Romāna “Mērnieku laiki” Lienas un Kaspara attiecības

Kaspars un Liena

„Viņu sirdis bija, tā sakot, no pašas bērnības, kā audzin saaugušas. To arī viņi paši ļoti sajuta un nomanīja, kaut gan nebij nedz viens, nedz otrs par to jebkad ko minējuši.” Šis citāts vispārīgi raksturo abu tēlu attiecības, kas veidojušās jau no mazotnes un nav šķobījušās, bet gan tikai stiprinājušās.

Satiekoties pie Ilzes gultas, abi pārvar klusēšanas robežu un, lai gan blakus gultā guļ Ilze, čalo un pieskaras viens otram: „Tagad bij nemanot viņu klusums lūzis, starpība, kura tās pa

a
atiesi tuvu stāvošās sirdis tomēr šķīra, izzudusi, – tās nu it kā līdz šim viens otram pretī stāvoši ūdens krājumi piepeši sadevušies kopā un tapušas par vienu. Viņi nu sēdēja roku rokā, pilnā laimībā, kaut gan klusu, bet jautri tērzēdami un gan smiedamies par to, ka līdz šim neuzdrošinājušies viens otram tuvoties..”.

Tā kā Kaspars ir ļoti noslēgts un reti kad atklāj savas jūtas, tad arī autori nav atainojuši tā izjūtas un pārdzīvojumus. Turpretī Lienas izjūtas ir spilgtas: „..viņai likās, ka visa pa
a
asaule ir tērpta rožu ziedu krāsā – tīras debesis un visi cilvēki eņģeļi, kuriem, ja ar vārdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarām rādītu savu laimību un nemūžam no pasaules nešķirtos, jo tik mīļa un dārga bija viņai tagad dzīvība”. Viņa iz
z
zjuta mīlas reibumu un jutās kā „septītajās debesīs”. Laime, prieks, dvēseles pilnība pārņēma viņu visu.

Taču, Ilzei pamostoties un sākot runāt par Dievu, Liena it kā atjēdzās no šī mīlas reibuma. Jo jaunā sieviete tika audzināta tikai ar vienu mīlestību – pret Dievu. Un izjūtot cilvēku mīlestību, nobijās: „Liena nekad nebija jutusi karstuma un aukstuma savā sirdī tik stipri un piepeši sastopamies, tādēļ arī nevarēja nedz saprast, nedz izsacīt, kā viņai īsti bij ap sirdi”. Šīs divas mīlestības bija tik ļoti atšķirīgas savā starpā, ka Liena bija apmulsusi. „Patlaban tā bija sajutusi mīlestības pilnīgāko jaukumu, viņas dvēsele reiba laimībā, drīkstēdama vienoties ar to dvēseli, kuru tik ļoti mīlēja un no kuras tapa tikpat ļoti mīlēta, bet tad dzirdēja atkal tik jauki un de
e
ebešķīgi runājam pat citu mīlestību un citu laimību, par kuru viņa gan bij dzirdējusi, bet nekā nesajutusi. Tomēr tagad viņai izlikās šī mīlestība svēta un cienīga, tā ka viņas mīlestība bij priekš tās tik vien grēcīgs pasaules sapnis un viņa pati pret to skaisto debesu brūti kā niecīga kalpone”. Tā būdama krustcelēs, Liena prātoja, taču uz to brīdi noslēdzot savu sirdi Kasparam un pārvēršoties.

Arī Kasparā, iespējams, bija līdzīgas domas: „Arī pie Kaspara varēja nomanīt pārvēršanos kā pie Lienas, tādēļ viņi izšķīrās au
u
uksti un nopietni..”. Vai arī pamanījis Lienas uzvedību un pēkšņo mainīšanos, atgriezās pie savas klusuciešanas un noslēpumainības, kas citiem tik ļoti nepatika un kaitināja viņā.

Šīs divas Lienas mīlestības izpaužas arī vēlāk, kad tā savā dziesmu grāmatā atrod apgānītu Kaspara bildīti. „Bildīte palika viņas rokā, bet grāmata izslīdēja zemē.. Pēdīgi, it kā drusku atjēgdamās, pacēla no zemes mīļo, svēto grāmatu.. kurai apzinājās darījusi tagad pārestību tikpat caur to, ka no laicīgām jūtām pārspēta, viņu aizmirsa un ļāva tai noslīdēt zemē..”. Tas viss liecina, ka zemapziņā Lienas mīlestība pret Kasparu it spēcīga un spontāna, taču atjēdzoties, viņa saprot, ka, pēc apkārtējo uzskatiem, cilvēku mīlestība nevar būt spēcīgāka par mīlu pret Dievu. Tā rodas Lienas tēlā iekšējais konflikts, kurā jānostāda privilēģijas, kas viņai sagādā grūtības.

Abi tomēr vēl nebija gatavi atklāt savas jūtas apkārtējiem. Varbūt kautrējoties, varbūt baidoties no sekām: „..bet laimīgie arī drīz izšķīrās pienācīgā atstatumā tā, ka Ilze gan nemaz nevarēja pamanīt, ka tie bijuši viens otram tuvāk”.

Lienai, diemžēl, šo attiecību pastāvēšanas un turpināšanas labā bija daudz kas jāziedo, kā piemēram, Oļiņu mātes draudzība, gādība. Jo Oļiņiete jau Lienai kā savai aizbildnei bija noskatījusi vīru, bet Liena to viennozīmīgi noraidīja. „Man ir tev, savai audžu mātei, zināms, daudz jāpateicas, bet pie Prātnieka es neiešu un Kasparu neatstāšu”, tā Liena atbildēja Oļiņietei uz norādījumiem par precinieku.

Lai gan Liena uzstājīgi un nelokāmi paziņoja savai audžu mātei šo ziņu, Oļiņiete tomēr nelikās mierā un visādi draudēja Lienai tā pārbaudot gan Lienas raksturu, gan mīlu pret Kasparu. Liena ļoti pārdzīvoja, ka šādi jāsabojā attiecības ar Oļiņieti: „..viņas vaigs bija smags un sērīgs – acis asarainas bez nekāda jautruma – un brīžam par drusku vienaldzīgs. Šis viņas izskats nesaderēja nekādi ar tās jaunumu, skaistumu, daiļo augumu, jauko vietu, dabu un gada laiku”. Tā sēdēdama, Liena gaidīja Kasparu, jo labi zināja, ka tam jānāk gar šo vietu. Izstāstīja viņa savas bēdas mīļotajam – apsolīta jau Prātniekam, diez vai varēs mīt gredzenus ar Kasparu. Savukārt Kaspars visu uztvēra tikpat mierīgi kā iepriekš, mierināja Lienu un deva tai padomus, kurā savu labumu nemaz neiepina – tik Lienas labad visu runāja un brīdināja viņu. „Vai tu spēsi nenožēlodama staigāt man pa dzīves ceļu līdz? Vieglu dienu un laicīga labuma es tev uz viņa daudz apsolīt nevaru, bet drīzāk gan varbūt dažu grūtu nastu. Tāpēc pārbaudies ar prāta aukstumu, kas tev nāksies vieglāk: vai iet pret sirdi pie Prātnieka, kur varbūt laicīgu raižu būs mazāk, vai nākt pēc sirds patikšanas pie manis, kur laicīgā ziņā var dažādi klāties, bet nekad gan laikam bagātīgi un pilnīgi.” Lienai nenācās viegli izdarīt izvēli, lai gan no Kaspara puses nekāds spiediens netika izdarīts. Tieši šī iemesla dēļ Liena sāka šaubīties par Kaspara mīlestību vai tā domām par viņas jūtām. Taču tikpat pārliecinošu mīlētais noraidīja šīs šaubas: „Man, mīļā, nemaz nav vajadzīgs dzirdēt, cik ļoti tu mani mīlē, jo to jau es zinu bez vārdiem un bez tavas sacīšanas”. Šis dialogs un uzticēšanās viens otram norāda, cik ciešas un stipras ir abu attiecības.

Mirklī, kad Gaitiņu ģimenei jāatstāj Irbēni, lasītājam gan var likties, ka Liena nolēmusi paklausīt audžumātes variantam un apslāpējusi savas jūtas, izliekoties vienaldzīga par Kaspara aiziešanu „..pēdējā laikā viņa bij arvien nopietni vienaldzīga, tā ka Oļiņietei nebij pat par viņas mīlestību pret Kasparu daudz ko dusmoties, jo patiesi sāka rādīties, ka šī mīlestība zuda tikpat, cik Kaspara aiziešanas diena tuvojās”. Tomēr tā nebūt nebija, jo tas bija „kā klusums pirms vētras”. Drīz vien Liena pazuda un kā izrādās vēlāk, pie Kaspara.

Šī romāna abiem varoņiem mīlestība gan nes laimi un prieku, taču tikpat daudz rūpju, ciešanu, moku un izturības pārbaudes. Kaspara pārdzīvojumi gan paliek apslēpti zem tā mūžam mierīgās sejas, tomēr domāju, ka sirdī viņš juta kaut nelielu nedrošību, ko neizrādīja ne Lienai, ne kādam citam. Tomēr Kaspars paliek šī romāna noslēpumainākais varonis, kura domas un jūtas ir neatklātas. Lasītājs pats var saskatīt sevi Kaspara tēlā un piedēvēt savas īpašības. Arī izjust emocijas, kas mitinātos sevī, ja būtu Kaspara vietā.

Atgriežoties pie abu mīlestības. Diemžēl, tās pārdzīvojumi Lienu pārvērta līdz nepazīšanai: „Viņā nebij gandrīz ne ēnas no priekšējās Lienas: bāla, izdēdējusi un no bēdām salauzta.. Lienas sejs bij tagad gluži vienaldzīgs un acis īpašas nesamanības pilnas.” No Lienas viedokļa viņa pameta savas dzimtās mājas, vērsās pret audžu māti, pilnīgi uzticējās un atdevās Kasparam, taču viņš neattaisnoja viņas ziedojumus, tieši pretēji – mīklaini pazuda. Arī Oļiņietes attieksme, kad Liena pazemīgi lūdza piedošanu un lūdza atļauju atgriezties dzimtajās mājās sekmēja meitenes nonākšanu līdz ārprāta stāvoklim: „..viņas prāts, kas bij pārmākts, pēdīgi pārcēlās pavisam un – Liena iekrita pilnīgā ārprātā”. Par to liecina viņas uzvedība pie baznīcas: „Kādu acumirkli uz beņķa sēdējusi, uzslējās atkal augšā kliegdama: „Deg! Deg! Uguns! Uguns!”.. Liena apstājās, pārbijās un tad, vēl kādas reizes briesmīgi iekliegdamās, devās caur ļaužu vidu projām.”

Taču Kasparam bija attaisnojums mīklainai pazušanai, tas ir, vēlāk atklājās, ka Kaspars, nesdams salaulāšanās liecību uz dzimtās apkaimes baznīcu tika pārpratuma dēļ nošauts un līķis noslēpts, taču Liena jau to vairs neuzzināja. Viņa savā vājprātā iekrita vai ar nodomu noslīcinājās upē tā darot galu savām ciešanām.

Tāpat kā Šekspīra lugā „Romeo un Džuljeta” abi mīlestības pārņemtie iet bojā, tā arī brāļu Kaudzīšu romānā abi mīlnieki mirst. Ja vien abi būtu satikušies citā vietā, citā laikā.