Bizantijas reliģija un pasaules uzskats.
Svarīgākie termini: pareizticība, konservatīvisms(naidīgums pret jauno),iracionālisms(filozofijas virziens),postulāts(prasība),monarhija(valsts vara pieder vienam cilvēkam),orators(runasvīrs),hierarhi,dogma(uzskats), ikonoklasti(kristieši, kuri vēlējās aizliegt ikonu pielūgšanu),ortodoksija(pareizticība),patriarhs(augstākā garīgā amatpersona baznīcā),liturģija(publiska lūgšana).
Valdošā reliģija-pareizticība (viens no galvenajiem kristietības novirzieniem, kas izveidojās baznīcai sašķeļoties).
Pareizticīgā baznīca apvieno tos kristietības pārstāvjus, kuri pieder pie viena no senākajiem kristietības atzariem. Parasti šīs baznīcas vēsturi skaita kopš 4.gadsimta, kaut arī paši pareizticīgie uzskata sevi par baznīcas patiesiem mantiniekiem, kuru dibinājis Jēzus Kristus.
Viens universāls un pilnīgs Dievs centrā. Dievs ir ārpus un pāri pasaulei eksistējošs. Imperators-Dieva vietnieks zemes virsū. Vienota un spēcīga reliģija ir tautu vienojošs elements. Baznīcai, valstij un impērijai jābūt vienotām (pareizticīga baznīca un pareizticīgs imperators). Neierobežota kristīgā monarhija. Reliģijā svarīgs kults-tajā saskatīja dievišķā savienošanos ar cilvēkiem. Visvairāk rūpēja ticība. Pareizticības centrālā figūra mūks-vientuļnieks.
4.gadsimta sākumā –mūku kustības attīstība. Garīdzniecība attālinās no vienkāršās tautas ar savu izglītotību un arī sabiedrisko stāvokli, tāpēc daudzi negarīdznieki, kuriem ir augstas garīgās prasības dodas tuksnesī, lai tur dzīvojot, ļoti pieticīgos apstākļos, vientulībā meklētu satikšanos ar Dievu, pēc tā parauga, ka tuksnesī 40 dienas un naktis pavadījis Jēzus Kristus.
Baznīca-viena no valsts aparāta sastāvdaļām, tās ideoloģijā izpaudās konservatīvisms, iracionālisms un misticisms, kā arī grieķu filozofijas un austrumu reliģiju ietekmes. Baznīcas dzīvē imperatora vara bija ievērojama-garīdznieki valdniekus nereti uzskatīja par ”Dievam līdzīgiem”.
Kopš 4.gadsimta ortodoksālo baznīcu kā valsts institūciju vadīja Bizantijas imperators. Garīgos jautājumus noteica 4 patriarhi-Aleksandrijas,Antiohijas,Konstantinopoles un Jeruzalemes bīskapi.
Ortodoksijas teoloģiskais pamats ir 7 vispārēju Baznīcas koncilu lēmumi. Svarīgākais no tiem – Ticības apliecinājuma teksts.
Baznīcas mācību avoti-Svētie raksti, Baznīcas tradīcija un liturģija, kuras noteikumus ir izveidojis Jānis Zeltamute. Par ticības avotiem atzina Svētos Rakstus un tradīcijas, senos liturģiskos tekstus un baznīcas tēvu sacerējumus.
Bizantijas impērijas laikā tika izstrādāti visi pareizticīgās reliģijas pamatprincipi un postulāti, kas prasīja pilnīgu uzticību baznīcai, regulāras un biežas lūgšanas un dievnama apmeklējumus, piedalīšanos reliģiskajos rituālos.
Ikonoklastu nemieri. Kustības aizsācējs Leons Izaurietis un viņa dēls Konstantīns V. Tēlu pielūgšanu Ikonoklasti uzskatīja par pagānisma pazīmi. Ikonoklasti pēc gadsimtu ilgajiem nemieriem tā arī neko nepanāca un svētbildes varēja pielūgt.
Bizantiešu teologi grēku skaidroja ar nezināšanu un ticēja, ka pestīšanu iespējams rast caur apgaismotību
Pareizticīgās baznīcas sludinātājs Jānis Zeltamute (350-407)-izcils orators.
Baznīcas rituālos liela nozīme bija arī vietējām tradīcijām(par to rūpējās baznīcas tēvi). Izvirzījās garīgā elite- hierarhi, svētās varas pārstāvji, pareizticīgie teologi, garīdznieki un mūki. Izstrādāja īpašas dogmas, piem. – baznīca atzina, ka Svētais gars nāk tikai no Dieva (pretēji rietumu baznīcas uzkatiem)
Reliģija vairāk orientēta uz indivīdu-cilvēks savu dvēseli varēja glābt caur lūgšanām (viņš pats vērsās pie dieva ar lūgšanām).
Bizantijas baznīca visos tās pastāvēšanas laikos bijusi pakļauta centrālajai varai-imperatoram, kļūstot par tā galveno balstu.Austrumu kristietība tika kultivēta zināma pasivitāte un misticisms, ar ko tā, no Rietumu kristīgajām strāvām manāmi atšķiras vēl šobaltdien.
Izmantotā literatūra:
1. Ligita Zitāne, ”Viduslaiki un renesanse”, 2002.g,Raka
2. ”Pasaules reliģijas”, Zvaigzne ABC, 1994
3. L.G.Taivans,E.Taivāne, ”Reliģiju vēsture”, Raka, 2003
4. F.Ralfs,R.Lerners,S.Mičens,E.M.Berns, ”Pasaules civilizācijas”, Raka, 1999