Brīnumpasaka kā dvēseles valoda

Brīnumpasaka kā dvēseles valoda
Ievads
Šķiet, apzināta pasaku vākšana un pētīšana aizsākusies tikai ap 18., 19. gs., un kā pirmos var minēt pasaules slavenos pasaku vācējus brāļus Grimmus, lai gan jau M. Luters bija pamanījis pasaku lielo nozīmi cilvēkam un gribēja jau tad pasakas apkopot grāmatā. Taču daudzi tā laika domātāji uzskatīja, ka pasakas jāprot stāstīt bērnu māmiņām un tās tāpat mutvārdos tiks pārmantotas, tām nevajag būt obligāti pierakstītām[Šmits 1922, 18]. Šķiet zināma taisnība bija arī šādai versijai, jo pasakas mantošana, tās transformācijas ir kolektīvās dvēseles dabīgs process, kuram pateicoties pasakas tiek ietērptas attiecīgā laikmeta valodā, tādā veidā saprotamāk uzrunā attiecīgo paaudzi. Taču, šeit jāizšķir divi nozīmīgi faktori: pirmām kārtām, pasaku sākotnēja pierakstīšana būtu izdevīga mūsdienu zinātnēm dažādu iemeslu dēļ un otrām kārtām, pasaku pierakstīšana dod mums iespēju šodien runāt par tām kā par dvēseles valodu, t.i., šodien, kad pasaku mantošana mutiski lielākajā sabiedrības daļā tikpat kā neeksistē, tās apkopošana un pierakstīšana ir vitāli nepieciešama. Jo mūsdienu cilvēks, viņa vārdiem izsakoties, ir tā aizņemts, ka tādām muļķīgām lietām nepievērš nekādu vērību. Tāpēc laikmetā, kad cilvēks tik ļoti tālu atrodas no dvēseles spārna, zinātnes lielais uzdevums būtu sagatavot materiālu racionālajam cilvēkam, kas varētu tikt pieņemts tam saprotamā valodā, lai pēdējais racionāli saprastu dvēseles svarīgo funkciju cilvēka dzīvē. Tā vien šķiet, ka masu psihozes, pasaules kari, popkultūra u.tml. lietas, kas neapšaubāmi parāda dvēseles protestu mūsdienu cilvēka vienpusīgajai nostājai, nespēj mainīt tā vienpusīgi racionālo pozīciju, pat neskatoties, ka visas šīs iepriekš minētās dvēseles izpausmes acīmredzami ir iracionālas dabas. Liekas, tādi fakti mūsdienu vienpusīgajam prātam, aizslīd kaut kur garām, viņa šaurajam redzeslokam. Šie fakti mudina steigties zinātnēm, kuras pēta cilvēka dvēseli, sniegt atbildi cilvēkam par viņa dvēseli. Viena no šīm zinātnēm ir dzīļu psiholoģija, kas cilvēku dvēseliskos procesus skaidro ar bezapziņas iracionālo raksturu un tās darbību ārpus telpas un laika[Франс 2004, 22; Юнг 2004, 311- 312; Хардинг 2003, 31]. Pie šīs tēmas mēs atgriezīsimies vēlāk un apskatīsim to dziļāk, taču vispirms ieskatīsimies pasakas pētniecības vēsturē, lai ieraudzītu tās tuvo saikni ar dvēseli.
Pasaku pētniecība
Sākoties pasaku pētniecībai, kļuva skaidrs, ka šī priekšmeta izpētei pievērsīsies dažādas zinātnes nozares, tādējādi veidojot daudz un dažādus viedokļus par pasakas izcelšanos, nozīmi un mantošanu. Pasaku pētniecībai pievērsās gan vēsturnieki, gan valodnieki, gan antropologi, gan mitoloģijas pētnieki. Katrs mēģināja pasakas skaidrot no savas pozīcijas, kā rezultātā radās domstarpības gan par to, vai pasaka cēlusies no mīta vai otrādi, gan par pasakas vispārējo etioloģiju, gan par pasaku izplatību un matošanu[Šmits 1925, 19 – 26; Франс 2004, 30 – 42; Толкин 1992,194 – 207].
Arī pie mums Latvijā jau 18., 19. gs. sastopami pasaku pētnieki – sākotnēji Vecais Stenders, tad Fricis Brīvzemnieks, Ansis Lerchis – Puškaitis un, visbeidzot, Pēteris Šmits, kas apkopo latviešu tautas pasakas un teikas pēc Antti Aarne pasaku iedalījuma un izdod tās 15 sējumos. Jāpiebilst, ka P. Šmits īpašu uzmanību veltīja tā saucamajām burvību pasakām jeb īstajām pasakām. Tajā laikā pētniekiem bija vēl neatrisināts jautājums…kāpēc līdzīgas pasakas ir sastopamas pie mums kaimiņos, Eiropā un pat visā pasaulē? Tad nu atbilstoši katrai zinātnes pieejai radās dažādas, šī fakta, izskaidrojuma versijas – viena no tām, pat kādu laiku guva atzinību, norādīdama, ka visas pasakas ceļojušas no Indijas, skaidrojot un pierādot to ar pirmajiem reģistriem un valodas sakarībām[Šmits 1925, 19].
Tas, kādā izmisumā atradās mūsu pētnieki, ilustrē 19. gs. pasaku pētnieka Friča Brīvzemnieka, pasaku aprakstošs, citāts: „Mūsu tautas pasakām, tāpat kā mūsu tautas dziesmām, nav zināma sacerētāja, sadomotāja… Bet ka arī mūsu tautas pasakām un tautas dziesmām sacerētāji bijuši, tas gan domājams, tikai visa tauta pieņēmusi, uzglabājusi no viņiem to, kas tiem izdevies sadomāt īstenā tautas garā. Viss cits nogrimis aizmirstības jūŗā… Tāpat kā straujš ūdens nograuzis cieto akmeni jauki gludenu, tāpat arī paaudžu paaudzēm, ilgos laikmetos, tauta pati vēl piedomā klāt sacerējumam, gludina un izloka to tā, kā tas pilnīgi tautai pa prātam, ka tas pilnīgi tāds, kādu tauta saprot, kāds tai patīk un īsteni der. Tādu tautas piedarbu jeb pārgrozījumus apceŗot, var jau arī īsti sacīt, ka mūsu vecās tautas pasakas, tautas dziesmas un c. iraid visas tautas sacerējums, visas tautas sadomājums, ir vārda jo pilnīgākajā ziņā tautas manta. Nav labu „tautas” pasaku daļu var sacīt pat vēl vairāk. Dažas pasakas atron vienādas pie daudzām tautām, īpaši pie radu tautām. Tā par piem. dažas latviešu tautas pasakas stāsta arī krievos vai arī somu tautās, citas skandināviešos vai vāciešos. Kā nu lai izskaidro šo vienādību? Vai nu tā, ka vienādas pasakas ienestas no vienas tautas otrā, tāpat kā vējš aiznes dažādu stādu sēklu no vienas zemes otrā, kur tā ieviršas, ieviešas un citā gaisā dažkārt jau arī vairāk vai mazāk izviršas? Vai arī tā, ka radu tautās, kas tagad stipri šķirtas ar savu valodu, ieražām, ar jūŗām un kalniem, – ka rada tautas senu-senos, vecu-vecos laikos dzīvojušas kopā kā viena tauta, kas runājusi vienu valodu, sacerējusi un sastādījusi vienādas pasakas? Gaidīsim, kamēr jaunlaiku zinātne teiks mums skaidru gala vārdu šajā lietā.”[Šmits 1925, 15 -16]
Iedziļinoties šī citāta izteiktajā saturā, mēs varam secināt, ka Brīvzemnieks intuitīvi uztaustīja cilvēka dvēseli pasakās, kurās „ieplūst” viss, kas dvēselei nepieciešams un atgrūsts, kas tai nav vajadzīgs, tādējādi norādot uz šī fenomena kolektīvo iedabu, kas nerēķinās ar viena cilvēka mākslīgo izdomājumu. Tāpat viņš piemin sen-seno un vecveco senču stāvokli, kas saskan gan ar daudziem pasaules mītiem un Bībeles rakstu par Bābeles torni, kad visi pasaules cilvēki runāja vienā valodā, tādējādi pietuvinot mūs dvēseles zinātnieku atziņai par universālo simbolu valodu un kolektīvās bezapziņas eksistēšanu. Taču, nespēdams savilkt paralēles ar tā laika zinātnes atziņām, viņš šo jautājumu uztic nākotnei.
Un tiešām, jaunajam pasaku pētniekam Pēterim Šmitam izdodas dzīvot laikmetā, kad daudzās pasaku teorijas pamazām tiek sintezētas, pateicoties antropologu, psihologu, mitoloģijas pētnieku u.c. nozaru pārstāvju atklājumiem. Un šajā, joprojām daudzpusīgi orientētajā jomā, dod iespēju P. Šmitam būvēt zelta vidusceļu – pieņemot, ka pasakas universālā daba jeb forma skaidro līdzīgo pasaku motīvu eksistēšanu visās pasaules vietās, kas acīmredzami liecina par kādu a priori vienādu domāšanas veidu jeb vienādiem priekšstatiem un to tipiskajām izpausmēm. Taču, neraugoties uz šo pārliecību, P. Šmits nenoliedz pasaku migrāciju, kam piešķir tikpat lielu lomu, paskaidrojot – ja pasaka divās dažādās vietās ir līdzīga gan pēc satura, gan pēc formas, tad nav ilgi jādomā, lai secinātu, ka tā ir pārņemta.
Šķiet, esam jau pietiekami tuvu pietuvojušies mums interesējušai tēmai, taču nedaudz vēl komentēšu P. Šmita uzskatus, izgaismojot atsevišķas lietas, lai labāk mums veidotos veseluma priekšstats par pasaku dabu. Iepriekš jau tiku pieminējis, ka Šmits īpašu uzmanību velta, tā saucamajām burvību jeb īstajām pasakām. Tas droši vien ne jau tāpēc, ka citas viņam liktos nenozīmīgākas vai mazāk izteiktu tautas vērtības, bet gan tāpēc, ka tieši šīs ir tās pasakas, kuras sastopamas visā pasaulē, tā sakot, vienā valodā, bet tajā pašā laikā daudzās valodās. Runājot par valodām, es apzināti pielaidu loģikas kļūdu, lai uzsvērtu pretstatu eksistēšanu un vienlaikus uzsvērtu tās sintēzes nepieciešamību. Turpmāk, pirmo apzīmēšu ar formu, bet otro ar saturu, vai skaidrāk izsakoties – pirmā valoda ir simbolu valoda, otrā ir prāta valoda. Tātad, burvību pasakām piemīt spēcīgāks valdzinājums un vilinājums kā tas ir citām pasakām, lai gan šo robežu nevar strigti novilkt. Vēl joprojām mazi bērni, pusaudži un pat pieaugušie (ja tie nav pārāk „pieauguši”), saskaroties ar pasaku, izjūt tās burvīgo valdzinājumu, nemanāmi identificējas ar varoņiem un pārdzīvo tās noslēpumainos motīvus, kuros sastopami pūķi, raganas, velni, elfi, fejas, runājoši priekšmeti un īsti varoņi. Tas viss notiek tik ļoti dabīgi un bez nekādas kritikas it kā vēl šobaltdien eksistētu šie pasaku tēli. Un tieši tas ir viens no spēcīgākajiem pierādījumiem, ka pasaku motīvi, tēli eksistē mūsos un uzrunā mūs vienā valodā, proti, dvēseles valodā. Šis pārdzīvojums nenāk no mūsu šīs dzīves laikā iegūtās pieredzes – tas nav saistāms tikai ar tagadējās objektīvās realitātes iegūto pieredzi, psiholoģiski izsakoties, tas nav tīri individuāls šīs dzīves iegūts asociācijas komplekss, kas izsauc tikai ar asociācijām saistītu pārdzīvojumu. Šāds pārdzīvojums, protams, netiks pārdzīvots bez individuālas pieredzes uztvērumiem, bet iespējamu pārdzīvot šo materiālu nosaka jau iepriekš noteikta struktūra(sk. zemāk – arhetipi un kolektīva bezapziņa). Pasakas mūs uzrunā caur kaut ko pārpersonisku, atļaušos arī teikt, caur kaut ko dievišķu, caur kaut ko tādu kas ir ārpus individuālā un ietver sevī kolektīvo pārdzīvojumu, t.i., pārdzīvojums, kas veidojies ilgi pirms cilvēki pratuši sarunāties prāta valodas veidā. Šie pārdzīvojumi tad ir formējuši cilvēka dvēseli un cilvēkam piedzimstot šī dvēsele nāk līdzi pirms jebkādas citas pieredzes. Ne velti pirmatnējie cilvēki visās pasaules malās bija pārliecināti par cilvēka dvēseles eksistēšanu. To arī varam novērot mūsdienās pie primitīvajām tautām, kuras diez vai par tādām var uzskatīt. Domājams, jūs nekādi nepārliecinātu viņu par dvēseles neeksistēšanu, jo viņš to skaidri jūt un labi zina tās stipro iedarbības spēku uz viņa dzīvi – viņš zina, ka ļaunie gari neliks viņu mierā, ja nepakļausies šai iekšējai, jau Dieva gribas noteiktai kārtībai, to viņš jūt pateicoties savas apziņas zemajai diferenciācijai. Atšķirība starp mūsdienu cilvēku un primitīvo cilvēku ir vai nu liela, skatoties no dvēseles pozīcijas, vai nu nekāda, skatoties no mūsdienas cilvēka pozīcijas. Pirmajā gadījumā ir pārāka, jo primitīvais cilvēks dzīvo tuvāk pretstatu savienībai, t. i., dvēseliskās norises nav svešas viņa apziņai, kamēr mūsdienu cilvēks tās noliedz, lai gan noliedz, ļaunie dēmoni turpina dod par to zināt visādos nešpetnos veidos – masveida slepkavībās pasaules karos, dažādās psihiskās slimībās, psihozēs, kā arī neirotiskas dzīves veidā. Otrajā gadījumā mūsdienu cilvēks nekur savā attīstībā tālu nav ticis – zinātnes un tehnikas attīstība ir uz dvēseles spārna rēķina, tad arī pēdējo noliedzot, slimīgi tik tiecas pēc disharmonijas un nāves.
Brīnumpasakas specifika
Atgriežoties pie iepriekš aizskartās tēmas, par burvību pasaku izdalīšanu no pārējām, mēs pietuvosimies ļoti tuvu psiholoģijas un filosofijas tēmai par pasaku kā dvēseles valodu. Mēģinot parādīt vispārējās atšķirības starp burvību pasakām un pārējām, pie kurām galvenokārt pieskaitāmas dažādas dabas parādības skaidrojošās pasakas, vai izcelsmes teikas, jānorāda uz tās atšķirību abstrakcijas vai konkretizācijas ziņā. Burvību pasakas pēc savas dabas ir nekonkrētākas, tām raksturīga ir tendence, kas raksturo notikumu un varoņu atrautību no laika un telpas[Франц 2004, 32-33,45; Šmits 1925, 32]. Tāpēc pasakas iesākas ar līdzīgiem vārdiem – Reiz kādā karaļvalstī…, Sen senos laikos, kad vēl dievi dzīvoja ar cilvēkiem…, Tālu, tālu prom, pie pasaules robežas…, Aiz deviņiem kalniem un deviņām jūrām dzīvoja…, tāpat pasakām raksturīga parādība ir varoņu deindividualizācija, t.i., personāži netiek konkrēti apzīmēti – Reiz kāds gans, kāds kungs, princis, karalis u. tml. vai arī tiek lietots vārds, kas bieži sastopams, kas tad arī norāda uz dvēseles esamību ārpus laika un telpas un uz tās dievišķo pārpersonisko dabu. Runājot par pasakām, kurās parādās konkrēti nosaukumi, vietas, piemēram, teikas par vietas izcelšanos, tās tiek tuvinātas prāta sfērai jeb konkretizētas atsevišķās tautas, nācijas specifikai, kas tad arī pauž savu unikalitāti, tautas identitāti u. tml. Tāpēc nedrīkst nenovērtēt par tikpat svarīgām šīs pasakas. Un izskatās, ka Pēteris Šmits, gluži kā mēs, ir pievērsis lielāku uzmanību burvību pasakām tikai tāpēc, ka tajās spilgtāk izpaužas cilvēka dvēseles vispārējā, universālā daba. Tā kā šī daļa salīdzinot ar pēdējo ir krietni senāka un ilgāk formējusies, tad tās ietekme uz cilvēka dzīvi atstāj lielāku nozīmi un arī pārdzīvojums saskaroties ar šādu pasaku ieņems vispārējo bezapziņas motīvu izpausmes formu. Atgriežoties atkal, pie P. Šmita teiktā, par pasakas pārņemšanu no citas tautas pēc satura un formas principa, jābrīdina, ka burvību pasakās tāda sakritība varētu eksistēt, jo neskatoties uz motīvu kopējo dabu, tām piemīt arī tēlu pirmatnējā daba jeb pirmtēli, kas arī visiem cilvēkiem ir vienādi. Tādējādi, salīdzinot tāda veida pasakas jāņem vērā pirmkārt pasakas veidu – ja tā nav burvību, tad pamats bažām ir, taču, ja tā ir burvību, tad jābūt uzmanīgākiem ar apgalvojumiem. Šādos gadījumos, pie vienādu motīvu gadījuma, ir iespējams, ka tēli tiek lietoti pamatojoties uz mantoto arhaisko simbolu slāni, taču, ja, piemēram, tēls atbilstoši vispārējam motīvam ir lietots saskaņā ar noteiktas nācijas tradīcijām, tad gan mums būs visas tiesības domāt par tās neatbilstību mūsējai. Šādā gadījumā tiek mainīts saturs, nevis forma. Pieskaroties nedaudz filosofijai, kurā nejūtos vēl drošs, varētu pasakas vai dvēseles motīvus apzīmēt kā semantiku jeb noteikumus, taču saturu par eksistenciālo pārdzīvojumu, kas ir veids kādā šī semantika tiek pārdzīvota katras cilts, tautas, indivīda un nācijas ietvaros. Šīs formas var aizpildīt jebkā – tās aizpilda tautas ar sev tuvām zīmēm, asociācijām un tādējādi atrodas tuvāk individuālā pārdzīvojumam. Tikai šo divu ietvaros mēs varam izjust dvēseli!
Pasaka vai mīts?
Runājot par pasakām, esam nonākuši līdz diezgan svarīgam un karstam punktam, ko mūsdienu zinātnieki vēl nav līdz galam atrisinājuši. Un, precīzāk izsakoties, tas ir jautājums: vai pasaka ir cēlusies no mīta, vai mīts no pasakas? Šķiet, daudzi pasaku, arī mitoloģijas pētnieki atzīst, ka pasakas ir cēlušās no mītiem, tās ir mītu sava veida blāva atblāzma, arī mitoloģijas enciklopēdijā šādu traktējumu atradu[Mitoloģijas enciklopēdija 1994, 266]. Gluži pretējs viedoklis ir K. G. Junga sekotājai, pasaku psiholoģijas pamatlicējai Marijai Luisai fon Fransai, izprotot to sekojošā veidā: „Man liekas, ka burvju pasaka ir līdzīga jūrai, bet sāgas un mīti ir līdzīgi viļņiem tās virspusē: pasaka reiz „paceļas”, lai kļūtu par mītu, tad atkal „nolaižas” atkal pārvērstos par burvību pasaku. …burvību pasakas kā spogulī atspoguļo visvienkāršāko, bet ar to pašu arī visbāziskāko psihiskā struktūru, tās skeleta pamatu.”[Франц 2004, 32] Mēģinot izprast abas pozīcijas, jāapskata domas attīstība. Tātad, pirmie domādami, ka mīti rodas saskaroties ar kaut ko konkrētu velk paralēles, ka pirmatnējie cilvēki mēģina izskaidrot konkrētas dabas parādības ar dažādiem izdomātiem mītiem un pasakas ir šīs konkrētās parādības abstrakcija vai kaut kas līdzīgs jūras sagrauztajam akmenim, kas kļuvis apaļš. Otra versija vēsta, ka pasakas ir pēdējā izejas materiāls, jo tai ir abstrakta forma, tātad arhaiskāka forma. Varbūt es iekritīšu, varbūt jau esmu iekritis vienpusībā, taču šeit redzu loģisku saikni, kas norāda uz pēdējās versijas virsroku. Man negribētos piekrist, ka mīts bija pirmais realitātes uztvērums un skaidrojums pirmatnējam cilvēkam. Lai šis cilvēks spētu veidot kādu veselumu, t. i., mītu apzināti, tas viņam no sākuma jāizjūt neapzināti, jo tikai tādā gadījumā var veidoties veselums – sākumā no atsevišķa pretstatu uztvēruma, atšķiršanas, bet tad no neapzinātas tieksmes tos apvienot, kas katrā ziņā ir vēl abstraktāks un atrodas tuvāk pasakai. Tāpēc pievienošos fon Frans uzskatam un apgalvošu, ka pasakā ir sastopama sākotnējā pretstatu tēlu uztvērumu summa un to tendence uz šo pretstatu savienošanos. Taču, pieslienoties šim skatupunktam ir jāprecizē pasakas izpratne. Pirmām kārtām, šeit tiek runāts par burvību pasakām, norādot, ka tā(burvību pasaka) ir pirmā pasaku forma. Otrām kārtām, pasaka šeit domāta plašākā mērogā, t.i., tā ir tuvāk psiholoģiskajai izpratnei, kā mūsdienu izpratnei. Arhetipu psiholoģijas robežās brīnumpasaku forma eksistē vēl pirms mīta un rituāla – tā ir šo pēdējo rašanās iemesls. Protams, šāda izpratne ir krietni attālināta no mūsdienu pasaku izpratnes, jo šajā gadījumā mēs runājam par neapzinātu izpausmi. Piemēram, pirmatnējā ciltī rituāla sākotnējā rašanās ir priestera, šamaņa vai cilts vecākā rokās. Šis atbildīgais cilvēks liktenīgā brīdī(piemēram, cilts kurnēšanas gadījumā) redz vīziju, sapni, fantāziju vai līdzīgu bezapziņas produktu, kurā dievi parāda veidu kādā iespējams atgūt līdzsvaru. Tālāk tas tiek paziņots visai ciltij, kuras kolektīvā bezapziņa jau ilgi bija gaidījusi šo brīdi un rituāls tiek pieņemts bez kritikas un tas patiesi uzlabo cilts labklājību. Tātad, visi cilts iemītnieki jau iepriekš bija gaidījuši šīs tukšās formas aizpildīšanu ar tai pieņemamu saturu un velkot paralēles ar mums aktuālo jautājumu, varam apgalvot, ka brīnumpasaku motīvi izpaudās vēl pirms mītiem, jo tās ir ciešā saiknē ar kolektīvās bezapziņas izpausmēm un tās abstrakto dabu, piebilstot – gan mīts, gan pasaka ir no viena materiāla, taču pasakas ir arhaiskākas. 1 Tās atspoguļo nevis kādas parādības per se pastāvēšanu reālajā pasaulē, piemēram, mītiskās domāšanas ietvaros, bet gan kolektīvās psihes konkrētus arhetipus.[ Юнг К. Г. 2003, 242 – ]2
Brīnumpasaku motīvu nozīme un to saikne ar psiholoģiju
Ejot tālāk, skatot pasaku no šāda redzes punkta nolens volens jāsecina, ka pasaku motīvi atbilst cilvēces attīstības gaitā uzkrātajai pieredzei, kas saistāma ar pretstatu pamanīšanu un to sintēzes mēģinājumu, skaidrojot to kā tieksmi būt identam ar dabu jeb, precīzāk izsakoties, tieksmi pēc psiholoģiskā līdzsvara, t.i., atpakaļ pie pirmatnējās pilnības. Tā kā, mūsu prātiem neizdibināmu iemeslu dēļ, cilvēks ir ticis apveltīts ar saprātu jeb apziņu, tāpat ir novērojama cilvēka iekšēja tieksme būt savienotam ar dabu, to tieksme pēc kārtības, jo atšķiršana paredz haosu, vai tieksme pēc pretstatu saplūšanas, lai izpildītu Dabas gribu uz ko norāda jau reliģijas kulta eksistēšana vēl pirms homo sapiens eksistences3. Droši vien šī, Dabas vai Dao griba, kas cilvēkā eksistē a priori arī nosaka un skaidro cilvēka tieksmi pēc harmonijas, pēc pretstatu savienošanas.
K. G. Jungs izstrādājot savu teoriju par arhetipiem, konstatēja, ka cilvēkā ir kāds a priori dots spēks, kas virza psihisko uz harmoniju. Pateicoties šim atklājumam Jungs izstrādā psihoterapeitisku metodi, kas balstās uz šī dabiskā spēka palīdzības, gribot rast iekšējo harmoniju. Terapeita uzdevums ir parādīt cilvēkam, ka viņam ir dvēsele un, ka šī dvēsele arīdzan prasa no cilvēka līdzdarbošanos vai vismaz tās realitātes atzīšanu. Spēks, ko mēdz dēvēt par Garu, Dao, Dievu, Hermeju, Merkūriju un savādāk, pielāgojas cilvēka dinamikai, taču, grib arī lai cilvēks ņemtu vērā to. Šī terapijas metode skan gluži vienkārši, taču tā nebūt nav, jo mūsdienu cilvēku novest pie ticības, ka viņam ir dvēsele, ir diezgan grūti – tā sasniegšanai ejams garš ceļš. Pašu ceļu, kas ved mūs uz harmonijas pusi, mēs varam tiešā veidā redzēt burvību pasakās, kuras aplūkojot izmantojam simbolu valodu vai precīzāk, mums jāmeklē šo tēlu izpratne pirmatnējā domāšanā, kas mūsdienās iespējams ar filosofijas, mitoloģijas, antropoloģijas, vēstures, valodniecības, reliģijas un varbūt kādas citas nozares palīdzību. Tādējādi, mēs spēsim ieraudzīt šīs pasakas pamatstruktūru, nevis tikai saturu, kā tas pieņemts darīt.
Arhetipsikās izpausmes burvību pasakās un to interpretācija
Iepazīstoties ar iepriekšminētajiem faktiem, mēs varam turpināt iedziļināties pasaku psiholoģijā, norādot, ka pasakas daba nes sevī dvēseles kompensējošu raksturu. Burvību pasakās mēs varam ieraudzīt sākotnējo stāvokli vai problēmu, kas raksturo dvēseles nepatiku pret vienpusīgu nostāju, jo tās būtība ir tieksme pēc pilnības jeb pretstatu savienošanas.
Pakāpeniski diferencējoties cilvēka apziņai, cilvēku dvēsele tiek pakļauta zināmam spiedienam no apziņas puses, tai raksturīgā īpašība ir dalīšanas un skaldīšanas daba, kas ir absolūti pretēja bezapziņai. Laika ziņā ilga un vienpusīga cilvēces nostāja veido kompensāciju kolektīvajā bezapziņā jeb dvēselē, tādējādi, veidojot pretmetu jeb pretpolu dvēselē. Kā individuāla rakstura piemēru var minēt cilvēku, kas mēģina sevi izcelt, dievišķot uz citu cilvēku fona. Praksē to var sastapt diezgan bieži – cilvēki, kas pārliecināti par savu nevainojamību parasti ir tie, kas pamana visas neķītrības, netaisnības un tiešu vēršanos pret sevi. Jā, un tā tas notiek, ka tā, otra cilvēciskā daba, kura arī ir pilntiesīga eksistēt, tiek noliegta un izstumta kā rezultātā tā pieņem naidīgu formu un vienīgais veids kā par sevi likt manīt, ir projicēties uz ārējiem objektiem, kur tagad tas var tieši vērsties pret apziņas vienpusīgo nostāju. Tas, ka šādas projekcijas eksistē un ir saistītas ar dvēseli, liecina sākotnējā neizskaidrojamā attieksme pret cilvēkiem – tā var būt visiem tik ļoti pazīstamā izjūta, kad pēkšņi jūtamies iemīlējušies vai arī pretēji – jūtam nesaprotamu naidu.
Droši vien visi esam dzirdējuši par neveiksmīgām ģimenes attiecībām, kurās visbiežāk vīrs vērš savu agresiju pret sievu, dažkārt pielietojot pat fizisku spēku. Kaut arī pirmajā acu uzmetienā, šķiet, ka vīrs ir īstais vaininieks, taču drīzāk šeit vainojami abi. Taču, pirmām kārtām, sieva, kuras apziņas vienpusība izraisīja attiecīgu kompensāciju bezapziņā, savukārt bezapziņas saturs meklēja attiecīgu objektu, kurā iemiesoties, tādējādi iegūstot iespēju atriebt savu padzīšanu no dzīves.
Kā kolektīva rakstura piemēru var minēt kristietību, kad apzināti tika atzīts tikai labais Dievs un viss pārējais varmācīgi izstumts, dvēsele par to deva zināt, spilgti par to liecina pats tā laika nosaukums „Drūmie viduslaiki”. Cik Dievs kļuva Labs, tik Velns slikts. Šo pretstatu cīņu viduslaikos mēģināja atrisināt alķīmiķi, apzināti pamanot Dieva patieso gribu, nevis ārpusē, tas ir pretstatos, bet veselumā, iekšienē, izmantojot savā zinātnē simbolu valodu un piešķirot lielu nozīmi pretstatu savienībai jeb filosofiskajām kāzām. Fon Franz un Jungs norāda, ka pēc pasakas satura un formas var noteikt, vai tā ir kristietības laikmetā radusies, vai kādā citā(Франц 2004; Юнг 1994; Юнг 2004, Феноменологя духа в сказках). Obligāti jāpiebilst, ka šeit izteiktās domas par Dievu netiek attiecināmas par tā eksistenci kā tādu, šeit tiek aplūkots cilvēks psiholoģiskajā un filosofiskajā gaismā, kas nekad nespēs iegūt pilnīgu apgaismību pār cilvēku.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka esmu attālinājies no tēmas, taču patiesībā esmu tai pietuvojies pavisam klāt. Kā jau burvību pasaku pazinējiem ir zināms, ka tās galvenie motīvi ir saistīti ar divu pretēju spēku spēli jeb cīņu un to apvienošanos. Šie ļaunie spēki, kas personificējas raganās, burvjos, velnos u.c., galvenokārt ir saistāmi ar cilvēka izstumto saturu, kas pasakas sākumā pieņem briesmīgu pretstatu varonim, taču pasakas beigas ir raksturojamas ar šo pretstatu spēku mazināšanos, līdz beidzot, tā noslēdzas ar laulību un īpašumā iegūto pus karaļvalsti, kas arī norāda uz godīgu psihiskās enerģijas sadali. Tāpat tiem būtu jāzina, ka bieži burvību pasakas sākas ar kaut ko nenozīmīgu, bet tajā pašā laikā ar kaut ko liktenīgu, piemēram, mednieks nomaldījies no ceļa ierauga kaut ko skaistu un sāk sekot tam…, vai arī kāds gans pazaudē cūku un iet to meklēt u. tml. motīvi, kas norāda uz šī procesa sākotnējo nejaušību, vai precīzāk izsakoties, cilvēks dod izvēli savai dvēselei, spilgts piemērs ir pasakas, kur ceļa virzienu izvēlas pūšot spalviņu, vai metot kapeiku, tādējādi skaidri parādot apziņas neiejaukšanos, kas raksturīgs un nepieciešams šī procesa sākumam.
Nedaudz pakavējoties pie izvēlētajiem simboliem pasaku motīvu aizpildīšanai, jāatzīmē tāda būtiska lieta pasakas interpretācijas sakarībā, proti, pasaku simboli tiek apkopoti, t.i., tuvojoties simbolu kopsaucējam, tiek meklēti dažādi to skaidrojumi, piemēram, „spalvas pūšana” veido pāri no spalvas un pūšanas jeb vēsmiņas. Spalva mums nepārprotami norāda uz tā saikni ar putnu, bet putns, daudzos mītos, Bībelē ir dievišķs, tam piemīt dievišķīgums, jo viņš spēj lidot, jo tiek izmantots kā Dieva sūtnis, vēl putns un spalva mums var atgādināt eņģeli, kas arī norāda uz tā pārpersonisko dabu. Tāpat putns simbolizē dvēseli, nereti attēlojot to izlidojošu no tikko miruša cilvēka. Pati spalva arī ir kaut kas dievišķs tā ir tik ļoti viegla, ka ar grūtībām var norādīt uz tās piederību materiālajai pasaulei. Līdzīgi ir ar pūšanu jeb vēsmiņu, kas saistām ar dabas stihiju, arīdzan tā neredzamība norāda uz kaut ko pārdabisku – vēju neredz, redz tikai tā darbu, gluži kā ar Dievu. Pētot katru simbolu šādi, mēs sastapsim dažādas versijas, mums nepieciešams kopējais tā raksturs, taču nedrīkst aizmirst turēties pie konteksta, jo varbūt arī gadījums kad simbolu retā nozīme sasaucas ar otra un trešā simbolu reto nozīmi, kas savstarpēji ir saistīti motīvā, tad drīzāk būtu jāvadās pēc pēdējā. Iepriekš apkopotais simbolu pāris norāda uz tā savstarpējo saikni ar dievišķo, dvēselisko, pārpersonisko, t.i., norādot, ka ceļu izvēlas bezapziņa – varonis to atstāj dieva ziņā. Ja pēc šāda principa vadās, tad pasaku valoda varētu mums atklāties tās patiesajā, arhaiskajā būtībā.
Tagad atgriežoties pie burvību pasaku kopējiem motīviem, norādīšu vēl dažas tipiskas rīcības. Pasakas nereti sākas ar kādu nelaimi – bieži tas ir gans, kam pazudusi cūka. Zinot, ka mājās tagad bez tās nevar rādīties, viņš skumīgs dodas kur acis rāda. Tipiski šādās pasakās ir kādas radības satikšana, kura parādās pavisam kritiskā brīdī – kad ceļinieks mirst badā, kad tam nav vairs cerības u. tml. Šī būtne var parādīties noguruma brīdī, sapņa brīdī, vai tad, kad ir piecēlies. Šādas parādības arī notiek reālajā dzīvē, kad izmisumā, vai pilnīgā bezcerīgumā mums rodas kāda brīnišķa ideja kā izkļūt no šīs situācijas, nereti tas atrisinās nākamajā dienā, it kā sapnis vai miegs būtu devis atbildi. Tāpat notiek mūsu varonim – viņš satiek gudro vīriņu, kas viņam parasti uzdod virkni jautājumus – Kas tu tāds? No kurienes nākdams? Kāpēc aizgāji? u. tml. jautājumi, kas norāda uz pašrefleksiju – izvērtējot visu savu dzīvi, visas savas labās un sliktās īpašības, kā tas nereti gadās arī mums saskaroties ar kādu lielu krīzi. Nākamā tipiskā rīcība ir večuka pamācība – „tagad neskumsti, ej gulēt, rīts gudrāks par vakaru” un tiešām no rīta večuks var dod kādu pamācību, kas acīmredzot ir tapusi naktī vai sapnī. Šeit atkal tiek norādīts uz dvēseles lielo nozīmi cilvēka dzīvē. Tas, ka sapnim ir liela saikne ar burvju pasaku, ir jau norādījis P. Šmits, pieņemot, ka pasakas rodas no sapņiem. Lai vai kā, mūsdienās šo, pasaku motīvu cilvēks var novērot pats savos sapņos, kas arī raksturo viņa dvēseles stāvokli. No pasakām mēs varam mācīties saprast dvēseles valodu, taču sapņos mēs caur dvēseles valodu cenšamiem saprast savu dvēseli. Tieši šī iemesla dēļ es uzskatu pasaku pētniecību par ārkārtīgu svarīgu, īpaši no psiholoģijas viedokļa. Pasaku interpretācija varētu kalpot kā treniņš sapņu interpretācijai.
Epilogs
Ir vēl daudzi citi tipiskie burvību pasaku motīvi, kurus vajadzētu pieminēt, taču referāta ierobežojuma dēļ man nav iespējas tos izvērst, tikai norādīšu uz tā saikni ar analītiskās psiholoģijas individuācijas paralēlēm. Tātad, no augšā minētā, vajadzētu būt skaidram, ka analītiskās psiholoģijas psihoterapija balstās uz dabisko a priori cilvēkā eksistējošo tieksmi pēc pretstatu savienošanas. Un kā jau iepriekš tiku norādījis, tad pasakas varam uzskatīt par dvēseles mērķa īstenojumu, kurā izdalāmi vairāki etapi analoģiski individuācijas procesam analītiskajā psiholoģijā. Kā pirmo mēs varam izdalīt tikšanos ar arhetipisko figūru Ēnu, kas ir visnepatīkamākais process, jo nereti cilvēkam ir jāatsakās no visas iepriekšējās dzīves, kas izrādījās tikai ilūzija. Daudzi šajā posmā pakrīt, jo tas patiesi, nav viegli – atzīt sev, ka esi dzīvojis maldīgi visus šos gadus. Nākamais posms ir tikšanās ar Animu un Animusu – pasakās, kur galvenā varone ir sieviete, liela daļa šādu pasaku ir saistāmas ar Ēnas un Animusa problēmu, tas raksturo sievietes attiecības ar ļauno un vīrišķo principu dvēselē[Франц 2004, 117-168], bet pasakās, kur galvenais varonis ir vīrietis, tajās liela daļa pasaku ir saistāmas ar Ēnas un Animas problēmu, kur pretēji tiek skaidrotas attiecības ar ļauno un sievišķo principu dvēselē[Франц 2004, 168-202]. Kaut arī abos gadījumos, kad runa ir par sievieti vai vīrieti, liekas vienāda pasakas shēma, tā būtiski atšķiras otrajā fāzē, jo anima ir principiāli pretēja animusam, tāpēc tādu pasaku kopējie motīvi un simboli var krasi atšķirsies. Abos gadījumos pasakas visbiežāk beidzas pozitīvi – ar laulībām un mūžīgo laimi, kas norāda uz garīgu nobriešanu. Arī alķīmiķi par filosofisko akmeni ir teikuši, ja to vienreiz iegūst, to vairs otrreiz nav jātaisa. Analītiskās psiholoģijas pazinējiem būs skaidrs kāpēc šajā referātā daudzkārt pieminu alķīmiju, bet tiem, kas nav šīs nozares apgaismoti, būtu jānorāda, ka viduslaiku alķīmijas filosofija ar savu alegorisko valodu bija sava veida analītiskās psiholoģijas priekštece [Франц, М. Л. ф., 1997; Юнг К. Г. 2003.(b), Юнг К. Г. 2003.(c)].
Literatūras sarakts
Mitoloģijas enciklopēdija. 2. sējums. 2. – Rīga: „Latvijas enciklopēdija, 1994, – 414.lpp.
Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. Faksimilizdevums I. – Rīga: Valters un Rapa, 1925 – 439 lpp.
Франц, М. Л. ф. Алхимия. (Введение в симболизм и психологию.) Перевод с английского Ю. М. Донца под общей редакцией В. В. Зеленсково. – Санкт-Петербург: Б.С.К., 1997. – 291 с., 83 илл.
Франц, М. Л. ф. Психология сказки. Толкование волшебных сказков. Психологический смысл мотива искупления в волшебной сказке. Перевод с ангийского Р. Березовской и К. Бутырина. Научная редакция В. В. Зеленского. – Санкт-Петербург: Б.С.К., 2004. – 360 с.
Юнг К. Г. Душа и миф. Шест архетипов. – Минск: Харвест, 2004. – 400 с.
Юнг К. Г. Дух Меркурий. – Москва: Канон, 1996. – с.
Юнг К. Г. Mysterium coniunctions. – Минск: Харвест, 2003.(c) – 563 с.
Юнг К. Г. Практика психотерапии. Минск: Харвест, 2003.(a) – 384. с.
Юнг К. Г. Психология и алхимия. – Москва: Рефл-бук, 2003.(b) – 592 с.
Хардинг Эстер М. Психическая энергия. Превращения и истоки. – Киев: Ваклер, 2003. – 471 с.
Толкин Джон Р. Р. Приключения Тома Бомбадила и другие стихи из Алой книги. – Санкт-Петербург: ИнВектор, 1992. – 251 с.

Atsauces
1 Sal. fon Franz ļoti smalki apraksta rituāla un mīta rašanos konkrētās mūsdienu pirmatnējās ciltīs.[Франц 2004, 37- ]
2 Sal. Uzskatāmi to parāda Jungs savā darbā „Pārneses psiholoģija”(«Ļńčõīėīćč˙ ļåšåķīńą»), kurā iztirzā incesta psiholoģiju un mistisko laulības četrotni, parādot divus piemērus Islandes un Krievijas tautas pasakās.[Юнг К. Г. 2003, 242 – ]
3 Par reliģijas nozīmi un cilvēka psihisko līdzsvaru skatīt Junga darbu „Psihoterapija un reliģija” («Ļńčõīņåšąļč˙ č šåėčćč˙»).[Юнг К. Г. 2003, 242 – ]