Bioloģiskais piesārņojums

Civilā aizsardzība

Bioloģiskais piesārņojums

LU ĢZZF Vides BSP

2.kursa studente

Alīna Čekstere

Imatr.nr. ac06017

BIOLOĢISKAIS PIESĀRŅOJUMS: ĢENĒTISKI MODIFICĒTIE ORGANISMI

Ievads

Mūsu modernajā pasaulē eksistē milzumdaudz draudu, kas ietekmē, pirmkārt, mūsu pašu dzīvi, otrkārt apdraudē dabu un tajā noritošos procesus, ka arī nākotnes cilvēku paaudzes. Jauievestām tehnoloģijām, gandrīz visās darbības nozares, ir savas negatīvas puses. Jo vairāk cilvēki cenšas pakļaut un izmainīt dabas likumus, jo vairāk rodas jaunu problēmu. Tādu globālo problēmu ierindās kā klimata izmaiņas, plūdi, vētras, ugunsgrēki, gaisa, augsnes, ūdens piesārņojumi utt., manuprāt, būtu ļoti li

i
ietderīgi pieskaitīt tādu cilvēku iejaukšanos dabā kā ģenētiskā iejaukšanās un pamatu izmaiņas dzīvos organismos. Protams, ir daudz piekritēju ģenētiski modificēto organismu izmantošanā un pavairošanā, taču es neesmu tam piekritēja, no civilās aizsardzības jomas domāju, ka vismaz cilvēkus jāinformē par to, kas tad tādi ir šie produkti un organismi, jāatspoguļo to + un -, un tad, lai cilvēki paši izlemj, cik lielu problēmu nākotnē varētu radīt šie jauninājumi. Tā kā cilvēki tāpāt kā bez skābekļa un ūdens, bez pārtikas nevar izdzīvot, tad, ja ti
i
iešām ģenētiski modificētie produkti ir bīstami, tad tuvākajā nākotnē, tā būs viena no prioritārajām katastrofām visā pasaulē.

ĢMO rakturojums

Ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) radīšanu un izmantošanu ir viena no visaktuālākajām mūsdienu vides problēmām. Zinātnieku uzskatos par ĢMO valda absolūta polarizācija. Vieni uzskata, ka

a
a ĢMO radīšanas tehnoloģijas iezīmē principiāli jaunu ēru biotehnoloģijā, pārtikas un rūpniecības izejvielu un zāļu ražošanā. Otri ir nobažījušies un brīdina par neparedzamajām sekām, ko ĢMO varētu radīt ekoloģiskajās sistēmās. Starp ĢMO tehnoloģiju atbalstītājiem ir bagātas biotehnoloģijas kompānijas, kas jau tagad no radītajiem produktiem gūst pasakainu peļņu. ĢMO pretinieki ir galvenokārt sabiedriskas organizācijas un daļa zinātnieku. Lai saskaņotu abu pušu intereses, politiskais risinājums šai problēmai tiek rasts starptautisku nolīgumu un valstu likumdošanas formā, kas pagaidām daļēji ierobežo ĢMO uzvaras gājienu pasaulē.

Dzīvo organismu uzbūvi, pazīmes un īpašības nosaka gēni – ģenētiskā informācija, kas tiek saņemta iedzimtības ceļā un ir iekodēta šūnu kodolu hromosomās esošajā DNS (dezoksiribonukleīnskābe) molekulās. DNS molekulu veido dubultspirāle, kas sastāv no 4 veidu elementiem – nukleotīdiem. To skaits un, līdz ar
r
r to kombināciju iespējas, ir milzīgas. Piemēram, cilvēka DNS sastāv no 3.1 miljardiem nukleotīdu. Katru aminoskābi kodē trīs nukleotīdu kombinācija – triplets. Katra veida olbaltumvielas molekulā ir specifisks aminoskābju sastāvs un secība, kas pilnībā atbilst gēnā iekodētajai informācijai. Olbaltumvielām ir vitāli svarīga nozīme dzīvo organismu eksistencē. Tās ietilpst dažādu šūnas struktūrvienību, audu un orgānu sastāvā, veido enzīmus, kas regulē bioķīmiskās reakcijas šūnā, hormonus, kas regulē visa organisma saskaņotu darbību, pigmentus, kas nosaka krāsojumu u. c.

Katram organismam normālai dzīvības procesu norisei nepieciešams li
i
iels skaits dažādu olbaltumvielu. Tādēļ arī gēnu skaits, kas tās nosaka, ir milzīgs. Cilvēka gēnu kopums, jeb genoms saskaņā ar ASV kompānijas Celera Genomics un Starptautiskā genoma konsorcija pētījumiem satur ap 30 000 gēnu, mušai ir 13 000, bet augiem (Arabidopsis) – 26 000 gēnu.

Visu gēnu kopumu, ko satur konkrētais organisms sauc par genotipu. Tā kā katra organisma genotipu veido tūkstošiem gēnu, to kombināciju iespējas populācijās ir praktiski neizsmeļamas, kā rezultātā katrs indivīds ir ģenētiski unikāls.

Ģenētiski modificēta organisma radīšanas tehnoloģija

Mūsdienu gēnu tehnoloģijas ļauj manipulēt ar organismu ģenētisko materiālu, veidojot ģenētiski modificētus organismus (ĢMO). Šo manipulāciju rezultātā gēni no viena organisma tiek implantēti cita organisma ģenētiskajā sistēmā, tādējādi izmainot šī organisma genomu un, līdz ar to, arī radikāli izmainot noteiktas īpašības. Veicot gēnu pārstādīšanu praktiski nav nozīmes tam, vai sugas ir vai nav radniecīgas. Var, piemēram, implantēt dzīvnieka vai baktērijas gēnus augiem vai otrādi.

Tradicionālās selekcijas rezultātā organismus ar tik radikāli izmainītām īpašībām praktiski radīt nav iespējams.

Ģenētiskās modifikācijas principi visās organismu grupās ir vienādi, atkarībā no konkrētā uzdevuma, atšķiras vienīgi šo organismu veidošanas tehnoloģiju metodikas detaļas. Ģenētiski modificēta organisma (ĢMO) radīšana notiek vairākos secīgos etapos. Vispirms no donororganisma šūnas tiek izolēts interesējošais gēns. Tas var kodēt olbaltumvielu, kas var palīdzēt receptororganismam kļūt izturīgam pret slimībām vai kaitēkļiem vai kļūt sausumizturīgam. Kā donororganisms var tikt izmantots gan dzīvnieks, baktērija vai cita augu suga. Kad gēns ir izolēts to nepieciešams ievadīt receptororganisma šūnā. Lai to paveiktu, izolēto gēnu pievieno plazmīdas gredzenam. Plazmīdas ir gredzenveida dubultas DNS molekulas, kas šūnā atrodas ārpus hromosomālās DNS un spēj patstāvīgi replicēties. Parasti plazmīdas ir sastopamas prokariotu – baktēriju šūnās, bet dažkārt arī eikariotu.

Tiklīdz DNS ir nokļuvusi šūnā, tā migrē uz šūnas kodolu, kur ģenētiskais materiāls tiek integrēts hromosomās.

Ģenētiski modificētās augu šūnas tad tiek audzētas speciālā kultūrā. Dažu mēnešu laikā kultūrā attīstās pilnīgi izveidojies augs, kura visas šūnas ir ģenētiski modificētas. Tālāk augus var pārstādīt augsnē, audzēt un pavairot.

Biotehnoloģijā izmantojamie ĢMO papildus tūkstošiem savu mantoto gēnu parasti satur:

vienu vai vairākus papildus gēnus, kuru darbībā ir ieinteresēti ĢMO veidotāji;

vienu marķiergēnu, kura klātbūtne atvieglo modificēto un nemodificēto šūnu atšķiršanu;

gēnu pārnesei un aktivitātei nepieciešamās DNS secības.

Baktērijās ap 10% genoma var veidoties ģenētiskās modifikācijas rezultātā, dzīvniekiem un augiem šīs modifikācijas skar ne vairāk kā genoma vienu desmittūkstošo daļu.

Ģenētiski modificēto organismu ieviešanas mērķis

ĢMO veidošanas galvenais mērķis ir radīt pret kaitēkļiem un slimībām, kā arī pret pārvadāšanu un ilgstošu uzglabāšanu izturīgas lauksaimniecības augu šķirnes, lopu šķirnes ar augstu produktivitāti, mikroorganismus, augus un dzīvniekus ar tādām īpašībām, kuras nosaka to īpašu vērtību medicīnā vai biotehnoloģijā. Veidojot ģenētiski modificētas augu šķirnes, selekcionāri parasti cenšas vienkāršot laukkopības tehnoloģiju, atvieglot pārstrādes vai uzglabāšanas tehnoloģiju, vai palielināt produkcijas uzturvērtību, piemēram, sekmējot vitamīnu sintēzi.

Mūsdienu lauksaimniecības attīstība arvien ir vērsta uz ražības paaugstināšanu. Šim nolūkam tiek izstrādātas jaunas zemkopības un lopkopības metodes, jaunas kultūraugu un lauksaimniecības dzīvnieku šķirnes. Tomēr galvenais ražas samazināšanās iemesls arvien ir bijuši kultūraugu kaitēkļi un slimības. To apkarošanai pasaulē plaši tiek pielietoti pesticīdi, kas nodara lielu ļaunumu videi un cilvēka veselībai. Lai izslēgtu pesticīdus un padarītu dabīgākus lauksaimniecības produktus, pasaulē, bet it īpaši Eiropā, ir uzsākta pāreja uz bioloģisko lauksaimniecību. Tomēr daudzi ekonomisti uzskata, ka bioloģiskā lauksaimniecība zemās ražības dēļ nekad nespēs nodrošināt pietiekamus pārtikas daudzumus, it īpaši jaunattīstības valstīs ar augstu dzimstību. Šajos apstākļos ne mazums zinātnieku kā vienīgo problēmas risinājumu saredz ĢMO ieviešanu lauksaimniecībā. Piemēram, saldajam kartupelim – batātei, ko plaši audzē Āfrikā, vīrusslimības rezultātā var būt pat līdz 80% ražas zudumi. Lai ierobežotu vīrusa izplatību, tiek apkaroti kukaiņi, kas šo vīrusu pārnēsā. Šim nolūkam tiek izmantoti milzīgi daudzumi videi un cilvēka veselībai kaitīgu pesticīdu. ĢMO tehnoloģija ir devusi iespēju izstrādāt pret vīrusu izturīgu batātu šķirni. Par nozīmīgu sasniegumu tiek uzskatīta ģenētiski modificētas papaijas izveidošana, kas ir izturīga pret Ringspot vīrusu. Mūsdienās visbiežāk sastopami sekojoši ģenētiski modificēti pārtikas augi: kukurūza, soja, rapsis, rīss un cukurbietes.

Kopumā pasaulē 2003. gadā komerciāli tiek audzēti 14 ģenētiski modificēti kultūraugi:

• tabaka;

• rapsis (trīs modificētas varietātes Topas 19/2, MS1 un RF2);

• soja;

• rīsi;

• kartupeļi;

• kokvilna;

• bietes;

• tomāti;

• neļķes (trīs modificētas varietātes);

• kukurūza (četras modificētas varietātes MON810, T25, Bt-176, Bt-11);

• cigoriņi;

• papaija;

• ķirbji;

• lini.

Taču izmēģinājumu stadijā atrodas vēl vairāk nekā 90 kultūraugu. Papildus izturībai pret kaitēkļiem, dažādiem modificētajiem kultūraugiem ir izveidotas arī citas īpašības, piemēram, sausumizturība, salcietība un izturība pret paaugstinātu sāļu saturu, augļu nogatavošanās laika izmaiņas, paildzināts ziedēšanas laiks, samazināts alergēnu daudzums putekšņos, pazemināts nikotīna saturs tabakā u. c.

Ģenētiski modificēti dzīvnieki pagaidām kalpo tikai laboratorijas pētījumiem. un izmēģinājumiem, taču perspektīvā tos ieviesīs arī lauksaimniecībā. Galvenie virzieni, kuros tiek veikti pētījumi, ir dzīvnieku augšanas stimulēšana, gaļas un piena sastāva uzlabošanai un dzīvnieku izturības palielināšanai pret slimībām. Viens no ģenētiski modificētiem dzīvniekiem, kura ieviešana varētu notikt visai drīz, ir ātraudzīgs lasis. Jaunā forma ir ekonomiski izdevīgāka, jo ātrāk aug, uz pusi samazinot audzēšanas izdevumus. 18 mēnešu vecumā ģenētiski modificētais lasis ir piecas reizes lielāks par saviem parastajiem sugas brāļiem. Viens gēns, kas ievietots Atlantijas lasī izstrādā augšanas hormonu, bet otrs gēns šo procesu vēl vairāk stimulē. Viena no būtiskām ģenētiski modificēto lašu īpašībām ir tā, ka tie dzīvo tikai vienā paaudzē, respektīvi, ir ģenētiski neauglīgi. Taču šo zivju ieviešana varētu radīt problēmas tām izkļūstot brīvībā un sakrustojoties ar dabiskās populācijas indivīdiem.

Ģenētiski modificēto organismu ieviešanas negatīvās sekas

Cilvēka tiešo iejaukšanos sugu genoma struktūrā nevar salīdzināt ar dabiskās izlases un pat ne ar selekcijas procesu, kura rezultātā cilvēks ir ieguvis visas līdz šim pasaulē pazīstamās augu un dzīvnieku šķirnes un mikroorganismu celmus. ĢMO pēc savām īpašībām radikāli atšķiras no radniecīgajiem organismiem, jo gēni ko ieguvis ĢMO nevar nokļūt organismā ar parastajām selekcijas metodēm. Selekcionārs atlasot augus vai dzīvniekus ar vēlamajām īpašībām būtība atlasa veselu saskaņotu gēnu arhitektūras kompleksu. Veidojot ĢMO, svešais gēns kā būvdetaļa tiek varmācīgi iespiests šajā struktūrā. Angļu ģenētiķi S. Golds (Gould) un R. Levontīns (Lewontin) norāda, ka ir nepareizi uzskatīt organisma genomu kā vienkāršu gēnu summu, kurā mēs varam pēc patikas ievadīt jaunus komponentus. Genoma struktūra drīzāk ir sarežģīta gēnu sistēma, kurā starp komponentiem pastāv dažādas mijiedarbības gluži kā ekosistēmā starp tās komponentiem – dzīvo organismu sugām. Tādēļ jebkura jauna komponenta iespiešana šajā sistēmā neizbēgami radīs neparedzamas izmaiņas visā genoma sistēmā. Gēnu manipulācijas var salīdzināt ar cilvēces līdzšinējo iejaukšanos ekoloģiskajās sistēmās, tai skaitā toksisko vielu lietošanu kaitēkļu apkarošanā, jaunu sugu introdukciju u. tml, kas no pirmā acu uzmetiena deva īslaicīgu pozitīvu ekonomisku efektu, bet ilglaicīgā perspektīvā noveda pie lieliem ekonomiskiem zaudējumiem un ekosistēmu degradācijas.

Argumentus pret ģenētiski modificētu augu lietošanu lauksaimniecībā var sadalīt vairākās grupās:

• iespējami neprognozējams kaitējums patērētāja veselībai;

• iespējami neprognozējams kaitējums videi;

• ekonomiska, sociāla un ētiska rakstura iebildumi.

Lai gan aktīva ĢMO radīšana un ieviešana lauksaimnieciskajā ražošanā sākusies samērā nesen, pasaulē jau uzkrājušies daudzu pētījumu dati, kas norāda uz potenciālajiem ĢMO draudiem dabai un cilvēka veselībai. Barojot laboratorijas žurkas ar ģenētiski modificētajiem kartupeļiem tām samazinājās vairāku iekšējo orgānu, tai skaitā smadzeņu svars, pavājinājās imūnsistēmas darbība. Citā pētījumā konstatēts, ka žurkām, kuru ēdienkartē dominēja ģenētiski modificēta kukurūza, salīdzinājumā ar žurkām, kas barotas ar tradicionālo barību, tika konstatēta daļēja nieru redukcija. Balstoties uz šo eksperimentu rezultātiem, daži pētnieki izsaka domu, ka toksīni, kas veidojas ģenētiski modificētajos kultūraugos, var būt kaitīgi cilvēka veselībai, patērējot tos uzturā. Krievu zinātniece I. Jermakova veikusi pētījumus par ģenētiski modificētas pārtikas ietekmi uz vēl nedzimušiem laboratorijas dzīvnieku pēcnācējiem. Viņa veica eksperimentu, kurā žurku mātīšu barībai pirms grūtniecības, grūtniecības laikā un pēcnācēju aprūpes laikā pievienoja ģenētiski modificētu sojas pupiņu miltus. Šī ģenētiski modificētā soja ir izturīgas pret pesticīdu „Roundup”. Kontroles žurku mātītēm ēdienkartē tika iekļauti sojas milti, kas nebija ģenētiski modificēta, bet vēl cita žurku mātīšu grupa vispār netika barota ar sojas miltiem. Eksperimenta rezultātā tika konstatēts, ka 36% no to žurku pēcnācējiem, kas tika barotas ar ģenētiski modificētu soju, piedzimstot svars bija mazāks par normu, salīdzinājumā ar 6% abu pārējo žurku mātīšu grupu pēcnācējiem. Tika konstatēts arī, ka 55,6% no ar ģenētiski modificēto soju baroto mātīšu pēcnācējiem aizgāja bojā trīs nedēļu laikā pēc piedzimšanas, salīdzinājumā ar 9% to žurku mātīšu pēcnācējiem, kas tika barotas ar normālu soju, un 6,8% to žurku pēcnācējiem, kuru ēdienkartē vispār netika iekļauta soja. Ņemot vērā daudzu cilvēka un žurku organismu bioķīmisko struktūru līdzību, šeit ir saskatāms ģenētiski modificētas pārtikas lietošanas risks grūtniecēm un jaundzimušajiem.

ĢMO nokļūstot dabas vidē un savairojoties, tiek izmainīts dabiskais sugas populācijas genofonds Pierādīts, ka pret herbicīdiem rezistentie gēni no ģenētiski modificētā eļļas rapša un cukurbiešu sējumiem ar apputeksnētājiem kukaiņiem pārceļo uz nezālēm – šo kultūraugu savvaļas radiniekiem – balandu un krustziežu dzimtas augiem. To putekšņi invadēja arī nemodificēta rapša sējumus, kas atradās 400 metru attālumā. Ģenētiski modificētās baktērijas ar plazmīdām var pārnest implantētos gēnus uz citām ģenētiski nemodificētām baktērijām un sēnēm, tādējādi radot neparedzamas sekas dabiskajās ekosistēmās

Visbiežāk izplatītais labības augu ģenētiskās modifikācijas mērķis ir radīt augus, kas būtu izturīgi pret kaitēkļiem, ievadot tajos gēnus, kas producē kukaiņiem kaitīgas vielas, jeb insekticīdus. Piemēram, augsnes baktērija Bacillus thuringensis satur gēnus, kas ražo olbaltumvielu, kas ir toksiska tauriņu un kožu kāpuriem. Ievadot šo gēnu baktērijās, kas parasti sastopamas uz kultūraugu lapām, var panākt to, ka kaitēkļi barošanās procesā, norijot šīs baktērijas, saindējas un iet bojā. Taču Bt gēnu var ievadīt arī tieši kultūraugā, tādējādi panākot, ka augs pats sevi aizsargā pret kaitēkļu uzbrukumiem. Kompānijas Monsanto pētniecības laboratorijās ir veikta attiecīgo B. thuringensis, jeb Bt gēnu ievadīšana lauksaimniecības kultūraugos, tai skaitā graudaugos, sojā, kokvilnā un kartupeļos, padarot šīs kultūras izturīgas pret kaitēkļiem. Taču tas nozīmē, ka, izmantojot šādus augus pārtikā, cilvēks arī ir spiests uzņemt tajos sintezētās kukaiņiem kaitīgās vielas. Datu par to ietekmi uz cilvēka organismu nav. Toties ir pierādīts, ka barojoties ar ģenētiski modificētajiem augiem iet bojā ne tikai kaitēkļi, bet arī citu sugu kukaiņi. Uzņemot ar barību ģenētiski modificētas Bt gēnu saturošas kukurūzas putekšņus, iet bojā monarhtauriņa Danaus plexippus kāpuri. Tai pat laikā pētījumi parādīja, ka augu kaitēkļi samērā ātri spēj adaptēties jaunajām rezistento šķirņu īpašībām gluži tāpat kā tie ar laiku kļūst rezistenti pret pesticīdiem.

Ir konstatēts, ka vairāk nekā ducis kaitīgo kukaiņu sugu ir jau kļuvušas rezistentas pret Bt gēna izstrādāto toksīnu. Lai atrisinātu šo problēmu pētnieki iesaka stādīt vienā laukā 20% augu, kas nav ģenētiski modificēti, panākot to, ka vairums kaitēkļu attīstās uz šiem augiem, tādējādi neiegūstot rezistenci. Otrs problēmas risinājums varētu būt divu veidu toksīnus producējošu gēnu ievietošana kultūraugā: ja viens toksīns kaitēkli nenogalina, tad to izdara otrs. Pasaulē cīņai ar nezālēm ļoti plaši tiek pielietots šīs pašas kompānijas radītais herbicīds “Roundup”. Lai šī herbicīda pielietošanā neciestu arī audzējamie kultūraugi, kompānija izstrādājusi ģenētiski modificētus augus, kas ir rezistenti pret minētā herbicīda iedarbību. Gēns, kas nodrošina šo izturību pret herbicīdu ir ņemts no augsnes baktērijas Agrobacterium sp. Kā šī gēna darbības rezultātā radītie ķīmiskie savienojumi ietekmē cilvēka organismu nav zināms. Toties ir dati, ka ģenētiski modificētu sojas pupiņu, kas iegūtas ievadot to genomā gēnu no Brazīlijas riekstiem, patērēšana uzturā izsaukusi alerģiskas reakcijas cilvēkiem, kuriem pret soju alerģija nekad nav bijusi.

Liellopu augšanas hormons ir dabiska viela, ko producē dzīvnieka organisms. Taču lai paātrinātu lopu augšanu Monsanto laboratorijās izveidots ģenētiski modificēts mikroorganisms, kuru izmantojot kā barības piedevu, augšanas hormona sintēze notiek ievērojami intensīvāk. Diemžēl govis, kas šādi tiek barotas, daudz vairāk cieš no tesmeņa iekaisuma, jeb mastīta. Tādēļ fermeri ir spiesti tām palielināt antibiotiku devas. Bet antibiotikas ar piena produktiem nonāk cilvēka uzturā, veicinot pret šīm ārstniecības vielām rezistentu cilvēkam patogēno baktēriju populāciju attīstību.

Ģenētiski modificēto organismu izplatīšanas un izmantošanas noteikumi

Apzinoties ĢMO nekontrolētas izplatīšanas bīstamību, draudus bioloģiskajai daudzveidībai un cilvēka veselībai 2000. gadā Kartahenā sanāca starptautiska konference, kur piedalījās 134 valstis un kuras rezultātā tapa Bioloģiskās drošības protokols (Cartagena Protocol on Biosafety), ko galarezultātā parakstīja 103 valstis. Šis protokols stājās spēkā 2003. gadā un ir pirmais starptautiskais līgums, kas regulē ĢMO izmantošanu un izplatīšanu. Valstis, kas parakstījušas šo protokolu apņemas novērst ĢMO nekontrolētu pārrobežu izplatīšanu. No lielākajām pasaules valstīm to nav parakstījušas tikai ASV un Kanāda.

ASV ir gandrīz vienīgā valsts, kas plaši reklamē un neierobežoti izmanto GMO lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā. Šeit netiek marķēti produkti, kas ražoti izmantojot ĢMO. Tā piemēram 2000. gadā šajā valstī 35% no visām graudaugu kultūrām, puse no eļļas rapša sējumiem un puse no kokvilnas stādījumiem bija ģenētiski modificētas. Kompānijas Monsanto ražoto ģenētiski modificēto soju plaši lieto uzturā amerikāņi. Šīs valsts vides aizstāvji uzskata, ka līdz šim pasaulē iegūto pētījumu rezultāti liecina, ka ĢMO plašas izmantošanas draudi ir ļoti nopietni. Amerikas Vides Medicīnas akadēmija lūgusi ASV Nacionālo veselības institūtu finansiāli atbalstīt neatkarīgu pētījumu turpināšanu par ĢMO ietekmi uz cilvēka veselību.

Eiropas valstu sākotnējā atturīgā nostāja pret ĢMO nebija pa prātam ASV lielajām biotehnoloģiju un pārtikas ražošanas kompānijām. Tādēļ ASV izdarīja spiedienu un ES caur Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Pašreiz ES ir ievērojami mīkstinājusi savu sākotnējo nostāju pret ĢMO. Tika pieņemta regula “Par ģenētiski modificēto organismu pārrobežu pārvietošanu”, kas regulē ĢMO eksportu uz trešajām valstīm, nosaka vienotu informācijas sistēmas izveidi par šādām darbībām un nodrošina ES likumdošanas atbilstību Kartahenas protokola prasībām.

Tomēr pagaidām ES ir tiesības piemērot savas likumdošanas prasības attiecībā uz ĢMO pārvietošanu tās iekšējā tirgū. Dalībvalstis attiecīgi saskaņo savu likumdošanu ar Kartahenas protokolu un ES direktīvas prasībām. 2003. gada EK izstrādāja ieteikumus ģenētiski modificētu kultūru audzēšanai blakus ģenētiski nemodificētām kultūrām, tā, lai nejaušs abu kultūru sajaukums neizraisītu nelabvēlīgas ekonomiskas sekas. Balstoties uz šiem ieteikumiem, dalībvalstīm līdz 2008. gadam jāizstrādā praktiskas rekomendācijas tehniskās nošķiršanas pasākumiem katrai konkrētai kultūrai, jo audzēšanas apstākļi dažādās valstīs ir atšķirīgi. Pasākumiem jābūt zinātniski pamatotiem, bet nevajadzētu aizliegt ĢM kultūru audzēšanu kopumā.

Līdzšinējā pieredze ĢM kultūru audzēšanā Eiropas Savienībā ir niecīga. Komerciāli tiek ražoti tikai divi šādas kukurūzas veidi. Spānijā 2004. gadā ģenētiski modificēta kukurūza tika audzēta 58 000 ha platībā, kas ir līdzvērtīgi aptuveni 12 procentiem no kopējās Spānijas kukurūzas ražošanas. Citās valstīs šis apjoms nepārsniedz dažus simtus hektāru.

Latvija pievienojās Kartahenas protokolam 2004. gadā un pēc Latvijas Pārtikas centra iniciatīvas uzsāka darbu pie Bioloģiskās drošības infrastruktūras izveidošanas valstī. Latvijā pieņemti MK noteikumi par ĢMO izmantošanu un tās pārraudzību. Lai patērētāji precīzi zinātu, ko pērk, ES ir izstrādājusi ĢMO marķējuma un izsekošanas sistēmu. Jāizstrādā arī nošķiršanas pasākumi, lai nejauša ĢMO klātbūtne tradicionālajos vai organiskajos produktos nepārsniegtu ES tiesību aktos noteiktos ierobežojumus.

Izmantota literatūra

http://www.gmo.ru/

http://en.wikipedia.org/wiki/Genetically_modified_food

http://www.ornl.gov/sci/techresources/Human_Genome/elsi/gmfood.shtml

http://www.csa.com/discoveryguides/gmfood/overview.php

http://www.cqs.com/50harm.htm

http://www.zm.gov.lv/

Leave a Comment