Ievads
Referāta tēma ir “Budisms”. Budisms ir reliģija un filozofija, kas izveidojās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas (Budas) mācību. Vēlāk tas izplatījās arī Centrālāzijā, Šrilankā, Tibetā, kā arī Ķīnā, Korejā un Japānā.
Budisma mācības kodols ietverts četrās patiesībās: (1) dzīve ir ciešanas: (2) ciešanām ir cēlonis; (3) ciešanu izbeigšanās; (4) ceļš, kas ved uz ciešanu izbeigšanos. No ciešanām var atbrīvoties, iznīcinot cilvēkā alkas. Rezultātā tiek sasniegts dzīves mērķis – nirvāna – valodnieciski neizzināma realitāte, kas nepieder pie lietu kategorijas. Nirvāna nav paradīze Rietumu izpratnē, bet gan individualitātes pārvarēšana.
Buda mācīja vidusceļu – astoņu posmu ceļu, kura gaitā, ievērjot stingru disciplīnu, var aizsniegt nirvānu. Ciešanu pārvarēšana saistīta ar savu vēlmju pārvarēšanu. Līdz ar to ciešanu izbeigšanās ir cilvēka individuāla lieta, kas saistīta ar domāšanas kontroli.
Budisma praktizēšanas mērķis ir izbeigt cikliskās eksistences (samsāras) ciešanas, atmodinot cilvēkā īstās patiesības redzējumu un ļaujot sasniegt apskaidrību – nirvānu. To var sasniegt neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai kastas, lai arī pats Buda sākotnēji neļāva sievietēm kļūt par budisma mūķenēm un pēcāk lika viņām pildīt vairāk priekšrakstu. Lai sasniegtu nirvānu, ir jārīkojas atbilstoši karmiskajiem likumiem – jārīkojas pareizi, jāizvairās no kaitējošas rīcības, jāatbrīvo un jāvingrina apziņa.
Budisma morāle balstās uz nekaitēšanu un mērenību.
Referāta mērķis iz iepazīties ar šīs reliģijas būtību. Mērķa sasniegšanai ir izvirzīti uzdevumi: izpētīt budisma rašanos, tā pamatlicēja personību, dogmas un saturu, izplatību un attīstības vēsturi.
1.Budisms kā kultūrvēsturiskais fenomens
Budisms – vissenākā no trijām pasaules reliģijām. Kristietība par to ir jaunāka par pieciem, bet islams pat par divpadsmit gadsimtiem. Vislielākais tās piekritēju skaits dzīvo Austrumāzijā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidāzijā: Šrilankā, Indijā, Nepālā, Butānā, Ķīnā (kā arī Singapūras un Malaizijas iedzīvotāji), Mongolijā, Korejā, Vjetnamā, Japānā, Kambodžā, Mjanmā (Birmā), Taizemē, Laosā. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā budisma piekritēji parādījās Eiropas valstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs: šodien tur ir pārstāvēti gandrīz visi kaut cik nozīmīgi virzieni un skolas, kas ir Austrumos. Kopējo budistu skaitu pasaulē noteikt ir grūti: tāds uzskaitījums nekur netika veikts, un tas ir pretrunā ar daudzu valstu ētiskajām un tiesiskajām normām. Tomēr visnotaļ aptuveni var teikt, ka sobrīd pasaulē ir ap 400 miljonu cilvēku, kuri ir budisma piekritēji, un aptuveni viens miljons mūku un mūķeņu.
Radies vairāk nekā divarpus tūkstošus gadu atpakaļ Indijā kā reliģiski filosofiska mācība, budisms radīja pēc mēroga un daudzveidības unikālu kanonisko literatūru un daudzus reliģiskos institūtus. Plaša budisma filosofisko tēžu interpretācija veicināja tā simbiozu, asimilāciju un kompromisu ar dažādām vietējām kultūrām, reliģijām, ideoloģijām, kas ļāva tam iekļūt visās sabiedriskās dzīves sfērās, sākot ar reliģisko praksi un mākslu un beidzot ar politiskajām un ekonomiskajām teorijām.
Atkarībā no redzes viedokļa budismu var izskatīt gan kā reliģiju, gan kā filosofiju, gan kā ideoloģiju, gan kā kultūras kompleksu, gan kā dzīvesveidu. Budisma izzināšana ir svarīgs posms austrumu sabiedrības sociāli politisko, ētisko un kultūras sistēmu izpratnē, kurā bija un ir šobrīd budisma kopienas. Arī šodien rajonu virknē, kur budismam ir ietekme, ta piekritēji nereti ciena mūku tradīcijas un autoritāti, kā arī vecākos vairāk nekā centrālās valdības likumus un institūtus. Šeit arī slēpjas tā lielais potenciālais spēks.
2.Budisma pamatlicēja personība
Gan vēsturiskie teksti, gan uz tiem pamatotie zinātniskie pētījumi, folkloras žanri un mākslas darbi, runājot par budisma pamatlicēju, sauc to dažādi: Sidhartha, Gautama, Šakjamuni, Buda, Tathagata, Džina, Bhāgavāns u.c. Tie visi atspoguļo pamatlicēja personības iezīmes un īpašības vai viņa reālajā dzīvē, vai turpmākajā – reliģiski mitoloģiskajā, kura nomainīja pirmo. Šie vārdi nozīmē sekojošo: Sidhartha – personīgais vārds; Gautama – dzimtas vārds; Šakjamuni – “gudrais no šaku cilts”; Buda – “apskaidrotais”; Tathagata – “tā atnākošais un tā aizejošais”; Džina – “uzvarētājs”; Bhāgavāns – “triumfējošais”. Visizplatītākais no tiem ir vārds – epitets Buda, no kura radās visas reliģijas nosaukums.
Pajautājiet budistam par to, kā radās reliģija, kurai viņš pieder, un jūs saņemsiet atbildi, ka vairāk par divarpus tūkstoš gadu atpakaļ to pasludināja Šakjamuni. Jebkurā budismam veltītā grāmatā jūs atradīsiet uz reliģiskām tradīcijām pamatotu stāstu par klejojoša sludinātāja Sidharthi dzīvi, kuru nosauca par Šakjamuni un kurš sevi nosauca par Budu, kas nozīmē “apskaidrotais ar visaugstākām zināšanām”, “apgarots ar patiesību”.
Pēc daudzām pārdzimšanām, katrā no tām uzkrājot labās īpašības, Buda nonāca uz zemes, lai veiktu glābšanas misiju – norādītu dzīvajiem, kā atbrīvoties no ciešanām. Lai iemiesotos viņš izvelējās Sidharthi no slavenas dzimtas Gotama (no šejienes arī nāk viņa dzimtas vārds – Gautama). Šī dzimta ietilpa šaku ciltī, kas dzīvoja 500 – 600 gadus pirms mūsu ēras Gangas ielejā tās vidustecē.
Kā citu reliģiju dievi, Buda nevarēja nonākt uz zemes kā citi cilvēki. Sidharthas māte – šaku valdnieka Maija sieva – reiz sapnī redzēja, ka viņas sānā ienāca balts zilonis. Pēc noteikta laika viņa dzemdēja mazuli, kurš viņas ķermeni atstāja arī neparastā veidā – caur padusi. Viņa nekavējoties radīto kliedzienu dzirdēja Visuma dievi un priecājās par tā atnākšanu, kuram izdosies izbeigt ciešanas. Asita gudrais paredzēja jaundzimušajam veikt lielu reliģisku varoņdarbu. Bērnu nosauca par Sidharthu, kas nozīmē “izpildījis savu sūtību”.
Sidharthas māte mira dažas dienas pēc viņa dzimšanas. Radža, kas viņu ļoti mīlēja, pārnesa savas jūtas uz dēlu. Šaku valdnieks Šudhodana nevēlējās dēlam reliģisku karjeru. Viņu agri sāka uztraukt bērna raksturs. Vēl esot puika Sidhartha mīlēja nodoties sapņiem, atpūšoties koku ēnā, viņš ieilga dziļos apcerējumos, pārdzīvojot neparastus apgaismības brīžus. Šudhodana radīja bērnam greznību, slēpjot no viņa visas dzīves ēnas puses, deva viņam spīdošu audzināšanu, apprecināja ar jauku meiteni, kura drīzumā dāvāja viņam dēlu. Viņš nolēma jebkādā veidā novērst dēlu no viņa domām. Bet vai ir iespējams paslēpt dzīvi no jaunekļa, kurš no agra vecuma aidomājās par tās noslēpumiem, vai var no viņa noslēpt to patiesību, ka vispakārt ir daudz ciešanu?
Leģenda stāsta, ka reizi pastaigas pa pilsētu laikā Gautama satika slimu vecu vīru, apbedīšanas procesiju un domās iegrimušu askētu. Satriekts viņš sāka izprašņāt kalpu. Tā viņš uzzināja par dzīvajiem neizbēgamajām ciešanām. Viņš bija satriekts uzzinot, ka tāds ir visu cilvēku liktenis.
Tai pat naktī viņš slepus pameta pili, lai atsvešinātībā meklētu ceļu, kurš ved pie atbrīvošanas no ciešanām. “Un lūk, – stāstīja Buda, – pametu es mājas, lai kļūtu par klejotāju, kas meklē īsteno labumu nesalīdzināmā augstākās pasaules ceļā.” Tai laikā viņam bija trīsdesmit gadi.
Īzpētot filosofiskās sistēmas un saprotot, ka tās nevar atrisināt viņu nomācošās problēmas, Gautama gribēja vērsties pie jogiem – praktiķiem. Septiņu gadu laikā viņš bez rezultātiem atdeva mocībām savu miesu un domāja par priesteru un brahmaņu svēto grāmatu tekstiem. Tad, pametot savus skolotājus jogus, Gautama devās džungļos, lai pats bezbailīgi mestos mocīšanas ceļā. Un vienā dienā, kad pēc daudzu stundu nekustēšanās viņš mēģināja piecelties, kājas attiecās viņu turēt un Gautama nokrita uz zemes. Visi nolēma, ka tās ir viņa beigas, bet viņš tikai bija dziļā ģībonī no novārgšanas.
Tad viņš nolēma atteikties no nerezultatīvas sevis mocīšanas. Laimīgs gadījums viņam palīdzēja. Viena gana meita, apžēlojusies par askētu, atnesa viņam ēdienu. Gautama to pieņēma un pirmo reizi pēc izlga laika remdēja savu izsalkumu. Visu dienu viņš atpūtās ziedošo koku ēnā upes krastā, bet kad saule sāka rietēt, izveidoja sev guļvietu starp liela koka saknēm un palika tur pa nakti.
Un tikai pārstājot badoties un atsakoties no maldīgajām augstakajām gudrībām, Gautama pēkšņas apskaidrības ceļā, ko sasniedza ar ilgu, dziļu apcerēšanu, atklāja ceļu uz glābšanu. Tas notika Nainrandžanas upes krastā Uruvilā, tagdējā Bodhgajā. Un šeit notika visnizīmīgākais notikums Gautamas dzīvē. Moku un pārdomu gadi, meklējumi un pašaizliedzība, visa viņa iekšējā pieredze, pārāk izsmalcinājusi dvēseli, – viss tas it kā apkopojās un deva rezultātu. Radās ilgi gaidītā “apskaidrība”. Pēkšņi Gautama ar neparastu skaidrību ieraudzīja visu savu dzīvi un sajuta kopēju saikni starp cilvēkiem, starp cilvēci un neredzamo pasauli. Viss Visums it kā pavērās viņa acu priekšā. Un visu viņš redzēja ātri ritošu, plūstošu, nekur nebija miera, viss aizplūda neredzamās tālēs, viss pasaulē bija sasaistīts, viens izrietēja no otra. Noslēpumainais pārcilvēciskais centiens iznīcināja un atkal atdzīvināja radības. Lūk viņš – “mājas celtnieks”! Ta ir Trišna – dzīves slāpes, esības slāpes. Viņa uzkūda pasaules mieru. Sidhartham likās, ka viņš it kā ir tur klāt, kur Trišna atkal un atkal atgriež dzīvē no tās aizgājušo. Tagad viņš zina, ar ko ir jācīnās, lai atpestītos no šīs briesmīgās pasaules, pilnas raudu, sāpju, sēru. Tagad viņš kļuva par Budu – “apskaidroto”. Sēžot zem svētā koka viņš izzināja “četras patiesības”.
Ļaunuma dēmons, nāves dievs Mara, mēģināja piespiest “apskaidroto” attiekties sludināt cilvēkiem glābšanas ceļu. Tas viņu iebiedēja ar lielām vētrām, savu draudīgo karaspēku, sūtīja savas skaistās meitas, lai kārdinātu ar dzīves labumiem. Bet Buda uzvarēja visu, tai skaitā arī savas šaubas, un drīzumā teica “Alņu parkā” netālu no Varanasi, savu pirmo sprediķi, kas kļuva par budisma pamatu. To klausījās pieci viņa topošie mācekļi un divi alņi. Tajā viņš īsumā noformulēja svarīgākās jaunās reliģijas tēzes. Pēc “četru patiesību” pasludināšanas, aplenkts ar arvien pieaugošo skaitu mācekļu – sekotāju, Buda četrdesmit gadus staigāja pa pilsētām un ciemiem Gangas ielejā, darot brīnumus un sludinot savu mācību.
Buda mira, saskaņā ar leģendu, astoņdesmit gados Kušinagarā, kas, kā paredz, atbilst mūsdienu Kasijai, izvietotai štata Utar Pradeš austrumu daļā. Viņš nogūlās zem koka “lauvas pozā” (uz labā sāna, labā roka zem galvas, kreisā izstiepta gan iztaisnotajām kājām) un vērsās pie mūkiem un ļaudīm, kas bija ap viņu sapulcējušies, ar vārdiem: “Tagad, mūki, man vairs nav jums ko teikt izņemot to, ka viss radītais ir nolemts iznīcībai! Visiem spēkie tiecieties uz glabšanu.” Budas aiziešanu no dzīves budisti sauc “mahaparinirvana” – par pāriešanu nirvānā. Šo datumu atzīmē tāpat kā Budas dzimšanas brīdi un “apskaidrības” brīdi, tāpēc to sauc par “trīskārtīgi svēto dienu”.
Mūsdienu zinātne nedod viennozīmīgu atbildi uz jautājumu par Budas vēsturiskumu. Tomēr daudzi pētnieki uzskata Šakjamuni par vēsturisku personību. Bet pie tam sekot budisma tradīcijai, kura uzskata viņu par “budisma pamatlicēju”, nav pamata. “Jautājuma izpētes stāvoklis mūsdienās, – raksta slavens zinātnieks G.Iļjins, – ļauj uzskatīt, ka Buda ka mums zināmas ticības pamatlicējs – nav vēsturiska personība, jo budisms veidojās daudzu gadsimtu garumā, bet Šakjamuni – budistu mūku kopienas izveidotājs (vai viens no pirmajiem tās dibinātājiem), sludinātājs, kura uzskatiem un praktiskajai darbībai bija liela nozīme budisma ticības izveidē, pilnībā varēja reāli eksistēt”.
3.Ticības pamatsaturs un dogmas
Budisms – pasaules reliģiskā sistēma un doktrīna, izveidota uz Indijas seno reliģiski filosofisko mācību pamata, kuras stūrakmens ir ticība uz pārdzimšanu. Budisma pamatideja – apgalvojums, ka “dzīve ir ciešanas” un “eksistē ceļš uz glābšanu”, nenostāda budismu pret citām reliģiskām sistēmām. Visiem ir zināms, ka cilvēks – sociāla būtne. Kanoniskais budisms izskata cilvēku ka nodalītu pasauli sevī, sevi radošu un sevi iznīcinošu vai glābjošu. Lai par to pārliecinātos pietiekoši ir iepazīties ar budisma būtību, kas izklāstīta četrās patiesībās, ko atklāja un noformulēja Buda savā pirmajā sprediķī.
Budisma rašanās bija saistīta ar daudzu darbu rašanos, kas vēlāk nonāca budisma kanonisko apkopojumu sastāvā – Tipitakā; pali valodā tas nozīmē “trīs kausi” (precīzāk trīs grozi). Tipitaka bija kodificēta ap trešo gadsimtu. Tipitakas teksti ir sadalīti trijās daļās – pitakās: Vinaja – pitaka, Sutapitaka un Abhidharmapitaka. Vinaja – pitaka galvenokārt veltīta mūku uzvedības noteikumiem un kārtībai mūku kopienās. Centrālo un vislielāko Tipitakas daļu sastāda Suta – Nipata. Tā satur milzīgu daudzumu vēstījumu par atsevišķam Budas dzīves epizodēm un viņa izteikumus dažādos gadījumos. Trešajā “grozā” – Abhidharmapitakā – ir sprediķi un pamācības par ētiskām un abstarkti filosofiskām tēmām.
3.1.Pasaules aina
Budistu dogmatikā Visumam ir daudzkārtaina uzbūve. Var saskaitīt desmitus debesu, kas pieminētas dažādos kanoniskos un nekanoniskos hīnajānas un mahajānas sacerējumos. Vispār eksistē, pēc šīs kosmoloģijas priekšstatiem, trīsdesmit viena esības sfēra, kas izvietotas viena virs otras, no apakšas uz augšu pēc savas nozīmības un apgarotības pakāpes. Tās dalās trīs kategorijās: karmaloka, rupaloka un arupaloka.
Karmalokā ietilpst vienpadsmit apziņas pakāpes vai līmeņi. Tā ir zemākā esības kārta. Šeit pilnībā darbojas karma. Tā ir pilnīgi ķermeniska materiāla esības sfēra, tikai savos ausgtākajos līmeņos sāk pāriet augstākās stadijās.
Līmeņi no vienpadsmitā līdz divdesmit septītajam attiecināmi uz augstāku sfēru – rupaloku. Šeit jau nav tieša, rupja apcerēšana, bet iztēle, bet tā vēl ir saistīta ar ķemenisko pasauli, ar lietu formām.
Un visbeidzot, pēdējais līmenis – arupaloka – atdalīts no formas un no ķermeniskā materiālā pirmsākuma.
To, kā izskatās jūtu pasaule budismā, labi parāda reliģiska satura glezna, saukta par “sansarin – hurde”, t.i., “sansaras ritenis”.
Tradicionālajā zīmējumā milzīgs briesmīgs gars – manguss, nāves valdnieka kalps, tur savos zobo un nagos lielu apli, kas simbolizē sansaru. Apļa centrā – neliels apaļš laukums, kurā savijas čūskas, gaiļa un cūkas ķermeņi. Šie ir to spēku simboli, kuri izsauc neizbēgamas ciešanas: ļaunuma, saldkaisles un nevīžības. Apkārt centrālajam laukumam izvietoti pieci sektori, kas atbilst sansārā iespējamām pārdzimšanas formām. Pie tam elle vienmēr atrodas lejā, bet cilvēku un debesu iemītnieku pasaules – augšējā apļa daļā. Labais augšējais sektors ir aizņemts ar cilvēku pasauli. Apakšējā šī sektora malā izvietotas figūras, kas simbolizē cilvēku ciešanas: dzemdējoša sieviete, sirmgalvis, mironis un slimais. Pa kreisi augšā tāda paša lieluma sektoru aizņem mūžīgā naidībā esošie tengriji un asūri. Viņi tēmē viens uz otri šķēpus un bultas. Pa kreisi un pa labi izvietoti dzīvnieku un “biritu” sektori. Dzīvnieki plēš viens otru, spēcīgie aprij vājos. Biritu ciešanas sastāda pastāvīgs bads. Zemes tiesa, zemes spīdzināšanas un sodi atrada atainojumu apakšējā apļa sektorā. Pa vidu tronī sēž pats nāves un elles valdnieks – Erlik – hans (sanskritā – Jama).
“Sansarin – hurde” izskaidro arī pašu pārdzimšanas negrozāma likuma procesu tā budisma izpratnē. Divpadsmit nidānas aptver trīs vienu otrai sekojošas dzīves, pie tam etapi, uz kuriem šis esības process sadalās, simboliski attēloti stingri katram no tiem noteiktos zīmējumos. Zīmējumi, kas simbolizē nidānas, izvietoti pa plašu loku, kas no ārpuses aptver riteņa pamatapli.
Pagājušo dzīvi attēlo divas nidānas. Pirmā ir ka akla veca sieva, kura nezina, kurp iet. Otrā nomāktības simbols, atkarības no kaislībām, tieksmes pēc dzīves fakta konstatācija, prāta maldi, kas rada neizbēgamu otro pārdzimšanu. Otro nidānu simbolizē podnieks, izgatavodams kausu. Tas ir “padarītais” (sansāra vai karma). Īstā dzīve attēlota astoņās nidānās.
Pirmā nidāna – pērtiķis, kas rauj augļus no koka, – “apziņas” simbols, precīzāk tikai jaunās dzīves pirmā brīža, kura saskaņā ar budisma priekšstatiem, sākas ar apziņas atmošanos.
Otrā un trešā “īstās dzīves” nidānas norit cilvēka embrionālās attīstības periodā. Embrijam nav pārdzīvojumu. Pakāpeniski izveidojas “sešas bāzes”, kas kalpo “jūtu orgāniem”, precīzāk, “sajūtu aktiem” – redzei, dzirdei, ožai, garšai. Simboli – cilvēks laivā un māja ar aizsistiem logiem.
Ceturto nidānu “saskari” (sparšu) simbolizē apskāvušies vīrietis un sieviete. Tiek uzskatīts, ka vēl mātes klēpī bērns sāk redzēt un dzirdēt, t.i., jūtu elementi saskaras ar apziņu. Bet patīkamas vai nepatīkamas emocijas nerodas.
Piektā nidāna – “jūtas” (vedāna), t.i., apzināta patīkamā, nepatīkamā, vienaldzīgā pārdzīvošana, apziņas emocionālā jomā. Vedānu simbolizē cilvēks, kura acī trāpīja bulta.
“Jūtas” pāraug iekārē (trišna), kas rodas dzimumbrieduma vecumā un attēlota kā cilvēks ar vīna kausu.
“Tieksme” – septītā nidāna, kas atbilst vispusīgai pieauguša cilvēka izveidei, kad viņam izveidojas noteiktas dzīves intereses un pieķeršanās. Zīmējumā – cilvēks, kas rauj augļus no koka.
“Bava”, t.i., dzīve – pēdējā cilvēka eksistences nidāna. Tas ir viņa darbības plaukums, tas kritums, novecošana un nāve. Bavas simbols – vista, kas perē olas.
Nākamo dzīvi atver divas nidānas – “dzimšana” (džati) un “vecums un nāve” (džara – marāna). Pirmo simbolizē dzemdējoša sieviete, otro – akls vecs vīrs, kas knapi spēj noturēties kājās. Dzimšana – jaunas apziņas rašanās, bet vecums un nāve – visa dzīve, tā kā “novecošana” sākas ar dzimšanas brīdi, bet jauna dzīve atkal rada tieksmes un vēlmes, kas izsauc jaunu pārdzimšanu.
3.2.Mācība par dvēseli
Saskaņā ar tradīciju, kam ir sākums Abhidhamas literatūrā, tas, ko ir pieņemts uzskatīt par personību, sastāv no:
a) “tīrās apziņas” (čita vai vidžnjana);
b) psihiskajām parādībām abstrakti no apziņas (čaita);
c) “jūtīgā” abstrakti no apziņas (rupa);
d) spēkiem, kas savij, izveido iepriekšējās kategorijas konkrētās konfigurācijās (sanskara un četana).
Budistu tekstos ir norādīts uz to, ka Buda ne reizi teica, it ka dvēseles nav. Tā neeksistē kā kāda patstāvīga garīga būtība, laicīgi mītoša cilvēka materiālajā ķermenī, un kas pamet to pēc nāves, lai pēc pārdzimšanas likuma atkal atrastu sev citu materiālu ķermeni.
Tomēr budisms nenoliedza un nenoliedz individuālo “apziņu”, kura “nes sevī” visu cilvēka garīgo pasauli, transformējas personīgo pārdzimšanu procesā un kam jātiecas uz mieru nirvānā. Saskaņā ar mācību par drahmām indivīda “apzinātās dzīves plūsma” gala rezultātā ir “pasaules dvēsele”, neapzinātās virsbūtības radīšana.
Savas attīstības mērā budisms jo tālāk aizgāja no pirmajiem uzskatiem par dvēseli kā plūsmu, kā “pastāvīgi mainīgo individualitāšu nepārtrauktību”.
3.3.Attieksme pret dzīvi uz zemes
Pirmā no “četrām patiesībām” ir formulējama tā: “Kāda ir patiesības par ciešanām būtība? Dzimšana – ciešanas; veselības traucējumi – ciešanas; nāve – ciešanas; sēras, bēdas, nelaime un izmisums – ciešanas; savienība ar nemīlamo – ciešanas; šķiršanās ar mīļoto – ciešanas; kārotā neiegūšana – ciešanas; vārdu sakot, piecas eksistences kategorijas, kurās izpaužas pieķeršanās – ciešanas ”.
Ne mazums budisma literatūras lappušu veltītas visa iznīcībai, kas ir uz zemes. Atsevišķi apziņas elementi nomaina cits citu ar lielu ātrumu. Var tikai izsekot pietiekoši garas “brīžu ķēdes”, kas savā kopumā arī sastāda katra indivīda “apzinātās dzīves plūsmu”.
Budisms pieprasa aiziešanu no ārēja izskatīšanas attiecība uz pasaules cilvēka apziņu. Izskatīt to, pēc budistu teologu domām, nav nekādas nepieciešamības, jo apziņa neatspoguļo šo pasauli (tā neeksistē), bet rada to ar savi radošo aktivitāti. Pati ciešanu pasaule, pēc budisma mācības, ir tikai ilūzija, “neziņas” auglis, “noklīdusi” apziņa.
3.4.Ceļš uz glābšanu
“Otra patiesība” vēsta ka ciešanu avots ir “kāre pēc baudām, esības, varenības”. “Kas tad ir patiesība par ciešanu izbeigšanu? Tā ir pilnīga visu vēlmju un kaisles nodzišana un izbeigšanās, to atmešana un attiekšanās no tam, atbrīvošanās un atdalīšanās no tām.”
Savā galvenajā un pamata nozīmē pallu vārds “nibāna” vai sanskrita “nirvāna” nozīmē “nodzišana”, “nomierināšanās”. Citiem vārdiem, tas ir reliģiskās glābšanas galamērķis, tas “pilnīgās nebūšanas” stāvoklis, kurā “pārdzimšana – ciešanas” izbeidzas.
Viss budisma gars liek tuvināt nirvānas jēdzienu ar pilnīgas nebūšanas stāvokļa sasniegšanu. Daži pētnieki tam nepiekrīt: “Kas tad nodzisa nirvānā? Nodzisa vēlme dzīvot, karsta vēlēšanās eksistēt un izbaudīt; nodzisa maldi un apburšana un to jušana un vēlme; nodzisa piezemēta es, pārejošās indivudualitātes mirdzošā gaisma.
“Ceturtā patiesība” – praktiskais ceļš, kurš ved uz vēlmju apspiešanu. Šo ceļu parasti sauc par glābšanas “vidusceļu”. Tas ir:
1. pareizi uzskati, t.i., pamatoti uz “patiesībām”;
2. pareiza izlēmība, t.i., gatavība veikt varoņdarbu patiesības vārdā’
3. pareiza runa, t.i., labvēlīga, atklāta, patiesa;
4. pareiza uzvedība, t.i., ļaunuma nenodarīšana;
5. pareizs dzīvesveids, t.i., mierīgs, godīgs, tīrs;
6. pareiza piepūle, t.i., pašaudzināšana un pašsavaldīšanās;
7. pareiza uzmanība, t.i., aktīva apziņas možība;
8. pareiza koncentrēšanās, t.i., pareizi apcerējumi un meditācijas metodes.
Budismā vienu no svarīgākajām vietām ieņem tā saucamā personības vienotības noliegšana. Katra personība ir nostādīta kā “mainīgo” formu kopums. Saskaņā ar Budas izteikumiem personība sastāv no pieciem elementiem: miesa, sajūtas, vēlmes, priekšstati un izziņa. Tāpat liela nozīme ir mācībai par dvēseles glābšanu, miera gūšanu sākotnējā budismā. Dvēsele sadalās, pēc budisma mācības, atsevišķos elementos (skandos), bet lai jaunajā dzimšanā būtu iemiesojusies tā pati personība, nepieciešams, lai skandi savienotos tādā veidā, kā tie bija savienoti iepriekš. Pārdzimšanu riņķojuma izbeigšanās, izeja no sansāras, galīgais un mūžīgais miers – tas ir svarīgs glābšanas elements budismā. Dvēsele, budistu priekšstatā, – individuāla apziņa, kura nes sevī visu cilvēka garīgo pasauli, transformējas personīgo pārdzīvojumu rezultātā un tiecas uz mieru nirvānā. Pie tam nirvānas sasniegšana nav iespējama bez vēlmju apspiešanas, ko sasniedz ar kontroli pār uzskatiem, runu, uzvedību, dzīves veidu, pūlēm, uzmanību un pilnīgu koncentrēšanos un izlēmību.
Visu darbu un domu summa visās iepriekšējās pārdzimšanās, ko tikai aptuveni var raksturot ar vārdu “liktenis”, bet burtiski nozīmē atmaksas likumu, ir spēks, kas nosaka konkrētu pārdzimšanas veidu, un tiek saukts par karmu. Visus darbus dzīvē nosaka karma, bet cilvēkam ir noteikta izvēles iespēja rīcībā, domās, darbībās, kas padara iespējamu ceļu uz glābšanu, izeju no pārdzimšanu virknes apgaismotā stāvoklī. Budisma sociālo lomu nosaka cilvēku vienlīdzības ciešanās un tiesībās uz glābšanu ideja. Vēl dzīves laikā cilvēks varēja brīvprātīgi nostāties uz patiesā ceļa, iestājoties mūku kopienā (sanghaja), kas nozīmē attiekšanos no kastas, ģimenes, īpašuma, pievienošanos stingro noteikumu un aizliegumu (253 aizliegumi) pasaulei, pieci no šiem aizliegumiem ir obligāti ikkatram budistam.
Tādējādi atšķirībā no mūkiem, laicīgiem ļaudīm tika dots vienkāršais ētikas kodekss Panča Šila (pieci baušļi), kas iekļāva sekojošo:
1. atturies no slepkavības;
2. atturies no zādzības;
3. atturies no netiklības;
4. atturies no meliem;
5. atturies no uzbudinošiem dzērieniem.
Bez šiem baušļiem bija jāievēro uzticība Budam, viņa mācībai un ordenim.
4.Budisma attīstības vēsture
Ilgi pirms budisma rašanās Indijā bija oriģinālas reliģiskās mācības, kultūra un tradīcijas. Sarežģītās sabiedriskās attiecības un augstā pilsētas kultūra, kas iekļāva sevī rakstību un attīstītas mākslas formas, eksistēja šeit vienlaicīgi ar tādiem seniem pasaules kultūras objektiem kā Mezopotāmija un Senā Ēģipte, virknē lietu pārspējot tos. Ja jau reliģijā harapu kultūras ērā (trešajā gadu tūkstoša vidus pirms mūsu ēras) atklāti elementi, kas iegāja daudz vēlākos reliģiskos priekšstatos, tad otrajā gadu tūkstotī sāka izveidoties tās svarīgās reliģiskās tradīcijas, kuras pirmā gadu tūkstoša sākumā ieguva literatūru noformējumu, sauktu indiešu pasaules skatījuma vēsturē un rituālu praksē par vēdām. Vēdisms vai vēdu reliģija jau saturēja iezīmes, raksturīgas vēlākām indiešu reliģijām, tai skaitā budismam.
Pie tām var attiecināt priekšstatu par to, ka viss dzīvais ir saistīts savā starpā laikā ar pastāvīgām pārejām no viena ķermeniska stāvokļa citā (dvēseļu pārmiesošanās), mācību par karmu kā par spēku, kas nosaka šo pāreju formu. Stabils izrādījās panteona dievu sastāvs, kā arī ticība paradīzei un ellei. Vēlākās reliģijās bija attīstīti daudzi vēdu simbolikas elementi, dažu augu un dzīvnieku godināšana, vairums sadzīves ģimenes rituālu. Vēdu reliģijā jau atspoguļojās sabiedrības klašu noslāņošanās. Tā parādīja cilvēku nevienlīdzību, paziņojot, ka cilvēku iedalījumu varnās (Senajā Indijā kastās) noteica augstākā dievība Brahma. Sociālo netaisnīgumu attaisnoja mācība par karmu ar to, ka visās cilvēka nelaimēs vainīgi ir grēki, ko viņš izdarījis iepriekšējās pārdzimšanās. Tā nosauca valsti par institūtu, ko radīja dievi, un pielīdzināja pazemību valdniekiem reliģiskā pienākuma izpildei. Pat liela upurēšana, pieejama tikai bagātajiem un ievērojamajiem, it kā liecināja par lielu viņu tuvību dieviem, bet zemākajām varnām daudzi rituāli tika vispār aizliegti.
Vēdisms atspoguļoja salīdzinošo antagonisko pretrunu neattīstību indiešu kopienā, cilšu dalīšanās nozīmīgu elementu saglabāšanu. Pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras vidū šīs patriarhālisma iezīmes nonāk arvien vairāk izteiktā pretrunā ar tādām lielām nobīdēm sabiedriskajās attiecībās, kuras arī bija par galveno budisma rašanās iemeslu.
Sestajā un piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras tiek izdarīti mēģinājumi palielināt vergturību, izmantot vergu darbu racionālāk. Likumdošanas mēri nedaudz ierobežojošie saimnieka patvaļu attiecībā uz vergu, parāda esošās sistēmas izdzīvošanas sākumu un atspoguļo bailes asas klašu sadursmes priekšā.
Visaugstākā vergturības attīstības fāze Indijā bija tās un Maurja impērijas apvienošanās periodā. Tieši šaja ērā rodas un izveidojās daudzas sociālās struktūras pamatiezīmes – kastu organizācijas, svarīgākie senindiešu sabiedrības un valsts institūti. Attīstījās virkne reliģiski filosofisko plūsmu, tai skaitā budisms, kas pakāpeniski no sektas mūku mācības pārvērtās par vienu no trijam pasaules reliģijām.
“Budisma parādīšanās vēsturiskaja arēnā, – raksta K.Žols, – laikā sakrīt ar nozīmīgām izmaiņām senindiešu sabiedrības sociāli politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Visai aktīvi sāk par sevi paziņot brahmaņu kultūras perifērijas rajoni, kuros arvien vairāk pirmaja vietā izvirzās šatrijas, pretendējošas uz vadošo lomu sabiedrības dzīvē. Tieši šajos rajonos uz četru valstību bāzes (Košala, Maganda, Vatsa un Avanta) nozīmējas un notiek būtiskas nobīdes ekoonomikas, politikas jomā, kas gala rezultātā izveido vienu no varenākajām impērijām Senajā Indijā – Magadhas impēriju, kuras pamatlicēji un vadītāji bija Maurju dinastijas pārstāvji. Tādējādi mūsdienu dienvidu Bihāras (Ziemeļindija) teritorijā apmēram pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras vidū koncentrējas nozīmīgi sociālie spēki, kam nepieciešami jauni sociālās iedarbības principi un jauna ideoloģija”.
Reisners uzskatīja, ka budisma rašanās bija feodālu attiecību un tirgus kapitāla valdīšanas noteikšanas sabrukšanas sekas.
Neizsmeļamas nelaimes, kas uzgāzās strādājošajiem pārejas perioda no agrajām neattīstītajam vergturības formām uz lielo, aptverošo arvien lielākas sadzīves sfēras bija reāls dzīves pamats kā mistificēts atspoguļojums bija tā saucamā “pirmā patiesība” – apgalvojums par esības un ciešanu tāpatību. Ļaunuma vispārīgums, ko radīja arvien lielāka strādājošo apspiešana, nepārliecinātību par rītdienu vidusslāņos, sīva cīņa par varu augšējās sabiedrības klasēs tika uztverta ka esības pamatlikums.
Kad vergturības ražošanas paņēmiens sāka bremzēt tālāko ražošanas spēku attīstību, kad sabiedrībai radās uzdevums radīt personīgu strādājošā ieinteresētību uz viņa darba rezultātu, par vienu no reliģiskajām vecās iekārtas kritikas formām kļuva apgalvojums par dvēseli kā kādu vienotu visiem cilvēkiem iekšējo esības pamatu. Atbilstoši rodas cilvēka ideja – ne noteiktas ticības locekļa, bet cilvēka vispār, abstrakta cilvēka. Daudzo rituālu un aizliegumu noteiktai varnai vietā izvirzās vienota morāla sākuma kā glābšanas faktora jebkuram cilvēkam neatkarīgi no viņa nacionālās vai sociālās piederības ideja. Tālaku šīs idejas izpausmi deva budisms, kas arī kļuva par vienu no tā pārvēršanas par pasaules reliģiju iemesliem.
Budisms savos sākumos saistīts ne tikai ar brahmanismu, bet arī ar citām reliģiskām un reliģiski filosofiskām Senās Indijas sistēmām. Šo saikņu analīze parāda, ka budisma rašanās bija noteikta ar objektīviem sociālajiem procesiem, sagatavota idejiski. Budismu neradīja dievišķu gudrību sasniegušas radības “atklāsme”, kā to apgalvo budisti, vai sludinātāja jaunrade, kā parasti uzskata Rietumu budisma pētnieki. Bet budisms arī nebija mehānisks esošo ideju apkopojums. Tas ienesa tajās daudz jauninājumu, radītu tieši ar tā rašanās ēras sabiedriskajiem apstākļiem.
Sākumā jaunās reliģiskās mācības elementi, kā apgalvo budisma tradīcija, tika nodoti mutiski no mūkiem viņu mācekļiem. Literatūras noformējumu tie sāka iegūt salīdzinoši vēlu – otrajā un pirmajā gadsimta pirms mūsu ēras. Saglabājās pallu budisma kanoniskās literatūras kopums, radīts ap 80.gadu pirms mūsu ēras.
3. – 1.gadsimtā pirms mūsu ēras un pirmajos mūsu ēras gadsimtos notiek tālāka budisma attīstība, galvenokārt tiek radīts Budas dzīves apraksts, izveidota kanoniskā literatūra. Mūki – teologi izsrādā loģiskus “pamatojumus” galvenajām reliģiskajām dogmām, nereti sauktām par “budisma filosofiju”. Teoloģiskās nianses palika par sasniegumu salīdzinoši nelielā mūku lokā, kam bija iespēja atdot visu savu laiku sholastiskiem strīdiem. Vienlaicīgi attīstījās cita, morālā kulta budisma puse, t.i., “ceļš”, kurš var novest katru pie ciešanu izbeigšanas. Šis “ceļš” arī bija tas idejiskais ierocis, kas sekmēja daudzu gadsimtu garumā strādājošo masu noturēšanu paklausībā.
Budisms bagātināja reliģisko praksi ar paņēmienu, attiecināmu uz individuālā kulta jomu. Ir domata tāda religiskās uzvedības forma kā bhāvāna – iedziļināšanās sevī, savā iekšēja pasaulē ar mērķi koncentrēt domas par ticības patiesībām, kas ieguva tālāku izplatību tādos budisma virzienos kā “čaņ” un “dzeņ”. Daudzi pētnieki uzskata, ka ētikai budisma ir centrālā vieta un tas padara to lielā mērā par ētisku, filosofisku mācību, bet ne reliģiju. Vairumam jēdzienu budismā ir neskaidrs, daudzpusējs raksturs, kas to padara elastīgāku un labi adaptējamu vietējās kultūrās un ticībās, spējīgu transformēties. Ta Budas sekotāji izveidoja daudzās mūku apvienības, kas kļuva par galvenajiem reliģijas izplatības avotiem.
1.gadsimtā budismā radās divi virzieni: hīnajāna (“mazais pajūgs”) un mahajāna (“lielais pajūgs”). Šo sadalījumu vispirms izsauca atšķirības sociāli politiskajos apstākļos dažādās Indijas daļās. Hīnajāna, ciešāk saistīta ar agrīno budismu, atzīst Budu kā cilvēku, atradušu ceļu uz glābšanu, kas skaitās sasniedzams tikai caur aiziešanu no pasaules – kļūšanu par mūku. Mahajāna atzīst glabšanas iespēju ne tikai mūkiem, bet arī pārejiem, piet am uzsvars likts uz aktīvu sludināšanas darbību, iejaukšanos sabiedriskaja un valsts dzīvē. Mahajāna atšķirībā no hīnajānas vieglak pielāgojās izplatībai ārpus Indijas, radot daudz plūsmu, Buda pakāpeniski kļuva par augstāko dievību, viņam par godu cēla tempļus, veica kulta rituālus.
Svarīga atšķirība starp hīnajānu un mahajānu ir tā, ka hīnajāna pilnībā noliedz ceļu uz glabšanu ne mūkiem. Mahajānā svarīga loma ir bodistavu – indivīdu kultam, jau spējīgu ieiet nirvānā, bet atliekošu galamērķa sasniegšanu, lai palīdzētu to sasniegt arī citiem, ne obligāti mūkiem, ar to aizvietojot aiziešanas no dzīves prasību ar iedarbību uz to.
Agrīnais budisms atšķiras ar rituālu vienkāršību. Ta galvenais elements ir Budas kults, sprediķis, svēto vietu godināšana, kas saistītas ar Gautamas dzimšanu, apskaidrību un nāvi. Mahajāna Budas kultam pievienoja bodistavu pagodināšanu, ar to sarežģījās rituāli – tikai ieviestas lūgšanas un dažādas buršanas, sāka praktizēt upurēšanu.
5.Ticības izplatīšanās pasaulē
Kopš Ašoki valdīšanas laika budistu mūku misionāru darbība ieguva plašu starpvalstu mērogu. Budisma sludinātāji sāka arvien biežāk parādīties valstīs, kas robežojas ar Indiju, nokļūstot līdz Dienvidāzijas, Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas attālajiem rajoniem. Ja iedzīvotāji, vietējo reliģiju priesteru kūdīti, naidīgi izturējās pret viņu sprediķiem, tad budistu mūki nieesaistījās cīņā un devās tālāk. Bet ja viņiem izdevās iegūt vietējo valdnieku atbalstu vai atrst vietu, kur vietējā garīdzniecība kaut cik labvēlīgi izturējās pret mūku darbību, tad viņi sāka aktīvu propagandu iedzīvotāju vidū.Viņiem parādījās sekotāji, veidojās budistu kopiena. Šīs budistu kopienas spēja ilglaicīgi eksistēt ar jebkurām kultūrām, reliģijām un sociālajām sistēmām ļāva tai noturēties simtiem gadu visnelabvēlīgākajos apstākļos. Ta bija Indijā musulmaņu valdnieku laikā, Šrilankā portugāļu, angļu un holandiešu kolonizācijas laikā, Konfūcija Ķīnā, Japānā, Vidusāzija pirmajos mūsu ēras gadsimtos, Dienvidaustrumāzijas valstīs. Tieši sākotnējā budismam piemītošā pacietība deva iespēju budistu mūkiem sagaidīt vajadzīgo brīdi, lai plaši izplatīt Budas mācību.
Jau savas izplatības periodā budismam bija izstrādāta loģikas sistēma, kura ļāva tā sludinātājiem gūt uzvaras debatēs ar saviem pretiniekiem, piemēram, Indija un Ķīnā. Budistu mūki apkalpoja visas savas kopienas ni ienīstamajām kastām līdz aristokrātiem. Iekļaujoties vietējās reliģiskajās ticībās, budisms asimilēja tās. Apbruņotas ar sociālo literatūru, budistu kopienas veica “apskaidrošanas” darbu iedzīvotāju vidū vietējās valodās, adaptējot kanoniskās džatakas, avandas, sutras un tuvinot tās tautas leģendām un paražām. Budisma ētikas sistēma oganiski ievijās sabiedrības klašu tradicionālajā morālē. Mahajānas budisma kulta svinīgums guva lielus panākumus tautā. Sangha piesaistīja sev tūkstošus apdalīto zemnieku un vīlušos aristokrātu. Nereti tā kļuva par nozīmīgu sociālu un politisku spēku valstī. Valdošās klases bija ieinteresētas budisma izplatībā, jo tā doktrīnas palīdzēja nostiprināt un saglabāt esošo kārtību. Budisma ieviešanu nereti pavadīja daudz attīstītāku civilizāciju sasniegumu ieviešana. Tā tibetieši kopā ar budismu “aizņēmās” Indijas zinātnes: gramatiku, medicīnu, astronomiju un astroloģiju; Dienvidaustrumāzijas tautas: literatūru, glezniecību, teātra mākslu un indiešu civilizāciju arhitektūru. Bez tam budisms visādi uzturēja valdnieka dievišķības ideju, palielinot viņa slavu.
Jau agrīnais budisms (pirms mūsu ēras) parūpējās par valsts un budistu kopienas attiecību noregulēšanu, izstrādājot trīs secīgas stadijas drahmas un valsts savstarpējās attiecībās. Pirmajā stadijā valdnieks piekrīt veikt noteiktas funkcijas tautas dēļ, bet viņam tiek piešķirtas noteiktas tiesības, iekļaujot nodokļu ievākšanu. Ja valdnieks ļaunprātīgi izmantoja savu varu, cilvēki varēja aiziet uz citu vietu zem cita vadoņa aizsardzības. Bet paplašinoties valsts teritorijai, tāda aizsardzības forma kļuva nereāla, un budisms radīja visvarenās drahmas doktrīnu, kas spēja iznīcināt necienīgu valdnieku. Visa pasaule tika pasludināta par sadalītu divās sfērās – “divos riteņos”, kas darbojās kā pajūga riteņi, kura ass bija cilvēku sabiedrība, tās vēlmes, tieksmes un likteņi. Tādu sistēmu izskaidroja ar to, ka visvarena drahma nevar darboties šajā pasaulē pati par sevi un tai nepieciešama pazemība vai valsts un budistu kopienas atbalsts. Šīs teorijas kulminācijas punkts ir vispasaules valdnieka (čakravartina), kuru pasludināja par augstsirdīgu valdnieku un bodhisatvas dubultnieku, koncepcija. Kā bodhisatva, viņš atzīmēts ar lielā cilvēka trīsdesmit divām zīmēm un apveltīts ar pārdabisku varu. Viņš ir unikāls, tā kā vienlaicīgi nevar būt divi čakravartini. Tās vietas, kur piedzima un tika kronēts čakravartins, kur viņš guva nozīmīgas uzvaras un mira, tika pasludinātas apr “piemiņas vietām”. Virs čakravatrina atliekām vajadzēja uzcelt kolonna, kuras apmeklējumu uzskatīja par reliģisku nopelnu. Koncepcija apgalvo, ka tādējādi ir pilnīga līdzība starp budas, bodhisatvu un čakravartina statusiem. Tāpēc pēdējā varu nevarēja izskatīt kā laicīgu vai racionālu, Čakravartins iedarbināja bus riteņus (drahmas un valsts), atainojot garīgo un sabiedrības varas. Trešā stadija – ideālā valsts, kurā drahma kā kosmosa spēks reaģē uz sabiedrības uzvedību, bet valsts tiek izskatīta kā ētisks institūts, kas smeļ savu autoritāti no drahmas.
Budisma izplatīšanās hronoloģija un ģeogrāfija izskatās šādi. Pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras beigās budisms nokļūst Šrilankā. Pirmajos mūsu ēras gadsimtos tas izplatās Kušaņu impērijas plašajā teritorijā, kas iekļāva sevī zemes, ietilpstošas Vidusāzijas, Centrālāzijas un Priekšāzijas sastāvā. Pirmajā mūsu ēras gadsimtā budisms nokļūst Ķīnā, ceturtajā – Korejā, sestajā – Japāna, septītajā – Tibetā, no 13. līdz 16. – Mongolijā, 17. – 18. – Krievijas dažos apgabalos. Indoķīnas pussalas valstīs (Laosā, Kambodžā, Mjanmā, Vjetnamā, Taizemē) un tālāk Dienvidaustrumāzijas salu daļā – budisms sāka iekarot pozīcijas sākot no 2.gadsimta un 8. – 9.gadsimtos tam jau bija panākumi. 19. – 20.gadsimtos tas nokļūst Eiropā un Amerikā. Rietumos budismu pirms Pirmā pasaules kara izplatīja Alans Benets, Antons Gits. 19. gs. budisms izplatījās arī ASV, kur to veicināja filozofs Ralfs Valdo Emersons, rakstnieks Henrijs Toro. Svarīga loma bija 1893. gadā Čikāgā notikušajam Pasaules reliģiju parlamentam, kurā piedalījās arī budisti.
Secinājumi
Budisms – vissenākā no trijām pasaules reliģijām. Kristietība par to ir jaunāka par pieciem, bet islams pat par divpadsmit gadsimtiem.
Radies vairāk nekā divarpus tūkstošus gadu atpakaļ Indijā kā reliģiski filosofiska mācība, budisms radīja pēc mēroga un daudzveidības unikālu kanonisko literatūru un daudzus reliģiskos institūtus.
Atkarībā no redzes viedokļa budismu var izskatīt gan kā reliģiju, gan kā filosofiju, gan kā ideoloģiju, gan kā kultūras kompleksu, gan kā dzīvesveidu.
Mūsdienu zinātne nedod viennozīmīgu atbildi uz jautājumu par Budas vēsturiskumu. Tomēr daudzi pētnieki uzskata Šakjamuni par vēsturisku personību. Bet pie tam sekot budisma tradīcijai, kura uzskata viņu par “budisma pamatlicēju”, nav pamata.
Budisms – pasaules reliģiskā sistēma un doktrīna, izveidota uz Indijas seno reliģiski filosofisko mācību pamata, kuras stūrakmens ir ticība uz pārdzimšanu. Budisma pamatideja – apgalvojums, ka “dzīve ir ciešanas” un “eksistē ceļš uz glābšanu”, nenostāda budismu pret citām reliģiskām sistēmām.
Budistu dogmatikā Visumam ir daudzkārtaina uzbūve. Var saskaitīt desmitus debesu, kas pieminētas dažādos kanoniskos un nekanoniskos hīnajānas un mahajānas sacerējumos.
Budistu tekstos ir norādīts uz to, ka Buda ne reizi teica, it ka dvēseles nav. Tā neeksistē kā kāda patstāvīga garīga būtība, laicīgi mītoša cilvēka materiālajā ķermenī, un kas pamet to pēc nāves, lai pēc pārdzimšanas likuma atkal atrastu sev citu materiālu ķermeni.
Budismā vienu no svarīgākajām vietām ieņem tā saucamā personības vienotības noliegšana. Katra personība ir nostādīta kā “mainīgo” formu kopums.
Budisms savos sākumos saistīts ne tikai ar brahmanismu, bet arī ar citām reliģiskām un reliģiski filosofiskām Senās Indijas sistēmām. Šo saikņu analīze parāda, ka budisma rašanās bija noteikta ar objektīviem sociālajiem procesiem, sagatavota idejiski.
Izmantotā literatūra
1.Философский словарь. М.: «Политическая литература», 1986.
2.Исмаилова С. Религии мира. М.: 1993.
3.Кирвель Ч.С. История философии. Гродно: 1997.
4.Кочетов А.Н. Буддизм. М.: «Политическая литература», 1968.
5. Кочетов А.Н. Буддизм. М.: «Политзидат», 1970.
6.Научный атеизм. М.: «Политзидат», 1973.
7.Токарев С.А. Религии в истории народов мира. М.: 1986