Bulgārijas ekonomiskā sistēma

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, Bulgārijas ekonomika piedzīvoja smagu triecienu un 20.gs. deviņdesmito gadu laikā bija vērojams ekonomikas pagrimums, kas bija saistīts ar Padomju Savienības tirgus zaudējumu, ar kuru Bulgārijas ekonomika bija cieši saistīta. Dzīves līmenis Bulgārija kritās aptuveni par 40%.
Padomju Savienības laikā Bulgārijas galvaspilsēta Sofija tika uzskatīta par nozīmīgu elektronikas un augsto tehnoloģiju centru, tomēr Bulgārijas Padomju Savienības stila ekonomiku varēja raksturot kā kūtru ar pārtikas, enerģētikas un patēriņa preču deficītu, milzīgu ārējo parādu. Gandrīz visas lauksaimniecības un rūpniecības aktivitātes atradās valsts kontrolē.
Pēc smago pārmaiņu perioda, pirmās ekonomikas atveseļošanās pazīmes parādījās 1994. gadā, kad IKP pieaugums sasniedza 1.4%, savukārt gadu vēlāk sasniedza jau 2.5%, kas bija labākie rādītāji kopš 1988. gada. Arī inflācija nokritās no 122% līdz 32.9% . Tomēr 1996. gada laikā atkal ekonomika piedzīvoja kritumu līdz ar lēnu un nepareizi vadītu ekonomikas reformu iedzīvināšanu reālajā dzīvē, kas atstāja postošu ietekmi uz lauksaimniecības nozari, destabilizēja banku sistēmu, novedot Bulgāriju līdz inflācijas līmenim 311% apmērā un Bulgārijas valūtas krahu. Kad 1997. gada pavasarī stājās spēkā jauna reformu sistēma, kas ietvēra privatizāciju, lauksaimniecības politikas liberalizāciju, valsts sociālās apdrošināšanas programmas reformu – Bulgārijas ekonomika pamazām tika nostabilizēta. Pašlaik Bulgārija ir uzskatāma par visindustrializētāko valsti starp bijušās Padomju Savienības dalībvalstīm, kur tiek attīstīta brīvā tirgus ekonomika. Ekonomiski Bulgāriju var klasificēt kā attīstītu industriāli agrāru valsti, kas ir pievilcīga vieta aktīvajam tūrismam un sporta mīļotājiem tās lielisko dabas resursu dēļ. Bulgārijas nākotnes izredzes ir cieši saistītas ar nozīmīgo Bulgārijas pievienošanos Eiropas Savienības dalībvalstīm 2007. gadā, kā arī ar sagaidāmo Bulgārijas pievienošanos Eirozonai tuvākajā nākotnē.
Salīdzinot ar deviņdesmitajiem gadiem, atzīstams sasniegums bijis augstā bezdarba līmeņa pakāpeniska samazināšana. Vēl 2000. gadā bezdarba līmenis sasniedza 18.0%. 2007. gadā bezdarba līmenis bija nokrities līdz 6,9%.
Rūpniecība ir ļoti nozīmīga valsts ekonomikā. Vadošās rūpniecības nozares Bulgārijā ir mašīnbūve, metālapstrāde, pārtikas rūpniecība, inženierija, kā arī ķīmiskā rūpniecība, tekstils un elektronikas ražošana. Ir labi attīstīta elektronika un elektroiekārtu ražošana, tiek ražoti naftas produkti un minerālie mēslojumi.
Kaut arī valstij nav ļoti lielu ogļu, naftas un gāzes krājumi, valsts ir lielākais elektrības ražotājs un eksportētājs reģionā. Pēc tērauda un tērauda produktu ražošanas un vienu iedzīvotāju Bulgārija ieņem pirmo vietu Balkānu reģionā. Daudzu metālu ražošanā uz vienu cilvēku valsts ieņem vienu no pirmajām vietām Eiropā un pasaulē.
Galvenie dabas resursi valstī ir minerāli, ieskaitot ogles, varu un cinku, boksītu, dzelzsrūdu, naftu un dabas gāzi. Bulgārijā ir liels skaits minerālo avotu.
Tradicionāli attīstīta ir pārtikas rūpniecība.
Populārākās kultūras ir kvieši, saulespuķes, kukurūza, vīnogas, tabaka, tomāti un mieži.
Bulgārija ir arī viena no populārākajām tūrisma vietām Austrumeiropā.
Līdz ar ekonomiskās sistēmas maiņu deviņdesmitajos gados, Bulgārijas tirdzniecības apgrozījumi ar ārvalstīm pakāpeniski palielinājās, taču straujāk pieauga imports nekā eksports.

Arī importa apjoms 2007. gadā ir audzis salīdzinājumā ar 2006. gadu. Galvenokārt tika importēts minerālais kurināmais, nafta un elektroenerģija, mašīnas un mehānismi; elektriskās iekārtas, metāla izstrādājumi (dzelzs, tērauds, rūda), u.c.

Bulgārijas visnozīmīgākie eksporta partneri 2007. gadā bija Turcija, Vācija un Grieķija, savukārt importa partneri – Krievija, Vācija un Itālija.