Katrs mēs ar kaut ko izceļamies apkārtējo vidū – ar labu vai sliktu tomēr atšķiramies. Neviens nav ideāls un katram savs viedoklis par to, kas labs un kas tomēr ne. Mūsos katrā ir kaut kas īpašs, kas piešķirts tieši mums…ne vienmēr to spējam novērtēt un ar to sadzīvot. Galu galā mēs visi esam tikai cilvēki! Un katrs mēs esam kā atsevišķas, dažādas, tomēr savā ziņā arī ļoti līdzīgas pasaules. Lai saprastos ar vienaudžiem un atrastu īstus draugus, svarīgi būt patīkamam un interesantam. Tas nenozīmē, ka tev jābūt tādam, kāds patiesībā neesi. Būt tādam, kāds tu patiesībā esi, ne kādam citam par prieku, bet gan sevis dēļ. Tikai tāpēc, ka tā tu jūties labi.
Ir labi būt tādam kāds esi, jo samākslotība sarežģī dzīvi gan pašam, gan citiem. Mēs tēlojam un mainām savu īsto būtību tikai, lai kādam iepatiktos. Cilvēks maina savus uzskatus, mērķus, dzīvesveidu, un tad? Vai tikai mēs paši nedzīvojam virspusē, TV, veikali, žurnāli, auto, māja, ģimene. Jo pārsvarā cilvēki izveido sev ciklisku plānu, kurā cirkulēt un beigās nonākt turpat, kur bija jau sākumā. Ne jau lietas atrisina kaut ko. Nav parastu cilvēku, nav neparastu cilvēku, jo mēs visi esam vienādi.
Tā ir liela drosme būt tādam kāds esi, jo neviens mūs nesapratīs tik labi kā mēs paši. Tas, kas mums liekas jauks, interesants, citam – kaut kas savāds un nepieņemams. Vienmēr jau visiem neizpatiksi. Lai būtu „īstiem” ir jāpārvar daudz pārbaudījumu un jābūt patiešām iekšēji spēcīgam.
Sabiedrība gandē pati sevi, uzskatot to par dzīves normu – būt tādam kāds esi, ar visām savām atkarībām. Ir muļķīgi mainīties tikai tādēļ, lai tevi pieņemtu barā. Labāk dzīvot kaut bez draugiem, bet būt pašam, jo, ja tu kādam patiksi, tad patiksi tāds, kāds esi. Viņus neinteresēs vai tu smēķē, dzer, lieto narkotikas un cik naudas tev ir. Dari visu pats, spried pats un lai nekad tevi neuztrauc citu spriedums. Bet pati uzskatu, ka būt tādam, kāds esi ir daudz ērtāk un lētāk un draugi paši atradīsies.
Es uzskatu, ka būt tādai kāda esmu ir labi, jo arī es esmu cilvēks un man nav jāpakļaujas citu domām un rīcībai. Es daru, ģērbjos un runāju kā pati vēlos. Protams, ar zināmām normām. Dažreiz jau tomēr gribas sevi pamainīt un redzēt kā uz to reaģēs citi, bet tomēr ikdienā „teātri” nespēlēju, jo neuzskatu to par vajadzīgu. Ir pieredzēti gadījumi, ka tieši šī „teātra” dēļ daudzi mani draugi citu priekšā vienkārši izgāžas. Ikdienā man visapkārt ir ļoti daudz tādu cilvēku, kas nevēlas būt tādi kādi ir un mēģina būt par kaut ko citu, sev neraksturīgu. No vienas puses nevajag kaunēties būt tādam, kāds tu esi, bet no otras puses, ja tāds, kāds tu esi, nav īpaši forši. Manuprāt, būt tādam kāds esi – ir būt brīvam! Atļauties būt brīvam nozīmē būt tādam, kāds patiesībā esi. Brīvība būt sev pašam, tādam, kāds esi, brīvība attīstīt savu personību, darot lietas, kas tev patīk un interesē. Manuprāt, labs piemērs ir J. Fučika teiktais : „Katrā cilvēkā ir spēks un vājums, vīrišķība un bailes, stiprums un svārstība, tīrība un dubļi.”