkai analīzei viņa ikdienu un viņu pašu, un Edmunda Bērza izdzīvošana mežā, atrodoties ieslodzītam būrī, viņa cīņa par eksistenci, pārdomas par savu dzīvi. Sevišķi daudz divdabja teicienu, arī retorisko jautājumu un jautājumu teikumu, kas attēlo izmeklētāja domu gājienu un viņa centienu tādējādi atrast pazudušo cilvēku – arhitektu Edmundu Bērzu. Autors kā persona stāstījumā neiesaistās, savu viedokli neizsaka.
Notikumi risinās Rīgā padomju laikos, iespējams, 70. – 80. gados, jo kā viena no galvenajā vērtībām, kuras dēļ arī norosinājās romāna aprakstītie traģiskie notikumi, ir žigulis, kad cilvēkus uzrunā ar „biedrs”. Vide ir haotiska, dinamiska pilsēta (Rīga), kad praktiski nav laika pievērsties garīgajām, dvēseliskajām vērtībām, kad darbs un pienākums ģimenē ir visa ikdiena un mīlestība un novārtā atstātie mīļotie cilvēki tiek novērtēti tikai tad, kad traģēdija jau ir notikusi.

Tēlu raksturojums:
Valdis Strūga ir milicijas darbinieks, kas nodarbojas ar pazudušo personu meklēšanu. Tas ir mierīgs, nosvērts cilvēks, kas ir pārsteidzoši aukstasinīgs un labsirdīgs, neraugoties uz saspringtu darba grafiku un tām briesmām un citu cilvēku ciešanām, ar kurām viņam nākas saskarties darbā. Viņš ir analītisks, konstruktīvs, apveltīts ar izcilām izmeklētāja dotībām, loģiku domāšanu un spriešanu, kas ir arī viņa trumpis, strādājot milicijā par izmeklētāju. Var pat teikt, Valdis Strūga ir dzīves rutīnā ieslīdzis cilvēks, kam netīk jaunas pārmaiņas dzīvē, kuram vairāk tīk mierīgs dzīves ritums, bez straujiem kāpumiem un kritumiem. Viņš ir kompromisa cilvēks, kas reti iesaistās konfliktos, bet, ja arī tāds ir izcēlies, tad ir gatavs piekāpties, lai tikai apdzēstu strīda liesmas, par visu vairāk ciena iedibinātās tradīcijas un kārtību, neko jaunu ieviest necenšas. Ir mīlošs un gādīgs vīrs un tēvs, kuram ģimene ir svarīgāka par visu. Cieš no podagras, kā rezultātā ir pielāgojis savu ikdienu šai slimībai – diēta, veselīgs dzīves veids, sporta aktivitātes. Inteliģents un izglītots cilvēks labākajos gados.
„Pēdējā laikā Strūga bija pārcietis dažas podagras lēkmes, bet nežēlojās ne ārstiem,, ne draugiem, ne kolēģiem, ne sievai.”
„Strūga zināja trīs valodas: latviešu krievu, angļu. Lasīja darbus par kriminālistiku, rakstus par psihiskām kaitēm un novirzēm cilvēka raksturā, vēsturiskas grāmatas un memuārus.”
„Viņam patika vienatnē klīst pa mežu, neaizskarot ne skudras, nelaužot ne zara, neceļot ne zara, neizbiedējot ne zvēra. Strūga mācēja klusi pielavīties putniem un dzīvniekiem, nolūkoties meža dzīvē.”
„Strūgas augums – viens metrs astoņdesmit centimetru, svars – septiņdesmit trīs kilogrami, matu krāsa – pelēka, acis – pelēkas, stāvs labi noaudzis un muskuļots, kustības dažbrīd nervozas. Patlaban viņam aprita trīsdesmit otrais gads. Viņš piedzima Rīgā kā ierēdņa dēls, mācījās vienpadsmitajā vidusskolā, dienēja armijā, beidza juridisko fakultāti un tagad strādāja Kriminālizmeklēšanas nodaļā.”
„(..)viņam trūka azartiskuma, viņš bija lēnīgs analītiķis.”
„Strūga nebija ne skeptiķis, ne ciniķis, ne morālists. Cinisms viņam bija svešs. Jau divdesmit gadu vecumā viņš bija izstrādājis savu filozofiju, savu kredo.”

Edīte Bērza, rīdziniece, arhitekte, precējusies ar Edmundu Bērzu, kas arī ir arhitekts, sieviete labākajos gados, kad spēki un skaistums ir briedumā. Mīloša, gādīga, ģimene un darbs ir visa viņas dzīve. Viņa ir perspektīva arhitekte un varētu būt arī lieliska māte, ja vien kopā ar vīru nebūtu tik ļoti tiekušies iegūt no sākuma materiālās vērtības – dzīvokli, mašīnu, vasarnīcu. Viņa no sirds mīl savu vīru, kaut arī šim cilvēkam piemīt neskaitāmi trūkumi un jākopj viņš ir kā zīdāms bērns, bet, šķiet, viņa nejūtas ar to apgrūtināta, tikai vēlāk, neilgi pirms Edmunda nozušanas, viņā rodas savādas jūtas un emocijas, ka šī dzīve, kādu viņa dzīvo, varbūt nav tāda, kādu viņa sev bija iedomājusies, iztēlojusies, bet stāstīt par savām jūtām un vēlmēm viņa nevēlējās. Manuprāt, ārēji viņa ir klusa, pakļāvīga, pelēka, uz ārējā fona ne ar ko dižu neizceļas, bet dziļi iekšā slēpjas milzu potenciāls, bangojošs okeāns, kas alkst izrauties uz āru, bet biklums, arī neveiksmes laulībā to kavē. Viņa labprātāk slēpj savas emocijas, izvairās runāt par savām problēmām, viņai labpatīkas, lai cilvēki redz, cik laimīga ir viņas laulības, cik viņai ir burvīgs vīrs, cik laimīga ir viņa pati, kaut gan tie ir meli, un dziļi sirdī man šķita, ka viņa jūtas izmisusi, nelaimīga.
„Viņai varēja būt gadu trīsdesmit. Sejas āda bruņoja, veselīgi iedegusi. Gaišpelēki, īsi mati saglausti zēngalviņā. Acis lielas, nu pirmais iespaids bija, ka viņa acis nemaz nemirkšķina. Labi ģērbusies.”
„Rokās viņa turēja vīriešu lietussargu. Kad viņa apgriezās, lai to uzkarinātu uz drēbju pakaramā, Strūga ievēroja, ka cauri gaišbrūno kaprona zeķu gludajām tīklam uz kāju lieliem redzamas vēnu zilganās aukliņas. Viņai bija spēcīgas kājas, un Strūga nodomāja, ka sieviete jaunībā bijusi sportiste.”
„Nu Strūga redzēja, ka šī sieviete ir jūtīga un katru viņa izteikto vārdu uztver kā glābšanas riņķi.”

Edmunds Bērzs ir veiksmīgs, uzņēmīgs ar patiesu talantu apveltīts arhitekts, kas ar savu rakstura spēku, neatlaidību jau ir savā dzīvē daudz ko sasniedzis, un viņa karjera vēl aug un attīstās.. Elegants, asprātīgs, inteliģents, viņš spēj iekarot jebkuras sievietes uzmanību, cik labu pirmo iespaidu viņš atstāj. Taču zelta čaula ir tikai acu apmāns, ilūzija, ka šis vīrietis ir pati pilnība, katras sievietes sapņu piepildījums. Tikai pēc kāda laika nāk sajēga, ka perfektais, ideālais vīrietis ir nevīža, sliņķis, kas pastāvīgi ir jābiksta, lai viņš katru rītu apmaina zeķes, ieiet vannā, no rīta uzvelk svaigu kreklu. Tas ir Vīrietis, kas par visiem 100% ir sievietes meistardarbs, tikai pateicoties Edītes neatlaidīgajām pūlēm un uzstājībai viņš ir tas, kas tagad ir – sabiedrībā cienījams, glīts un pievilcīgs vīrietis. Nevīžībai un nekārtībai pievienojas arī pagalam draņķīgs raksturs – spēcīga godkāre, neiecietība pret citiem, spēja iznīcināt cilvēku, ja viņš traucē realizēt iecerētos plānus, unikāla spēja sabojāt ne tikai kāda cilvēka dienu, bet arī visu dzīvu, auksts, nejūtīgs. Darbs un materiālā labklājība viņām ir pirmajā vietā, un tikai pēc tam ir ģimene. Šķiet, ka viņš nezina, kas ir mīlestība, ka sievietei ir arī nepieciešams maigums, rūpes, siltums, viņš savu mīlestību pret sievu izrādīja tik reti, ka pati Edīte brīnījās, kas šim pēkšņi uznācis. Egoistisks, patmīlīgs cilvēks, kas ir pieradis ņemt, nevis dot.
„No viņa visu varēja sagaidīt, viņš bija neaprēķināms savos lēmumos, viņā rīcībā trūka secības. Viņš bija kaprīzs. Viņa gribasspēks niecīgs, un visnotaļ nenoteikts cilvēks.”
„Brīvdienās viņš mēdza ilgi gulēt. Viņš labprātāk nedarīja neko, nekā darīja kaut ko. Skatījās trulā pacietībā visus futbola mačus pa televizoru, vienalga, vai spēle bija interesanta vai garlaicīga. Viņš skatījās visas filmas par karu, vienalga, vai tās bija patiesas vai nepatiesas.”
„Vienīgi savu darbu – to viņš darīja kārtīgi, neļaudams ne sev, ne saviem padotajiem nekādas atlaides. Tas arī vienīgais. Ja runa gāja par darbu, viņa prāts piepeši kļuva lokans un vijīgs. Strupceļā nokļuvušas problēmas viņš izvadīja visnegaidītākajos atrisinājumos. Viņš prata iedarbināt garo ierēdniecības ķēdi, lai tā strādātu viņa labā. Viņš prata izdabūt savam birojam dažādas ērtības un atvieglinājumus. Necerētas priekšrocības.”
„Viņš jutās gluži nepraktisks dzīves jautājumos, un Edīte zināja, ka Edmunds ne dienu nevarēja nodzīvot bez viņas.”
„Svētdienās viņš stundām varēja, neko nedarīdams, vāļāties uz dīvāna pussnaudā, pusmiegā, netīrītiem zobiem, nemazgājies, gatavais skunkss.”
„Viņš pārāk labi pazīst cilvēkus, viņš pagūs iebilst kādus vārdus. Pirms ļaundari pieliks viņam roku. Viņš pratīs tos aizrunāt. Viņam ir laime. Laime viņu sargā.”
„No Edītes stāstītā viņam bija radies priekšstats, ka Bērzs savos jokos ne vienmēr palicis pieklājības robežās, varbūt kādreiz, pats to nezinot, aizskāris ar bīstamu joku kādu viegli aizvainojamu cilvēku un tagad nu dabūjis samaksāt ar dzīvību.”
„Viņš dažkārt varēja būt šausmīgs. Taisni šausmīgs. Man nav cita vārda, es to nevaru nosaukt par neatlaidību. Ja nu vienīgi par kādu sevišķu, maniakālu neatlaidību. Es nezinu neviena cilvēka, kas tā būtu uzvedies.”
„Te nu parādījās viņa neredzētā spītība, neaprēķināmā stūrgalvība un ēzeliskā ietiepība.”
„Bērzs nebija skaists cilvēks, bet viņam piemita tas šarms, tā individuālā pievilcība, kas veido cilvēka personību, ļaujot viņu pamanīt un atšķirt pūlī, nesajaucot ne ar vienu citu. Viņam piemita savs „es” zīmogs.”

Valoda
Gluži kā sižetu arī šī romāna valodu var iedalīt vairākos posmos – daļā, kur izmeklētājs Strūga veic savu darbu, meklējot pazudušo arhitektu Bērzu, tā ir zinātniska, lakoniska, brīžam pat sausa, pārpildīta ar kriminālistikā lietotiem profesionālismiem, ka patiesi rodas sajūta, ka lasītājs arī piedalās milicijas darbā, ka var klātesot vērot izmeklēšanas procesu, daļā, kur tiek aprakstītas Edītes Bērzas sāpes un izmisums, viņas vīram pazūdot, valoda kļūst mīkstāka, maigāka, tajā ieskanas skumju, smeldzes stīgas, vērojamas tēlainas metaforas, spilgti epiteti, savukārt daļā, kas stāsta par kriminālo autoritāti Dindēnu, valoda kļūst rupjāka, tajā parādās žargonismi , sarunvalodas vārdi, izteicieni, ko nevarētu nosaukt par litarāriem. Visā romānā ir sevišķi daudz svešvārdu, taču šur tur pavīd arī poētismi, arī barbarismi. Interesanti bija arī tas, ka tika izmantoti arī deminutīvi. Var secināt, ka autors ir piedomājis pie jebkuras situācijas raksturošanai, izvēloties šādiem vārdiem izklāstīt savu domu, vēlēdamies savu darbu padarīt pēc iespējas tuvāku realitātei, pēc iespējas vairāk to tuvināt tam, kā patiesi notiek dzīvē.

Svešvārdi – memuāri, precizitāte, lakonisms, reāls, temperamentīgs, azartisks, analītiķis, filozofija, kredo, rēbuss, katastrofa, reflekss, spazma, sensācija, inertība, teorija, projekts, farss, mistērija, maniakāls, simpozijs, ilūzija, punktualitāte, protežē, versija, solidaritāte, sterils, demagoģija.
Barbarismi – portfelis, kedas, biznesmenis, rezervēts (atturīgs), štamps, šablons, flomāsters.
Žargonismi – tips, profāns, burbuļot (runāt), atkratīties, paurķēt, blats, ņirga, dirnēt, žūksnis, salikt (zagt), ieķerties (iemīlēties), nokniebt, trulenis.
Profesionālismi – podargra, hipertonija, kriminālistika, lietvedība, rokas bremzes, šasijas numurs.
Vecvārdi – zustrenes.
Deminutīvi – pagalīte, dzīvoklītis, pīpīte, bluķītis, dēliņš, istabiņa, sieviņa, groziņš.
Sarunvalodas vārdi – ķēmoties, ērmoties, nosmulēts, žūpa, miegamice, čabata.
Poētismi – smeldze, kaisme, sāpe, dzirksts.

Es vis neteiktu, ka darbs ir piesātināts ar izteiksmes līdzekļiem man arī šķiet, ka detektīvs nebūtu tas īstais prozas žanrs, kur kaismīgas metaforas, poētiski salīdzinājumi un spoži epiteti būtu īsti vietā, taču arī šajā darbā ir vērojamas interesantas un dažviet pat sentimentālas metaforas, interesanti salīdzinājumi un epiteti, kas neapšaubāmi padara šo darbu spilgtāku, interesantāku, bet samērā maz personifikāciju.

Epiteti –
• Alvas krāsas mākoņi – parāda dabas skaistumu;
• Ciets plecs – attēlo spēku un uzticību;
• Rūdīts noziedznieks – paspilgtina ļaunā izjūtu;
• Netīrs darbs – rada ļaunuma un nelikumības, netaisnības iespaidu;
• Gaiša noskaņa – paspilgtina maigums, gaišuma izjūtu;
• Smeldzīgs miers – paspilgtina skumju, smaguma izjūtu;
• Izdilusi seja – paspilgtina nomāktības, sāpju, izmisuma izjūtu;
• Sauss cilvēks – rada garlaicības, vienmuļības iespaidu;
• Nerūsējoša slava – paspilgtina varenības, visatļautības iespaidu;
• Suniska padevība – rada nožēlojama, pakļāvīga, vāja cilvēka iespaidu;
• Trakās straumes – rada steigas, spēka izjūtas.

Metaforas –
• Dabas paradīze – rada dabiskuma, sapņainu izjūtu;
• Smaga sirds – paspilgtina nospiestības, skumju, izmisuma izjūtas;
• Mazais šaubu stādiņš – paspilgtina neziņas, smeldzes izjūtu;
• Sniega vannas – paspilgtina pilnības, pat pārpilnības izjūtu;
• Sisties cauri – rada neatlaidības, mērķtiecības iespaidu;
• Gaisa pilis- paspilgtina sapņu, ilūziju, nerealitātes izjūtu;
• Zeltaini atmiņu āboli – nostaļģija, patīkamas atmiņas;
• Veselīgi īstenības zobi – rada skumju, vilšanās izjūtas;
• Smalkais laimes tīmeklis – rada sapņainas, romantiskas noskaņas;
• Klupšanas akmens – rada bezizejas, nolemtības izjūtas;
• Sildīties slavas staros – rada apmierinātības, panākumu gūšanas prieka izjūtas;
• Liet uz galvas līdzjūtības ūdeni – rada liekulības, falša izjūtas.

Salīdzinājumi –
• Izlīda no spraugām kā tarakāni – rada atklāta riebums un nepatikas izjūtas;
• Cilvēks kā tanks – paspilgtina spēka, varenības izjūtas;
• Atdots darbam kā vergs – paspilgtina smaguma, centības izjūtas;
• Pamodās kā pēc kritiena melnā tumsā – rada baiļu, sāpju, izmisuma sajūtas;
• Ciets kā krams – paspilgtina spēka, izturības sajūtas;
• Intuīcija kā medību sunim oža – rada iespaidu par gudrību, apķērību;
• Ķermenis kā torpēda – rada ātruma, izveicības izjūtas;
• Ziedēja kā sapņi – paspilgtina romantiskas, sapņainas izjūtas;
• Acis apaļas kā putnam
• Tīrs kā kristāls – paspilgtina godīguma, atklātības, nevainības izjūtas;
• Pazuda kā ūdenī iekritušas – pastiprina mistikas, noslēpumainības izjūtas.

Personifikācijas –
• Auga nelaimes sajūta – paspilgtina baiļu, satraukuma izjūtas;
• Dabas aizmigšana – rada miera, harmonijas izjūtas;
• Koki lēnām griezās dejā – rada romantiskas, sapņainas izjūtas;
• Piezagās izmisums – paspilgtina baiļu, nolemtības izjūtas.

Līdzīgas tēmas risinājums latviešu prozas autora darbā
Līdzīgu tēmas risinājumu es saskatīju brāļu Kaudzīšu darbā „Mērnieku laiki”. Ar līdzīgu problēmu saskārās arī Liena no „Mērnieku laikiem”, kad pazuda viņas mīļotais Kaspars. Abas sievietes vieno sāpes, izmisums, neziņa, ko darīt tālāk, kā rīkoties, vai maz kaut kad vēl redzēs tos cilvēkus, bez kuriem viņas nespēj iedomāties savas dzīves, kas ir nepieciešams kā ūdens un gaiss. Viņas vienoja šis emocionālais būris, kurā bija iesprostotas kā zvēri, un ikdienu izmisums un sāpes plosīja viņu sirdis aizvien vairāk. Edītei izdevās izkļūt no šī būra, viņa nepadevās sāpēm pilnīgi, saglabājot veselo saprātu, bet Lienas tā arī nespēja no tā atbrīvoties, izrauties un tā arī palika savu emociju gūstekne, nespējot pārdzīvot mīļotā vīrieša zaudējumu.