Nacionālie parki
Nacionālie parki ir plaši apvidi, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības.
Nacionālo parku galvenais uzdevums ir dabas aizsardzība, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, zinātniskās izpētes, izglītošanas un atpūtas organizēšana, kuru ierobežo dabas un kultūrvides aizsardzības mērķi.
Nacionālo parku teritoriju atbilstoši aizsardzības un izmantošanas mērķiem iedala funkcionālās zonās. Nacionālajos parkos ir zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un citādas darbības. Pārējā nacionālo parku teritorijā atļauta tikai tāda saimnieciskā darbība, kas būtiski nemaina vēsturiski izveidojušās ainavas struktūru.
Nacionālā parka dabas rezervāta (stingrā režīma) zonā ir aizliegta jebkāda saimnieciskā un cita veida darbība, izņemot šādas darbības, kas veicamas administrācijas noteiktajā kārtībā un saskaņā ar dabas aizsardzības plānu (ja tāds ir apstiprināts):
1. teritorijas apmeklēšana, lai to apsargātu un kontrolētu aizsardzības režīma ievērošanu;
2. zinātnisko pētījumu veikšana;
3. meža ugunsdrošības pasākumu īstenošana, cilvēku glābšana un meklēšana;
4. dabas aizsardzības plānā paredzēto pasākumu īstenošana, kas nepieciešami ekosistēmu, īpaši aizsargājamo sugu un īpaši aizsargājamo biotopu aizsardzībai un saglabāšanai;
5. pārvietošanās pa dabas aizsardzības plānā noteiktiem un dabā īpaši norādītiem maršrutiem;
6. ceļu (arī sliežu ceļu) uzturēšana.
Nacionālā parka dabas liegumu zonā aizliegts:
1. veikt jebkādas darbības, par kurām pieņemts lēmums, ka tām ir vai var būt:
1.1. būtiska negatīva ietekme uz dabiskajiem biotopiem, savvaļas dzīvnieku, augu un sēņu sugām un to dzīvotnēm vai savvaļas dzīvnieku populāciju vairošanos, atpūtu un barošanos, kā arī pulcēšanos migrācijas periodā;
1.2. negatīva ietekme uz īpaši aizsargājamiem biotopiem, īpaši aizsargājamām sugām un to dzīvotnēm;
2. pārvietoties ar ūdens motocikliem un motorjahtām, izņemot valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu pārvietošanos, pildot dienesta pienākumus;
3. lietot ūdensputnu medībās šāviņus, kas satur svinu;
4. pļaut virzienā no lauka malām uz centru;
5. veikt zemes transformāciju, izņemot zemes transformāciju, pēc rakstiskas saskaņošanas ar nacionālā parka administrāciju, lai veiktu ceļu (arī sliežu ceļu), inzenierkomunikāciju un citu inženierbūvju restaurāciju, renovāciju vai rekonstrukciju;
6. ierīkot purvos dzērveņu plantācijas;
7. nosusināt purvus;
8. dedzināt sauso zāli un niedres, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams dabas aizsardzības plānā paredzēto dabas apsaimniekošanas pasākumu veikšanai;
9. cirst kokus galvenajā cirtē un rekonstruktīvajā cirtē;
10. cirst kokus kopšanas cirtē (izņemot slimību inficētos, kaitēkļu invadētos vai citādi bojātos kokus saskaņā 29. punktu un citiem normatīvajiem aktiem), ja valdaudzes vecums pārsniedz:
10.1. priežu un ozolu audzēm – 60 gadus;
10.2. egļu, bērzu, melnalkšņu, ošu un liepu audzēm – 50 gadus;
10.3. apšu audzēm – 30 gadus;
11. no 15.aprīļa līdz 31.jūlijam veikt mežsaimniecisko darbību, izņemot meža ugunsdrošības pasākumus, meža atjaunošanu ar rokas darbarīkiem un bīstamo koku (koku, kas apdraud cilvēku dzīvību un veselību, tuvumā esošās ēkas vai infrastruktūras objektus) ciršanu un novākšanu;
12. atzarot augošus kokus mežaudzēs, izņemot koku atzarošanu skatu punktu ierīkošanai un uzturēšanai, kā arī satiksmes drošībai uz vispārējās lietošanas ceļiem;
13. cirst nokaltušus kokus un izvākt kritušus kokus, kritalas vai to daļas, kuru diametrs resnākajā vietā ir lielāks par 25 cm, izņemot bīstamo koku novākšanu;
14. nobraukt no ceļiem un pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, mopēdiem, motorolleriem, pajūgiem un zirgiem pa meža un lauksaimniecības zemēm, ja tas nav saistīts ar šo teritoriju apsaimniekošanu vai uzraudzību vai valsts aizsardzības uzdevumu veikšanu;
15. ierīkot nometnes un celt teltis ārpus īpaši norādītām vietām;
16. kurināt ugunskurus ārpus īpaši norādītām vai speciāli ierīkotām vietām;
17. rīkot autosacensības, motosacensības, ūdensmotosporta un ūdensslēpošanas sacensības, kā arī rallijus, treniņbraucienus un izmēģinājuma braucienus;
18. ierīkot savvaļas augu, sēņu un dzīvnieku, kā arī to produktu pārdošanas un iepirkšanas punktus;
19. izmantot speciālas vākšanas palīgierīces savvaļas ogu un sēņu lasīšanā;
20. uzstādīt vēja ģeneratorus;
21. pieļaut suņu atrašanos brīvā dabā bez pavadas un uzpurņa, izņemot medības un valsts robežas apsardzību regulējošajos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus un kārtību;
22. iegūt derīgos izrakteņus;
23. bojāt vai iznīcināt (arī uzarot vai kultivējot) palieņu, terašu un meža pļavas un lauces, izņemot medījamo dzīvnieku piebarošanas lauces;
24. sadalīt zemes īpašumus zemes vienībās, kas mazākas par 10 hektāriem;
25. veikt darbības, kas izraisa augsnes eroziju;
26. ierīkot jaunas iežogotas savvaļas dzīvnieku sugu brīvdabas audzētavas;
27. celt un ierīkot jaunus aizsprostus un citas ūdens regulēšanas ietaises, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams dabas aizsardzības plānā paredzēto biotopu atjaunošanas pasākumu veikšanai;
28. bez rakstiskas saskaņošanas ar nacionālā parka;
28.1. organizēt brīvā dabā masu sporta, izklaides un atpūtas pasākumus, kuros piedalās vairāk nekā 50 cilvēku;
28.2. veikt ceļu (arī sliežu ceļu), inženierkomunikāciju un citu inženierbūvju restaurāciju, renovāciju vai rekonstrukciju;
28.3. ierīkot izziņas, atpūtas un tūrisma infrastruktūras objektus;
28.4. atjaunot un ieaudzēt mežu;
28.5. mainīt zemes lietošanas mērķi;
28.6. vākt dabas materiālus kolekcijām;
28.7. veikt zinātniskos pētījumus;
28.8. ierīkot jaunas un paplašināt esošās ūdenstransporta līdzekļu bāzes;
29. cirst slimību inficētos, kaitēkļu invadētos vai citādi bojātos kokus kopšanas cirtē, sanitārajā cirtē un galvenajā cirtē pēc Valsts meža dienesta sanitārā atzinuma bez rakstiskas saskaņošanas ar reģionālo vides pārvaldi,( izņemot koku ciršanu aizsargājamās teritorijās, kurām ir izveidota administrācija, kas izsniedz koku ciršanas apliecinājumus)?!.
30. Būvniecība dabas liegumā pieļaujama atbilstoši pašvaldības teritorijas plānojumam, ievērojot normatīvajos aktos un dabas aizsardzības plānā (ja tāds ir) noteikto kārtību un ierobežojumus.
Nacionālo parku ainavu aizsardzības zonā aizliegts:
1. veikt jebkādas darbības, kas būtiski pārveido raksturīgo ainavu;
2. uzstādīt vēja ģeneratorus;
3. nobraukt no ceļiem un pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, mopēdiem, motorolleriem un pajūgiem pa meža un lauksaimniecības zemēm, ja tas nav saistīts ar šo teritoriju apsaimniekošanu vai uzraudzību vai valsts aizsardzības uzdevumu veikšanu;
4. bez rakstiskas saskaņošanas ar nacionālā parka administrāciju, ierīkot izziņas, atpūtas un tūrisma infrastruktūras objektus;
5. veicot kopšanas cirti, izcirst valdošās koku sugas valdaudzes kokus (izņemot kokus tehnoloģiskajos koridoros, augšanā atpalikušos, slimību inficētos, kaitēkļu invadētos vai citādi bojātos kokus), ja valdošās koku sugas vecums pārsniedz:
5.1. priežu un ozolu audzēm – 80 gadus;
5.2. egļu, bērzu, melnalkšņu, ošu un liepu audzēm – 60 gadus;
5.3. apšu audzēm – 35 gadus.
6. Būvniecība aizsargājamo ainavu apvidū pieļaujama atbilstoši pašvaldības teritorijas plānojumam, ievērojot normatīvajos aktos un dabas aizsardzības plānā (ja tāds ir) noteikto kārtību un ierobežojumus.
Gaujas nacionālais parks
Gaujas nacionālais parks ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas atrodas Gaujas senielejā un tās apkārtnē. Parka platība ir 91 745 hektāri
Parka pārvaldi īsteno parka administrācija. Tā ir Vides ministrijas pārraudzībā esoša valsts civiliestāde. Parka administrācija ir juridiskā persona.
Parka darbības mērķis ir aizsargāt mazpārveidotas dabas teritorijas, kam raksturīga liela bioloģiskā daudzveidība, iežu atsegumus, reljefa formas, laukakmeņus, avotus (turpmāk – valsts un vietējās nozīmes ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi), kā arī tipiskās ainavas, dabas un kultūras pieminekļus un veicināt dabas tūrismu un teritorijas ilgtspējīgu attīstību.
Parka funkcionālo zonu platības un robežu aprakstus apstiprina Ministru kabinets.
Parka individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus reglamentē Ministru kabinets.
Parka teritorijā aizliegts:
1) bojāt vai iznīcināt kultūrvēsturiskos objektus;
2) bojāt vai iznīcināt valsts un vietējās nozīmes ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos dabas pieminekļus;
3) veikt darbības, kas izraisa augsnes eroziju;
4) bojāt vai iznīcināt mikroliegumus, aizsargājamos un retos augus, kā arī to biotopus;
5) bojāt vai iznīcināt īpaši aizsargājamos kokus, kas iekļauti dabas pieminekļu kategorijā;
6) bojāt vai iznīcināt vietējās nozīmes aizsargājamos kokus, kuru sarakstu apstiprina pašvaldības;
7) postīt putnu ligzdošanas vietas, skudru pūžņus un citu dzīvnieku dzīves vietas;
8) izgāzt vai izmest atkritumus (izņemot atkritumu deponēšanas poligonus un izgāztuves);
9) piesārņot augsni, gaisu, virszemes ūdenstilpes, avotus un pazemes ūdeņus;
10) iztaisnot upes un strautus;
11) pārvietoties ar motorlaivām un ūdens motocikliem pa upēm, ezeriem un citām ūdenstilpēm (izņemot Ungura ezeru);
12) bojāt vai iznīcināt labiekārtojuma objektus, informācijas un norādes zīmes;
13) izbūvēt dambjus un mākslīgus šķēršļus bez zivju ceļa ierīkošanas upēs un citās ūdenstecēs, kur notiek zivju migrācija.
Parkā atbilstoši tā aizsardzības režīmam nav atļautas citos dabas aizsardzības normatīvajos aktos aizliegtās darbības.
Parka administrācijas rakstveida atļauja nepieciešama, lai varētu:
1) projektēt un izbūvēt gāzes un naftas vadus, dzelzceļus, autoceļus, augstsprieguma elektropārvades līnijas un citus rūpnieciskās infrastruktūras objektus;
2) veikt derīgo izrakteņu ieguvi un zemes dzīļu izpēti;
3) izmantot motorizētus ūdens transportlīdzekļus Ungura ezerā;
4) transformēt meža un lauksaimniecības zemes Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
Parka teritorijā esošo pašvaldību teritoriju plānojumi pirms to pieņemšanas saskaņojami ar parka administrāciju.
Fiziskās un juridiskās personas pirms tādu dabas un kultūrvēsturisko objektu izpētes darbu sākšanas, kas var mainīt šo objektu stāvokli, informē par to parka administrāciju.
Parka teritorijā ir izveidotas šādas funkcionālās zonas:
1) dabas rezervāta (stingrā režīma) zona;
2) dabas lieguma zona;
3) ainavu aizsardzības zona;
4) kultūrvēsturiskā zona;
5) neitrālā zona.
Dabas rezervāta (stingrā režīma) zona ir izveidota, lai saglabātu bioloģiski daudzveidīgajās teritorijās notiekošos dabiskos procesus.
Dabas rezervāta (stingrā režīma) zonas zeme ir valsts īpašums.
Dabas lieguma zona ir izveidota, lai saglabātu Gaujas senielejai un Gaujas pieteku ielejām raksturīgo dabisko ainavu ar mazpārveidotas dabas biotopu un cilvēku darbības ietekmētu biotopu mozaīku, kā arī lai saglabātu šajā teritorijā koncentrētos valsts un vietējās nozīmes ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos dabas pieminekļus un citus dabas pieminekļus.
Dabas resursu saimnieciskā izmantošana dabas lieguma zonā notiek atbilstoši parka dabas aizsardzības plānam. Uz tā pamata tiek izstrādāts katra konkrētā zemes īpašuma vai pastāvīgā lietošanā nodotā zemes gabala dabas aizsardzības plāns, kuru saskaņā ar parka aizsardzības un izmantošanas noteikumiem pēc zemes īpašnieka vai lietotāja pieteikuma apstiprina parka direktors.
Īpašuma tiesību aprobežojumi dabas lieguma zonā ierakstāmi zemesgrāmatā, pamatojoties uz šo likumu un parka administrācijas nostiprinājuma lūgumu.
Lai nodrošinātu augu un dzīvnieku sugu netraucētu eksistenci, kā arī iespēju dzīvniekiem pulcēties migrācijas periodos, dabas lieguma zonā vai tās daļā parka administrācija saskaņā ar parka aizsardzības un izmantošanas noteikumiem var noteikt sezonas liegumu – ierobežojumu vai aizliegumu apmeklētājiem (fiziskajām personām, kas atrodas parka teritorijā ārpus sava īpašuma) uz laiku uzturēties konkrētajā teritorijā vai veikt konkrētu saimniecisko darbību.
Ar parka administrācijas rakstveida atļauju dabas lieguma zonā var:
1. veikt būvniecību (arī hidrotehnisko būvju būvniecību) dabiskā ainavā;
2. organizēt masu izklaides pasākumus brīvā dabā (atpūtas, sporta un citus pasākumus, kuros piedalās vairāk nekā 50 cilvēku), izņemot gadījumus, kad pasākumi notiek speciāli šim nolūkam paredzētajās vietās.
Pašvaldība informē parka administrāciju par jebkuru būvniecību dabas lieguma zonā. Ja dabas lieguma zonā paredzētā būvniecība var izraisīt būtiskas dabas un kultūrvēsturiskās vides pārmaiņas, pašvaldība būvatļauju izsniedz tikai pēc būvniecības saskaņošanas ar parka administrāciju.
Ainavu aizsardzības zona ir izveidota, lai saglabātu raksturīgo daudzveidīgo ainavu, nacionālo kultūrvidi un rekreācijas resursus, kā arī nodrošinātu nenoplicinošu saimniecisko darbību.
Kultūrvēsturiskā zona ir izveidota, lai nodrošinātu kompleksu aizsardzību īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskajās teritorijās, kā arī teritorijās, kurās koncentrēti kultūras pieminekļi.
Būvniecība kultūrvēsturiskajā zonā veicama ar tādiem pašiem noteikumiem, kā tas ir jāveic dabas lieguma zonā.
Neitrālā zona ir izveidota, lai veicinātu parkā esošo blīvi apdzīvoto teritoriju vai intensīvi izmantojamo lauksaimniecības platību ilgtspējīgu attīstību.
Parka administrāciju vada direktors, kurš vienlaikus ir galvenais vides valsts inspektors parka teritorijā. Parka administrācijas amatpersonas ir direktors un vides valsts inspektori.
Parka finansu līdzekļus veido:
1) dotācija no valsts budžeta vispārējiem ieņēmumiem;
2) ieņēmumi no sniegtajiem maksas pakalpojumiem;
3) ieņēmumi no koksnes realizācijas;
4) fizisko un juridisko personu ziedojumi.
Ķemeru nacionālais parks
Ķemeru nacionālais parks (turpmāk — nacionālais parks) ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija. Nacionālais parks ir izveidots, lai saglabātu šīs teritorijas dabas, kultūrvēsturiskās un kurortoloģiskās vērtības, lai aizsargātu minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu veidošanās procesus, kā arī lai veicinātu nenoplicinošu saimniecisko darbību, dabas tūrismu un ekoloģisko izglītību.
Nacionālā parka kopējā platība ir 38 165 hektāri sauszemes un 1954 hektāri jūras akvatorijas.
Nacionālā parka aizsardzības un izmantošanas kārtību, pieļaujamās un aizliegtās darbības, meža apsaimniekošanas kārtību un aizliegtos un atļautos cirtes veidus nacionālā parka teritorijā nosaka tā individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kā arī vispārīgie īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzības un izmantošanas noteikumi.
Nacionālā parka individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus apstiprina Ministru kabinets.
Dabas rezervāta, dabas lieguma un ainavu aizsardzības zonu zeme, kas līdz 1940.gada 21.jūlijam piederēja fiziskajām un juridiskajām personām, kuras nav pieprasījušas atjaunot īpašuma tiesības uz šo zemi vai ir pieprasījušas kompensāciju, kā arī zeme, uz kuru normatīvajos aktos nav paredzēta īpašuma tiesību atjaunošana, piekrīt valstij. Šī zeme nav atsavināma un nav privatizējama, tā ir ierakstāma zemesgrāmatā uz valsts vārda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas personā.
Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un teritorijas saimniecisko attīstību, nacionālā parka teritorijā tiek noteiktas šādas funkcionālās zonas:
1) dabas rezervāta zona;
2) dabas lieguma zona;
3) ainavu aizsardzības zona;
4) neitrālā zona.
Dabas rezervāta zona izveidota, lai saglabātu cilvēku darbības neskartas un maz pārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta netraucēta dabisko procesu attīstība, aizsargātas retas vai tipiskas ekosistēmas un kuras ir būtiskas reto un caurceļojošo sugu ekoloģisko prasību nodrošināšanai.
Dabas lieguma zona izveidota, lai aizsargātu cilvēku darbības maz pārveidotas ekosistēmas, retu un izzūdošu sugu atradnes un retus biotopu veidus, kā arī izstrādātos kūdras karjerus un minerālūdeņu veidošanās procesus.
Dabas lieguma zonā ir aizliegta tāda saimnieciskā darbība, kas traucē ekosistēmu dabisko attīstību, izņemot nacionālā parka individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos un dabas aizsardzības plānā minētos gadījumus.
Lai nodrošinātu augu un dzīvnieku sugu netraucētu eksistenci un dzīvnieku koncentrēšanās iespēju migrācijas periodos, nacionālā parka administrācija atbilstoši nacionālā parka individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem var noteikt sezonas liegumus.
Ainavu aizsardzības zona izveidota, lai aizsargātu tūrisma, atpūtas un izglītības resursus, minerālūdeņu veidošanās procesus, saglabātu dabas ainavu un kultūrainavu un samazinātu antropogēno ietekmi uz dabas rezervāta un dabas lieguma zonām.
Neitrālā zona izveidota, lai veicinātu kūrortu saimniecības attīstību, saglabātu novadam raksturīgo ainavu un arhitektūru un veicinātu nacionālā parka teritorijas ilgtspējigu attīstību.
Nacionālā parka pārvaldi īsteno Vides aizsardzības ministrijas pakļautībā esoša valsts pārvaldes iestāde — Ķemeru nacionālā parka administrācija, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.
Nacionālā parka administrāciju vada nacionālā parka direktors, kas vienlaikus ir galvenais vides valsts inspektors nacionālā parka teritorijā.
Nacionālā parka administrācijas finansu līdzekļus veido:
1) dotācija no valsts budžeta vispārējiem ieņēmumiem;
2) fizisko un juridisko personu ziedojumi;
3) ieņēmumi no sniegtajiem maksas pakalpojumiem;
4) ieņēmumi no dabas resursu apsaimniekošanas.
Slīteres nacionālais parks
Slīteres nacionālais parks ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija. Nacionālais parks izveidots, lai saglabātu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, kā arī veicinātu ilgtspējīgu teritorijas saimniecisko attīstību.
Nacionālā parka kopējā platība ir 16 360 hektāri sauszemes un 10 130 hektāri jūras akvatorijas.
Nacionālo parku pārvalda Vides ministrijas pakļautībā esoša valsts civiliestāde – Slīteres nacionālā parka administrācija. Nacionālā parka administrācija pārvalda arī Moricsalas dabas rezervātu un Grīņu dabas rezervātu.
Detalizētus aizsardzības pasākumus un aizliegtās darbības nacionālajā parkā nosaka tā dabas aizsardzības plāns un individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.
Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un teritorijas saimniecisko attīstību, nacionālā parka teritorijā tiek noteiktas šādas funkcionālās zonas
1) dabas rezervāta zona;
2) dabas lieguma zona;
3) ainavu aizsardzības zona;
4) neitrālā zona.
Dabas rezervāta zona izveidota, lai saglabātu cilvēka darbības neskartas un maz pārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta netraucēta dabisko procesu attīstība un aizsargātas retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas.
Dabas rezervātos nav atļauta saimnieciskā darbība, izņemot meža ugunsdrošības pasākumu veikšanu.
Dabas lieguma zona izveidota, lai aizsargātu cilvēku darbības maz pārveidotas ekosistēmas, retas un izzūdošas savvaļas sugu atradnes un retus biotopus.
Dabas lieguma zonā ir aizliegta tāda saimnieciskā darbība, kas var ietekmēt ekosistēmu dabisko attīstību.
Ainavu aizsardzības zona izveidota, lai saglabātu piejūras mežu ainavu un bioloģisko daudzveidību, aizsargātu Ziemeļkurzemei raksturīgo kultūrvidi, kā arī nodrošinātu atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu saimniekošanas metožu pielietošanu.
Ainavu aizsardzības zonā nav atļauta:
1) galvenā cirte Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā;
2) pārvietošanās ar autotransportu kāpu zonā un liedagā, izņemot tam speciāli ierīkotās vietas, kurās drīkst pārvietoties, ja saņemta vietējo pašvaldību un nacionālā parka administrācijas atļauja.
Veicot mežu izmantošanu ainavu aizsardzības zonā, jāievēro bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un veicināšanas pamatprincipi atbilstoši nacionālā parka dabas aizsardzības plānam.
Neitrālā zona izveidota, lai veicinātu blīvi apdzīvoto teritoriju ilgtspējīgu attīstību.
Nacionālā parka administrāciju vada nacionālā parka direktors, kas vienlaikus ir galvenais vides valsts inspektors nacionālā parka teritorijā.
Nacionālā parka amatpersonas ir nacionālā parka direktors, viņa vietnieki, struktūrvienību vadītāji un vides valsts inspektori.
Nacionālā parka administrācijas finansu līdzekļus veido:
1) dotācija no valsts budžeta vispārējiem ieņēmumiem;
2) fizisko un juridisko personu ziedojumi;
3) ieņēmumi no sniegtajiem maksas pakalpojumiem.
Nacionālā parka administrācija ir atbildīga par meža resursu izmantošanas apliecinājumu izsniegšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Rāznas nacionālais parks
Rāznas nacionālais parks (turpmāk — nacionālais parks) ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija. Nacionālais parks ir izveidots, lai saglabātu Rāznas ezera un ar to saistīto sugu un biotopu daudzveidību, teritorijas kultūrvēsturiskās un ainaviskās vērtības, kā arī veicinātu teritoriju nenoplicinošu saimniecisko attīstību, dabas tūrismu un ekoloģisko izglītību.
Nacionālā parka kopējā platība ir 59 615 hektāri.
Nacionālā parka aizsardzības un izmantošanas kārtību, pieļaujamās un aizliegtās darbības nosaka Rāznas nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.
Nacionālā parka individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus reglamentē Ministru kabinets.
Dabas lieguma zonas un dabas parka zonas zeme, kas piekrīt valstij, ir ierakstāma zemesgrāmatā uz valsts vārda Vides ministrijas personā.
Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un teritorijas saimniecisko attīstību, nacionālā parka teritorijā tiek noteiktas šādas funkcionālās zonas:
1) dabas lieguma zona;
2) dabas parka zona;
3) neitrālā zona.
Dabas lieguma zona izveidota, lai aizsargātu cilvēku darbības mazpārveidotās ekosistēmas, saglabātu retu un izzūdošu sugu atradnes, kā arī saglabātu īpaši aizsargājamās sugas un biotopus.
Dabas parka zona izveidota, lai nodrošinātu atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu, dabu saudzējošu saimniekošanas metožu pielietojumu, kā arī lai saglabātu dabas ainavu un kultūrainavu un samazinātu antropogēno ietekmi uz dabas lieguma zonu.
Neitrālā zona izveidota, lai veicinātu nacionālajā parkā esošo apdzīvoto vietu līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību, saglabātu novadam raksturīgo ainavu un arhitektūru.
Nacionālā parka pārvaldi īsteno Vides ministrijas pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde — Rāznas nacionālā parka administrācija, kuras darbību reglamentē Ministru kabineta apstiprināts nolikums.
Nacionālā parka teritorijā nav spēkā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi .
Jebkāda veida reklāma ārpus apdzīvotajām vietām nacionālā parka teritorijā dabā izvietojama ar nacionālā parka administrācijas rakstisku atļauju.
Informāciju par nacionālā parka īpaši aizsargājamo sugu dzīvotnēm un īpaši aizsargājamiem biotopiem drīkst izplatīt tikai ar nacionālā parka administrācijas rakstisku atļauju.
Būvniecība nacionālā parka teritorijā pieļaujama atbilstoši pašvaldības teritorijas plānojumam, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību un ierobežojumus.
Rāznas, Zosnas, Salāja ezerā un Ežezerā aizliegts pārvietoties ar jebkādiem kuģošanas līdzekļiem, izmantojot iekšdedzes dzinēju. Izņēmumi ir:
1) ezera apsaimniekotāja organizēta pārvietošanās (rūpnieciskā zveja, licencētās makšķerēšanas organizēšana, ūdens bioloģisko resursu kontrole, tūrisma pakalpojumi) ar nacionālā parka administrācijas rakstisku atļauju;
2) valsts institūciju amatpersonu pārvietošanās, pildot dienesta pienākumus;
3) zinātnisko pētījumu veikšana ar nacionālā parka administrācijas rakstisku atļauju.
Ledus periodā Rāznas, Zosnas, Salāja ezerā un Ežezerā aizliegts pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem un mopēdiem.
Bez nacionālā parka administrācijas rakstiskas atļaujas aizliegts jebkādā veidā būtiski pārveidot nacionālā parka teritorijā esošo dabisko virszemes ūdensobjektu (ezeru, upju un strautu) grunts reljefu, veidot mākslīgas salas, kā arī būvēt un izvietot peldošas konstrukcijas (izņemot laivu piestātnes un citas būves, kas paredzētas teritorijas plānojumā).
Nacionālā parka teritorijā esošo dabisko virszemes ūdensobjektu aizsargjoslās aizliegts pārveidot dabisko zemes reljefu, izņemot gadījumus, ja attiecīgās darbības paredzētas pašvaldības teritorijas plānojumā.
10 metrus platā joslā ap Rāznas ezeru aizliegts izvietot un būvēt jebkādas ēkas un būves (tajā skaitā uz vecajiem pamatiem), izņemot hidrotehniskās būves, ūdens transportlīdzekļu piestātnes un uzpildes vietas, krastu nostiprināšanas būves un peldvietas, kas paredzētas teritorijas plānojumā.
Aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība, kuras rezultātā mainās esošā Rāznas ezera krasta līnija.
Aizliegts būvēt un izvietot dabisko virszemes ūdensobjektu aizsargjoslās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ar filtrāciju gruntī, kā arī novadīt vidē neattīrītus ražošanas un sadzīves notekūdeņus un notekūdeņu dūņas.
Nacionālā parka teritorijā aizliegts ierīkot atkritumu poligonus, kā arī piesārņot un piegružot vidi ar atkritumiem un uzglabāt atkritumus tiem neparedzētās vietās.
Bez nacionālā parka administrācijas rakstiskas atļaujas aizliegts:
1) veikt darbības, kas izraisa pazemes ūdeņu, gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu līmeņa maiņu;
2) veikt arheoloģiskās izpētes darbus.
Nacionālā parka dabas lieguma, dabas parka zonā, kā arī attiecībā uz dabas pieminekļiem galvenokārt spēkā ir ierobežojumi, kas norādīti īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējos aizsardzības un izmantošanas noteikumos.
Neitrālajā zonā bez nacionālā parka administrācijas un attiecīgās vietējās pašvaldības rakstiskas atļaujas aizliegts ierīkot izziņas, atpūtas un tūrisma infrastruktūras objektus.
Jebkuru būvniecības ieceri, kurai nepieciešama publiskā apspriešana, rakstiski saskaņo ar nacionālā parka administrāciju. Ja administrācija:
– saskaņo būvniecības ieceri, minētā būvniecības iecere nododama publiskai apspriešanai;
– nesaskaņo būvniecības ieceri, pašvaldība to noraida.
Nacionālā parka administrāciju vada nacionālā parka direktors. Nacionālā parka direktoru ieceļ amatā un atbrīvo no amata vides ministrs.
Nacionālā parka administrācijas finanšu līdzekļus veido:
1) dotācija no valsts budžeta vispārējiem ieņēmumiem;
2) fizisko un juridisko personu ziedojumi;
3) ieņēmumi no sniegtajiem maksas pakalpojumiem.