Brivibas cinas

Novembris ir mūsu tautas patriotisma mēnesis, kad atceramies un pieminam vēsturiskās brīvības cīņas un to dalībniekus. Rīgas Kurzemes rajonā ar Latvijas brīvības cīņām saistītas vairākas piemiņas vietas.
Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas kaŗš bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.
Cīņās jaundibinātā Latvijas Republika, ko bija atzinušas Igaunija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto), pieveica Padomju Krievijas, Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas, Vācijas un Bermontiešu karaspēkus. Baltvācieši dažādos kara posmos karoja gan pret Latvijas pagaidu valdību, gan tās karaspēka sastāvā.
1918. gada novembrī, apvienojoties divām latviešu pārstāvniecības organizācijām Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidots Latvijas priekšparlaments — Tautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Tika sastādīta pagaidu valdība, par kuras vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Latvijas teritoriju tai laikā kontrolēja Vācijas karaspēks.
1918. gada 1. decembrī sākās Sarkanās armijas daļu, kuru pamatā bija Sarkano Latviešu strēlnieku vienības, iebrukums Latvijas teritorijā. Pagaidu valdība aicināja brīvprātīgos stāties tās karaspēkā. Tika izveidota pirmā karaspēka vienība, par tās komandieri ieceļot apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku. 1919. gada janvāra sākumā Padomju karaspēks ieņēma Rīgu, Kalpaka vienība sedza pagaidu valdības atkāpšanos uz Jelgavu. 5. janvārī Jelgavā Kalpaka vienība tika noformēta par Latviešu atsevišķo bataljonu. Tās pašas dienas vakarā tālāka boļševiku spiediena rezultātā pagaidu valdība bija spiesta atkāpties uz Liepāju.
Jau februārī Liepājā pasliktinājās attiecības starp pagaidu valdību un vāciešiem. Tobrīd līdz atklātam konfliktam nenonāca Antantes spiediena rezultātā.
Tomēr 16. aprīlī vācieši Liepājā veica pret pagaidu valdību vēstu apvērsumu, nodibinot savu valdību ar Andrievu Niedru priekšgalā. Ulmanim ar vairākiem ministriem izdevās aizbēgt un patverties uz latviešu karakuģa Saratova, ko apsargāja Lielbritānijas kreiseri. Niedras valdību atzina Vācija un tai pakļāvās vācu karaspēka vienības. Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde palika uzticīga Ulmaņa pagaidu valdībai, lai arī bija spiesta turpināt karot kopā ar vāciešiem.
Pēc Rīgas ieņemšanas un Padomju spēku sakāves arī Ziemeļos pret igauņu un latviešu spēkiem, Stučkas valdība bija spiesta atkāpties uz Latgali. Taču fon der Golca vācu spēki nevis devās tālāk uz austrumiem, bet gan pagriezās uz ziemeļiem un uzbruka apvienotajiem Igaunijas un Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem. Neskatoties uz skaitlisko vācu spēku pārsvaru, pēc vairāku dienu smagām kaujām 22. jūnijā vācu spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties.
Tomēr 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Pret labi apbruņotajiem vāciešiem valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīrus, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Bermontieši ātri vien ielauzās Rīgā un ieņēma visu Pārdaugavu. Frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu.
Antanta uzskatīja ka fon der Golca rīcība neatbilst rietumvalstu politikas interesēm un tādēļ piesķīra Latvijai ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Lai apsteigtu Golcu, Latvijas armija 3. novembrī sāka pretuzbrukumu. Ar sabiedroto flotes artilērijas atbalstu latvieši spēki sāka uzbrukumu vāciešiem no ziemeļiem. Pēc niknām un smagām kaujām 1919. gada 11. novembrī vācieši tika sakauti.
Mūsdienu Latvijā tiek atzīmēts 11. novembris-Lāčplēša diena.
Lai arī 11.novembris ir latviešu tautai nozīmīgs vēsturisks notikums, liela daļa Latvijas iedzīvotāju (39%) par šiem svētkiem zina ļoti maz vai nezina vispār, bet daži šos svētkus uzskata par Lāčplēša dzimšanas dienu.
Es domāju, ka katram Latvijas iedzīvotājam ir jāzin kas ir Lāčplēša diena.Jo šī diena ir ļoti nozīmīda Latvijas vēsturē.