konspekts tiesību teorijā

1.TIESĪBU ZINĀTNE KĀ ZINĀTNES SASTĀVDAĻA
Tiesību zinātne (TZ) ir viena no zinātnes nozarēm, tādējādi tai piemīt visām zinātnēm kopīgās iezīmes, kā arī specifiskās, tikai tiesību zinātnei piemītošās īpašības. Ņemot vērā iepriekš teikto, lai noskaidrotu, kāda loma, vieta piemīt TZ kopējā zinātnes sistēmā un sakarības ar citām zinātnēm, ir nepieciešams apskatīt zinātnes vispārējo skaidrojumu, zinātnes sistēmas iedalījumu (līdz ar to noskaidrojot TZ vietu tajā) un zinātņu kopīgās iezīmes un specifiskās TZ īpašības.
Zinātne – cilvēku darbības institūts un sistēma, kuras galvenā funkcija – producēt patiesas zināšanas par īstenību un tās teorētiski sistematizēt.
Pēc priekšmeta un metodēm zinātnes sistēmu veido:
1)Humanitārās (filozofija, teoloģija)
2)Sociālās zinātnes (socioloģija, ekonomikas zinātne un tiesību zinātne)
3)Dabas zinātnes
4)Tehniskās zinātnes
Tādējādi TZ pieder pie sociālajām zinātnēm.
Jāpiemin, ka ir vēl viens zinātņu iedalījums:
– fundamentālās – pēta interesējošos objektus neatkarīgi no to praktiskā pielietojums (tāda, piemēram, ir tiesību teorija).
– lietišķās – pēta praktiskos jautājumus un cenšas rast risinājumus.
Taču katrā zinātnē notiek gan fundamentālie pētījumi, gan lietišķie. Prakse nevar pastāvēt bez teorijas.
Zinātņu kopīgās īpašības:
1)Pateicoties zināšanu sistematizācijai tā kļūst par patiesu zināšanu sistēmu, kuras svarīgākie elementi ir likumi, principi, kategorijas u.c.;
2)Šīs patiesās zināšanas pastāvīgi funkcionē, un viens no tādas darbības rezultātiem ir jaunu zināšanu producēšana;
3)Teorētiskās zināšanas tiek noformētas ar speciālas – zinātniskās valodas palīdzību, kuru raksturo diezgan augsta precizitāte un atbilstība noteiktām loģiskām prasībām;
4)Zināšanas, kas veido zinātnes saturu, pārbauda, novērtē, apstiprina vai neapstiprina ar empīrisko pētījumu palīdzību un praksi.
Tiesību zinātnei piemīt visas nosauktās īpašības, kā arī tai ir savas iezīmes, kas vispirms ir saistītas ar tiesību zinātnes izziņas objektu – tiesībām.
Tiesību zinātne ir sabiedriska zinātne, kas pēta tiesības kā īpašu sociālo normu sistēmu un tiesībpiemērošanas darbības dažādus aspektus.
Katras zinātnes atšķirība citai no citas, pamatojas tās pētīšanas priekšmetā un metodēs. Tādējādi TZ atšķirīgums izpaužas tajā, ka tās pētīšanas priekšmets ir tiesības, kā arī tajā, ar kādām metodēm tiek veikts izziņas process. Protams, ka TZ izmanto arī vispārzinātniskās metodes tāpat kā citas zinātne, taču to izmantošana tiesību sfērā piešķir tām zināmu īpatnību un līdz ar to daudzas no tām kļūst par TZ speciālajām metodēm (TZ metodes ir: 1)empīriskās izziņas metodes – piem., analoģija (likumu, tiesību), novērošana u.c. 2)metodes, ko izmanto kā empīriskajā, tā arī teorētiskajā izziņas līmeņos – indukcija, dedukcija, analīze un sintēze u.c. 3)teorētiskās izziņas metodes – idealizācija, formalizācija u.c.).
Tiesību zinātne ir neatraujama no pārējām zinātnēm. Tās savstarpēji mijiedarbojās un tiesību zinātne ietekmē pārējās zinātnes. Mūsdienās tiesības tiecas regulēt arvien lielāku sabiedriskās dzīves norišu skaitu (piemēram, katru gadu ir milzīgs pieņemto likumu skaits, kas noregulē sabiedrības dzīves visdažādākās sfēras). Tiesības iespiežas sabiedrībā gandrīz visās jomās un gandrīz visās tās izpausmēs. Jāpiemin, ka tomēr atsevišķās valstīs šo procesu, kad tiesības arvien detalizētāk regulē sabiedrisko dzīvi, tiek vērtēta negatīvi.
Tiesību zinātne kā sociālo zinātņu sastāvdaļa ietekmē gan socioloģiskos procesus, gan ekonomiskos. Tāpat arī citas zinātnes (filozofiju, teoloģiju, politoloģiju, tehniskās zinātnes). Tiesību zinātņu lielā ietekme izpaužas caur tiesību zinātnes izstrādātajām tiesību normām, standartiem, tās principiem, kuri noregulē gan valsts iekārtu, gan politiku, gan iedzīvotāju tiesības un pienākumus (tiesību zinātne veic tiesiskā regulējuma funkciju). Katrā dzīves sfērā tiesības caur normatīvajiem aktiem noregulē sabiedrībā pieņemamo uzvedības kārtību. Tas, kas ir pretrunā ar šīm tiesību zinātnes izstrādātajām normām (kas nostiprinātas normatīvajos aktos), ir pat sodāms (piemēram, krimināltiesību nozares tiesību normu neievērošana, pārkāpšana paredz kriminālatbildību). Tiesības dzelžaini regulē un nosaka to, kas pareizs un kas nē.
Tiesību zinātnes loma sabiedrībā būtiski izpaužas caur tiesību funkcijām: tiesības kā organizatorisks instruments caur ko tiek kārtota un organizēta sabiedriskā dzīve; kārtības nodrošināšanas funkcija, konfliktu atrisināšanas funkcija (piemēram, ar civilprocesa, kriminālprocesa likumu normām nosaka kārtību kādā atrisināt radušos konfliktus); brīvības nodrošināšanas funkcija; aizsargāšanas funkcija; audzinošā funkcija u.c.
Arī citas zinātnes ietekmē tiesību zinātni, piemēram, ja aplūkojam tiesību zinātnes apakšnozares, uzskatāmi redzams kā to ietekmē pārējās humanitārās zinātnes (piemēram, filozofija ienes skatījumu uz tiesību zinātni no filozofiskā rakursa, socioloģija – tiesību socioloģija utt. Tehniskās zinātnes savu ietekmi dod, piemēram, uz tiesību zinātnes nozari kriminālistiku – kriminālistiskā tehnika).
Tādējādi varam secināt, ka tiesību zinātne ir zinātņu sistēmas sastāvdaļa (pieder pie sociālajām zinātnēm) ar visām zinātnēm raksturīgajām īpašībām, kā arī specifiskām iezīmēm. TZ loma kļūst arvien būtiskāka visās sabiedrības dzīves sfērās. Tā mijiedarbojas ar citām zinātņu sistēmā esošajām zinātnēm – aizgūstot atziņas no tām, tādējādi veidojoties un papildinoties, kā arī iedarbojoties uz pārējām zinātnēm ar savām izstrādātajām vispārteorētiskajām atziņām, tiesību normām utt.

2. VISPĀRĒJĀ TIESĪBU TEORIJA TIESĪBU ZINĀTNES STRUKTŪRĀ (VIETA, LOMA, FUNKCIONĒŠANA).
Lai noskaidroti Vispārējās tiesību teorijas (VTT) vietu un līdz ar to arī lomu tiesību zinātnes struktūrā, nepieciešams izprast, kas ir tiesību zinātne kā tāda un, kur TZ struktūrā iekļaujas VTT.
Tiesību zinātne ir sabiedriska zinātne, kas pēta tiesības kā īpašu sociālo normu sistēmu un tiesībpiemērošanas darbības dažādus aspektus.
Tiesību zinātne (pēc izziņas priekšmeta) iedalās:
– Vispārteorētiskās (tiesību teorija, valsts tiesības utt.)
– Nozaru (konstitucionālās, administratīvās utt.)
– Starpnozaru (saimniecisko, transporta utt.)
– Speciālās (kriminālistika kriminālmeklēšanas utt.)
No iepriekš dotā dalījuma izriet, ka VTT ir tiesību zinātnes vispārteorētiskā sastāvdaļa. VTT pēta tiesības kā vienotu, viengabalainu sistēmu, tās rašanās, attīstības un funkcionēšanas likumsakarības.
VTT tiesības uzskata kā relatīvu autonomiju, pašpietiekamību un nevis, ka tiesības rod un nosaka valsts. VTT pašpietiekamība ir nosacīta ar to, ka tā ietver sevī tādas absolūtas vērtības kā patiesība, vienlīdzība, godīgums u.c. un balstās uz vispārcilvēcisko morāli. Tādā veidā izveidotās tiesības ne tikai gūst neatkarību no valsts, bet pat nosaka tās darbību, kļūst par sabiedrības dzīves stabilizējošu faktoru. Dabisko tiesību teorija arī ir VTT neatkarības doktrinālais pamats, kuras ietvaros tiek uzskatīts, ka tiesības rodas no cilvēka dabas nevis no valsts. VTT piemīt tieksme izdibināt to kopējo, kas piemīt visai tiesiskai realitātei, valstij un to attiecībām.
Šajā ziņā nozaru speciālās juridiskās zinātnes atšķiras no VTT ar to, ka pēta kaut kādu tiesiskās dzīves jomu, sfēru, virzienu u.tml. Ja nozaru tiesību zinātnes pievērš uzmanību pārsvarā spēkā esošām tiesībām (šajā gadījumā – spēkā esošajai likumdošanai), tad VTT savos pētījumos nav ierobežota ne laikā, ne telpā.
VTT loma tiesību zinātnes struktūrā izpaužas caur to, ka tā savā veidā kalpo kā „balsts” nozaru un speciālajām tiesību nozarēm. VTT attīsta apgalvojumus par to, kas ir tiesības un kā tās strādā. Tā mēģina iepazīt un aprakstīt tiesības kā tādas. VTT arī attīsta teorētiskās pamatdefinīcijas par to, kā vajadzētu darboties tiesību zinātnei tiesību strukturēšanā. VTT kalpo kā izziņas materiāls konkrētos profesionālos problēmjautājumos (kurus risina nozaru un speciālās tiesības) un tādējādi labākai tiesību izpratnei. VTT pētī tiesību zinātnes vispārnozīmīgus jautājumus un izstrādā kopīgus principus un noteikumus. Tādējādi nozaru tiesības, pētot un analizējot savas problēmas, pamatojas uz tiem principiem un jēdzieniem, ko izstrādājusi un formulējusi VTT. Balstoties uz VTT secinājumiem, tiesību zinātņu nozarēm ir iespējams pareizi izzināt savu pētīšanas priekšmetu. Savukārt nozaru tiesību zinātņu sasniegumi dažādo tiesību normu pētīšanā un to piemērošanā praksē dod teorijai bagātu, konkrētu materiālu vispārinājumiem un viena vai otra jēdziena satura padziļināšanai. Tas nozīmē, ka VTT un citas tiesību zinātnes sastāvdaļas (nozaru, speciālās tiesības) šādas mijiedarbības rezultātā savstarpēji bagātinās.
Būtībā VTT pilda ideoloģiska, metodoloģiska un praktiski organizatoriska rakstura funkcijas.
VTT koncentrējas uz sabiedriskās dzīves pārvaldīšanas procesiem, formām, veidiem ar tiesību palīdzību; tiesību vērtībām, vietu, lomu pašā cilvēces eksistencē. VTT ar saviem vispārīgajiem principiem, normām nosaka kā jāveido normatīvie akti, kuri tālāk regulē sabiedriskās attiecības. Tā nosaka tiesību interpretācijas principus, ko tālāk piemēro ikdienā iztulkojot tiesību normas. VTT praktiski dod vispārīgu, teorētisku pamatu, lai ar tās principiem, atziņām u.c. varētu risināt ikdienišķus jautājumus gan likumdošanas veidošanā, tās interpretācijā utml.
VTT ir milzīga loma sabiedrības tiesiskajā dzīvē. Sabiedrības rīcību nosaka sabiedriskajā apziņā notiekošie procesi un tajā ieliktās domas. VTT un tās atziņas ir sabiedriskās dzīves attīstības metodoloģiskais pamats. Caur VTT producētām patiesām zināšanām par realitāti notiek to iedzīvināšana cilvēku apziņā un tādējādi tiek panākta indivīdu uzvedības koriģēšana tiesiskā virzienā. VTT piedāvā principus, lai stiprinātu likumību un tiesisko kārtību valstī, lai stiprinātu personas brīvības, kuras ir akceptētas starptautiskajās tiesībās.
No iepriekš teiktā varam secināt, ka VTT nesaplūst tiesību zinātnes struktūrā ar citām tās sastāvdaļām un neizplūst tajā. Tā ir vadoša, metodoloģiska, vispārīga rakstura zinātne, kas ietekmē nozaru, speciālās tiesības ar tās izstrādātajiem vispārīgajiem principiem, atziņām, metodēm u.c. elementiem.

3. VISPĀRĒJĀS TIESĪBU TEORIJAS REĀLĀ UN JĀBŪTĪBAS NOZĪME JURIDISKAJĀ PRAKSĒ (DIFERENCĒTI PARĀDOT TĀS NOZĪMI SVARĪGĀKO JURIDISKĀS PRAKSES SFĒRU FUNKCIONĒŠANĀ)
Jābūtības normas – ir pareizo attiecību likumi, pareizās domāšanas un rīcības likumi, un tie veido labākas pasaules būvniecības pamatu. Jābūtība norāda uz nākotnes stāvokli, kā VTT atziņām būtu jādarbojas nākotnē. Taču prakse atspoguļo citādāku situāciju, kad jābūtība atšķiras no reāli esošā.
Praksē visām tiesību nozarēm (krimināltiesības, civiltiesības utt.), pētot un analizējot savas problēmas, būtu jāpamatojas uz tiem principiem un atziņām, ko izstrādājusi un formulējusi VTT. Balstoties uz VTT noteikto jābūtību, juridisko zinātņu nozarēm ir iespējams pareizi izzināt savu pētīšanas priekšmetu. Savukārt nozaru juridisko zinātņu sasniegumi dažādu tiesību normu pētīšanā un to piemērošanā praksē dod VTT bagātu konkrētu materiālu vispārinājumiem un jēdzienu padziļināšanai (tādējādi izpaužas VTT reālā nozīme juridiskajā praksē).
Vispārējā tiesību teorija (VTT) kā zinātne ir vispārināta zināšanu sistēma par tiesībām un tiesiskām parādībām, to būtību, attīstību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā.
Viens no zinātņu iedalījumiem ir:
– fundamentālās zinātnes – pēta interesējošos objektus neatkarīgi no to praktiskā pielietojums (tāda, piemēram, ir vispārējā tiesību teorija).
– lietišķās zinātnes– pēta praktiskos jautājumus un cenšas rast risinājumus.
VTT pētījumi, protams, nenotiek tikai fundamentālā līmenī, bet arī lietišķajā – tā pētī tiesisko īstenību (realitāti) valstī. VTT pamatā pēta tiesības neatkarīgi no prakses, taču ir arī tādi pētījumi, kur tiek salīdzinātas VTT atizņas ar juridisko praksi. VTT kā vispārteorētiskā tiesību zinātne pētī tiesības vispār un līdz ar to tai ir vispārīgs raksturs. Tā pētī visām juridiskajām zinātnēm (nozaru, starpnozaru un speciālās juridiskās zinātnes) vispārnozīmīgus jautājumus un izstrādā tām kopīgus principus un noteikumus.
Juridiskā prakse ir juridisko norādījumu izdošana saistībā ar uzkrāto sociāli tiesisko pieredzi, kas nodrošina informācijas, zināšanu vērtējumu uzkrāšanu, sistematizāciju un saglabāšanu.
Atkarībā no sabiedrisko attiecību pārveidošanas rakstura, veidiem izšķir tiesībradošo, tiesībpiemērojošo, interpretācijas u.c. juridiskās prakses tipus.
Tādējādi juridiskā prakse būtībā izpaužas (funkcionē) divās sfērās:
1) tiesību jaunradē
2) tiesību piemērošanā
VTT atziņas ir jāņem vērā gan tiesību piemērošanā (jebkuram tiesību piemērotājam), gan to jaunradē (likumdevējam).
Tiesību jaunrade – (šaurā nozīmē) pats tiesību normu veidošanas process;
(plašā nozīmē) process, kas iesākās ar tiesību normu ieceri, sagatavošanu un beidzas ar normas realizāciju.
Tiesību jaunradē kā vienā no juridiskās prakses sfērām, jābūtība (kā kaut kam ideālā veidā būtu jābūt) nosaka, ka lai tiesību jaunrade būtu veiksmīga, tai ir jābalstās uz VTT principiem (piemēram, tiesību normu sagatavošanas atklātums, kas paredz iespēju sabiedrībai sekot līdzi tās dzīvi skaroša regulējuma tapšanai), tiesību normu sagatavošanā ir jāpiesaista profesionāli lietpratēji, kuri ir specializējušies tiesību normu izstrādē, ir zināšanas par VTT nostiprināto tiesību normu izstrādāšanas tehniku u.c. Tikai tādā veidā, ņemot vērā VTT jābūtības kritērijus, tiesību normu jaunrades rezultāts būs pārdomāts, precīzs, nenonāks pretrunā ar jau esošajām normām utt. Tajā atspoguļojas VTT jābūtības nozīme tiesību jaunradē. Taču praksē (realitātē) parādās pavisam citādāka aina – bieži vien tiesību jaunradē tiek veidotas tiesību normas, kuras balstās uz likumdevēja subjektīvu nepieciešamību, bieži vien likumdevējam nav zināšanu, kuras sniedz VTT, līdz ar to radītās tiesību normas ir nepilnīgas, neefektīvas utt.
Tiesību piemērošana – ir viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību priekšrakstu realizāciju dzīvē. Tas ir metodoloģisks process, kura rezultātā tiesības kļūst par tiesisko realitāti.
Tiesību realizācija – tiesību normu priekšrakstu īstenošana, iemiesošana dzīvē sabiedrisko attiecību subjektu (valsts institūciju, amatpersonu, sabiedrisko organizāciju un atsevišķu cilvēku) tiesiskās uzvedības ceļā. Jārealizē ne tikai tiesību normas, bet arī vispārcilvēciskās vērtības, uz kurām balstās un ietver tiesības.
VTT nosaka arī jābūtības kritērijus tiesību piemērošanas gadījumā, kuru nozīme arī atspoguļojas tajā, ka ievērojot šši jābūtības normas tiesību piemērošana būs efektīva. Juridiskajā praksē ir jāievēro vairākas būtiskas tiesību piemērošanas stadiju (lietas faktisko apstākļu izdibināšana, juridisko pamatu izdibināšana un lēmuma pieņemšana) īpatnības, kā, piemēram, noskaidrojot juridisko pamatu ir jāizdibina tiesību normas patiesais teksts un saturs. VTT paredz konkrētas izziņas metodes, kuras ir svarīgas šajā procesā, lai tiktu noskaidrots pareizais piemērojamās tiesību normas juridiskais pamats. Tiesību piemērošana ir cieši saistīta ar tiesību normu interpretāciju (iztulkošanu), t.i. tiesību satura (jēgas) izdibināšana, noskaidrošana. Tiesību interpretācijā tiek izmantotas dažādas VTT izstrādātas interpretācijas metodes (piemēra, gramatiskā, vēsturiskā, sistemātiskā, teleoloģiskā), kas nosaka kā jābūt piemērotām šīm metodēm. Tiesību piemērotājam ir jāizmanto VTT atziņas un zināšanas par tās izstrādātajām metodēm, lai konstatētu faktisko situāciju. Taču reālā situācijā juridiskajā praksē atspoguļojas, ka šīs VTT noteiktās jābūtības normas netiek ievērotas, līdz ar to netiek pareizi iztulkotas tiesību normas, līdz ar to arī piemērošanas process bieži vien ir kļūdains un tas ir par pamatu nepareiza lēmuma pieņemšanā.
Pašlaik ir vērojama situācija, kad prakse (reāli) attīstās neatkarīgi no VTT atziņām (jābūtības), tādējādi rodas ārkārtīgi daudz problēmu (piemēram, tiek atceltas izstrādātās normas, netiek ievērota pareiza normu iztulkošanas, piemērošanas tehnika, tādējādi tiek pieņemti lēmumi pamatojoties uz nepilnīgu vai pat nepareizu tiesību normas izpratni utt.).

4.TIESĪBU TEORIJAS (TT) STRUKTŪRA, TĀS SVARĪGĀKO ELEMENTU APGŪŠANAS UZDEVUMI UN NOZĪME.
Pirms noskaidrojam tiesību teorijas svarīgāko elementu apgūšanas uzdevumus un nozīmi, ir jānoskaidro, kas ir tiesību teorija un kāda ir tās struktūra.
V.Jakubaņecs tiesību teoriju skaidro kā tiesību zinātnes vispārteorētisku sastāvdaļu, kas pēta valsts un tiesības kā vienotas un viengabalainas sistēmas, izzina to rašanās, attīstības un funkcionēšanas likumsakarības.
Tiesību teorija attīsta apgalvojumus par to, kas ir tiesības un kā tās strādā. Tā mēģina iepazīt un aprakstīt tiesības kā tādas. TT arī attīsta teorētiskās pamatdefinīcijas par to, kā vajadzētu darboties tiesību zinātnei tiesību strukturēšanā.
Zinātniskās teorijas struktūra ir iekšējā sakarība starp zinātniskās teorijas sastāvdaļām, kas veido šo zinātnisko teoriju, veids, kādā dažādas teorijas veseluma daļas sakārtotas attiecībā cita pret citu.
Tiesību teorijas struktūru var apskatīt vairākos veidos, piemēram, kā mācību kursa struktūru, kā zinātniskās teorijas, taču es apskatīšu tiesību teorijas kā zinātnes struktūru.
Tādējādi tiesību teorijas struktūru veido šādi pamatelementi:
1) tiesību ideja;
2)tiesību zinātnes vispārējie likumi;
3)juridisko kategoriju sistēma (tiesību normas, tiesiskās attiecības, juridiskā atbildība u.c. kategorijas);
4)tiesību principi;
5)tiesību pamatvērtības;
6)tiesību zinātnes metodes.
Turpmāk par tiesību teorijas svarīgāko struktūras elementu apgūšanas uzdevumiem un nozīmi.
Tiesību teorijas kodolu veido ideja, dotajā gadījumā tiesību ideja, kurai ir sistēmveidojošs raksturs. Tādējādi tiesību ideja it kā organizē tiesības veidojošās zināšanas (likumi, kategorijas u.c.) vienotā sistēmā. Bet vispirms tiesību ideja, realizējot savu radošo potenciālu, aktīvi piedalās tiesību jaunradē, kur tai ir vadošā loma. Iepriekš minētajos faktos izpaužas tiesību idejas apgūšanas nozīme.
Tiesību zinātnes vispārējie likumi ir tie objektīvie likumi, kas darbojas tiesībās un atspoguļo tās attiecības, ko visbiežāk sauc par likumsakarībām. Juridiskajā literatūrā kā par tiesību zinātnes likumsakarību (un objektīvo likumu) runā par tiesību normas triju struktūras elementu sakariem un attiecībām; tiesību institūtu un nozaru sakariem un attiecībām, pateicoties kurām veidojas objektīvo tiesību sistēma utt.
Likumsakarībām raksturīgās īpašības nereti tiek atspoguļotas un fiksētas tiesību principos. Runājot par tiesību teorijas struktūru ir jārunā nevis par tiesību principiem, bet gan zinātnes principiem. R.Mertons formulēja principus, kuri ir jāievēro zinātniekam savā darbībā. Piemēram, tādi kā: jāmāk uztvert jaunās idejas, bet nav jāseko intelektuālai „modei”; jāaizstāv jaunas idejas, bet nav jāatbalsta pārgalvīgi secinājumi; vienmēr jāatceras, ka zināšanas ir universālas, tomēr nevajag aizmirst, ka katrs zinātniskais atklājums dara godu nācijai, kuras pārstāvis ir to izdarījis u.c. zinātniskie principi. Tiesību zinātnes principu nozīme pamatojas uzskatā, ka pietiek apbruņoties ar tiesību principiem un, ievērojot to prasības, izveidot tiesību normas, tad rezultātā tiesību sistēma varēs lielā mērā ietekmēt sabiedrisko attiecību pašregulāciju. Tiesību zinātnes principu izmantošanas apzināšanās palielina tiesību iespējas pastiprināt indivīdu pašregulatīvās spējas un to izmantošanu.
Tiesību pamatvērtības, kas arī ir ietvertas tiesību teorijas struktūrā ir nozīmīgas, jo nosaka tiesību relatīvo patstāvību, pašpietiekamību. Šādas absolūtās vērtības ir taisnīgums, patiesība, vienlīdzība u.c. Tie ir efektīvākais sabiedrības un individuālais pašregulācijas līdzeklis.
Vēl viens svarīgs tiesību teorijas struktūras elements ir juridiskās jeb tiesību kategorijas, ar ko saprot plašs, zinātniskais jēdziens, kas atspoguļo tiesību priekšmetu, parādību vispārīgās īpašības un sakarus, attiecības. Ar tiesību kategoriju starpniecību juristi iegūst zināšanas par tiesiskām dzīves likumsakarībām. Tiesību zinātnes kategoriju sistēma lielā mērā atspoguļo tiesiskās realitātes likumsakarības, šajā faktā pamatojas tiesību kategoriju apgūšanas nozīme. Svarīgs tiesību kategorijā ir tās apgūšanas uzdevums – apgūt tiesību kategoriju savstarpējos sakarus un attiecības, jo bez tām nav iespējams saprast tiesiskās realitātes, tās parādību rašanās, izmaiņu un izbeigšanās likumsakarības, sistēmiski tās ietekmēt. Tikpat nepieciešams ir apgūt arī tādu tiesību teorijas struktūras elementu kā tiesību metodes. Metode ir teorētiskā pētījuma un praktiskās darbības līdzekļu un paņēmienu kopums, mērķu sasniegšanas veids. Metode ir galvenais jurista darbības instruments. Metožu nozīme pamatojas tajā, ka tās kā domāšanas veids, to pareiza apguve un lietošana ir garants adekvātai tiesību piemērošanai. Ar metožu palīdzību notiek tiesību jaunrade, iztulkošana un piemērošana.

5.DABISKO TIESĪBU TEORIJAS UN NORMATĪVISMA IETEKMES ĪPATSVARS MŪSDIENU TIESĪBĀS (UZ L-JAS UN KĀDAS CITAS TIESĪBU SISTĒMAS PIEMĒRA)
Tiesību sistēmas veidošanā viens no būtiskiem faktoriem ir to veidošanos ietekmējošās tiesību teorijas, kuras pastāvējušas jau no pašiem pirmsākumiem. Dažādās tiesību teorijas mēģinājušas skaidrot, kas ir tiesības, kāda ir to loma un nozīme, kā arī šo teoriju pamatatziņas ir ietekmējušas tiesību veidošanos kopumā. Kā būtiskākās tiesību teorijas, kuru ietekmes īpatsvars ir ļoti jūtams vēl mūsdienās, ir jāmin Dabiskā tiesību teorija un normatīvisms, kurš izveidojies saistībā ar juridisko pozitīvismu. Tāpat jāpiebilst, ka normatīvisma izveidē pastarpināta ietekme ir bijusi Marksisma mācībai par tiesībām, kura uzskatīja, ka tiesības ir uzvedības noteikumu kopums, kurus likumdošanas kārtībā nodibina darbaļaužu vara, kas pauž tās gribu [..]. Šīs definīcijas sākuma (frāzes „uzvedības noteikumu kopums”) normatīvistiskā izpratne saglabājās un tieši ar tās palīdzību vairākums turpina identificēt tiesības.
Dabisko tiesību teorija. Šīs teorijas ideja radās un guva zināmu izplatību Senajā Grieķijā un Senajā Romā. Bet kā dabiski tiesiskā doktrīna noformējās 17.-18.gs. Jaunu atdzimšanu doktrīna piedzīvo 20.gs. otrajā pusē, kad tā kļūst par teorētisku pamatu intensīviem sabiedrības demokratizācijas procesiem, vispārējai cīņai par cilvēka tiesībām pasaulē.
Dabisko tiesību teorijas pārstāvji uzskatīja, ka tiesības ir vērtību un principu kopums, kas izriet no cilvēka dabas, cilvēka prāta un vispārējiem morāles principiem, līdzās tiem pastāv arī valsts pozitīvās tiesības (rakstītās normas). Šos morāles principus, tāpat kā tiesību pamata principus viņi aplūko kā dabiskos likumus. Tāpēc tie ir mūžīgi, nemainīgi, saprātīgi, darbojas visos laikos un to iedarbībai ir pakļautas visas valstis. Tie ir cilvēka iedzimtās un neatņemamās tiesības uz: dzīvību, brīvību, mieru, vienlīdzību, ģimeni, īpašumu, drošību, pretošanos jūgam u.c. Dabisko tiesību teorijas pārstāvju uzmanības centrā ir tādas vērtības kā labais, patiesība, taisnīgums, cilvēka pašcieņa u.c. savas teorijas pamatā atziņas tie saista ar tiesiskās valsts teoriju, pilsonisko sabiedrību utt.
Normatīvisms – kā tiesību reālistiskā koncepcija pauž uzskatu, ka tiesību būtība ir tikai tiesību normu esamība to savstarpējās attiecībās ar citām – augstāka un zemāka ranga normām. Līdz ar to, pēc šīs koncepcijas piekritēju domām, tiesības ir loģiskā ceļā veidota tehniska rakstura sistēma. Šīs sistēmas pamatelementi – priekšraksti – nav ne patiesi, ne nepatiesi, tie tikai pauž to autoru gribu. Tāpēc visai tiesību sistēmai nav nekā kopēja ar idejām un vērtībām. Tiesības uztver kā tiesību normu kopumu, kas sakārtots noteiktā hierarhiskā sistēmā un to pieņem valsts vara. Par normatīvisma tiesību skolas ievērojamāko pārstāvi un pamatlicēju tiek uzskatīts austriešu tiesību teorētiķis H.Kelzens. Viņš tiesības raksturoja kā jābūtības normas, pie kam pašu normu realizācijas procesu dzīvē viņš nesaistīja ar tiesībām, apgalvojot, ka tiesības nav atkarīgas no tā, kā dzīvē tiek piemērotas šīs normas. Kelzena koncepcijas izejas punkts ir priekšstats par „pamatnormu” (norma, uz kuras balstās visas tiesības), kura nosaka visu citu normu juridisko spēku un efektivitāti. Visai tiesību normu sistēmai jeb tiesiskai kārtībai ir daudzpakāpeniska uzbūve – tās pakāpeniski iznāk no „pamatnormas” (augstākā norma) uz izveido normu hierarhiju. Pie tiesību normām, kuras atrodas zemākās pakāpēs tiek pieskaitīti individuālie akti, ar kuru palīdzību realizē augstākās pakāpes normas. Zemākās pakāpes normas izriet no augstākām. Kelzens saka, ka tiesības, tāpat kā valsti, nevar saprast citādi kā cilvēku uzvedības piespiešanas kārtību, kas pati par sevi vēl nekādi neraksturo to no morāles un taisnīguma viedokļa. Tiesību „attīrīšana” no morāles, taisnīguma, tiesībām raksturīgā satura nozīmē iespēju atzīt par tiesisko kārtību (līdz ar to arī leģitīmo valsti) jebkuru praktiski veiksmīgu vardarbības sistēmu (piemēram, tirāniju, diktatūru, fašismu u.c.).
Dabisko tiesību ietekme uz Latvijas tiesību sistēmu un Kontinentālo tiesību sistēmu
Dabisko tiesību pamatatziņas ietekmējušas demokratizācijas procesus dažādās valstīs. Dabisko tiesību teorija ir nostiprinājusi varas dalīšanas principu, kas ir būtisks demokrātiskai valsts iekārtai. Tāpat šī teorija ietekmējusi dažādu tiesību sistēmu veidošanos saskaņā ar dabisko tiesību principiem (dzīvību, brīvību, mieru, vienlīdzību, īpašumu, drošību) un tās paustajām vērtībām (labais, patiesība, taisnīgums, cilvēka pašcieņa). Vislielākā šīs teorijas ietekme ir saskatāma Kontinentālo tiesību sistēmā un līdz ar to arī uz Latvijas tiesību sistēmu, jo tā jau sākotnēji ir piederējusi Kontinentālajai tiesību sistēmai (to pārtrauca Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā, taču atgūstot valstisko neatkarību Latvijas tiesību sistēma atkal sāk iedzīvināt Kontinentālās tiesību sistēmas atziņas, vēl jo vairāk – līdz ar brīdi, kad Latvija iestājās ES).
Mūsdienās (atšķirībā no sākotnējā, kad dabisko tiesību principi bija tikai nerakstītā formā) gan Latvijas, gan Kontinentālās tiesību sistēmās bieži vien dabisko tiesību principus un vērtības nostiprina normatīvi, iekļaujot tos savās konstitūcijās u.c. Dabisko tiesību ietērpšana juridiskā formā atšķīra mūsdienu dabisko tiesību skolu no citiem tās attīstības posmiem, kad nebija šo tiesību realizācijas mehānisma. Šobrīd dabiskajām tiesībām ir gan politiska, gan juridiska nozīme. Kontinentālās tiesību sistēmas valstu konstitūcijās ir uzņemtas pamattiesību sadaļas, izveidotas konstitucionālās tiesas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas kopumā garantē uzskatus par dabiskajām tiesībām mūsdienu izpratnē. Mūsdienu apstākļos jāuzsver, ka iespaidīgas politiskās un ekonomiskās organizācijas (ANO, ES, NATO u.c.) pieprasa, lai dalībvalstu likumdošanā nebūtu pretrunas ar vispāratzītiem dabisko tiesību principiem. Daudzu valstu konstitūcijās un normatīvajos aktos ir ietverti dabisko tiesību principi: tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu, labklājību u.c. Arī cilvēktiesības bāzējas uz dabisko tiesību principiem (piemēram, Vispārējā cilvēktiesību deklarācija). Šie fakti jau vien liecina, ka dabisko tiesību loma mūsdienās ir pietiekami augsta un svarīga.
Dabisko tiesību nodrošināšana ir cieši saistīta ar valstī pastāvošo politisko režīmu: jo nedemokrātiskāks tas ir, jo vairāk apdraudēta šo tiesību ievērošana un attīstība.
Dabiskām tiesībām ir arī ļoti nozīmīga vieta morālo principu nostiprināšanā jurisprudencē. Līdz ar dabisko tiesību principu iestrādāšanu pozitīvās tiesībās, paralēli tiek stabilizēti arī morāles principi un juridiskā kultūra. Dabiskās tiesības, tāpat kā morāle, aicina un virza cilvēku uz cieņas un pienākumu izpratni, mīlestību un labvēlību.
Arī LR Satversmē ir iekļauta pamattiesību nodaļa (8.nodaļā), kurā nostiprināti dabisko tiesību principi: 93.pants „Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā valsts”, 94.pants „ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu”, 95.pants „Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.” Attiecībā uz pārējiem normatīvajiem aktiem Latvijā ir noteikts, ka tie nevar būt pretrunā ar konstitūcijas normām. Tādējādi iestrādājot dabisko tiesību principus Satversmē, tie tiek realizēti dzīvē arī caur citiem normatīvajiem aktiem, kuri tiek izdoti saskaņā ar konstitūciju.
Tādējādi Dabisko tiesību teorija savu ietekmi uz Latvijas un Kontinentālo tiesību sistēmām dod caur tās paustajām vērtībām un principiem, kuras mūsdienās tiek nostiprinātas arī valstu un starptautiskajos normatīvajos aktos.
Normatīvisma ietekme uz Latvijas tiesību sistēmu
Normatīvisms ietekmējis mūsdienās esošo tiesību normu hierarhijas veidošanu. Tā piemēram Latvijā tiesību normu hierarhija (saskaņā ar Administratīvā procesa likumu):
Iestāde un tiesa ievēro šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju:
1) Satversme;
2) likums un Satversmes 81.panta kārtībā izdotie MK noteikumi;
3) MK noteikumi;
4) pašvaldību saistošie noteikumi.
Starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Ja konstatē pretrunu starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiska spēka Latvijas tiesību normu, piemēro starptautisko tiesību normu. Saskaņā ar tiesību normu hierarhiju, tiesību normai ir jāatbilst augstākajai tiesību normai.
Normatīvisma koncepcija par pamatnormu ir iestrādāta arī Latvijas tiesību sistēmā. Latvijas tiesību sistēmā šī pamatnorma ir LR konstitūcija (satversme) un pārējās pieņemtās tiesību normas nevar būt pretrunā ar konstitūciju Tāpat saskaņā ar normatīvisma iedibināto tiesību normu hierarhiju (un nostādni, ka zemākās pakāpes normas izriet no augstākām), Latvijas tiesību sistēmā tiek atrisinātas kolīzijas starp tiesību normām, vadoties pēc šādiem principiem (šie principi iedibināti APL):
• Kolīzijas starp divām vienāda spēka tiesību normām – vienāda juridiska spēka ārējiem normatīvajiem aktiem, piemēro jaunāko ārējo normatīvo aktu. Noteicošs ir ārējā normatīvā akta pieņemšanas datums.
• Starp dažāda spēka tiesību normām – piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks.
• Starp speciālajām un vispārējām tiesību normām – juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

6. KONTINENTĀLĀS TIESĪBU SISTĒMAS UN LR TIESĪBU MIJIEDARBĪBAS PROCESA DIFERENCĒTS RAKSTUROJUMS
Šodien pasaulē ikvienai valstij ir sava nacionālā tiesību sistēma. Pēc noteiktiem kritērijiem tiesību sistēmas tiek apvienotas lielākās grupās – veidojot tiesību saimes. „Tiesību saimes” kategoriju lieto, lai apzīmētu kopējo un atšķirīgo spēkā esošās tiesību sistēmās. Tiesību saimes kategorija kalpo tam, lai apzīmētu tiesību sistēmu grupu, kurām ir līdzīgas juridiskas pazīmes, kas dod iespēju runāt par šo sistēmu vienotību.
Tādējādi viena tiesību saimes ietvaros esošās tiesību sistēmas var būt ar atšķirīgām pazīmēm, bet vienā nacionālā tiesību sistēmā var saskatīt dažādu tiesību saimju elementus. Ir gadījumi, kad vienā valstī pastāv vairākas tiesību sistēmas. Tā kā tiesības ir sarežģīta un daudzpusīga sabiedriska parādība, tiesību sistēmas īpatnības ir atkarīgas no dažādiem vēsturiskiem, politiskiem, ekonomiskiem, reliģiskiem u.c. faktoriem. Dažādās tiesību sistēmās likumam, paražai, tiesu praksei (precedentam), doktrīnai var būt ļoti atšķirīgas nozīmes. Tāpat arī dažādu tiesību avotu hierarhija var būt ļoti atšķirīga.
Pastāv šādas Pasaules starpnacionālās tiesību sistēmas vai saimes – Kontinentālā tiesību sistēma, vispārējā (anglo – amerikāņu) tiesību sistēma, Ziemeļu tiesību sistēma, islāma un hinduisma tiesības, tālo austrumu tiesību saime u.c.
Vēsturiski Latvijas tiesību sistēma piederēja pie Kontinentālās tiesību sistēmas, taču, līdz ar Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā, tā pārgāja Sociālistiskajā tiesību sistēmā. Atgūstot savu valstisko neatkarību, Latvija sāka atjaunot savas saites ar Kontinentālo tiesību sistēmu, vēl vairāk Latvijas tiesību sistēma nostiprinājās Kontinentālajā tiesību sistēmā līdz ar tās iestāšanos Eiropas Savienībā. Tieši šī vēsturiskā piederība Kontinentālajai tiesību sistēmai un iestāšanās ES, padara būtisku jautājumu par Kontinentālās tiesību sistēmas un Latvijas tiesību sistēmas savstarpējo mijiedarbību, kurā ir saskatāmas kopīgas un atšķirīgas iezīmes, kas galvenokārt ir saistītas ar Latvijas „īslaicīgo” piederību Sociālistiskajai tiesību sistēmai.
Kontinentālai tiesību sistēmai ir vissenākā un teorētiskākā vēsture, veidojusies uz romiešu tiesību pamata, kā arī tā ir ietekmīgākā tiesību sistēma pasaulē. Mūsdienās šī tiesību sistēma aptver kontinentālās Rietumu valstis, daudzu Centrālās un Dienvidamerikas (bijušās Spānijas, Portugāles un Francijas kolonijas) valstu tiesības, Japānas, Dienvidkorejas, Taizemes u.c. tiesības. daudzu Āfrikas un Āzijas valstu tiesības veidojas šīs tiesību sistēmas ietekmē.
Kontinentālās tiesību sistēmas ietvaros laika gaitā izveidoja vairākus principus, konstrukcijas, kurus atzīst visā pasaulē, piemēram, varas sadales principa realizācija likumdošanas un piemērošanas līmeņos; tiesiskās valsts principu atzīšana un nostiprināšana likumdošanā u.c.
Likumi kontinentālajās tiesībās ir svarīgākais tiesību avots, tomēr blakus likumiem pastāv arī citi tiesību avoti – paražas. Tiesu praksei nav tik liela nozīme, kā likumiem. Kontinentālai tiesību sistēmai ir raksturīga tiesību principu atzīšana par tiesību avotu. Šajā sistēmā tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par galveno juridisko pamatu lietu izlemšanā (tādi ir ārējie normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas normas, kā arī nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas). Otru grupu veido tiesību palīgavoti, kuriem ir neatsverama nozīme argumentācijas procesā, taču tiem ir tikai pakārtota loma. Rakstītiem tiesību avotiem šajā sistēmā tiek piedēvēta īpaša vieta un tos uzskata par pamatavotiem, bet nerakstītos avotus par palīgavotiem (piemēram, tiesību paražas un principi). Beidzamajiem avotiem ir liela nozīme tad, ja nav rakstīto tiesību normu.
Ja salīdzinām ar citām tiesību sistēmām, tad kontinentālai tiesību sistēmai ir raksturīga izteikta tendence veidot kodifikācijas un tiekšanās pēc vienkāršības, skaidrības un stingrības normu sastādīšanā, tām raksturīgs galvenais princips, ka rakstīta norma dominē pār tiesnešu viedokli vai pārliecību. Būtiska šo sistēmu iezīme ir sistematizācija un vispārinājums. Tiesību doktrīnas veidotas uz taisnīguma pamata.
Šai tiesību sistēmai ir raksturīga varas dalīšana. Tāpat ir strikts dalījums starp tiesību normatīvajiem aktiem un individuāliem tiesībpiemērojošiem aktiem publiskajās tiesībās, kā arī starp ārējām tiesību normatīvajiem aktiem un iekšējiem normatīvajiem aktiem.
Latvijas tiesību sistēmas un Kontinentālās tiesību sistēmas mijiedarbība. Līdz ar Padomju (sociālistiskās) tiesību sistēmas sairšanu tās daudzie elementi vēl saglabājas arī Latvijas likumdošanā (jo kā iepriekš tika minēts – Latvija kādu laiku piespiedu kārtā piederēja šai tiesību sistēmai) un vēl vairāk – pilsoņu tiesiskā apziņā. Līdz ar iestāšanos ES Latvijas tiesībās notiek Kontinentālās tiesību sistēmas iezīmju pārņemšana (piemēram, ES likumu un Latvijas likumdošanas saskaņošana utml.). Latvijas tiesību sistēmai pārsvarā ir raksturīgas Kontinentālajai tiesību sistēmai raksturīgās iezīmes, taču ar atšķirībām, kuras izriet no piederības Sociālistiskai tiesību sistēmai. Arī Latvijā tiesa un valsts pārvalde ir padota tiesībām. Tāpat Latvijā pastāv šādas Kontinentālās tiesību sistēmas iezīmes: varas dalīšana, rakstīto normu pārākums pār nerakstītajām normām, tiesību principu piemērošana likuma izlaidumu vietā, arī Latvijas tiesību sistēmā balstās uz demokrātijas principiem, raksturīgs tiesību dalījums publiskajās tiesībās un privātajās tiesībās. Tā kā Eiropas Savienības tiesību sistēmā saplūst Kontinentālās tiesību sistēmas un Anglosakšu tiesību sistēmas pamatnostādnes, tad Latvijas tiesību sistēmā ir vērojama tendence arvien lielāku lomu piešķirt tiesu precedentam kā tas ir anglosakšu tiesību sistēmā.
Latvijas tiesību sistēmā ir arī ļoti daudz atšķirīgu iezīmju no Kontinentālās tiesību sistēmas, kuras ir vēl saglabājušās Latvijas tautas „apziņā” no Sociālistisko tiesību sistēmas, saglabājušās sociālistiskās tiesiskās apziņas elementi. Tā Latvijas tiesību sistēma izveidojas pretrunīgi jaukta nacionālo tiesību sistēma. Tiesību sistēmu reforma (transformācija) notiek atbilstoši romāņu ģermāņu tiesību sistēmu saimes principiem, tāpēc arī Latvijas tiesību sistēmā nozīmīgākie tiesību avoti ir likumi. Tiesu prakse arī ir tiesību avots, kas piedalās tiesību tālākattīstībā un radīšanā. Juridiskā prakse un tiesību zinātne tiek izmantota, lai jaunradītā bāze sasniegtu visoptimālākos rezultātus. Tāpat kā Sociālistiskajā tiesību sistēmā arī Latvijas tiesību sistēmā ir strikta tiesību normu hierarhija. No Sociālistiskās tiesību sistēmai raksturīgās tendences – kur nepastāvēja privātīpašums, bet tikai valsts īpašums – Latvijā vēl šobrīd notiek pāreja, piemēram, vēl šobrīd norisinās privatizācijas, denacionalizācijas process, kura rezultātā PSRS realizētās politikas ietvaros iegūtais valsts īpašums nonāk privātpersonu īpašumā.
No Sociālistiskās tiesību sistēmas ir saglabājusies arī tāda iezīme kā – tiesību piemērošanā tiesību praksei tiek piešķirta maznozīmīga loma judikatūras veidošanā. Tiesu atsaukšanās savos spriedumus uz iepriekšējiem tiesas spriedumiem līdzīgās lietās tiek vērtēta skeptiski.
No iepriekš teiktā varam secināt, ka Latvijas tiesību sistēma vēsturiski ir piederējusi Kontinentālajai tiesību sistēmai (romāņu – ģermāņu), tādējādi tās izpratne par tiesībām ir pietuvināta Rietumu demokrātijas pārstāvētajai izpratnei, bet tā kā Latvijas attīstības posms tika voluntāri pārtraukts un tā piespiedu kārtā nokļuva Sociālistiskajā tiesību sistēmā, līdz ar ko tika pakļauta šīs sistēmas idejām un metodoloģijai – Latvijas sabiedrības apziņā vēl saglabājas tās atziņas un tiesību sistēmā vērojamas Sociālistiskās sistēmas iezīmes.

7. AR TIESĪBU IZPRATNI SAISTĪTO VIEDOKĻU SALĪDZINĀŠANA UN NO TĀS IZRIETOŠIE SECINĀJUMI
Jautājums par to, kas ir tiesības, kāda ir to būtība, tradicionāli tiek uzskatīta kā galvenais teorētiskajā jurisprudencē. Tiesību jēdziens un uzskati par to ir ļoti mainījušies laika gaitā. Tā lūk, Aristotelis uzskatīja, ka tiesības ir politiska taisnība, viduslaikos – dievišķa parādība, Ž.Ž.Ruso – vispārīga griba utt.
Parastais (ikdienišķais) priekšstats par tiesībām visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē – tiesības, kas pieder konkrētam indivīdam (piemēra, tas, ar ko viņš var brīvi rīkoties, pastāvot valsts aizsardzībai un garantijai, citām personām neiejaucoties viņa rīcībā). Tiesību profesionālā izpratne (ko pielieto juristi – praktiķi), kas parasti balstās uz tiesību satura izpratni objektīvā nozīmē – kā valsts noteikto uzvedības noteikumu (normu) kopumu.
Taču savā aprakstā vairāk aprakstīšu tiesību izpratni, dalot to divās grupas un norādot arī tās tiesību teorijas skolas, kuras ietilpst konkrētajā tiesību izpratnes grupā.
Pirmo grupu veido tās izpratnes, kas tiesības apzīmē kā pozitīvās tiesības, stingrās tiesības, formālās, rakstītās tiesības. To varētu kopumā saukt kā tiesību normatīvisko izpratni. Tās izpratnē tiesības ir noteikumu kopums, kuru veido valsts, paužot [valdnieka, valdošās šķiras, valdošās elites, tautas] gribu un kuru realizāciju arī garantē pati valsts. [ ] – iekavās liktais teksts ir šīs definīcijas mainīgā daļa.
Pie šīs grupas pieder Juridiskā (tiesiskā) pozitīvisma teorija, kas tiesības izprot kā obligātu tiesību normu kopumu, kas ir spēkā dotajā laikā un izmainās pēc likumdevēja gribas, sakarā ar izmaiņām dzīvē. Arī Normatīviskā tiesību teorija, kas tiesības izprot kā normu hierarhiju, sabiedrisko attiecību normatīvo regulatoru, kuras nav iedomājamas bez valsts un otrādi. Tāpat arī Marksistiskā (šķiriskā) tiesību teorija, kuras izpratnē tiesības ir par likumu padarīta valdošās šķiras griba, kuras saturu nosaka sabiedrības dzīves materiālie apstākļi.
Otro grupu veido tās izpratnes, kas tiesības apzīmē kā tradicionālās tiesības, ideālās tiesības, dabiskās tiesības, demokrātiskās tiesības, humānās tiesības.
Pie šīs grupas pieder Dabisko tiesību teorija, kura tiesības skaidro kā vērtību un principu kopumu, kas izriet no cilvēka dabas, cilvēka prāta un vispārējiem morāles principiem un kuriem līdzās pastāv arī pozitīvās (rakstītās) tiesības.
Salīdzinot iepriekš minētās tiesību izpratnes, varam secināt, ka gan vienai, gan otrai ir savas negatīvās, gan arī pozitīvās iezīmes.
Pirmās izpratnes gadījumā, kad tiesības tiek izprastas kā noteikumu (normu) kopums, pozitīvs ir tas aspekts, ka šī izpratne ietver ļoti svarīgu tiesību daļu – tiesību normu kopumu, taču negatīvais ir tas, ka tajā nav orientieru, pēc kuriem vadīties veidojot tiesības (ir zināma patvaļa, jo vienīgais noteicošais moments ir griba); tāpat negatīvi ir tas, ka šī izpratne sašaurina tiesību saturu, neietverot tādas svarīgas sastāvdaļas kā tiesiskās attiecības, tiesisko apziņu un tiesiskās organizācijas. Šīs izpratnes gadījumā tiesības veido nevis visa valsts, bet gan samērā šaurs grupējums, kas atrodas tās priekšgalā, līdz ar to likumdošanā tiesību normas tiek veidotas mazākuma interesēs, bieži vien sabiedrībai nesot vairāk ļaunumu nekā labumu. Šīs izpratnes ietvaros tiesībām ir raksturīgs piespiešanas mehānisms nevis cilvēku iekšējas pašregulācijas pār savu darbību nostiprināšana, veidošana.
Otrās grupas tiesību izpratnes vairāk ir saistīta ar vērtībām (taisnīgums, vienlīdzība, brīvība u.c.), morāli, principiem utt. Šīm vērtībām uzmanību pievērsa tās izpratnes piekritēji, kuru daudzi sauc par Rietumu tradicionālo. Šī izpratne tiesības saprot plašāk nekā pirmā izpratne, iekļaujot tiesību skaidrojumā arī tādus elementus kā tiesību normas, principi, kategorijas (vispirms – taisnīguma kategorija), juridiskās doktrīnas, tiesiskās darbības metodes u.c. tiesību normas tiek veidotas, balstoties uz morāles pamatiem un vadoties no taisnīguma principa (pirmais pozitīvais aspekts). Šīs izpratnes otrais pozitīvais aspekts izriet no tā, ka tiesības iegūst neatkarīgumu, patstāvīgumu pretēji tam kā tas ir pirmajā izpratnē (tiesības bija atkarīgas no kāda gribas). Šis tiesību neatkarīgums pamatojas tajā apstāklī, ka tās balstās uz vērtībām, kuras nav ne no viena atkarīgas. Tāpat pozitīvs moments šajā izpratnē pamatojas tajā, ka tiesības ir vērstas uz cilvēku pašregulāciju (morāle, tradīcijas, vispārcilvēciskā kārtība kalpo kā pašregulācijas līdzeklis cilvēku uzvedībā) nevis piespiešanas mehānismu. Ārējs piespiešanas mehānisms nav pietiekami efektīvs, jo cilvēkiem ir raksturīgi mēģināt tādas normas, kuras viņiem tiek noteiktas, „apiet”, savukārt, ja cilvēkā „iekšā” darbojās šis mehānisms (pašregulācija) – viņš pats nosaka savu uzvedību un nav nepieciešama sevis mānīšana, apejot savus principus. Taču praksē parādās tas, ka cilvēki ir diezgan kūtri tiesību ievērošanā ar pašregulāciju un viņiem ir nepieciešama ārēja piespiešana. Svarīgs otrās izpratnes faktors ir tas, ka cilvēku uzvedību reglamentē ne tikai tiesību normas (kā tas bija pirmajā izpratnē), bet arī citi elementi – tiesiskā apziņa, tiesiskās attiecības, tiesiskās organizācijas. Negatīvs faktors šajā izpratnē varētu būt tās raksturs kas ir lielākā mērā ideāls nekā pirmajā izpratnē, tāpēc dažiem tā liekas nereāla, kā arī tas, ka šīs izpratnes ietvaros tiesības ir diezgan komplicēta parādība.
Tādējādi no šīm tiesību izpratnēm varam secināt, ka gan vienai, gan otrai ir savi trūkumi un plusi, taču otrās grupas izpratne par tiesībām ir plašāka, apvienojot pamata vērtības, principus, morālu ar pozitīvajām (rakstītajām) tiesībām. Attīstītāko demokrātisko valstu pieredze rāda, ka tikai tādas tiesības, kas organiski savieno dabiskās un pozitīvās tiesības, var nodrošināt sabiedrības normālu attīstību un tātad ir objektīvi nepieciešamas mūsdienās.

8. TIESĪBU FUNKCIJAS, TIESĪBU NORMAS, TIESISKĀS REGULĒŠANAS MEHĀNISMI: JĒDZIENI, SAKARI UN ATTIECĪBAS
Tiesības ir organizatorisks instruments, ar kura palīdzību tiek kārtota un organizēta sabiedriskā dzīve. Lai tiesības organizētu kādu sabiedriskās dzīves jautājumu, nepieciešams pieņemt jaunu likumu, t.i. izstrādāt tiesību normu. Tādējādi tiesību normas ir līdzeklis, ar kura palīdzību notiek regulēšana.
Tiesību normas – vispārēja satura nostādnes uzvedības noteikumi, kam piemīt visiem obligāts raksturs, kas apveltī (piešķir) tiesību subjektus ar tiesībām un pienākumiem un to prasību neievērošanas gadījumā paredz atbildību.
Tiesību norma nosaka uzvedības robežas iedzīvotājiem, dažādām organizācijām, amatpersonām, t.i., visiem subjektiem, kas kļūst par sabiedrībai nozīmīgo sabiedrisko attiecību dalībniekiem. Tiesību normai ir sociāla regula (līdzās citām sociālajām normām: tradīcijām, paražām, reliģijas normām, morāles normām), kurai ir vislielākais spēks, jo to garantē valsts, kā arī lielā mērā to obligātumu nodrošina soda sankcijas. Tiesību normas pieņemts iedalīt pozitīvās regulēšanas un tiesībsargājošās normās. Par tiesību normu iedalījumu tiks runāts mazliet vēlāk, runājot par tiesību funkciju un tiesību normu, tiesiskās regulēšanas mehānisma sakariem un attiecībām.
Tiesību funkcijas – tiesiskās iedarbības virzieni, kurus nosaka tiesību sociālais uzdevums.
Tiesību funkcijas iedala:
1)sociālās – ekonomiskās, sociālās kontroles, informatīvi orientējošās, audzināšanas u.c.
2)speciāli juridiskās:
• Regulatīvā tiesību funkcija – izpaužas pozitīvo uzvedības noteikumu veidošanā, subjektīvo tiesību piešķiršanā tiesību subjektiem un pienākumu uzlikšanā tiem.
• Aizsargāšanas tiesību funkcija – vērsta uz svarīgāko ekonomisko, politisko, nacionālo, personīgo attiecību aizsargāšanu un sabiedrībai svešu parādību izspiešanu.
Tiesiskā regulēšana – ir mērķtiecīga iedarbība uz cilvēka uzvedību un sabiedriskām attiecībām ar tiesisku līdzekļu palīdzību.
Tiesiskās regulēšanas mehānisms – tiesisko līdzekļu kopums, ar ko tiek regulētas sabiedriskās attiecības.
Tiesiskās regulēšanas mehānisma struktūru veido šie iepriekš minētie tiesiskie līdzekļi:
1) objektīvie elementi – tiesību normas, tiesiskās attiecības, tiesību normu piemērošanas akti, tiesību un pienākumu realizācijas akti
2) subjektīvie elementi – likumība, tiesiskā apziņa, juridiskās kultūras līmenis sabiedrībā, juridiskās informācijas stāvoklis sabiedrībā.
Tiesiskās regulēšanas veidi: 1. Pamatveidi (atļaujas – tiesību piešķiršana subjektiem veikt noteiktas pozitīvas darbības; pienākumu uzlikšana – pienākums veikt noteiktas pozitīvas darbības; aizliegumi – pienākums atturēties no aizliegtām darbībām). 2. Papildveidi (stimulēšana – izpaužas subjekta apbalvošanā par zināmiem nopelniem; rekomendācijas – piedāvājums izvēlēties vismērķtiecīgāko uzvedības variantu).
Tiesību funkciju, Tiesību normu, Tiesiskās regulēšanas mehānisma sakari un attiecības
No iepriekšminētā izriet, ka gan tiesību funkcijas, gan tiesību normas un tiesiskās regulēšanas mehānisms atrodas savstarpējās attiecībās un saistīti viens ar otru. Šajās savstarpējās attiecībās atspoguļojas tiesību funkciju, tiesību normu un tiesiskās regulēšanas mehānisma ciešie sakari.
Tiesību tiesiskās iedarbības virzieni ir noteikti tiesību funkcijās (regulatīvā un aizsargājošā). savukārt tiesību regulatīvā funkcija ir ciešos sakaros ar tiesiskās regulēšanas mehānismu, kas ar savu līdzekļu kopumu palīdz realizēt tiesību regulatīvo funkciju. Savukārt tiesību normas ir tiesiskās regulēšanas mehānisma viens no līdzekļiem, ar kuru palīdzību notiek tiesību regulatīvās funkcijas realizēšana. Tādējādi uzskatāmi parādās šo elementu savstarpējās attiecības un ciešie sakari. Tiesību normas ir vispārobligāti uzvedības noteikumi, kuri nosaka sabiedrisko kārtību – paredzot sabiedrības subjektiem gan tiesības, gan viņu pienākumus. Šajā aspektā ir būtisks tiesību normu iedalījums, kurš nosaka, ar kuru normu palīdzību tiks realizētas konkrētas tiesību funkcijas. Viens no tiesību normu iedalījumiem ir: 1) vispārējās regulēšanas normas – nosaka pozitīva rakstura tiesības un pienākumus (iespējamību un nepieciešamību kaut ko darīt);2) tiesībsargājošās normas – nodrošina citu normu vai principu (kas nesatur sankcijas) darbību.
Tādējādi tiesību regulatīvās funkcijas īstenošanā tiek pielietotas vispārējās regulēšanas normas, bet aizsargāšanas funkcijas realizācijā – tiesībsargājošās normas.
Liela nozīme ir arī tiesību normu iedalījumam pilnvarojošās (nosaka tiesību subjektu iespējas noteiktā veidā darboties), pienākumu uzliekošās (uz tiesību subjektu vērsta nepieciešamība veikt kaut kādas pozitīvas darbības) un aizliedzošās (uzliek pienākumu atturēties no sabiedrībai un cilvēkiem kaitīgas rīcības). Šīs normas ir ciešos sakaros ar tiesiskās regulēšanas (kā tiesiskās regulēšanas mehānisma daļas) veidiem.
Ar normatīvajos aktos iestrādātajām normām tiek panākta sabiedriskās dzīves detalizēta reglamentācija. Tādējādi caur tiesību normām tiesības īsteno tās funkcijas – regulēšanas un aizsargāšanas funkcijas. Jau tiesiskās regulēšanas veidu uzskaitījums atspoguļo tiesību normu pielietošanu. Piemēram, tiesiskās regulēšanas veids „pienākuma uzlikšana” īsteno tiesību normas „pienākumu uzliekošā” realizēšanu, faktisku ieviešanu īstenībā. Tiesību normu attiecības ar tiesiskās regulēšanas mehānismu ir tāds, ka tās ir viens no līdzekļiem, ar kuru palīdzību notiek tiesiskā regulēšana.
No iepriekš minētā, var secināt, ka tiesību funkcijas, tiesību normas un tiesiskās regulēšanas mehānisms atrodas ciešos sakaros un savstarpējās attiecībās. Ar tiesību normas kā tiesiskās regulēšanas mehānisma līdzekļa palīdzību tiek realizēta tiesību regulatīvā funkcija.

9. TIESĪBU STRUKTŪRAS, TO DAŽĀDS DOKTRINĀLAIS PAMATS
Tiesību struktūras izpratne ir atkarīga no tā, kā izprot tiesības. Atšķirīgā tiesību izpratne kalpo par doktrinālo pamatu tiesību struktūras dažādai izpratnei un tās struktūrelementiem.
Būtībā ir trīs tiesību struktūras izpratnes:
1) tiesību struktūra, kas pamatojas uz tiesību normatīvo izpratni;
2) tiesību struktūra, kas pamatojas uz Rietumu tradicionālo tiesību izpratni;
4) tiesību struktūra, kas saistīta ar tiesību saturu..
Saskaņā ar normatīvo tiesību izpratni (doktrinālais pamats – normatīvā tiesību teorija), tiesību struktūras vienīgais tipveida pamatelements ir tiesību normas vai noteikumi. Praktiski tādās struktūrās uzmanība vairāk tiek pievērsta noteikumiem, lai gan to skaits pat vienā struktūrā parasti ir liels. Tāpēc rodas nepieciešamība sistematizēt šo lielo normatīvo noteikumu daudzumu. Šīs sistematizācijas rezultātā iegūst dažāda lieluma grupas, kuras tradicionāli nosauc par tiesību institūtiem, apakšnozarēm un nozarēm. Tāpat lieto šīs kategorijas, kad runā par likumdošanas institūtiem, apakšnozarēm un nozarēm. Šādas tiesību struktūras izpratnes gadījumā juristi (tiesību konstrukciju veidošanā) būtībā var nerēķināties ar tiesiskajā realitātē esošajām tiesiskajām attiecībām, cilvēku tiesisko apziņu utt. Rezultātā tiek izveidotas tādas tiesības, kas ļoti iespējams, būs pretrunā ar cilvēku priekšstatiem par tiesībām, likumiem utt. Tāpēc var gadīties, ka cilvēki neatbalstīs jaunās normas, pretosies to realizācijai, mēģinās tās izmainīt utt.
Otrajā gadījumā, kad tiesību struktūras izpratni balsta uz Rietumu tradicionālās tiesību izpratnes pamata, tiesību struktūras pamatelementu sastāvs tiek paplašināts. Līdzās tiesību normām par tiesību struktūras elementiem tiek uzskatītas arī tiesiskās attiecības, tiesiskā apziņa un tiesiskās organizācijas. Šajā gadījumā juristi veidojot tiesības to normatīvajā daļā saskaņo normas ar citiem tiesību struktūras elementiem (atšķirībā no normatīvās izpratnes gadījuma). Tas dod iespējamību veidot efektīvas tiesības. Šīs izpratnes doktrinālais pamats ir dabisko tiesību teorija u.c.
Trešās tiesību struktūras izpratnes gadījumā, tiesību struktūra vairāk tiek saistīta ar tās saturu. Šī struktūra vai saturs sastāv no intelektuālā, gribas, sociāli politiskā, speciāli juridiskā un morālā elementa. Lai saprastu intelektuālo elementu, jāatceras, ka tiesības tiek veidotas ar nolūku noteiktā veidā sakārtot sabiedrības dzīvi, vispirms – sabiedriskās attiecības. Un līdz ar to radītu nepieciešamos apstākļus tam, lai galu galā apmierinātu cilvēku vajadzības un intereses. Savukārt šī uzdevuma izpilde rada nepieciešamību pēc sakārtošanas līdzekļiem, par kuriem tiesībās kļūst noteikumi, normas, principi. Intelektuālais elements ir šī intelektuālā darbība tiesību sfērā ar domāšanas, prāta palīdzību. Radot normu, intelekts iemiesojas tā saturā domas veidā. Šajā procesā ir nepieciešams arī gribas elements, ar ko galvenokārt saprot valsts gribu. Intelekta spēks gūst pastiprinājumu valsts spēkā. Demokrātiskās tiesībās raksturo likumdevēja intelekta un valsts gribas orientācija uz indivīdu, viņa tiesībām. Gan pati orientācija, gan tās realizācija ir atkarīgs no tā, kādiem politiskajiem grupējumiem vai sociālām grupām pieder šis spēks. Līdz ar to tiesību struktūrā ienāk tiesību sociāli politiskais elements. Izejot no tā, tiesības kļūst par valdošās šķiras līdzekli, ar kura palīdzību tā realizē visai sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšanu, reglamentē valsts darbību un ar tās starpniecību regulē attiecības ar sociālajām grupām un valstīm. Ņemot vērā to, ka valdošās šķiras, kā arī citu šķiru intereses parasti pārstāv politiska partija, bet tās pārstāvji vada dažādas valsts institūcijas, tad skaidrs, ka tās arī praktiski nosaka valsts darbību, gan tiesību politisko saturu. politiķu politiskā apziņa un darbība var kļūt tiesiska un veidot tiesību akta sociāli politisko saturu: 1)padarot politisku doktrīnu par tiesisku un veidojot uz tās pamata tiesību sistēmu; 2)piešķirot politiskam dokumentam juridisku spēku; 3)ar likumu pasludinot kādu darbību vai notikumu kā tiesībpārkāpumu vai tiesiski pamatotu; 4)tāda tiesību akta izveidošana un piemērošana, kas dotu labumu kādam noteiktam politiskam spēkam; 5)politiskas partijas var pieņemt likumu. Morālais elements saistīts ar noteiktu vērtību iekļaušanu tiesībās, piemēram, taisnīgums, labais, patiesība, humānisms, godīgums u.c. morālā satura komponenta esamība tiesībās un īpaši to normās kļūst par vienu no svarīgākajiem priekšnoteikumiem tiesību speciāli juridiskā satura (regulējamo attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi) statusa izmaiņām.

10. TIESĪBU PAMATA VĒRTĪBAS – TO SATURS, STATUSS UN FUNKCIJAS
Tiesību pamatu veido tās vērtības, kuras ir veidojušās tiesību vēsturiskā attīstībā un ir saglabājušās kā tiesību kodols. Šīs pamata vērtības laika gaitā nav izzudušas, bet gan nostabilizējušās un kalpo kā pamats tiesību citiem elementiem, kā arī ir efektīvi tiesību struktūras elementi sabiedrības dzīves pašregulācijā. Tiesību relatīvā patstāvība, pašpietiekamība ir nosacīta ar to, ka tās ietver sevī tādas absolūtās vērtības kā taisnīgums, patiesība, labais, vienlīdzība, gods u.c. Tādā veidā izveidotas tiesības ne tikai gūst neatkarību no valsts, bet pat nosaka tās darbību, kļūst par sabiedrības dzīves stabilizējošu faktoru.
Tiesību pamatvērtības vairums ir universālas vērtības, kuras ir ne tikai tiesību vērtības. Katrai no šīm vērtībām ir savs saturs, kuru nepieciešams izzināt, citādi tās nav iespējams piemērot.
Vēsturiski (galvenokārt Dabisko tiesību un pozitīvo tiesību teorijas ietekmē) tiesību apritē ievadīja tādu tiesību pamata vērtību kā taisnīgums. Tiesību un taisnīguma vienības idejai, kas laika ziņā izrādījās tik noturīga, piemīt ļoti nozīmīga tieša un apslēpta jēga. Tiešā nozīme saistīta ar to, ka taisnīgums ir tiesību satura būtiska sastāvdaļa. Savukārt apslēptā jēga saistās ar to, ka taisnīgums pilda sadales un atmaksas mēra funkcijas. Ievadot taisnīgumu tiesību saturā un tādējādi arī sabiedrības dzīves apritē, mūsu priekšteči faktiski sāka pielietot tiesības kā sabiedrības dzīves pašregulācijas līdzekli, pie kam ar labestīgu orientāciju. Taisnīgums ir tiesību morālais pamats. Taisnīgumam kā tiesību vērtībai ir ļoti liela nozīme, un V.Jakubaņecs tai piešķir centrālo lomu tiesībās.
Vēl viena tiesību pamatavērtība ir labais. Tādā statusā labais var parādīties vai nu pats par sevi, vai arī ar taisnīguma starpniecību, jo taisnīgums ir viena no labā izpausmes formām. Tas var izpausties arī savādāk – ar labdarības, pienākuma, sirdsapziņas, godīguma u.c. starpniecību. Ar labo apzīmē visu tikumiski pozitīvo. Labais ir diezgan abstrakta kategorija. Un, lai gan tā integratīvi pastāv un nosaka visu pozitīvo morāles daļu, tai pietrūkst konkrētības. Tāpēc tiesību jēdzienā tiek ievadīts nevis labais, bet morāles un taisnīguma prasības. Ir nepieciešams, lai tiesības savā normatīvajā daļā daudzmaz adekvāti atspoguļotu sabiedrisko attiecību pašregulācijas likumsakarības, kuras konkrētos apstākļos jāapstiprina un jānodrošina, lai netraucēti tiktu realizētas indivīdu dabiskās tiesības. Tā par tiesību pamata vērtību jāmin arī patiesība,. Tādējādi patiesības saturā ietilpst objektīvās patiesības noskaidrošana. Ja tiesībās nebūtu šī komponenta, tad arī nebūtu tik izteikta tiesību orientācija uz patieso. Vēl viena tiesību pamatvērtība ir vienlīdzība, kuras saturs ir tiesisko attiecību dalībniekiem ir jābūt vienlīdzīgās pozīcijās. Gods un cieņa kā tiesību pamatvērtības. Šo pamatvērtību piemērošanas pieredze LR vēl tikai sākas, taču to attīstībā ir lielas perspektīvas, jo tiesības attīstās demokrātijas virzienā.
Iepriekš tika minētas tradicionālas tiesību vērtības, taču V.Jakubaņecs kā tiesību vērtību min arī cilvēku, uzsverot, ka jādara viss, lai cilvēks arī reālajā dzīvē būtu vērtība. Cilvēkam jābūt augstākajai vērtībai, taču praksē vērojams, ka cilvēks kā vērtība tomēr netiek izvirzīts tiesību priekšplānā.
Runājot par tiesību pamatvērtību statusu, jāatzīmē, ka ar statusu saprot tādu kategoriju, ar kuras palīdzību parāda kādas parādības vietu noteiktā hierarhiski veidotā sistēmā. Jāsaka, ka kopumā šo vērtību statusam būtu jābūt visaugstākajam (tām ir jābūt izvirzītām tiesībās pāri par citām parādībām). Taču šobrīd realitātē ir vērojams, ka cilvēku apziņā šīs vērtības „noslīd” uz leju vai pat vispār izkrīt no vērtību sistēmas. Savukārt, ja šīs vērtības izkrīt no cilvēku apziņas, tad tas ietekmē viņu rīcību. Šobrīd pirmajā vietā cilvēku apziņā izvirzās tādas vērtības kā nauda, stāvoklis sabiedrībā u.c., bet tādu vērtību, ka taisnīgums, patiesība, labais, vienlīdzība, gods un cieņa statusa nozīme samazinās.
Runājot par šo tiesību pamatvērtību funkcijām, jāsaka, ka tās ir daudzfunkcionālas. Daudzas no šīm pamatvērtībām ir ne tikai tiesību vērtības, bet arī kategorijas, tiesību principi, tiesību institūti, līdz ar to pilda gan tiesību kategorijas, gan tiesību principu, gan tiesību institūtu funkcijas. Kā šādu piemēru var minēt tiesību pamatvērtību vienlīdzību.

11. SABIEDRISKĀS TIESISKĀS APZIŅAS, TĀS STRUKTŪRAS DAŽĀDU ELEMENTU VIETA UN LOMA SABIEDRĪBAS TIESISKAJĀ DZĪVĒ (TĀS DAŽĀDĀS JOMĀS)
Tiesiskā apziņa (TA)– to ideju, uzskatu, pārliecību, jūtu kopums, kas pauž cilvēku attieksmi pret esošām un vēlamām tiesībām, likumdošanu, likumību, tiesvedību utt., viņu priekšstatus par tiesiski pamatoto un nepamatoto, kā arī – kopums, kas ir saistīts ar viņu tiesībām un pienākumiem – to apzināšanos un realizāciju.
TA ir cilvēku attieksme pret tiesībām, kas ir pamatota uz viņu zināšanām un jūtām.
Ja tiesības saprot kā tiesību normu kopuma, tiesisko attiecību un tiesiskās apziņas vienotu sistēmu, tad TA ir šīs sistēmas neatņemama un svarīga sastāvdaļa. Tā ir arī viens no tiesību svarīgākiem avotiem un forma.
Tāpat, kā apziņa vispār, tiesiskā apziņa pastāv (TA formas):
• Sabiedriskā apziņa (STA)
• Individuālā tiesiskā apziņa (ITA)
STAstruktūras elementi ir:
1) tiesību zinātne
2) tiesiskā ideoloģija
3) tiesiskā sabiedriskā psiholoģija
4) tiesiskā ikdienas apziņa
Tiesību zinātne – viena no zinātnes nozarēm, pieder pie sociālajām zinātnēm. Tā ir sabiedriska zinātne, kas pēta tiesības kā īpašu sociālo normu sistēmu un tiesībpiemērošanas darbības dažādus aspektus.
Tiesību zinātnes svarīgākie elementi ir likumi, principi, metodes u.c. Šie likumi parasti atspoguļo likumsakarības (piemēram, ja ir izdarīts tiesībpārkāpums, tad seko juridiskā atbildība utml.).
Tiesiskā ideoloģija – tiesisko ideju, koncepciju, teoriju sistēmu, kas pauž kaut kādu speciālo grupu, sociālo kustību intereses un attieksmi pret tiesībām un dažādām parādībām.
Tiesiskā sabiedriskā psiholoģija – ietver sevī cilvēku uzvedības un darbības tiesību sfērā, to likumsakarību pētīšanu, kā arī šo cilvēku psiholoģisko raksturojumu. Pētī psihisko likumsakarību izpausmi un izmantošanu tiesiskās reglamentācijas sfērā.
Ikdienas tiesiskā apziņa – apkārtesošo cilvēku attieksme pret tiesībām u.c. sabiedriskās dzīves parādībām.
STA vieta un loma sabiedrības tiesiskajā dzīvē (tiesību jaunradē un piemērošanā).
Tiesību zinātne un tiesiskā ideoloģija ir apziņas teorētiskie elementi, kuriem ir raksturīgs noturīgums. Savukārt tiesiskā psiholoģija un ikdienas tiesiskā apziņa vairāk ir saistīta ar sabiedrības apziņas emocionālo pusi (jūtām, emocijām utt.), kas ir nenoturīga un mainīga. Tādējādi tieši sabiedriskās apziņas teorētiskajam līmenim būtu jābūt sabiedrības tiesiskās dzīves noteicošajam rādītājam, kurš to ietekmē un maina. Tiesību zinātne ir pamatota uz tās elementiem likumiem, principiem. Bieži vien tiesību principi kļūst vispārcilvēciski, tie tiek iekļauti tiesību normās. Ir pat tādi, kuri tiek iekļauti starptautiskajās normās, ar kurām tiek saskaņotas nacionālās normas. Savu regulatīvo lomu tiesību principi pilda, piemēram, ja likumos ir izlaidumi (kad nav vajadzīgās tiesību normas), tāpat arī tad, kad likumos pastāv divdomības (kad valodnieciskā normas jēga pieļauj dažādus izpratnes veidus). Likumdevējam savā darbā ir jāvadās pēc tiesību principiem, lai tiektos izveidot pēc iespējas pilnīgākas tiesību normas, kuras vērstas uz taisnību, vienlīdzību utt. Nereti Latvijas likumdošanā ir vērojama tendence, ka likumdevējs rada un pieņem sev izdevīgas normas, kuras vēlāk var apiet. Izveidojas absurda situācija. Likumdevējam ir jārada ideālas tiesību normas, kuras balstītos uz tiesību principiem. Tiesiskās ideoloģijas ietekmē, sabiedrības intereses var tikt virzītas vienā vai otrā virzienā. Ideologi var teorētiski noformēt sabiedrības dzīves dažādās parādības un atspoguļot tās intereses. Var tikt veidota pat attiecīgu grupu ideoloģija (piemēram, politiskās partijas, kuras pauž noteiktu ideoloģiju – konservatīvismu, liberālismu utt.). Ir, piemēram, arī tādas ideoloģijas kā bagāto un nabago ideoloģija. Parasti šīs ideoloģijas tiek paustas tiesiskā ceļā (piemēram, partiju pārstāvji valdībā piedalās likumu radīšanā). Pati ideoloģija kā tāda nevar iespaidot cilvēkus vai sabiedrību kopumā. Tas var notikt tikai tad, kad tās atziņas pārņem cilvēku apziņu tādā mērā, ka sāk iespaidot viņa rīcību un uzvedību. Ideoloģijas atziņas var pārvērsties par tiesību normām un ietekmēt sabiedrības dzīvi. TA loma tiesību jaunrades darbībā ir, pirmkārt, tāda, ka apziņa tiesiskās ideoloģijas formā izceļas kā vadoša determinante mūsdienu tiesiskajā apziņa. Tiesību veidošanas sagatavošanas stadijā svarīga nozīme ir iepriekšējai sabiedrības domas, uzskatu izzināšanai par pastāvošā jautājuma regulēšanas nepieciešamību un raksturu. Likumdevējam, radot tiesību normas, vispirms ir nepieciešams balstīties uz TA un tiesisko kultūru, tiekties nevis pēc abstraktas, no tautas gara atrautas tiesību jaunrades, bet objektivizēt tiesībās jau integrējušos sabiedrības apziņas uzvedības etalonus un regulatorus.
Sevišķa loma STA ir likumdošanas pilnveidošanā un tiesību normu realizēšanā, it īpaši tiesību normu piemērošanā, un tā izpaužas tiesību piemērošanas stadijās: faktisko apstākļu noskaidrošanā, juridiskā pamata izdibināšanā un lēmuma pieņemšanā. STA ir tiesību nepieciešamais struktūrelements līdzās tiesību normām, tiesiskajām attiecībām. Tiesību pastāvēšana nav atdalāma no cilvēku apziņas un gribas realizēšanas. No otras puses tiesību realizēšana ir normu integrācijas process tautas apziņā. Tiesību psiholoģija un ikdienas tiesiskā apziņa galvenokārt ir apziņas emocionālā sfēra, kas ir nenoturīga un mainīga. Apkārtesošo cilvēku attieksme pret tiesībām (ikdienas tiesiskā apziņa) spēlē lielu lomu atsevišķu indivīdu rīcībā – var to uz kaut ko mudināt vai arī bremzēt tā rīcību. Ikdienas tiesiskajā apziņā izpaužas sabiedrības stereotipi par noteiktām parādībām (piemēram, Saeimā sēž tikai blēži un mantrauši – šāds stereotips sabiedrībai liek neuzticēties valdībai, kura rada likumus un līdz ar to sabiedrība neuzticas arī likumu taisnīgumam). Sabiedrības tiesiskā dzīve, uzvedība izpaužas saskaņā ar sabiedrisko psiholoģiju. Ja tā būs noraidoša pret tiesībām, tad likumi netiks ievēroti u.tml. Ne mazāka TA loma ir tiesību piemērošanas darbībā. TA veido nepieciešamo psiholoģisko un ideoloģisko kontekstu subjektu brīvprātīgai juridisko normu ievērošanai. Tiesības un likumības jūtu attīstības integrēšanos esošajā tiesiskā kārtībā un tiesiskā kultūrā ir vadošā garantija masu obligāto tiesību ievērošanā. TA pilda svarīgas funkcijas amatpersonas tiesību normu piemērošanas procesā. Amatpersonām ir jāsaprot, jānoskaidro tiesību jēga, to prasības un pieļaujamība. TA loma pieaug lietu spriedumu pasludināšanā.
Taču kopumā jāsecina, ka sabiedrības tiesiskajā dzīvē lielāku ietekmi rada sabiedriskās tiesiskās apziņas praktiskie elementi (tiesiskā psiholoģija, ikdienas tiesiskā apziņa) nevis teorētiskie elementi, bet būtu jābūt otrādi, jo jūtas un emocijas ir nenoturīgas un mainīgas, taču teorētiskās, pamatotās atziņas pauž noteiktus un stingrus principus utt.

12. INDIVIDUĀLĀS TIESISKĀS APZIŅAS STRUKTŪRAS IZPRATNES ZINĀŠANU NOZĪME TIESĪBPĀRKĀPĒJA DARBĪBAS PADZIĻINĀTĀS IZPRATNES VEIDOŠANĀ
Tiesībpārkāpums kā darbība nav atrauts no personas, kura to realizējusi. Tiesībpārkāpums pamatā vienmēr ir saistīts ar tiesībpārkāpēja domāšanas procesu, kas nosaka viņa konkrēto rīcību. Tiesībpārkāpuma sastāvu analizē, noskaidrojot tā sastāva elementus, kur būtiskākie no tiem (ja runājam kopsakarībā ar tiesībpārkāpēja individuālo tiesisko apziņu) ir tiesībpārkāpuma subjektīvā puse, kuru raksturo vaina, mērķis un motīvs, kā arī objektīvā puse, jo tiek analizēta konkrētā rīcība, kādā izpaužas tiesībpārkāpums.
Tiesībpārkāpējs ir persona, kura izdarījusi tiesībpārkāpumu, savukārt tiesībpārkāpums ir prettiesisks, vainu saturošs tiesībspējīgās un rīcībspējīgās personas vai personu nodarījums, kas nodara ļaunumu sabiedrībai un izraisa juridisku atbildību.
Tiesībpārkāpuma sastāvs: 1)subjekts (tiesībpārkāpējs), 2)subjektīvā puse, kas norāda uz subjekta psihisko stāvokli tiesībpārkāpuma pastrādāšanas laikā (to raksturo vaina, motīvs, mērķis), 3)kā arī objekts (sabiedrisko attiecību sfēra, kur noticis tiesībpārkāpums) un 4)objektīvā puse (prettiesiskā darbība vai bezdarbība, kaitējums un cēloņsakarības).
Par tiesībpārkāpumu atzīstama tikai tāda prettiesiska darbība, kura izdarīta ar nodomu (ļaunā nolūkā) vai aiz neuzmanības (tātad – ne katra prettiesiska darbība ir tiesībpārkāpums).
Pētot tiesībpārkāpēja darbību padziļināti, uzmanība ir jāpievērš tieši subjektīvajai pusei. To raksturo trīs faktori:
1. Vaina – personas psihiskā attieksme pret viņas pastrādāto prettiesisko darbību (bezdarbību). Krimināltiesībās vaina izpaužas nodomā un neuzmanībā, civiltiesībās – ļauns nolūks, neuzmanība.
2. Motīvs – iekšējie pamudinājumi, kas ietekmēja subjekta rīcību, kad tas pastrādāja tiesībpārkāpumu.
3. Mērķis – tā rezultātā iedomājamais modelis, kuru subjekts cenšas sasniegt, izdarot tiesībpārkāpumu.
Lai rastos juridiskā atbildība, pietiek ar vainas pierādīšanu, bet, lai vainīgo sodītu taisnīgi un lietderīgi, ar vainas noskaidrošanu vien nepietiek. Vienmēr ir jānoskaidro arī pārkāpēja rīcības motīvi un mērķi, jo no tā daudzējādi ir atkarīga juridiskā atbildība, tās efektivitāte un audzinošā nozīme.
Tiesībpārkāpuma subjektīvās puses analīze ir cieši saistīta ar paša tiesībpārkāpēja individuālās tiesiskās apziņas vērtēšanu, jo tie procesi, kas notiek tiesībpārkāpēja apziņā, viņu rosina konkrētā veidā rīkoties. Tādējādi zināšanas par ITA struktūru , tās elementiem, palīdz izprast padziļināti tiesībpārkāpēja rīcību.
Rīcība iesākas ar indivīda apziņu. Pirms pastrādāt kādu rīcību, cilvēks to izkonstruē savā galvā. Rīcību var izprovocēt arī konkrētie apstākļi, bet arī tādos gadījumos tas nenotiek bez apziņas starpniecības, tikai šajā gadījumā situācija spēlē lielāku lomu nekā apziņa. TA kā tādai ir liela nozīme tiesiskā rīcībā. Lai mainītu rīcību, vispirms ir jāmaina indivīda tiesiskā apziņa.
ITA vispārējā funkcionālā struktūra:
• vispārējā orientācijas sistēma (vajadzības, emocijas, intereses)
• vērtību sistēma (ieskaitot tiesiskās vērtības – tiesību normas, principus, jēdzienus, attiecības)
• motīvu sistēma (motīvi)
• rīcību sistēmas (arī tiesiskā rīcība)
Motīvs jurisprudencē ir tiešie pamudinājumi, taču tie nav jebkuri pamudinājumi, bet gan tie, kas savā aktualizācijā ir sasnieguši tādu pakāpi, kad kļūst par gatavību tiesiskai rīcībai. Tātad, tie iekšējie pamudinājumi, kas ietekmēja subjekta rīcību, kad tas pastrādāja tiesībpārkāpumu. Tie ir tādi pamudinājumi, kurus tiesībpārkāpējs ir varējis kontrolēt (piemēram, izpētot izdarīto tiesībpārkāpumu ir svarīgi noskaidrot vai indivīds ir bijis pieskaitāms brīdī, kad realizējis tiesībpārkāpumu).
Motivācija – process, kas pamudina cilvēku uz noteiktu rīcību, uzvedību, kas bieži ir komplicēts akts, jo paredz alternatīvu analīzi un vērtējumu, viena vai cita rīcības varianta izvēli, lēmuma pieņemšanu utt.
Tiesībpārkāpēja gatavību izdarīt noteiktu rīcību ietekmē tas viņa individuālās apziņas elements, kurš ir dominants viņa apziņā. Svarīgākie faktori, kas organizē motivācijas sfēru ir mērķis un darbības rezultāts. Mērķis – iedomājamais modelis, kuru subjekts cenšas sasniegt, izdarot tiesībpārkāpumu. Mērķis pakāpeniski nonāk mijiedarbībā ar motīvu kopumu. Rezultātā notiek motīvu sakārtošana tam, lai mērķis būtu sasniegts. Turpmākā motīvu sistēmas attīstība ir saistīta ar to, ka tajā iekļaujas mērķa sasniegšanas līdzeklis un darbības rezultāts. Šajā sistēmā iekļaujas arī domāšanas process (piemēram, tiesībpārkāpējas, lai īstenotu tiesībpārkāpumu vispirms to izplāno savā prātā). Par domām nevienu nesoda, taču rīcība dzimst no cilvēka domas. Protams, var būt situācijas, apstākļi, kas pamudina indivīdu rīkoties prettiesiski (piemēram, provocējoša iedarbība), tomēr cilvēkam ir raksturīgi, ka viņa ārējo rīcību (t.sk. arī tiesisko) nosaka tādi ITA struktūras elementi kā motīvs, mērķis, mērķa sasniegšanas līdzekļi. Pētot to, kāpēc konkrētais subjekts rīkojies prettiesiski, t.i. izdarījis tiesībpārkāpumu, jāizpēta viņa motīvu cēloņus kas nosaka uzvedības virzību. Bieži vien aiz motīviem ir citi, darbības patiesie cēloņi kā, piemēram, tiesībpārkāpēja vajadzības, intereses, vērtības un emocijas.
ITA vispārējās funkcionālās sistēmas elementi vajadzības, jūtas, vērtības, motīvi ir savstarpēji saistīti. Ir svarīgi, lai indivīda vajadzības nenonāktu pretrunā ar citām tiesiskām vajadzībām (piemēram, cilvēktiesību ievērošana) un tā rezultātā vērstu savu rīcību uz to pārkāpšanu. Vēl viena no cilvēka vajadzībām ir pašapliecināšanās. Šādu vajadzību indivīds var apmierināt, piemēram, aktīvi cietsirdīgā veidā – pakļaujot sev citus. Interese ir izziņas vajadzības izpausmes forma, kas nodrošina cilvēku orientāciju uz darbības mērķu apzināšanos un līdz ar to veicina viņa orientāciju uz iepazīšanos ar jauniem faktiem utt. Indivīda vērtību sistēma pauž viņa lietu, parādību uztveri. Tā var balstīties uz sabiedrībā nostiprinātām vērtībām, uz reliģiskām, morāles vērtībām utt. Indivīda vērtību sistēmā būtisku lomu ieņem arī tādas vērtības kā tikumiskās, tiesību normas, pārliecības. Šīs vērtības kopā ar citām var kļūt par tā tēla sastāvdaļām, kas indivīdam var kalpot par atdarinājuma paraugu un lielā mērā noteikt viņa rīcību. Šīs vērtības veido indivīda ideālu, kura ietekmē indivīda tiesisko rīcību. Tāpat ideāla veidošanā piedalās emocijas un jūtas. Emocionālie stāvokļi, ko rada ne tikai dažāda stimulēšanas prakse, bet arī citas dzīves parādības, var aktivizēt vai deaktivizēt cilvēka rīcību, dažādi iedarbojoties uz dažādām individuālās apziņas parādībām. Emocionālie pārdzīvojumi, darbojoties kā pastiprinātāji, veicina nosacīto refleksu izveidošanu, kas ir atmiņas, domāšanas, iztēles, ieradumu pamats – pamats visam tam, kas nodrošina cilvēka saprātīgu darbību. Cilvēkā zināšanu un apkārtējās sabiedrības ietekmē veidojas pārliecība par noteiktām parādībām, kas var noteikt gan pozitīvu, gan negatīvu attieksmi pret tiesībām.
ITA ietekmē indivīda darbību. Indivīda vērtības, vajadzības, intereses, motīvi var kalpot kā pamudinājumi viņa rīcībai – prettiesiskai vai tiesiskai. Tādēļ ir svarīgi apzināties ITA struktūru, tās elementus, jo tie palīdz veidot padziļinātu izpratni par tiesībpārkāpēja darbību. Jo analizējot tiesībpārkāpuma sastāvu, nosakot subjektīvo pusi, ir jāanalizē tiesībpārkāpēja vainīgums. Lai noteiktu šo vainīgumu, ir jābūt zināšanām par ITA struktūru un kā tās elementi ietekmē indivīda rīcību. ITA struktūras izpratnes zināšanu nozīme izpaužas tajā aspektā, ka kvalificējot tiesībpārkāpumu, nosaka vainas pakāpi. Kā arī tas ir svarīgi nosakot preventīvos apstākļus, kas palīdz novērst tiesībpārkāpumu izdarīšanu.
Tādējādi redzams, ka zināšanas par ITA, palīdz izprast padziļināti tiesībpārkāpēja darbības motīvus un mērķi, kas ir cieši saistīti ar tiesībpārkāpēja apziņā notiekošo motivācijas sistēmu.

13. TIESĪBPĀRKĀPĒJA MOTĪVU, MOTIVĀCIJAS SAKARI AR CITĀM VIŅA TIESISKĀS APZIŅAS STRUKTŪRĀM
Lai varētu runāt par tiesībpārkāpēja (t.i., konkrēta indivīda) tiesisko apziņu, ir nepieciešams izprast tiesiskās apziņas jēdzienu, tiesībpārkāpēja individuālo tiesisko apziņu (ITA), ITA struktūru – motivācijas un motīvu vietu tajā un tādējādi arī citu ITA struktūras elementu ietekmi uz motīva, motivācijas sistēmas kā ITA struktūras elementu.
Tiesiskā apziņa (TA)– to ideju, uzskatu, pārliecību, jūtu kopums, kas pauž cilvēku attieksmi pret esošām un vēlamām tiesībām, likumdošanu, likumību, tiesvedību utt., viņu priekšstatus par tiesiski pamatoto un nepamatoto, kā arī – kopums, kas ir saistīts ar viņu tiesībām un pienākumiem – to apzināšanos un realizāciju.
Tiesiskā apziņa pastāv (TA formas):
• Sabiedriskā apziņa – sabiedrības tiesiskā apziņa (SA)
• Individuālā tiesiskā apziņa – indivīda tiesiskā apziņa
Tā kā ir jānoskaidro tiesībpārkāpēja (tātad konkrēta indivīda) motīvu un motivācijas sistēma kopsakarībā ar citām viņa TA struktūrām, ir svarīgi atspoguļot ITA struktūru, lai noskaidrotu, kuri ir šie citi viņa TA struktūras elementi un kāda ir to savstarpējā sakarība (mijiedarbība).
ITA vispārējā funkcionālā struktūra:
• vispārējā orientācijas sistēma (vajadzības, emocijas, intereses)
• vērtību sistēma (ieskaitot tiesiskās vērtības – tiesību normas, principus, jēdzienus, attiecības)
• motīvu sistēma (motīvi)
• rīcību sistēmas (arī tiesiskā rīcība)
Tiesībpārkāpējs būtībā ir tā persona, kura izdarījusi tiesībpārkāpumu. Tiesībpārkāpējam ir jāpiemīt spējai un iespējai par savām prettiesiskām darbībām nest juridisku atbildību (jābūt tiesībspējīgam, rīcībspējīgam). Savukārt tiesībpārkāpums ir prettiesiska darbība vai bezdarbība, vainu saturošs tiesībspējīgās un rīcībspējīgās personas vai personu nodarījums, kas nodara ļaunumu sabiedrībai un izraisa juridisku atbildību.
Motīvu, motivācijas sistēmas sakari ar citiem ITA elementiem un STA.
Tiesībpārkāpēja motīvi un motivācijas sistēma ir viņa ITA vispārējās funkcionālās struktūras elementi, kas neveidojas neatkarīgi, bet gan ietekmējoties no citiem tiesībpārkāpēja ITA struktūras elementiem (vajadzībām, vērtībām, emocijām utt.), kā arī STA (piem., sabiedriskā psiholoģija, sabiedrībā valdošā tiesību ideoloģija, sabiedrības ikdienas tiesiskā apziņa utt.) un sabiedrības, tiesībpārkāpēja materiālās dzīves faktora, nosaka viņa rīcību.
Motīvs jurisprudencē ir tiešie pamudinājumi, taču tie nav jebkuri pamudinājumi, bet gan tie, kas savā aktualizācijā ir sasnieguši tādu pakāpi, kad kļūst par gatavību tiesiskai rīcībai. Tātad, tie iekšējie pamudinājumi, kas ietekmēja subjekta rīcību, kad tas pastrādāja tiesībpārkāpumu. Tie ir tādi pamudinājumi, kurus indivīds ir varējis kontrolēt (piemēram, izpētot izdarīto tiesībpārkāpumu ir svarīgi noskaidrot vai indivīds ir bijis pieskaitāms brīdī, kad realizējis tiesībpārkāpumu).
Motivācija – process, kas pamudina cilvēku uz noteiktu rīcību, uzvedību, kas bieži ir komplicēts akts, jo paredz alternatīvu analīzi un vērtējumu, viena vai cita rīcības varianta izvēli, lēmuma pieņemšanu utt.
Tiesībpārkāpēja gatavību izdarīt noteiktu rīcību ietekmē tas viņa individuālās apziņas elements, kurš ir dominants viņa apziņā. Svarīgākie faktori, kas organizē motivācijas sfēru ir mērķis un darbības rezultāts. Mērķis – iedomājamais modelis, kuru subjekts cenšas sasniegt, izdarot tiesībpārkāpumu. Mērķis pakāpeniski nonāk mijiedarbībā ar motīvu kopumu. Rezultātā notiek motīvu sakārtošana tam, lai mērķis būtu sasniegts. Turpmākā motīvu sistēmas attīstība ir saistīta ar to, ka tajā iekļaujas mērķa sasniegšanas līdzeklis un darbības rezultāts. Šajā sistēmā iekļaujas arī domāšanas process (piemēram, tiesībpārkāpējas, lai īstenotu tiesībpārkāpumu vispirms to izplāno savā prātā). Par domām nevienu nesoda, taču rīcība dzimst no cilvēka domas. Protams, var būt situācijas, apstākļi, kas pamudina indivīdu rīkoties prettiesiski (piemēram, provocējoša iedarbība), tomēr cilvēkam ir raksturīgi, ka viņa ārējo rīcību (t.sk. arī tiesisko) nosaka tādi ITA struktūras elementi kā motīvs, mērķis, mērķa sasniegšanas līdzekļi. Pētot to, kāpēc konkrētais subjekts rīkojies prettiesiski, t.i. izdarījis tiesībpārkāpumu, jāizpēta viņa motīvu izpausmes kā cēloņus kas nosaka uzvedības virzību, kā arī izpētot uzvedības dinamikas regulāciju, uzmanība jāpievērš emociju izpausmēm.
Tiesībpārkāpēja motīvu, motivācijas sakari ar ITA struktūras elementu – vajadzībām (elementārās, socializētās, bioloģiskās un sociālās). Svarīgi indivīda attīstībā (sākot jau no agras bērnības līdz pat sirmam vecumam) iemācīt viņa apziņu virzīt tā, lai 1)viņa bioloģiskās vajadzības nenonāktu pretrunā ar sociālajām vajadzībām, 2) jāiemāca saskaņot savas individuālos pamudinājumus ar dažādām sabiedrības prasībām (t.sk. arī ar tiesību priekšrakstiem), 3) lai indivīda rīcība būtu saskaņota ar citu cilvēku darbību. Nozīmīga ir sociālās orientācija ieaudzināšana (piemēram, tiesībpārkāpēja pašapliecināšanās, ja orientācija ir vērsta uz slikto, var izpausties „aktīvi cietsirdīgā” pašapliecināšanās veidā, kur pašapliecināšanās notiek pakļaujot sev citus). Tādējādi tiesībpārkāpēja vajadzības var būt kā pamats (pamudinājums) konkrētas prettiesiskas darbības izdarīšanai.
Tiesībpārkāpēja motīvu, motivācijas sakari ar ITA struktūras elementu – interesēm, ar ko saprot izziņas vajadzības izpausmes forma, kas nodrošina cilvēku orientāciju uz darbības mērķu apzināšanos un līdz ar to veicinot viņa orientāciju uz iepazīšanos ar jauniem faktiem, īstenības atspoguļošanu. Intereses var būt kā darbības, norises (t.sk. tiesībpārkāpuma) reālie cēloņi, tādējādi aiz tiešajiem pamudinājumiem motīva, nodoma, idejām u.tml. var stāvēt tiesībpārkāpēja intereses. Savukārt interešu un vajadzību apmierināšana ir atkarīga no šo priekšmetu pieejamības materiālajā un sociālajā vidē (piemēram, nabadzības apstākļos indivīds, apmierinot savas bioloģiskās vajadzības, var sākt zagt).
Tiesībpārkāpēja motīvu, motivācijas sakari ar ITA struktūras elementu – vērtībām (piemēram, tikumiskās, morāles vērtības). Īpaši svarīgs posms indivīda attīstībā un viņa tiesiskās apziņas formēšanā ir bērnība, pusaudža un jaunieša vecums, kurā tiek ieaudzināta vai nu tikumība, morāle un citas pozitīvas vērtības vai arī tām pretējas. Vērtību orientācijas veido to tieksmju hierarhijas augstāko līmeni, kas nosaka dzīves uztveri un uzvedības perspektīvu. Vērtības lielā mērā ietekmē indivīda (t.sk.tiesībpārkāpēja) mērķu un to sasniegšanas līdzekļu izvēli. Tiesībpārkāpēja uzvedības virzību ietekmē gan sabiedrībā izveidojies ideāls par vērtībām (piemēram, patiesība, taisnīgums, vienlīdzība), kā arī paša tiesībpārkāpēja ITA ieaudzinātās, iegūtās sabiedriskās vērtības, kas kļūst par viņa personiskajām vērtībām. Piemēram, ja sabiedrībā ir nostiprināta augsta tiesiskās uzvedības vērtība (godīgums, labais utt.), tad arī indivīda apziņā tā ieņems lielu lomu un ir mazāka tiesībpārkāpuma izdarīšanas iespējamība. Tomēr visbiežāk sabiedrībā valda tādas vērtības kā izprieca, īpašums, sabiedriskais stāvoklis un līdz ar to arī konkrētais indivīds ir motivēts uz šo vērtību iegūšanu (vai nu tiesiskā vai prettiesiskā veidā). Lai veidotos ITA, kas vērsta uz labo, ir nepieciešams, lai indivīds uztvertu citus (cilvēku) kā vērtību nevis kā materiālu labumu (piemēram, līdzekli mērķa sasniegšanai utt.) un cilvēks (t.sk. viņa tiesības un pienākumi) ieņemtu indivīda vērtību hierarhijā augstu vietu. Ja šāda indivīda tiesiskā vērtīborientācija ir pietiekami attīstīta, tā kļūst par nopietnu un ietekmīgu indivīda tiesiskās rīcības motīvu. Indivīda TA augstu vietu vajadzētu ieņemt arī tādām vērtībām kā tiesību normas, tikumība, pārliecības (kas izveidojušās uz tiesību principu pamata), kas var kļūt par tāda ideālā tēla attīstīšanu indivīda TA, kuru viņš cenšas atdarināt (pretējā gadījumā, ja šīs vērtības indivīda vērtību sistēmā netiek iekļautas, tiesībpārkāpuma izdarīšanas iespējamība palielinās).
Bez šīm vajadzībām individuālā tēla attīstība ir atkarīga arī no cilvēka vecuma, viņa atkarības no citiem, sabiedriskajiem sakariem, priekšstatiem par sevi un savām iespējām utt.
Tiesībpārkāpēja motīvu, motivācijas sakari ar ITA struktūras elementu – emocijām. Emocionālie stāvokļi, ko rada ne tikai dažādā stimulēšanas prakse, bet arī citas dzīves parādības, var aktivizēt vai deaktivizēt cilvēka rīcību, dažādi iedarbojoties uz dažādām TA parādībām. Indivīdā ir jānostiprina tiesiskās, tikumiskās jūtas (piemēram, ja bērnā ir ieaudzināta cieņas jūtas pret vecākiem cilvēkiem, viņš ar cieņu izturēsies arī pret citiem cilvēkiem nevis būs egoistisks), svarīgas ir arī pienākuma jūtas, kad cilvēks nav orientēts tikai uz savu vajadzību apmierināšanu, bet arī respektē citu vajadzības.
Tiesībpārkāpēja (indivīda) ITA neizbēgami ir saistīta arī ar STA (sabiedrības TA). STA bieži vien ir lielāks spēks. Rezultātā ITA tiek ietekmēta. ITA var tikt pielāgota STA, kā arī pastāv iespēja, kad tiesībpārkāpēja TA sāk pieņemt arī sabiedrība kopumā. Sabiedrības TA izpausme attiecīgā rīcībā noris ar ITA starpniecību. ITA piemīt nosacīta patstāvība, kas izskaidrojama ar to, ka indivīda apziņa reāli rodas, pastāv un attīstās kā viengabalaina parādība. Cilvēks dzīves laikā arvien vairāk iesaistās dažādās sabiedriskajās attiecībās, tajā skaitā arī tiesiskajām, arvien vairāk uzzina par tiesībām kopumā un to dažādām parādībām. Tā pakāpeniski norit indivīda apziņas zināma „specializācija”.
No iepriekš teiktā, izriet, ka tiesībpārkāpēja prettiesiskā rīcība rodas likumsakarīgā saistībā ar viņa TA struktūras citiem elementiem (viņa vajadzībām, interesēm, vērtībām, emocijām), kas veido tiesībpārkāpēja vērtību sistēmu un galarezultātā motīvu sistēma un motīvs izpaužas reālā rīcībā. Šie citi ITA struktūras elementi var būt patiesie tiesībpārkāpēja prettiesiskās rīcības cēloņi, kas pamudinājuši viņu uz šādu rīcību. Tāpat arī noskaidrojām, ka tiesībpārkāpēja rīcību nevar skatīt tikai viņa TA ietvaros, bet to ietekmē arī dažādi ārēji faktori un visas sabiedrības TA.

14. SABIEDRISKĀS TIESISKĀS APZIŅAS STRUKURALIZĒTO ZINĀŠANU NOZĪME TIESĪBU JAUNRADĒ
Tiesību jaunrades, kuras rezultātā tiek radītas tiesību normas, ietekmē ar šiem uzvedības noteikumiem gandrīz visus sabiedrības dzīves procesus, tādēļ ir būtiski pievērst uzmanību, uz kāda pamata notiek tiesību jaunrade, kas to ietekmē. Likumdošanai jābalstās uz objektīvu nepieciešamību, nevis subjektīviem tiesību normu radīšanas kritērijiem (piemēram, likumdevēja mirkļa iegribai). Tiesību jaunradē nozīmīgas ir strukturalizētas zināšanas par STA, kā arī par sabiedriskās tiesiskās apziņas (STA) atsevišķiem struktūras elementiem, kas lielā mērā nosaka radīto tiesību normu noturīgumu, pastāvīgumu utt.
STA ir sabiedriskās apziņas veids un tā atspoguļo sabiedrības tiesisko apziņu, t.i. ideju, uzskatu, pārliecību, jūtu kopumu, kas pauž visas sabiedrības attieksmi pret tiesībām.
STA tiek izprasta socioloģiskā un gnozeoloģiskā aspektā. Tiesību jaunradē ir nozīmīga STA struktūras izpratne gnozeoloģiskā aspektā, saskaņā ar kuru STA iedala (pēc līmeņiem):
1) teorētiskais – tajā ietilpst tiesību zinātne, tiesiskā ideoloģija
2) praktiskais – ietilpst tiesiskā sabiedriskā psiholoģija, tiesiskā ikdienas apziņa.
Strukturalizētas zināšanas nozīmē – sakārtotas zināšanas. Veidojot STA struktūru, sakārto zināšanas par tās elementiem. Sakārtošana (strukturalizācija) nozīmē, ka vienotā sistēmā jāsaved šo grupu apziņa. Svarīga ir tādas STA struktūras veidošana, kur sabalansētās attiecībās atrastos tādi STA struktūras elementi kā tiesību zinātne un ikdienas tiesiskā apziņa, tiesību zinātne un tiesiskā psiholoģija. Ir nepieciešama šo STA strukturalizēto zināšanu apgūšana vienotā sistēmā, citādāk rodas problēmas dažādu tiesisku jautājumu risināšanā (tātad arī tiesību jaunrades jautājumu risināšanā). Tādējādi STA strukturalizētajām (sakārtotajām) zināšanām ir liela nozīme tādā tiesiskā darbībā kā tiesību jaunrade, lai radītu pilnīgas tiesību normas.
Jāpiebilst, ka strukturalizācija galvenokārt notiek normatīvo aktu jomā, bet nenotiek individuālo aktu jomā un vēl mazāk – STA strukturalizācijā. Taču STA ir ļoti svarīgs tiesību struktūras elements, tāpēc nepieciešams strukturalizēt zināšanas par STA elementiem, kas savukārt ir veiksmīgas un pilnīgas tiesību jaunrades procesa „atslēga”.
Tāpat STA strukturalizēto zināšanu nozīme izpaužas tajā, ka bez sakārtotām (strukturalizētām) zināšanām nav iespējams sakārtot citas tiesiskas parādības, piemēram, normatīvos aktus, vai arī šī sakārtošana būs nepilnīga.
Strukturalizējot normatīvos aktus ir jāpiesaista citi svarīgi tiesību struktūras elementi, piemēram, STA. Taču realitātē to parasti nedara, līdz ar to rodas ārkārtīgi daudz problēmu tiesiskajos jautājumos (t.sk. arī tiesību jaunradē).
STA strukturalizētās zināšanas par tās struktūras elementiem, ir līdzeklis efektīvas tiesību jaunrades procesā, gan skatot šos struktūras elementus vienotā, sakārtotā sistēmā, gan saprotot katra šī elementa nozīmi tiesību jaunradē. Tāpēc turpmāk arī par katra STA struktūras elementa nozīmi tiesību jaunradē.
Tiesību zinātne un tiesiskā ideoloģija ir apziņas teorētiskie elementi, kuriem ir raksturīgs noturīgums, savukārt tiesiskā psiholoģija un ikdienas tiesiskā apziņa vairāk ir saistīta ar sabiedrības apziņas emocionālo pusi (tiesiskajām jūtām, emocionālajiem pārdzīvojumiem utt.), kas ir nenoturīga un mainīga. Tiesību jaunradē nozīmīgi ir balstīties vairāk uz šo teorētisko līmeni, tādējādi radot stabilas un noturīgas tiesību normas, mazāk uz praktisko līmeni, taču šo pēdējo nedrīkst izslēgt no tiesību jaunrades procesa!
STA teorētiskā līmeņa struktūras elements – tiesību zinātne ir pamatota uz tās likumiem, principiem, kategorijām. Tā kā tiesību zinātne ir teorētiskais STA līmenis, tai raksturīgs noturīgums un nemainīgums, kas ir būtisks rādītājs tiesību jaunradē. Tiesību principi var būt gan rakstītā, gan nerakstītā formā, bet abos gadījumos tiem ir liela nozīme kvalitatīvu tiesību normu radīšanā. Likumdevējam savā darbā ir jāvadās pēc tiesību principiem, lai tiektos izveidot pēc iespējas pilnīgākas tiesību normas, kuras vērstas uz taisnību, vienlīdzību utt. Likumdevējam savā darbā ir jāvadās pēc ideāliem, augstākām tendencēm (normēt pilsoņu attiecības taisnīgi, mērķtiecīgi, žēlsirdīgi), kuru īstenošanai kalpo tiesību normas. Tas nozīmē, ka likumdevējam ir jātiecas pēc tā, lai izveidotu pēc iespējas pilnvērtīgākas tiesību normas. Bet, lai likumu varētu atzīt par pilnīgu, pirmkārt, ir nepieciešams, lai tas būtu taisnīgs, jo likumdošanas ideālais mērķis ir taisnīguma realizācija. Otrkārt, likumam ir jābūt mērķtiecīgam: realizējot taisnīgumu, likumdevējam ir jāizvēlas tādi līdzekļi, kas vislielākā mērā atbilst dzīves apstākļiem un dod vislabākos praktiskos rezultātus. Nereti Latvijas likumdošanā ir vērojama tendence, ka likumdevējs rada un pieņem sev izdevīgas normas, kuras vēlāk var apiet. Izveidojas absurda situācija. Likumdevējam ir jārada ideālas tiesību normas, kuras balstītos uz tiesību principiem.
Tiesiskā ideoloģija, kas valda sabiedrībā (bieži vien koncentrējoties kādas grupas rokās) bez šaubām ietekmē ne tikai politiskos notikumus, bet arī tiesiskos, piemēram, tiesību jaunradi. Tiesību jaunrade ir viens no veidiem kā īstenot tiesisko ideoloģiju, iekļaujot tās uzskatus tiesību normās. Ideologi var teorētiski noformēt sabiedrības dzīves dažādās parādības un atspoguļot tās intereses. Var tikt veidota pat attiecīgu grupu ideoloģija (piemēram, politiskās partijas, kuras pauž noteiktu ideoloģiju – konservatīvismu, liberālismu utt.).
Bet sabiedriskās apziņas (tajā skaitā tiesiskās) objektivizācijā un pozitīvo (rakstīto) tiesību jaunradē bez zinātnes un ideoloģijas piedalās arī sabiedriskā psiholoģija un ikdienas tiesiskā apziņa, kas atspoguļo sabiedrības attieksmi pret tiesībām. Tiesību jaunradē īpašu ietekmi var dot tādas organizētās cilvēku kopības kā politiskā partija psiholoģija. Taču jāmin, ka tiesību jaunradē likumdevējam nevajadzētu balstīties tikai uz tiesisko psiholoģiju (emocionālo sfēru – tiesiskajām jūtām un emocionālajiem pārdzīvojumiem), jo tas ir mainīgs elements. Bieži vien tiesību jaunradē vērojama tendence radīt ārkārtīgi daudz tiesību normu, kuras pastāvīgi mainās, tiesiskā dzīve kļūst sarežģīta. Tādējādi sabiedrībā aug neapmierinātība un negatīva attieksme pret tiesībām.
Taču no tiesību jaunrades procesa nevar izslēgt sabiedrības tiesisko psiholoģiju, ikdienas apziņu (kaut arī bieži vien tās rada iespēju veidot diezgan subjektīvas un nenoturīgas tiesību normas)! Tiesību veidošanas sagatavošanas stadijā svarīga nozīme ir iepriekšējai sabiedrības domas, uzskatu izzināšanai par pastāvošā jautājuma regulēšanas nepieciešamību un raksturu. Likumdevējam, radot tiesību normas, vispirms ir nepieciešams balstīties uz tiesisko apziņu un tiesisko kultūru, tiekties nevis pēc abstraktas, no tautas gara atrautas tiesību jaunrades, bet objektivizēt tiesībās jau integrējušos sabiedrības apziņas uzvedības etalonus un regulatorus.
Līdz ar to varam izdarīt secinājumu, ka tiesību jaunradē ir nozīmīgas strukturalizētas zināšanas par STA, kur tas elementi ir sakārtoti vienotā sistēmā, kā arī – STA struktūras elementiem ir būtiska nozīme tiesību jaunradē, īpaši tiesību zinātnei un tiesību ideoloģijai, kura dod pamatu radīt stabilas un noturīgas tiesību normas, tāpat tiesiskajai psiholoģijai un ikdienas apziņai, kas palīdz veidot tādas tiesību normas, kuras nav atrautas no sabiedrības vajadzībām.

15. JURIDISKĀS ATBILDĪBAS (JA) INSTITŪTS, TĀ NOZĪME TIESISKĀS KĀRTĪBAS NODIBINĀŠANĀ
Tiesības ir vērstas uz sabiedriskās (arī tiesiskās) kārtības nodrošināšanu (tas izriet, piemēram, no tiesību funkcijām, kur viena no tām ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana). Sabiedrība sastāv no konkrētiem cilvēkiem, kuriem ir savstarpējās tiesības un pienākumi, tādējādi veidojas sabiedrisko attiecību sistēma. Lai šajās attiecībās valdītu saskaņotība un kārtība, ir jābūt kādiem šo attiecību regulatoriem. Parasti sabiedrisko attiecību regulēšana notiek uz tiesību normu pamata, kā arī citiem tiesiskās regulēšanas līdzekļiem. Tiesībās ir vērojama tendence noregulēt ar tiesību normām aizvien lielāku daļu sabiedrības dzīves sfēru. Taču, lai varētu pievērties tādam tiesību institūtam kā juridiskā atbildība, kas ir būtiska tiesiskās kārtības nodibināšanā, ir jāizpēta, kas tad ir šī tiesiskā kārtība un veids kā to nodibināt.
Tiesiskā kārtība – tāds sabiedrisko attiecību sakārtotības stāvoklis, kas veidojas uz tiesību normu pamata un sasniedzot likumības stāvokļa augstu līmeni, kad šo attiecību dalībnieku uzvedība gūst tiesisku raksturu.
Tādējādi redzams, ka tiesisko kārtību raksturo sabiedrisko attiecību (savstarpējo tiesību un pienākumu) sakārtotības līmenis un šī sakārtotība tiek iedibināta ar tiesību normu palīdzību. Tāpat tiesisko kārtību raksturo tāds elements kā likumība, kas ir likumu u.c. normatīvo aktu stingra, precīza un vienveidīga ievērošana un izpildīšana katra sabiedrības locekļa darbībā. Savukārt likumības ievērošanu nodrošina tādas garantijas kā likumdošanas pilnveidošana, tiesībpārkāpumu profilakse, valsts kontrole, juridiskā atbildība, atklātības princips iestāžu darbībā u.c.
Tādējādi arī juridiskā atbildība kā tiesību institūts nodrošina likumības ievērošanu, kura savukārt ir pamats tiesiskās kārtības nodibināšanā – nosakot sabiedrības locekļiem stingri ievērot tiesību normās paredzētos noteikumus (viņu savstarpējās tiesības un pienākumus). Juridiskā atbildība ir pienākumu pārejas stāvoklis (process) īstenībā.
Tiesiskās kārtības nodibināšana notiek ar tiesiskās regulēšanas palīdzību (jau sākotnēji tika pieminēta tiesiskā regulēšana), kura ir mērķtiecīga iedarbība uz cilvēka uzvedību un sabiedriskajām attiecībām ar tiesisku līdzekļu palīdzību. Tiesiskās regulēšanas līdzekļi ir tiesību normas, tiesiskās attiecības, tiesību un pienākumu realizācijas akti, tiesību normu piemērošanas akti. Arī juridiskā atbildība stāv tuvu tiesiskās regulēšanas pamatelementiem un vajadzības gadījumā var tikt iekļauta tiesiskās regulēšanas procesā. Juridiskā atbildība ir tiesību normas sankcijas realizācija. Tādējādi izriet, ka juridiskā atbildība nav tiešs tiesiskās regulēšanas līdzeklis, bet gan viena tiesiskās regulēšanas līdzekļa (konkrētāk – tiesību normas) realizācijas „instruments”.
Konkrētāk par tiesību normu un juridiskās atbildības institūta savstarpējo saistību. Tiesību norma ir vispārēja satura nostādnes uzvedības noteikumi, kam piemīt visiem obligāts raksturs, kas apveltī (piešķir) tiesību subjektus ar tiesībām un pienākumiem un to neievērošanas gadījumā paredz atbildību. Tiesību normas obligātumu nodrošina tās loģiskās struktūras elements – sankcija (citi elementi – hipotēze un dispozīcija). Sankcija – tā šīs normas daļa, kuru veido priekšraksts, kas paredz piespiešanas mērķus par pienākumu nepildīšanu, dispozīcijā paredzētās prasības ievērošanas vai neievērošanas sekas. Sankcijas atņem vai ierobežo tiesībpārkāpējam noteiktus labumus, uzliek noteiktus pienākumus, paredz nosodījumu. Sankciju nevar jaukt ar sodu! Sodu tiesa vainīgam nosaka ņemot vērā attiecīgā tiesību normā paredzēto sankciju un lietas faktiskos apstākļus, tiesājamā personības īpašības u.c. faktorus.
Lai patiesi noskaidrotu juridiskās atbildības institūta kā tiesību normas realizācijas līdzekļa nozīmi un līdz ar to arī nozīmi tiesiskās kārtības nodibināšanā, būtiski ir apskatīt dažus tiesībās pieņemtos tiesību normu iedalījumus. Viens no tiesību normu iedalījumiem paredz tiesību normas iedalīt: 1)pozitīvās regulēšanas – nosaka pozitīva rakstura tiesības un pienākumus (iespējamību un nepieciešamību kaut ko darīt), tās neparedz sankcijas. 2)tiesībaizsargājošās – nodrošina citu normu vai principu darbību, kas nesatur sankcijas. Šīs normas ietver dispozīciju (norādi uz tiesībās aizliegto darbību) un sankciju (atbildības mērus par aizliegto darbību). Tiesībaizsargājošās normas sankcijas daļa reglamentē juridiskās atbildības apjomu, subjekta tiesību nodrošināšanu, paredzot pat piespiešanu.
Vēl viens tiesību normu iedalījums: 1)pilnvarojošās – nosaka tiesību subjektu tiesīgumu (iespējas noteiktā veidā darboties); 2)pienākumu uzliekošās – normatīvajā aktā noteiktā un uz tiesību subjektu vērsta nepieciešamība veikt kaut kādas pozitīvas darbības; 3)aizliedzošās – uzliek pienākumu atturēties no sabiedrībai un cilvēkiem kaitīgas rīcības. Skatot tiesību normas kopsakarībā ar juridisko atbildību, svarīgas ir šīs pēdējās normas (aizliedzošās), kuras garantē ar juridiskās atbildības palīdzību un realizē ievērošanas formā.
Konkrētāk pie juridiskās atbildības institūta skaidrojuma. V.Jakubaņecs to skaidro kā valstisku piespiešanu tiesību prasību izpildē, tiesiskās attiecības, kurās katrai no pusēm ir pienākums atbildēt par savu rīcību citas puses, valsts un sabiedrības priekšā.
Šo tiesiska rakstura piespiešanu ļoti bieži realizē, izmantojot mehānismu: attiecīgo tiesību normu sankcijas – sods – soda izpildīšana. Savukārt no iepriekš tekstā minētā var secināt, ka juridiskā atbildība ir tiesību normā paredzēto pienākumu izpildes piespiešanas mehānisms (līdz ar to nodrošinot citu tiesisko attiecību subjektu tiesības), kura apjomu nosaka tiesību normas sankcija, t.i. atbildības mēru par tiesību normas pārkāpšanu. Paredzot sankcijas par juridisko pienākumu neizpildīšanu un pastiprinot sabiedriskās ietekmēšanas līdzekļus, valsts nodrošina tiesību pārkāpumu novēršanu, līdz ar to palīdzot nodibināt tiesisko kārtību sabiedrībā.
Izdarīsim secinājumus arī par juridiskās atbildības institūta būtību:
1) tai piemīt valsts piespiedu raksturs, tā ir savdabīgs valsts piespiedu līdzeklis, ar kura palīdzību tā nodrošina tiesību un saistību prasību izpildi.
2) Šo prasību obligātums, tiesību un saistību neizpildes gadījumā paredz atbildību citas puses, valsts un sabiedrības priekšā.
3) Juridiskā atbildība ir tiesisko attiecību elements.
Atkarībā no tā, kādā nozarē ietilpst tiesību norma, kura nosaka juridisko atbildību, izšķir (juridiskās atbildības veidi): 1)krimināltiesiskā; 2)civiltiesiskā; 3)administratīvtiesiskā 4)disciplinārā
Visbargākā no JA veidiem ir krimināltiesiskā atbildība (KA). KA iedarbojas tieši uz likumpārkāpēja personību un vienmēr izpaužas kā nemantiska rakstura iedarbība uz tā tiesībām, pat tādos gadījumos, kad tiek skartas viņa mantiskās intereses. Nodibinot šo atbildību valsts dod savu novērtējumu kā nodarījuma faktam, tā arī pārkāpēja personībai, kas ir stipri negatīvs un izpaužas kā pārkāpēja un pārkāpuma fakta nosodījums (sankciju bargums). KA iedarbojas pirmkārt uz likumpārkāpēja apziņu – jāizsauc viņā nožēla par paša padarīto un jārada negatīva attieksme pret likumpārkāpumu.
Administratīvi tiesiskā (administratīvā) atbildība (AdmA). Šīs atbildības specifika ir tā, ka tā iestājas ne tikai par administratīvo tiesību normu pārkāpumiem, bet arī par citu tiesību nozaru un sfēru pārkāpumiem. AdmA iestājas pastāvot šādiem nosacījumiem: likumpārkāpums nesasniedz tādu bīstamības pakāpi, kas varētu izsaukt krimināltiesiskas sekas; likumpārkāpums nav disciplinārs pārkāpums, bet ja ir, tad tam ir jāsatur pārkāpuma sastāvu, par kuru nedrīkst piemērot atbildību disciplinārajā kārtībā; atbildības mērķis nav atlīdzināt nodarīto materiālo zaudējumu. Likumdošanā ir paredzēti vairāki AdmA iedarbības veidi: piezīme, naudas sods, administratīvais arests u.c. atbildības piemērošā tiek realizēta gan tiesas kārtībā, gan ārpus tās.
Disciplinārā atbildība (DA). Iestājas par darba kārtības un drošības noteikumu pārkāpumiem. DA ir pakļauts plašs indivīdu loks, kuri ir iesaistīti darba tiesiskajās attiecībās. Savukārt speciālā DA piemīt tikai noteiktam personu kategorijām (piemēram, valsts amatpersonām). Subjekti, kas piemēro DA pirmkārt ir augstākstāvošas amatpersonas, otrkārt – institūcija, kurai ir pakļauta persona dienesta pienākumu pildīšanas laikā.
Civiltiesiskā atbildība (CA) – viens no juridiskās atbildības veidiem; juridiskās sekas tam, ka persona nepildīja vai nepienācīgi pildīja civiltiesību normās paredzētos pienākumus, kas ir saistīti ar citas personas subjektīvo civiltiesību pārkāpšanu. CA ir saistīta ar tādu iedarbības mēru piemērošanu pret tiesībpārkāpēju (parādnieku), kas ir paredzēti likumā vai līgumā citas personas (kreditora) vai valsts interesēs un izraisītu tam nelabvēlīgas ekonomiska, mantiska rakstura sekas – zaudējuma atlīdzināšanu, līgumsoda (naudassoda, kavējuma naudas) samaksu, kaitējuma atlīdzināšanu.. CA pirmkārt ir mantisko seku (nodarīto likumpārkāpuma rezultātā) novēršanas līdzeklis, un tikai pēc tam tā pilda individuālā un vispārējā rakstura prevenciju, iedarbojoties uz likumpārkāpēju un citām personām.
Un visbeidzot varam izdarīt vispārējus secinājumus par juridiskās atbildības institūta nozīmi tiesiskās kārtības nodibināšanā. Juridiskās atbildības institūts ar savu piespiedu raksturu sekmē tiesību normu ievērošanu (tiesību subjekti pakļaujas tiesību normu prasībām un vadās no tām), līdz ar to piedalās tiesiskās regulēšanas procesā, tādējādi palīdzot nodibināt tiesisko kārtību sabiedrībā.

16. TIESĪBPĀRKĀPUMA SASTĀVA UN TIESĪBU NORMAS LOĢISKĀS STRUKTŪRAS KONSTRUKCIJU IZMANTOŠANA JURIDISKĀ KVALIFIKĀCIJĀ
Juridiskās kvalifikācijas saturs ir informācijas par faktiskajiem apstākļiem salīdzināšana ar to juridisko modeli, kas nostiprināts tiesību normā. Tieši kvalifikācijas rezultātā faktiskais apstāklis tiek atzīts par juridisku faktu, oficiāli iegūst juridiskā fakta vai sastāva kvalitāti. Viens no juridisko faktu veidiem ir tiesībpārkāpumi.
Tiesībpārkāpums juridiskā fakta statusu oficiāli iegūst juridiskās kvalifikācijas rezultātā, kad tiek pierādīta tiesībpārkāpuma sakritība ar tiesību normu, kas paredz tāda veida darbības vai bezdarbības, tātad tiesībpārkāpums tiek salīdzināts ar tiesību normu.
Izzinot, novērtējot, kvalificējot tiesībpārkāpumu, tiek attiecīgi apstrādāta informācija par šī tiesībpārkāpuma pazīmēm, īpašībām, jo tieši tajās tas izpaužas. Tiesībpārkāpuma pazīmes ir jāanalizē kopumā, sistēmā. Visas tiesībpārkāpuma pazīmes apkopo juridiskā zinātnē izveidotā tiesībpārkāpuma sastāva jēdzienā, ar kura palīdzību šīs pazīmes grupē un apraksta pēc shēmas: tiesībpārkāpuma objekts, subjekts, objektīvā un subjektīvā puses.
Salīdzinot tiesībpārkāpumu ar tiesību normu, tiek salīdzināts tiesībpārkāpums ar tā sastāvu, savukārt šim sastāvam jābūt saistītam ar tiesību normu.
Tiesībpārkāpuma sastāvu veido:
1) subjekts – fiziskas un juridiskas personas, kurām ir spējas un iespējas par savām prettiesiskām darbībām nest juridisko atbildību;
2) objekts – tās sabiedriskās attiecības, kuras regulē un aizsargā tiesības un kurām subjekts ar savām prettiesiskām darbībām vai bezdarbībām nodara kaitējumu (arī konkrēta cilvēka tiesībām un tiesiskai apziņai);
3) subjektīvā puse – subjekta psihiskā attieksme pret tā pastrādāto tiesībpārkāpumu, kuras pazīmes ir vaina, motīvs, mērķis.
4) objektīvā puse – a) pati prettiesiskā darbība vai bezdarbība; b)kaitējums sabiedriskām attiecībām un vispirms cietušajam, kas radies šīs prettiesiskās darbības vai bezdarbības rezultātā; c)cēloņsakarīgās attiecības starp tiesībpārkāpumu un tā kaitīgām sekām; d)tiesībpārkāpuma izdarīšanas laiks vieta un apstākļi; e)tiesībpārkāpuma izdarīšanas paņēmieni un līdzekļi.
Objektīvās puses a),b),c) pazīmes ir obligātas, bet d),e) fakultatīvas, taču šīs pēdējās juridisko kvalifikāciju ietekmē tajos gadījumos, kad ir uzrādītas tiesību normas hipotēzē.
Tiesību normas loģisko struktūru veido:
1) hipotēze – normatīvos priekšrakstos nostiprinātie nosacījumi (apstākļi), kuriem pastāvot, rodas, izmainās vai izbeidzas sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi (taču jāatceras, ka tiesību normā ne vienmēr ir izveidota hipotēze);
2) dispozīcija – tiesību normas kodols, kurā parasti nosaka uzvedības noteikuma saturu, kas izpaužas kā regulējamo attiecību dalībnieku uzvedību priekšraksts un atļautās uzvedības mērs (tiek paredzētas tiesības un pienākumi);
3) sankcija – tā šīs normas daļa, kuru veido priekšraksts, kas paredz piespiešanas mērķus par pienākumu nepildīšanu, dispozīcijā paredzētās prasības ievērošanas vai neievērošanas sekas.
Sankciju nevar jaukt ar sodu! Sodu tiesa vainīgam nosaka ņemot vērā attiecīgā tiesību normā paredzēto sankciju un lietas faktiskos apstākļus, tiesājamā personības īpašības u.c. faktorus.
Tiesību normas loģisko struktūru atspoguļo šāda formula: „ja – tad – pretējā gadījumā” (hipotēze – dispozīcija – sankcija).
Tā ir juridiska konstrukcija, ar kuras palīdzību tiesību normu realizācijas vai piemērošanas subjekts sakārto normatīvos priekšrakstus, kuru tas izmanto kā zināmu šablonu, pēc kura apvieno viengabalainā veselumā tā detaļas – normatīvos priekšrakstus, kas izveido pilnīgu tiesību normu. Tā reglamentē loģiski pabeigtu darbību un tāpēc to var izmantot juridiskajai kvalifikācijai. Jāatceras, ka tiesību norma ne vienmēr sakrīt ar normatīvā akta pantu (var būt arī tā, ka tiesību norma ir iekļauta vairākos pantos vai arī vienā normatīvā akta pantā iekļautas vairākas tiesību normas).
Tiesību normu bez subjekta un objekta izveidot nevar, jo tie ir tiesību normas pamatelementi, savukārt pēc dispozīcijā paredzētajām tiesībām un pienākumiem var noteikt, kas ir šajā tiesību normā subjekts, kas objekts. Sods paredzēts noteiktam subjektam. Bieži vien subjekts var būt norādīts netieši (piemēram – „svešas kustamas mantas nolaupīšana”). Subjekta tiešā konkretizācija notiek normas hipotēzes veidošanas ceļā, ņemot vērā tiesībpārkāpuma fakta īpatnības un balstoties uz tām atbilstošo normatīvo priekšrakstu.
Līdz ar to kļūst skaidrs, ka tiesībpārkāpuma sastāva elementi (subjekts un objekts) ir tiesību normas struktūras elementi.
Runājot par tiesībpārkāpuma sastāva objektīvo pusi, jāpiebilst, ka ne visi tās struktūrelementi ir saskatāmi loģiskajā normā (iepriekš tika norādītas obligātie un fakultatīvie struktūrelementi).
Tiesībpārkāpuma sastāvs ir juridiska konstrukcija, pēc kura no attiecīgiem normatīviem priekšrakstiem var veidot tiesību normu. Kad to izveido tādā veidā, tad tā iegūst šim sastāvam atbilstošu struktūru.
Subjektīvās puses elementi vēl lielākā mērā neiekļaujas tiesību normas loģiskajā struktūrā. Vaina kā subjektīvās puses svarīgākais elements ir pamats likumā paredzētajam sodam. Vainas formas – nodoms (tiešais un netiešais, iepriekšējais) un neuzmanība (noziedzīga pašpaļāvība un noziedzīga nevērība). Ja minēto vainas formu nav, tad persona, kura ir izdarījusi nodarījumu, nav krimināli sodāma (Krimināllikuma speciālās daļas pantos vainas forma dažos ir uzrādītā, dažos nē). Motīvs un mērķis normatīvajos priekšrakstos visbiežāk nav sastopams.
Tāpēc tās normas struktūra, ko izmanto juridiskai kvalifikācijai, ir jāveido, izmantojot tikai tādus tiesībpārkāpuma sastāvus, kuru elementi ir „iestrādāti” normatīvo aktu speciālo daļu normatīvajos priekšrakstos. Turpretī elementus, kas atrodas ārpus tiem, galvenokārt jāizmanto nosakot sodu (tādējādi tiek paredzēti vainu mīkstinoši vai pastiprinoši apstākļi).
Tādējādi, aprakstot tiesībpārkāpuma sastāvu, tiesību normas loģisko struktūru kopskatā ar juridiskās kvalifikācijas izpratni, varam secināt, ka šīs konstrukcijas ir savstarpēji saistītas kvalificējot konkrēto tiesībpārkāpumu, nosakot piemērojamo normu konkrētajiem faktiskajiem tiesībpārkāpuma apstākļiem.

17. TIESĪBU NORMAS DEFINITĪVĀS IZPRATNES UN TO ANALĪZE
Tā kā tiesību normas semantiskais lauks (semantiskais sektors, ko veido katra sinonīmu grupa) ir diezgan plašs, tad tiesību normas jēdzienu (definīciju) skaidrojumi ir daudz un dažādi.
Tiesību normas statusu nosaka tas, kādā atskaites sistēmā to aplūko. Piemēram, ja to aplūko normatīvisma tiesību izpratnes sistēmā, kur tiesību struktūru veido tikai tiesību normas, tad tiesību norma iegūst pamatatzinuma statusu, taču, ja to skata Dabisko tiesību teorijas aspektā, kur bez tiesību normām ir arī citi elementi (vērtības un principi), tad par pamatatzinumu visdrīzāk kļūs principi, vērtības.
Jāpiebilst arī, ka ņemot vērā normatīvo tiesību izpratni, kur tiesības ir normu kopums, kas sakārtots hierarhiskā secībā, jāsaka, ka šīs izpratnes ietveros tiesību normu var izprast kā „pamatnormu” (augstākā spēka norma) un tādas kā atvasinātās tiesību normas (zemākstāvošās normas, kuras nevar būt pretrunā ar augstākstāvošo normu).
Ņemot vērā, ka tiesību norma var atrasties attiecībās ar dažādiem tiesību sistēmas elementiem, var teikt, ka tā var būt pamatatzinums dažādām tiesiskām parādībām (piemēram, tiesiskām attiecībām utt.).
Tiesību normu raksturošanā autori bieži vien pievēršas tikai kādām no šo attiecību (juridiskā lēmuma, sabiedrisko (tiesisko) attiecību un citu tiesību parādību savstarpējā saistībā) veidiem.
Piemēram, viena no tiesību normu definīcijām pievērš uzmanību tam, ka tā regulē uzvedību: „Tiesību norma ir vispārobligāts uzvedības noteikums, kuru veido vai sankcionē valsts un nodrošina ar tās piespiedu spēku.”
Cita izpratne saista ar tiesību normas orientāciju uz sabiedrisko attiecību regulēšanu: „Tiesību norma ir tiesību jaunrades subjektu vispārobligāta, strukturāli organizēta, valstiski valdonīga pavēle, kuru satur tiesību normatīvais akts un kas regulē sabiedriskās attiecības.”
Ir arī tādas tiesību normas definīcijas, kur tiek apvienoti abi iepriekšminētie elementi (uzvedība, sabiedriskās attiecības): „Tiesību norma ir vispārobligāts, formāli noteiktais priekšraksts, kas nāk no valsts un kuru tā aizsargā, kas ir izteikts uzvedības noteikuma vai pamatnoteikuma veidā un ir sabiedrisko attiecību valstisks regulators.”
Tiesību norma var būt izteikta ne tikai uzvedības noteikuma, bet arī pamatnolēmuma veidā (ietver sevī normas, principus, definitīvi direktīvās normas definīcijas, vispārējās un speciālās normas, normas aizsākumus). Tiesību normu definīcijas, kurās normas tiek raksturotas ne tikai kā uzvedības noteikumi, bet arī kā pamatatzinumi, noteikti ir lielas priekšrocības.
Ir definīcijas, kurās tiesību normu raksturo nevis kā uzvedības noteikumu, bet kā noteikumu vispār: „Tiesību norma – vispārobligāts noteikums, ko atzīst un nodrošina valsts un no kura izriet to sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, kuru rīcības regulēšanai ir paredzēts noteikums kā uzvedības etalons, paraugs, mērogs.”
Vairumā iepriekšējo definīciju, pēc to autoru domām, tiesību norma ir domāta sabiedrisko attiecību sakārtošanai.
Tiesību normu stingra saistīšana ar tiesībām ļauj pārvarēt kādu ļoti būtisku pretrunu tiesību normu izpratnē. Šī pretruna izpaužas: no vienas puses ir apgalvojums par to, ka tiesību norma kļūst par tādu pateicoties tam, ka to veido, pieņemt vai atzīst valsts un, no otras puses – to, ka tiesību normas specifiski juridisko saturu veido tiesības un pienākumi. Šīs pretrunas pirmo daļu atspoguļo šāda definīcija: „Tiesību normas ir visiem obligāts sociālās uzvedības noteikums, ko izveidojusi vai sankcionējusi valsts, kas izteikts publiski formāli noteiktos priekšrakstos, parasti rakstiskā formā un ko aizsargā valsts orgāni, kontrolējot tā ievērošanu un piemērojot likumā paredzētos piespiešanas mērus par tiesībpārkāpumiem.” Pretrunas otrā daļa – to, ka tiesības un pienākumi tiek iestrādāti visās tiesību normās, atzīst visi, tikai ierāda tai dažādu vietu tiesību normās.
Tādējādi, varam secināt, ka tiesību normu definīciju ir diezgan daudz un līdz ar to arī tiesību normu definitīvā izpratne ir plaša un diezgan atšķirīga. Šīs izpratnes ir atkarīgas no tā, kāda ir pašu tiesību izpratne, kuras ietvaros aplūko tiesību normu, kā arī kādām tiesiskajām parādībām tiesību normās tiek pievērsta uzmanība (uzvedībai, attiecībām utt.).

18. TIESĪBU NORMAS PAZĪMES: VIEDOKĻU SALĪDZINĀŠANA
Tiesību normas pazīmes būtībā ir tiesību normu rādītāji, pēc kuriem var identificēt, izdalīt, atšķirt tās no citām, pat ļoti līdzīgām parādībām. Parasti kā pazīmes izmanto īpašības.
Tiesību normu pazīmes ir atkarīgas no tiesību struktūras, savukārt tiesību struktūras izpratne ir atkarīga no tiesību (kā tādu) izpratnes. Tādējādi tiesību normu pazīmes ir atkarīgas arī no tā, kurā tiesību izpratnes teorijā to aplūko.
Piemēram, ja par pamatu tiesību normu, to pazīmju izpratnei ņem tiesību normatīvo izpratni (ka tiesības ir normu kopums), tad līdz ar to tiesību struktūra sastāv tikai no tiesību normas kā šīs struktūras pamatelementiem. Pat tad, ja šajā struktūrā līdz ar normām ievada tiesību institūtus un nozares, principā nekas nemainās, jo šie papildelementi arī ir normu kopumi. Normatīvās izpratnes gadījumā tiesību normas ir saistītas arī ar citiem struktūras elementiem, piemēram, valsts, kura rod tiesību normas, garantē tās, nodrošina to prasību izpildi. Tādējādi tiesību normu pazīmes (īpašības) ir:
1. valstiski valdonīgs raksturs;
2. tās rod vai sankcionē valsts (tiesību jaunrades subjekti);
3. tās nodrošina valsts piespiešanu.
Savādākas tiesību normas īpašības atklājas tad, kad tās aplūko mijiedarbībām ar tādiem tiesību struktūras elementiem kā tiesību vērtības, principi, idejas u. c. (šāds tiesību struktūras dalījums ir raksturīgs tā saucamajai Rietumu tradicionālajai tiesību izpratnei). Šajā gadījumā tiesību normas pazīmes – tās pauž taisnīguma, brīvības idejas, sabiedrības attīstības vajadzības.
Ja tiesību normas skata sociālo normu sistēmā kopskatā ar citiem sociālo normu veidiem (piemēram, morāles normas, reliģiskās normas, paražas, politiskās normas u.c.), tad izkristalizējas tiesību normām raksturīgās pazīmes (īpašības).
Šī tiesību normas piederība sociālo normu sistēmai dod iespēju, salīdzinot tiesību normas ar citām sociālajām normām, izdalīt tās īpašības (pazīmes), kas atšķir tiesību normas.
Vēsturiskā attīstībā tiesību normas ieguva vispārīguma īpašību un vairākkārtīgumu. Runājot par tiesību normas īpašību (vispārīgumu un visiem obligāto raksturu), parasti runā par tās relatīvo raksturu, jo dažādas normas attiecas uz dažādu personu loku. Tiesību vispārīgumu var saprast arī savādāk – tās neatspoguļo konkrētus faktus un nav domātas konkrētu attiecību regulācijai, sakārtošanai, bet atspoguļo tipisko sabiedriskajās attiecībās un ir domātas tipveida attiecību regulācijai. Tādas normas tiek veidotas Kontinentālās tiesību sistēmas valstīs. Šajā gadījumā tiesību normas satur tiesību normatīvie akti.
Turpretī tiesu precedenta norma (kuru tradicionāli saista ar anglo-emerikāņu tiesību sistēmu) tiek veidota sakarā ar konkrētu lietu, konkrēta gadījuma izskatīšanu un izlemšanu. Tādējādi no pirmās tiesas lēmuma atsavinātais lietas izlemšanas princips iegūst vispārējas obligātas normas raksturu. Bet šis obligātums ir pavisam citā izpratnē nekā normatīvo aktu normas obligātums, kur ar tiesību normatīvā akta normas obligātuma izsludināšanu vien ir par maz. Lai panāktu to, ka tiesību normas visi uztvertu kā obligātas, ir jāgarantē to obligāta izpilde visos gadījumos, kad tas ir nepieciešams (šo garantēšanu visbiežāk uzņemas valsts). Nepieciešamības gadījumā šim nolūkam tā izmanto piespiešanu.
Ar tiesību normas rakstisko dokumentālo formu ir saistīta vēl viena tā īpašība – formālā noteiktība. Tā izpaužas ne tikai noformējumā (rakstiskos dokumentos), bet arī satura ziņā –skaidrībā, precizitātē un zināmā lakoniskumā, izteiksmīgumā. Tiesību formālā noteiktība spilgti izpaužas kriminālprocesuālās, civilprocesuālās u. c. detalizētās procedūrās. Tiesību normas iekšējā noteiktība izpaužas tās saturā, tajā norādītajā tiesību un pienākumu apjomā, un priekšrakstos par tās pārkāpšanas sekām. Tiesību ārējā noteiktība izpaužas tādējādi, ka jebkura norma ir nostiprināta oficiālā dokumentā – tiesību normatīvā akta sadaļā, nodaļā, pantā.
Laika gaitā radās nepieciešamība savienot tiesību normu formālo noteiktību ar to abstraktuma arvien augstāku pakāpi.
Apkopojot regulējamās sabiedriskās attiecības, konkrētos rīcības, uzvedības gadījumu pēc būtiskām pazīmēm samērā lielās klasēs, tām pakārtotās grupās, tika radīti apkopojoši jēdzieni to apzīmēšanai. Pēc tam tos izmantoja tiesību normu formulējumiem. Tādējādi tiesību normu saturā nonāca tikai tas būtiskais (galvenais, svarīgais, nepieciešamais šo attiecību attīstībai), kas raksturīgo nevis atsevišķiem gadījumiem, bet klasei vai tai pakārtotai grupai. Abstraktu tiesību normu veidošana prasīja ne tikai abstrahēšanas tiesību normu metodes izmantošanu, bet arī juridiskās tehnikas pilnveidošanu un tās izmantošanu tiesību normu jaunradē.
Runa vispirms ir par to, ka teikumos, kuros tika formulēta tiesību norma, izmantoja vārdus, ar kuriem apzīmēja pietiekami plašus jēdzienus par lielu skaitu radniecisku gadījumu.
Laikam ritot un pieaugot daudzējādo tiesību formu skaitam sākās tiesību sistematizācija, kurā tiesību normas veidoja vienotu sistēmu, atrodoties savstarpējā noteiktā pakļautībā (jo tās nosaka dažādas valsts institūcijas) – tiesību normu hierarhija. Tiesību normu sistemātiskums izpaužas arī tiesību normu iedalījumā tiesību institūtos, tiesību nozarēs un katras normas struktūrā. Lai izprastu tiesību normas saturu, noskaidrotu konkrēto likumdevēja mērķi, lai jāzina un jāizprot tās struktūra (normas iekšējā uzbūve, sastāvdaļas).
Tiesību normu attīstības process ir diezgan pretrunīgs, kur pretrunas vienu pusi veidoja tiesību normu specializācija, bet otru – integrācija. Attīstībai ir jābūt šo abu procesu vienībai. Tiesību normu integratīvo funkciju pilda tiesību principi.
Attīstīto tiesību integrācijas procesus, kas parādās tiesību normu specializācijas, tiesību principu veidošanā un piemērošanā, pavada arī tiesību normu sankciju individualizācija, kas bija saistīta ar juridiskās atbildības individualizācijas principu. Šī tiesību normu īpašība ir vien no tiesību individualizācijas procesa pusēm.
Nelielais tiesību normu pazīmju pārskats rāda, ka to pazīmes ir atkarīgas no dažādiem faktoriem (šajā gadījumā tika minēts tas, kādā tiesību izpratnes sistēmā aplūko tiesību normas, kā arī tiesību normu pazīmes, ja tās tiek apskatītas kā viens sociālo normu veids, tomēr jāpiebilst, ka tiesību normas var apskatīt arī daudzos citos aspektos un tad atklātos arī kādas citas tiesību normām piemītošās pazīmes).
Tomēr pēc tiesību normu kā sociālo normu sistēmas elementa apskatīšanas, var secināt, ka tiesību normām ir sekojošas raksturīgās īpašības (kas tās lielā mērā atšķir no citiem sociālo normu veidiem): 1) vispārējs raksturs un vairākkārtēja piemērojamība; 2) obligāts raksturs; 3) aizsardzība ar valsts piespiedu spēku; 4) formāla noteiktība; 5) abstraktums; 6) sistēmiskums; 7) tiesību normas sankcijas individualizācija.

19. TIESĪBU NORMAS SATURA TIPVEIDA SASTĀVDAĻAS, NORMAS STRUKTŪRAS RAŠANĀS
Tiesību normas saturā izpaužas kāda tās pazīme, kas atšķir tiesību normu no citiem normu veidiem. Lai izkristalizēto šo pazīmi, lietosim divas izpratnes: gnozeoloģisko un funkcionālo.
Tiesību norma no gnozeoloģiskā aspekta tiek skaidrota kā pamatatzinums, kurā atspoguļojas nepieciešamība noteiktā veidā sakārtot nozīmīgākās tipiskās sabiedriskās attiecības; tiesību normā šī nepieciešamība parādās kā formāli nostiprināts pienākums un ar to saistītās tiesības.
No funkcionālā aspekta tiesību norma ir sociālās pašregulācijas piespiedu vai veicināšanas līdzeklis, kas tiek noformēts kā priekšrakstu konstrukcija, kuras saturs ir ar tiesībām un pienākumiem nosacīta tipveida uzvedība, attiecības un kuru veido un piemēro pārsvarā valsts.
Šo divu definīciju krustpunktā nonāca tāds tiesību normu rādītājs (pazīme) kā speciāli juridiskais saturs – ar normu palīdzību regulējamo sabiedrisko attiecību dalībnieku formāli nostiprinātas tiesības un pienākumi. Daudzas tiesību normām piemītošās pazīmes var saskatīt citās normās, taču šo pazīmi nē.
Tikai tiesību norma ir tāds noteikums, kas ir loģiski pilnīgs un pabeigts, jo satur atbildi uz jautājumiem: kādu uzvedību noteikumus (norma) paredz tiesisko attiecību subjektiem; kādos apstākļos tai ir jābūt vai jānotiek; kādas būs šī noteikuma neievērošanas vai pārkāpšanas sekas tiesību attiecību subjektiem, kuri to nav ievērojuši un ir pārkāpuši? Tādējādi tiesību normu saprot kā normu ar loģisko struktūru. Šīs struktūras elementi ir trīs: hipotēze, dispozīcija un sankcija.
Tiesību normas kodolu veido tās dispozīcija – kurā nosaka uzvedības noteikuma saturu, kas izpaužas kā regulējamo attiecību dalībnieku uzvedību priekšraksts un atļautās uzvedības mērs (attiecību pušu tiesības un tām atbilstošie pienākumi).
Normatīvos priekšrakstos nostiprinātie nosacījumu (apstākļi), kuriem pastāvot, rodas, izmainās vai izbeidzas sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, var kļūt par tiesību normas hipotēzi (ja to veido).
Tiesību normas sankcija ir tā šīs normas daļa, kuru veido priekšraksts, kas paredz piespiešanas mērus par pienākumu nepildīšanu, dispozīcijā paredzētās prasības ievērošanas vai neievērošanas sekas.
Skaidrojot tiesību normu, tiek minēti trīs tās satura veidi: loģiskā, juridiskā un socioloģiskā, taču visbiežāk, runājot par tiesību normu, min tās juridisko saturu – ar šīs normas palīdzību regulējamo attiecību dalībnieku tiesības un pienākumus. Saprotams, ka tiesības un pienākumi nav vienīgās tiesību normas satura sastāvdaļas.
Lai sociālo normu varētu atzīt par tiesību normu vārda pilnā nozīmē, tiesībām un pienākumiem ir jābūt katras tiesību normas saturā. Bet atkarībā no normas rakstura, tajās var būt arī kāds no sekojošiem satura tipveida elementiem: gribas, morāles, intelektuālais un sociāli politiskais elementi.
Intelekts – domāšanas, racionālās izziņas spējas atšķirībā no tādām dvēseles spējām kā piemēram, jūtas, intuīcija, iztēle u.tml. Ar šī elementa palīdzību tiek veidotas tiesību normas.
Tiesību sociāli politiskais elements – Marksisma-Ļeņinisma teorijā tiesības absolutizēja sociāli politisko elementu (tiesības tika pasludinātas par valdošās šķiras gribu). Tādējādi (arī šobrīd) politiķu politiskā apziņa un darbība var kļūt tiesiska un veidot tiesību akta sociāli politisko saturu (piedaloties likumdošanas procesā, veidojot tiesību normas).
Lai tiesības kļūtu par sabiedrības dzīvi stabilizējošu, sakārtojošu faktoru, tām jāietver savā saturā (arī tiesību normās) nepārejošas, ne no kā neatkarīgas noturīga rakstura vērtības. Pie tām pieder taisnīgums, labais, patiesība, godīgums, gods, līdz ar to tiesību normās rodams arī morāles elements.
Normas struktūras rašanos varētu izskaidrot šādi: tā kā ar satura kategoriju apzīmē objekta sastāvelementu (un procesu) kopumu, tad var saprast, ka, izveidojoties sakariem un attiecībām, veidojas struktūra, jo tā ir veselā sastāvdaļu savstarpējs izvietojums un sakārtotība. Tādā veidā saturs pāraug struktūrā. Tikai tās ir mainīgas struktūras. Tajās nemainīgais, visās struktūrās esošais elements, kā jau bija teikts iepriekš, ir tiesības un pienākumi un tam klāt var nākt kāds no citiem iepriekš minētiem elementiem (gribas, morāles u.c.). Ideālā arī morālam elementam vajadzētu iekļauties tiesību normas struktūrā.
Tiesību normas atspoguļotā struktūra veidojas divos līmeņos:
• faktoloģiskajā saturā, kurā norma paredz materiāla rakstura rīcību, attiecības;
• juridiskajā saturā – kurā norādītas tiesības un pienākumi.
Tādējādi varam secināt, ka normas satura tipveida sastāvdaļas ir tiesības un pienākumi (obligāta sastāvdaļa) un var tikt iekļauti arī citi elementi – griba, morāle, intelektuālais un sociāli politiskais elementi. Bet tiesību normas struktūra veidojas, pāraugot no tiesību normas satura.

20. TIESĪBU NORMAS DAUDZVEIDĪBAS PAMATI, ĢENĒZE
Tiesību normu daudzveidīgumu atspoguļo tās klasifikācija un daudzie klasifikācijas kritēriji, kas kalpo par pamatu tiesību normu veidu izdalīšanai (šie kritēriji ir pamats tiesību normu daudzveidībai).
Izzināt arvien pieaugošo tiesību normu daudzumu bez to klasifikācijas nav iespējams, tādēļ šī jautājuma apskatīšanai turpmāk iepazīsimies ar tiesību normu klasifikācijas pamatiem.
Tā kā tiesību normas tiek veidotas dažādiem mērķiem, tās pilda dažādas funkcijas, gūst dažādu struktūru, dažādas īpašības, kuras tad arī kalpo par klasifikācijas kritērijiem. Piemēram, tradicionāli par tādiem kritērijiem izmanto to sabiedrisko attiecību veidus (regulācijas priekšmeti), kuru regulācijai ir domātas attiecīgās normas, normu lomu (funkcijas) tiesiskās regulēšanas mehānismā, tiesiskās regulēšanas metodes u.c.
Apskatot dažādos tiesību normu veidus, jāņem vērā, ka tie nepastāv šķirti, bet – sistēmā, t.i., pirmkārt, sakaros un attiecībās ar citiem tiesību normu veidiem un, otrkārt, mijiedarbībā ar citiem tiesību sistēmas elementiem.
Tiesību normas daudzveidības pamatu (avotu) jautājuma risināšanā jāizmanto likums „pretstatu vienības un pretrunu cīņas likums”, kas palīdzēs izskaidrot tiesību normu daudzveidības attīstību. Tiesību ietvaros paši vispārīgākie un ietekmīgākie pretstati ir tiesību normas un tiesiskās attiecības. Pretstatu vienību nodrošina tiesību normu un tiesisko attiecību piederība veselumam – tiesībām, tiesības tās vieno. Bet no otras puses, pateicoties izmaiņām, kas nepārtraukti notiek katrā no šo pretstatu pusēm, tās var pāraugt pretrunās un noteiktos apstākļos šīs pretrunas var pārvērsties cīņas attiecībās. Savukārt pretrunu cīņa var izraisīt tiesību izmaiņas.
Viens no tiesību normu iedalījumu pamatiem ir tiesību funkcijas (sociālās un speciāli juridiskās). Tieši speciāli juridiskās funkcijas ir tās, kuras kalpo par pamatu tiesību normu iedalījumam. Speciāli juridiskās funkcijas: 1)regulatīvā 2)aizsargājošā. Līdz ar to (šo tiesību funkciju realizēšanai) tiek radītas tiesību normas: 1)pozitīvās regulēšanas – nosaka pozitīva rakstura tiesības un pienākumus (iespējamību un nepieciešamību kaut ko darīt); 2)tiesībsargājošās – kas nodrošina citu normu vai principu darbību, kas nesatur sankcijas.
Tiesiskās regulēšanas procesā tiesību normas ir tikai viens no sabiedrisko attiecību regulēšanas juridiskajiem līdzekļiem, citi ir, piemēram, tiesiskās attiecības, juridiskie fakti u.c.
Ja ar tiesisko regulēšanu parasti saprot mērķtiecīgi un īpaši organizētu iedarbību uz sabiedriskām attiecībām ar tiesisko līdzekļu palīdzību, tad tiesiskās regulēšanas mehānisms ir tiesisko līdzekļu sistēma, kas ir organizēta vispēctecīgākā viedā ar mērķi regulēt sabiedriskās attiecības. Tiesiskās regulēšanas mehānisma elementi ir tiesību normas (ka pirmās). Tās izmanto visu citu šī mehānisma elementu veidošanā. Galvenokārt pateicoties tādai tiesību normu mijiedarbībai, visi šie elementi savienojas vienotā sistēmā, kuru sauc par mehānismu. Būtībā paši par sevi šie veidi (elementi) ir juridiskās tehnikas līdzekļi, ar kuru palīdzību tiek veiktas noteiktas darbības ar tiesībām un pienākumiem (tiesību piešķiršana, pienākumu uzlikšana). Bet pirms tam tie ir jāpielieto tiesību normām. Tā rodas atļaujošās un aizliedzošās, stimulējošās un rekomendējošās normas. Tas ir vēl viens no ceļiem, kā top tiesību normu veidi.
Tiesiskā regulēšana galvenokārt notiek informācijas līmenī, savukārt, runājot par tiesisko regulēšanu informācijas līmenī, jāņem vērā, ka informācija var būt: aprakstoša rakstura (deskriptīva) un preskriptīva (normatīva, pārvaldes rakstura). Otrais informācijas veids ir informācija par pieprasāmās rīcības modeli, tā noformējas tiesībās un pienākumos, veicināšanā un sodīšanā, atvieglojumos. Savukārt tie noformējas tiesiskos stimulos un ierobežojumos. Tiesisko stimulu sakars ar tiesību normām kļūst redzamāks, apskatot stimulu klasifikāciju, kurā par kritēriju izmanto to saistību ar tiesību normas loģiskās struktūras elementiem. Izmantojot šo kritēriju, iegūst sekojošus stimulu veidus:
1)juridiskos faktus – stimulus (hipotēze);
2)subjektīvās tiesības, likumīgo interesi, atvieglojumus (dispozīcija);
3)veicināšana (sankcija).
Pēc tiesību normas lomas (funkcijām) tiesiskās regulēšanas mehānismā tās iedala: 1)konkrēta satura tiesību normas (tieši paredz regulējamo attiecību dalībnieku tiesības un pienākumus, to realizācijas noteikumus); 2)vispārēja satura tiesību normas – saprot divējādi – pirmkārt, kā priekšrakstus, kas ietilpst kādas tiesību nozares vispārējā daļā un attiecas uz visiem šīs nozares institūtiem vai lielāko to daļu; otrkārt, izejas normas – nosaka sabiedrisko attiecību regulēšanas pamatus, mērķus, uzdevumus, principus, robežas, virzienus, nostiprina kategorijas un jēdzienus.
Nelielais ieskats tiesiskās regulēšanā, parāda, kā tās daudzo līdzekļu izmantošana prasa dažādu tiesību normu izveidošanu. Šo normu daudzveidība ir viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem, lai tiesiskās regulēšanas mehānisms darbotos efektīvi.

21. IZEJAS (PRIMĀRĀS, NOSTĀDNES) TIESĪBU NORMAS UN NORMAS – UZVEDĪBAS NOTEIKUMI, TO ATTIECĪBAS.
Pēc tiesību normu lomas (funkcijām) tiesiskās regulēšanas mehānismā tiesību normas iedala:
1)konkrēta satura tiesību normas – tieši paredz regulējamo attiecību dalībnieku tiesības un pienākumus, to realizācijas noteikumus;
2)vispārēja satura tiesību normas – saprot divējādi:
• kā priekšrakstus, kas ietilpst kādas tiesību nozares vispārējā daļā un attiecas uz visiem šīs nozares institūtiem vai lielāko to daļu. Šīm normām var būt ne tikai nozares, bet arī starpnozaru raksturs;
• kā izejas normas, kuras ietver daudzas un nozīmīgas normas – nosaka sabiedrisko attiecību regulēšanas pamatus, mērķus, uzdevumus, principus, robežas, virzienus, nostiprina kategorijas un jēdzienus.
Izejas normas atšķiras no tām, kurām ir loģiskā struktūra (konkrēta satura tiesību normas). Varbūt tāpēc daži autori visus tiesību normu veidus iedala divās grupās: izejas normās un normas uzvedības noteikumos, ar kurām saprot cilvēku uzvedību, sabiedrisko attiecību tiešas regulēšanas normas.
Ņemot vērā šo izpratni, var teikt, ka izejas normas nav tiešās regulēšanas normas. Tā ir skaitliski mazāka grupa par normām – uzvedības noteikumiem, un tai ir īpašs statuss. Tāpēc izejas normu atzīšanai par tiesību normām ir tīri konvencionāls raksturs, jo vispārējie uzskati par tiesību normām attiecas galvenokārt uz tiešās regulēšanas normām.
Izejas (primārās, nostādnes) tiesību normas ir:
1. Normas pirmsākumi – tiesību normas, kas konstitucionāli nostiprina ekonomikas un politikas, pilsoniskās sabiedrības un valsts iekārtas, valsts un cilvēka savstarpējo attiecību pamatus, subjekta tiesības un pienākumus.
2. Normas principi – noteikumi, kas pauž un nostiprina tiesību principus.
3. Noteikumi nostādnes – noteikumi, kuros ir nostiprināti tiesību vai likumdošanas nozaru, tiesību institūtu, likumu mērķi, tiesiskās iedarbības formas un līdzekļi utt.
4. Normas definīcijas – priekšraksti, kas satur tiesisko jēdzienu un kategoriju definīcijas.
5. Kolīzijas normas – priekšraksti, kurus pieņem ar mērķi novērst tiesību normu kolīziju vai kuri nosaka normu pretrunu pārvarēšanas kārtību.
Normu – uzvedības noteikumu (normas, kurām ir loģiskā struktūra: hipotēze, dispozīcija un sankcija) iedalījums ir visai plašs, tāpēc minēšu tikai dažus
1)pēc tiesiskā regulēšanas priekšmeta:
• Materiālās – ar tām iedarbojas uz sabiedriskajām attiecībām to tiešas regulēšanas ceļā (nosaka sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumus).
• Procesuālās – veidotas materiālo normu realizācijai un aizsargāšanai.
2)pēc normas satura:
• Aizliedzošās – nosaka darbības aizliegumu
• Pilnvarojošās – dod tiesības kaut ko darīt, bet nav obligāta to ievērošana (piem., normas, kas nosaka tiesības uz atpūtu)
• Pienākumus uzliekošās – uzliek pienākumus, nosaka tiesības.
Pievēršoties precīzāk attiecībām starp izejas tiesību normām un normām – uzvedības noteikumiem, jāsaka, ka tās pastāv ciešās attiecībās un izejas tiesību normām ir būtiska loma attiecībās ar normām – uzvedības noteikumiem.
Normas pirmsākumi būtībā ir konstitucionālās tiesību normas (tātad Latvijā nostiprinātas Satversmē). Šīs normas tādēļ ir augstākā spēka normas un pārējās normas (tātad normas uzvedības noteikumi) nevar būt pretrunā ar tām. Tāpat šīs normas noregulē sabiedriskās attiecības vispārīgi, taču normas – uzvedības noteikumi jau kļūst par speciālām normām un noregulē sabiedriskās attiecības detalizētāk.
Normās principos ir nostiprināti tiesību principi. Kā tādus piemērus varētu minēt APL tiesību normās nostiprinātos tiesību principus, kas tad ir normas principi. Piemēram, šī likuma panti: vienlīdzības princips, taisnīguma princips. Jāpiebilst, ka normas principi ne vienmēr ir nostiprināti atsevišķos likuma pantos, reizēm tie ir ietverti tiesību normās, bet nav vārdiski noformulēti kā „princips”. Šo izejas normu loma arī ir ļoti būtiska attiecībās ar normām – uzvedības noteikumiem, jo ietverot šajās pēdējās normās sabiedrisko attiecību regulējuma noteikumus, ir jāievēro šīs normas principus.
Noteikumi nostādnes attiecībās ar normām uzvedības noteikumiem, nosaka normu – uzvedības noteikumi veidošanu. Piemēram, noformulējot likumā zemes reformas mērķi ir minēts, ka zemes reformas mērķis tiek īstenots pakāpeniskas privatizācijas gaitā (šī norma tad ir noteikumi – nostādnes). Saskaņā ar šo tiesību normu, likumā tiek izveidotas normas – uzvedības noteikumi, kuri nostiprina tiesību normas noteikumi – nostādnes īstenošanu, piemēram, nosakot zemes reformas kārtas (kas atspoguļo šī procesa pakāpeniskumu).
Normas definīcijas ir ļoti svarīgas tiesību normas. Parasti tās tiek iekļautas likumu vispārīgajās daļās, vispārīgajos noteikumos. Parasti to loma attiecībās ar normām – uzvedības noteikumiem atspoguļojas interpretācijas, piemērošanas procesā. Nav iespējams piemērot normu – uzvedības noteikumu, piemēram, par zādzības izdarīšanu, ja neizprot, kas ir zādzība, tātad noteiktais tiesībpārkāpums, kuram piemērojama norma – uzvedības noteikums. Norma definīcija dod zādzības jēdziena skaidrojumu, tā palīdzot piemērot pareizu normu – uzvedības noteikumu. Interesanti normas definīcijas ir veidotas LR Krimināllikumā. Piemēram, pantā tiek dots termins „zādzība”, bet panta daļās, apakšpunktos dots šī termina izskaidrojums. Ja noņemtu panta nosaukumu, būtu grūti izprast, par kādu tiesībpārkāpumu ir runa.
Arī tāds izejas normu veids kā kolīzijas norma ir ļoti būtisks. Attiecības ar normām – uzvedības noteikumiem izpaužas, piemēram, dodot norādi, kuru normu uzvedības noteikumu piemērot konkrētu kolīziju risināšanā. Tādējādi, rodas kolīzijas starp konkrētām tiesību normām – uzvedības noteikumiem, bet kolīzijas normas kalpo par pamatu šo kolīziju atrisināšanai, norādot, kura norma – uzvedības noteikums piemērojama.
Tādējādi ir redzams, ka attiecības starp izejas tiesību normām un normām – uzvedības noteikumiem ir ļoti būtiskas.

22. TIESU PRECEDENTA UN LĪGUMA VAI KONVENCIONĀLĀ NORMA
Pirms pievēršamies konkrēti tiesu precedentam un līguma vai konvencionālai norma, ir jāatzīmē tas, ka tās abas pastāv kopsakarībā ar tādām tiesību formām kā precedents un līgums.
Precedents – lēmums konkrētā lietā, ko pieņem par pamatu citu līdzīgu lietu izlemšanai, apveltot to ar normatīvu spēku.
Pārsvarā atšķir tiesu precedentu, bet pēc dažu autoru domām ir arī administratīvais precedents. Šī tiesību forma ir dominējošā Vispārējo tiesību sistēmā.
Uz precedentu var attiecināt saistošās darbības teoriju – tiesai jāņem vērā augstākstāvošas tiesas lēmums, pat ja tiesnesim liekas, ka tas ir pretrunā ar lietas būtību; tiesām jāseko saviem iepriekš pieņemtajiem lēmumiem analoģiskās lietās.
Tiesu precedents sastāv no divām daļām:
1)ratio decidendi – tā tiesas lēmuma daļa, kurā izklāsta tiesību normu vai principu, uz kuru pamata izskatīta dotā lieta un uz kuru pamata tiesa pieņēmusi lēmumu.
2)orbiter dictum – tā tiesas lēmuma daļa, kurai ir argumentējošs papildraksturs (tātad tam nav obligāta rakstura).
Pats lēmums ir tiesas secinājumi, pie kuriem tā nonāk, piemērojot tiesību priekšrakstus lietas faktiem.
Precedenta princips darbojas vertikālā virzienā – augstākstāvošo tiesu lēmumi ir obligāti zemākstāvošām tiesām, bet zemākstāvošo nav saistoši augstākstāvošām.
Katrā konkrētajā gadījumā jautājumu par to, kāds likums vai precedents (precedenta norma) ir jāpiemēro lietā, izlemj tiesa (tiesnesis). Pētot citas tiesību normas, izmantojot analoģijas, tiesneši vienkārši nonāk pie tām tiesībām, kas jau ir, pastāv, bet neveido tiesības.
Tiesas nevar pēc saviem ieskatiem pārskatīt precedentus (precedenta normas), tiek ir jāseko pat tad, ja tie ir netaisni vai kļūdaini. Taču tas nenozīmē, ka precedenta normu nevar pārskatīt. To var darīt ar statūta (likuma) tiešu norādi vai augstākstāvošas tiesas lēmumu.
Līguma vai konvencionālā norma uzvedības noteikums, kas ir formulēts starptautiski tiesiskā līgumā un kuram juridisko spēku piešķīris šis starptautiski tiesiskais līgums.
Līguma normu būtība – vienošanās par to saturu un obligāto spēku.
Līguma tiesību jaunrades raksturs izpaužas tiesību normu veidošanā, kas ir piemērojamas nenoteikta skaita gadījumiem (piemēram, kodifikācijas un daudzpusējie līgumi).
Šiem līgumiem jāatbilst starptautisko tiesību atzītiem principiem un normām.
Līguma normu svarīgākās īpašības:
1)noteiktība – rakstiskais noformējums, precīzs noformējums, īpaša valstiski tiesiska procedūra, ar kuras palīdzību noformē valsts piekrišanu līguma (tā normas) obligātumam – ratifikācija, tādējādi piešķirot līguma normām papildautoritāti iekšējās (nacionālās) tiesībās.
2) stabilitāte – mazāka atkarība no prakses ietekmes. No vienas puses tas ir labi, taču no otras, slikti, jo tas apgrūtina šo normu adaptāciju mainīgiem apstākļiem.
3)normu veidošana notiek ātrāk nekā parasto tiesību normu veidošana.
4)līguma normas raksturo to demokrātiskums – to veidošanas procesā ar vienādām tiesībām piedalās visas ieinteresētās valstis.
5)sistēmiskums – tās tiek veidotas un funkcionē kā noteiktu normu sistēma.
6)jaunrades ziņā – mērķtiecīgums un programmiskums.

23. TAISNĪGO UN NETAISNĪGO, LABO UN SLIKTO, PAREIZO UN NEPAREIZO, EFEKTĪVO UN NEEFEKTĪVO, „MIRUŠO” UN „BEZSPĒCĪGO” NORMU PROBLĒMAS
Ir plaši minēts dažāds tiesību normu iedalījums jeb klasifikācija, par pamatu izmantojot visdažādākos kritērijus, piemēram, lomu tiesiskās regulēšanas mehānismā, pēc tiesiskās regulēšanas metodes, pēc normas satura utt., taču daudz retāk ir minēts cits tiesību normu iedalījums, kuram būtu jāpiegriež lielāka vērība un būtu nepareizi šos normu veidus novērtēt kā nenozīmīgus.
Savukārt ikdienas apziņas līmenī šīs normas lieto plaši, izdalot: taisnīgās un netaisnīgās, labās un sliktās, pareizās un nepareizās u.tml. tiesību normas. Saprotams, ka šāda normu iedalījuma pamatā ir morālie kritēriji – visbiežāk priekšraksti par taisnīgumu un netaisnīgumu, labo un ļauno, u.c. Neskatoties uz to, ka šīm klasifikācijām parasti trūkst zinātniskas precizitātes, vērtējumiem, kas ar tām ir saistīti ir liela iedarbība. Tāpēc likumdevējam šos vērtējumus vajadzētu ņemt vērā. Tāpat nepieciešams plašāk un nopietnāk izmantot tādu tiesību normu iedalījumu efektīvās un neefektīvās (mazefektīvās) tiesību normās. Tāpēc likumdevēja uzmanības centrā vienmēr ir jāatrodas jautājumiem par tiesību normu darbības rezultativitāti, šo normu veidošanas, realizācijas un rezultāta izmaksām utt.
Nereti lieto izteicienu „mirušās normas”. Parasti tā raksturo tādas normas, kuru hipotēzes paredz tādus realizācijas apstākļus, kas praktiski nepastāv vai kuru esamību nevar pierādīt. Tiesību normas atzīst par mirušām arī tad, ja to dispozīcijas paredz (nosaka) neiespējamas darbības.
Tiesību normas, kuras nav nodrošinātas ar attiecīgām sankcijām, bieži dēvē par „bezspēcīgām normām”.
Tādējādi problēmas, ar kurām nākas saskarties šādu normu gadījumā ir saistītas ar sabiedrības ikdienas apziņu, ar cilvēku attieksmi pret tiesībām, piemēram, ja attiecībā uz kādām normām sabiedrībā valdīs uzskats, ka tās ir netaisnīgas, tad var sagaidīt, ka šīs normas netiks ievērotas, tās pārkāps, kā arī veidosies vispārēja negatīva attieksme pret tiesībām kā tādām (uzskatot tiesības kopumā par netaisnīgām), tāpat ar neefektīvām normām – tās vienkārši nedarbosies un nerealizēs savu mērķi. Ja likumdevējs veido tādas normas, kuras ietver pienākumus, kurus nemaz nav iespējams pēc būtības izpildīt, tās ir „mirušas”, tad šīm normām tā īsti nemaz nav nozīmes un savu funkciju nepildīs. Arī normas, kurās nav paredzētas sankcijas, kļūst mazāk efektīvas vai pat „bezspēcīgas” un nav līdzekļu (un sankcijas ir šāds līdzeklis), kas nodrošinātu normas izpildi, piešķirtu šai normai spēku un obligātumu. Bieži vien tieši sankcijas ir iemesls kādu normu ievērošana, jo tiesisko attiecību subjekti centīsies pildīt normu, lai pret tiem netiktu piemērota sankcija. Kopēja šo normu problemātika izpaužas faktā, ka tās nav zinātniski precīzi izstrādātas, tādējādi bieži vien tās netiek ņemtas vērā, kaut gan tām ir liela nozīme.
Tādējādi redzams, ka iepriekš aprakstīto normu problemātika izpaužas to realizācijā – īstenošanā, izpildīšanā, ievērošanā un piemērošanā.

24. TIESĪBU IDEOLOĢIJAS UN TIESISKĀS PSIHOLOĢIJAS SAVSTARPĒJĀS ATTIECĪBAS
Tā kā gan tiesību ideoloģija, gan tiesiskā psiholoģija ir sabiedriskās tiesiskās apziņas (STA) struktūras elementi (pirmā raksturojās kā STA teorētiskais līmenis, bet otrā kā tās praktiskais līmenis), tad tās nepastāv atrauti viena no otras, bet atrodas savstarpējās attiecībās (mijiedarbojas).
STA ir sabiedriskās apziņas veids un tā atspoguļo sabiedrības tiesisko apziņu, t.i. ideju, uzskatu, pārliecību, jūtu kopumu, kas pauž visas sabiedrības attieksmi pret tiesībām.
Par psiholoģiju, kā arī par ideoloģiju ir jārunā gan vispārīgi, gan konkretizējot tieši attiecībā uz tiesībām, t.i. tiesisko psiholoģiju un tiesību ideoloģiju, kur tiesību raksturu tās iegūst: 1)psiholoģija – konkrēti pētot sabiedrības emocionālo attieksmi pret tiesībām un 2)ideoloģija – kad konkrēti ideoloģiski noteiktas grupas uzskati iegūst tiesisku raksturu – pārvēršoties tiesību normās.
Tiesisko ideoloģiju izprot dažādi:
1) kā jebkurus teorētiskus uzskatus par tiesībām;
2) kā tiesisko ideju, koncepciju, teoriju sistēmu, kas pauž kaut kādu speciālo grupu, sociālo kustību intereses un attieksmi pret tiesībām un dažādām to parādībām.
No šīs definīcijas izriet, ka tiesiskā ideoloģija ir uzskatu kopums, kurā atspoguļojas noteiktu grupu, šķiru utt. attieksme un intereses pret tiesībām, savukārt, ar ko tad raksturojas konkrētā attieksme, ja ne ar šīs noteiktās grupas tiesisko psiholoģiju jeb šīs grupas tiesiskajām jūtām, emocionālajiem pārdzīvojumiem, kas ir saistītas ar tiesībām. Tādējādi atspoguļojas, ka tiesību ideoloģija un tiesiskā psiholoģija atrodas savstarpējās attiecībās.
Tiesību ideoloģija būtībā atspoguļo dažādas tiesību parādības, kuras pastāv īstenībā (arī sabiedrības tiesiskajā dzīvē), no sociālo grupu interešu viedokļa.
Pie dažādām ideoloģijām, kuras veidojušās vēsturiskā gaitā, paužot tā laika noteiktas grupas uzskatus, idejas (tajā skaitā arī tiesiskos) varam nosaukt tādas kā liberālisms, kas veidojies demokratizācijas procesa ietvaros un aizstāvēja varas sadales principu, privātās iniciatīvas brīvību. Vēlāk veidojās sociāldemokrātiskā teorija un ideoloģija, kuras kodols bija sociālisma ideja, visu sabiedrības slāņu sadarbība sabiedrības ētiskā atjaunošanā ar sociālo uzlabojumu, audzināšanas pasākumu palīdzību. Sociāldemokrātiskās teorijas pārstāvju īstenotās reformas, kura balstījās uz tādiem principiem kā brīvība, humānisms, taisnīgums, vienlīdzība, parasti notika tiesiskā ceļā, līdz ar to šie principi nosaka arī tiesisko ideoloģiju un piešķir tiesībām demokrātisku raksturu. Ir vēl arī citas ideoloģijas, bet plašāk to uzskatus neizklāstīšu.
Tiesību ideoloģijas un tiesiskās psiholoģijas savstarpējās attiecības atspoguļojas arī tajā, ka pati ideoloģija kā tāda nevar iespaidot atsevišķu cilvēku un sabiedrības dzīvi. Tā var realizēties sabiedrības dzīvē divos veidos: pirmkārt, kad ideoloģijas atziņas pārņem cilvēku apziņu tādā mērā, ka sāk iespaidot viņu rīcību un uzvedību. Tādējādi cilvēku apziņā saskaras noteiktā ideoloģija un viņu tiesiskā psiholoģija, kas galarezultātā veido konkrētu rīcību. Otrkārt, ideoloģijas ideju un atziņu institucionalizācija, padarot tās par tiesību normām, kuras attiecīgi vēlāk regulē sabiedrības dzīves sfēras.
Tāpat kā tiesību ideoloģija, tāpat arī tiesiskā psiholoģija piedalās sabiedriskās apziņas objektivizācijā un pozitīvo tiesību veidošanā.
Šo STA struktūras elementu savstarpējās attiecības parādās tajā, ka tiesiskā psiholoģija, veidojoties uz noteiktu sabiedrisko attiecību pamata, kļūst par ideoloģijas garīgo pamatu. „Visām ideoloģijām ir viena kopējā sakne – dotā laikmeta psiholoģija,” uzskata G.Pļehanovs.
Tiesiskā psiholoģija ir tiesiskās apziņas emocionālā sfēra (tiesiskās jūtas un emocionālie pārdzīvojumi).
Būtībā tiesiskā psiholoģija pauž sabiedrības, noteiktu tās grupu jūtu, emociju, pārdzīvojumu, gribas izpausmju kopumu, kas saistīts ar tiesību uztveri, attieksmi pret tām. Savukārt šis izpausmju kopums ir raksturīgs konkrētām vēsturiskām sabiedrības grupām, šķirām, cilvēkiem nevis laikmetam.
Sabiedriskā psiholoģija (t.sk.tiesiskā psiholoģija) veido valdošās ideoloģijas kodolu, ko ar dotā laikmeta pieejamo informācijas izplatīšanas līdzekļu palīdzību ievieš masu apziņā un pārvēršas ikdienas priekšstatos.
Pētot ideoloģiju var nonākt pie secinājuma, kāda psiholoģija ir valdījusi noteiktajā grupā utt. (tajā skaitā arī tiesiskā psiholoģija).
Tādējādi varam secināt, ka tiesību ideoloģija un tiesiskā psiholoģija savstarpēji mijiedarbojas un katrai ideoloģijai ir savs psiholoģiskais raksturojums.

25. TIESISKO ATTIECĪBU UN TIESĪBU NORMAS SAVSTARPĒJĀS ATTIECĪBAS, ŠO ATTIECĪBU DAUDZVEIDĪBA
Ņemot vērā to, ka tiesību norma var atrasties attiecībās ar dažādiem tiesību sistēmas elementiem, var teikt: tā var būt pamatatzinums dažādām tiesiskām parādībām. Piemēram, to var izmantot sabiedrisko attiecību tiešai sakārtošanai ar juridisku lēmumu starpniecību. Tādējādi nepārprotami, tiesību normas un tiesiskās attiecības, kā arī citas tiesiskās parādības ir savstarpēji saistītas.
Tiesību norma – vispārobligāts, formāli noteiktais priekšraksts, kas nāk no valsts un kuru tā aizsargā, kas ir izteikts uzvedības noteikuma vai pamatnolēmuma veidā un ir sabiedrisko attiecību valstisks regulators.
No šīs definīcijas uzskatāmi izriet, ka ar tiesību normu palīdzību tiek regulētas sabiedriskās attiecības (vispirms jau tiesiskās attiecības).
Tiesību normas un tiesiskās attiecības ir divi poli (pretstati), kuru starpā faktiski noris gandrīz vai visas tiesiskā rakstura darbības.
Tiesību normu un tiesisko attiecību mijiedarbībai ir (divpusīgs) funkcionāls raksturs. Ideālā gadījumā izmaiņām sabiedriskajās (tajā skaitā tiesiskajās) attiecībās ir jāizraisa adekvātas izmaiņas tiesību normās un otrādi – izmaiņām tiesību normās ir jāizsauc adekvātas izmaiņas sabiedriskās (t.sk.tiesiskajās) attiecībās.
Šīs attiecības, kuras pastāv starp tiesību normām un tiesiskajām attiecībām, ir viena no sabiedrības pašregulatīvo spēju formām.
Tiesiskās attiecības un tiesību normas, no vienas puses, atrodas vienībā. Šo vienību nodrošina to piederība veselumam – tiesībām, tiesības tās vieno. Bet no otras puses, pateicoties izmaiņām, kas nepārtraukti notiek katrā no šo pretstatu pusēm, tās var pāraugt pretrunās un noteiktos apstākļos šīs pretrunas var pārvērsties cīņas attiecībās. Savukārt pretrunu cīņa var izraisīt tiesību izmaiņas.
Šo procesu kontekstā tādi spriedumi kā tiesību normas regulē sabiedriskās (tiesiskās) attiecības var izrādīties vienpusēji, jo tikpat labi var teikt: sabiedriskās (tiesiskās) attiecības regulē tiesību normas.
Par tiesību normām un tiesiskajām attiecībām var runāt tiesību funkciju kontekstā, kur viena no tiesību speciāli juridiskajām funkcijām ir tiesību regulatīvā funkcija, kura notiek: 1)ar tiesību normu palīdzību – nosakot pilsoņu tiesībspējas un rīcībspējas; 2)juridisko faktu paredzēšana un noteikšana, kas ir vērsti uz tiesisko attiecību rašanos, izmaiņām un izbeigšanu; 3)konkrētu tiesisku sakaru veidošanās tiesību subjektu starpā (regulatīvās tiesiskās attiecības) u.c.
Otra speciāli juridiskā funkcijas ir aizsargājošā funkcija – tā raksturo tiesības kā īpašu iedarbības veidu uz cilvēka uzvedību, kas izpaužas iedarbībā uz viņa gribu ar sankciju (kas noteiktas tiesību normās) draudiem, aizliegumiem un juridiskās atbildības realizāciju.
Tiesību normas un tiesiskās attiecības ir juridiskie līdzekļi, ar kuru palīdzību iedarbojas uz sabiedrisko attiecību regulēšanu.
Tiesiskā regulēšana – mērķtiecīga, organizēta iedarbība uz sabiedrisko attiecību ar tiesisko līdzekļu palīdzību.
Tiesību normās ir nostiprināti tiesiskās regulēšanas veidi (atļaujas, pienākumu uzlikšana, aizliegumi, stimulēšana, rekomendācijas u.c.) Tādējādi rodas, piemēram, tādas tiesību normas kā pienākumus uzliekošās, rekomendāciju, aizliegumu normas, kuras savukārt nosaka darbības ar tiesībām un pienākumiem (tādējādi regulē tiesiskās attiecības).
Dažādās tiesību normās tiek iestrādātas tiesības un pienākumi, piemēram atļaujas normās iestrādā tiesības veikt kādas noteiktas pozitīvas darbības, pienākumus uzliekošās – nosaka kādus pienākumus veikt noteiktas darbības u.tml.
Tādējādi varam secināt, ka gan tiesību normas, gan tiesiskās attiecības atrodas savstarpējā mijiedarbībā un nosaka izmaiņas viena otrā (piemēram, tiesību normas nosaka konkrētas tiesības un pienākumus), kā arī tās ir vienots vesels tiesību ietvaros un realizē tiesību regulatīvo un aizsargājošo funkcijas.

26. TIESISKO ATTIECĪBU RAŠANĀS, IZMAIŅU UN IZBEIGŠANĀS NOSACĪJUMI
Ar terminu „tiesiskās attiecības” saprot sabiedriskās attiecības, starp kuru dalībniekiem tiek realizētas savstarpējās juridiskās tiesības un pienākumi, kas viņus saista.
Visbiežāk tiesiskās attiecības izpaužas kā tiesību normu realizācijas forma.
Tiesisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, kas ir paredzēti tiesību normās, nosaka iespējamo pienācīgās uzvedības mēru (un tiek realizēti konkrētās darbībās, reālā uzvedībā).
Tiesisko attiecību rašanās, izmaiņu un izbeigšanās nosacījumi ir cieši saistīti ar juridiskajiem faktiem.
Tiesiskās attiecības rodas tad, kad rodas likumā paredzētie fakti (juridiskie fakti), piemēram, tiesībpārkāpums, līgums, administratīvais akts u.c.
Juridiskos faktus skaidro kā likumos paredzētie pilnīgi reālie notikumi un darbības vai bezdarbības, kas patiešām ir notikušas un ir pamats gan tiesisko attiecību rašanai, gan izmaiņām tajās vai to izbeigšanai.
Dažkārt juridiskais fakts var kļūt par pamatu vairākām tiesiskām attiecībām un otrādi – ir tiesiskas attiecības, kuru radīšanai, izmaiņām, izbeigšanai ir vajadzīgi vairāki juridiskie fakti.
Sevišķu lomu tiesisko attiecību dinamikā spēlē juridiskie sastāvi vai sarežģītie, kompleksie fakti – vairāki priekšnosacījumu (faktu kopums), kas ir nepieciešams tiesisko attiecību rašanai.
Tiesisko attiecību rašanos, izmaiņas, izbeigšanos nosaka šādi juridiskie fakti:
1) Notikums – tas, kas noris tagad vai risinājies agrāk, kas rodas un attīstās neatkarīgi no cilvēku vēlmēm un gribas.
2) Darbība – parādība, kas seko citai parādībai (cēlonim), kas to izsauc un ir cilvēku apzinātas darbības rezultāts. Darbības iedalās:
• Tiesiski pamatotās – individuālie akti, juridiskā rīcība;
• Tiesiski nepamatotās vai tiesībpārkāpumi – noziedzīgie nodarījumi un administratīvie, disciplinārie, civiltiesiskie, procesuālie nodarījumi).
Vēl atšķir tiesībveidojošos, tiesībizmainošos, tiesībizbeidzošos juridiskos faktus, kas attiecīgi rada, izmaina vai izbeidz tiesiskās attiecības.
Izdala arī tādus juridiskos faktus kā juridiskie stāvokļi (atrašanās laulībā, radniecībā, amatā u.c.), kas arī nosaka tiesisko attiecību rašanos, izmaiņas un izbeigšanos (piemēram atrašanās laulībā rada laulāto tiesiskās attiecības).
Tādējādi tiesiskās attiecības rodas, ja ir radies kāds likumos paredzētais juridiskais fakts (piemēram, pastāvīgā lietošanā piešķirto zemi fiziskā persona var privatizēt tikai tad, ja Valsts zemes dienests ir pieņēmis lēmumu par zemes piešķiršanu īpašumā par samaksu. Šis lēmums ir administratīvais akts (tātad juridiskais fakts), ar kura pieņemšanas brīdi šai personai ir tiesības zemi privatizēt). Tiesiskās attiecības izmainās arī ar juridisko faktu rašanos (piemēram, tas pats zemes privatizācijas aspekts – pirms pastāvīgais zemes lietotājs ir noslēdzis pirkuma līgumu, viņš neskaitās šīs zemes īpašnieks, bet gan ir zemes lietotājs. Kad tiek noslēgts pirkuma līgums, zemes lietotājs kļūst par zemes īpašnieku, tādējādi lietošanas tiesības kļūst par īpašuma tiesībām). Tiesisko attiecību izbeigšanos arī nosaka juridiskie fakti, kas noteikti tiesību normās (piemēram, ir noslēgts darba līgumus uz noteiktu laiku, iestājoties šim noteiktajam laikam darba līguma spēks izbeidzas un izbeidzas arī šīs personas darba tiesiskās attiecības).
Taču jāatzīmē, ka pie tiesisko attiecību rašanās, izmaiņu vai izbeigšanās nosacījumiem ir pieskaitāmi ne tikai juridiskie fakti, bet arī sociālpolitiskie priekšnosacījumi, ekonomiskie priekšnosacījumi (piemēram, tas, ka tiek izdarītas zādzības, bieži vien ietekmē tāds ekonomiskais priekšnosacījums kā bezdarbs, zemais labklājības līmenis utt.). tāpat arī tiesisko attiecību rašanās, izmaiņu un izbeigšanās nosacījumi ir sociālie priekšnosacījumi (piemēram, sociālās kontroles esamība. Kā uzskatāmu sociālās kontroles un tās ietekmes uz tiesiskajām attiecībām piemēru jāmin pirmskara Latvijā pieredzētā situācija, kad nebija tik augsts dzīves sociālais līmenis, taču daudzās apdzīvotās vietās cilvēki vairumā neslēdza dzīvokļus ciet. Tas ir skaidrojams ar to, ka bija spēcīga sociālā kontrole. Šajā apdzīvotajā vietā cilvēki viens otru pazina un savā ziņā aizstāvēja. Ja redzēja, ka kaimiņa mājā kāds iezadzies, neatstāja šo faktu neievērotu, bet bieži vien paši apturēja tiesībpārkāpēju. Taču šī situācija izmainījās, kad sākās migrācijas procesi, kas izjauca šo sociālās kontroles mehānismu).
Tātad, kā redzams no iepriekšminētā, tiesisko attiecību rašanās, izmaiņas un izbeigšanās nosacījumi pamatojas uz juridiskajiem faktiem, sociālpolitiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem priekšnosacījumiem.

27. VALSTS UN TIESĪBU MIJIEDARBĪBAS DAUDZVEIDĪBA
Lai varētu runāt par valsts un tiesību mijiedarbību, tās daudzveidību, ir jāizprot, kas ir šie mijiedarbojošies elementi – valsts un tiesības. Kā arī jānorāda, ka valsts loma un mijiedarbība ar tiesībām ir atkarīga no tiesību izpratnes. Piemēram, normatīvā tiesību izpratnes gadījumā valstij ir svarīga loma tiesību veidošanā un realizācijā, savukārt dabisko tiesību izpratnes gadījumā, šīs izpratnes pārstāvji uzsver, ka tiesības izriet no cilvēka būtības, tādējādi valstij, tās institūcijām tiek piešķirta mazāka loma mijiedarbībā ar tiesībām.
V.Jakubaņecs valsti skaidro kā publiskas politiskas varas organizācijas un funkcionēšanas tiesisko formu (vispirms no starptautisko tiesību viedokļa). Valsts pazīmes: nācija, kas veidojot valsti, realizē savas tiesības uz to un politisko pašnoteikšanos; kopējā teritorija, ar kurur vēsturiski saistīta nācija kā pašnoteikšanās tiesību subjekts; vara – varas un pārvaldes aparāts vai valstiskuma institucionalitāte (valsts ir institūcija, kas radīta, lai nodrošinātu cilvēku brīvu kopēju politisku, ekonomisku un garīgu esamību. Bez šīm klasiskām valsts pazīmēm arvien biežāk runā arī par citām – suverenitāti, organizēto kārtību, aizņēmumi un nodokļi, tiesiski veidota kopība, legalizēta piespiešana un vardarbība.
Savukārt tiesības tiek skaidrotas kā visiem obligāto sociālo normu sistēma, ko aizsargā valsts (šāda izpratne par tiesībām ir sastopama visbiežāk). Tiesību (kā obligāto sociālo normu sistēmas) ciešie sakari ar valsti atšķir tiesības no citām sociālās regulēšanas sistēmām (piemēram, morālās).
No iepriekš minētajām definīcijām redzams, ka „valsts” tiek iekļauta tiesību definīcijā, un tas norāda, ka starp valsti un tiesībām pastāv cieša saikne un tās savstarpēji mijiedarbojas.
Pievēršoties valsts un tiesību mijiedarbībai jānorāda, ka ar tiesību palīdzību sociālie spēki, kuru rokās ir valsts vara, regulē cilvēku un viņu apvienību uzvedību, nostiprina kā obligātās noteiktas attiecības.
Valsts mijiedarbība ar tiesībām izpaužas tiesību veidošanā un to funkcionēšanas nodrošināšanā. Tādējādi valda uzskats, ka valsts institūciju darbība ir saistīta ar tiesību avotiem un tiesību realizācijas nodrošināšanu. Jāpiebilst, ka šis ierastais uzskats ir izveidojies galvenokārt padomju tiesību sistēmas iespaidā. Tomēr jāatzīmē, ka arī Rietumu juristi, risinot tiesību avotu problēmu, reizēm izdala likumdevēja darbību.
Bieži tiek uzskatīts, ka cilvēki var realizēt tiesību (tiesību normu) prasības bez valsts institūciju starpniecības, neatkarīgi no tām un tātad, darbojoties autonomi. Diemžēl vairumam sabiedrības indivīdu pašregulatīvās spējas ir tik vājas, ka praktiski neietekmē adekvātu darbību. Bet gadījumos, ja tādas spējas ir, tas vēl nenozīmē, ka tās tiek attiecīgi realizētas.
Tādējādi rodas vajadzība pēc ārējas regulācijas, kuru var nodrošināt attiecīgās valsts institūcijas. Šīs valsts institūcijas būs nepieciešamas arī tad, kad cilvēki pienācīgu spēju trūkuma dēļ, vai apzināti nevarēs, vai negribēs pārvarēt savas negatīvās noslieces, kuras nāktu par ļaunu gan viņiem pašiem, gan citiem cilvēkiem.
Vēl viena valsts (tās institūciju) funkcija ir – vērsties pret tiem, kas traucē brīviem indivīdiem nepiespiesti realizēt savas tiesības.
Valsts un tiesību mijiedarbības daudzveidību var apskatīt no diviem aspektiem: pirmkārt, kāda loma ir valstij mijiedarbībā ar tiesībām (tas ir izklāstīts iepriekš), otrkārt – kāda ir tiesību loma mijiedarbībā ar valsti (to izklāstīšu turpmāk).
Valsts un tiesību mijiedarbības daudzveidība pamatojas arī tajā, ka tiesības ir kā efektīvs līdzeklis valsts varas ierobežošanai. Pateicoties tam ir iespējama tiesiskas valsts veidošana. Jau 18.gs. domātāji pārliecinoši pierādīja, ka valstī, kur tiesības ir vienkārši par likumu padarīta valdnieka griba, pavalstnieku dzīve, īpašums un brīvība garantēti tikai nedaudz vairāk nekā pilnīgas bezlikumības apstākļos. Apgaismotāji iedragāja gadsimtiem ilgo aizspriedumu: jo nežēlīgāk soda par amorālu darbību, jo ātrāk to var izskaust. Pēc viņu domām, šo uzdevumu var veiksmīgāk atrisināt tikai sodošas darbības saprātīgas ierobežošanas ceļā. Tā radās valsts varas ierobežošanas ideja, uz kuras pamata tapa jauns princips: „Viss, kas nav aizliegts, ir atļauts un tāpēc nevar būt pakļauts tiesiski policejiskai vajāšanai.” Tādējādi notika valsts, tiesību un to mijiedarbības pārorientācija tā saucamā tiesiskās valsts modelī. Šo kategoriju sāka lietot 19.gs. Vācijā. Ar tām saistīja atziņas par valsts ierobežošanas nepieciešamību ar tiesību palīdzību, uzsverot, ka valsts nedrīkst iziet ārpus likuma rāmjiem un vērsties pret pilsoņu tiesībām. Tādējādi valstij ir jāievēro tiesības un jāsaskaņo sava darbība ar tām. Likumiem jāatbilst tiesībām un valsts varai jābūt tiesiski organizētai.

28. JURIDISKĀ ATBILDĪBA JURIDISKO KATEGORIJU SISTĒMĀ

Lai labāk aplūkotu tādu kategoriju kā juridiskā atbildība un tās raksturojumu juridisko kategoriju sistēmā, vispirms ir jāatrod tās definējumu.
V.Jakubaņecs dod šādu juridiskās atbildības definīciju: „Juridiskā atbildība – valstiska piespiešana tiesību prasību izpildē, tiesiskās attiecības, kurās katrai no pusēm ir pienākums atbildēt par savu rīcību citas puses, valsts un sabiedrības priekšā”.
Juridiskās atbildības kategorijas raksturojošās pazīmes ir:
1) Tai piemīt valsts piespiedu raksturs, tā ir savdabīgs valsts piespiedu līdzeklis, ar kura palīdzību valsts nodrošina tiesību un saistību prasību izpildi;
2) Šo prasību obligātums, tiesību un saistību neizpildes gadījumā, valsts paredz atbildību citas puses, valsts un sabiedrības priekšā;
3) Tā ir tiesisko attiecību elements.
Raksturojot juridiskās atbildības kategorijas būtību (tāpat kā arī citu juridisko kategoriju), obligāts nosacījums, kurš ir nepieciešams tā eksistēšanai ir noteikto tiesību principu esamība. Starp juridiskās atbildības kategorijas pamatprincipiem var izdalīt šādus: atbildība tikai par sabiedrisko attiecību subjektu reāli izdarītajām darbībām, bet ne par domām; atbildības iestāšanos – tikai par vainu saturošo rīcību; likumība; taisnīgums; juridiskās atbildības iestāšanās obligātums.
Runājot par juridiskās atbildības kategoriju, to nav iespējams raksturot un izdalīt atsevišķi no citām juridiskajām kategorijām, tā ir jāskata vienotā sistēmā ar citām juridiskajām kategorijām – ar tām juridiskajām kategorijām, ar kurām juridiskās atbildības kategorijai ir visciešākā saikne.
Tādējādi juridiskā atbildība pastāv ciešos sakaros ar tādu juridisko kategoriju kā tiesībpārkāpums. Tiesībpārkāpuma esamību nosaka tā obligātās pazīmes (sastāvs): objekts, subjekts, objektīvā puse un subjektīvā puse. Lielāko uzmanību, manuprāt, būtu jāpievērš pēdējam (bet ne pēc svarīguma) sastāvelementam – subjektīvai pusei un atsevišķi būtu jāizdala tās pamatpazīmi – vainu.
Mūsdienās, juridiskās zinātnes izdala šo kategoriju (vainu) kā ļoti nozīmīgu, ar to saprotot indivīda (tiesībpārkāpuma subjekta) subjektīvo attieksmi pret savu darbību vai bezdarbību, kura ir prettiesiska, vai tās rezultātā radītajām sekām. Vaina ir obligāts nosacījums juridiskās atbildības kategorijas juridiskai reaģēšanai.
Vainas noteikšanai visās juridiskajās nozarēs ir sevišķi liela nozīme, jo tā ir juridiskās atbildības pamatā – pie atbildības ir saucama un sodāma tikai tā persona, kura ir vainīga tiesībpārkāpuma izdarīšanā.
Juridiskās atbildības un vainas kategorijas ir cieši saistītas ar tiesiskās sankcijas kategoriju, ar to saprotot sodu un tā piemērošanas nosacījumus. Tādēļ ir nepieciešams aplūkot tādu juridisko kategoriju kā sods un tā saistību ar juridisko atbildību. Ar sodu parasti saprot: 1) no tiesībpārkāpēja puses – viņa pastrādātā sekas 2)no valsts viedokļa – mērs, ko pieņem vainīgā darbības rezultātā. Raksturojot soda kategoriju ir jāatceras tā obligāti raksturīgās pazīmes: sods ir piespiedu, obligāti izpildāms, valsts līdzeklis, kuram piemīt ne tikai sodošs raksturs, bet arī preventīvais (likumpārkāpuma novēršanas) raksturs.
Soda kategorijas arī ir cieši saistīta ar juridiskās atbildības kategoriju, bet atšķirībā no vainas, tas ir kā juridiskās atbildības loģisks noslēgums. ja soda kategoriju vērtē tikai kā sankciju piemērošanas procedūru, tas noteikti ietilpst juridiskās atbildības saturā. Ja to vērtē kā valsts atriebības (sodīšanas) reakciju, tad soda kategoriju var daļēji izdalīt no juridiskās atbildības, bet tik un tā tas atrodas ciešos sakaros ar juridiskās atbildības kategoriju.
Runājot par vainas un soda kategoriju savstarpējām attiecībām ir jāatceras tas, ka starp tām ir cēloniskie sakari, respektīvi, tikai vainu saturoša rīcība ir sodāma. Tādējādi visas iepriekš aplūkotās kategorijas (juridiskā atbildība, vaina, sods) atrodas ciešos sakaros un ir neaizvietojamas tiesību sistēmas sastāvdaļas.
Kopumā varam izdarīt secinājumu, ka juridiskā atbildība, vaina un sods atrodas ciešos savstarpējos sakaros un nemitīgi ietekmē viena otru. Tādējādi vaina kā juridiska kategorija ir visu veidu juridiskās atbildības principiālais pamatojums, bet sods ir juridiskās atbildības loģiskās sekas.

29. JURIDISKO AKTU SISTĒMAS RAKSTUROJUMS
Juridiskais akts ir juridiskais dokuments, t.i. dokumentāli noformēta (ideālā) tautas gribas izpausme, integrējot sevī to tiesību struktūras daļu, kas „atrodas” ārpus tā un piemērojama tam, ievērojot juridiskās tehnikas prasības.
Juridiskais dokuments ir tāds dokuments, kas ieguvis juridisku spēku, savukārt juridisku spēku dokuments iegūst, ievērojot noteiktas prasības tā izstrādē (piemēram, rekvizītus, kuriem ir jābūt tajā utml.).
Juridisko aktu sistēmu veido normatīvie akti un individuālie akti, savukārt normatīvie akti iedalās tiesību jaunrades normatīvajos aktos un interpretācijas aktos, bet individuālie akti iedalās tiesību piemērošanas un tiesību un pienākumu realizācijas aktos.
Lai izprastu juridisko aktu sistēmu, ko veido iepriekš nosauktie struktūrelementi, ir jāraksturo katrs no šiem struktūrelemetniem (tādējādi ejot no konkrētā uz vispārējo).
Parasti normatīvos aktus saprot kā juridiskos aktus, kuru saturā ir tiesību normas, tie ir akti, kas nosaka tiesību normas, ievada tās darbībā, izmaina vai atceļ.
Savukārt tiesību normatīvos aktus iedala:
1. Tiesību jaunrades normatīvie akti ir tiesību jaunrades rezultāti. Savukārt tiesību jaunrade ir sabiedrības un valsts tiesisko vajadzību izziņas un novērtēšanas, tiesību aktu formēšanas un pieņemšanas process, ko veido pilnvarotie subjekti attiecīgo procedūru ietvaros. Tos iedala:
4) Likumi (ietilpst konstitūcijas un konstitucionālie likumi; parastie un (vai) speciālie likumi; kodeksi)
5) Likumpamatotie akti (vispārējie, resoru, lokālie un vietējie normatīvie akti)
6) Tiesību (likumdošanas) nozaru normatīvie akti
7) Sistematizētie akti
Šos normatīvos aktus raksturo šādas pazīmes: 1)tos var izdot kompetenta institūcija tai piešķirtās kompetences robežās; 2)tā jānoformē dokumentālā formā, kas paredzēta dotās institūcijas aktiem; 3)tiem jāatbilst valsts konstitūcijai, jābūt saskaņotam ar esošo normatīvo aktu sistēmu; 4)tiem jābūt oficiāli publicētiem un ievadītiem darbībā; 5)tiem jābūt tiesību normu nesējiem.
2. Interpretācijas akti – kompetento valsts institūciju izdotie juridiskie akti, kas satur oficiālas iztulkošanas rezultātus.
Ņemot vērā to, ka šos aktus izdod kompetentas valsts institūcijas, tiem ir obligāts raksturs. Tie ir formāli nostiprināti, to realizāciju nodrošina valsts. Interpretācijas aktus praktiski visi atzīst par juridiskiem vai tiesību aktiem. Interpretācijas aktu veidi ir atšķirīgi pēc to dalījuma kritērija: 1)pēc formas tos iedala: rakstiski, mutiski; 2)pēc valsts institūcijas, kas to izdod: likumdošanas institūciju akti, izpildinstitūciju akti, tiesas akti, prokuratūras akti; u.c. iedalījumi.
Raksturojot interpretācijas aktus, jāatzīmē, ka pastāv jautājums vai tie ir normatīvie akti. Šajā sakarā tiek izdalīti trīs viedokļi:
1)tas nav normatīvs akts, jo atšķirībā no pēdējā, tas nesatur tiesību normas, tas tikai iztulko šīs normas.
2)tas ir normatīvais akts tāpēc, ka satur iztulkošanas rezultātus, kas izteikti normu veidā, kurām ir vispārējs un obligāts raksturs. Taču tiem nav raksturīgs normatīvais jaunums, tie nedrīkst saturēt neko tādu, kā nav interpretējamos likumos. Tie kalpo tikai argumentu lomu par labu tai vai citai tiesību normas izpratnei un piemērošanai.
3)kompromisa vai pretrunīgais viedoklis. Uzskata vispārējos oficiālās iztulkošanas aktu priekšrakstus par tiesiskiem atzinumiem, kuriem ir juridiska nozīme. Tiesībpiemērošanas institūcijām vajadzētu tos ņemt vērā, bet nevis jāņem par pamatu, lēmumiem konkrētās vietās.
Pievēršoties juridisko aktu otrajam veidam – individuālie akti, jāatgādina, ka tie iedalās:
1.Tiesību piemērošanas akti – dokuments, ko izdod kompetenta institūcija uz juridisko faktu un tiesību normu pamata, lai noteiktu subjektīvo tiesību un juridisko pienākumu esamību un konkrēto personu juridisko atbildību.
2.Tiesību un pienākumu realizācijas akti
Šo aktu raksturojums ir cieši saistīts ar tiesību realizāciju (konkrēti ar tiesību piemērošanu). Kā zināms, diezgan bieži tiesisko attiecību dalībnieku starpā izceļas strīds dēļ tiesībām, kuru viņi paši nevar atrisināt. Tāpēc viņi griežas tiesā vai kādā citā institūcijā, kurai ir kompetence ar savu lēmumu atjaunot tiesības, novērst to realizācijas šķēršļus utt. Tā rodas tiesībpiemērošanas darbība. Cits tiesībpiemērošanas darbības cēlonis – tiesībpārkāpums, kuru izmeklē izziņas iestādes, izziņas, izmeklēšanas gaitā un rezultātā iegūstot meteriālus izskata tiesa, pieņem lēmumu šajā lietā utt. Gan šis lēmums, gan tie lēmumi, kurus pieņem izmeklēšanas laikā ir tiesībpiemērošanas akti.
No iepriekšminētā izriet šādas tiesībpiemērošanas aktus raksturojošās īpašības: 1) tas ir oficiāls dokuments, kuru jānoformē, ievērojot likuma prasības; 2)to var izdot tikai kompetentas institūcijas vai amatpersonas; 3)tas ir individuāls – attiecās uz konkrētiem subjektiem, kuri aktā nosaukti vārdā; 4)tas konkretizē tiesību normu attiecībā uz individuālām situācijām, attiecībām, fiksē šo attiecību dalībnieku tiesību un pienākumu esamību; 5)tā realizāciju nodrošina ar valsts piespiešanu.
Tādējādi juridisko aktu sistēmas raksturojumu veido tās atsevišķo struktūrelementu raksturojums, kas aprakstīts iepriekš.

30. JURIDISKĀS TEHNIKAS PAŅĒMIENI UN LĪDZEKĻI, TO RAKSTUROJUMS.
Tiesību zinātnē ietilpst mācība par juridisko tehniku.
Tiesību normu jaunradē un piemērošanā nozīmīga ir juridiskā tehnika, tās paņēmieni un līdzekļi. Juridiskās tehnikas prasības kalpo par pamatu juridiskā akta (normatīvo aktu, individuālo aktu) veidošanai.
Ar juridisko tehniku saprot noteikumu, līdzekļu un paņēmienu kopumu, ko izmanto tiesību jaunrades normatīvo aktu, tiesību piemērošanas un interpretācijas aktu projektu sagatavošanā, izskatīšanā, pieņemšanā un izsludināšanā.
V.Jakubaņecs dod šādu juridiskās tehnikas skaidrojumu – tā ir līdzekļu un metožu kopums, ar kuru palīdzību valsts varas institūcijas „iegulda” sabiedrības (vai valdošās elites) mērķus tiesību normu „gultnē” vai kas tiek izmantots šo normu efektīvas izpildes nolūkā.
Juridiskās tehnikas veidi:
1) tiesību jaunrades (likumdošanas) tehnika;
2)interpretācijas (iztulkošanas) tehnika;
3)tiesību realizācijas (piemērošanas) tehnika.
Konkretizējot juridiskās tehnikas jēdziena skaidrojumu, ir jāpāriet uz tās līdzekļu un paņēmienu raksturojumu, to veidiem. Juridiskās tehnikas ietvaros vēl var runāt par tās noteikumiem un metodēm, taču, lai nepārkāptu jautājuma robežas, pievērsīsimies tikai juridiskās tehnikas paņēmieniem un līdzekļiem.
Par paņēmieniem uzskata – veidu, kādā ko realizē, dara vai veic (pēc formulas – „kā to ir jāveic, lai sasniegtu mērķi”).
Līdzekļi ir priekšmets, rīks, ierīce, ar ko veic kādu darbību, vai kas nepieciešams kādā procesā vēlamā rezultāta sasniegšanai.
Juridiskās tehnikas paņēmieni iedalās:
1. pēc konkrēto rādītāju apkopojuma pakāpes:
a) abstraktais – tiesību norma tiek formulēta apkopojošos formulējumos, jēdzienos.
b) kazuistiskais – tiesību norma tiek formulēta, nosakot gadījumus, nosacījumus, kādos tā darbojas.
2. pēc tiesību normas elementu (dispozīcijas, hipotēzes, sankcijas) izklāsta veida:
a) tiešais paņēmiens – ir izklāstītas vienā tiesību normatīvā akta struktūrelementā (piemēram, likuma struktūrelements – pants, noteikumos – punkts).
b)norādes paņēmiens – normas atsevišķi elementi ir izklāstīti citos konkrēto normatīvo aktu struktūrelementos vai cita normatīvā akta struktūrelementā (izveidota norādes norma).
c)blanketa paņēmiens – norādes paņēmiena paveids, bet šajā gadījumā norāde ir vispārējā formā (visbiežāk nosaucot attiecīgu normatīvo aktu). Tiek radīta blanketa norma.
Pie juridiskās tehnikas būtiski ir pieminēt tiesiskās tipizācijas paņēmienus:
1)definīcija – ar tās palīdzību jēdzienus, kas ir tiesību normas „ķieģelīši” ir jāformulē maksimāli precīzi.
2)klasifikācija – tā ir tiesiskā materiāla koncentrācijas veids, grupējot (ar kritērijiem) tos jēdzienus, kas bija izveidoti, veidojot definīcijas.
3)juridiskā konstrukcija – tās specifiskā funkcija – loģiskās saiknes elementa ievadīšana tiesību normu kompleksā, kas dod iespēju iedibināt doto institūtu veidojošo normu vienību, kā arī to sakarus ar citiem institūtiem.
4)prezumpcijas un fikcijas
Prezumpcija – pieņēmums par noteikta fakta esamību vai neesamību, kas balstās uz sakariem starp pieņēmuma faktiem, un ko apstiprina iepriekšējā pieredze.
Fikcija – neesošais atzinums, ko saskaņā ar likumdošanu atzīst par esošu, un kas izraisa attiecīgās juridiskās sekas. Tiesību normatīvajos aktos fikcijas parasti izsaka ar vārdiem: „it kā”, „pieņemsim”.
Juridiskās tehnikas līdzekļi iedalās:
1. Likumdevēja gribas izpausmes (juridiskais) līdzeklis:
• Normatīvā konstruēšana – tiesību normu izveido normas priekšraksta veidā;
• Sistēmiskā konstruēšana – tiesību normas izveidošana loģiskās normas veidā;
• Nozaru tipizācija – katru tiesību normu izveido attiecīgās tiesību nozares ietvaros.
2. dokumenta teksta vārdiski dokumentālā izklāsta līdzekļi:
• Rekvizīti (paraksts, sagatavošanas datums, dokumenta autora nosaukums, sagatavošanas vieta)
• Juridiskā terminoloģija – vārdi, kuros izpaužas juridiskie jēdzieni
• Strukturālā konstruēšana – materiāla izvietošana noteiktā kārtībā, tā sadalīšana, saskaņošana
• Tiesību akta stils – paņēmienu kopums, ar kuru palīdzību tiek panākta aktu uztveramība, identificēšana (piemēram, gramatika utt.)
Tādējādi redzams, ka juridiskās tehnikas prasību ievērošana, tās līdzekļu un paņēmienu kopums ir nozīmīgs juridisko aktu veidošanas procesā, radot tiesību jaunrades normatīvos aktus, interpretācijas un tiesību piemērošanas aktus.

31. TIESU PRECEDENTS UN LIKUMS, TO SAVSTARPĒJĀS ATTIECĪBAS
Tiesu precedents un likums ir tiesību formas, kuros formāli nostiprinātas tiesiskās parādības un tie dod iespējas to priekšrakstu adresātiem iepazīties ar to saturu un izmantot to.
Šo abu tiesību formu izpratne un to savstarpējās attiecības ir jāskata kopsakarībā ir tām tiesību sistēmām, kur šīs tiesību formas atzīst par dominējošām, t.i. tiesību precedentu ar Vispārējo tiesību sistēmu, likumu – Kontinentālo tiesību sistēmu. Vispirms sākšu ar likuma kā tiesību formas skaidrojumu (vienkārša principa dēļ – Latvija pieder Kontinentālajai tiesību sistēmai).
Lai izprastu likumu, tas ir jāskata juridisko aktu sistēmas kopskatā (ejot no vispārējā uz konkrēto).
Juridiskie akti iedalās: 1)normatīvie akti; 2)individuālie akti.
Savukārt normatīvos aktus iedala:
1.Tiesību jaunrades normatīvie akti, pie kuriem pieder likumi, likumpamatotie akti (vispārējie, resoru, lokālie un vietējie normatīvie akti), tiesību (likumdošanas) nozaru normatīvie akti, sistematizētie akti.
2. Interpretācijas akti – kompetento valsts institūciju izdotie juridiskie akti, kas satur oficiālas iztulkošanas rezultātus.
No šīs juridisko aktu sistēmas izriet, ka likums pieder pie tiesību jaunrades normatīvajiem aktiem.
Savukārt likumi iedalās: 1)konstitūcijas un konstitucionālie likumi; 2)parastie un (vai) speciālie likumi; 3)kodeksi
Kontinentālajā tiesību sistēmā likums ir svarīgākais normatīvo aktu veids, kuru parasti saprot kā īpašā kārtībā pieņemtu pirmās kārtas tiesību aktu, kas domāts sabiedrības un valsts svarīgāko jautājumu risināšanai, kam ir augstākais juridiskais spēks. Augstāko vietu likumu hierarhijā ieņem pamata likums – konstitūcija. To sauc par pamatlikumu tāpēc, ka tas nosaka sabiedrības pamatus, valsts varas organizāciju, pilsoņu tiesības un brīvības, citus svarīgus jautājumus, tāpēc, ka tam ir augstākais juridiskais spēks. Parasti līdzās konstitūcijai nosauc konstitucionālos likumus, kas kopā ar pamatlikumu veido vienotu normatīvo aktu grupu – konstitucionālās tiesības. Par konstitucionāliem likumiem visbiežāk atzīst likumus, kas regulē pilsonības, tiesvedības attiecības, nosaka sabiedrības un valsts pamatus u.tml. Konstitūcija kopā ar konstitucionāliem likumiem apveltīta ar augstāko juridisko spēku un tāpēc nosaka visus pārējos normatīvos aktus, bet vispirms – speciālos vai parastos likumus, kodeksus. Vēsturiski kodeksi radās normu sistematizācijas rezultātā. Latvijas tiesību sistēmā kodeksu veidošanas process vairāk līdzinās parasto likumu jaunradei, varbūt tāpēc to apzīmēšanai arvien biežāk sāk lietot tādas kategorijas kā „civillikums”, „krimināllikums” u.c. Visbiežāk vienas un tās pašas attiecības vienlaikus regulē gan kodeksi, gan speciālie likumi. Tādā gadījumā kodekss nosaka vispārējos principus un normas, bet speciālie likumi satur noteikumus, kas detalizēti un relatīvi pilnīgi regulē šīs attiecības. Kodeksa normas piemēro tad, ja kādas attiecības neregulē speciālais likums. Bet neatkarīgi no šo likumu specifiskajām atšķirībām kopējs visiem (tāpat kā citiem parastiem likumiem) ir tas, ka tie nav domāti visas sabiedrības un valsts pamatu, cilvēku un pilsoņu tiesību un starptautisko attiecību principu noteikšanai. Ar to tie atšķiras no konstitūcijas, tāpēc tiem ir mazāks juridiskais spēks nekā pamatlikumam.
Precedents ir lēmums konkrētā lietā, ko pieņem par pamatu citu līdzīgu lietu izlemšanai, apveltot to ar normatīvu spēku. Parasti atšķir tiesu precedentu. Šo tiesību formu tradicionāli uzskata par dominējošo vispārējo tiesību sistēmā. Vispilnīgāk precedentu raksturo tā saistošās darbības teorija, saskaņā ar kuru tiesai jāņem vērā un jāseko, pirmkārt, augstākstāvošas tiesas lēmumam, pat ja tiesnesim liekas, ka tas ir pretrunā ar lietas būtību; otrkārt, tiesām jāseko saviem iepriekš pieņemtajiem lēmumiem analoģiskās lietās. Pie cēloņiem, kas padara precedentus par svarīgu tiesību avotu, vēl jāpieskaita tas, ka vispārējās tiesības pārsvarā nav kodificētas. Speciālie likumi neaptver visas sabiedriskās attiecības, kuru regulācija ir nepieciešama. Šo trūkumu kompensē precedents
Likuma un tiesu precedenta savstarpējo attiecību raksturojums ir jāskata kopsakarībā ar tām tiesību sistēmām, kurās tie ir dominējoši. Vispārējo tiesību sistēmā pieaug konsolidēto aktu skaits. Bet šie daudzveidīgie likumdošanas akti neizbēgami „apaug” ar ļoti lielu precedentu skaitu. Tas ir izskaidrojams ar to, ka likumu skaita palielināšanās padara to priekšrakstus vēl sarežģītākus un detalizētākus. Tāpēc tiesas ir spiestas arvien biežāk interpretēt likumu normas un līdz ar to radīt jaunus precedentus. Viens no šo attiecību aspektiem izpaužas tajā, ka precedents savā ziņā kompensē likuma trūkumus, arī gadījumos, kad likumā paredzēta iespēja izvēlēties vienu no piemērojamām normām vai kad nepieciešams iztulkot neskaidrās, nenoteiktās likuma normas, tiek piemērots tiesu precedents. Pašlaik ir vērojama tendence tiesu precedenta nozīmes pieaugumam Kontinentālo tiesību sistēmā, jo tiesu precedents savā ziņā dod iespēju rast likuma patiesās jēgas un satura skaidrojumu.
Vispārējo tiesību sistēmā šīs savstarpējās attiecības atspoguļojas tajā, ka likumi, ko iztulkojusi un piemērojusi tiesa, pārvēršas par tiesu precedentu, tas ir: arī turpmāk tiesas to iztulkos un piemēros tāpat kā pirmo reizi. Tāpat valda arī uzskats, ka tiesu precedents šajās attiecībās kalpo kā līdzeklis likuma pilnveidošanai, uzlabošanai.
Tādējādi varam secināt, ka Kontinentālajā tiesību sistēmā tomēr saglabājas likuma virsvadība attiecībā uz precedentu, bet pēdējā laikā precedentam sāk piešķirt arvien lielāku nozīmi. Savukārt vispārējā tiesību sistēmā joprojām uzskata, ka likumiem attiecībā uz precedentu ir sekundāra nozīme, bet tas nenozīmē, ka likumu nepiemēro. Bez šaubām, ka piemēro likumu, bet galīgi pieņem un inkorporē to angļu tiesībās tikai pēc tam, kad tiesas vairākkārt piemēros un iztulkos šo likumu tādā formā un veidā, kādu noteikt šo tiesu tiesneši.
Šo tiesību formu savstarpējās attiecības raksturojas atšķirīgi katrā no tiesību sistēmām, bet kopumā var secināt, ka no likumu normu atkārtotas vienveidīgas piemērošanas rodas tiesu precedenti, savukārt tiesu precedenti atspoguļo likuma patieso jēgu, palīdz to nepilnību novēršanai.

32. IZTULKOŠANAS PROCESA STADIJAS UN TIE NOTEIKUMI, KURUS JĀIEVĒRO KATRĀ NO TĀM.
Pirms pievēršos iztulkošanas procesa stadiju un noteikumu, kurus katrā no tām ir jāievēro, izklāstam, atzīmēšu, ka runājot par iztulkošanu parasti runā un ar to saprot tiesību normu iztulkošanu. Tas skaidrojams ar to, ka pastāv galvenokārt tāda tiesību izpratne, kas tiesības skaidro kā tiesību normu kopumu. Līdz ar to iztulkošanu saprot kā tiesību normu iztulkošanu. Ja atkāpjas no šīs tiesību izpratnes, tad jāpaplašina arī iztulkošanas objektu loks (varētu runāt, piemēram, par tiesību principu iztulkošanu). Bet līdz tam neviens nav „aizgājis”, līdz ar to turpmāk tiks runāts par iztulkošanu kā tiesību normu iztulkošanu.
Tiesību normu iztulkošana ir nozīmīgs process, kas palīdz tiesību normas nozīmes būtības, tās radīšanas mērķa izpratnei, kas savukārt palīdz efektīvi realizēt tiesību normas.
Tiesību normu iztulkošana (interpretācija) ir īpaša procedūra, ar kuras palīdzību cilvēki noskaidro un izskaidro tiesību normu saturu, lai varētu pareizāk (adekvātāk) un ekonomiskāk tās realizēt.
Īpaša nozīme tiesību normu precīzai un konkrētai iztulkošanai ir tiesībpiemērošanas darbībām.
Tiesību normu iztulkošanas procesa stadijas:
1) valodnieciskā iztulkošanas stadija
2) loģiskā iztulkošanas stadija.
Vispirms iztulkošana notiek valodnieciskās iztulkošanas stadijas ietvaros un pēc tam tikai loģiskās iztulkošanas stadijā. Katrā iztulkošanas stadijā tiek piemērotas dažādas iztulkošanas metodes un tieši ar šo metožu pielietošanu ir saistīti tie noteikumi, kurus ir jāievēro katrā no iztulkošanas stadijām.
Šo noteikumu ievērošana nodrošina normas satura noskaidrošanu, kas atbilst tam skaidrojumam, kas piemita šīs normas radītājam (likumdevējam) un kas šo skaidrojumu ir „iestrādājis” tiesību normā. Savukārt, ja netiks pareizi piemēroti normu iztulkošanas noteikumi, var pieņemt nepareizu lēmumu, un līdz ar to ir pamats šī lēmuma atcelšanai vai izmaiņai.
Pie pirmās iztulkošanas stadijas pieder gramatiskā iztulkošanas metode un tie noteikumi, kurus jāievēro izmantojot šo iztulkošanas metodi. Gramatiskā iztulkošanas metode – tiesību normas satura noskaidrošana normatīvo aktu tekstu analīzē noskaidrojot atsevišķu šo tekstu vārdu nozīmi, vārdu gramatiskos sakarus, pievēršot uzmanību pieturzīmēm, nosakot teikumu semantisko struktūru utt. Daži no noteikumiem, kurus ir jāievēro piemērojot valodniecisko metodi: 1)likumā lietotiem vārdiem un formulējumiem ir jāpiešķir tāda nozīme, kāda tiem ir literārajā valodā, ja nav pamata to citai interpretācijai; 2)ja normatīvajā aktā ir dota kāda jēdziena definīcija, tad tā jāsaprot tieši tādā nozīmē, neskatoties uz tā nozīmi ikdienas valodā; 3)nav pieļaujama tāda tiesību normu iztulkošana, kad atsevišķus vārdus un formulējumus interpretē kā liekus u.c. noteikumi. Tāpat šajā iztulkošanas stadijā ir jāņem vērā tas, ka normu var izskaidrot ar priekšstatu palīdzību, taču to visdrīzāk var izmantot ikdienišķajā iztulkošanā, nevis kompetentajā, jo priekšstati ir šauri un ierobežoti. Kompetentajā iztulkošanā ir jābalstās uz zinātniskiem jēdzieniem. Tāpat ir jāatceras, ka parasti sapratne saistīta nevis ar atsevišķu vārdu, bet tekstu, kurā vārdi savstarpēji ierobežo cits citu un reducē savas nozīmes līdz priekšstatiem un jēdzieniem. Lai iztulkošana būtu efektīva un tiesībpiemērotājs saprastu likumdevēju, jāievēro, ka vienādai vārdu nozīmei ir jāreducējas uz vienādiem priekšstatiem un jēdzieniem.
Otrajā iztulkošanas stadijā piemēro sekojošas iztulkošanas metodes:
• Loģiskā – domāšanas process, kura gaitā un rezultātā interpretators, izmantojot loģikas likumus un noteikumus, noskaidro to tiesību normas satura daļu, kuru viņš nespēj noskaidrot ar valodnieciskās iztulkošanas palīdzību.
• Sistēmiskā – tāds iztulkošanas paņēmiens, kas paredz tiesību normu satura tulkojamās normas loģisko sakaru ar citām normām, noskaidrošanu, ņemot vērā to vietu un nozīmi kādā normatīvā aktā, institūtā, tiesību nozarē.
• Vēsturiski politiskā – iztulkošanas paņēmiens, ar kura palīdzību noskaidro tiesību normas saturu, izzinot tās rašanās vēsturiski politiskos apstākļus, nosacījumus, cēloņus, iemeslus un ieganstus.
• Speciāli – juridiskā – tāda, kas paredz tiesību normas satura noskaidrošanu, izzinot likumdevēja gribas izpausmes juridiski tehniskos līdzekļus un paņēmienus.
• Teleoloģiskā – dod iespēju noskaidrot tiesību normas pieņemšanas mērķi.
Izmantojot šīs iztulkošanas metodes, ir jāievēro noteikti noteikumi. Loģiskās iztulkošanas gaitā savukārt ir noteikti iztulkošanas paņēmieni, ka izmanto: 1)jēdzienu loģiskā analīze (ar tā palīdzību no normas jēdziena izdala pazīmes, nosaka to apjomu, sadala apjomu un izsaka tā sastāvdaļas attiecīgos spriedumos. Rezultātā vispārējā norma tiek izteikta konkrētos spriedumos (tiek konkretizēts normas saturs). 2)secinājums pēc analoģijas – pilnvarojums interpretatoram paplašināt, turpināt uzskaitījumu uz citu apstākļu rēķina, kas ir analoģiski uzskaitītajiem. Lietot tādu neskaidru normu gadījumā, kas ir noformulētas, piemēram, ar „u.tml.”, „utt.” 3)pakāpes secinājumi – tā izmantošanā ir jāievēro divi noteikumi: kurš ir pilnvarots veikt ko lielāku, tas ir pilnvarots veikt ko mazāku; kam ir aizliegts mazākais, tam aizliegts lielākais.
Sistēmiskās iztulkošanas gadījumā ir svarīgi ņemt vērā tiesību normu tipiskos funkcionālos sakarus, piemēram, vispārējo un speciālo normu sakari (speciāllikums atceļ vispārējā likuma darbību attiecībā uz faktiem, kas paredzēti speciālajā likumā); atsauces normas sakari ar to normu, uz kuru atsaucas (pirmo var saprast, tikai ņemot vērā otrās saturu) u.c.sakari.
Vēsturiskā metode dod iespēju noskaidrot tiesību normas vispārējo raksturu, radīšanas cēloņus un mērķus.
Teleoloģiskās metodes gadījumā ir jāievēro noteikums: ja interpretators nonāk pie diviem vai vairākiem normas satura izpratnes variantiem, tad priekšroka ir jādod tam, kas vairāk atbilst iztulkojamās normas mērķiem.
Iztulkošanā ir jāievēro „Hempeļa – Openheima shēma”, kura ietver četras iztulkošanas prasības (noteikumus):
1)secinājumam, kas apraksta izskaidrojamo parādību, ir loģiski jāizriet no premisām;
2)premisu starpā ir jābūt vismaz vienai vispārēja rakstura atziņai, kas ir nepieciešama secinājumam;
3)premisām ir jābūt ar noteiktu empīrisku saturu (kuras ir apstiprinātas zinātnē vai praksē)
4)premisām ir jābūt patiesām (ideālā variantā).

33. IZTULKOŠANAS VIETA UN LOMA TIESĪBPIEMĒROŠANAS PROCESĀ.
Lai izprastu iztulkošanas vietu un lomu tiesībpiemērošanas procesā, ir jārod šo atsevišķo terminu definējums.
Iztulkošana jeb interpretācija ir tiesību teksta (likumu, normu, līgumu u.c.) atsevišķu vārdu un jēdzienu satura un jēgas noskaidrošanu. Teksta satura izpratne ietver sevī gan izpratni par likuma radītāja gribu, gan par likuma (normas) mērķi, pamatojumu, nolūku, jēgu.
Tiesību piemērošana – ir viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību priekšrakstu realizāciju dzīvē.
Iztulkošana ir cieši saistīta ar tiesībpiemērošanas procesu, konkrēti – ar tā stadijām.
Tiesībpiemērošanas procesa stadijas:
1)lietas faktisko apstākļu izdibināšana;
2)juridisko pamatu izdibināšana;
3)lēmuma pieņemšana lietā.
Iztulkošanas vieta tiesībpiemērošanā izpaužas tās otrajā stadijā, t.i. juridiskā pamata izdibināšanā, kas iesākas ar tiesību normas izvēli, kas dotā gadījumā ir jāpiemēro, savukārt vēlāk jānoskaidro vai tiesību norma ir spēkā un jāizdibina tās patiesais teksts un saturs.
Līdz ar to iztulkošanas loma ir jākonkretizē kā tiesību normas iztulkošana, jo tiesībpiemērošanas procesā tiek meklēta piemērojamā tiesību norma. Un šīs meklēšanas procesā ir nepieciešama tiesību normas iztulkošana.
Tiesību normu iztulkošana ir sarežģīta un kompleksa parādība.
Iztulkošanas (kā tās personas, kas piemēro tiesību normas, domāšanas procesa, normas jēgas noskaidrošana) loma tiesībpiemērošanā izpaužas tajā, ka tā ir priekšnoteikums lietas pareizai izlemšanai. Tiesību normas iztulkošana aplūkotajā nozīmē ietilpst tiesību normas piemērošanas procesa stadijā (juridiskā pamata izdibināšanā).
Iztulkošanas (kā tiesību normas satura noskaidrošana, ko veic kompetenta valsts iestāde vai amatpersona) loma izpaužas tās mērķī – nodrošināt iztulkojamās normas pareizu un vienveidīgu realizēšanu, novērst kļūdas un nepilnības tās piemērošanā nākotnē.
Viena no tiesību normas pareizas piemērošanas pamatprasībām ir likumība, kas nozīmē, ka kompetentām tiesību normu piemērošanas iestādēm pareizi ir jāizvēlas un jāiztulko tiesību norma, jāpieņem lēmums stingrā saskaņā ar normas priekšrakstiem. Nepareizi piemērotas normas sekas ir juridiskā akta atcelšana.
Tādējādi redzams, ka iztulkošanas vieta tiesībpiemērošanā izpaužas tās otrajā stadijā, kad nepieciešams noskaidrot juridisko pamatu, izvēloties pareizo piemērojamo normu. Savukārt loma raksturojas ar iztulkošanas nozīmīgumu pareizās piemērojamās normas izvēlē, jo lai izvēlētos šo normu, tā ir pareizi jāiztulko, noskaidrojot tās jēgu, mērķi utt. Tāpat iztulkošanas lomu tiesībpiemērošanā vārētu apzīmēt ar jēdzienu „izšķiroša loma”, jo nepareizas iztulkošanas rezultātā, var tikt izvēlēta nepareizā piemērojamā norma un tas savukārt kalpo par pamatu nepareiza lēmuma pieņemšanai.

34. EMPĪRISKĀS IZZIŅAS METODES, TO IZMANTOŠANA TIESISKĀS DARBĪBĀS.
Juridisko metožu apguvei ir nozīmīga loma jurista profesionālajā darbībā. Metodes kā domāšanas veids, to pareiza apguve un lietošana ir garants adekvātai tiesību piemērošanai. Līdz ar to ir svarīgi izprast, kādas izziņas metodes pastāv un kā tās pareizi pielietot (kādās metodes tiek izmantotas dažādu tiesiskās darbību veikšanā).
Vispārīgā nozīmē metode ir konkrēta mērķa sasniegšanas veids un paņēmieni.
Tiesību zinātnē metodes tiek izdalītas: vispārīgās, vispārējās un speciālās. Savukārt vispārējās tiesību zinātnes metodes iedala: 1)empīriskās izziņas metodes; 2) metodes, ko izmanto kā empīriskajā, tā arī teorētiskajā izziņas līmeņos; 3)teorētiskās izziņas metodes.
Tā kā jautājums prasa raksturot empīriskās izziņas metodes un to izmantošanu tiesiskajās darbībās, tad raksturošu tikai tās. Vispirms jānorāda, ka šīs metodes izmanto zinātniskās izziņas empīriskajā līmenī (uz pieredzi pamatotajā), kurā notiek faktu, informācijas uzkrāšana par pētāmajiem objektiem. Šajā līmenī veidojas jēdzieni, ko ievada zinātniskajā apritē, notiek sākotnējā zināšanu sistematizācija un reizēm tiek formulēti pat empīriski likumi.
Pie šīm metodēm pieder novērošana, salīdzināšana, analoģija, mērīšana un eksperiments.
Novērošana – ar to parasti saprot sistemātisku mērķtiecīgu objekta uztveri. To var izmantot gan kā relatīvi patstāvīgu metodi, gan kā citu metožu sastāvdaļu. Novērošanā tiek izmantoti arī dažādi tehniskie līdzekļi, piemēram, tālskaši, mikroskopi u.c. Lai novērošana būtu rezultatīva ir jāievēro šādas prasības: tai ir jābūt ar iepriekšēju nolūku; plānveidīgai; mērķtiecīgai; jānovēro objekts tā dabiskajos apstākļos; sistemātiskums.
Tiesiskajās darbībās ar šo metodi var iegūt primāro patieso informāciju par objektu, ko noformē empīriska rakstura apgalvojumos. Pārsvarā šo metodi izmanto kriminālistikā un pierādīšanā kā tiesiskajā darbībā.
Salīdzināšana – īstenības priekšmetu un parādību līdzības un atšķirību izdibināšana. Tā ir viena no svarīgākajiem domāšanas paņēmieniem. Šī metode ir viena no tām, bez kuras juristi, veicot dažādas tiesiskās darbības, nevar iztikt. Juristiem ir jāsalīdzina esošās tiesiskās attiecības ar vēlamajām, ko paredz tiesību normas. Policistam sākumā jākonstatē aizdomās turamās personas atšķirīgās īpašības – tās, pateicoties kurām viņu var izdalīt, atšķirt no daudziem citiem cilvēkiem, bet pēc tam tās jāsalīdzina ar citiem cilvēkiem, meklējot kopīgo. Tiesnesim, advokātam un prokuroram jāsalīdzina dažādu tiesību normu sastāvi, tiesību normas un tiesībpārkāpuma sastāvi, jāsalīdzina pirkstu nospiedumi un daudz kas cits.
Analoģija – spriešanas paņēmiens, loģisks secinājums, izziņas metode, ar kuras palīdzību zināšanas par viena priekšmeta, parādības pazīmēm tiek iegūtas uz tā pamat, ka ir zināms, ka šim priekšmetam, parādībai ir līdzība ar – citiem. Tā balstās uz atziņu, ka vienā ziņā līdzīgas lietas ir līdzīgas arī pārējā ziņā. Šī metode tiek pielietota piemēram, izziņas izdarītāja tiesiskajā darbībā – viņš ievēro, ka izzināmā darbība pēc vairākām pazīmēm ir līdzīga viņam zināmiem zādzības gadījumiem. Uz tā pamata viņš pieskaita doto darbību pie zādzībām, t.i., kvalificēs kā zādzību. Līdz ar to viņš pieņem, ka šai darbībai piemīt visas zādzībai raksturīgās pazīmes, kuras viņš pagaidām vēl nav konstatējis un kuras dotajā gadījumā viņam nav zināmas. Taču jāatceras, ka analoģijas rezultātiem ir varbūtējs raksturs, tāpēc tā vairāk noder hipotēžu, versiju veidošanai. Kā vienas no svarīgākajām analoģijas metodēm, ko izmanto juristi (galvenokārt tiesībpiemērošanā kā tiesiskajā darbībā) ir likuma un tiesību analoģija. Likuma analoģiju izmanto, izskatot strīdīgas attiecības, kuras nereglamentē ne likums, ne pušu vienošanās (līgums), ne komerciālās aprites paražas. Tiesību analoģija – tiesību un sevišķi attiecīgās tiesību nozares vispārējo pamatu, principu piemērošana tiesiskajām attiecībām, kas prasa tiesisku regulēšanu, bet nav paredzētas tiesību normās. To piemēro tad, kad nav iespējams piemērot likuma analoģiju.
Mērīšana – dažkārt to raksturo kā mērāmā lieluma attiecības noteikšanas procesu pret citu viendabīgu lielumu, ko pieņem par mērīšanas vienību. Citkārt mērīšanu definē kā kaut kāda lieluma kvantitatīva (skaitliska) rādītāja noteikšanas procedūru ar mērīšanas vienības palīdzību.
Parasti uzskata, ka mērīšanas izmantošana tiesiskajās darbībās aprobežojas ar lietišķajām zinātnēm, sevišķi kriminālistiku un ekspertu darbību. Tomēr mūsdienu sabiedrības daudzveidīgā tiesiskā darbība liecina par to, ka tajā arvien plašāk izmanto procedūras, kas ir ļoti līdzīgas mērīšanai (piemēram, proporciju ievērošana parlamenta veidošanā, kas bez šaubām vēlāk ietekmē likumdevēja darbību).
Eksperiments – tāda izziņas metode, kad pētītājs aktīvi iedarbojas uz to, veidojot, kontrolējot, pārvaldot apstākļus, kas ir nepieciešami viņu interesējošā objekta īpašību izziņai, kurā apzināti un mērķtiecīgi tiek izmainīta dabisko procesu norise. Tā ir viena no sarežģītākajām empīriskās izziņas metodēm, bet tajā pašā laikā arī viena no efektīvākajām. Tiesību zinātnē un praksē ir labi pazīstami izmeklēšanas, tiesas un ekspertu eksperimenti, kurus izmanto tiesisko darbību veikšanā. Izmeklēšanas eksperimentu parasti veic, lai pārbaudītu un precizētu lietai nozīmīgus datus, iegūtu jaunus pierādījumus, pārbaudītu izmeklēšanas versijas utt. to izmanto kā patstāvīgu izziņas darbību, ko veic pirmstiesas izziņas stadijā. Tiesas eksperimentu veic tiesas izmeklēšanā, kur tās dalībnieki ir tiesas sastāvs, puses, cietušie utt. Eksperta eksperiments ir eksperta izdarīta pētījuma procesa fakultatīvā stadija, kurā tiek veikti izmēģinājumi konkrētā fakta vai faktu cēloņsakarīgo attiecību izdibināšanai – paraugu iegūšanai salīdzinošam pētījumam; apstākļu noskaidrošanai, kas sekmējuši nozieguma pastrādāšanu utt. šī eksperimenta rezultāti iegūst pierādījuma raksturu tikai tad, kad tiek atspoguļoti eksperta slēdzienā.

35. KOLĪZIJAS NACIONĀLĀS TIESĪBĀS, TO RAKSTUROJUMS.
Kolīzijas (juridiskās kolīzijas) nacionālās tiesībās ir atšķirības, pretrunas starp atsevišķiem šo nacionālo tiesību tiesību aktiem, kas regulē vienas un tās pašas vai līdzīgas sabiedriskās attiecības, kā arī pretrunas, kas rodas valsts institūcijām un amatpersonām realizējot tiesības. Mūsdienās ir aktuāla juridisko kolīziju problēma (t.sk. arī nacionālajās tiesībās). Tas skaidrojams ar tiesību attīstību, daudzu tiesību subjektu parādīšanos un darbību, lielu daudzumu tiesību aktu, kurus izdod pilnvarotās institūcijas. Valsts, valsts pārvaldes institūciju, fizisko personu un juridisko personu gan arī kopējās, bet pretrunīgās intereses noved pie ieinteresēto pušu sadursmēm, konfliktiem tiesībās, kolīzijām nacionālās tiesībās.
Mainoties sabiedriskām attiecībām, mainās arī tiesības, tomēr tiesības nespēj mainīties ātri, jo tās ir konservatīvas. Realizējot novecojušās tiesību normas jaunajās sabiedriskajās attiecībās, rodas kolīzijas. Novecojušas spēkā esošās tiesību normas sāk kolidēt (konkurēt) ar jaunākam. Kolīzijas nacionālās tiesībās jauc pastāvošās kārtības un stabilitātes pamatus sabiedrībā, deformē tiesību izpratni cilvēkos, izveido kritiskās situācijas, sociālo spriedzi. Liels kolīziju daudzums ir zemas nacionālo tiesību attīstības pazīme, kas robežojās ar juridisko nihilismu. Tāpēc no tām pēc iespējas ir jāizvairās, jāveic profilakse, bet ja tomēr parādās savlaicīgi un nekavējoties tās ir jārisina ar izstrādātiem paņēmieniem un mehānismiem. Kolīzijām ir ne tikai negatīvā ietekme uz nacionālajām tiesībām, tām ir arī savs labums tās palīdz atrasts nepilnības tiesību aktos, veicina tiesību attīstību. Pretrunu rašanas piemērojot tiesību aktus ir pat nepieciešama, jo pretējā gadījumā tiesību piemērošana kļūtu par tīri mehānisku darbību.
Pievēršoties konkrētāk kolīzijām nacionālās tiesībās, tās jāskata kopsakarībā ar tiesību jaunradi, likumdošanu. Jau skatoties pašus pirmos soļus likumu radīšanā, varam novērot, cik bieži likumprojektu tekstos ir „iestrādātas” kļūdas, kas vēlāk noved pie likumu kolīzijām.
Lai raksturotu kolīzijas nacionālajās tiesībās, ir plašāk jāapskata, kas ir šīs kļūdu grupas, kuras rada kolīzijas nacionālajās tiesībās.
Pirmā grupa saistīta ar izziņas raksturu. Pie šīs grupas pieder kļūdas, kas radušās nepareizi nosakot likuma regulācijas priekšmetu. Nereti ir nepieciešams nevis likums, bet kāds cits normatīvais akts, nevis jauna likuma pieņemšana, bet gan jau spēkā esošo likumu un citu normatīvo aktu grozīšana. Tādējādi, ja netiek izdarīti grozījumi, bet gan radītas arvien jaunas normas nacionālajās tiesībās, var rasties kolīzijas.
Otrā grupa ir tekstuālo kļūdu grupa, kam piemīt saturisks raksturs. Pie šādām kļūdām var pieskaitīt: 1)neprecīza vai nepareiza tiesību normu atlase likumam; 2)likuma pantu neatbilstības pieļaušana, tiesību normu un to normatīvās izpratnes neatbilstības pieļaušana; 3)tiesību normu nepamatotība, to nepilnības, kas pamudina uz drīzu likuma grozīšanu; 4)neveiksmīga tiesību normas apjoma un ilguma noteikšana, kas mudina uz tiesību akta drīzu izmainīšanu; 5)attiecīgajā tiesību nozarē darbojušajos tiesību aktu neņemšana vērā. Tā rodas nevajadzīga atkārtošanās; 6)nokavēta novecojušo tiesību aktu un normu atcelšana, vai pat vispār to neatcelšana.
Kā vienu no tādām kolīzijām nacionālajās (Latvijas) tiesībās ir jāmin jauna likuma „Zemes ierīcības likums” pieņemšana, kaut gan nav atcelts „vecais” likums „Par zemes lietošanu un zemes ierīcību”, tādējādi rodas sadursme (kolīzija) par to, kura likuma normas piemērot zemes ierīcības jautājumu risināšanā.
Trešā grupa ir saistīta ar juridiski – tehniskām kļūdām. Uz tām var attiecināt: 1)neprecīzu vai pretrunīgu normu izpratnes pielietojums kā vienā tā arī vairākos vienas tiesību nozares likumos; 2)neveiksmīgs normatīvā akta teksta dalījums struktūrās; 3)juridiskās valodas neuzmanīgs lietojums; 4)neprecīzi likuma daļu nosaukumi; 5)neprecīzas atsauksmes uz citiem tiesību aktiem.
Tāpat kolīzijas LR nacionālās tiesībās saskaņā ar Administratīvā procesa likuma normām var iedalīt (iekavās minot kā atrisināt saskaņā ar likumu šādas kolīzijas jeb pretrunas):
• pretrunas starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām (piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks);
• pretrunas starp vienāda juridiskā spēka vispārējo un speciālo tiesību normu (vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma);
• pretrunas starp vienāda juridiskā spēka ārējiem normatīvajiem aktiem (piemēro jaunāko ārējo normatīvo aktu);
• pretrunas starp vienāda juridiskā spēka jaunāku vispārējo un vecāku speciālo tiesību normu (vecāko speciālo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl tās mērķis nav pretrunā ar jaunākās vispārējās tiesību normas (normatīvā akta) mērķi).

36. TIESĪBU PRINCIPU VIETA UN LOMA TIESĪBU JAUNRADĒ UN TIESĪBU PIEMĒROŠANĀ
Vispārējo tiesību principu loma tiesību jaunrades un piemērošanas procesā ir atkarīga no tā, kā izprot tiesību principu. Piemēram, pozitīvisma tiesību teorija uzskata, ka tiesību principi izceļas no tiesību sistēmas, t.i. likumdevēja rakstītajām tiesību normām, tādējādi tiesību principiem tiek piešķirts tāds kā pozitīvo tiesību „apkopojumu” status un nekas vairāk. Pretstats ir dabisko tiesību teorijas paustais uzskats, ka tiesību principi izceļas no dabiskajām tiesībām, pastāv jau pirms likumdevēja radītajām rakstītajām normām un nosaka to saturu. Tādējādi tiesību principi tiek uzskatīti par „augstākajām” tiesībām un tas nozīmē., ka rakstīto, likumdevēja radīto tiesību normu (pozitīvo tiesību) spēkā esamība un piemērojamība ir atkarīga no tā, vai šīs normas saskan ar tiesību principiem. Pievienojos pēdējam viedoklim un līdz ar to uzskatu, ka tiesību principi „pavada” tiesību jaunrades un tiesību piemērošanas procesus visās to stadijās, palīdzot veidot kvalitatīvas, noturīgas tiesību normas, kā arī palīdz tiesību piemērošanas procesā (piemēram, piemērot pareizo normu, saprast piemērojamās normas patieso jēgu utt.).
Parasti tiesību principus skaidro kā pamatdomu, vadošo ideju, kas pauž tiesību būtību, taču tādā kvalitātē tie pastāv tikai to sākotnējā attīstībā. Vēlāk tiesību principa jēdziens bieži vien paplašinās un princips var iegūt vērtības statusu un nereti – iemantot normatīvu saturu. Savu konkretizāciju tas var gūt atbilstošās tiesību normās.
Tiesību principos tiek atspoguļotas un fiksētas likumsakarībām raksturīgās īpašības. Tiesību principus var iedalīt vispārējos (piemēram, taisnīguma, vienlīdzības, demokrātisma, humānisma u.c.) un speciālos juridiskos (piemēram, likumība – valsts pamats, nav nozieguma bez soda u.c.). Pirmos izmanto ne tikai tiesībās, bet arī politiskajā dzīvē, savukārt otrie ir tādi principi, kurus izmanto tieši tiesībās (dažādās valstīs un dažādās nozarēs). Vēl ir zināmi arī citi tiesību principu iedalījumu, bet nebūtu būtiski izvērst plašu izklāstu par tiesību principu iedalījumu, jo svarīgākais ir noskaidrot to nozīmi tiesību jaunrades un tiesību piemērošanas procesā.
Tiesību jaunradi saskaņā ar tiesību normatīvo izpratni izprot:
a) šaurā nozīmē – kā pašu tiesību normu veidošanas procesu;
b) plašā nozīmē – process, kas iesākās ar tiesību normu ieceri, sagatavošanu un beidzas ar normas realizāciju.
Vēl tiesību jaunradi var skaidrot saskaņā ar Rietumu tradicionālo tiesību izpratni, kura nosaka, ka tiesības ir sabiedrības optimālās organizācijas modelis un svarīgākie šī modeļa elementi ir tiesību normas, principi, kategorijas (vispirms – taisnīguma kategorija), morāle, juridiskās doktrīnas, juridiskā tehnika u.c. Tādējādi tiesību normām, kuras veido likumdevēji, jābalstās uz morāles pamatiem, vadoties no taisnīguma principa.
Visbiežāk likumdošanā izmanto tiesību principus, kas atspoguļo būtiskos, atkārtojošos un nemainīgos momentus tiesiskajās attiecībās dažādās konkrēti vēsturiskajās sabiedrībās. Tā šie principi iegūst vispārcilvēcisku raksturu un tiek iekļauti vispirms starptautiskajās tiesībās, bet pēc tam starptautiskā sabiedrība rūpējās par to, lai dažādu valstu nacionālās tiesības būtu saskaņotas ar šo tiesību pamatprincipiem.
Likumdevējam savā darbā ir jāvadās pēc tiesību principiem, kuru īstenošanai kalpo tiesību normas.
Tiesību jaunrades procesā nozīmīgi ir tā saucamie taisnīguma principi, kuru sākotnējais princips skan tā: „attiecībā pret būtiski līdzīgiem objektiem ir jāizturas līdzīgi”. No šī principa ir atvasināti tādi principi kā: būtiski līdzīgas cilvēku darbības ir jāregulē līdzīgi; katram pēc tā nopelniem un pēc tā pārkāpuma u.c.
Tiesību normu radīšanas procesā viens no galvenajiem tiesību principiem, kas tiek atvasināts no demokrātisma principa, ir varas dalīšanas princips. Tiesību normās ir precīzi jānošķir likumdevēja varas, izpildvaras un tiesu varas funkcijas.
Tāpat tiesību jaunradē nozīmīgs ir vienlīdzīguma princips, kas aizliedz izdot tādas tiesību normas, kas pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos.
Veidojot normatīvos tiesību aktus ir jāievēro arī citi principi, piemēram, objektivitātes un zinātniskuma, sistēmiskuma u.c.
Tiesību principi var būt gan rakstītā, gan nerakstītā formā, bet abos gadījumos tiem ir liela nozīme kvalitatīvu tiesību normu radīšanā. Likumdevējam savā darbā ir jāvadās pēc ideāliem, augstākām tendencēm (normēt pilsoņu attiecības taisnīgi, mērķtiecīgi, žēlsirdīgi), kuru īstenošanai kalpo tiesību normas. Tas nozīmē, ka likumdevējam ir jātiecas pēc tā, lai izveidotu pēc iespējas pilnvērtīgākas tiesību normas. Bet, lai likumu varētu atzīt par pilnīgu, ir nepieciešams, lai tas būtu taisnīgs, jo likumdošanas ideālais mērķis ir taisnīguma realizācija. Likumdevējam ir jārada ideālas tiesību normas, kuras balstītos uz tiesību principiem.
Latvijas tiesību sistēmā tiesību principa loma likumdevēja darbā ieņem aizvien lielāku nozīmi. Spilgts piemērs tam ir 2001.gadā pieņemtais Administratīvā procesa likums un 2002.gadā Valsts pārvaldes iekārtas likums, kuros iekļauti nozīmīgi tiesību principi.
Tiesību piemērošana – viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību priekšrakstu realizāciju dzīvē.
Tiesību piemērošana iesākas ar lietas faktisko apstākļu izdibināšanu, tad seko lietas juridiskā pamata izdibināšana un lēmuma pieņemšana lietā.
Tiesību principu ievērošana ir svarīga juridiskā pamata noskaidrošanas stadijā, lai pareizi noteiktu piemērojamo tiesību normu, kā arī noskaidrotu, izdibinātu tiesību normas patieso saturu (tiesību normu interpretācija). Šajā tiesību piemērošanas stadijā būtiska nozīme ir tādiem principiem kā: tiesību normas jāiztulko saskaņā ar likumdevēja gribu, tiesību normas ir jāiztulko saskaņā ar to objektīvo nozīmi. Piemērojamās tiesību normas noskaidrošanā nozīmīgi ir taisnīguma principa atvasinājumi, piemēram, tiesību normas jāpielieto lietās, kas ir līdzīgas tām lietām, kuras šīs normas regulē tieši (jeb analoģijas pieļaujamības princips).
Tiesību piemērotājiem, pielietojot tiesību principu tiesību normu piemērošanas procesā, ir jāņem vērā, ar kuras tiesību nozares vispārējo tiesību principu viņš strādā, jo ir iespējami gadījumi, kad viens un tas pats princips var būt vairāku tiesību nozaru pamatnostādne, tomēr tā saturs šajās tiesību nozarēs var atšķirties.
Tiesību principi būtiski ietekmē lēmuma pieņemšanu lietā. Lēmuma pieņemšanas procesam jābalstās uz lietu izskatīšanas pamatprincipiem – patiesība, likumība, atklātums, aizstāvība, pušu līdztiesība u.c. Uz tiesību principu var pamatot nolēmumu, taču Latvijā pašlaik tomēr lieto arī atsauci uz kādu tiesību normu. Ir nepieciešams, lai likumdevējs juristiem dotu formālas tiesības izmantot tiesību principus viņu darbā, paredzot attiecīgos nosacījumus.
Tiesību piemērošanā tiesību principi pilda arī koriģējošu funkciju – tādējādi koriģējot likuma vārdā pieņemtos lēmumus, kuri bez attiecīgā labojuma var izrādīties netaisnīgi vai nepielāgoties sabiedrības mērķiem.
Savu regulatīvo lomu tiesību principi pilda, pastāvot izlaidumiem tiesībās, t.i., kad nav vajadzīgās tiesību normas. Tāpat bez principiem nevar iztikt tad, kad likumdošanā parādās divdomības, t.i., kad normas valodnieciskā jēga pieļauj dažādus izpratnes veidus. Divdomīgās normas ir jāsaprot atbilstoši spēkā esošo tiesību garam, likumu vispārējai jēgai, kas izpaužas pamatprincipos, uz kuriem likumdošana balstās.
No iepriekš aprakstītā ir acīmredzams, ka tiesību principiem ir būtiska nozīme tiesību jaunrades procesā, lai izveidotu pēc iespējas pilnīgākas tiesību normas, kā arī tiesību piemērošanā – piemērojamās normas atrašanā un tās satura noskaidrošanā, kā arī lēmuma pieņemšanā. Pašlaik Latvijā ir vērojama tendence piešķirt tiesību principiem arvien nozīmīgāku lomu, taču šī tendence vēl tikai attīstās.

37.TIESĪBU ATTĪSTĪBA UN TIESĪBU FORMU EVOLŪCIJA
Tiesību attīstību var skatīt no dažādiem aspektiem, piemēram, no tiesību idejas attīstības aspekta, no tiesību formu evolūcijas aspekta, kas līdz ar to atspoguļo arī tiesību attīstību, kā arī citas pieejas tiesību attīstības atspoguļošanai. Taču šī jautājuma atbildēšanai tiks izmantota pieeja – atspoguļot tiesību attīstību tiesību formu evolūcijas kontekstā.
Filozofijā pastāv divas mācības, kas raksturo attīstības jautājumu: 1)metafizika; 2)dialektika.
Metafizika nosaka to, ka viss attīstās kvantitatīvi nevis kvalitatīvi. Tas attiecas arī uz tiesību attīstību. Piemēram, Dabisko tiesību teorijas pārstāvji uzskatīja, ka tiesības ir cilvēkam jau no dzimšanas. Līdz ar to, kādas tās no dabas ir iedotas, tādas tās arī pastāv un nemainās. Tādējādi šāda uzskata ietvaros, tiek uzskatīts, ka arī tiesības neattīstās.
Dialektikas mācība savukārt nosaka, ka viss atrodas attīstībā. Tātad arī tiesības gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi atrodas attīstībā.
Uzskata, ka tiesību avoti juridiskā nozīmē satura ziņā sakrīt ar tiesību formu. Tradicionāli izdala sekojošas tiesību formas: tiesisku paražu, tiesu precedentu, līgumu ar normatīvu saturu, tiesību normatīvos aktus un tiesību doktrīnas. Bez tiem daudzi vēl izdala tiesisko apziņu, reliģiskos tekstus, kopienas tradīcijas, starptautisko tiesību normas, tiesību principus.
Tiesību formu evolūciju tā strikti nodalīt ir diezgan sarežģīti, jo, parādoties jaunai tiesību formai, nepazūd iepriekšējās tiesību formas, bieži vien viena tiesību forma iekļaujas citā (piemēram, tiesību principi nereti tiek nostiprināti likumos u.tml). Tāpat grūti nodalīt, kad kura tiesību forma ir radusies. Tiesību formu evolūcija ir atkarīga, piemēram, no tā, kādā tiesību izpratnē to aplūko. Ja to aplūko Dabisko tiesību teorijas ietvaros, tad tiesību principi (kuros izpaužas dabiskās, no cilvēka būtības izrietošās tiesības) būtu radušies ātrāk nekā normatīvie akti (kuros savā ziņā tiek nostiprināti šie principi). Ja skatās normatīvisma tiesību izpratnes ietvaros, tad viena no pirmajām tiesību formām bija normatīvie akti. Līdz ar to viennozīmīgi atspoguļot tiesību formu evolūciju ir pagrūti, un daļēji tiks atspoguļots autores ieskats tiesību formu evolūcijā un tiesību attīstībā.
Lai kompaktāk aplūkotu tiesību attīstības un tiesību formu evolūcijas jautājumu, tad atspoguļošu tās kopsakarībā, jo tiesību formu evolūcija atspoguļo arī tiesību attīstību (tiesību formas ir tiesību eksistences veids – tiesības var pastāvēt galvenokārt kaut kādās formās). Tiesību formas ir tiesību satura ārējā izpausme un tās nostiprinājums. Atspoguļošu tikai dažas no tiesību formām – tās, kuras uzskata par „klasiskām” tiesību formām. Klasiski par pirmo tiesību formu uzskata paražu tiesības, kas veidojās uz vispārējo paražu pamata. Sabiedrības attīstības sākotnējās stadijās paraža bija galvenā pietiekami ietekmīgā sociālās kontroles forma. Taču ne visi uzskata paražu tiesības kā pirmo tiesību formu. Šāds uzskats saistījās ar vēsturiski agrākiem regulatoriem, piemēram, morālo, reliģisko regulatoriem (tādējādi kā viena no pirmajām tiesību formām varētu būt reliģiskie teksti). No parastās paražas, valstij to sankcionējot un pierakstot, radās tiesiskā paraža un no tām izveidojās paražu tiesības kā tiesību forma. Ar laiku radās rakstītās tiesības (normatīvie akti), līdz ar to palielinājās šīs tiesību formas nozīme un samazinājās paražu tiesību nozīme, taču tas nenozīmēja, ka tiesību paraža kā tiesību forma izzuda. Normatīvie akti ir rakstveida tiesību akti, ko izdod kompetentas valsts iestādes un kuri satur tiesību normas. Mūsdienās normatīvie akti ir kļuvuši par svarīgāko tiesību formu (lai gan Vispārējā tiesību sistēmā svarīgākā ir tiesu precedents), kur savukārt svarīgākais normatīvo aktu veids ir likums. Savā ziņā kā nākošo tiesību formu var minēt tiesu precedentu, kura izpratne veidojās (Anglijā) pakāpeniski, līdz beidzot 19.gs. otrajā pusē noformējās tā mūsdienu modifikācija. Tiesu precedents ir tiesu institūcijas lēmums konkrētā lietā, kuru pieņem par pamatu citu, analoģisku lietu izlemšanai, apveltot to ar normatīvu spēku. Manuprāt, tiesību formu evolūcijā tiesu precedentu jāmin aiz normatīvā akta kā tiesību formas, jo tiesu precedents būtībā veidojas normatīvā akta piemērošanas procesā (vairākkārtīgi un viennozīmīgi tiesām piemērojot konkrētu tiesību normu, ko satur normatīvais akts). Tādējādi likums (normatīvais akts), ko iztulko un piemēro tiesa, pārvēršas tiesu precedentā, t.i. arī turpmāk tiesas tos iztulkos un piemēros tāpat kā pirmo reizi. Līgums (romāņu – ģermānu tiesību sistēmā) ir divu vai vairāku personu vienošanās, kuras rezultātā šīm personām rodas (izmainās vai izbeidzas) tiesības un pienākumi. Anglo – amerikāņu tiesību sistēmā līgums ir solījums vai vairāki solījumi, par kuru nepildīšanu tiesībās paredzētas sankcijas vai kuru izpildi tiesības uzlūko kā pienākumu. Arī līguma kā tiesību formas rašanos nevar viennozīmīgi ilustrēt tiesību formu evolūcijas „līnijā”. Ja skatās anglo – amerikāņu tiesību sistēmas ietvaros, daļēji var uzskatīt, ka līgums kā tiesību forma „seko” tiesu precedentam, jo ir tādi līgumi, kuri rodas no tiesu lēmuma (saistības tiek noteiktas ar tiesu lēmumu). Savukārt no cita aspekta, vienošanās tika slēgtas jau sen, atšķiras vienīgi to forma – rakstiski sāka slēgt daudz vēlāk. Mūsdienās līguma kā tiesību formas nozīme arvien pieaug, tie iekļaujas ne tikai civiltiesisko un tirdzniecisko tiesību tiesisko attiecību jomā, bet arī administratīvi tiesisko attiecību jomā. Līgumi ir tiesību masveidīgākā forma. Un galvenokārt starptautiskie līgumi var kļūt par avotu citām tiesību formām (vispirms likumiem) šo līgumu dalībvalstīs vai tajās, kas pievienojas minētajiem līgumiem. Šī pēdējā tēze atspoguļo, ka līgumi kā tiesību forma var būt arī pirms likumiem.
Protams, iepriekš nav aprakstītas visas tiesību formas, taču kā vienu ļoti svarīgu tiesību formu, kuru nevar nepieminēt, jāmin tiesiskā apziņa kā tiesību forma. Tiesiskā apziņa ir vienīgā tiesību forma, kurai ir tiešā regulējuma spēks. Taču šai tiesību formai parasti netiek piegriezta tik liela uzmanība kā vajadzētu, jo tā ir ļoti svarīga tiesību forma.
Rezumējot teikto var secināt, ka tiesību attīstību var vērtēt no tiesību formu evolūcijas aspekta, piemēram, sākotnējo rodoties paražu tiesībām, izveidojās tiesību nerakstītā forma, vēlāk veidojoties normatīvajiem aktiem, veidojās arī tiesību rakstiskā forma. Tāpat var uzskatāmi redzēt kā attīstās tiesību daudzveidība, ar laiku paplašinoties tās avotiem, pilnveidojoties tiesību izpratnei utt. Savukārt tiesību formu evolūcijā jāsecina, ka striktu, viennozīmīgu „līniju” nav iespējams novilkt – kur un kad radās noteikta tiesību forma, jo bieži vien viena tiesību forma ietver citu vai izriet no citas. Taču autore tos ir uzskaitījusi un pamatojusi to evolūciju šādā secībā: paražu tiesības, normatīvie akti, tiesu precedents, līgumi.

38. TIESISKĀ IEDARBĪBA, REGULĒŠANA, PAŠREGULĀCIJA, TIESISKĀS REGULĒŠANAS MEHĀNISMS: JĒDZIENI UN SAVSTARPĒJĀS ATTIECĪBAS
Lai atspoguļotu tiesiskās iedarbības, regulēšanas, pašregulācijas un tiesiskās regulēšanas mehānisma savstarpējās attiecības, vispirms noskaidrosim šo jēdzienu būtību.
Tiesiskā iedarbība aptver visas formas un virzienus, kādos tiesības ietekmē (iedarbojas) sabiedriskās attiecības, cilvēku apziņu un uzvedību. Tiesiskā iedarbība ir normatīvs, vispārobligāts regulators, kā audzinošs institūts.
Tiesiskā regulēšana – mērķtiecīga iedarbība uz cilvēka uzvedību un sabiedriskām attiecībām ar tiesisku līdzekļu palīdzību (tiesību normas, juridiskie fakti, tiesiskās attiecības, individuālie priekšraksti u.c. līdzekļi).
Tiesiskās regulēšanas mehānisms – tiesisko līdzekļu kopums, ar ko tiek regulētas sabiedriskās attiecības.
Tiesiskās regulēšanas mehānisma struktūra (tiesisko līdzekļu kopums):
1) objektīvie elementi – tiesību normas, tiesiskās attiecības, tiesību normu piemērošanas akti, tiesību un pienākumu realizācijas akti
2) subjektīvie elementi – likumība, tiesiskā apziņa, juridiskās kultūras līmenis sabiedrībā, juridiskās informācijas stāvoklis sabiedrībā.
Pašregulācija – sistēmas spējas patstāvīgi atgriezties iepriekšējā stāvoklī, atjaunot to vai bez tā, patstāvīgi izvēlēties un pāriet jaunā stāvoklī, kas ir nepieciešams sistēmas normālai funkcionēšanai.
Iepriekš minēto jēdzienu savstarpējās attiecības ir nenoliedzamas. Tiesiskās iedarbības jēdziena nozīmi šajās savstarpējajās attiecībās var rast profesora G.Dž.Bermana teiktajā – viņš nostājas pret tādu tiesību izpratni, kurās tās ir tikai „noteikumu korpuss”. Līdzās tam tiesībās viņš izdala tiesisko iedarbību vai tiesības darbībā, kurām ir noteicošā loma attiecībā uz „noteikumu korpusu”. Savukārt tiesiskā iedarbība ietver tiesiskas vērtības, jēdzienus un domāšanas veidu; cilvēkus, kuri nodarbojas ar tiesību jaunradi, tiesību pieņemšanu u.c. tiesiskām darbībām; tādus vadības veidus kā vēlēšanas, oficiālu amatpersonu iecelšana utt. Viņš saka, ka paražas un taisnīguma tiesības, kuras saprot kā prātu un sirdsapziņu, ir tiesības tādā pat mērā kā statūti un lēmumi, jo cilvēka radītais likums ir atvasināts no prāta un sirdsapziņas un ar tiem šo likumu ir jāpārbauda. Tiesiskās regulēšanas priekšmets ir šaurāks par tiesiskās iedarbības priekšmetu, kurā ietilpst ekonomiskās, sociālās, politiskās attiecības, kuras neregulē tiesības, bet tām ir tomēr ietekme. Tiesiskā regulēšana ir viena no tiesiskās iedarbības formām uz sociāliem sakariem. Pārējās tiesiskās iedarbības formas: informatīvi psiholoģiskais (tiesiskais stimuls un tiesiskais ierobežojums), audzinošais aspekts, sociālais aspekts. Tiesiskā regulēšana saistīta ar tiesību normu izpildīšanu, bet tiesiskā iedarbība ne vienmēr ar to ir saistīta. Sabiedrisko attiecību regulēšana notiek ar dažādu regulatoru palīdzību, piemēram, morāli, ieražām, rituāliem, tāpat arī ar tiesību normu palīdzību. Sociālās normas (pie kurām pieder arī tiesības) ir svarīgākais sociālās regulācijas (regulēšanas) līdzeklis. Vairumā gadījumu lielākā sociālo normu daļa radās kā sociālās pašregulācijas līdzekļi (pašregulāciju var uzskatīt par regulācijas ļoti svarīgu un perspektīvu veidu). Pašregulācija ir efektīvāka par regulāciju, jo regulācijas (regulēšanas) gadījumā uz tiesību subjektiem iedarbojas ar ārējiem regulatoriem (savā ziņā piespiešanas veidā), savukārt pašregulācijas gadījumā paši tiesību subjekti pakļaujas viņu iekšējām regulēšanas spējām, tādējādi viņi necenšas izvairīties, apejot ārējos regulatorus, bet gan brīvprātīgi ievēro tiesības un pienākumus.
Iepriekš minētais norāda uz tiesiskās iedarbības, regulēšanas un pašregulācijas savstarpējām attiecībām. Savukārt tiesiskās regulēšanas mehānisma loma šajās savstarpējās attiecībās izpaužas tajā, ka tā nosaka tiesisko līdzekļu kopumu, ar kuru veic regulēšanu (sabiedrisko attiecību).

39. PATIESĪBAS PRINCIPA BŪTĪBA UN LOMA JURIDISKĀ IZZIŅĀ TIESĪBU PIEMĒROŠANAS PROCESĀ
Pirms apskatīšu konkrēti patiesības principa lomu juridiskā izziņā piemērošanas procesā, ir svarīgi noskaidrot patiesības principa būtību, savukārt tā būtības noskaidrošanas nolūkā ir jāapskata tiesību pamats.
Jau pašos sākumos tiesības bija vērstas uz sabiedrisko attiecību pašregulāciju, bija nepieciešams kāds pamatelements, kas palīdzētu šīs pašregulācijas likumsakarības atspoguļot daudzmaz adekvāti tiesību normatīvajā daļā un nostiprināt un nodrošināt šīs likumsakarības tā, lai netraucēti tiktu realizētas indivīdu dabiskās tiesības. Tā tiesību struktūrā parādījās tāds elements kā patiesība, pateicoties kuram, tiesības kļuva par patiesā un nepatiesā mēru.
Ja tiesībās nebūtu šī elementa, tad arī nebūtu tik izteiktas orientācijas uz patieso. Tiesības ar patiesības elementu daudzmaz adekvāti atspoguļo kādas koncepcijas vai doktrīnas pamatideju. Šī ideja, noformējusies kā vispārīga prasība, pārvērtās par tiesīpu principu, t.i. patiesības principu.
Patiesība kā tāda ir tiesību pamatvērtība, līdz ar to arī patiesības principa loma ir būtiska visās tiesību sfērās, taču, lai atbildētu precīzi uz jautājumu, ir nepieciešams pievērsties patiesības principa būtībai un lomai, kas izpaužas tiesībpiemērošanas procesā.
Tā kā ar patiesības principu saprot objektīvās patiesības noskaidrošanu, tad bieži vien patiesības principu pielīdzina terminam „objektīvās izmeklēšanas princips”. Piemēram, Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtā daļa nosaka: ”Lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (objektīvās izmeklēšanas princips)”. Tādējādi APL noteiktā patiesības principa izpratne paredz tiesas pienākumu lietas ietvaros noskaidrot objektīvo patiesību un nodrošināt pierādījumu pietiekamību neatkarīgi no tā, vai procesa dalībnieki ir vai nav tiesu informējuši par visiem lietas pareizai izspriešanai būtiskiem faktiem un apstākļiem un ir vai nav sagādājuši pietiekami daudz pierādījumus.
Civiltiesībās patiesības princips nav viennozīmīgi izdalīts, taču arī civilprocesā ir jāievēro patiesības princips, noskaidrojot objektīvo patiesību.
Patiesības princips konkrētāk atspoguļojas krimināltiesībās. Kur ar to saprot faktisko apstākļu pilnīgu (objektīvu) noskaidrošanu, izzinot ar likumā paredzētajiem izziņas līdzekļiem visus lietas apstākļus, lai varētu noskaidrot pilnīgu patiesību (paskaidroju saviem vārdiem nevis citēju).
Lai izprastu patiesības principa lomu tiesībpiemērošanas procesā un konkrēti izziņas stadijās, ir nepieciešams vispārēji izprast tiesību realizācijas un tiesībpiemērošanas kā tiesību realizācijas formas būtību.
Tiesību realizācija – tiesību normu priekšrakstu īstenošana, iemiesošana dzīvē sabiedrisko attiecību subjektu (valsts institūciju, amatpersonu, sabiedrisko organizāciju un atsevišķu cilvēku) tiesiskās uzvedības ceļā.
Pie tādas tiesību realizācijas izpratnes ir jāņem vērā, ka mūsdienās tiesības visbiežāk kvalificē kā ne tikai normatīvu, bet arī – vērtību normatīvo sistēmu. Tas nozīmē, ka ir jārealizē ne tikai tiesību normas, bet arī daudzas vispārcilvēciskas vērtības (piemēram, taisnīgums, patiesība, vienlīdzība) uz kurām balstās un ietver tiesības.
Tiesību realizācijas formas (pēc subjektu darbības rakstura un aktivitātes):
1)tiesību ievērošana – subjekti atturas no likumu aizliegtās darbības, izpilde raksturojas pasīvā formā;
2)tiesību izpilde – tiesību subjekti pilda normā paredzētos pienākumus, aktīvā forma;
3)tiesību izmantošana – notiek galvenokārt pilnvarojošo normu realizācijas formā (subjekti pēc sava ieskata izmanto šajās normās paredzētās tiesības);
4)tiesību piemērošana – ir viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību priekšrakstu realizāciju dzīvē
Tā kā patiesības principa būtība ir jāapskata tiesībpiemērošanas kontekstā, tad vairāk par tiesību piemērošanas stadijām, kuras iedala:
1)lietas faktisko apstākļu izdibināšana
2)lietas juridisko pamatu izdibināšana
3)lēmuma pieņemšana lietā
Lietas faktisko apstākļu izdibināšanā, izziņā tiek pētīti tikai tās darbības un notikumi, kas ir juridiski nozīmīgi, t.i. paredzēti tiesību normās. Šim nolūkam tiek izmantoti likumā paredzētie līdzekļi.
Lietas juridiskā pamata noskaidrošana iesākas ar tiesību normas izvēli, kas dotā gadījumā ir jāpiemēro. Ir jāpārbauda vai izvēlētā norma ir spēkā tās darbības ziņā laikā, telpā un pēc personu loka. Un beidzot ir jāizdibina tiesību normas patiesais teksts un saturs.
Lēmuma pieņemšanā lietā notiek tiesību piemērošana tiešā nozīmē – iepriekšējām stadijām bija sagatavošanas raksturs. Lēmumā norma iegūst individuālo varas raksturu, tiek veidota galīga normas saikne ar faktu, kas ir jāatrisina. Pats lēmums ir juridisks fakts, kas kalpo par pamatu tiesisko attiecību rašanās.
Lietas faktisko apstākļu izdibināšanas stadijā personām, kuras veic šo izziņas darbu lietas apstākļi ir jāizdibina pilnīgi, vispusīgi un objektīvi, kā arī atbilstoši objektīvajai patiesībai jānoskaidro noziedzīgā nodarījuma esamība un to, kas vainīgs noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kā arī citus apstākļus, kuriem ir nozīme lietas pareizai izlemšanai.
Lietas izspriešanā tiesneši vadās arī no savas pārliecības, tādējādi spriedumā neizbēgami klātesošs ir zināms subjektivitātes faktors, taču no tā nevajadzētu nedz izvairīties, nedz arī to noliegt.
Kriminālprocesā ir noteikta ļoti detalizēta pierādījumu iegūšanas, pārbaudes un fiksācijas kārtība, kas nepieciešama, lai noskaidrotu lietas patiesos apstākļus un pieņemtu taisnīgu lēmumu. Kriminālprocesā daudz būtiskāk nekā civilprocesā ir noskaidrot objektīvo patiesību. Protams, tas nenozīmē, ka civilprocesā patiesība nav jānoskaidro, – patiesības princips tik un tā ir spēkā, lai gan civilprocesa likumā šis princips nav īpaši nostiprināts.
Pierādīšanas mērķis krimināllietā ir objektīvās patiesības noskaidrošana.
Tādējādi patiesības principa būtība tiesībpiemērošanas procesā izpaužas faktisko apstākļu pilnīgu noskaidrošanu, izzinot ar likumā paredzētajiem izziņas līdzekļiem visus lietas apstākļus, lai varētu noskaidrot pilnīgu patiesību nevis daļēju, tādējādi radot objektīvu patiesību par lietas faktiskajiem apstākļiem. Tāpat arī juridiskā pamata izdibināšanā, t.i. izvēlētos pareizo piemērojamo normas, kas atbilstu lietas faktiskajiem apstākļiem.
Patiesības principa loma juridiskā izziņā piemērošanas procesā ir izšķiroša, jo būtiski ietekmē lēmuma pieņemšanu lietā. Ja izziņas procesā netiks noskaidrota objektīvā patiesība un/vai netiks piemērota pareizā tiesību norma, tiks pieņemts kļūdains, nepatiess lēmums.

40. TIESISKĀ REGULĒŠANA, TIESĪBU JAUNRADE UN TIESĪBU PIEMĒROŠANA VIENOTĀ SISTĒMĀ
Ar tiesību palīdzību tiek kārtota un organizēta sabiedriskā dzīve, t.i. notiek tiesiskā regulēšana. Lai tiesības organizētu kādu sabiedriskās dzīves jautājumu, nepieciešams pieņemt jaunu normatīvo aktu, t.i. izstrādāt tiesību normu – šo procesu savukārt sauc par tiesību jaunradi. Tādējādi tiesību normas ir līdzeklis, ar kura palīdzību notiek regulēšana. Savukārt, lai īstenotu dzīvē jaunrades procesā radīto tiesību normu, ir nepieciešams tiesību piemērošanas process. Tādējādi atspoguļojas tas, ka tiesiskā regulēšana, tiesību jaunrade un tiesību piemērošana atrodas vienotā sistēmā. Turpmāk detalizētāk par šo vienoto sistēmu.
Tiesiskā regulēšana būtībā ir mērķtiecīga iedarbība uz cilvēka uzvedību un sabiedriskām attiecībām ar tiesisku (juridisku) līdzekļu palīdzību. Tā ir tiesību normu priekšrakstu īstenošana, iemiesošana dzīvē sabiedrisko attiecību subjektu tiesiskās uzvedības ceļā. Tiesiskā regulēšana ir specifiska tiesiska ietekme, ko tiesības veic kā normatīvs un vispārobligāts regulators. Tiesiskā regulēšana notiek ar veselas tiesisko līdzekļu sistēmas palīdzību (tiesiskās regulēšanas mehānismu). Šie tiesiskie līdzekļi ir tiesību normas, tiesiskās attiecības, tiesību normu piemērošanas akti, tiesību un pienākumu realizācijas akti (tie veido tiesiskās regulēšanas mehānisma objektīvo pusi). Savukārt subjektīvo tiesiskās regulēšanas mehānisma pusi veido likumība, tiesiskā apziņa, juridiskā kultūra.
Tiesiskās regulēšanas, tiesību jaunrades un tiesību piemērošanas vienotā sistēma uzskatāmi atspoguļojas tiesiskā regulēšanas procesa stadijās (stadiju iedalījums dažādu autoru skatījumā ir dažāds, atspoguļošu tikai vienu no tiem), kur sākotnēji tiek formulēts uzvedības noteikums, izdots normatīvais priekšraksts (norma). Šī tiesiskās regulēšanas stadija norāda uz tiesību jaunrades vietu tiesiskajā regulēšanā. Otrā stadija tiesiskās regulēšanas procesā ir subjektīvo tiesību un juridisko pienākumu rašanās. Trešā stadija – subjektīvo tiesību un juridisko pienākumu realizācija. Savukārt realizācija tiek īstenota četrās tiesību realizācijas formās: 1)tiesību īstenošanā jeb izmantošanā (tiesībās garantēto tiesību subjektu iespēju realizēšana), 2)tiesību izpildīšana (pienākumus uzliekošo normu realizācija, indivīdam uzlikto pienākumu izpildīšana); 3)tiesību ievērošana (aizliedzošo normu realizācija, atturēšanās no darbībām, kas ir aizliegtas ar likumu); 4)tiesību piemērošana (viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību priekšrakstu realizāciju dzīvē).
Tiesību jaunrade ir saistīta ar tiesiskās normas radīšanu, lai reglamentētu sabiedriskās attiecības. Tiesību jaunrade (šaurā nozīmē) ir pats tiesību normu veidošanās process; (plašā nozīmē) – process, kas iesākas ar tiesību normas ieceri, sagatavošanu un beidzas ar normas realizāciju. Tiesību jaunrades ceļā tiek radītas tiesību normas, ar kuru palīdzību nosaka uzvedības robežas iedzīvotājiem, dažādām organizācijām, amatpersonām, t.i., visiem subjektiem, kas kļūst par sabiedrībai nozīmīgo sabiedrisko attiecību dalībniekiem. Tādējādi tiesību normas palīdz nodrošināt tiesisko regulēšanu un ir viens no tiesiskās regulēšanas tiesisko līdzekļu veidiem.
Rezumējot iepriekš teikto, secinām, ka tiesiskā regulēšana, tiesību jaunrade un tiesību piemērošana atrodas vienotā sistēmā. Tiesību jaunrade un tiesību piemērošana iekļaujas tiesiskās regulēšanas procesā un uzskatāmi atspoguļojas jau pieminētajās tiesiskās regulēšanas procesa stadijās. Tiesību jaunrades ceļā tiek radīta tiesību norma, kas ir viens no tiesiskās regulēšanas līdzekļiem, savukārt tiesību piemērošana palīdz realizēt (līdzās ar citām tiesību realizācijas formām – īstenošanu, izpildīšanu, ievērošanu) radīto tiesību normu dzīvē, līdz ar to arī palīdzot nodrošināt sabiedrisko attiecību tiesisko regulēšanu.

41. TIESISKAIS NIHILISMS KĀ LIKUMĪBAS DEFORMĀCIJAS IZPAUSME, TĀ CĒLOŅI UN PĀRVARĒŠANAS CEĻI
Cilvēks dzīves laikā arvien vairāk iesaistās dažādās sabiedriskās attiecībās, tajā skaitā arī – tiesiskās; arvien vairāk uzzina par tiesībām kopumā un to dažādām parādībām, plašāk un dziļāk iepazīstas ar spēkā esošo likumdošanu utt.
Taču ne vienmēr indivīda apziņā izveidojas pozitīva attieksme pret tiesībām, tās parādībām. Bieži vien lielai daļai sabiedrības ir negatīva attieksme pret tiesībām, tādējādi ir novērojama tāda parādība kā tiesiskais nihilisms, kas pēc savas būtības ir negatīva attieksme pret tiesībām visumā un to dažādām parādībām.
Lai izprastu tiesiskā nihilisma kā likumības deformācijas izpausmi, ir jāizprot, kas ir likumība.
Diezgan ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka likumība ir likumu un tiem atbilstošu juridisko aktu stingra izpildīšana; to ir jādara visiem tiesību subjektiem.
Mūsdienās veidojās uzskats, ka likumība ir politiski tiesiska parādība, kas raksturo sabiedrības valsts tiesiskās organizācijas formas un sociālā taisnīguma realizācijas pilnveidošanas process spēkā esošās likumdošanas stingras ievērošanas un izpildīšanas ceļā.
Tiesiskais nihilisms kā tiesiskās apziņas deformācijas veids tiek skaidrots šādi: tiesību sociālās vērtības noliegums; likuma prasību apzināta ignorēšana – tā tiesiskās apziņas daļa, kas nodrošina kritisku attieksmi pret tiesību prasībām un to ievērošanu.
Tiesiskā nihilisma kā likumības deformācijas izpausme atspoguļojas tā izpausmes formās:
1)spēkā esošo likumu, citu tiesību normatīvo aktu tiešie ar nodomu pastrādātie pārkāpumi;
2)juridisko priekšrakstu masveidīga neievērošana un nepildīšana;
3)pretrunīgu un pat savstarpēji izslēdzošu tiesību aktu izdošana, kas it kā neitralizē cits citu;
4)likumības aizvietošana ar politisko, ideoloģisko vai praktisko mērķtiecīgumu;
5)pārstāvniecības un izpildvaras valsts institūciju nesaskaņotas darbības visos līmeņos;
6)cilvēka tiesību pārkāpumi – īpaši tiesību uz dzīvību, godu, pašcieņu, mājokli, mantu;
7)valsts suverenitātes un viengabalainības aizvietošana ar separātisma un šķirtības idejām
Tiesiskais nihilisms neapšaubāmi caurauž visu sabiedrību un arī valsts varu. Arvien biežāk mūsdienu sabiedrībā parādās negatīva attieksme pret tiesībām, norādot, ka tās nav likumīgas, taisnīgas utt. Tiesiskais nihilisms kā likumības deformācijas izpausme atspoguļojās, piemēram, šādās situācijās: lielākā daļa sabiedrības uzskata, ka ievērojot likumus nevar kļūt turīgs, savukārt tie, kas likumus neievēro, tos pārkāpj – „dzīvo zaļi”. Tādējādi sabiedrība izvairās no likumu ievērošanas vai cenšas tos apiet, jo uzskata, ka to ievērošana nodarīs drīzāk ļaunu nekā labu. Tāpat arī apziņa, ka var izdarīt tiesībpārkāpumu un par to neviens nesodīs utml. Vairums sabiedrības locekļu un ir pārliecināti, ka tiesneši bieži laiž ārā no cietumiem noziedzniekus, kuriem kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums.
Lielā mērā šāds tiesiskais nihilisms, kas parādās sabiedrībā, ir skaidrojams (par tā cēloņiem var uzskatīt) ar to, ka valsts amatpersonas neievēro likumus, korupcija valsts amatpersonu darbībā, „netaisnīgu” likuma normu pieņemšana, kas sabiedrībai šķiet netaisnīgas un to tiesību ierobežojošas. Tāpat tiesiskā nihilisma cēlonis ir sabiedrības neziņa par tiesībām, valsts institūciju darbību, atklātības trūkuma to darbībā, tādējādi ietekmējoties no apkārt valdošās attieksmes pret tiesībām utt. Tiesiskā nihilisma cēloņi jāmeklē arī ārpus valsts institūcijām – Latvijā milzīga un nepārvērtējama ir masu saziņas līdzekļu loma un žurnālistu profesionalitātes nozīme. Demokrātiskā iekārtā vārda brīvība iet roku rokā ar savu dvīņumāsu — atbildību un profesionālo ētiku. Nedaudz papētot statistiku, jebkurš var atklāt vistiešākās kopsakarības starp publikāciju biežumu presē un tiesu varas uzticības kritumu. Tiesu varas zemais reitings ir tiešs masu saziņas līdzekļu politikas rezultāts.
Manuprāt, tiesiskā nihilisma kā likumības deformācijas izpausmes pārvarēšanas ceļi ir atklātības un caurspīdīguma palielināšana valsts iestāžu darbībā, kontroles palielināšana pār to darbību, lai novērstu korupciju, nepieļaut soda neiestāšanos par tiesībpārkāpumiem, tāpat arī ņemt vērā sabiedrības vajadzības, radot jaunus likumus, godīguma, taisnīguma kā tiesību pamatvērtību nozīmes celšana praktiski īstenojot un ievērojot tās dzīvē.
.

42. TIESISKAS VALSTS IDEJAS MŪSDIENU TEORĒTISKĀ IZPRATNE UN PRAKSE LR-ā
„Tiesiskas valsts” kategoriju sāka lietot 19.gadsimtā Vācijā. Ar tām saistīja atziņas par valsts ierobežošanas nepieciešamību ar tiesību palīdzību, uzsverot, ka valsts nedrīkst iziet ārpus likuma rāmjiem un vērsties pret pilsoņu tiesībām. Lieli nopelni tiesiskas valsts idejas turpmākajā teorētiskajā izstrādē bija dabisko tiesību teorijas pārstāvjiem. Viņu skatījumā sociālo vērtību skalā tiesības ieņem zemāku vietu nekā patiesība, prāts, sirdsapziņa, godīgums, brīvība un taisnīgums. Tāpēc tiesības ir kaut kas tikai tad, kad tās ietver un pauž šīs vērtības, sekmē to realizāciju dzīvē. Tiesiskā valstī likumam jāatbilst šīm tiesībām – tām jāveido likuma saturs. Tiesībām ir jāierobežo valsts vara – tā ir viena no svarīgākajām tiesiskas valsts īpašībām. Tiesiskas valsts darbībai jābūt saistītai ar tiesisku mērķu īstenošanu uz tiesību pamata un ar tiesisku līdzekļu palīdzību. Vispirms tai ir jābalstās uz varas sadales, likuma virsvaldības, uzskatu plurālisma principiem, tiesu sistēmas lomas palielināšanu, atklātību utt. Tiesībām jākalpo sabiedrībai tās konkrēto locekļu personā, palīdzot realizēt viņu tiesības. Pirmajā vietā jābūt izvirzītam cilvēkam, viņa tiesību aizsardzībai nevis piespiedu regulēšanai, sodošai funkcijai, tādējādi izpaužas humānisma principa būtība.
Tiesiskas valsts (kuras ideju mūsdienu teorētiskā izpratne nedaudz skaidrota iepriekš) veidošanas uzdevums tiek izvirzīts arī Latvijas Republikā, tādējādi turpmāk tiks dota tiesiskas valsts ideju konkretizācija tiesiskas valsts pamatpazīmju uzskaitījumā un raksturota šo teorētisko ideju (par tiesisku valsti) realizācija praksē Latvijas Republikā.
Tiesiskas valsts idejas mūsdienu teorētiskā izpratne balstās uz šādām pazīmēm:
1.Konstitucionālā likuma virsvadība visās sabiedrības dzīves sfērās, tā obligāta izpilde.
2.Valsts atbildība pilsoņa priekšā un pilsoņa – valsts priekšā.
3.Visu sociālās saskarsmes subjektu brīvību, tiesību un interešu aizsargāšana un garantētība pret varas un tās pārstāvju jebkuru patvaļu.
4. Tiesiskās valsts pienākums – ne tikai garantēt cilvēka brīvību, goda, pašcieņas aizsardzību, bet arī veicināt pilsoņu konstitucionālo tiesību īstenošanu, stimulēt sociālo radošo darbību un iniciatīvu.
5. Tiesībām jābūt saistītām ar tikumību un īpaši – ar taisnīgumu. Tiesiskai valstij jāsekmē sabiedrības humanizācija, civilizēšana un demokratizācija.
6. Tiesiskas valsts attīstība ir saistīta ar sabiedriskās dzīves atbrīvošanu no valsts un tās institūciju pārliekas iejaukšanās to jautājumu risināšanā, kas pa spēkam sabiedriskām organizācijām, darba kolektīviem, pilsoņiem u.c. Tāpēc svarīga pašpārvaldes attīstība.
7. Valsts varas un pārvaldes pakāpeniska decentralizācija.
8. Pareiza varas pilnvaru sadale starp visiem svarīgākajiem politiskās sistēmas un valsts varas struktūras elementiem.
9. Sabiedrības līdzdalība likumdošanas institūciju veidošanā, balstoties uz vēlēšanu tiesībām, un kontrole pār tās gribas izpausmi likumos.
10. Likumu atbilstība tiesībām un valsts varas tiesiskā organizācija.
11. Iekšējās likumdošanas atbilstība starptautisko tiesību vispāratzītiem principiem un normām.
12. Tiesas statusa paaugstināšana, lai tā kļūtu par tiesiskā valstiskuma nodrošinājuma paraugu, modeli un līdzekli. Tiek uzskatīts, ka tiesu vara ir relatīvi patstāvīga, lai gan reālā patstāvība ir atkarīga no daudziem faktoriem.
13. Attīstītas pilsoniskās sabiedrības esamība. (ar ko saprot pilsoņu sabiedriskās pašorganizēšanās sistēmas esamību, kas rodas un funkcionē ārpus valsts varas institūtiem, kaut arī ne vienmēr no tiem neatkarīgi. Šī pazīme ir īpaši nozīmīgs priekšnoteikums tiesiskas valsts rašanās un pastāvēšanā).
Iepriekš minētās tiesiskas valsts idejas teorētiskā izpratne tiek veidota, realizēta arī LR, taču jāatzīmē, ka ne vienmēr un ne viss praksē īstenojās no šiem teorētiskajiem aspektiem. Praksē LR arī tiek realizēta konstitucionālā likuma – Satversmes – virsvadība. Satversme regulē tikai pašus svarīgākos jautājumus un sabiedrības attiecību aspektus. Jautājumus, ko nenoregulē Satversme, regulē citi likumi un noteikumi, kas nevar būt pretrunā ar Satversmi (tādējādi ir obligāta Satversmes normu izpilde). Latvijā ir izveidota speciāla institūcija (Satversmes tiesa), kas kontrolē citu normatīvo aktu atbilstību konstitūcijai.
LR tauta ievēl tās pārstāvjus parlamentā, kas ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu tautas (katra pilsoņa) priekšā. Savā ziņā šādu atbildību palīdz nodrošināt masu mediji, informējot sabiedrību par valsts varas pieņemtajiem normatīvajiem aktiem, izdarītiem dažādiem lēmumiem. Tāpat pilsoņi var prasīt atbildību no valsts, piemēram, iesniedzot sūdzības par valsts institūciju amatpersonu darbību utml. Tāpat arī pilsoņi ir atbildīgi valsts priekšā (tādējādi tiek paredzēti tādi atbildības veidi kā kriminālatbildība, civiltiesiskā atbildība, administratīvā atbildība, disciplināratbildība gadījumos, kad pilsonis pārkāpj noteiktos uzvedības standartus).
LR tiek nodrošinātas cilvēka tiesības, kuras viņš var aizsargāt pret valsts patvaļu, piemēram, vēršoties administratīvajā tiesā (un tiesa kā zināms ir neatkarīga un padota tikai likumam). Kaut gan šādu tiesību aizsardzība bieži vien ir grūti īstenojama praksē.
Kas attiecas uz sabiedrības humanizēšanu, tad jāatzīmē, ka LR tomēr joprojām nevis cilvēks, viņa vajadzību apmierināšana tiek izvirzīta priekšplānā, bet gan valsts varas subjektīva griba, radot normatīvos aktus, kuri ir atrauti no sabiedrības patiesajām vajadzībām utt. Taisnīguma, godīguma, cieņas u.c. vērtības teorētiski LR tiek ietvertas likumos, kas nosaka to realizācijas obligātumu, taču praksē atspoguļojās citāda aina – bieži vien tās tiek pārkāptas.
Kā pozitīvs aspekts jāmin dažādu sabiedrisko organizāciju, nevalstisko organizāciju, apvienību utt. veidošanās LR, kas palīdz īstenot tiesiskas valsts īpašību, ka valstij jācenšas mazāk iejaukties cilvēku attiecību jautājumu risināšanā. Tāpat nozīmīgi ir strīdu izskatīšanā iespējamā vienošanās, līdz ar ko strīdu izskatīšanā nav jāiejaucas valstij.
Tiesiskas valsts viens no aspektiem ir, ka valsts vadītājiem ir jāuztur saikne ar sabiedrības dažādiem sociālajiem slāņiem, patiesas rūpes par to vajadzībām un interesēm. Taču LR bieži vien valsts varas „patiesa” interese par sabiedrības vajadzībām parādās vēlēšanu periodā, bet tiklīdz varas posteņi ieņemti, sabiedrības vajadzības un solījumi tai tiek aizmirsti. LR ir decentralizēta vara, kuras īstenošana izpaužas tajā, ka LR ir pašvaldības kā vietējās pašpārvaldes institūcijas un parlaments kā augstākā pārstāvniecības institūcija.
LR tiek realizēts varas dalīšanas princips, vismaz tiesiski tas ir noregulēts, bet nevar teikt, ka praksē tā tiek konsekventi realizēta. LR ir: 1)likumdošanas vara, kas pieder tautai; 2)izpildvara, kas pakļauta likumdošanas varai; 3)tiesu vara, ko nozīmē izpildvara. Šie elementi cits citu līdzsvaro. Šādai sistēmai ir saistīta ar tautas suverenitātes ideju (Satversmē ir noteikts, ka LR suverēnā vara pieder Latvijas tautai).
Tāpat LR tiek nostiprināts tas, ka Latvijas likumdošanai jāatbilst Starptautiskajām normām (piemēram, tādai kā Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai). Līdz ar ko praksē, ja rodas kolīzijas starp nacionālo likumu normām un starptautiskajām normām – spēkā ir šīs starptautiskās normas. Tāpat jāatzīmē, ka LR pieder pie dažādām starptautiskām organizācijām, līdz ar ko tās likumdošanai ir jāatbilst starptautiskām tiesībām un to nostiprinātiem principiem (piemēram, iestājoties ES arvien notiek LR un ES direktīvu atbilstības saskaņošana).
Tāpat jāsaka, ka arvien attīstītāka kļūst LR pilsoniskā sabiedrība, kurā pastāv uzskatu plurālisms, iespēja piedalīties sabiedrības pārvaldīšanā utt. Protams, tā nebūt nav attīstības pilnīgumā, tai vēl daudz ir jāattīstās, jo pilsoniskas sabiedrības esamība ir viena no tiesiskas valsts svarīgākajām pazīmēm.

43. Valsts un tajā skaitā IeM piespiešanas iespēju robežas tiesību normu realizācijas nodrošināšanā.
Valsts ir viena no vislielākajām organizācijām. Piespiešanas iespējas valstij ir ļoti lielas, bet sabiedrība laika gaitā veidojās bailes, ka valsts, t. sk. Iekšlietu Ministrija var izmantot šīs iespējas reāli. Piemēram, Francijā pēc Buržuāziskās revolūcijas Iekšlietu ministrija izveidojās tik liela, ka policija jau sāka kontrolēt pat privāto dzīvi. Žozefs Pušē visu šo informāciju, ko ieguva, izmantoja spekulācijās biržā un ieguldīja Policijas attīstībā. Tā izveidoja Policijas tiesības, kas ierobežoja Policistu tiesības. Gestāpo – Vācijā bija politiska policija, kuras apmēri bija milzīgi.
Rodas nepieciešamība pēc demokrātiska satura likumdošanas, kas ierobežo šīs piespiešanas iespējas.
Satversmes 55.p. noteic, ka Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.. Ministrija ir attiecīgās valsts pārvaldes nozares augstākā iestāde, kas ir tieši pakļauta ministram, kurš vada tās darbību. Ministrijām pieder juridiskas personas tiesības, tās ir budžeta iestādes, kuru darbība tiek finansēta no valsts budžeta. Ministrs par savas ministrijas darbību ir politiski atbildīgs Saeimai. Latvijas ministrijas ir organizētas pēc t.s. reālās sistēmas, kur katras ministrijas pārziņā ietilpst noteikta valsts pārvaldes nozare visas valsts mērogā. Ministriju skaitu un to nosaukumus ietver Ministru kabineta iekārtas likumā, kuru pieņem un groza Saeima vai tauta. Savukārt ministrijas nolikumu kur norādītas tās funkcijas un galvenie uzdevumi, struktūra, tās pakļautībā un pārraudzībā esošās iestādes, pieņem Ministru kabinets.
Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas nolikumu Iekšlietu ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde iekšlietu nozarē, kas ietver noziedzības apkarošanas, sabiedriskās kārtības ugunsdrošības aizsardzības, personas tiesību un likumīgo interešu aizsardzības, valsts robežas drošības, ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas, civilās aizsardzības, iedzīvotāju uzskaites un dokumentēšanas, kā arī migrācijas apakšnozares. Ministrijas kompetencē ietilpst veikt funkciju izpildes, kā arī citas pārbaudes ministrijas padotībā esošajās valsts pārvaldes iestādēs.
Saskaņā ar nolikumu Ministrijas darbu vada ministrs, kura kompetencē ietilpst dot rīkojumus ministra un ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu pārvaldes amatpersonām un darbiniekiem un izdod tiem saistošus iekšējos normatīvos aktus, ciktāl ārējos normatīvajos akts nav noteikts citādi, kā arī uzrauga ministra vai ministrijas padotībā esošo valsts uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību, kurās ministrija ir valsts kapitāla daļu turētāja, kā arī amatpersonu darbību vai pilnvaro tam attiecīgu ministrijas amatpersonu. Tāpat ministrs var atcelt parlamentārā sekretāra, valsts sekretāra un citu ministrijas pārvaldes amatpersonu izdotos iekšējos normatīvos aktus, lēmumus un rīkojumus, izņemot administratīvos aktus., kā arī atcelt ministra un ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu pārvaldes amatpersonu izdotos iekšējos normatīvos aktus, lēmumus un rīkojumus, izņemot administratīvos aktus. Ministrs arī ir tiesīgs iecelt amatā un atbrīvot no amata ministrijas valsts sekretāru un ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu vadītājus.
Pamatojoties uz iepriekš minēto, manuprāt, Iekšlietu Ministrijai ir pietiekama kompetence, lai veiktu uzraudzību par tās padotībā esošo iestāžu darbību, tās atbilstību likumam, tiesību normu ievērošanu un pildīšanu utt.
Iekšlietu Ministrijas padotībā ir: drošības policija, valsts policija, valsts robežsardze, Latvijas Policijas akadēmija, Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža, Valsts robežsardzes koledža un citas iestādes, kuras minētas ministrijas nolikumā.
Tādējādi valsts (t.sk. IeM) piespiešanas iespējas tiesību normu realizācijas nodrošināšanā tiek ierobežotas ar attiecīgās likumdošanas pieņemšanu un sociālo kontroli (sabiedrības realizēta kontrole, piemēram, ziņošana par šo iestāžu prettiesiskajām darbībām).

44. Nacionālo un starpnacionālo tiesību savstarpējās attiecības, to īpatnības Latvijas tiesībās.+
Nacionālās tiesības – pirmkārt, tās ir konkrētas valsts iekšējās tiesības, kā arī šīs valsts tiesību īpatnības (mentalitāte, kas izpaužas šīs valsts tiesībās).katra valsts attīstības gaitā uzkrāja un saglabāja savas tiesiskās koncepcijas, tiesiskās kultūras tradīcijām, specifiskus juridiskus institūtus. Tos var pamanīt gan tiesību izstrādāšanas, gan tiesību piemērošanas, tā arī tiesību nodrošināšanas sfēras. Pēc Tihomirova domām, katrai tautai un valstij ir sava tiesību „vizītkarte”.
1. Katra nacionālo tiesību sistēma sastāv no atšķirīgiem tiesību avotiem, kuri atveido tiesību saeimas specifiku arī juridiski vēsturiskā atšķirība: piemēram, Eiropas valstīs konstitucionālās sistēmas pamats ir konstitūcijas un likuma vadība, Āfrikas valstīs – paražu tiesību normas, Lielbritānijā un dažās tās bijušajās kolonijās – tiesu precedents, Āzijas valstīs – reliģijas un morāles normas. Šādu atšķirību eksistence ir ļoti noturīga un to ir grūti pārvarēt pat mūsdienu valstu tiesiskajās attiecībās.
2. Ir arī strukturiāli normatīvas atšķirības, kad dažādība jau ir pat tiesību jēdzienu interpretācijā. Visai specifiskās nacionālās likumdošanas sistēmas, kurās bieži nesakrīt tiesību nozaru, apakšnozaru, institūtu klasifikācija, to savstarpējās attiecības.
3. Īpašu uzmanību prasa normatīvās valodas izpēte, kas ir raksturīga dažādām tiesību saimēm un dažādu valstu likumdošanai. Tiesību sistēmu ietekmē nacionālās valodas īpatnības, tās lingvistiskā struktūra. No tā – lakoniskums vai apraksts, tēlainība vai matemātiskā precizitāte, to vai normas ir pilnas vai sadrumstalotas atsevišķi.
4. Nav vienāda konstitūciju, likumu, kodeksu kompozīcija, tās struktūra, atsevišķo daļu viena tiesību akta – savstarpējās saistības. Nav vienādi tiesiskās regulēšanas metodes vienveidīgām sabiedrības attiecībām.
Tātad pastāv 4 nacionālo tiesību atšķirību veidi:
1. pastāvīgi – organiskās (tādas, kas atspoguļo nacionāli – vēsturiskās tradīcijas);
2. relatīvi noturīgās (pēc tiesību avotu atlases un savstarpējām attiecībām);
3. vēsturiski īslaicīgas, izsauktās ar pārejas perioda apstākļiem, ekonomiskās un sociālās attīstības līmeņa specifikas;
4. politiski situētās, rakstura valsts attīstības kursu ārvalstu un iekšzemes virzienos.
Starpnacionālās tiesības saprot kā tiesības, kas rodas sadarbības rezultātā starp nācijām vai valstīm, kas ir mūsdienu starptautisko tiesību subjekti. Starpnacionālo tiesību un nacionālo tiesību savstarpējās attiecībās notiek gan integrācijas, gan diferenciācijas procesi. Diferenciācijas procesi ir tādi procesi, kuru rezultātā tiesības tiecas uz autonomiju, kaut ko atšķirīgu. Savukārt integrācijas procesi, ir tādi procesi, kas tiescas uz apvienošanos. Pateicoties diferenciācijas procesiem valsts tiecas uz patstāvību, neatkarību no citām valstīm taču no otras puses, valstīm starptautiskajā telpā nākas kontaktēties, veidot attiecības, tādēļ ir nepieciešami integrācijas procesi, pateicoties kuriem veidojas starpnacionālās tiesības.
Starpnacionālās tiesību sistēmas (saimes) ir Romāņu ģermāņu (kontinentālā); Vispārējā (anglo amerikāņu), Ziemeļu, islāma un hinduisma, tālo austrumu tiesību saime.
„Tiesību saimes” kategorija kalpo tam, lai apzīmētu tiesību sistēmu grupu, kurām ir līdzīgas juridiskās pazīmes, kas dod iespēju runāt par šo sistēmu vienotību. Ir dažādi kritēriji, ar kuru palīdzību apvieno tiesību sistēmas saimēs. A.Saidovs saka: „Ar tiesību saimi saprot daudzmaz plašu nacionālo tiesību sistēmu kopumu, kuras vieno veidošanas kopējā vēsture, struktūras, avotu, vadošo tiesību nozaru un institūtu, tiesībpiemērošanas, juridiskās zinātnes kategoriālā aparāta līdzības.”
Starpnacionālās tiesības veidojās:
1. ar integrāciju, piemēram, Romiešu -ģermāņu tiesību recepcija.
2. kolonizācijas rezultātā, iegūstot jaunas teritorijas – kolonijas (metropoles-Francija, Anglija). Sāka runāt, ka šī starpnacionālā tiesību sistēma pārvēršas par Pasaules tiesību sistēmu. Šādā veidā izplatījās arī sociālistiskā tiesību sistēma (Kuba, Ziemeļkoreja).
Latvijai būtībā nav savas nacionālās tiesības, kas būtu radušās no tautas kultūras vai mentalitātes īpatnībām, jo Latviju ir iekarojuši gan vācieši, gan krievi, kuri nāca ar savām tiesībām. Visvairāk Latvijas tiesībās sastopami Padomju elementi un kontinentālo tiesību sistēmas elementi. Saskaņā ar socioloģisko tiesību sistēmu, pie kuras agrāk piederēja arī Latvija, galvenais un principā arī vienīgais tiesību avots, kas tika piemērots, bija likumi. Pēc PSRS sairuma Latvijas piederība pie šīs sistēmas izsauca sociālistiskās tiesiskās apziņas elementu saglabāšanos – tā izveidojot pretrunīgi jauktu nacionālo tiesību sistēmu. Tiesību sistēmas reforma notiek atbilstoši romāņu-ģermāņu tiesību saimes principiem, kur par tiesību avotiem tiek atzīti, gan likumi, gan paražas, gan vispārējie tiesību principi, gan arī tiesu prakse un tiesību doktrīna, kurus tagad aizvien vairāk sāk izmantot savu spriedumu pamatojumā arī tiesa.

45. Juridiskā doktrīna kā tiesību avots, tās loma Latvijas tiesiskajā dzīvē.+
Doktrīna tiesībās ir tiesību teorija, koncepcija, ideja vai pat to autoru viedoklis, kuri nodarbojas ar juridisko problēmu risināšanu. Pastāv tiesību doktrīnu klasifikācijas, kurās izmanto dažādus kritērijus.
Pēc tiesību nopamatojuma, tiesību doktrīnas iedala ideālistiskajās un reālistiskajās. Savukārt ideālistiskās doktrīnas izdala reliģisko un laicīgo ideālismu. Pie reālistiskajām tiesību doktrīnām pieskaita vēsturisko, socioloģiskā reālisma, valsts un juridiskā pozitīvisma, normatīvisko koncepciju un marksisma tiesību teoriju.
No tiesību uzdevumu viedokļa tiesību doktrīnas iedala individuālistiskās (vai subjektīvistiskās) un etātiskās (vai objektīviskās) doktrīnās.
Ilgu laiku tiesību doktrīna bija kā viens no svarīgākajiem tiesību avotiem romāņu-ģermāņu tiesību saimē. Laika posmā no 13. līdz 19. gs. tieši universitātēs tika izstrādāti tiesību pamatprincipi.
Tikai relatīvi nesen līdz ar kodifikācijas ēras sākumu doktrīnas kā tiesību tiešas veidotājas loma tika nomainīta ar likumu. Nebūtu pareizi izdarīt vienkāršotu secinājumu, ka doktrīna vairs nav tiesību avots un, ka visas tiesības izriet tikai no publiskās varas. Šāds uzskats runā pretī visām romāņu-ģermāņu tiesību tradīcijām un diez vai būtu paturams. Arvien vairāk un vairāk tiek atzīta interpretācijas prioritātes patstāvība, neuzskatot to tikai kā paņēmienu atklāt likuma teksta vai likumdevēja gribas gramatisko vai loģisko jēgu. Doktrīna mūsdienās tāpat kā pagātnē ir joprojām ievērojams un dzīvības pilns spēks tiesību tālākattīstībā. Tieši doktrīna izstrādā tiesību jēdzienus un vārdnīcas, kuras lieto gan likumdevēji, gan likumu piemērotāji. Ievērojama ir doktrīnas loma metožu noteikšanā, ar kurām tiek izzinātas tiesības un interpretēti likumi.
Turklāt, piemēram, pašu tiesību principu piemērošana prasa augstu zināšanu un prasmju līmeni, jo bieži vien savu saturu šie principi iegūst juridiskajā zinātnē. Pozitīvi vērtējamas ir atsauces uz tiesību zinātnieku darbiem tiesu spriedumos, jo tādejādi prakse gūst nesaraujamu sasaisti ar teoriju, resp., tiek nodrošināta abu šo filozofiski it kā pretējo domāšanas veidu tuvināšanās.
Dabisko tiesību doktrīnai joprojām ir liela nozīme tiesībās. Mūsdienās dabisko tiesību doktrīnu definē kā politiskās un tiesiskās domas virzienu, kam pamatā ir dabisko tiesību ideja. Par dabisko tiesību vispāratzītiem avotiem jāuzskata daba, cilvēka sirdsapziņa, tainība u.c., kas pretendē uz tik aptverošu parādību, ka to nevar ierobežot ne valsts teritorija, ne ierobežotā laikā spēkā esošie likumi un citi normatīvie akti.
Dabisko tiesību doktrīnas loma mūsdienu sabiedrībā ir krietni augusi. Tā papildina pazīstamās tiesības un veido specifisku tiesību sistēmu, kura abu tiesību principi ir vienlīdz svarīgi. Dabiskās tiesības ir pārveidotas un pielāgotas mūsdienu politiskajām, ekonomiskajām, sociālajām un likumdošanas prasībām.Runājot par Latviju, noteikti jāpiemin 1991. gada 10. decembrī Latvijas Republikas Augstākās Padomes pieņemtais likums „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, kas balstīts uz LR Satversmi un kurā ievērotas starptautisko normatīvo aktu, to vidū Eiropas drošības un sabiedrības apspriedes dalībvalstu pārstāvju Vines tikšanās Nobeiguma dokumenta nostādnes. Likumā pasludināts, ka cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības ir Latvijas valsts augstākā pamatvērtība un ka valsts pienākums ir to aizsargāt. Šis likumdošanas akts iezīmē totalitārisma ēnu pārvarēšanu, nostiprina personas tiesisko stāvokli, palielina īpašuma un uzņēmējdarbības sabiedrisko atzīšanu.
Morālo principu nostiprināšana jurisprudencē dabiskām tiesībām ir arī ļoti nozīmīga vieta. Līdz ar dabisko tiesību principu iestrādāšanu pozitīvās tiesībās, paralēli tiek stabilizēti arī morāles principi un juridiskā kultūra. Dabiskās tiesības, tāpat kā morāle, aicina un virza cilvēku uz cieņas un pienākumu izpratni, mīlestību un labvēlību.
Anglosakšu tiesībās tiesām jo īpaši bija raksturīgs pamatot savus lēmumus ar norādēm uz Anglijas zinātnieku darbiem. Arī Latvijas tiesām nav svešas tiesību zinātnes atziņas. Satversmes tiesa regulāri atsaucas gan uz ārvalstu, gan uz vietējo tiesībzinātnieku darbiem un pakāpeniski arī vispārējo jurisdikciju tiesu spriedumos pamanāmas norādes uz tiesību doktrīnām.
Ja doktrīnas loma attiecībā uz likumdevējiem ir netieša, tad likumu piemērošanā tās loma parādās tiesību avotu kvalitātē.
Sabiedrībā tiek izvirzīta tēze par doktrīnas kā tiesību avota subjektīvismu un daudzveidību. Grūti esot klasificēt, kas ir un kas nav doktrīna. Doktrīna zināmos gadījumos var būt arī kā pirmavots, piemēram, kādas materiālās normas piemērošanai nav noteikta nekāda kārtība vai noteikta izteikti nepilnīgi. Kāpēc gan tiesnesis, lai pastiprinātu savu domu, neatsauktos uz kādu atzītu autoru? Ja tiesnesis neatsauksies, bet rīkosies, kā autors rakstījis, vai tad tas nebūs pārkāpums? Doktrīna var pastāvēt pretēji viedoklī, un izšķiršanās par labu kādai no tās atziņām sakņojas tikai pašas atziņas pamatotībā.

46. Likumības būtība un nepieciešamība sabiedrības dzīvē. Likumības nodrošināšanas garantijas un metodes Latvijas Republikā.+
Diezgan ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka likumība ir likumu un ar tiem atbilstošu juridisko aktu stingra izpildīšana; to ir jādara visiem tiesību subjektiem.
Mūsdienās veidojas uzskats, ka likumība ir politiski tiesiska parādība, kas raksturo sabiedrības valsts tiesiskās organizācijas formas un sociālā taisnīguma realizācijas pilnveidošanas process spēkā esošās likumdošanas stingras ievērošanas un izpildīšanas ceļā. Tātad ir šī prasība – ievērot likumību, likumu un likumpamatoto aktu jaunradē.
Likumības nodrošināšana – tādu apstākļu radīšana, lai panāktu likumu un normatīvo aktu ievērošanu.
Profesors N. Vitruks nonāk pie secinājuma, ka „likumība ir tiesību reālās darbības sistēma”. Tas nozīmē sekojošo:
1. sabiedrībā un valstī ir jābūt tiesiskai likumdošanai – tas nozīmē, ka spēkā esošiem likumiem ir adekvāti jāizsaka ideālās tiesības, tiesību principi, vispārcilvēciskās vērtības, demokrātiskas sabiedrības un tiesiskas valsts tiesiskie ideāli. No valsts praktiskās darbības viedokļa likumība bez visa pārējā nozīmē konstitūcijas un citu likumu atbilstību starptautisko tiesību principiem un normām, starptautiskiem standartiem, neatsavināmām un neatņemamām cilvēka tiesībām. Tā kā konstitūcija un citi likumi tiesību normatīvo aktu hierarhiskajā sistēmā ieņem augstāko vietu, tad saskaņotība tiek attiecināta uz visiem likumpamatotiem aktiem.
2. konstitūcijas un likumu pilnīgu īstenošanu dažādās formās valsts varas orgānu, vietējo pašvaldību orgānu un sabiedrisko apvienību amatpersonu darbībā. Runa ir gan par tām organizācijām, kurām ir jānodrošina pilsoņu un citu personu tiesību un brīvību izmantošana, gan tām, kurām pēc likuma ir jāaizsargā minētās tiesības un brīvības, kad tās tiek pārkāptas vai konfliktu gadījumos pilsoņu un amatpersonu starpā.
konstitūcijas un citu likumu efektīvu aizsardzību. Šī juridiskās aizsardzības sistēma ietver kā valsts kontroli un uzraudzību par likumu darbību, tā arī pilsoņu un citu personu likumīgo interešu un tiesību individuālās aizsardzības sistēmu.
Tātad šie trīs elementi ir likumības saturs, kas raksturo tās būtību.
Parasti pievērš uzmanību sekojošiem likumības principiem: likumības vienības princips; pilsoņu pamata tiesību un brīvību garantētības; soda neatvairāmības princips par tiesībpārkāpumu; likumības un lietderības pretstādīšanas nepieļaujamības princips; likumības un kultūras vienības princips, u.c.
Likumības juridiskās garantijas:
1. tiesību normu pilnība un efektivitāte, kura tiek panākta pateicoties tam, ka normas samērā adekvāti atspoguļo sabiedrības attīstības tendences un likumsakarības;
2. efektīva kontrole par šo normu realizāciju, kompetentu valsts institūciju kvalitatīvs darbs likumības nodrošināšanas jomā;
3. iedzīvotāju attīstītā tiesiskā apziņa un kultūra;
4. juridiskās atbildības un aizsardzības pasākumu efektivitāte, kas dod iespēju atjaunot zaudētās tiesības un attiecīgi iedarboties uz tiem, kuri nepilda pienākumus.
5. juridiskās darbības pilnveidošana un augstais līmenis visdažādākās tās formās un veidos.
Bez juridiskajām garantijām likumībai ir vajadzīgas arī ekonomiskās, politiski ideoloģiskās tikumiskās u.c.
Likumības nodrošināšana var izpausties kā:
1. likumības pārkāpuma profilakse;
2. noteiktas garantijas, kuras iedalās:
• vispārējās garantijas – ekonomiskās, politiskās, kultūras;
• speciālās – tiesiskās (likumdošanas pilnveidošana; likumības pārkāpuma atklāšana; aizsardzības pasākumi; atbildības pasākumi; uzraudzības un kontroles pasākumi par likumības stāvokli).
Satversmes tiesas kompetencē ietilpst likumības pārbaude. Satversmes tiesa var atzīt par spēkā neesošu pastāvošu rakstītu normu kā neatbilstošu kādai citai rakstītai normai, kas var ietvert noteiktus publiskās varas īstenošanas principus.
LR likumības nodrošināšanā piedalās arī IeM, kas izpaužas tās uzdevumos un funkcijās. IeM piemēram veic tādu funkciju kā nodrošina likumu un citu normatīvo aktu, kā arī Latvijai saistošu starptautisko līgumu izpildi, koordinē tās pakļautībā, pārraudzībā esošo iestāžu darbību un to sadarbību ar citām institūcijām. Palīdz noziedzības apkarošanā (cīnās pret noziedzību), nodrošina sabiedrisko kārtību un drošību, personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzību.
Likumības un varas dalīšanas princips ir jebkuras tiesiskas valsts eksistences pamats, kā to ir konstatējusi Satversmes tiesa. Likums ir robežlīnija starp valsts varu un tautas brīvību. Kamēr likuma ietvaros abi elementi darbojas savā jomā, tikmēr tie viens otram nodrošina atbalstu un drošību. Ja valsts vara apspiež tautas brīvību, tā pārvēršas tirānijā, ja tautas brīvības centieni sagrauj valsts varas konstitucionālo sistēmu, tad tā attīstās par bezlikumību. Savukārt, šādam likumam ir jābūt atbilstošam arī vispāratzītiem tiesību principiem. Līdz ar to demokrātiskā tiesiskā valstī saistošs ir tikai tiesisks likums.
Likumības nodrošināšanas metodes var izdalīt pēc likumības nodrošināšanas līmeņiem:
1)tiesību jaunrades līmenī – noregulējot to, kādiem ir jābūt likumiem, kurus obligāti ir jāievēro. Atbilstošiem moderno tiesību prasībām. Tādējādi tiek piemērotas juridiskās tehnikas metodes – paņēmienu un līdzekļu kopums, efektīvas tiesību jaunrades nodrošināšanā. Tātad tiek pielietoti juridiskās tehnikas līdzekļi un paņēmieni. Kā tādus var minēt: līdzekļi (1)likumdevēja gribas izpausmes līdzekļi: normatīvā konstruēšana, sistēmiskā konstruēšana, nozaru tipizācija; 2)dokumenta teksta vārdiski dokumentālā izklāsta līdzekļi – rekvizīti, juridiskā terminoloģija, strukturālā konstruēšana, tiesību akta stils); paņēmieni – (1)pēc konkrēto rādītāju apkopojuma pakāpes – abstraktais, kazuistiskais; 2)pēc tiesību normas elementu izklāsta veida – tiešais paņēmiens, norādes un blanketa paņēmieni); jurid.tipizācijas paņēmieni – definīcija, klasifikācija, juridiskā konstrukcija, prezumpcijas un fikcijas.
2)konsekventas likuma realizācijas līmenī. Šajā gadījumā tiek piemērotas tiesiskās regulēšanas metodes, ar kurām iedarbojas uz sabiedriskām attiecībām. Šīs metodes nosaka, kā ir jānotiek šai regulācijai. Pie tām pieskaita: 1)imperatīvo metodi – ar tiesību normām noregulētas varas iedarbības veids uz sabiedrisko attiecību dalībniekiem (tā prasa vienu attiecību dalībnieku pakļaušanos citiem), 2)dispozitīvā – dalībnieki ir vienlīdzīgās pozīcijās, tās pašas izlemj par jaut. atrisināšanu. 3)dažkārt atļaujas, aizliegumus un pienākumus kā metodes. 4)subordinācijas un varas pavēles metodes. 5)veicināšanas (stimulēšanas). 6)rekomendācijas; 7)pārliecināšanas un piespiešanas metodes u.c. metodes.

47.Tiesības kā nepieciešamais indivīda un sabiedrības darbības koordinācijas un pretrunu pārvarēšanas līdzeklis.+
Tiesības ir sociālo normu sistēma, kura ir visiem obligāta un to aizsargā valsts.
Tiesības ir sociālās regulēšanas sistēma (bet tādas ir arī, piemēram, morāles normas). Tiesību ciešie sakari ar valsti tās atšķir no citām sociālās regulēšanas sistēmām. Ar tiesību palīdzību tiek regulēta cilvēku un viņu apvienību uzvedība, nostiprinātas noteiktas attiecības. Daži uzskata, ka tiesības ir līdzeklis, ar kā palīdzību tiek ietekmēta indivīdu un sabiedrības pašregulatīvā attīstība. Tiesības ir sabiedrības optimālās organizācijas paraugs. Tiesības kalpo privātpersonu un sabiedrības interešu samierināšanai (tātad ir pretrunu pārvarēšanas līdzeklis).
Sākumā sabiedrība bija viengabalains iekšēji diferencēts veidojums. Šo vienību nenoteica pirmatnējās kopienas pašregulācija uz apzinātas darbības pamata. Un tomēr tā bija pašregulējoša sabiedrība.
Cilvēka dzimšana ir dzīves iespējamības realizācija. Faktiski subjektīvās tiesības arī rodas kā vajadzību, interešu un to subjektīvo pārdzīvojumu formu – vēlējumu, un galu galā visas cilvēka dzīves iespējamības īstenošana. Bet subjektīvās tiesības cilvēks var realizēt un līdz ar to apmierināt savas vajadzības un vēlēšanās tikai ar praktiskās darbības starpniecību. Tā gribot negribot cilvēki nokļūst nepārvaramas pretrunas lokā. Šīs pretrunas vienu pusi sastāda viņu subjektīvās tiesības, kas intuitīvi tiek apzinātas kā „brīvība kaut ko darīt”. Pretrunas otru pusi veido nepieciešamība saskaņot savu rīcību, uzvedību ar citu cilvēku darbību un līdz ar to ierobežot savu brīvību, veidot to pēc taisnīguma (zināmā tās izpratnē). Vēsturiski sabiedrība atrisināja šo pretrunu, pirmkārt, savienojot vienkopus subjektīvās tiesības un pienākumus. Tā rezultāta radās viens no svarīgākajiem tiesību principiem: nav tiesību bez pienākumiem.
Vēlāk pakāpeniski attīstījās individuālā apziņa, veidojās valsts. Līdz ar to radās pretrunas starp cilvēku un sabiedrību, valsti, kā arī sabiedrību ap valsti, ko pastiprina veidojošās sabiedrības specializētās sfērās.
Līdzās strukturālās diferenciācijas pieaugumam rodas integrācija. Kopš tā laika starp dažādām sfērām un ar tām saistītām struktūrām veidojas sarežģītas attiecības.
Tai laikā aizsākās sabiedrisko pretrunu pārvarēšanas līdzekļu meklējumi. Vērtīgākais starp atradumiem – paražas un tradīcijas, morāle, sociālās grupas un reliģiskās sektas kā pilsoniskās sabiedrības pirmtēls, reliģija kā cilvēka psiholoģiskās aizsardzības, sabiedrisko attiecību tikumiskās regulācijas līdzeklis un vienlīdzības idejas realizācijas veids. Jāpiemin arī tirgus kā vienlīdzības realizācijas veids ekonomikas sfērā.
Saprotams, ka iespējas sabiedrības harmonizēšanai pieaug tad , kad vienlaicīgi tiek izmantoti arī citi līdzekļi un vērtības, kura gala rezultātā kalpo tam pašam mērķim. Vispirms runa ir par vienlīdzību, kuras ideja caurstrāvo, piemēram, Solona likumus un Napoleona kodeksu, jo bez tās – attiecībā pret pamattiesībām – nav iespējama pati pilsoniskā sabiedrība. Tāpat arī bez vienlīdzības – attiecībā pret līgumu – nav iespējams tirgus kā sabiedrisko attiecību regulētājs utt.
Tādejādi gan pilsoniskā sabiedrība, gan tirgus balstās uz pilsoņu vienlīdzību viņu attieksmē ne tikai pret tiesībām, bet arī pienākumiem.
Lai cilvēki brīvprātīgi pildītu attiecīgus pienākumus, vajadzīgs noteikts viņu briedums un samērā augsta pilsoniskuma pakāpe.
Tiesību zinātnē ir izveidojies un pastāv viedoklis, ka tiesības ir labā un ļaunā mērs. Cilvēka prāts tiecas, ja ne pēc labā uzvaras, tad vismaz pēc tā līdzsvara ar ļauno, pēc taisnīguma izpratnes un tā realizācijas, tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt tiesību orientāciju būt par labā un ļaunā mēru, un, kas ne mazāk svarīgi, realizēt šo orientāciju līdz tiesību principiem, normai.
Tiesību mērķis un uzdevums ir veidot cilvēku rīcību un sabiedriskās attiecības, kas būtu taisnīgas, pamatotas uz cilvēkam no dabas piemītošām vai Dieva dotām tiesībām uz brīvību, dzīvību, drošību un laimi.

48. Tiesību recepcijas būtība un problēmas Latvijas Republikā.+
Recepcija tiesību vēsturē ir process, kura gaitā un rezultātā kāda valsts iekšējā tiesību sistēmā pārņem citas valsts iekšējās tiesību sistēmas principus, institūtus u.c. Tādā nozīmē runā par romiešu tiesību recepciju daudzu Eiropas valstu tiesībās. Starptautiskās tiesībās šo kategoriju bieži lieto, lai apzīmētu starptautiski tiesisko aktu formulējumu precīzu atveidošanu valsts iekšējo tiesību aktos. Dažreiz ar recepciju saprot to, ka valsts ar savas nacionālās likumdošanas palīdzību nodrošina savu starptautisko saistību izpildi.
Problēmas rodas, kad rodas objektīva nepieciešamība savienot iepriekš izveidotu zināšanu sistēmu ar jaunu.
Pēc neatkarības atjaunošanas izveidojās apstākļi, kas radīja pretrunas un nesaskaņotību tiesību sistēmā un tās normu lietošanā:
1. Latvijas tiesību sistēma sastāv no tiesību aktiem un normām, kas pieņemti trijos atšķirīgos vēstures posmos: pirmskara Latvijā(sevišķi 1937. gada Civillikums), padomju okupācijas periodā un laikā pēc neatkarības atjaunošanas. Šie tiesību akti uzrakstīti valodā ar atšķirīgām semantiskām īpatnībām un daudzu juridisko parādību jēdzienisko savdabību;
2. arvien plašāk ieviešas ANO un Eiropas Savienības normatīvie tiesību dokumenti, kas veidoti uz citas teorētiskas un tekstuālas bāzes.
Turklāt, veco likumu atcelšana un jauno pieņemšana ne vienmēr norit balansēti. Atcelto normu vietā bieži paliek robi, rodas pretrunas starp jaunajām un vecajām normām.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā, kā zināms, pastāvēja tā sauktā jauktā tiesību sistēma, kurā blakus Rietumeiropas tiesību bloka elementiem ir vēl ne mazums sociālistisko tiesību elementu. Viens no tiem bija tiesu precedentu un tiesu prakses ietekmes un nozīmes noliegšana uz turpmāko tiesas spriešanu, kas nu jau pakāpeniski sāk mīkstināties. Vairāk nekā piecdesmit gadu visām juristu paaudzēm, sākot ar pirmajām no krievu valodas tulkotām juridiskām grāmatām, tika mācīts, ka tiesu precedentam nav normatīva spēka un ka to nevar izmantot citu nolēmumu veidošanā. Un līdz ar to postsociālistiskās valsts tiesību politikai atbilstoša doktrīna neparedzēja precedentu un tiesu prakses tiešu izmantošanu tiesu spriešanā.
Padomju tiesību sistēma pārņēma cariskās Krievijas tiesību sistēmas – kas piederēja pie kontinentālās tiesību sistēmas- organizatoriski tehnisko formu un ienesa jaunu saturu. Līdz ar to arī Latvijā šī forma ir zināma, bet pēc neatkarības atjaunošanas radās nepieciešamība mainīt saturu. Tika legalizēt privātais īpašums, kas radīja jaunas tiesiskas attiecības. Un tas ļoti ietekmēja sabiedrību.
Problēma pastāv arī cilvēku apziņā. Tiesiskā apziņa ir vienīgā tiesību forma, kurai ir tiešā regulējuma spēks. Un diemžēl lielākās sabiedrības daļas tiesiskā apziņa ir veidojusies Padomu tiesību sistēmā.
Turklāt veidojas nepareiza prakse – pārņemt citu valstu likumus, jo šīs Rietumeiropas valstis ir daudz attīstītākas, tām ir cita mentalitāte. Tāpēc ir nepieciešams saskaņot likumus ar demokrātisku valstu principiem, turklāt ļoti būtiski ir saskaņot principus ar tiesību jaunradi.

49. Romāņu ģermāņu un Ziemeļeiropas tiesību sistēmu salīdzinošs raksturojums.
Salīdzinot šīs sitēmas no vēsturiskās izcelsmes aspekta. Romāņu ģermāņu tiesību sistēma vēsturiski izveidojās uz Romiešu, kanonisko un vietējo paražu tiesību pamata. Romāņu ģermāņu saimes veidošanās sākums bija saistīts ar romiešu tiesību studijām itāļu, franču un vācu universitātēs, kurās uz Justiniāna likumu krājuma pamata 12-15. gs izveidoja daudzām Eiropas valstīm kopēju juridisko zinātni. Šim nolūkam vispirms kalpoja t.s. romiešu tiesību (sk.) recepcija. Romiešu tiesību recepcija un samērā attīstīto kanonisko tiesību ietekme noveda pie tā, ka jau viduslaikos Eiropas valstu tiesību sistēmas – to juridiskā doktrīna, tehnika – kļuva līdzīgas. Bija vēl viens nopietns faktors, kas arī krasi ietekmēja sī laika tiesības. Tās bija buržuāziskās revolūcijas, kas izmanīja tiesību, sociālo darbu, atcēla vairums viduslaiku tiesību institūtus, pārvērta likumu pa romāņu-ģermāņu tiesību svarīgāko avotu. Likumu sāka uzskatīt par vienotā nacionālās tiesību sistēmas veidošanas vispiemērotāko instrumentu. Romāņu – ģermāņu kā viengabalainas parādības veidošanu noslēdza to kodifikācija.
Ziemeļeiropas tiesību sistēma vēsturiski izveidojās Ziemeļeiropā; Dānijā, Somijā, Islandē, Norvēģijā un Zviedrijā. Bet tajās izdala divas grupas: Dānijas, Norvēģijas un Islandes tiesība; Zviedrijas un Somijas tiesības. Pēc daudzu zinātnieku domām vēsturiski šo grupu veidošanā lielākā nozīme bija trim likumdošanas aktiem: „Kristiāna piektā Dāņu likumu krājumam”(1683), „Kristiāna piektā Norvēģu likumu krājumam”(1687) un „Ziedrijas valsts likumu krājumam” (1734). Skandināvijas tiesību saimes viengabalainību nodrošina sadarbība tiesību unifikācijā un harmonizācijā. Savukārt šo sadarbību atvieglo tas, ka šo ziemeļvalstu starpā vienmēr pastāvēja stiprie politiskie, ekonomiskie un kultūras sakari, ka to valodas ir ļoti līdzīgas, to ģeogrāfiskais stāvoklis, ekonomiskās attīstības līmenis apmēram vienāds utt. Ziemeļvalstu juridiskā sadarbība sākās 1872.g., kad Skandināvijas juristi sanāca kongresā ar mērķi sekmēt turpmākai Skandināvijas tiesību unifikācijai Unifikācijas process, kas ilgst ziemeļvalstīs ja vairāk nekā 100 gadus, veicināja abu iepriekš minēto tiesību grupu tuvināšanos tik tālu, ka izveidojās vienotā tiesību saime. Tas nenozīmē, ka līdz ar to izzuda šo ziemeļvalstu nacionālo tiesību īpatnības.
Un tomēr šajā tiesību saimē saskatāmas īpašības, kas ir raksturīgas gan romiešu-ģermāņu, gan anglo-amerikāņu tiesību saimēm. Galvenā Skandināvijas tiesību kopējā īpašība ar Romāņu ģermāņu tiesībām ir tiesiskās regulēšanas avotu līdzība.
Salīdzinot tiesību avotus. Romāņu ģermāņu tiesību sistēmā svarīgākie avoti ir likums. Saskaņā ar romāņu-ģermāņu tiesību doktrīnu, likumus sadala pamatlikumos (konstitucionālajos) un parastajos. Visās sistēmas valstīs ir nostiprināts pamatlikumu prioritātes princips attiecībā pret parastajiem. To virsvadība tiek nodrošināta ar sevišķajām konstitucionālajām tiesām vai augstākajām tiesu institūcijām. Daudzas paražu normas tika nostiprinātas likumos un kļuva par to saturu, bet kā patstāvīgajam tiesību avotam paražai ir otršķirīga loma tiesību sistēmā, kur tā kalpo kā papildinājums likumam. Par tiesību avotu tiek uzskatīta arī tiesu prakse un doktrīna. Doktrīnai šajā saimē vispirms ir tā loma, ka tās ietvaros izstrādāja šīs saimes uzbūves pamatprincipus. Tai ir liela nozīme likumu sagatavošanā un tiesībpiemērošanā, īpaši likumu iztulkošanā. Romāņu – ģermāņu tiesību lokam raksturīga vispārējo tiesību principu atzīšana par tiesību avotu.
Ziemeļeiropas tiesību sistēmas tiesību avoti ir likums, tiesu prakse, paražas un likumprojektu sagatavošanas komisiju materiāli. Svarīgākais tiesību avots ir likums Un viena no dominējošām tendencēm tiesību avotu attīstībā ir normatīvo juridisko aktu īpatsvara pieaugums. Tāpēc par aktuālu kļūst šī normatīvā materiāla sistematizācijas jautājums. Lai gan šajās tiesībās nelieto tiesu precedenta jēdzienu tajā nozīmē, kā to saprot anglo – amerikāņu tiesībās, tiesas, aizbildinoties ar likuma iztulkošanu, būtībā nodarbojas ar tiesību jaunradi. Novērtējot šos procesus visumā, daži autori izsaka domu par to, ka zviedru tiesiskai doktrīnai ir nosliece uz precedenta ieviešanu, bet prakse tomēr vairāk konkretizē likuma normas to iztulkošanas ceļā. Paražām kā tiesību avotam ir sekundāra loma. Lai gan, Zviedrijā tirdzniecībā un jūrniecībā tām ir liela nozīme. Nozaru kodeksu vietā darbojas likumu apkopojumi. Daudzi no Ziemeļvalstu likumiem struktūras un stila ziņā neatšķīrās no analogiem kontinentālās Eiropas valstu likumiem. Un tomēr Ziemeļvalstu tiesības saglabā savu specifisku reģionālu raksturu.
Mūsdienās Romāņu ģermāņu tiesību sistēma aptver kontinentālās Rietumeiropas valstu tiesības (Francija, Vācija, Austrija, Šveice, Itālija, Spānija, Grieķija, Portugāle, Beļģija, Nīderlande, Luksemburgā u.c.), daudzu centrālās un Dienvid Amerikas (bijušās Spānijas, Portugāles un Francijas kolonijas) valstu tiesības, Japānas, Dienvidkorejas, Indonēzijas, Taizemes u.c. tiesības. Ziemeļeiropas tiesību sistēma ietver Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Islande, Somija.

50. Kontinentālo un Padomju tiesību sistēmu salīdzinošs raksturojums. (sk. Vārdnīcu.)
Sociālistiskās tiesību sistēmas veidošanās sākums saistīts ar Padomju tiesību rašanos 20.gs. sāk. Pēc padomju tiesību sairšanas tās daudzie elementi vēl saglabājas vairums bijušo PSRS republiku likumdošanā un vēl vairāk – pilsoņu tiesiskā apziņā.
Sociālistiskajā sistēmā valsts vara tikai daļēji ir pakļauta tiesībām un augstākās varas institūcijas bieži bauda izņēmumus, turklāt valsts varas iestādes var rīkoties patvaļīgi, savus lēmumus nepamatojot un neattaisnojot, turpretī Rietumu tiesību sistēmā valsts varu saista pamattiesības un indivīds savas tiesības var īstenot arī pret valsts (pārvaldes) gribu ar taisnīgas tiesas palīdzību, kas izriet no tiesu varas kontroles pār izpildvaru.
Atšķirības vērojamas arī likumdošanas demokrātiskā leģitimācijā – Rietumu tiesību lokam piederošajās valstīs likumus var izdot tikai brīvās vēlēšanās leģitimēts likumdevējs, turpretī sociālistiskajā sistēmā brīvas vēlēšanas nav iespējamas principā, turpretī plaši izplatīta ir deleģētā likumdošana, kuru demokrātiskās valstīs cenšas ierobežot.
Romāņu ģermāņu tiesībās par galvenajiem elementiem tiek atzīti – normatīvais un doktrinālais. Turpretī, padomju tiesību pārstāvji doktrīnu parasti neiekļāva savu tiesību struktūrā, bet neskatoties uz to, tas caurstrāvo marksistiski – ļeņiniskā doktrīna.
Atšķirībā no sociālistiskajām tiesībām, Rietumu tiesībās ir nostiprināta valdības politiskā atbilstība, normatīvo aktu hierarhija un tās kontrole tiesā. Toties abām šīm sistēmām ir kopīga pazīme – valdība kontrolē valsts pārvaldes iestādes.
Padomju tiesību sistēmā tiesību izpratnes teorētiskais pamats ir normatīvisms un tiesību pozitīvisms. Absolutizēta vērtība tie piešķirta tiesību normām, to burtiskai izpratnei. Valsts izdotās tiesību normas tiek atzītas par vienīgo tiesību avotu. Tiesību principi tiek nosaukti par „deklaratīvām normām”, un par šo principu ietekmi uz tiesību sistēmas funkcionēšanu doktrīnās netiek runāts. Uz normatīvismu balstītās tiesību sistēmās tādā vai citādā veidā „ieprogrammēta” valsts vadošā un noteicošā loma. Turpretī pieeja, kas raksturīga Rietumu tiesību lokam, var tikt nosaukta par funkcionālo. Prioritāra nozīme ir normu sociāli nozīmīgai funkcionēšanai. Norma savu funkciju sasniedz tikai ar faktu, ka tā tiek ievērota. Funkcionālā pieeja prezumē tiesību normu un kopumā arī visas sistēmas lielāku elastīgumu, iespēju efektīvāk un ātrāk pielāgoties reālās īstenības izmaiņām. Šim nolūkam kalpo specifiska juridiskā metodoloģija, institūcijas, metodiski paņēmieni. Tiesību izpratnē un normu piemērošanā nozīmīgu vietu ieņem vispārīgie tiesību principi. D. Renē un G. Grasmana kopīgajā fundamentālajā darbā izteikta rezumējoša atziņa: „Vispārējie tiesību principi, kuri attiecas uz romāņu-ģermāņu tiesību saimi, liecina, ka tiesības nav tikai likumu normu sistēma.” Sistēmas elastīgumu veicina arī klauzulas un ģenerālklauzulas. Tās ir vārdu kopas, kas apzīmē svarīgu sociālu parādību. Tā padara normu elastīgāku, spējīgāku piemērotie sabiedrības mainīgajiem apstākļiem. Būtiskas atšķirības starp normatīvās un funkcionālās pieejas tiesību izpratni spilgti parādās arī tiesību normu piemērošanas procesā. Normatīvisms ir orientēts uz likuma burta, t.i., normas konkrētā tekstuālā satura, ievērošanu, uzskatot iziešanu ārpus šī teksta burtiskajām robežām vai citas atkāpes no teksta par faktiski nepieļaujamu.
Principiālas atšķirības starp Rietumu un sociālistiskajām tiesībām vērojamas privāto tiesību jomā – sociālistiskās tiesības nepazīst privātautonomijas principu un īpašumtiesības atzīst tikai ierobežoti.
Sociālistiskās tiesības ir līdzīgas ar Kontinentālo tiesību sistēmu terminoloģijas, tiesību normas izpratnes, tiesību nozaru u.c. ziņā.

51. Tradicionālo tiesību sistēmu mijiedarbība ar Kontinentālo vai Vispārējo tiesību sistēmām.
Pie tradicionālo tiesību sistēmu grupas pieder: Musulmaņu jeb islāma tiesību sistēma; Indusu tiesību sistēma; Āfrikas Madagaskaru tiesību sistēma; Ziemeļvalstu tiesību sistēma; Ķīnas tradicionālā tiesību sistēma.
Vispārējo (anglo amerikāņu) tiesību sistēma ir viena no ietekmīgākajām pasaules (starpnacionālo) tiesību sistēmām. Tās vēsturiskās saknes – vietējās anglo sakšu tiesības un romiešu tiesību procesuālās normas. Mūsdienu pamats – Anglijas un ASV tiesības. Šo tiesību galvenais avots ir precedents. Likumi šajā sistēmā spēlē sekundāru lomu, lai gan pēdējos gadu desmitos tā palielinās. Kodeksu nav. Tiesību normas satura ziņā ir ļoti šauras, jo regulē konkrētas attiecības. Pārsvarā tās veido tiesas, izskatot konkrētas lietas. Ja pēc tam šīs normas pēc analoģijas izmanto citas tiesas, izskatot līdzīgas lietas, tad tās gūst precedenta raksturu. Valstīs, kurās ir pieņemtas vispārējās tiesības (Anglijas, ASV, Anglijas atkarībā bijušās un esošās valstis), tiesības nav sadalītas nozarēs. Toties tāpat kā romiešu tiesībās (Justiniāna institūcijas) te atšķir rakstītās tiesības – likumus u.c. normatīvos aktus – un nerakstītās normas, kas veidojas praksē. Kas attiecās uz starpnacionālo vai pasaules tiesību sistēmas (saimes) nosaukumu „Vispārējo tiesību sistēma”, tad tam ir nosacīts raksturs, jo Anglijā Vispārējās tiesības visbiežāk saprot kā nerakstītās tiesības – neatkarīgi no tā, vai to saknes ir precedentu tiesībās vai taisnīguma tiesībās.
Indusu tiesības ir viena no pasaules tiesību saimēm, kas lielākā vai mazākā mērā ietekmē apmēram 1 miljardu indusu uzvedību, kuri dzīvo Indijā (ap 80% iedzīvotāju) un indusu kopienās Birmā, Singapūrā, Malaizijā, Kenijā u.c. Šo tiesību ietekme uz indusu dzīvi ir izskaidrojama ar to, ka tās balstās uz hinduismu – reliģisku, filozofisku un sociālu uzskatu kompleksu. Tas satur ticējumus, kurus ievēro vairums indusu. Viens no tiem ir mācība par dvēseļu ceļošanu un karmu. Vienlaikus šī mācība nopamatoja un attaisnoja indusu sabiedrības kastu organizāciju. Savukārt attiecības kastu ietvaros un to starpā regulē(ja) īpašas uzvedības normas. Laikā, kad Indija bija Anglijas kolonija, pakāpeniski izveidojās anglo hinduiskās tiesības. Pēc neatkarības atgūšanas 1955. gadā stājās spēkā likums par laulībām, kas unificēja indusu ģimenes tiesības un pielāgoja tās mūsdienām; pēc 1956.g. pieņēma likumus par nepilngadīgajiem un aizbildniecību, par mantošanu un adoptēšanu, par alimentiem utt. Līdz ar to lielākā indusu tiesību daļa bija kodificēta. Indijas tiesības balstās uz šiem jaunajiem likumiem un citu tiesu lēmumiem. Tomēr zināmā mērā saglabājas arī anglo-hinduisko tiesību darbība. Tajā pat laikā ļoti daudzi indusi turpina ievērot tradicionālās uzvedības normas. Parasti mūsdienu indusu tiesībās saprot indusu personīgās tiesības, kurās lielākas vai mazākas korekcijas ienesušas to valstu likumdošana un paražas, kurās indusi dzīvo. Neskatoties uz to, ka saskaņā ar izplatītiem uzskatiem indusu tiesības turpina regulēt ģimenes un mantojuma attiecības, tajās notikušas būtiskas izmaiņas. Piemēram, ir atļauta bāreņu adoptēšana; adoptētā bērna tiesības pielīdzināšana bērna tiesībām, kas ir dzimis likumīgā laulībā, aizliegta poligāmija, atļauta laulības šķiršana tiesas ceļā, paplašinātas sievietes mantošanas tiesības. Bet arī šajās jomās ļoti daudzi cilvēki turpina pieturēties pie indusu tiesību paražām, nevis jaunām pozitīvām tiesībām.
Islāma tiesību sistēma ir reliģisko tiesību piemērs. Islāma tiesību sistēma ir islāma reliģijas neatņemama sastāvdaļa. Islāma tiesības musulmaņi sauc par šariātu, kas nozīmē „ceļš, pa kuru ir jāiet” radās 18.gs., nostiprinājās 19. un 20 gs. Mūsdienās tas ietekmē apmēram 500 miljonus cilvēku uzvedību. Īpaši liela ietekme tam ir Irākā, Sīrijā, Turcijā, Ēģiptē u.c. Korāns – musulmaņu svētā grāmata, dievišķo priekšrakstu un baušļu krājums, ko Allahs piešķīris Muhamedam; tas ir galvenais musulmaņu „likumdošanas avots”. Sunna – dieva ietekmētās pravieša prakses iemiesojums, kurai ir izšķirošā nozīme Korāna baušļu iztulkošanā. Mūsdienās dažādās arābu valstīs mēģina veidot kodeksus, pārsvarā pēc franču parauga. Šajos kodeksos juristi mēģina pielāgot islāma tiesības jauniem mainīgiem dzīves apstākļiem. Līdz ar to starp kodificētām tiesībām un šariatu veidojas pretruna, jo islāma tieības reliģiju uzskata par mūžīgu un nemainīgu. Neskatoties uz to, ka autoritatīvo musulmaņu autoru darbos nav klasiskā iedalījuma pibliskās un privātās tiesības, ir pieņemts uzskatīt, ka sakrālā un laicīgā, reliģiskā un juridiskā mijiedarbības rezultātā veidojās dažas tiesību nozares. Visbiežāk runā par krimināltiesībām, tiesu tiesībām un ģimenes tiesībām. Šo tiesību attīstība izrādījās „līkloču”, Ja, piemēram, 20. gs. pirmajā pusē krimināltiesībās bija vērojams Rietumu iespaida prevalēšana, tad šī gadsimta otrā pusē stāvoklis mainās. Gan Pakistānā, gan Sudānā, gan Irānā, gan citur ir vērojama krimināltiesību islamizācija. Pašlaik Turcija, kurā no senseniem laikiem ir pastāvējusi Islāma tiesību sistēma, veic lielas reformas, jo ir izteikusi vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Līdz ar to Turcijai ir jāpieņem un jāmaina Islāma tiesību sistēma uz Kontinentālo tiesību sistēmu, lai īstenotu savu mērķi.
Tādējādi būtībā mijiedarbība atspoguļojas: bijušo koloniju, migrācijas iespaidā, kā arī Turcijas pārrunas ar ES par iestāšanos. Ziemeļvalstu tiesību sistēma mijiedarbojas ar Kontinentālo tiesību sistēmu – aizgūstot kādas atziņas no tām (teritroiālā atrašanās Eiropā).

52. Latvijas Republikas tiesību sistēma, tās raksturojums un attīstības tendences.
Izmantojot tiesiskās regulēšanas priekšmetus un metodes kā normatīvā materiāla sistematizācijas kritēriju, tiesības iedala nozarēs, apakšnozarēs un institūtos , kuras savukārt apvieno publiskās un privātās tiesībās.
Tiesību normatīvās sistēmas tipveida struktūra:
1. Tiesību norma – tiesību sistēmas primārais elements; varas rakstura visiem obligātās uzvedības noteikumi, ko veido valsts.
2. Tiesību institūts – normu sistēma, kas regulē savstarpēji saistīto radniecisko attiecību noteiktu pusi (daļu) un ir vienas vai vairāku tiesību nozares sastāvdaļa; atkarībā no tā atšķir nozares vai starpnozaru tiesību institūtus.
3. Tiesību apakšnozares – tiesību nozaru sistēma, kas regulē vienveidīgo sabiedrisko attiecību vairākas puses (daļas); ir kaut kādai tiesību nozarei pakārtota sistēma.
4. Tiesību nozare – tiesību normu sistēma, kas regulē kaut kādā ziņā radnieciskas sabiedriskās attiecības (kuras līdz ar to sastāda šīs nozares īpašu regulēšanas priekšmetu) ar šai nozarei raksturīgu tiesiskās regulēšanas metodi.
Šo sistēmu var uzskatīt par tiesību vai likumdošanas sistēmas formalizētu struktūras atveidojumu, kuras doktrinālais pamats ir normatīvā tiesību izpratne.
Iedalījums nozarēs u.c. parasti izmanto divus kritēriju tipus: attiecīgās nozares, apakšnozares, institūta tiesiskās regulēšanas priekšmetu un metodes. Savukārt priekšmetam ir diezgan sarežģīta struktūra, bet metodes – daudzveidīgas.
Publiskās tiesības – tiesību funkcionāli strukturāla apakšsistēma, kuras normatīvie priekšraksti regulē valsts varas sfēru, kā arī izpilddarbību, tiesu u.c. darbības, tās ir nozaru sistēma, kas regulē attiecības, kas nodrošina kopējo (publisko) interesi (piemēram, Konstitucionālās, administratīvās itesības).
Privātās tiesības – dažādu tiesību nozaru kopums, kas regulē attiecības, kuras nodrošina privātās intereses, individuālo juridiski vienlīdzīgo īpašnieku un apvienību autonomiju un iniciatīvu to īpašnieciskajā darbībā un personiskajās attiecībās; privātās tiesības ir civilizēta tirgus kodols (piemēram, civiltiesības, darba tiesības).
Bez iepriekšējās klasifikācijas vēl pastāv tiesību iedalījums materiālajās un procesuālās tiesībās:
1. materiālās tiesību nozares – nozares, kuru normatīvie priekšraksti tieši regulē sabiedriskās attiecības: nostiprina valsts un sabiedrisko iekārtu, īpašuma formas, valsts institūciju stāvokli un struktūru, nosaka subjektu daudzveidīgās tiesības un pienākumus utt. (konstitucionālās tiesības, civiltiesības, darba tiesības, krimināltiesības u.c.
2. Procesuālo tiesību nozares – nozares, kurām ir organizatorisks, procedūru, pārvaldes raksturs, kuras nosaka juridiskās lietas izlemšanas kārtību. Tās nosaka materiālo tiesību realizācijas procedūru (civilprocesuālās tiesības, kriminālprocesuālās tiesības, administratīvā procesa tiesības).
Nesen kā jauna tiesību nozare izveidojās Komerctiesības. Varbūt nākotnē vajadzētu izveidot arī medicīnas tiesībās. Arvien plašāk ieviešas ANO un Eiropas Savienības normatīvie tiesību dokumenti.

53. Individuālās tiesiskās apziņas loma cilvēka tiesiskās darbības veidošanā.+
Individuālajai tiesiskajai apziņai piemīt ļoti nosacīta patstāvība. Tā izskaidrojama ar to, ka indivīda apziņa reāli atrodas, pastāv un attīstās kā viengabalaina parādība. Tajā nošķirti nepastāv tiesiskā, tāpat kā politiskā, tikumiskā u.c. apziņas, par kurām runājam. Visas parādības, ko mēs apzīmējam ar šīm kategorijām, savijas vienkopus un, pateicoties tam, veido viengabalainu individuālo apziņu. Tāpēc ļoti bieži nemaz nav iespējams nošķirt individuālo tiesisko apziņu no citām.
Cilvēks dzīves laikā arvien vairāk iesaistās dažādās sabiedriskās attiecībās, tajā skaitā arī – tiesiskās; arvien vairāk uzzina par tiesībām kopumā un to dažādam parādībām, plašāk iepazīstas ar spēkā esošo likumdošanu utt. Tā pakāpeniski norit individuālās apziņas zināma specializācija – tās struktūras daudzie funkcionālie elementi var iegūt juridisku saturu un līdz ar to šīm struktūrām ir iespēja nodrošināt juridisku darbību dažādās izpausmes.
Vajadzības, jūtas, vērtības, motīvi un pašapziņa u.c. elementi ir savstarpēji saistīti un, pateicoties tam, vispirms veido individuālās apziņas struktūrai pakārtotu individuālās tiesiskās apziņas vispārējo funkcionālo struktūru. Tajā parasti ieskaita vajadzības, emocijas, intereses un nostādnes.
Gan šīs struktūras, gan individuālās apziņas attīstību nosaka vispirms tās likumsakarības, kuras ir noformētas divos principos:
1. papildinājuma – autonomijas princips – pietiekami universāls un, atkarībā no individuālās apziņas attīstības formas, tas pauž sevi dažādi. Šī principa darbības aspekts determinē cilvēka atkarību no citiem indivīdiem, sabiedrībām, sociālām kopībām, liek viņam, pirmkārt, sekot sabiedrības morālei un, otrkārt, ar saskarsmes starpniecību iekļauties sabiedriskajā zīvē. Tādas darbības rezultātā ļoti pakāpeniski veidojas tāda cilvēka apziņas kvalitatīva noteiktība, kuru pieņemts kvalificēt kā individuālo tiesisko apziņu.
2. savienošanas vai sakrišanas princips – tas pauž likumsakarību, kas pamudina cilvēku salīdzināt morāles, tiesību u.c. prasības ar sabiedrisko attiecību saturu. Šī salīdzināšana ir nepieciešama tam, lai noteiktu personīgā un sabiedriskā optimālo samēru. Dotā nepieciešamība tad arī lielā mērā nosaka attiecīgo struktūru specializācija un līdz ar to individuālās tiesiskās u.c. apziņas formu veidošanu.
Saprotams, ka tas nenotiek uzreiz – līdz ar cilvēka piedzimšanu, jo piemēram, individuālās apziņas pirmajam posmam vai līmenim (no pirmā līdz piektajam dzīves gadam) ir mazāka nozīme (pēc daudzu uzskatiem) tiesiskās, tikumiskās u.c. apziņas veidošanā. Šim līmenim raksturīgs tas, ka bērna psihe ir pasaules konkrēto juteklisko tēlu un sākotnējo vārdisko orientieru konglomerāts. Bērnam vēl nav pilnā mērā izveidojušies jēdzieni, kas ir fiksēti valodnieciskā vai simbolistiskā koda palīdzību. Otrais individuālās apziņas veidošanas periods – tā attīstība lielā mērā ir saistīta ar bērna atkarību no vecākiem. Bērnībā īpaši nozīmīgs ir tas laiks, kad mazā cilvēka apziņā vecāku tēls lielā mērā saplūst ar paša tēlu. Tāpēc aizliegums, prasības, kas nāk no viņiem, bērns uztver kā paša noteikumus. Tā viņa apziņā nonāk uzvedības noteikumi, jēdzieni par pienācīgu uzvedību.
Spējas, par kurām ir runa, attīstās tomēr galvenokārt trešajā – pusaudža, jaunieša apziņas veidošanas līmenī. Ja iepriekšējā posmā radās tikai priekšnosacījumi šīm spējām, tad jaunībā cilvēks gūst lielākas iespējas, apmierinot savas vajadzības un intereses, saskaņot savu rīcību ar dažādām sabiedriskām prasībām, tajā skaitā tiesību, morāles priekšrakstiem.
Lai gan ierasts, ka viens no svarīgākajiem tiesiskās rīcības rādītājiem ir tās apzināts raksturs, nepareizi būtu nenovērtēt neapzināmā ietekmi gan uz šo apzināšanās procesu gan šo rīcību. Par šī secinājuma pamatotību liecina daudz kas. Piemēram, neapzināmā līmenī bieži veidojas ieradumi pildīt sociālo, tajā skaitā tiesību normu priekšrakstus, kurus vēlāk cilvēki var apzināties vai neapzināties. Par tādu ieradumu pamatu nereti var kļūt paražas, tradīcijas vai attiecības, ko atspoguļo psihe, bet cilvēki to pat neapzinās. Savukārt, ieradumi, kā zināms, var kļūt par nopietniem rīcības pamudinātājiem, kas noved cilvēkus dažādās attiecībās ar likumu.
Nevar noliegt neapzinātā nozīmi uz cilvēka rīcību.
Ievirzes un nostādnes saprot kā tieksmi, sliecību noteiktai darbībai, kuru cilvēks lielākā vai mazākā mērā neapzinās un kura galu galā ir vērsta uz aktuālās vajadzības apmierināšanu. Diezgan izplatītas ir rasistiska, nacionālistiska vai šovinistiska un līdzīga rakstura ievirzes. To nesēji parasti neapzinās savus aizspriedumus un novērtē savu rīcību kā objektīvu un patstāvīgu.
Saskaņā ar iepriekš minēto, tad individuālajai tiesiskajai apziņai ir liela loma indivīda tiesiskās darbības veidošanas procesā. Ir svarīgi apzināties, cik pilnīgai ir jābūt informācijai, uz kuras bāzes veidojas šī individuālā tiesiskā apziņa, jo no tā būs atkarīgs, kāda būs indivīda rīcība. Līdz ar to individuālās tiesiskās apziņas loma tiesiskās darbības veidošanā ir ļoti liela un nozīmīga.

54. Dominējošās un nedominējošās tiesiskās apziņas būtība un kolīzijas Latvijas sabiedrībā.
Dominante – uzbudinājuma centrs, kas nospiež visu pārējo centru aktivitāti un ietekmē cilvēka rīcību.
Dominējošā apziņa – tāda apziņa, kurai ir lielāka ietekme dotajā laikā.
Būtībā rodas jautājums – kādu sociālo spēku apziņai ir lielāka ietekme?
Tas saistīts ar vadošā slāņa teoriju.
Vadošais slānis ietekmēšanas ziņā ieņem līdera vietu.
Sabiedrībā diezgan bieži veidojas uzskati, ka šādam vadošam slānim ir jābūt inteliģencei, kas ienestu sabiedrībā kultūru, zināšanas. Utt., bet praktiski reti, kad tas izdodas.
Latvijā inteliģence veidojās diezgan vēlu – tikai 19 gs, bet tad vēl piedzīvoja lielas grūtības – Pirmais un Otrais pasaules karš. Un līdz ar to, no inteliģences maz kas palika pāri
Padomju laikā veidojās padomju inteliģence., bet ne tad, ne arī tagad šī inteliģence nav kļuvusi par vadošo slāni.. Šodien par vadošo slāni kļūst bagātie jaunkrievi un jaunlatvieši, ar tiem piemītošo dominējošo apziņu, kuru izglītības līmenis var būt pat ļoti zems, bet neatkarīgi no tā cilvēki tiem seko un mēģina tos atdarināt.
Latvijā materiālā un ekonomiskā sfērā pašlaik notiek sabiedrības polarizācija – bagātajos un nabagajos. Nabadzīgais slānis bieži vien izjūt naidu pret šo bagāto cilvēku daļu. Veidojas naidīgas attiecības, kas var ietekmēt bagāto biznesa attiecības.
Attīstītajās sabiedrībās notiek vidējā slāņa stimulēšana, atbalstīšana, lai novērstu šo problēmu un apziņas starpību.
Nabagā slāņa attieksme pret tiesību sargājošajām iestādēm parasti ir ļoti negatīva, turpretī vidējā slāņa attieksme jau ir daudz labāka. Līdz ar to nav šīs krasās apziņu atšķirības. Tāpēc arī Latvijai vajadzētu sākt stimulēt vidējā slāņa attīstību, lai mazināti apziņu atšķirības sabiedrībā.

55. Tiesiskās audzināšanas būtība un nepieciešamība. Tiesiskās audzināšanas ietekme uz tiesiskās apziņas izmaiņām Latvijā.
Padomju Savienībā audzināšanas darbs bija viens no svarīgākajiem politiskajiem uzdevumiem – gan skolās, gan ārpus izglītības sistēmas.
Pat reiz augstskolās ar audzināšanas darbu neviens nenodarbojas. Skolās arī šo jautājumu īpaši neizdala, un ja arī kāds cenšas šo audzināšanu izvērst, tad diezgan nesekmīgi un bezjēdzīgi. Tas liecina tikai par to, ka drīz mēs varbūt nonāksim līdz ASV piedzīvotajam, kad skolotāji prasa, lai tiem atļautu uz skolu nes līdzi ieroci pašaizsardzībai.
Audzināšanai ir vairāki veidi. Kā viens no audzināšanas veidiem ir tiesiskā audzināšana. Pat reiz neviens neuzstāda šo jautājumu, ka piemēram, kādai institūcijai vajadzētu nodarboties ar audzināšanas darbu.. Tagad runā tikai par to, ka būtu jāpadara pieejamāka juridiskā literatūra, likumdošanas. Piemēram, Latvijas rajonos diezgan grūti ir nopirkt Latvijas Vēstnesi. Vēl grūtāk ir iegādātie juridisko literatūru, jo pati juridiskā literatūra ir diezgan maz latviešu valodā, turklāt tiek izdota mazos metienos. Līdz ar to juridiskā literatūra rajonos praktiski nav.
Tiesiskā audzināšana ir minimāla, ja vispār tāda ir, maz efektīga un notiek stihiski (tiesiskās audzināšanas darbs ir neorganizēts).
Praktiski vienīgā tiesiskā audzināšana notiek caur televīziju un laikrakstiem. (raidījumi televīzijā, raksti, komentāri).
Tiesiskā apziņa ir jūtu, uzskatu, ideju u.c. tās sastāvdaļu kopums, kas pauž cilvēku attieksmi pret esošām un vēlamām tiesībām, likumdošanu, likumību, tiesvedību utt., viņu priekšstatus par tiesiski pamatoto un nepamatoto, kā arī – kopums, kas ir saistīts ar viņu tiesībām un pienākumiem – to apzināšanos un realizāciju.. Tiesiskā apziņa pastāv divos veidos: sabiedriskās un individuālās tiesiskās apziņas formās.
Tiesisko apziņu būtu jāattīsta mērķtiecīgi, kas noris ar tiesiskās audzināšanas palīdzību. Ja sabiedrībā nav tiesiskās apziņas, tad sāk valdīt visatļautības princips.
Mūsdienu sabiedrībai daudz nopietnāk ir jāapzinās tiesiskās audzināšanas nepieciešamība un tad mērķtiecīgi jāveic, lai tiktu uzlabota tiesiskā apziņa.

56. Tiesībpiemērošana tiesību realizācijas procesā.+
Saskaņā ar pie mums dominējošo uzskatu, tad – tiesību realizācija – ir tiesību normu priekšrakstu īstenošana, iemiesošana dzīvē, sabiedrisko attiecību subjektu (valsts institūciju, amatpersonu, sabiedrisko organizāciju un atsevišķu cilvēku) tiesiskās uzvedības ceļā.
Mūsdienās visbiežāk tiesības kvalificē kā ne tikai normatīvu, bet – vērtību normatīvo sistēmu, kas nozīmē, ka ir jārealizē ne tikai tiesību normas, bet arī daudzas vispārcilvēciskās vērtības (piem., taisnīgums, patiesība, vienlīdzība) uz kurām balstās un kuras ietver tiesības. Demokrātiskām tiesībām ir raksturīgs tas, ka tiesību normas balstās uz šīm vērtībām, tāpat kā tiesību principiem, ietverot sevī to saturu.
Pēc subjektu sastāva atšķir individuālo un kolektīvo tiesību realizācijas formas. Pēc subjektu darbības rakstura un aktivitātes izdala tiesību ievērošanu, izpildi, izmantošanu un tiesību piemērošanu.
Ievērošana notiek tad, kad subjekti atturas no ar likumu aizliegtās darbības. Šajā gadījumā tiek realizētas aizliedzošās tiesību normas. Tiesību subjekti ir samērā pasīvi un tāpēc šīs formas juridiskais raksturs izpaužas vāji.
Izpilde atšķiras ar subjektu aktivitāti, jo pilda normā paredzētos pienākumus.
Tiesību izmantošana notiek galvenokārt pilnvarojošo normu realizācijas formā. Subjekti pēc sava ieskata izmanto šajās normās paredzētās tiesības.
Tātad – tiesību piemērošana – ir viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību priekšrakstu realizāciju dzīvē.
Tiesību realizācijas procesā tiesību piemērošanai ir ļoti būtiska loma, jo tā pilda divas ļoti svarīgas funkcijas:
1) veic tiesību normu priekšrakstu izpildes organizāciju un pozitīvo regulēšanu ar individuālo aktu starpniecību;
2) tiesību izsargāšanu no pārkāpumiem.
Tiesību piemērošanai ir savas īpatnības, kas to atšķir no trim pārējām tiesību realizācijas formām un kas izceļ tās nozīmi tiesību realizācijas procesā:
1) to veic īpašas valsts kompetentas institūcijas (tiesa, prokuratūra, policija u.c.); amatpersonas (valsts prezidents, administrācijas galva, prokurors, izmeklētājs u.c.); dažas sabiedriskās organizācijas (piem. arodbiedrības);
2) tiesību piemērošana notiek īpašo t.s. tiesībpiemērojošo attiecību ietvaros. To dalībnieku tiesiskais stāvoklis ir dažāds. Vadoša loma tajās ir tiesību piemērošanas subjektiem, kas ir apveltīts ar varas pilnvarām, kompetenci, kuras izmanto ne savu, bet citu attiecību dalībnieku interešu aizsargāšanai ar tiesību piemērošanas akta palīdzību.
3) tiesību piemērošana tiek īstenota mijiedarbībā ar citām tiesību realizācijas formām– izpildīšanu, ievērošanu, izmantošanu.
4) tā vienmēr ir saistīta ar individuālā tiesību (tiesību piemērošanas) akta pieņemšanu.
5) Tā ir process, ko ietver vairākas stadijas: lietas faktisko apstākļu izdibināšanu, lēmuma pieņemšana lietā. Pieņemtā lēmuma izziņošana, lai darītu zināmu tā saturu valsts un sabiedriskajiem orgāniem, amatpersonām, kas tajā ieinteresētas.
Lietas faktisko apstākļu izdibināšanā, izziņā tiek pētīti tikai tās darbības un notikumi, kas ir juridiski nozīmīgi, t.i. paredzēti tiesību normās. Šim nolūkam tiek izmantoti likumā paredzētie līdzekļi. Lietas juridiskā pamata noskaidrošana iesākas ar tiesību normas izvēli, kas dotā gadījumā ir jāpiemēro. Pēc tam ir jāpārbauda vai izvēlētā norma ir spēkā tās darbības ziņā laikā, telpā un pēc personu loka. Un beidzot ir jāizdibina tiesību normas patiesais teksts un saturs.
Lēmuma pieņemšana lietā notiek tiesību piemērošanas tiešā nozīmē – iepriekšējām stadijām bija sagatavošanas raksturs. Lēmumā norma iegūst individuālo varas raksturu, tiek veidota galīgā normas saikne ar faktu, kas ir jāatrisina. Un pats lēmums savukārt kļūst par juridisko faktu, kas kalpo par pamatu tiesisko attiecību rašanās.
Tiesību piemērošanas akts ir kompetentas institūcijas oficiāls lēmums konkrētā juridiskajā lietā, kas satur valsts varas rīkojumu vērstu noteiktā veidā un formā uz sabiedrisko attiecību individuālu regulēšanu. Pēc tam, kad lēmums ir darīts zināms ieinteresētiem tiesībpiemērošanas subjektiem, tas ir jānodrošina un jāaizsargā. Ir jāpanāk tā izpildīšana, jo tas ir tikpat obligāts, kā normatīvais akts, uz kura pamata tas pieņemts.
Manuprāt, ļoti būtiski ir tas, ka tiesībpiemērošana kā viena no tiesību realizācijas formām, vienmēr ir saistīta ar individuāla tiesību akta pieņemšanu, kas rada jaunas tiesiskās attiecības. Turklāt tiesībpiemērošanas procesa gaitā tiek īstenotas arī pārējās tiesību realizācijas formas – gan ievērošana, gan izpilde, gan izmantošana.

57. Juridiskās prakses būtība un nozīme tiesību realizācijas procesā.
Juridisko praksi saprot dažādi:
1. pielīdzina to juridiskajai darbībai;
2. pieskaita pie tās juridiskās darbības noteiktus rezultātus, darbības objektivizēto pieredzi;
3. izprot kā tiesiskās darbības vienību ar sociāli tiesisko pieredzi, kas izveidojusies uz tās pamata.
Juridiskā darbība pieder pie viena no juridisko faktu veidiem. Juridiskos faktus iedala: notikumos un darbībās. Savukārt darbība ir parādība, kas seko citai parādībai (cēlonim), kas to izsauc un ir cilvēku apzinātas darbības rezultāts. Darbības savukārt iedala tiesiski pamatotās un tiesiski nepamatotās vai tiesībpārkāpumos.
Tiesiski pamatotās darbības iedala individuālos aktos un juridiskā rīcībā. Tiesībpārkāpumus – noziedzīgie nodarījumi un administratīvie, disciplinārie, civiltiesiskie, procesuālie nodarījumi.
Saskaņā ar pie mums dominējošo uzskatu, tad – tiesību realizācija – ir tiesību normu priekšrakstu īstenošana, iemiesošana dzīvē, sabiedrisko attiecību subjektu (valsts institūciju, amatpersonu, sabiedrisko organizāciju un atsevišķu cilvēku) tiesiskās uzvedības ceļā.
Mūsdienās visbiežāk tiesības kvalificē kā ne tikai normatīvu, bet – vērtību normatīvo sistēmu, kas nozīmē, ka ir jārealizē ne tikai tiesību normas, bet arī daudzas vispārcilvēciskās vērtības (piem., taisnīgums, patiesība, vienlīdzība) uz kurām balstās un kuras ietver tiesības. Demokrātiskām tiesībām ir raksturīgs tas, ka tiesību normas balstās uz šīm vērtībām, tāpat kā tiesību principiem, ietverot sevī to saturu.
Pēc subjektu sastāva atšķir individuālo un kolektīvo tiesību realizācijas formas. Pēc subjektu darbības rakstura un aktivitātes izdala tiesību ievērošanu, izpildi, izmantošanu un tiesību piemērošanu.
Ievērošana notiek tad, kad subjekti atturas no ar likumu aizliegtas darbības. Šajā gadījumā tiek realizētas aizliedzošās tiesību normas. Tiesību subjekti ir samērā pasīvi un tāpēc šīs formas juridiskais raksturs izpaužas vāji.
Izpilde atšķiras ar subjektu aktivitāti, jo pilda normā paredzētos pienākumus.
Tiesību izmantošana notiek galvenokārt pilnvarojošo normu realizācijas formā. Subjekti pēc sava ieskata izmanto šajās normās paredzētās tiesības.
Tātad – tiesību piemērošana – ir viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību priekšrakstu realizāciju dzīvē. Būtiski ir tas, ka tiesībpiemērošana kā viena no tiesību realizācijas formām, vienmēr ir saistīta ar individuāla tiesību akta pieņemšanu, kas rada jaunas tiesiskās attiecības. Līdz ar to neapstrīdama ir juridiskās rakses nozīme tiesību realizācijas procesā. Tiesiskā darbība ir viens no priekšnosacījumiem likumības un taisnīguma principa īstenošanai.

58. Sistematizācija tiesībās un likumdošanā, tās nepieciešamība jurista darbībā.+
Palielinoties tiesību normu skaitam, palielinās arī ārējo normatīvo aktu skaits. Tas savukārt rada nepieciešamību gan tiesību normas, gan tiesību normu saturošos aktus sakārtot secībā jeb sistematizēt.
Tiesību sistematizācija ir tiesību materiāla apstrāde tā sakārtošanas ceļā, lai rezultātā iegūtu šī materiāla sastāvdaļu viengabalainus blokus. Par tādu materiālu var būt dažādas tiesību formas. Mūsu apstākļos tas galvenokārt ir normatīvie juridiskie akti ( un līdz ar to tiesību normas, jo mūsu tiesības tiek veidotas uz tiesību izpratnes pamata, ka tās ir normu kopums, ko veido un garantē valsts.
Līdz ar to sistematizācija lielā mērā pārvēršas par likumdošanas sistematizāciju. Kaut gan ir nepieciešama arī individuālo aktu, principu un vērtību sistematizācija (tiesību sistematizācija).
Sistematizācijas veidi: inkorporācija, konsolidācija, kodifikācija. Tās rezultātā attiecīgi iegūst dažādus krājumus vai kodeksus.
Kodifikācija – tiesību normu no dažādiem ārējiem normatīvajiem aktiem tiek apvienotas vienā ārējā normatīvajā aktā, pilnībā pārstrādājot šo apvienoto tiesību normu saturu un radot pēc sistēmas un kārtības pilnīgi jaunu ārēju normatīvo aktu.
Konsolidācija – ārējos normatīvos aktus, nemainot to saturu apvieno vai sagrupē vienā ārējā normatīvajā aktā. Parasti šāda sagrupēšana notiek hronoloģiski, pa normatīvo aktu veidiem, pa tiesību nozarēm vai tēmām.
Inkorporācija – ārējos normatīvos aktus apvieno (komplektē) vienā krājumā, izvietojot tos pēc noteiktiem principiem, piemēram, pēc pieņemšanas datuma vai juridiskā spēka, bet nemainot pašu ārējo normatīvo aktu saturu un juridisko spēku. Tās rezultāts ir normatīvo aktu krājums.
Latvijā tiesību normu sistematizāciju valstiskā līmenī veic Tieslietu ministrija. Minētā uzdevuma veikšanai tajā ir izveidota Normatīvo aktu sistematizācijas un metodoloģijas nodaļa. Tieslietu ministrijas darbinieki: uztur kontrolstāvoklī aktu oriģinālus; nodrošina normatīvo aktu informācijas sistēmas NAIS atbilstību oriģināliem;sagatavo sistematizētus normatīvo aktu krājumus; vērtē tiesību normu u to projektu atbilstību tiesību sistēmai un pamatprincipiem; veido juridisko terminu datu bāzi.
Līdz 2004.gada aprīlim Latvijā nevienā normatīvajā aktā nebija noteikta kārtība, kādā veicama tiesību normu sistematizācija, tādēļ sistematizācijas darbs tika veikts, vadoties no vēsturiskās pieredzes un vispārīgiem tiesību principiem. Šobrīd Latvijā tiesību normu sistematizāciju regulē MK noteikumi „Noteikumi par normatīvo aktu sistematizāciju”.
Visbiežāk uzskata, ka likumdošanas sistematizācija ietver sekojošas tiesiskās darbības formas:
1) Valsts orgānu, uzņēmumu, firmu u.c. iestāžu un organizāciju darbība, kas saistīta ar spēkā esošo normatīvo aktu vākšanu, apstrādāšanu un sakārtošanu pēc noteiktas sistēmas, to glabāšanu, izziņu izsniegšanu ieinteresētiem orgāniem, iestādēm, atsevišķām personām pēc to pieprasījuma (uzskaite); Ir tādi uzskaites veidi kā žurnālu uzskaite, kartotēku uzskaite, izmaiņas normatīvo aktu tekstos – par to grozījumiem papildinājumiem, atcelšanu utt., automatizēto uzskaiti.
2) Dažādu normatīvo aktu krājumu sagatavošanu un izdošanu, sakārtojot tajos tiesisko materiālu hronoloģiskā, alfabētiskā u.c. kārtībā (inkorporācija);
3) Lielāku aktu sagatavošanu un pieņemšanu, apvienojot izolēto aktu normas, kas pieņemti vienā jautājumā; rezultātā daudzi akti, to normas, kuras vieno kopējs regulācijas priekšmets, tiek apvienotas vienā lielākā aktā. Šis akts nemaina tiesiskās regulācijas saturu, neizmaina spēkā esošo likumdošanu( konsolidācija);
4) Jaunu (kodeksa tipa) likumdošanas aktu sagatavošana un pieņemšana, kuros apvieno un sistematizē aprobētās normas, pārstrādā tās atbilstoši jaunās prakses vajadzībām, izklāsta šos normatīvos priekšrakstus kompakti, tā, lai jaunais (kodificētais) akts būtu iekšēji saskaņots (kodifikācija).
Konsolidācijas nepieciešamība jurista darbībā ir tāda, ka jurists var atrast nepieciešamās tiesību normas, kas atrodas dažādos normatīvajos aktos, vienuviet – vienā normatīvajā aktā un tādējādi atvieglot tiesībpiemērošanas darbu. Konsolidācija nav raksturīga Kontinentālo tiesību sistēmai, bet gan Vispārējai tiesību sistēmai.
Gan tiesību, gan likumdošanas sistematizācija ir ļoti nozīmīga un nepieciešama jurista darbā. Jurista darbs ir ļoti sarežģīts process, kas prasa lielu atbildību, tāpēc juristam ir viegli jāorientējas normatīvajos aktos un jāspēj risināt dažādas situācijas, pamatojoties uz tiem. Grūti ir iedomāties, kas notiktu, ja normatīvie akti netiktu sistematizēti. Kā jurists spētu atrast nepieciešamo normu un cik ilgs laiks paietu, kamēr nepieciešamais tiktu atrasts. Ja iepriekšminētajās iestādēs netiku veikts sistematizācijas darbs, tādā gadījumā, jurists, kura darba pienākumos ietilpst tiesībpiemērošanas funkcija, nespētu atrast nepieciešamo un vajadzīgo, lai pilnvērtīgu veiktu savus darba pienākumus. No kā izriet, ka būtībā apstātos viss tiesību realizācijas process, kas ir nepieņemami. Līdz ar to, ir pilnīgi skaidrs, ka bez tiesību un likumdošanas sistematizācijas jurista darbs nav iespējams. Manuprāt, īpaši nākotnē vajadzētu pievērst uzmanību tieši tiesību sistematizācijai, kura praktiski, kā jau iepriekš minēju ir pārvērtusies tikai likumdošanas sistematizācijā, aizmirstot par to, ka būtu nepieciešams sistematizēts arī vērtības, principus utt.

59. Tiesību iztulkošanas un izskaidrošanas būtība, veidi, paņēmieni un savstarpējās attiecības.+
Tiesību iztulkošana ir tiesību satura (jēgas) izdibināšana, noskaidrošana. Tā kā tiesības pārsvarā ir dotas tiesību formās, tad iztulkošana ir vērsta uz tām. Latvijas Republikā galvenokārt pievērš uzmanību tiesību normu un darījumu iztulkošanai.
Tiesību normu iztulkošana ir īpaša procedūra, ar kuras palīdzību cilvēki noskaidro un izskaidro tiesību normu saturu, lai varētu pareizāk (adekvātāk), ātrāk un ekonomiskāk tās realizēt. Īpaša nozīme tiesību normu precīzai un konkrētai iztulkošanai ir tiesībpiemērošanas darbībās. Ir divi veidi kā tiek izdalītas tiesību normu iztulkošanas stadijas.
Pirmais variants – Tiesību normu iztulkošanas procesa stadijas ir:
1. Iztulkošana – noskaidrošana – interpretatora iekšējs domāšanas process, kas ir vērsts uz normas satura noskaidrošanu.
2. Iztulkošana – izskaidrošana – darbība, kas seko noskaidrošanai un saistīta ar normas satura izskaidrošanu citiem.
Tiesību normu iztulkošanas metodes ir paņēmienu un līdzekļu kopums, kas dod iespēju noskaidrot tiesību normu saturu, likumdevēja gribu, kura tajās ir izteikta.
Tās ir:
• Valodnieciskā (tekstuālā gramatiskā, filoloģiskā) – tiesību normu satura noskaidrošana normatīvo aktu tekstu analīze noskaidrojot atsevišķu šo tekstu vārdu nozīmi, vārdu gramatiskos sakarus, pievēršot uzmanību pieturzīmēm, nosakot teikumu semantisko struktūru utt.
• Loģiskā iztulkošana – domāšanas process, kura gaitā un rezultātā interpretators, izmantojot loģikas likumus un noteikumus, noskaidro to tiesību normas satura daļu, kuru viņš nespēj noskaidrot ar valodnieciskās iztulkošanas palīdzību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi loģisko iztulkošanu uzskata par iztulkošanas otro stadiju. Otrs iemesls ir tas, ka loģiskās iztulkošanas gaitā izmanto vairākus loģiskos paņēmienus.
• Sistēmiskā iztulkošana – tāds iztulkošanas paņēmiens, kas paredz tiesību normu satura iztulkojamās normas loģisko sakaru ar citām norām, noskaidrošanu, ņemot vērā to vietu un nozīmi kādā aktā, institūtā, tiesību nozarē.
• Vēsturiski politiskā iztulkošana – iztulkošanas paņēmiens, ar kura palīdzību noskaidro tiesību normas saturu, izzinot tās rašanās vēsturiski politiskos apstākļus, nosacījumus, cēloņus, iemeslus un ieganstus.
• Teleoloģiskā(mērķa) metode – dod iespēju noskaidrot tiesību normas pieņemšanas mērķi. Šīs iztulkošanas gaitā un rezultātā ir jāpanāk tāda tiesību normas satura izpratne, kas vairāk atbilstu tās funkcijai, pašas normas, tiesību institūta (kurā tā ietilpst) mērķiem.
• Specifiski juridiskais iztulkošanas veids – ir tāds, kas paredz tiesību normas satura noskaidrošanu, izzinot likumdevēja gribas izpausmes juridiski tehniskos līdzekļus un paņēmienus.
Tiesību normas iztulkošanu pēc subjektiem:
1. Oficiālā iztulkošana – to veic šai iztulkošanai pilnvaroti subjekti (valsts institūcijas un amatpersonas), tulkojums tiek nostiprināts speciālā juridiskā aktā un ir obligāts citiem subjektiem;
a) Normatīvajā iztulkošanā – tiesību normu iztulkošana, kurai ir vispārējs raksturs, – tā ir formāli obligāta, izskatot visas lietas, kuras izlemj un tulkojamās normas pamata. To sauc par normatīvo tāpēc, ka tādas iztulkošanas rezultāts tiek fiksēts interpretāciju normu veidā, kuras ir obligātas citiem subjektiem. Normatīvo iztulkošanu iedala:
• Autentiskā iztulkošana – tiesību normas iztulkošana, kuru veic institūcija (orgāns), kas izveidojusi normu saturošu juridisko aktu.
• Legālā iztulkošana ir iztulkošana, kuru uz likumā paredzēta pilnvarojuma pamata veic konkrēta institūcija, iztulkojot, izskaidrojot citas institūcijas izdotos juridiskos aktus.
b) Kauzālā interpretācija – tāda interpretācija, kurā tiesību normas satura izpratne ir savienota ar konkrēto subjektīvo tiesību un pienākumu skaidrojumu. Ja normatīvajā iztulkošanā tiesību normas skaidrjums ir priekšplānā, tad kazuālā iztulkošana pakārtota galvenajam uzdevumam – konkrētās juridiskās lietas pareizai iztulkošanai.
2. Neoficiālā iztulkošana –tāda iztulkošana, kas atšķiras vispirms ar to, ka šo iztulkošanu veic subjekti, kuru darbība šajā jomā nav oficiāla, tiem nav pilnvaru oficiāli iztulkot, izskaidrot tiesību normas. Pie tādiem subjektiem pieder zinātniskās iestādes, zinātnieki, praktizējošie juristi utt.
Neoficiālo iztulkošanu iedala:
• ikdienas – raksturīgi tas, kas to var veikt jebkurš cilvēks, kurš nav speciāli apmācīts šim darbam, cilvēks bez īpaša pilnvarojuma, kas nav tādas kompetentas institūcijas darbinieks, kura veic oficiālo iztulkošanu utt.
• Kompetentā – iztulkošana un izskaidrošana, kuru veic jurisprudenci zinošas personas, lai gan arī tādai iztulkošanai kā tādai nav obligāta juridiska spēka. Pie tādām kompetentām personām min tiesnešus, prokurorus, advokātus, valsts iestāžu amatpersonas u.c.
• Doktrinālā – daudzi autori dēvē par zinātnisko. Tāpēc to saprot kā tiesību aktu iztulkošanu un izskaidrošanu, ko veic zinātnieki, balstoties uz savu pētījumu rezultātiem.
Bet iztulkošana nav pašmērķis – tās mērķis ir vispirms izpratnes radīšana, kura ir saistīta ar izskaidrošanu, jo valodas saskarsmē ir ne tikai izpratne, bet arī izskaidrošana.
Vārds „izskaidrošana” apzīmē operāciju, kuras gaitā tiek sasniegts noteikts rezultāts. Turpretī vārds „izpratne” drīzāk norāda uz pašu attiecīgās darbības rezultātu. Tāpēc ir jāsāk ar – izskaidrošanu.
Izskaidrošana ir nepazīstamā padarīšana par pazīstamo. Izpratne ir jauna satura apgūšana un iekļaušana iepriekš izveidotā un relatīvi noturīgā ideju un priekšstatu sistēmā.
Visumā var runāt par:
1. racionālo vai jēdzienisko un
2. neracionālo izskaidrošanu un izpratni.
Neracionālās formas var būt, piemēram, intuitīvā, emocionālā izskaidrošana un izpratne. Tā ir vairāk raksturīga ikdienišķajai izskaidrošanai.
Racionālai izskaidrošanai un izpratnei formālā struktūra ir līdzīga. Parasti atšķir divus tādas struktūras tipus:
1. Pirmais no tiem ir saistīts ar izskaidrojamās, iztulkojamās parādības pievienošanu zināmai vispārīgai atziņai. Šajā gadījumā zināmās vispārējās atziņas un iztulkojamā parādība var būt dažādas: doktrinālā iztulkošana vispārējā atziņa var būt kāda tiesību zinātnes vai doktrīnas atziņa un iztulkojamā parādība – tiesību norma; profesionālā iztulkošana vispārējā atziņa var būt tiesību princips vai cita norma un iztulkojamā – konkrētā tiesību norma utt.
2. Otrais izskaidrošanas un izpratnes struktūras tips balstās nevis uz vispārējo atziņu, bet – apgalvojumu par kauzāliem (cēlonība) sakariem. Tāpēc to sauc par kauzālo (teleoloģisko, motivācijas) tipu. Šo tipu var izmantot juridiskā kvalifikācijā, juridiskās atbildības pamatojumā utt.
Otrais variants – Tiesību normu iztulkošanas procesa stadijas:
3) valodnieciskā iztulkošanas stadija
4) loģiskā iztulkošanas stadija.
Vispirms iztulkošana notiek valodnieciskās iztulkošanas stadijas ietvaros un pēc tam tikai loģiskās iztulkošanas stadijā. Katrā iztulkošanas stadijā tiek piemērotas dažādas iztulkošanas metodes un tieši ar šo metožu pielietošanu ir saistīti tie noteikumi, kurus ir jāievēro katrā no iztulkošanas stadijām.
Šo noteikumu ievērošana nodrošina normas satura noskaidrošanu, kas atbilst tam skaidrojumam, kas piemita šīs normas radītājam (likumdevējam) un kas šo skaidrojumu ir „iestrādājis” tiesību normā. Savukārt, ja netiks pareizi piemēroti normu iztulkošanas noteikumi, var pieņemt nepareizu lēmumu, un līdz ar to ir pamats šī lēmuma atcelšanai vai izmaiņai.
Pie pirmās iztulkošanas stadijas pieder gramatiskā iztulkošanas metode un tie noteikumi, kurus jāievēro izmantojot šo iztulkošanas metodi. Otrajā iztulkošanas stadijā piemēro sekojošas iztulkošanas metodes:

60. Izlaidumi tiesībās: cēloņi, būtība, to saistība ar tiesību piemērošanas darbību.
Nezināšanas vai vienkārši nevērības dēļ netiek noregulētas dažas sabiedriskās attiecības, vai arī reizēm, sabiedrībai attīstoties, parādās jaunas sabiedrisko attiecību sfēras, kādas iepriekš nemaz nav pastāvējušas, un tādēļ tas nav noregulētas (piemēram, datortehnikas attīstība prasīja noregulēt tādu tiesībpārkāpuma veidu kā kibernoziegumi). Šie ir cēloņi, kāpēc bieži vien tiesībās (vairāk gan – likumdošanā) rodas izlaidumi un tādējādi tiesībpiemērošanas procesā var gadīties tādi apstākļi, kuriem ir juridisks raksturs, bet ties neatrodas tiesiskās regulēšanas sfērā.
Parasti runā par izlaidumiem likumdošanā. Likumdošanas sistēma tiek veidota, lai sistemātiski iedarbotos uz sabiedriskajām attiecībām. Bet sabiedriskās attiecības ir daudz plašākas, līdz ar to daudzi jautājumi paliek bez regulācijas. Un šo regulācijas iztrūkumu likumdošanā arī sauc par izlaidumiem. Ar izlaidumiem tiesībās saprot spēkā esošā likumdošanā kādas normas trūkumu, saskaņā ar kuru būtu jāizlemj jautājums, kas prasa tiesību iejaukšanos. Izlaidumi tiesībās ir nevēlami un liecina par tiesību sistēmas nepilnīgumu, tomēr dažreiz ties ir neizbēgami.
Francijā ir princips „Likuma neesamība nav pamats tiesvedības atteikšanai.” Diemžēl Latvijā šāds princips netiek ievērots un bieži vien tiesvedība šāda situācijā tiek izbeigta.
Tiesību piemērošanas institūcijai ir jāveic papilddarbības, ja ir konstatēts izlaidums tiesībās:
• Faktisko apstākļu juridiskā rakstura noteikšana (atrast patiesību normas liecībās tam, ka šie apstākļi ietilpst tiesiskās regulēšanas sfērā;
• Līdzīgas normas vai principa konstatācija;
• Lēmuma pieņemšana par doto attiecību konkretizēto regulēšanu (tas ir saistīts ar tāda individuālā priekšraksta veidošanu, kas balstās uz spēkā esošām tiesībām.)
Izlaidumu aizpildīšanas līdzekļi tiesībās:
1. Likuma analoģija – ir tās tiesību normas attiecināšana uz dotām tiesiskajām attiecībām, kas regulē būtiski līdzīgas attiecības dotās tiesību nozares robežās;
2. Tiesību analoģija – tāda piemērošana, kad kompetenta institūcija balstās uz tiesību principiem, likumdošanas jēgu. Par cik šos principus bieži ietver konstitūcijās, tad attiecīgās institūcijas atsaucas uz tām.
3. Subsidārā piemērošana – starpnozaru analoģija – kad tiesībpiemērojošās institūcijas vadās pēc radniecīgas nozares konkrētiem priekšrakstiem. Tāpat, kā likuma analoģija, balstās uz to attiecību līdzību, kuras tieši neregulē dotās tiesību nozares normas.
Bez principiem, daudz izmanto normatīvos priekšrakstus, normas, izmantojot: likumu analoģiju, tiesību analoģiju, starpnozaru analoģiju. Būtībā izmantojot analoģiju metodi, mēs rodam, izveidojam normu no citām normām. Tā ir normu loģiskā attīstība.

61. Tiesību normu izvēle un spēkā esamības pārbaude tiesību piemērošanas procesā.+
Manuprāt, tiesību normas izvēlē un spēkā esamības pārbaude ir vienas no būtiskākajām tiesību piemērošanas procesa stadijām.
Tātad tiesību piemērošanas process sastāv no vairākām stadijām:
1. lietas faktisko apstākļu izdibināšana,
2. lietas juridisko pamatu izdibināšanu;
3. lēmuma pieņemšana;
4. pieņemtā lēmuma izziņošana, lai darītu zināmu tā saturu valsts un sabiedriskajiem orgāniem, amatpersonām, kas tajā ieinteresētas.
Lai tiesību norma nodibinātu konkrētas tiesiskās sekas, šai normai ir jābūt spēkā. Tiesību normas spēkā esamība nav saistīta tikai ar formāli procesuālu kritēriju īstenošanos (piemēram, izsludināšanu), bet arī ar tiesību taisnīguma jautājumu. Taisnīgusm ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. Tiesību normas spēkā stāšanās un spēkā esamības formālie kritēriji:
1)spēks laikā – sākas ar tiesību normas spēkā stāšanās dienu. Ārējā normatīvā aktā ietvertās tiesību normas spēkā esamība ir atkarīga no ārējā normatīvā kata izsludināšanas brīža. Izņēmuma gadījumos pašā normatīvajā aktā var būt noteikts datums, ar kuru stājas spēkā attiecīgais ārējais normatīvais akts, tā daļa vai tiesību norma.
tiesību normu var atzīt par spēkā neesošu Satversmes tiesa, ja tā konstatē, ka tiesību norma ir izdota vai tās saturs ir nonācis pretrunā ar augstākā juridiskā spēka tiesību normu.
Ir jāpārbauda vai tiesību norma (kas ir izdota) nav zaudējusi savu spēku (Piemēram, iestājies termiņš vai nosacījums, ar ko ierobežots tiesību normas spēks laikā), vai tā ir atcelta, vai tās vietā stājusies spēkā cita vēlāka tiesību norma u.c.).
2)spēks telpā – tiesību normas spēkā esamība telpā ir atkarīga no tās izdevēja piekritības. Piemēram, MK izdotās tiesību normas ir spēkā visā LR teritorijā, savukārt pašvaldību izdotās tiesību normas – tikai pašvaldības administratīvajā teritorijā. ES noteikumu normas ir spēkā visā ES teritorijā. Mainoties teritoriju robežām, tiesību normu spēks telpā arī mainās.
3)spēkā esamība pret personām – tiesību normu spēks vēršas pret visām personām, kuras atrodas to spēkā esības telpā, neatkarīgi no uzturēšanās ilguma vai dzīves vietas.
Tiesību normas izvēlē un spēkā esamības pārbaude ietilpst lietas juridiskā pamata noskaidrošanas stadijā, kas iesākas ar tiesību normas izvēli, kas dotā gadījumā ir jāpiemēro. Pēc tam ir jāpārbauda vai izvēlēta norma ir spēkā tās darbības ziņā laikā, telpā un pēc personu loka. Un visbeidzot, ir jāizdibina tiesību normas patiesais teksts un saturs. Lai arī iepriekšminētai stadijai ir sagatavojošs raksturs, tomēr tā ir ļoti būtiska, jo uz izvēlētās normas pamata tiek pieņemts tiesību piemērošanas akts. Lēmumā norma iegūst individuālo varas raksturu, tiek veidota galīga normas saikne ar faktu, kas ir jāatrisina. Un pats lēmums savukārt kļūst par juridisko faktu, kas kalpo par pamatu tiesisko attiecību rašanās. Lēmums ir tikpat obligāts, kā normatīvais akts, uz kura pamata tas pieņemts, tāpēc ir jāpanāk tā izpildīšana. No tā izriet, cik svarīga ir pareiza tiesību normas izvēle, jo no tā ir atkarīga cilvēku turpmāka dzīve, attiecībā uz kuriem šis tiesību piemērošanas akts tiek pieņemts.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 511. panta 2. daļu, tad tiesas spriedumam ir jābūt tiesiskam un pamatotam. Turklāt sprieduma ievaddaļā bez citām likumā minētajām prasībām ir jānorāda arī Krimināllikuma pants, tā daļa un punkts, pēc kura persona apsūdzēta (norma, kura tikusi izvēlēta). Tas, ka spriedumam ir jābūt tiesiskam nozīmē arī tā spēkā esamības pārbaudi. Piemēram, Kriminālprocesa likuma 3. un 4. pantā tiek noteikts kriminālprocesa likuma spēks telpā un laikā, kas, tiesnešiem pieņemot lēmumu, ir jāievēro. Tāpēc pirms piemērot kādu tiesību normu ir jābūt pārliecinātam, vai attiecīgā norma ir spēkā, jo varbūt nesenu grozījumu rezultātā tajā ir veiktas kādas izmaiņas, vai varbūt tā ir izslēgta no normatīvā akta un līdz ar to tā nevar būt par pamatu tiesību piemērošanas aktu izdošanai.

63. Juridiskās terminoloģijas, definīciju un klasifikāciju loma tiesību jaunradē un tiesību piemērošanā.
Juridiskajā tehnikā ir vairāki tiesiskās tipizācijas paņēmieni:
1. klasifiklācija;
2. definīcija;
3. juridiskā konstrukcija;
4. prezumpcijas un fikcijas.
Juridiskā konstrukcija tās specifiskā funkcija – loģiskās saiknes elementa ievadīšana tiesību normu kompleksā, kas dod iespēju izdibināt doto institūtu veidojošo normu vienību, kā arī to sakarus ar citiem institūtiem.
Tiesiskās prezumpcijas – pieņēmums par noteikta fakta esamību vai neesamību, kas balstās uz sakariem starp pieņēmuma faktiem, un ko apstiprina iepriekšējā pieredze.
Tiesiskās fikcijas – neesošais atzinums, ko saskaņā ar likumdošanu atzīst par esošu, un kas izraisa attiecīgās juridiskās sekas. Tiesību normatīvajos aktos fikcijas parasti izsaka ar vārdiem: „it kā”, „pieņemsim”, „ja būtu”.
Juridiskā terminoloģija ir viens no dokumenta teksta vārdiski dokumentālā izklāsta līdzekļiem.
Juridiskā terminoloģija ir vārdu un vārdkopu kopums, kuros izpaužas juridiskie jēdzieni.
Juridisko terminu veidi: 1)Vispārlietojamie (debesis, saule, mākonis); 2)Speciālie nejuridiskie (marka, sekante); 3)Speciālie juridiskie(identitāte, legāts ).
Juridiskajiem terminiem ir jāatbilst vairākām prasībām: viennozīmīgums; ir jābūt vispāratzītam; Noturība; Īsums.
Tiesību jaunradē, veidojot tiesību normas tiek lietota juridiskā terminoloģija, definīcijas. Lai tiesību jaunrade būtu efektīva, ir jāievēro juridiskās terminoloģijas vienveidība, tai jābūt noturīgai utt.
Klasifikācija ir juridiskās tehnikas paņēmiens, kas paredz kaut kādas ģints priekšmetu sadalīšanu savstarpēji saistītās klasēs pēc būtiskām pazīmēm, kas piemīt dotās ģints priekšmetiem un atšķir tos no citu ģinšu priekšmetiem. Tādā veidā iegūtās klases veido sistēmu un katra no tām ieņem šajā sistēmā noteiktu vietu un dalās pakārtotās klasēs.
Pareizi sastādīta klasifikācija, atspoguļodama klasificējamo objektu likumsakarības, atklāj sakarus starp šiem objektiem, palīdz orientēties situācijās un var būt par pamatu apkopojošiem secinājumiem.
Tiesiskajā darbībā pie klasifikācijas pāriet pēc definīciju formulējuma vai noskaidrošanas.
Klasifikācija apvieno vienkopus no pirmā acu uzmetiena atšķirīgas parādības un, pateicoties tam, atvieglo izziņu, analīzi, iztulkošanu un piemērošanu. Klasifikācija spēlē lielu lomu tiesību sistēmas attīstībā un pilnveidošanā.
Definīcija – plašā nozīmē – loģiska operācija, kuras procesā tiek atklāts svarīgākais jēdziena saturā. Juridiskām definīcijām ir jābūt pēc iespējas pilnīgām, precīzām un saturīgām. Tām ir jāpiepilda ar juridisku jēgu termini, kas nereti patapināti no ikdienas valodas. Tā nedrīkst būt divdomīga, lai sekmētu normas iztulkošanas un piemērošanas drošumu. Izšķir: 1)likumdošanas definīcijas – tādas, kurass ir ietvertas normatīvos aktos vai kas balstās uz normatīviem aktiem un kam ir obligāts raksturs; 2)definīcijas, kas izriet no tiesu nolēmumiem; 3)doktrinālās definīcijas – tās piedāvā juridiskā mācība, skola vai autoritāte.
Definīcijas satur terminus. Jēdzieni ir plašāki nekā definīcijas.

64. Mīti, paražas, rituāli, atļaujas, aizliegumi, pienākumi kā indivīda un sabiedrības dzīves regulatori.
Sabiedrības dzīves regulatori ir daudzveidīgi, tiesības nav vienīgais sabiedrības dzīves regulators, bet tādi ir arī morāle, reliģijas un politikas regulatīvās sistēmas. Sabiedrības dzīvi regulē sociālās, morāles, politikas, reliģijas normas. Tiesību normas pieder pie sociālajām normām kā sabiedrības dzīves regulators, tāpat pie sociālajām normām pieder mīti, paražas, rituāli. Jautājumā formulētās atļaujas, aizliegumi un pienākumi ir tie sabiedrības dzīves regulatori, kas parasti nostiprināti tiesību normās.
Mīti, paražas, rituāli vairāk vai mazāk ir sabiedrības dzīves agrīnie regulatori un tikai vēlāk parādījās tiesību normas, kuras noteica atļaujas, aizliegumus un pienākumus. Taču mūsdienās paražas ir nostiprinājušās tiesību formā – paražu tiesības un tiek piemērotas, piemēram, starptautiskajās tirdzniecības tiesībās. Paražas ir sabiedriskās uzvedības noteikums, kas izveidojies ilgstošas faktiskās pielietošanas rezultātā, un kļuvis par noturīgu, atkārtojumu; sabiedriskā kārtība.
Kā sabiedrības pirmatnējamjiem regulatoriem, mītiem, paražām, rituāliem ir jāpievērš lielāka uzmanība, jo daudzi no šiem regulatoriem ir pamats konkrētām tiesību formām, tādēl apskatīšu to būtību vēsturiskā kontekstā. To attīstībā ir vērojami dažādi viedokļi. Piemēram, izplatītākais viedoklis ir, ka paražas sākotnējās sabiedrības attīstības stadijās bija galvenā pietiekami ietekmīgā sociālās kontroles forma, kas kļuva par pamatu vēsturiski pirmajai tiesību formai – paražu tiesībām. Bez šī viedokļa ir arī citi viedokļi, kas raksturo vēsturiski pirmās tiesību formas, meklējot tās daudz agrākos, nekā paražas, regulatoros. Arī mīti kā seno cilvēku uzvedības regulators bija svarīgi, tie saturēja konkrētus priekšrakstus. Mīti it kā parāda ideālu tiesisko kārtību. Ar valodnieciskiem līdzekļiem mītu noformē kā teikas, pasakas utt. Taču aiz valodnieciskās formas slēpjas diezgan daudzveidīgs saturs.
Pēc T. Kašaņinas domām, vēsturiski pirmais sociālo normu veids bija rituāli. Vēlāk rituālās darbībās varēja izdalīt ieražas. Attīstoties valodai, radās mīti, ar kuru palīdzību nodeva informāciju par to, kā jārīkojas vienā vai otrā situācijā. Paražas – jau komplicētākas un smalkākas normas ar plašāku darbības sfēru, kas aptvēra gandrīz visas tālaika sabiedriskās attiecības. Paražu izmantošana ļāva cilvēcei attīstīties stabilāk un efektīvāk.
Normas, kas nostiprina cilvēka garīgo saikni ar dievišķiem spēkiem parasti sauc par reliģiskām normām. Pirmatnējās kopienas cilvēkam bija arī zināmi priekšstati par labo un ļauno – kategorijām, kuras pauž morāles normas. Pirmatnējās sabiedrības attīstības beigu posmā parādījās arī etiķetes normas, kurām tajā laikā bija neliela nozīme.
Sarežģītāks ir jautājums par to, kā izdalīt tiesību normu no citu sociālo normu sistēmas. Visbiežāk par tiesību normas norobežošanas kritēriju uzskata piespiešanu: sabiedrība, veidojot tiesību normas, rada arī sociālās piespiešanas institūtu. Sociālā piespiešana tiesībās nāk no specializētas institūcijas un pilda apzināti noteiktu funkciju. Daži juristi par tiesību normas norobežošanas kritēriju atzīst tās neitralitāti, kas izpaužas tā, ka tiesību norma ir spējīga „uzņemt sevī” jebkuru citu sociālo normu. Tā šī norma kļūst par tiesību normas saturu.
Pēc priekšraksta (normas) satura tiesību normas klasificē:
1. pilnvarojošās;
2. pienākumus uzliekošās;
3. aizliedzošās.
Pilnvarojošās nosaka tiesību subjektu tiesīgumu t.i. iespējas noteiktā veidā darboties.
Pienākumu uzliekošās – normatīvajā aktā noteikta un uz tiesību subjektu vērsta nepieciešamība veikt kaut kādas pozitīvas darbības.
Aizliedzošās – uzliek pienākumu atturēties no sabiedrībai un cilvēkiem kaitīgas rīcības.

65. Tiesību normas kā sociālo normu sistēmas elements, to attiecības ar tehniskām normām.+
Normas iedala: sociālās un tehniskās normās.
Sociālā norma ir relatīvi konkrēts un loģiski pilnīgs pamatatzinums, noteikums, paraugs, ar kura palīdzību tiek regulētas attiecības cilvēku (individuālo un kolektīvo subjektu) starpā. Ja pievēršamies sociālo normu jēdziena veidošanai, uzskaitot to pazīmes, jāņem vērā, ka tās veidojas sabiedrības attīstības gaitā pakāpeniski.
Parasti izdala sekojošus sociālo normu veidus: tiesību, morāles, politikas, reliģiskās, normas, kas pastāv paražu, tradīciju, rituālu formās, etiķete, ģimenes, korporatīvās normas.
Tiesību normas kā sociālo normu sistēmas elements ir vispārēja satura nostādnes uzvedības noteikumi, kam piemīt visiem obligāts raksturs, kas apveltī tiesību subjektus ar tiesībām un pienākumiem un to prasību neievērošanas gadījumā paredz atbildību. Tiesību norma nosaka uzvedības robežas iedzīvotājiem, dažādām organizācijām, amatpersonām, t.i. visiem subjektiem, kas kļūst par sabiedrībai nozīmīgo sabiedrisko attiecību dalībniekiem.
No visām esošajām sociālajām regulām tiesību normām ir vislielākais spēks. Šī spēka galvenais cēlonis ir tas, ka šīs regulas garantē valsts. Bez šaubām, tas ir atkarīgs no tā, kā konkrētā valsts šo uzdevumu pilda.
Lielā mērā normu obligātumu nodrošina to soda sankcijas. Tās atņem vai ierobežo tiesībpārkāpējam noteiktus labumus, uzliek noteiktus pienākumus, paredz nosodījumu. Tātad sankcijas iedala kriminālās, administratīvās, disciplinārās. Bet ir arī tiesībatjaunojošas sankcijas, kas ir vērstas uz traucētās kārtības, stāvokļa atjaunošanu (nelikumīga akta atcelšana, parāda piedzīšana utt.).
Tiesību normas iedala;
1. Pozitīvās regulēšanas (vispārējās) normas nosaka pozitīva rakstura tiesības un pienākumus.
2. Tiesībsargājošās normas, kas nodrošina citu normu vai principu darbību, kas nesatur sankcijas.
Vēl tiesību normas iedala atbilstoši tiesību iedalījumam nozarēs: materiālās un procesuālās; publisko un privāto tiesību u.c.
Tehniskā norma – noteikums, kas tiek veidots attiecību regulācijai starp cilvēkiem, no vienas puses, un neapgarotiem priekšmetiem, parādībām, procesiem (dabiskiem un mākslīgiem). Tehniskās normas ir noteikumi, kas reglamentē tehnoloģiskus procesus, dažādu tehnisku sistēmu ekspluatāciju, dabas priekšmetu apstrādi utt. Pie tehniskām normām pieskaita arī ekoloģiskās, sanitāri higiēniskās, bioloģiskās u.c. Visas tās sastāda lielu normu grupu, ko atšķir no sociālām normām.
Savukārt tehniskās normas var iedalīt:
1. tehniski tiesiskās – tās, kas tiek nostiprinātas juridiskos aktos un līdz ar to iegūst juridisku spēku. Parasti tām ir daudzas tiesību normas pazīmes: tās rod un garantē valsts, ir juridisko aktu sastāvelements u.c. Tāpēc tās bieži pieskaita pie sociālām normām. Tās galvenokārt ir normas, kas darbojas materiāli ražošanas un pārvaldes sfērās: tie ir dažādie valsts standarti, transporta ekspluatācijas, ekoloģiskie, ugunsdrošības, ieroču glabāšanas un izmantošanas, energoapgādes u.c. noteikumi.
2. Juridiski neitrālās tehniskās normas – tās, kuru neievērošana neizraisa juridisku atbildību (piemēram, sadzīves tehnikas izmantošanas, zāļu lietošanas noteikumi).
Tiesību normas r ļoti cieši saistītas ar tehniskām normām, jo bieži vien tieši šo tiesību normu īstenošanas, realizēšanas tehnisko paņēmienu kopums ir noteikts tehniskajās normās.

66. Starptautiskās tiesiskās kārtības nodrošināšanas juridiskie līdzekļi.
Tiesiskā kārtība ir tāds sabiedrisko attiecību sakārtotības stāvoklis, kas veidojās uz tiesību pamata un sasniedzot likumības stāvokļa augstu līmeni, kad šo attiecību dalībnieku uzvedība gūst tiesisku raksturu. Savukārt ar likumību ilgu laiku saprata likumu un ar tiem atbilstošu juridisko aktu stingru izpildīšanu; ko ir jādara visiem tiesību subjektiem (šajā gadījumā starptautisko attiecību subjektiem). Mūsdienās veidojas uzskats, ka likumība ir politiski tiesiska parādība, kas raksturo sabiedrības valsts (šajā gadījumā starptautisko attiecību) tiesiskās organizācijas formas un sociālā taisnīguma realizācijas pilnveidošanas process spēkā esošās (starptautiskās) likumdošanas stingras ievērošanas un izpildīšanas ceļā.
Tādējādi runājot par starptautisko tiesisko kārtību ir jārunā par tiesisko kārtību starptautiskajās attiecībās.
Starptautisko tiesisko kārtību vispirms nodrošina ar attiecīgām regulatīvām normām (tiesību normām, līgumiem, paražām utt.), tādējādi noregulējot starptautiskās attiecības, reglamentējot mierīgas līdzāspastāvēšanas attiecību uzturēšanu; starptautiskās atbildības mehānisma iedarbināšanu; nosaka starptautisko konfliktu atrisināšanas kārtību utt. tāpat starptautiskās tiesiskās kārtības nodrošināšanas līdzekļi ir dažādu starptautisko institūciju pastāvēšana, piemēram, starptautiskās tiesas utt.
Starptautiskā tiesiskā kārtība ir atbalstāma iniciatīva, ka jānodrošina saskaņotība starp Eiropas Savienības un starptautisko juridisko kārtību un jāveicina ciešāka sadarbība starp starptautiskajām organizācijām.
Starptautisko tiesisko kārtību palīdz nodrošināt starptautiski tiesiskās atbildības institūts, ar ko saprot juridiskās sekas, kas iestājušās starptautisko tiesību subjektam, kurš pārkāpis spēkā esošās starptautisko tiesību normas un savus starptautisko pienākumus. Vienlaikus tas ir viens no juridiskajiem līdzekļiem, lai nodrošinātu starptautisko tiesību normu ievērošanu un lai nodrošinātu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Starptautiskās tiesiskās atbildības veidi ir: politiskā atbildība, kas izpaužas kā piespiedu pasākumu piemērošana, piemēram, sankcijas, retorsija, represijas (nemilitāras) u.c.), kā arī materiālā, kas iestājas, kad valsts ir pārkāpusi savus starptautiskos pienākumus, kas saistīts ar nodarītajiem zaudējumiem (piemēram, reparācija – zaudējuma atlīdzināšana naudas, preču vai pakalpojumu izteiksmē; restitūcija – īpašuma atgriešana natūrā, ko konfiscējusi un izdevusi valsts kara vai miera laikā).
Tāpat starptautisko tiesisko kārtību palīdz nodrošināt dažādi mierīgi noregulēšanas līdzekļi – savstarpējās vienošanās līdzekļi, iztiesāšanas līdzekļi un starptautiskās organizācijas kā strīdu atrisināšanas institūcijas). Strīdu mierīga noregulēšana bezstrīdus kārtībā: pārrunas, labie pakalpojumi (trešās puses darbības lai nodibinātu tiešu kontaktu starp konfliktējošām pusēm); starpniecība (strīdu risināšanas līdzeklis, kurā trešā puse piedalās ar mērķi saskaņot pušu viedokļus, līdzekļus strīdu atrisināšanai, kā arī lai izteiktu savus priekšlikumus situācijas atrisināšanai); samierināšanās. Strīdu atrisināšana tiesas ceļā – starptautiskajā arbitrāžā (kas ir neatkarīga tiesa, lai izskatītu strīdus, kuru puses ir valstis un starptautiskās organizācijas) un starptautiskās tiesas (ANO ST) un specializētās tiesas (piem.,tribunāls jūras tiesību jautājumos).
Līdzekļi starptautiskās kārtības nodrošināšanai:
1. miermīlīgi līdzekļi – pārrunas;
2. represālijas – valsts tiesiski pamatotas piespiedu rakstura darbības, ar nolūku atjaunot savas tiesības, kuras pārkāpusi kāda cita valsts. Starptautiskās tiesības aizliedz izmantot represālijas, kas ir saistītas ar spēka pielietošanu, t.i. bruņotas represālijas. Lai šīs darbības būtu tiesiski pamatotas, represālijas subjektam vispirms ir jāizmanto kaitējuma (kuru nodarījis tiesībpārkāpējs) atlīdzināšanas miera procedūra. Tikai tiesībpārkāpējs (valsts) atteikšanās no līdzdalības tādā procedūrā vai lēmuma izpildīšanas, kas pieņemts tādas procedūras realizācijas rezultātā, paver iespējas izmantot represālijas. Mēriem, kurus izmanto kā represālijas, jābūt proporcionāliem tam tiesībpārkāpumam, kas to izsauca un tie jāizbeidz lietot momentā, kad ir atjaunots stāvoklis, kāds ir bijis līdz tiesībpārkāpuma pastrādāšanai.
3. retorsijas – nemilitāri pasākumi, ko viena valsts vērš pret otru valsti vai tās pilsoņiem, nepārkāpdama starptautisko tiesību normas, un kas saistīti ar otras valsts nedraudzīgu rīcību (piem., muitas karš).
Iepriekšminētie līdzekļi balstās uz starptautisko attiecību principiem. Piemēram, starptautisko saistību apzinīgas izpildes princips, kas paredz starptautisko līgumu obligātu un apzinīgu izpildi (šī līguma dalībniekiem saistošs). Nepildīšana nav attaisnojama ar šī līguma dalībnieka iekšējo tiesību noteikumiem. Tāpat arī starptautisko strīdu mierizlīguma princips, kas paredz, ka valstīm ir jānoregulē savi strīdi, izmantojot miermīlīgus līdzekļus un tādā veidā, lai neapdraudētu starptautisko mieru un drošību. Dotais princips uzliek valstīm pienākumu risināt strīdus pēc būtības un pēc iespējas ātrāk un neatstāt tos neatrisinātus. Strīdu pusēm ir jāaturas no visa, kas vēl vairāk saasinātu attiecības. Pildot šīs prasības, valstis pēc sava ieskata var izvēlēties mierizlīguma līdzekļus.

67. Prezumpcijas un fikcijas: būtība un nozīme tiesību jaunradē un tiesību piemērošanā.
Pirmkārt, lai varētu runāt par prezumpcijas un fikcijas nozīmi tiesību jaunradē un tesību piemērošanā ir jāapskata to būtība.
Tātad -prezumpcija ir juridiska iztulkošanas (skaidrošanas) metode, ar kuras palīdzību nezināmo vai neprecīzi konstatēto faktu atzīst par noskaidrotu induktīvā ceļā (no konkrētā uz vispārējo), balstoties uz citu faktu, kas ir zināms vai varbūtējs no statistikas vai psiholoģijas viedokļa.
Visbiežāk prezumpcijas nostiprina ar likumu. Tās sauc par legālām prezumpcijām. Bet ir arī faktiskās vai cilvēka prezumpcijas, kuras var formulēt tiesnesis.
Viens no prezumpcijas veidiem – nevainīguma prezumpcija ir paredzēta Kriminālprocesa likuma 19. pantā: „Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta šajā likumā noteiktajā kārtībā. Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību nav jāpierāda savs nevainīgums. Visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.”.
Savukārt, -fikcija ir šķietamais, melīgais, izdomātais, kaut kas neesošs. Juridiskā nozīmē – tehniskais paņēmiens, ko izmanto tiesību veidošanā, kad tiek radīta juridiskā situācija, nezinot konkrēto realitāti, vai apzināti pretrunā tai.
Ar fikcijas palīdzību izraisa juridiskās sekas, rezultātu (tas var būt arī norma), kas kļūst par obligātu visiem un aizsargātu no noprotestēšanas. Kā piemēru visbiežāk min slaveno fikciju: „Likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības”. Mūsdienās, kad juridisko aktu daudzums ir milzīgs, šī atziņa pārvēršas par fikciju pat pašiem juristiem.
Manuprāt, prezumpcijai ir ļoti liela nozīme tiesību jaunrades un tiesību piemērošanas procesā.
Ar tiesību jaunradi – šaurā nozīmē saprot kā pašu tiesību normu veidošanas procesu, bet plašā nozīmē kā procesu, kas iesākas ar tiesību normu ieceri, sagatavošanu un beidzas ar normas realizāciju. Tiesību jaunradei ir jābalstās uz sekojošiem principiem: demokrātisms un atklātība, profesionālisms, likumība, zinātniskums, sakars ar tiesību piemērošanas praksi.
Turpretī -tiesību piemērošana – ir viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību priekšrakstu realizāciju dzīvē. Būtiski ir tas, ka tiesību piemērošana vienmēr ir saistīta ar individuālā tiesību (tiesību piemērošanas) akta pieņemšanu.
Katru reizi, kad tiek izstrādāti grozījumi, piemēram, Kriminālprocesa likumā, tie nedrīkst būt pretrunā Nevainīguma prezumpcijai. Līdz ar to tiesību jaunrades procesā nepārtraukti ir jāievēro prezumpcijas būtība un jāvērtē, vai izstrādāta tiesību norma nav pretrunā prezumpcijai. Līdzīgi ir arī tiesību piemērošanas procesā. Jo tiesnesim pieņemot lēmumu ir jālemj saskaņā ar nevainīguma prezumpciju. Nevainīguma prezumpcija ietver netiešu norādi , ka gan prokuroram savās darbībās, gan tiesnesim, izskatot lietu, ir jāvadās pēc šī likuma (Kriminālprocesa likuma), tādejādi regulējot tiesību piemērošanas procesa gaitu. Tāpat nevainīguma prezumpcija ietekmē tiesību piemērošanu, nosakot, ka visas saprātīgās šaubas, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.
Arī fikcijai ir ļoti nozīmīga loma, gan tiesību jaunrades, gan tiesību piemērošanas procesā. Jau iepriekšminētā fikcija, ka „Likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības”, ļoti būtiski ietekmē tiesību piemērošanas procesu. Jo likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības ne apsūdzēto, ne arī tiesnesi, kurš izskata lietu. Manuprāt, ļoti būtiski tas ietekmē tiesneša darbu, jo, lai spriedums būtu taisnīgs un likumīgs, tiesnesim ir jāzina likumi un jāprot tie pareizi piemērot, jo katrs tiesneša lēmums ietekmē kāda cilvēka dzīvi.

68. Juridiskā loģika un pierādīšana tiesībās.+
Loģiku saprot kā zinātņu kopumu, kas pēta domāšanas formas un likumus, gan kā pašus pareizās domāšanas likumus, pareizu domu savienošanu spriedumos. Raksturojot juridisko loģiku vispārējā veidā var teikt, ka tā ir loģika, kuru tā vai savādāk izmanto juristi. Vairākums uzskata, ka tā ir loģika, kuru izmanto visi cilvēki, tikai – ar zināmām īpatnībām. Un šīs īpatnības nosaka juristu darbības „priekšmetu”, „objektu” specifika, kuri piedod savdabīgumu pašai juristu darbībai, tās loģikai. Bet ir arī tādi, kas uzskata, ka juridiska loģika ir īpašs profesionālās darbības veids. Juristiem vajadzētu lielāku uzmanību pievērst tādai loģikai, kas viņiem liktu savā darbībā vairāk pievērst uzmanību zinātnes sasniegumu izmantošanai, tiesību kategoriju sistēmas veidošanai.
Juridiskā loģika sevī ietver divus elementus:
1)iztulkošanas loģika – jebkura jurista ikdienas darbs, kas saistīts ar kādas parādības precīzas jēgas izdibināšanu, padarot skaidrāku un nepārprotamu to, kas liekas neprecīzs, divdomīgs, kā arī saikņu un savstarpējo attiecību izskaidrošanu starp domām, atsaucēm, faktiem.
2)argumentācijas loģika – argumenti ir nākamais svarīgais jurista darba aspekts, jo no tā ir atkarīgs, vai viņš spēs pārliecināt tiesu kādas personas vainīgumā vai nevainīgumā. Šajā gadījumā juristam jāargumentē ne tikai normu un faktu nozīme, bet arī jāprot piedāvāt un argumentēt savu tiesisko proble’mu risināšanas veidu.
Pierādīšana tiesībās – loģiska darbība, kuras gaitā kaut kādas domas patiesīgumu nopamato ar citu domu palīdzību, kuras atzītas par patiesām. Juridiskā pierādīšanā īpašu lomu spēlē tās domas, kuras rodas kā secinājums par to, kas patiesībā ir noticis.
Pierādīšanai ir trīs sastāvdaļas:
• tēze – doma vai atzinums, kuras patiesīgums ir jāpierāda;
• arguments – (1)doma, kuras patiesīgums ir pārbaudīts un pierādīts praksē un kuru tāpēc var izmantot cita atzinuma (tēzes) patiesīguma vai nepatiesīguma nopamatošanai; (2)viens vai vairāki apgalvojumi, kuri savstarpēji saistīti un domāti argumentējamās tēzes atbalstīšanai;
• demonstrācija – loģisks spriedums, kura gaitā no argumentiem secina tēzes patiesīgumu jeb nepatiesumu; loģisko notikumu kopums, kurus izmanto pierādīšanā.
Kā zināms, tiesvedībā viens no svarīgākiem loģisko sakaru veidiem ir sakari starp tiesībpārkāpumu un sodu. Vispārējā veidā to pauž pazīstamais princips „nav nozieguma bez soda”. Bet šo sakaru individualizētai regulācijai ļoti bieži izmanto drošuma slēdzienu – tādu, kura secinājumā ir patiesās, t.i. īstenībai atbilstošās zināšanas.
Tāpat tiesvedību lielā mērā nosaka loģikā pazīstamais spriedums: patiesais ir tas, kas pierādīts. Atziņa, ka „katrai patiesai domai ir jābūt pamatotai ar citām domām, kuru patiesīgums ir pierādīts”, prasa ne tikai to, lai mūsu domas būtu savstarpēji saistītas, bet arī – izrietētu cita no citas, nopamatotu cita citu.
Likumdevējs KPL 123. p. Pierādīšanas definīcijā patiesības kategoriju nelieto: „Pierādīšana ir kriminālprocesā iesaistītās personas darbība, kas izpaužas kā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu esamības vai neesamības pamatošana, izmantojot pierādījumus”. Par pieradīšanas pietiekamības kritēriju šajā likumā tiek piedāvāts vārdu kopums, kura saturs netiek izskaidrots un kura interpretācija visdrīzāk būs subjektīva – „Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību”. Tātad „izslēgtas saprātīgas šaubas”. Ar tradicionālo loģiku tāda pierādīšanas izpratne nav saistīta. Tātad tā ir konkrētā likumdevēja loģika un vai tā tikai nekalpos subjektīvisma un pat patvaļas nopamatošanai. Lai gan Civilprocesa likumā runa ir tikai par pierādījumiem, pierādīšanas līdzekļiem, tajā ir paredzēti vairāki kritēriji, kurus var izmantot ne tikai pierādījumu novērtēšanai, bet arī tam, lai noteiktu pierādīšanas pietiekamību un pamatotību. Tos atrodam CPL „Pierādījumu novērtēšana (1) – tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.”
Jācer, ka vērtēšanas loģika, izmantojot šeit minētos kritērijus tiešām ietvers arī pietiekamā pamata un citus loģikas likumus. Labi būtu arī, ja likumdevējs atcerētos, ka mūsdienu tiesības ir ne tikai normatīvas shēmas, bet attīstās vērtību – normatīvās sistēmas. Tāpēc tiesvedības dažādās stadijās, tajā skaitā pierādīšanā, vajadzētu orientēties uz kaut vai relatīvu, bet patiesību, vadīties pēc taisnīguma, pareizi izprast humānismu utt.

69. Juridiskās lietas ierosināšana, izziņa, izmeklēšana, izskatīšana, izlemšana tiesībpiemērošanas darbības kontekstā.+
Tiesību piemērošana – ir viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību priekšrakstu realizāciju dzīvē.
Tiesību realizācijas procesā tiesību piemērošanai ir ļoti būtiska loma, jo tā pilda divas ļoti svarīgas funkcijas:
3) veic tiesību normu priekšrakstu izpildes organizāciju un pozitīvo regulēšanu ar individuālo aktu starpniecību;
4) tiesību izsargāšanu no pārkāpumiem.
Tiesību piemērošanai ir savas īpatnības, kas to atšķir no trim pārējām tiesību realizācijas formām un kas izceļ tās nozīmi tiesību realizācijas procesā:
6) to veic īpašas valsts kompetentas institūcijas (tiesa, prokuratūra, policija u.c.); amatpersonas (valsts prezidents, administrācijas galva, prokurors, izmeklētājs u.c.); dažas sabiedriskās organizācijas (piem. arodbiedrības);
7) tiesību piemērošana notiek īpašo t.s. tiesībpiemērojošo attiecību ietvaros. To dalībnieku tiesiskais stāvoklis ir dažāds. Vadoša loma tajās ir tiesību piemērošanas subjektiem, kas ir apveltīts ar varas pilnvarām, kompetenci, kuras izmanto ne savu, bet citu attiecību dalībnieku interešu aizsargāšanai ar tiesību piemērošanas akta palīdzību.
8) tiesību piemērošana tiek īstenota mijiedarbībā ar citām tiesību realizācijas formām– izpildīšanu, ievērošanu, izmantošanu.
9) tā vienmēr ir saistīta ar individuālā tiesību (tiesību piemērošanas) akta pieņemšanu.
10) Tā ir process, ko ietver vairākas stadijas: lietas faktisko apstākļu izdibināšanu, lēmuma pieņemšana lietā. Pieņemtā lēmuma izziņošana, lai darītu zināmu tā saturu valsts un sabiedriskajiem orgāniem, amatpersonām, kas tajā ieinteresētas.
Lietas faktisko apstākļu izdibināšanā, izziņā tiek pētīti tikai tās darbības un notikumi, kas ir juridiski nozīmīgi, t.i. paredzēti tiesību normās. Šim nolūkam tiek izmantoti likumā paredzētie līdzekļi. Lietas juridiskā pamata noskaidrošana iesākas ar tiesību normas izvēli, kas dotā gadījumā ir jāpiemēro. Pēc tam ir jāpārbauda vai izvēlētā norma ir spēkā tās darbības ziņā laikā, telpā un pēc personu loka. Un beidzot ir jāizdibina tiesību normas patiesais teksts un saturs.
Veicot juridisko kvalifikāciju, novērtējot un interpretējot faktus, izveidojas juridiskā lieta, kuru literatūrā parasti skaidro kā:
1. notikums vai darbība, attiecībā uz kuru ir vērsts tiesībpiemērošanas process;
2. dokumentu kopums, kas fiksē ar doto notikumu (darbību) saistītus faktus.
Ja mēs runājam ar juridisko lietu pirmās izpratnes robežās, tad to var salīdzināt ar juridisko lietu vai faktisko sastāvu, t.i. zināmo faktu kopumu, kuru iestāšanās izraisa zināmu darbību no kompetentu valsts subjektu puses tiesībpiemērošanas procesa gaitā (piem., ja i noticis noziedzīga nodarījuma notikums, tad procesa virzītājs, gan izmeklē doto faktu – lietu, gan ierosina krimināllietu un veic attiecīgās procesuālās darbības šīs letas ietvaros. Šinī gadījumā juridiskā lieta ir dokumentu kopums, kurā ietverti noteikti fakti, pieradījumi – šis otrais piemērs attiecas jau uz otro juridiskās lietas izpratni). Ja juridiska lieta ir dokumentu kopums, tad tās noformēšanas kārtība ir attiecīgi reglamentēta ar katras atsevišķās tiesību nozares procesuālajām normām. Izprotot juridisko lietu kā faktu, situāciju ir svarīgi pareizi un pēc iespējas labāk uztvert, iegaumēt, fiksēt apkārtējos apstākļus, lai vēlāk būtu iespējams tos pilnīgāk reproducēt, jo šis notikušais fakts kalpo par izejpunktu. Sākumu visam tiesībpiemērošanas procesam. Tomēr, ja juridisko lietu saista ar izziņu, izmeklēšanu, izskatīšanu un izlemšanu, tad saprotama kā dokumentu kopums, kurā savākti pierādīšanas procesam nepieciešamie pierādījumi u.c. svarīga informācija. Izziņu parasti raksturo kā darbību priekš sevis atšķirībā no pierādīšanas procesa, kur darbībai ir noteikts adresāts, izziņas mērķis ir patieso, īstenībai atbilstošo, zināšanu iegūšana, savukārt, pierādīšanas mērķis – adresāta pārliecināšana iegūtajās zināšanās. Tāpēc var apgalvot, ka juridiskajā lietā veic pierādīšanu, kaut arī juridiskajā literatūrā bieži starp šiem diviem procesiem liek vienādības zīmi. Izziņa ir plašāks jēdziens attiecībā pret pierādīšanu. Izziņa ir saistīta a sākotnējo faktu iegūšanu, kas tiks pārvērsta par pierādījumiem, ar kuriem būs iespējams strādāt tālākajā lietas izskatīšanas laikā. Izmeklēšana lietas ietvaros ir saistīta ar jau savāktajiem pierādījumiem, tas ir darbs ar jau savākto informāciju, pārbaudi, izvērtēšanu, papildināšanu (ja ir runa par kriminālprocesu, tad izšķir pirmstiesas izmeklēšanu, ko veic prokuratūra un izziņas iestādes, un tiesas izmeklēšanu, kurai vairāk būtu piemērojams termins – izskatīšana). Ar juridiskās lietas izskatīšanu saprot:
1. formāli loģisku procesu, kurā izdara slēdzienu, t.i., kurā juridiskos faktus kvalificē atbilstoši tiesību normām;
2. kā radošu procesu – lietas attiecināšana uz notikumu, līdz ar ko notiek normas saistīšana ar notikumu;
3. kā kompetentu institūciju valstiska un gribas darbība – tā ir valsts pavēle.
Lēmuma pieņemšana lietā notiek tiesību piemērošanas tiešā nozīmē – iepriekšējām stadijām bija sagatavošanas raksturs. Lēmumā norma iegūst individuālo varas raksturu, tiek veidota galīgā normas saikne ar faktu, kas ir jāatrisina. Un pats lēmums savukārt kļūst par juridisko faktu, kas kalpo par pamatu tiesisko attiecību rašanās.
Tiesību piemērošanas akts ir kompetentas institūcijas oficiāls lēmums konkrētā juridiskajā lietā, kas satur valsts varas rīkojumu vērstu noteiktā veidā un formā uz sabiedrisko attiecību individuālu regulēšanu. Pēc tam, kad lēmums ir darīts zināms ieinteresētiem tiesībpiemērošanas subjektiem, tas ir jānodrošina un jāaizsargā. Ir jāpanāk tā izpildīšana, jo tas ir tikpat obligāts, kā normatīvais akts, uz kura pamata tas pieņemts.

70. Empīriski teorētisko izziņas metožu loma tiesību zinātnē.
Tiesību zinātnes vispārteorētiskās sastāvdaļas (tiesību teorijas) viens no struktūras elementiem ir tiesību zinātnes metodes, ar ko saprot tiesību zinātnē pārbaudīto un pieņemto regulatīvo noteikumu un paņēmienu sistēmu, ko izmanto tiesiskās realitātes parādību likumsakarību izziņai; noteiktu rezultātu sasniegšanas veidu juridiskajā praksē. Empīriski teorētiskās izziņas metodes ietilpst tiesību zinātnes vispārējo metožu grupā. Tādējādi šīm metodēm ir liela loma tiesību zinātnē un ir tiesību zinātnes sastāvelements. Metodes (t.sk.empīriski teorētiskās izziņas metodes) ir veids kā atšķirt tiesību zinātni no citām zinātnēm, jo katrai zinātnei ir savs regulēšanas priekšmets un pielietojamās metodes. Tiesību zinātnē pielieto šādas vispārējās metodes: empīriskās izziņas metodes; metodes, ko pielieto kā empīriskajā, tā arī teorētiskajā izziņas līmeņos (empīriski teorētiskās) un teorētiskās izziņas metodes.
Metodes, kuras izmanto pētījumu empīriskā un teorētiskā līmenī: abstrahēšana, analīze un sintēze, indukcija un dedukcija, modelēšana, vēsturiskā un loģiskā izziņas metode.
Tā kā jautājumā ir prasīts aplūkot šo metožu lomu tiesību zinātnē, tad palši neaprakstīšu pašas metodes, bet gan došu ieskatu šo metožu būtībā un nozīmē tiesību zinātnē. Vispirms šo metožu lomu tiesību zinātnē raksturošu vispārīgi, pēc tam arī katras atsevišķas šīs kategorijas metožu lomu tiesību zinātnē.
Metožu apgūšana tiesību zinātnē ir ārkārtīgi nozīmīga, jo bez tām nav iespējams izzināt tiesisko realitāti, tiesiskās parādības. Metodes ir galvenais jurista darbības instruments. Tās kā domāšanas veids, to pareiza apguve un lietošana ir garants adekvātai tiesību piemērošanai, tāpat liela loma tām ir tiesību jaunradē un iztulkošanā, kas savukārt ir pamats efektīvai un rezultatīvai tiesībpiemērošanai.
Abstrahēšana – metode, ar kuras palīdzību domāšanā notiek konkrētā priekšmeta vai parādības interesējošo pazīmju, īpašību, sakaru izdalīšana, atdalīšana, fiksācija un vienlaicīgi daudzu citu pazīmju, īpašību, sakaru un attiecību neievērošana, vērā neņemšana. Abstrahēšanu saprot arī kā procesu, kura rezultāts ir abstrahcija. Izdala divas procesa stadijas: 1)pirmā stadija – priekšmeta, parādību īpašību, pazīmju u.c. novērtēšanas, būtiskā no nebūtiskā atšķiršanas un svarīgākā izdalīšanas stadija; 2)otrā stadijā – objektu aizvieto ar citu – ne tik bagātu ar īpašībām kā pirmais un būtībā tas ir pirmā modelis.
Analīze un sintēze
Analīze ir loģiskās domāšanas paņēmiens, izziņas metode, kas paredz pētāmā priekšmeta (domas vai praktiski) sadalīšanu elementos (daļās, atsevišķās pazīmēs, īpašībās, attiecībās), lai pēc tam katru no šiem elementiem izzinātu atsevišķi kā sadalītā veselā daļu. Pēc tam tādā veidā iegūto informāciju par katru sastāvelementu apvieno ar citas metodes – sintēzes – palīdzību. Šāda apvienošana ir iespējama tad, kad ir zināmi sastāvelementu savstarpējie sakari, attiecības un šīs zināšanas izmantotas sintēzes gaitā.
Indukcija un dedukcija
Plašākā nozīmē indukcija ir domāšanas forma, kad domu virza uz kādu vispārējo atziņu, noteikumu, kas nosaka (kam pakļaujas) visi atsevišķie kaut kādas klases priekšmeti.
Šaurākā nozīmē indukcijai ir trīs skaidrojumi (induktīvs slēdziens, kā izziņas metode, kā materiāla izklāsta formāts grāmatā). Tā kā ir jautājums par tiesību zinātnes metodēm, tad pievērsīšos tikai indukcijas kā metodes izpratnei. Indukciju kā izziņas, pētījuma metodi – izziņas operāciju kopums, ar kuru palīdzību pētījumā var no konkrētām zināšanām pāriet pie – vispārīgām, izzinot kaut kādas klases priekšmetus, to kopējās būtiskās īpašības pārtop kopējās zināšanās par doto priekšmetu klasi visumā.
Dedukcija – plašākā nozīmē ir domāšanas forma, kad jaunu domu iegūst tīri loģiskā ceļā, balstoties uz jau kaut kādām dotām domām – premisām. Šaurākā nozīmē dedukcija ir: deduktīvs slēdziens, deduktīvās izziņas metode, materiālā izklāsta forma grāmatā. Ar dedukcijas kā metodes palīdzību iegūst jaunas zināšanas sekojošā veidā: vispirms jāatrod tā klase, pie kuras pieder interesējošais priekšmets, un pēc tam jāattiecina uz to likums, kas nosaka visas klases attīstību.
Visumā novērtējot dedukciju, jāsaka, ka tās loma izziņā arvien pieaug un vispirms tas izkaidrojams ar to, ka zinātne, tajā skaitā tiesību zinātne, arvien vairāk sastopas ar parādībām, kas nav jutekliski izzināmas. Tāpeč bieži ir jāizmanto domas spēks.
Modelēšana – tā ir izziņas objektu pētīšana ar modeļu palīdzību.
Izdala modelēšanas veidus:
• priekšmetiskā – kad izziņu veic ar modeļa palīdzību, kas atveido objekta noteiktus ģeometriskos, fiziskos, dinamiskos, funkcionālos raksturojumus.
• Vieliski matemātiskā modelēšana – kurā izmanto modeļus ar savādu fizikālo dabu nekā oriģināliem, bet pieļauj vienādu matemātisku aprakstu;
• Loģiski matemātiskā modelēšana – kurā izmantojamie modeļi tiek konstruēti no zīmēm. Tie ir abstraktie modeļi.
Modelēšanas loma tiesību zinātnē – ar tās palīdzību var uzlabot tiesību parādību raksturojumu, racionalizēt to veidošanas paņēmienus, uzlabot to pārvaldi utt. Kopumā novērtējot modelēšanas metodi, var teikt, ka tā pati par sevi negarantē izsmeļošas zināšanas par oriģinālu. Tika isavienojumā ar citām metodēm un izmantojot ties’’as izziņas līdzekļus, tā var būt pietiekami rezultatīva.
Vēsturiskā un loģiskā izziņas metode.
Vēsturiskā metode ir tāda dabas un sabiedrības priekšmetu, parādību, procesu izziņas un vērtēšanas metode, kas dod iespēju izzināt objektu tā rašanās, attīstības un izmaiņu laikā savstarpējās attiecībās ar apkārtējo vidi, kā arī ar citiem objektiem.
Loģiskā izziņas metode ir paņēmienu, noteikumu kopums, kas dod iespēju no izziņas objektu vēsturiskā procesa abstrahēt būtisko un atdalīt to zinātniskā likuma formā. Vēsturiskās un loģiskās izziņas metodei ir liela loma sabiedrības tiesiskās dzīves izpētei. Tā ir svarīga tiesību zinātnē, jo palīdz pētīt un izzināt tiesību rašanos, to vēsturiskās attīstības vispārīgās likumsakarības utt. Savukārt tam ir liela prognoztiska nozīme, jo, zinot likumsakarības, kas determinējušas tiesību attīstību pagātnē, var tādā ceļā iegūtos likumus ekstrapolēt uz nākotni. Balstoties uz tiem, var plānot tiesību attīstību nākotnē. Turklāt, tikai zinot, kaut kāda tiesību institūta iepriekšējās attīstības vēsturi, likumdevējs var noteikt, kādam ir jābūt tā attīstības virzienam.

71. Svešlikumības un pašlikumības principi: vēsture, teorētiskā izpratne un praktiskā nozīme.+
Mitoloģiskā formā cilvēka apziņa jau senatnē savienoja pilnību, kārtību, taisnīgumu, labestību un likumību. Sevišķi stipras saites veidojās starp taisnīgumu un likumību. Ievadot taisnīgumu tiesību saturā un tādā veidā sabiedrības dzīves apritē, mūsu priekšteči faktiski sāka pielietot tiesības kā sabiedrības dzīves pašregulācijas līdzekli, pie kam ar labestīgu orientāciju.
Sākumā minētā izpratne ir viennozīmīga: taisnīgums nozīmē rīcību vai uzvedību pēc principa „aci pret aci, zobu pret zobu, dzīvību pret dzīvību”. Bet laika gaitā vēsturiski mainīgā sabiedrība ienesa nopietnas korektīvas taisnīguma saturā un tātad arī tā izpratnē. Savādāk arī nevarēja būt: mainījās cilvēki, to dzīves apstākļi un tiem līdzi arī sabiedriskās attiecības. Tas viss prasīja no cilvēkiem arī citādu pašregulāciju.
Laika gaitā tiesībām bija jākļūst par individuālās un sabiedriskās dzīves pašregulācijas likuma samērā universiālu institucionalizētu noformējumu.
Pašlikumības princips – tas kā tiesību pirmsākumu izmantošana nozīmēja individuālās autonomijas atzīšanu – ka cilvēks pats ir spējīgs atšķirt labo no ļaunā, taisnīgo no netaisnīgā, izvēlēties savu dzīves ceļu, rīcību un uzvedību katrā konkrētajā dzīves situācijā. Citādi runājot, sabiedrība atzīst cilvēka spējas darbības pašregulācijā un tātad – pašnormēšanā, paškontrolē, pašdisciplīnā.
Sākot ar 18., 19. gs pašlikumības principam un vienlaicīgi taisnīguma un tiesību idejai pakāpeniski pievēršas vairums Rietumeiropas valstu. Šī prakse atrod izpausmi, piemēram, demokrātiskajās tiesībās, kuras ir kļuvušas par efektīvu sabiedrisko attiecību regulēšanas līdzekli.
Pašlikumības principa ģenēze (attīstība) vispirms saistīta ar to, ka sabiedrības apziņa noteiktā attīstības posmā konstatēja cilvēka pašregulācijas spējas, kuras viņš pieieto pret sevi un savu dzīvi.
Atbilstoši minētajam cilvēka dzimšana ir dzīves iespējamības īstenošanas ciklisku nomaiņu patstāvīgs process, ko nodrošina cilvēka vajadzību, interešu apmierināšanas iespējamība un īstenība. Faktiski subjektīvās tiesības arī rodas kā vajadzību, interešu un to subjektīvo pārdzīvojumu formu – vēlējumu, un galu galā visas cilvēka dzīves iespējamības īstenošana. Bet subjektīvās tiesības cilvēks var realizēt un līdz ar to apmierināt savas vajadzības un vēlēšanās tikai ar praktiskās darbības starpniecību. Savukārt, darbība prasa cilvēka pakļaušanos kādam individuālam, vai kolektīvam mērķim, kurš parasti saistīts ar vajadzību un interešu apmierināšanu, ar pašorganizāciju un zināmu sevis ierobežošanu. Tā rodas subjektīvām tiesībām atbilstoši objektīvie pienākumi. Savukārt, ar tiem saistīto subjektīvo tiesību īstenošana ir atkarīga no tā, cik lielā mērā citi grupu un sabiedrības locekļi pilda savus pienākumus. Tādejādi to izpilde iegūst individuālu un sabiedriski vitālu nozīmi. Ņemot vērā šo apstākli, daudzu pienākumu izpildes nodrošināšanas un garantēšanas tiesības cilvēki deleģē valstij (tās kompetentajām institūcijām), jo tās ir visaptverošas un vislabāk organizētās no visām sabiedrības organizācijām.
Heteronomijas (svešlikumības) princips – tā kodolu veido apziņa, ka cilvēks var dzīvot tikai pēc svešiem, no ārienes uzspiestiem noteikumiem, instrukcijām, ko nodrošina iedarbīgi sodi vai apbalvojumi.
Uz šo principu balstās lehisma koncepcija, kura nozīmēja atkāpšanos gan teorijā, gan praksē no sākotnējās produktīvās un progresīvās tiesību izpratnes un līdz ar to radīja pārtrauktību tās vēsturiskajā attīstībā. Uz šīs koncepcijas pamata balstījās despotijas un vēlāk monarhijas. Visbiežāk tajās valdīja tāda tiesību izpratne, saskaņā ar kuru tiesības ir par likumu padarīta valdnieka griba; viņa radīto normu kopums, ko nodrošina valsts vara.
„Likums – tas esmu es pats, un manā ziņā ir jautājums par to, paļauties jebkuram likumam vai arī nē”, – tā varētu teikt un praktiski tā ir rīkojušies vairums absolūto monarhu un vēl jo vairāk despotu.
Vēlāk šajā tiesību jēdzienā monarhijās tikai subjekts: valdnieku aizvietoja ar šķiru, pēc tam ar tautu (tikpat labi var ievietot ko citu, piemēram, birokrātiju) un izveidojās koncepcija, kas nosaka mūsu praktisko tiesisko dzīvi vēl joprojām.
Sociālistiskajās tiesībās lehisma un heteronomijas nostiprināšanos veicināja arī atsacīšanās no daudziem svarīgiem tiesību principiem, to prasību neievērošana. Viens no tādiem bija varas sadales princips. Tā neievērošana, pirmkārt, izpaudās tādejādi, ka administratīvā vara neizrādīja ne mazāko tieksmi kļūt par izpildvaru. Un, otrkārt, – likumdošanas un tiesu vara faktiski pakļāvās administratīvajai varai.
Savukārt visvarenais administratīvais aparāts, kas realizēja šo varu, būtībā balstījās uz paternālisma principa. Saskaņā ar to cilvēks savas tiesības neiegūst līdz ar savu piedzimšanu. Viņš tās arī neiekaro. Cilvēku un pilsoņu tiesības ir atkarīgas no viņu sociālo statusu hierarhijas. Augstākās tiesības ir „tēva”, vadoņa rokās. Cilvēks tādā sabiedrībā nav autonoms. Viņš ir mazās (kolektīva) un lielās (sabiedrības) „ģimenes” loceklis. Tāds indivīds nav spējīgs lemt pats par sevi un savu rīcību.

72. Teorētiskās izziņas metodes un tiesības.
Teorētiskās izziņas metodes – veido jēdzienus un spriedumus, kas pauž pētāmo priekšmetu, parādību un procesu attīstības likumus, principus, ar ideju palīdzību tiek apvienoti vienā veselā – zinātniskā teorijā. Tādā veidā šajā līmenī notiek zināšanu augstākā līmeņa sintēze, kas liecina par zinātniskā izziņas augstāku pakāpi.
Teorētiskās izziņas metodes:
Augšupeja no abstraktā uz konkrēto
Ar abstrakto saprot konkrētā izziņas priekšmeta noteiktu īpašību abstrahēšanas rezultātu.
Konkrēto saprot divējādi:
• Kā pašu īstenību vai tās sastāvdaļas – atsevišķus priekšmetus, parādības, procesus, to īpašības, sakarus, attiecības visā to daudzveidībā;
• Kā vispusīgas sistēmiskas zināšanas par objektu.
Augšupeja no abstraktā uz konkrēto notiek – veicot izziņu domāšanai jāvirzās no konkrētā īstenībā pie abstraktā domāšanā un no tā – pie konkrētā domāšanā.
Idealizācija.
Tā ir tādu objektu konstruēšana domāšanā, kuru īstenībā nav un ko nevar īstenot, bet kam reālajā pasaulē ir prototipi. Šo metodi plaši izmanto eksaktajās zinātnēs, bet nav informācijas par to, ka to izmantotu tiesību zinātnē. Tomēr pastāv arī uzskats, ka idealizācija ir viens no abstrahēšanas veidiem.
Formalizācija.
Formalizācija ir kategorija, ko saprot dažādi. Plaši ir pazīstama formālisam kategorija, ar kuru apzīmē:
1. vienu no galvenajām matemātikas un loģikas pamatvirzieniem un
2. darbību, kuras gaitā un rezultātā dod priekšroku formai un nevis saturam, tā var izpausties dažādās sabiedrības dzīves jomās, piemēram, kad nelokāmi seko etiķetes, rituālu u. tml. Formālām prasībām.
Arī juridiskajā zinātnē daudz vairāk lieto “Formālās noteiktības” kategoriju, ko attiecina, gan uz tiesībām kopumā, gan uz to konkrētām formām. Piemēram, ja runa par normatīvo juridisko aktu formālo noteiktību, tad ar to saprot, ka šo dokumentu formas pieņemšanas un realizācijas procedūras ir reglamentētas speciālos juridiskos aktos, kas ir obligāti jāievēro.
Sistēmiskā pieeja.
Sistēmiskā pieeja – zinātnes un sociālās prakses metodoloģisks virziens, kura pamata atziņa ir tā, ka objekti tiek pētīti kā sistēmas.
Izzinot, veidojot sistēmas vai regulējot to darbību, ir jāņem vērā (jābalstās) sekojoši sistēmu principi:
• viengabalainības – sistēmas īpašību pincipiāla nereducejamība uz to veidojošo elementu īpašību summu; nedrīkst arī no elementu īpašību kopuma atvasināt veselā (sistēmas) īpašības; katra sistēmas elementa, īpašības un attiecības atkarība no tā vietas, funkcijas utt.
• Strukturalizācijas – sistēmas apraksta iespējas tās noskaidrošanas ceļā; sistēmas uzvedības nosacītība ne tik daudz ar tās atsevišķu elementu uzvedību, cik – tās struktūras īpašībām);
• Sistēmas un vides savstarpējās atkarības – sistēma veido un atklāj īpašības mijiedarbībā ar vidi;
• Hierarhiskuma – katru sistēmas elementu var uzskatīt par sistēmu, bet dotajā gadījumā aplūkojamā sistēma ir viens no kādas plašākas sistēmas elementiem;
• Katras sistēmas apraksta daudzējādības – katras sistēmas principiālās komplicētības dēļ tās adekvāta izziņa prasa daudzu dažādu modeļu izveidošanu, un katrs no tiem apraksta tikai noteiktu sistēmas aspektu.
Dogmātiskā metode.
Tiesību normatīvā materiāla sistematizācijai piemēram, juridiskā pozitīvisma pārstāvji izmanto dogmātisko metodi. Ar tās palīdzību sistemātiski izklāsta valstī spēkā esošās tiesību normas. Tas ir komplicēts process (dogmātika), kurā izdala sekojošas stadijas:
1. tiesību normu apraksts – to sakopošana, jēgas noskaidrošana un izskaidrošana;
2. apkopošana – ģeneralizācija, principu abstrahēšana;
3. zinātnisko un likumdevēja definīciju veidošana, ievērojot institūta juridisko dabu;
4. tiesību normu klasifikācija.
Veiksmīgas klasifikācijas rezultātā visas objektīvās tiesības kļūst par harmonisku celtni ar sastāvdaļu stingru proporcionāli un izvietojuma ērtumam.
Tiesības visbiežāk saprot kā visiem obligātu sociālo normu sistēmu, ko aizsargā valsts. Šīs sistēmas ciešie sakari ar valsti atšķir tiesības no citām sociālās regulēšanas sistēmām. Ar tiesību palīdzību sociālie spēki, kuru rokās ir valsts vara, regulē cilvēku un viņu apvienību uzvedību, nostiprina kā obligātas noteiktas attiecības. Tiesību normas ir vispārēja rakstura nostādnes uzvedības noteikumi, kam piemīt visiem obligāts raksturs, kas apveltī tiesību subjektus ar tiesībām un pienākumiem un to prasību neievērošanas gadījumā paredz atbildību.
Manuprāt, tam cik pareizi šīs tiesību normas tiks sitematizētas ir ļoti liela nozīme tiesību piemērošanas procesā. No tā ir atkarīgs, cik ātri un precīzi tiks piemērota nepieciešamā norma, kas regulē dotās tiesiskās attiecības, līdz ar to, var teikt, ka teorētiskās izziņas metodes, to pareiza pielietošana ir ļoti nozīmīga tiesībās.

73. Vispārīgo tiesību principu vieta tiesību avotu sistēmā.+
Romāņu ģermāņu tiesību lokam ir raksturīga vispārējo tiesību principu atzīšana par tiesību avotu. Tas atspoguļo tiesību sasaiti gan ar sabiedrībā noturīgām paražām un uzskatiem, gan taisnības prasībām, kā tās izprot un pielieto attiecīgajā laikmetā un attiecīgajā brīdī, neizdarot konkrētus grozījumus likumu tekstos. Tādējādi tiek nodrošināta tiesību sistēmas elastīgums, spēja ielāgoties mainīgai realitātei.
Principu noformulēšana un ietveršana tiesību sistēmā bija skaidri raksturīga pēc 12.-13. gs. „universitāšu tiesību” uzplaukuma laikā. Mūsdienās vispārīgie tiesību principi atrodami gan atsevišķu likumu, biežāk konstitūciju tekstos, gan arī tie jāatsavina no tiesībām vai kopumā no visas tiesību sistēmas, lai varētu tos pielietot jaunajos gadījumos.
Dažkārt likumdevējs pats ģenerālklauzulās, blanketnormās vai citos veidos uzliek par pienākumu juristiem – normu piemērotājiem, atrast situācijai atbilstošu – taisnīgāko lēmumu citreiz norāda uz nepieciešamību griezties pie paražām, pakļaut likuma piemērošanu labu tikumu vai sabiedriskās kārtības kritērijiem. Neviena tiesību sistēma nevar iztikt bez šādām korektīvām vai atrunām. Bez tām iespējamā diverģence starp tiesībām un taisnību var iegūt tiesisku nostiprinājumu.
Vispārīgo tiesību principu pielietošana romāņu – ģermāņu tiesību lokā norāda arī uz „juristu tiesību pastāvēšanu” un uz to, ka „tiesības nav tikai tiesību normu sistēma”.
Parasti tiesību principus skaidro kā pamatdomu, vadošo ideju, kas pauž tiesību būtību. Bet šis principa jēdziens var paplašināties. Princips var iegūt vērtības statusu. UN nereti – iemantot normatīvu saturu. Tādā gadījumā pats princips kļūst par kaut kādas vērtības un prasības, noteikuma vispārējo formu. Savu konkretizāciju tas var gūt tam atbilstošās tiesību normās.
Tādā nozīmē mēdz runāt par to, ka likumiem ir jāsatur vispārējie principi, kuri jākonkretizē tiesībpamatotos juridiskos aktos, ievadot tajos šiem principiem atbilstošas tiesību normas. To principu avoti, ko iestrādā likumos var būt dažādi.
Visbiežāk likumdošanā izmanto tiesību principus, kas atspoguļo būtiskos, atkārtojošos un nemainīgos momentus tiesiskajās attiecībās dažādās konkrēti vēsturiskajās sabiedrībās. Tā šie principi iegūst vispārcilvēcisku raksturu un tiek iekļauti vispirms starptautiskajās tiesībās, bet pēc tam starptautiskā sabiedrība rūpējas par to, lai dažādu valstu nacionālās tiesības būtu saskaņotas ar šo tiesību pamatprincipiem, kas ietverti ANO statūtos. Kā šo principu piemērus var minēt:
• Principu, kas paredzz valstu pienākumu risināt starptautiskos strīdus miera ceļā;
• Principu, kas nosaka tautu vienlīdzību un to tiesību brīvi veidot savu dzīvi;
• Neiejaukšanās principu valstu iekšējās lietās;
• Starpvalstu sadarbības principu;
• Valstu suverēnās vienlīdzības principu;
• Valstu teritoriālas viengabalainības, cilvēka tiesību, vispārējās cieņas, spēka nepiemērošanas, starptautisko saistību godprātīgas pildīšanas principus.
Vēl universālāki ir taisnīguma, vienlīdzības, demokrātisma, humānisma, tiesību un pienākumu vienības, pārliecināšanas un piespiešanas savienošanas principi. Daudzi no tiem radās romiešu tiesībās un saglabāja savu spēku gadsimntiem ilgi. Tāds principu spēks un noturība, nemainība laikā acīmredzot izskaidrojami ar to, ka šīs regulas atspoguļo būtiskā un atkārtojošās tiesiskajās attiecībās un tātad tiem piemīt daudz kas no likumsakarībām. Daži šie principi ir:
• Likumība – valsts pamats;
• Nav nozieguma bez soda, nav soda bez likuma, nav nozieguma bez likumīga soda;
• Pierādīšanas smagums gulstas uz to, kas apgalvo, bet nevis uz to, kas noliedz;
• Neviens nedrīkst gūt labumu no cita neprātīguma;
• Līgumi ir jāpilda;
• Likumam ir jābūt īsam.
Pats pa sevi fakts, ka tiesas nolēmuma pamatojumā ir norāde uz vispārējiem tiesību principiem, nevarētu būt par iemeslu apšaubīt šāda nolēmuma tiesiskumu. Latvijas tiesību sistēma satur pietiekami daudz normu, kurās ir tieša norāde uz nepieciešamību lietu izpriešanā piemērot šos principus. Civillikuma 5. pantā: „Katra lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārējiem tiesību principiem.” Arī Civilprocesa kodeksa 5. panta 5. daļa satur tiešu norādi uz vispārējiem tiesību principiem: „Ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, bet, ja tāda likuma nav, – vadās pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas.”
No minētajām tiesību normām varam nepārprotami secināt, ka mūsu tiesību sistēma satur pietiekamu juridisko argumentāciju, lai tiesas, pieņemot juridiskos nolēmumus, atsauktos uz vispārīgiem tiesību principiem un likumu jēgu.
Arī citos normatīvajos aktos ir formulēti principiāli svarīgi tiesību principi. Piemēram, Satversmes 8. nodaļā – Cilvēktiesības -, arī ir nostiprināti daļa vispārīgo tiesību principi.. Eiropas Savienības valstu Kopenhāgena dokumentā (1990), kuram pievienojusies arī Latvija 2. punktā teikts: dalībvalstis „uzskata, ka likuma vara nenozīmē tikai formālu legalitāti, bet arī taisnīgumu, kas balstīts uz cilvēka personības augstākās vērtības atzīšanu.”
Manuprāt, vispārējo tiesību loma un līdz ar to vieta tiesību avotu sistēmā ir ļoti nozīmīga, jo tā palīdz aizpildīt robus, kā arī pilnveidot likumus.
APL nosaka, ka vispārējos tiesību principus piemēro, ja attiecīgo jautājumu neregulē ārējais normatīvais akts, kā arī lai interpretētu normatīvos aktus
CPL nosaka, ka ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, bet, ja tāda likuma nav, — vadās pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas.

74. Taisnīguma principa būtība un nozīme demokrātisko tiesību sistēmā.+
Mitoloģiskā formā cilvēka apziņa jau senatnē savienoja pilnību, kārtību, taisnīgumu, labestību un likumību. Sevišķi stipras saites veidojās starp taisnīgumu un likumību. Ievadot taisnīgumu tiesību saturā un tādā veidā sabiedrības dzīves apritē, mūsu priekšteči faktiski sāka pielietot tiesības kā sabiedrības dzīves pašregulācijas līdzekli, pie kam ar labestīgu orientāciju.
Sākumā minētā izpratne ir viennozīmīga: taisnīgums nozīmē rīcību vai uzvedību pēc principa „aci pret aci, zobu pret zobu, dzīvību pret dzīvību”. Bet laika gaitā vēsturiski mainīgā sabiedrība ienesa nopietnas korektīvas taisnīguma saturā un tātad arī tā izpratnē. Savādāk arī nevarēja būt: mainījās cilvēki, to dzīves apstākļi un tiem līdzi arī sabiedriskās attiecības. Tas viss prasīja no cilvēkiem arī citādu pašregulāciju. Pirmatnējā sabiedrība par sabiedrisko attiecību galveno regulatoru kļūst paraša, kas būtībā ir: „dari kā citi”- prasības, kas pamatojas uz atdarināšanu. Paraša arī pieļāva, ka kopienas locekļi varēja iegūt sev lielāku medījuma daļu utt. Iespējas, tādēļ radās vēl viena taisnīguma izpratne – „katram pēc viņa nopelniem”.
Vēlāk jau citos apstākļos un sakarā ar citādām sabiedriskās dzīves vajadzībām, radās vēl citas prasības – „katram pēc viņa stāvokļa”, „katram to, kas pienākas pēc likuma”, „katram pēc viņa bagātības” utt.
Šīs taisnīguma satura modifikācijas ir pamats uzskatīt par tā mērvienībām jeb kritērijiem. To ieviešanu objektīvi noteica nepieciešamība samērā konkrēti novērtēt – „izmērīt”, „nosvērt” sociālo atbildes reakciju – rīcību vai uzvedību.
Līdz ar to cilvēki nokļūst nepārvaramas pretrunas lokā, kurā vienu pusi sastāda viņu subjektīvās tiesības, kas intuitīvi tiek apzinātas kā „brīvība kaut ko darīt vai nedarīt”, bet otru pusi veido nepieciešamība saskaņot savu rīcību, uzvedību ar citu cilvēku darbību un līdz ar to ierobežot savu brīvību, veidot to pēc taisnīguma (zināmā tās izpratnē).
Taisnīguma princips demokrātiskā sabiedrībā ir viens no tiesību svarīgākajiem struktūrelementiem.
Tiesības ir uz labo, taisnīgumu, patieso orientēts individuālās un sabiedrības dzīves pašregulācijas universāls institucionāls līdzeklis, kas galu galā kalpo to cilvēku vajadzību apmierināšanai, kuras atspoguļojas subjektīvo tiesību jomā.
Tātad tiesību mērķis un uzdevums ir veidot cilvēku rīcību un sabiedriskās attiecības, kas būtu taisnīgas, pamatotas uz cilvēkam dabas piemītošām vai Dieva dotām tiesībām uz dzīvību, brīvību, drošību un laimi.
Taisnīgums kā ētiski morāla kategorija aptver ne tikai likumdošanu, bet vēl jo vairāk likumu piemērošanas (vai nepiemērošanas) sfēru.
Taisnīguma princips ir ietvers arī Satversmes 82. pantā : „Likuma un tiesas priekšā visi ir vienlīdzīgi”.
Demokrātija ir sabiedriskas varas valsts forma, kas balstās uz tautas atzīšanu par varas avotu un subjektu. Demokrātiju parasti saista gan ar valsti, gan – nevalstiskām kopībām organizācijām.
Vēsturiski demokrātijas saistība ar valsti pastāv gan kā politiskais režīms valstī, gan valsts iekārtas forma; kā formāli deleģējamā, gan kā demokrātija ar tai piemītošo pilno saturu, t.i. patieso demokrātiju
Demokrātijas samērā pilnīgs modelis ietver: tautvaldību un politisko plurālismu, cilvēku brīvību un vienlīdzību, viņu tiesību neatsavināmību; valsts galveno institūciju un amatpersonu ievēlēšanu; to pakļautību vēlētājiem; to valsts institūciju, ko veido ieceļot, kontroli, pakļautību un atbildību ievēlēto institūciju priekšā; atklātību valsts darbā; konstitucionālismu un likuma virsvadību.
APL nosaka procesuālā taisnīguma principu: Iestāde un tiesa, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Amatpersona, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, nepiedalās lēmuma pieņemšanā.
Taisnīguma princips izriet arī no KPL: „Amatpersonām, kuras veic kriminālprocesu, tulkiem un speciālistiem jāatsakās no piedalīšanās kriminālprocesā, ja viņi ir personiski ieinteresēti rezultātā vai pastāv apstākļi, kas procesā iesaistītajām personām pamatoti dod iemeslu uzskatīt, ka šāda ieinteresētība varētu būt”.

80. Vispārējie tiesību principi: saturs, loma tiesību normu iztulkošanā.+
Romāņu ģermāņu tiesību lokam ir raksturīga vispārējo tiesību principu atzīšana par tiesību avotu. Tas atspoguļo tiesību sasaiti gan ar sabiedrībā noturīgām paražām un uzskatiem, gan taisnības prasībām, kā tās izprot un pielieto attiecīgajā laikmetā un attiecīgajā brīdī, neizdarot konkrētus grozījumus likumu tekstos. Tādējādi tiek nodrošināta tiesību sistēmas elastīgums, spēja ielāgoties mainīgai realitātei.
Principu noformulēšana un ietveršana tiesību sistēmā bija skaidri raksturīga pēc 12.-13. gs. „universitāšu tiesību” uzplaukuma laikā. Mūsdienās vispārīgie tiesību principi atrodami gan atsevišķu likumu, biežāk konstitūciju tekstos, gan arī tie jāatsavina no tiesībām vai kopumā no visas tiesību sistēmas, lai varētu tos pielietot jaunajos gadījumos.
Dažkārt likumdevējs pats ģenerālklauzulās, blanketnormās vai citos veidos uzliek par pienākumu juristiem – normu piemērotājiem, atrast situācijai atbilstošu – taisnīgāko lēmumu citreiz norāda uz nepieciešamību griezties pie paražām, pakļaut likuma piemērošanu labu tikumu vai sabiedriskās kārtības kritērijiem. Neviena tiesību sistēma nevar iztikt bez šādām korektīvām vai atrunām. Bez tām iespējamā diverģence starp tiesībām un taisnību var iegūt tiesisku nostiprinājumu.
Vispārīgo tiesību principu pielietošana romāņu – ģermāņu tiesību lokā norāda arī uz „juristu tiesību pastāvēšanu” un uz to, ka „tiesības nav tikai tiesību normu sistēma”.
Parasti tiesību principus skaidro kā pamatdomu, vadošo ideju, kas pauž tiesību būtību. Bet šis principa jēdziens var paplašināties. Princips var iegūt vērtības statusu. Un nereti – iemantot normatīvu saturu. Tādā gadījumā pats princips kļūst par kaut kādas vērtības un prasības, noteikuma vispārējo formu. Savu konkretizāciju tas var gūt tam atbilstošās tiesību normās.
Tādā nozīmē mēdz runāt par to, ka likumiem ir jāsatur vispārējie principi, kuri jākonkretizē tiesībpamatotos juridiskos aktos, ievadot tajos šiem principiem atbilstošas tiesību normas. To principu avoti, ko iestrādā likumos var būt dažādi.
Visbiežāk likumdošanā izmanto tiesību principus, kas atspoguļo būtiskos, atkārtojošos un nemainīgos momentus tiesiskajās attiecībās dažādās konkrēti vēsturiskajās sabiedrībās. Tā šie principi iegūst vispārcilvēcisku raksturu un tiek iekļauti vispirms starptautiskajās tiesībās, bet pēc tam starptautiskā sabiedrība rūpējas par to, lai dažādu valstu nacionālās tiesības būtu saskaņotas ar šo tiesību pamatprincipiem, kas ietverti ANO statūtos. Kā šo principu piemērus var minēt:
• Principu, kas paredz valstu pienākumu risināt starptautiskos strīdus miera ceļā;
• Principu, kas nosaka tautu vienlīdzību un to tiesību brīvi veidot savu dzīvi;
• Neiejaukšanās principu valstu iekšējās lietās;
• Starpvalstu sadarbības principu;
• Valstu suverēnās vienlīdzības principu;
• Valstu teritoriālas viengabalainības, cilvēka tiesību, vispārējās cieņas, spēka nepiemērošanas, starptautisko saistību godprātīgas pildīšanas principus.
Vēl universālāki ir taisnīguma, vienlīdzības, demokrātisma, humānisma, tiesību un pienākumu vienības, pārliecināšanas un piespiešanas savienošanas principi. Daudzi no tiem radās romiešu tiesībās un saglabāja savu spēku gadsimtiem ilgi.
Tāds principu spēks un noturība, nemainība laikā acīmredzot izskaidrojami ar to, ka šīs regulas atspoguļo būtiskā un atkārtojošās tiesiskajās attiecībās un tātad tiem piemīt daudz kas no likumsakarībām. Daži šie principi ir:
• Likumība – valsts pamats;
• Nav nozieguma bez soda, nav soda bez likuma, nav nozieguma bez likumīga soda;
• Pierādīšanas smagums gulstas uz to, kas apgalvo, bet nevis uz to, kas noliedz;
• Neviens nedrīkst gūt labumu no cita neprātīguma;
• Līgumi ir jāpilda;
• Likumam ir jābūt īsam.
Tiesību iztulkošana ir tiesību satura (jēgas) izdibināšana, noskaidrošana. Tiesību normu iztulkošana ir īpaša procedūra, ar kuras palīdzību cilvēki noskaidro un izskaidro tiesību normu saturu, lai varētu pareizāk (adekvātāk), ātrāk un ekonomiskāk tās realizēt.
Pamatojoties uz šo principu nozīmi ir loti svarīgi tiesību normu iztulkošanas procesā ievērot šos principus un darboties saskaņā ar tiem, jo arī iztulkošanas procesa rezultātam ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem.

81. Normatīvo aktu spēks laikā, telpā un attiecībā pret personām.+
Tiesību piemērošanas process sastāv no vairākām stadijām:
5. lietas faktisko apstākļu izdibināšana,
6. lietas juridisko pamatu izdibināšanu;
7. pieņemtā lēmuma izziņošana, lai darītu zināmu tā saturu valsts un sabiedriskajiem orgāniem, amatpersonām, kas tajā ieinteresētas.
Lietas juridiskā pamata noskaidrošanas stadija iesākas ar tiesību normas izvēli, kas dotā gadījumā ir jāpiemēro. Pēc tam ir jāpārbauda vai izvēlēta norma ir spēkā tās darbības ziņā laikā, telpā un pēc personu loka. Un visbeidzot, ir jāizdibina tiesību normas patiesais teksts un saturs. Lai arī iepriekšminētai stadijai ir sagatavojošs raksturs, tomēr tā ir ļoti būtiska, jo uz izvēlētās normas pamata tiek pieņemts tiesību piemērošanas akts. Lēmumā norma iegūst individuālo varas raksturu, tiek veidota galīga normas saikne ar faktu, kas ir jāatrisina. Un pats lēmums savukārt kļūst par juridisko faktu, kas kalpo par pamatu tiesisko attiecību rašanās. Lēmums ir tikpat obligāts, kā normatīvais akts, uz kura pamata tas pieņemts, tāpēc ir jāpanāk tā izpildīšana. No tā izriet, cik svarīga ir pareiza tiesību normas izvēle, jo no tā ir atkarīga cilvēku turpmāka dzīve, attiecībā uz kuriem šis tiesību piemērošanas akts tiek pieņemts.
Svarīgākie normatīvie akti ir likumi.
Normatīvo aktu realizācija noteiktā laikā, noteiktā teritorijā un attiecībā uz konkrētu personu loku ir normatīvo aktu darbība.
Normatīvo aktu darbība laikā – iesākās tad, kad tas stājās spēkā. Šis moments var būt uzrādīts normatīvajā aktā. Ja tā nav, tad spēkā stāšanās laiku nosaka likumdošana. Normatīvā akta darbība izbeidzas tajā laikā, kad tas tiek oficiāli atcelts vai kad ir beidzies tā darbības laiks, vai kad to faktiski aizvieto ar citu aktu, kas ir pieņemts vēlāk.
KPL nosaka, ka Kriminālprocesa kārtību nosaka tā kriminālprocesa tiesību norma, kura ir spēkā procesuālās darbības izdarīšanas brīdī.
CPL nosaka, ka tiesvedību civillietā regulē civilprocesuālo tiesību normas, kas ir spēkā lietas izskatīšanas, atsevišķu procesuālo darbību izdarīšanas vai tiesas sprieduma izpildīšanas laikā.
Normatīvo aktu darbība telpā – nozīmē to realizācijas nepieciešamību un iespēju noteiktā teritorijā, kurā darbojas institūcija, kas to ir pieņēmusi.
Normatīvo aktu darbība pēc personu loka – nozīmē, ka tā ir jārealizē noteiktai tiesību subjektu kategorijai vai attiecībā uz to. Parasti šie akti attiecas uz visām personām, kas atrodas tiesībveidojošās institūcijas jurisdikcijas teritorijā.
Izņēmumus reglamentē likumdošana.
Parasti vienas nozares aktus nevar piemērot to attiecību regulēšanai, kurus regulē citas nozares akti. Piemēram, aktiem, kas domāti mantisko attiecību regulācijai nav spēka attiecībās valsts orgānu starpā, un otrādi.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 511. panta 2. daļu, tad tiesas spriedumam ir jābūt tiesiskam un pamatotam. Tas, ka spriedumam ir jābūt tiesiskam nozīmē arī tā spēkā esamības pārbaudi. Piemēram, Kriminālprocesa likuma 3. un 4. pantā tiek noteikts kriminālprocesa likuma spēks telpā un laikā, kas, tiesnešiem pieņemot lēmumu, ir jāievēro. Tāpēc pirms piemērot kādu tiesību normu ir jābūt pārliecinātam, vai attiecīgā norma ir spēkā, jo varbūt nesenu grozījumu rezultātā tajā ir veiktas kādas izmaiņas, vai varbūt tā ir izslēgta no normatīvā akta un līdz ar to tā nevar būt par pamatu tiesību piemērošanas aktu izdošanai.
Saskaņā ar LR 1994. gada 8. jūnija likumu „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā tāšanas kārtību un spēkā esamību” noteikts:
1.p.(2) „Valsts prezidents izsludina likumus Satversmē noteiktajos termiņos…”;
2.p.(1) „Likumi un citi Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemtie akti tiek izsludināti, tos publicējot valsts valodā oficiālā preses izdevumā „Latvijas Vēstnesis”.
4.p.Līkumi stājas spēkā četrpadsmitajā dienas pēc to izsludināšanas, ieskaitot izsludināšanas dienu, ja tajos nav noteikts cits termiņš.
5.p. Saeimas lēmumus, kuriem ir vispārēja nozīme, izsludina Saeimas priekšsēdētājs vai – viņa prombūtnes laikā – kāds no viņa biedriem pēc savstarpējās vienošanās. Lēmumi stājas spēkā ar to pieņemšanas brīdi, ja tajos nav cits termiņš.
6.p.(1) Ministru Kabineta lēmumi, kuri pieņemti noteikumu, instrukciju vai ieteikumu veidā, stājas spēkā nākamajā dienā pēc to publicēšanas „Latvijas Vēstnesī”, ja tajos nav noteikts cits termiņš.
(2) Ja saskaņā ar īpašu likumu Ministru kabineta instrukcijas, ieteikumi vai to daļas ir pasludinātas par slepenām, tās nav publicējamas un stājas spēkā ar to pieņemšanas brīdi, ja Ministru Kabinets nav noteicis citādi.
(3) MK lēmumi, kuri noformēti sēdes protokola izraksta veidā, stājas spēkā ar to pieņemšanas brīdi.
(4) Ministru prezidenta un MK rīkojumi stājas spēkā ar to parakstīšanas brīdi.
(5) MK lēmumi, kuri noformēti sēdes protokola izraksta veidā, kā arī Ministru prezidenta un MK rīkojumi publicējami „Latvijas Vēstnesī”, izņemot tos lēmumus un rīkojumus, kuros īpaši norādīts, ka tie nav publicējami.
(6) Ārkārtējos gadījumos Ministru prezidents var izsludināt MK lēmumus šā likuma 3. panta noteiktajā kārtībā”(nolasot to ēterā radio vai televīzijā, pēc tam nekavējoties publicējot „Latvijas Vēstnesī”.
7.p. „Spēkā esošie likumi un MK noteikumi ir saistoši visā Latvijas teritorijā, un neviens nevar aizbildināties ar to nezināšanu. Likumu un MK noteikumu nezināšana neatbrīvo no atbildības”.
8.p. „Normatīvajiem aktiem nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus”.

82. Normatīvie akti un individuālie akti, to savstarpējās attiecības.
Gan normatīvai akts, gan individuālais akts ir tiesību (juridiskā) akta veidi.
Normatīvais akts ir juridiskais akts, kā saturā ir tiesību norma, t.i., akts, kas nosaka tiesību normas, ievada tās darbībā, izmaina tās vai atceļ.
Tiesību norma ir vispārēja satura nostādnes uzvedības noteikumi, kam piemīt visiem obligāts raksturs, kas apveltī (piešķir) tiesību subjektus ar tiesībām un pienākumiem un to prasību neievērošanas gadījumā paredz atbildību. Tiesību norma nosaka uzvedības robežas iedzīvotājiem, dažādām organizācijām, amatpersonām, t.i., visiem subjektiem, kas kļūst par sabiedrībai nozīmīgo sabiedrisko attiecību dalībniekiem.
Normatīvajos aktos iedala tiesību jaunrades normatīvajos aktos (tiesību jaunrades rezultāti) un interpretācijas aktos, kurus ne vienmēr pieskaita pie normatīvajiem aktiem (kompetento valsts orgānu izdotie juridiskie akti, kas satur oficiālās iztulkošanas (interpretācijas rezultāts).
Tiesību un likumdošanas jaunrades normatīvos aktus iedala likumos, likumpamatotos aktos, tiesību (likumdošanas) nozaru normatīvos aktos un sistematizētos aktos. Savukārt likumos izdala konstitūcijas un konstitucionālos likumus, parasti likumus un kodeksus. Bet likumpamatotajos aktos izdala vispārējos, resoru, lokālos un vietējos normatīvos aktus.
Individuālais akts ir tiesību (juridiskā) akta veids, kuru raksturo tas, ka:
• Tos pieņem uz normatīvo aktu pamata (izņemot anglo – amerikānu tiesību sistēmā, kur galvenais tiesību avots ir precedents) un tiem jāatbilst šiem aktiem.
• Tie ir domāti stingi noteiktai personai vai personu lokam un tos izdod stingri noteiktam gadījumam.
• Tie nesatur vispārīgo noteikumu un domāti nevis daudzkārtīgai, bet vienreizējai piemērošanai.
• Tie jāizdod tiesībpiemērošanas orgāna vai amatpersonas kompetences ietvaros
• Tiem jāsatur dziļa un vispusīga motivējoša daļa;
• Tiem jābūt visiem nepieciešamajiem rekvizītiem, kas piedod šiem aktiem oficiālu raksturu.
Atkarībā no regulatīvās darbības formas individuālos aktus iedala izpildaktos un tiesībsargājošos aktos. Atšķirībā no subjektiem, kas izdod šos aktus, atšķir likumdošanas varas, izpildvaras, tiesu, represīvo, uzraudzības, vietējās pašpārvaldes orgānu individuālos aktus, tos, kurus izdod uzņēmumu, iestāžu administrācija u.c.
Tātad, gan normatīvai akts, gan individuālais akts ir tiesību (juridiskā) akta veidi. Lai gan tie ir atšķirīgi, tomēr savā starpā ir ļoti cieši saistīti. Pirmkārt, jau tas, ka individuālais akts tiek pieņemts uz normatīvo aktu pamata. Visa tiesību piemērošanas gaita notiek pamatā uz normatīvajiem aktiem. Līdz ar to, normatīvā akta loma tiesību piemērošanas gaitā, kā arī individuālā akta izdošanā ir nenovērtējami liela. Turklāt pieņemtajam individuālajiem aktiem ir jāatbilst normatīvo aktu saturam, lai pieņemtais akts būtu likumīgs.
Savukārt, normatīvie akti, manuprāt, gūst savu apstiprinājumu tieši caur individuālo aktu, jo tieši gatavojot individuālos aktus visbiežāk tiek konstatētas normatīvo aktu nepilnības. Tas ir ļoti būtiski, jo tad normatīvajā aktā ir jāizdara izmaiņas.
Pamatojoties, uz iepriekš minēto, tad jāsecina, ka normatīvie akti ir ļoti cieši saistīti ar individuālajiem aktiem.

83. Normatīvo aktu hierarhija un tās analīze.
Parasti normatīvos aktus saprot kā juridiskos aktus, kuru saturā ir tiesību normas; tie ir akti, kas nosaka tiesību normas, ievada tās darbībā, izmaina vai atceļ.
Savukārt pašus normatīvos aktus iedala tiesību jaunrades un interpretācijas aktos.
Tiesību jaunrades normatīvie akti ir tiesību jaunrades rezultāts. Turklāt normatīvajiem aktiem ir vairāki veidi:
1. likumi:
• konstitūcijas, konstitucionālie likumi
• Kodeksi;
• Parastie un vai speciālie likumi;
2. Tiesību (likumdošanas) nozaru normatīvie akti;
3. Likumpamatotie akti:
• Vispārējie;
• Lokālie;
• Resoru;
• Vietējie.
4. Sistematizētie akti.
Augstāko vietu likumu hierarhijā ieņem pamata likums – konstitūcija, jo tas nosaka sabiedrības pamatus, valsts varas organizāciju, pilsoņu tiesības un brīvības, citus svarīgus jautājumus, tāpēc, ka tam ir augstākais juridiskais spēks.
Parasti līdzās konstitūcijai nosauc konstitucionālos likumus, kas kopā ar pamatlikumu veido vienotu normatīvo aktu grupu – konstitucionālās tiesības. Par konstitucionālajiem likumiem visbiežāk atzīst likumus, kas regulē pilsonības, tiesvedības attiecības, nosaka sabiedrības un valsts pamatus, personības statusu un tml. Konstitūcija kopā ar konstitucionālajiem likumiem ir apveltīta ar augstāko juridisko spēku un tāpēc nosaka visus pārējos normatīvos aktus – specialos vai parastos likumus, kodeksus.
Visbiežāk vienas un tās pašas attiecības regulē gan kodekss, gan speciālie likumi. Tādā gadījumā kodekss nosaka tikai vispārējos principus un normas, bet speciālais likums satur noteikumus, kas detalizēti un relatīvi pilnīgi regulē šīs attiecības. Kodeksa vispārējās normas piemēro tajos gadījumos, kad attiecības neregulē seciālais likums. Ja rodas kolīzija starp kodeksu un speciālo likumu, tad priekšroka tiek dota kodeksam tā autoritātes dēļ. Daudzās valstīs oficiāli kodeksiem nav lielāka prioritāte kā speciālajiem likumiem. Bet neatkarīgi no šo likumu specifiskajām atšķirībām kopējs visiem ir tas, ka tie nav domāti visas sabiedrības un valsts pamatu, cilvēku un pilsoņu tiesību un starptautisko attiecību principu noteikšanai. Ar to tie atšķiras no konstitūcijas, tāpēc tiem ir mazāks juridiskais spēks nekā pamatlikumam.
Vēl mazāks juridiskais spēks ir likumpamatotiem aktiem. Likumpamatotie akti ir kompetentu institūciju juridiskie akti, kas balstās uz likumiem n nav pretrunā tiem. To vidū jāizdala vispārējie akti, kurus izdod vispārējas kompetences institūcijas un kas attiecas uz visām personām valsts ietvaros. Pie šiem tiesību aktiem Latvijas Republikā pieskaita Valsts prezidenta rīkojumus, Ministru kabineta noteikumus, instrukcijas, ieteikumus un rīkojumus, augstāko varas institūciju lēmumus, deklarācijas, paziņojumus, rezolūcijas.
Vietējie likumpamatotie akti ir tiesību normatīvie akti, ko izdod vietējās pašvaldības, valsts varas un pārvaldes teritoriālās institūcijas un kas attiecas uz personām, kuras atrodas šajās teritorijās. Bet neskatoties uz to, ka vietējo likumpamatoto aktu iekļaušana tiesību normatīvo aktu sistēmā atzīta, ir zināms pamats runāt par svarīgāko tiesību normu un tāta arī par normatīvo aktu īpašību, to vispārīgumu. Ja vispārīgumu attiecina uz teritoriju, tad vietējos aktus nevar atzīt par normatīviem. Bet, ja šo vispārīgumu attiecina uz jebkuru administratīvajā iedalījuma teritoriālo telpu, tad ir jāizdala pretējs secinājums. Resoru likumpamatotos aktus izdod speciālās kompetences institūcijas, un tie saistoši organizācijām un personām, kas darbojas šajos resoros. Pie tiem pieskaita ministrijas nolikumus, instrukcijas, pavēles. Savukārt lokālie likumpamatotie akti ir akti, kurus izdod organizācijas tikai savu iekšējo jautājumu risināšanai, un tie darbojas tikai šo organizāciju ietvaros.
Interpretācijas aktus saprot kā kompetento valsts institūciju izdotos juridiskos aktus, kas satur oficiālās iztulkošanas rezultātus. Saskaņā ar daudzu autoru uzskatiem, tad interpretācijas aktus var izdot Augstākās Tiesas, Augstākās Arbitrāžas Tiesas plēnumi un Konstitucionālā tiesa. Ņemot vērā to, ka šos aktus izdod kompetentas valsts institūcijas, tiem ir obligāts raksturs. Tie ir formāli nostiprināti, to realizāciju nodrošina valsts, Interpretācijas aktus praktiski visi atzīst par juridiskiem un tiesību aktiem.
Pavisam savādāka ir attieksme pret jautājumu par to, vai interpretācijas juridiskie akti ir normatīvie, jo šeit domas dalās:
1. Interpretācijas akts nav normatīvs akts, jo, atšķirībā no pēdējā, tas nesatur tiesību normas, tas tikai iztulko šīs normas.
2. Interpretācijas akts ir normatīvais akts tāpēc, ka satur iztulkošanas rezultātus, kas izteikti normu veidā, kurām ir vispārējs un obligāts raksturs.
3. Kompromisa vai pretrunīga atbilde, viedoklis.
APL noteiktā LR ārējo normatīvo aktu hierarhija:
1) Satversme;
2) likums un Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi;
3) Ministru kabineta noteikumi;
4) pašvaldību saistošie noteikumi.
Starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Ja konstatē pretrunu starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiskā spēka Latvijas tiesību normu, piemēro starptautisko tiesību normu.
Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Piemērojot Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas, iestāde un tiesa ņem vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru.

84. Latvijas tiesību harmonizēšana ar Eiropas Savienības tiesībām.
2004. gada 1. maijā Latvija iestājās Eiropas Savienībā, līdz ar to par vienu no galvenajām prioritātēm bija likumdošanas harmonizēšana atbilstoši ES prasībām. Ar harmonizēšanu šajā gadījumā saprot LR likumdošanas saskaņošanu (arī pretrunu novēršanu) ar ES tiesībām.
Līdz ar iestāšanos ES, lielākā daļa Latvijas spēkā esošo tiesību normu ir izstrādātas un tiek piemērotas, ņemot vērā ES tiesību avotos ietverto un pakāpeniski tiek veiktas arī pārējās nepieciešamās izmaiņas tiesību aktos – jomās, kur Latvijai kā jaunajai ES dalībvalstij tika noteikti pārejas periodi.
Lai raksturotu Latvijas tiesību harmonizēšanu ar ES tiesībām, ir jāraksturo arī pašas ES tiesības. ES tiesības tiek iedalītas primārajās un sekundārajās tiesībās. Pie primārajām tiesībām pieder dibināšanas līgumi, vispārējie tiesību principi un tās nosaka ES konstitucionālo iekārtu. ES sekundārās tiesības veido regulas, direktīvas, lēmumi, paražu tiesības, rekomendācijas, līgumi ar trešajām valstīm u.c., kas tiek izdoti uz ES primāro tiesību pamata. Tiesiski saistoši sekundārie tiesību aktu veidi ir: regulas, direktīvas, lēmumi. Pārējiem ir ieteikuma raksturs.
Ņemot vērā iepriekšminēto, attiecībā uz harmonizēšanu ir jārunā par ES regulu, direktīvu (jo tie ir saistoši Latvijai) saskaņošanu ar Latvijas tiesībām.
ES regulas ir saistošas visiem tiesību subjektiem un tieši piemērojamas visu dalībvalstu teritorijās, t.sk. Latvijā kā ES dalībvalstī. Tā kā regulas ir tieši piemērojamas, dalībvalstīm nav nepieciešams papildus pieņemt kādus nacionālos tiesību aktus to ieviešanai.
Direktīvas ir visbiežāk lietotais ES tiesību aktu veids. ES institūcijas izdod direktīvu tādējādi nosakot sasniedzamo mērķi, dod tādas kā vadlīnijas, savukārt dalībvalstu (t.sk. Latvijas) uzdevums ir izvēlēties vispiemērotākos līdzekļus šī mērķa sasniegšanai. Dalībvalstu pienākums (arī Lavijas) ir nacionālo tiesību aktos norādīt, kuras direktīvas prasības konkrētais normatīvais akts ievieš. Tādējādi direktīvas tiek ieviestas ar nacionālo normatīvo aktu palīdzību, bet tikai atsevišķos gadījumos tās ir tieši piemērojamas.
Latvija veica un joprojām veic tās tiesību harmonizēšanu ar ES tiesībām, saskaņojot tās tiesības ar ES direktīvām, regulām, kā arī primārajām tiesībām. Turpmāk minēšu dažus harmonizēšanas piemērus.
2004. gadā Valsts zivsaimniecības pārvalde veica attiecīgo tiesību aktu projektu sagatavošanu, lai nodrošinātu nacionālās likumdošanas harmonizēšanu atbilstoši ES acquis communautaire prasībām zivsaimniecībā. Ņemot vērā faktu, ka 2004. gada 1. maijā Latvija pievienojās ES kā pilntiesīga dalībvalsts, likumdošanas harmonizēšana bija viena no galvenajām prioritātēm. Tāpat Latvija izstājās no vairākām konvencijām par sadarbību zivsaimniecības jomā un denonsēja noslēgtos starpvalstu līgumus.
Latvijas likumdošanas harmonizēšana ar Eiropas Savienības tiesību aktiem izvirzīja jaunas prasības arī imigrācijas jomā, tādēļ tika izstrādāts un 2003.gada 1.maijā stājās spēkā Imigrācijas likums. Likums izstrādāts atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem un nozīmēja jaunus uzdevumus un noteikumus migrācijas kontrolē iesaistīto institūciju darbā. Šī likuma mērķis ir noteikt ārzemnieku ieceļošanas, uzturēšanās, tranzīta, izceļošanas un aizturēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā ārzemniekus tur apsardzībā Latvijas Republikā un izraida no tās, lai nodrošinātu starptautiskajām tiesību normām un Latvijas valsts interesēm atbilstošas migrācijas politikas īstenošanu. Imigrācijas likums pilnībā atbilst Eiropas Savienības prasībām un nepārtraukti tiek pilnveidots.
Eiropas Padomei ir nozīmīga loma vienotas Eiropas likumdošanas izveidē. Tā darbojas trīs galvenajās jomās: 1)nacionālās likumdošanas modernizēšana un harmonizēšana saskaņā ar demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskas valsts principiem; 2)justīcijas efektivitātes celšana, ieviešot vienkāršākas un elastīgākas juridiskās procedūras; 3)kopīgu risinājumu meklēšana tām juridiskajām un ētiskajām problēmām, ko izvirza zinātnes un tehnikas progress, pieņemot likumdošanas aktus, kas attiecas uz modernai sabiedrībai raksturīgām problēmām.

85. Eiropas Savienības regulu (un direktīvu) vieta un loma Latvijas tiesību aktu sistēmā.
ES regulas un direktīvas ir ES sekundārie tiesību akti, kuri ir saistoši ES dalībvalstīm. Jau ilgāku laiku pastāv diskusija par ES un nacionālo tiesību aktu attiecībām. Eiropas Kopineu tiesa jau sen uzskatījusi ES tiesības kā vienotu tiesisku kārtību, kura stāv pāri nacionālajām tiesībām (ES tiesību pārākuma princips). Turpretim nacionālo valstu konstitucionālo tiesību zinātnieki un konstitucionālā tiesu tiesneši neatzīst absolūtu ES tiesību pārākumu pār nacionālām tiesībām.
Arī Latvijā Satversmes tiesas priekšsēdētājs ir atzinis, ka ES primārās tiesības (tātad dibināšanas līgumi un vispārējie tiesību principi) prevalē pār nacionālās dalībvalsts tiesību normām, izņemot gadījumus, ka šīs primāro tiesību normas ir pretrunā ar Satversmes pamatprincipiem. Satversme saglabā iespēju Satversmes tiesai lemt par starptautisko līgumu atbilstību konstitūcijai.
Taču turpmāk, atspoguļojot un raksturojot ES tiesību aktus (tos, kuri ir saistoši dalībvalstīm), parādīšu to vietu un lomu Latvijas tiesību aktu sistēmā.
Iekšējā tirgū nepārtraukti paplašinās sakari starp dalībvalstīm. Eiropieši aizvien vairāk pārvietojas, lai iekārtotos darbā citā dalībvalstī, kārtotu darīšanas, pavadītu brīvdienas vai salaulātos.
Situācijas, kuras pakļauj identificēšanai dažādās valstīs dzīvojošas personas, kļuvušas biežākas, un līdz ar to arī tiesas konfliktu varbūtība.
Bieži šīs lietas ir izsmalcinātākas nekā pārējās, jo dažādi jautājumi parādīsies pat pirms būtisku jautājumu izskatīšanas, piemēram, kuras valsts tiesas būs kompetentas strīdu noregulēšanai, kādu likumu piemēros tiesnesis, kāda tiesiskās palīdzības sistēma tiks izmantota, kā vienā valstī pasludinātu spriedumu varēs izpildīt citā utt.
Nolūkā atvieglot pilsoņiem dzīvi un palīdzēt justīcijas speciālistiem, Eiropas Savienība pieņēma vai plāno pieņemt daudzus likumus, kuri atbild uz visiem šiem jautājumiem.
Tādā veidā Eiropas Savienība var tieši pieņemt:
• Regulas – ir tieši piemērojamas un saistošas visām dalībvalstīm, tās ir vienlīdzīgas ar nacionālo likumdošanu. Regulas stājas spēkā visās dalībvalstīs vienlaicīgi. Tas nodrošina ES tiesiskās kārtības vienveidību, jo dalībvalstis regulas nedrīkst mainīt.
• Direktīvas – dalībvalstīm izvirza kopējus mērķus. Tās nosaka likumdošanas mērķus, un dalībvalstīm tās jāiestrādā nacionālajā likumdošanā. Direktīvas ir juridiski saistošas dalībvalstīs, tomēr to iestrādes formas un metodes nacionālajā likumdošanā ir nacionālo institūciju ziņā. Tāpēc var uzskatīt, ka direktīva mazāk “iejaucas” nacionālajā likumdošanas sistēmā nekā regula.
• Lēmumus.
Bez tam ES tiesībām ir divas īpatnības, kuras tās atšķir no starptautiskajām tiesībām:
• Tieša iedarbība
Regulas tiek tieši piemērotas visās dalībvalstīs ar divām galvenajām izrietošajām sekām:
• visi var balstīties uz regulas rīkojumiem un tos tieši minēt tiesnesim, kuram tie būs jāpiemēro,
• regulas visā ES tiek piemērotas vienādi, kas acīmredzami atvieglo spriedumu piemērošanu konfliktu lietās starp dažādu valstu rezidentiem.
Savukārt direktīvām jābūt «transponētām», proti, dalībvalstīm pēc zināma laikā to principi jāiekļauj nacionālajā likumā. Dalībvalstīm attiecībā uz līdzekļiem tā realizēšanā ļauta zināma rīcības brīvība.
Direktīvām nav tā pati tiešā iedarbība, kas regulām, tā kā pašas par sevi tās tieši nenosaka privātpersonu tiesības un pienākumus. Tomēr nacionālie likumi jāinterpretē, izejot no direktīvu principiem pat tad, ja tie pieņemti pirms tām.
• ES tiesību prioritāte
ES regulas un direktīvas ir dalībvalsts tiesiskās kārtības sastāvdaļa, kas ir prioritāra attiecībā pret nacionālajiem likumiem un citām juridiskām normām. Citiem vārdiem, tiesnesim būtu jānoraida nacionālais likums, kas ir pretrunā ar ES tiesībām.
LR Civilprocesa likums nosaka, ka tiesa izspriež civillietas saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem, Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem un Eiropas Savienības tiesību normām. Ja attiecīgo tiesību jautājumu regulē Eiropas Savienības tiesību normas, kas ir tieši piemērojamas (piemēram, regulas) Latvijā, Latvijas likumu piemēro, ciktāl to pieļauj Eiropas Savienības tiesību normas.

62. Lēmuma izpilde juridiskā lietā, personas tiesību un pienākumu realizācija.

Lēmuma pieņemšana ir jāskata no divām pusēm:

1. kā prāta darbību, t.i., novērtēt savāktos pierādījumus un uz to bāzes restaurēt notikušo, veikt galīgo juridisko kvalifikāciju, noteikt pusēm juridiskās sekas – pušu tiesības un pienākumus, atbilstību vainīgajam;
2. kā dokuments – tiesību piemērošanas akts, kurā nostiprinās prāta darbības rezultāts juridiskās lietas izskatīšanā, oficiāli fiksējas juridiskās sekas konkrētām personām.
Lēmuma izpilde būtībā ir lēmumā ietilpstošā pieņemtā risinājuma veida faktiska realizācija.
Šī stadija, var teikt, ir aktīva stadija, jo tiek veiktas konkrētas darbības reālā dzīvē, notiek tiesību piemērošanas process jau attiecībā uz konkrētām personām, tām uzliekot juridiskos pienākumus un piešķirot zināmas tiesības. Šajā stadijā notiek tieša pilsoņu saskare ar valsts varas institūcijām, kuras attiecīgi pārstāv valsti un tām ir tiesības pielietot piespiešanas mehānisma līdzekļus, kuru pamats ir konkrētais izpildāmais lēmumus. Šinī stadijā ir obligāti noteiktie procesuālie pasākumi:
1. personas vai institūcijas pieņemtā lēmuma nodošana izpildei kompetentām valsts pilnvarotām iestādēm;
2. lēmumupieņemošās puses uzraudzības par lēmuma izpildes procesu;
3. ja lēmuma izpilde ietilpst lēmumpieņemošās puses kompetencē, tad puse risina jautājumus, kas rodas lēmuma izpildes procesā.

Personas tiesību un pienākumu realizācija izpaužas arī personas tiesībās pārsūdzēt pieņemto lēmumu, kura pārsūdzēšanas termiņš tiek norādīts lēmumā.

72. Tiesību normu sistematizācija, tās būtība un nozīme Latvijas tiesību attīstībā.

Sistematizētība – šīs iezīmes vēsturiskā attīstība bija ļoti ilgstoša, tās sākums bija sistematizētības neesamība. Par to liecināja rakstītie tiesību avoti, piemēram, Hammurapi likumi. Par arhaisko tiesību nesakārtotību liecināja arī tas, ka tajās pat neiezīmējas normu iedalījums tiesību nozarēs un institūtos.
Laikam ritot, sākās tiesību sistematizācija. To labi ilustrē Gaja Institūcijas, kurās tiesību normas ir sakārtotas pēc attiecību principa pret cilvēkiem, cēloņiem un apstākļiem, kas ir saistīti ar konkrēto prasību.
Tiesību sistematizācijas darbs pilnveidojās. Vispirms tas ir saistīts ar tiesību normu un normatīvo aktu specializāciju, jo to skaits krasi pieauga. Iedibinājās prakse katram sabiedrisko attiecību veidam un tā regulācijai veltīt īpašu likumu.

Normatīvo aktu ietvaros specializēto normu sakārtošana, to savstarpējo sakaru veidošanai dažkārt izmanto sarežģītas shēmas. Viena no vienkāršākām un izplatītākām ir vispārējo noteikumu izdalīšana atsevišķā sadaļā. Savukārt to normatīvā akta daļu, kas satur speciālās normas (un daļēji arī vispārējo noteikumu sadaļu), sadala daļās, piemēram, Civillikumā pirmā daļa – „Ģimenes tiesības”), nodaļās (pirmā nodaļa „Laulība”) apakšnodaļās (pirmā apakšnodaļa – „Saderināšanās”) un tām pakārtotās sadaļās (piem., otrās apakšnodaļas „Laulības noslēgšana un izbeigšana”1. sadaļa Šķēršļi laulības noslēgšanai; 2. sadaļa Izsludināšana utt.).

Leave a comment