Pēteris Čaikovskis „Pīķa dāma”.
Kopā ar kursabiedru apmeklēju Pētera Čaikovska operu „Pīķa dāma” Latvijas Nacionālajā. Opera pieder pie krievu romantisma žanra. Opera it tipisks mīlas stāsts, kas beidzas traģiski. Opera ir trīs cēlienos turklāt katrs cēliens ir sadalīts divās un pat trīs daļās. Ejot uz šo izrādi skaidri zināju, ka autors ir krievs, taču vienalga jutos pārsteigta, ka dziedātāji dzied krieviski.
Biju licis lielas cerības uz šo uzvedumu, bet tās diemžēl diemžēl atkal tika grautas, tāpat kā ar „Akidu un Galeteju”. Iestudējums kopā bija pārāk saraustīts, haotisks un nesaprotams. Operas radošā daļa atkal bija centusies parsteigt ar savu jelo un glupo orģinalitāti, pilnībā zaudejot visas skaistās klasiskās vērtības. Uzvedumā neveksmīgi tika mēģinājis savienot mūsdienas ar pagātni, bet iznākumā izveidojās kokteilis. Šī opera skatītājiem būtu labāk saprotama, ja tiktu saglabāta oriģinālā laikmeta versija, tas skatājiem rastu citu garīgo baudījumu nevis tādu kā televīzijas līmenī. Tas ir viens no mīnusiem režisora Andreja Žagara režijā. Vienīgais jauninājums ar ko A.Žagars ir centies šokēt, izcelties ir Katrīnas Lielās parādīšanās, kas bija ģērbta spilgti rozā peldkostīmā ar mis pasaules lentu un kroni galvā. Zināma simbolika jau tur slēpjas, bet šads atainojums drīzāk šķistu piemērots kādai izrādei Maskavas forštatē, nevis Nacionalaja Operā.
Gaismu efekti bija ļoti vienkārši, pārsvarā tie bija atbilstoši telpas apgaismojumam. Gaismu mākslinieks ļoti labi mācēja izcelt dziedātājus dramatiskākajos brīžos apkārt radot pelēcīgi zilganu vai zaļganu noskaņu un akcentējot galvenos personāžus ar balto prožektoru pistolēm. Vienu vienīgo reiz visā izrādē tika izmantoti spoži dzeltenie prožektori balles ainā, kas patiešām radīja salūta efektu. Interesanto gaismu salikuma izvēlē jāmin galvenais gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis.
Tērpi šajā izrādē praktiski bija tik pat dažādi un jocīgi cik iestudējums. Tas gan vairāk attiecas uz ļaužu pūļa apģērbu, kur puse atbilda pagātnes, puse mūsdienu ģērbšanās stilam. Galvenajiem personāžiem bija gaumīgi uzvalki, frakas un kleitas. Īpaši pievilcīga likās Lizas Baltā kleita balles ainā, par ko arī apsveicama kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. Vienīgi pašās beigās Hermaņa izvēlētais apģērbs-treniņtērps likās pārāk neiederīgs un novalkāts.
Scenogrāfa Aleksandra Orlova izvēlētās dekorācijas kopumā veidoja savdabīgu noskaņu. Lielās telpas sienas ar milzīgajiem logiem un durvīm radīja deju zāles iespaidu. Tomēr aiz logiem bija radīta īsta āra apgaismojums, varbūt ne visai veiksmīgs, bet interesants. Kā iespaidīgāko izrādes noformējumu var uzskatīt fotogrāfiju projicēšanu. Grāfienes jaunības bildes un īpaši balles kopfoto, kas pārtapa par lielisku papildinājumu viesu atainošanā.
Mūzika šajā izrādē bija visbaudāmākā, kuras dēļ bija vērts apmeklēt operu. Tā radīja skaistu un tai pat laikā dramatisku sajūtu, varēja sajust cik daudz sirdssāpju ir ielikts. Mūzika bija dziļi izjusta, kas radīja iespaidu par romantismu. Šo burvīgo mūziku panāca LNO orķestris ar diriģentu Andri Nelsonu.
Koris ļoti veiksmīgi papildināja galvenos varoņus ar patīkamām un dobjām balsīm.
Kopumā izrāde varēja būt daudz labāka un vieglāk baudāma, jo bija pārāk gara un izkliedēta tieši režijas ziņā, līdz ar to nogurdinoša. Tomēr neskatoties uz šim iestudējuma nepilnībām, un klasikas devalvāciju P. Čaikovska opera ir ļoti laba.