CILVĒKS – SAKOPTA PAGASTA DVĒSELE

Ieradies Rankā, paskaties apkārt! Vienā pusē balto bērzu stumbri. Tepat netālu savas zaru rokas pret debesīm stiepj ozoli. Skatoties uz austrumu pusi, pamani, ka apses izveidojušas drošu sienu un pat pilnīgi klusās, bezvējainās vasaras dienās trīsuļo un klusi čukst- nekad tām nav miera. Ziemeļu pusē egles izveidojušas tumšu, necaurejamu sienu, bet, lai atdzīvinātu to nemainīgo, tumšo zaļumu, tur no vēja nestām sēklām ir iespraukušies bērzi un alkšņi un izveidojuši veselu zaļās krāsas jūru. Arī pīlādzis- sargātājkoks ir te kaut kur pa

a
a vidu.

Liela daudzveidība. Katram kokam ir savs raksturs. Dažs nīkuļo gadiem ilgi, un tad tu ieraugi, ka tas jau ir izaudzis, ne ar ko īpašu neizceļas, bet kopējā koku veidotajā sienā tam ir sava paša vieta, un kopā ar citiem tas aiztur skarbos vējus un dod patvērumu nebeidzami svelmainās vasaras dienās. Arī nedižais ir lietaskoks.

Visu skatienus, protams, saista tie, kuri pārauguši pārējos un nevērojot apkārtni, droši un bezbailīgi tiecas debesīs, ļaudami putniem, kas apmetušies to zaros, vērot tālākus apvāršņus.

Vai cilvēkbērni, di

i
ienu dienā soļodami šiem zemes milžiem garām, nepārņem kaut ko no viņu tikumiem? Dažs tāpat kā visparastākais no meža sienas veidotājiem kokiem droši un nemainīgi atradīsies savā vietā, varbūt nesniegs tālus apvāršņus, bet būs drošs balsts un sargs tiem, kas di
i
iendienā dzīvo līdzās. Kāds ļoti atšķirsies no pārējiem un ik dienas centīsies ieraudzīt tālākus apvāršņus, mēģinādams sasniegt viņam vien zināmus tālumus.

Līdzība. Rankā cilvēkbērni aug tāpat kā koki un vērš skatienus uz debesīm. Kamēr kājas skar zemi un daudzveidīgo ziedu un augu segu, skatiens vēršas uz debesīm.

Latvietis allaž ir bijis kāda nenosakāma sentimenta alkstošs. Nesauksim šīs īpašības par neatbilstošām vispārējiem pasaules standartiem. Mēs esam tādi, kādi esam. Un labi, ja spējam ar to lepoties.

Jo sakoptāka vide, jo koki stiprāk spēj sakņoties zemē. Tāpat arī cilvēks. Visvairāk cilvēka dvēseliskums jūtams sakoptā vidē. Lepojamies ar to, ka Rankas pagastā vide kļūst arvien sakoptāka, un cilvēks, pagasta dvēsele, šajā sakoptībā jūtas arvien labāk un spēj realizēt savus mērķus un ieceres.

Ranka. Kur Gauja kā zila le

e
enta stiepjas mežiem cauri un platāki un šaurāki ceļi un celiņi vijas uz visām pusēm, tur Rankas pagasta ļaudis sveic katru atnākušo pavasari, noraugās, kā nobirst vasaras krāšņo ziedu paklājs, kā spēcīgas vēja brāzmas vēsta rudeni un baltas sniega pārslas visbeidzot apsedz zemi, lai tā atpūšas līdz jaunam pavasarim.

Tādā gadalaiku maiņas ritmā ļaudis dzīvo visur, un viņu dzīves mēdz būt tik līdzīgas un reizē ļoti atšķirīgas. Visu notiekošo cilvēks pārdzīvo caur savu jūtu prizmu, un tikai viņš pats zina, ci

i
ik rūgtuma un salduma ir bijis katrā dzīves mirklī. Kā pārvarēt rūgtumu un kā laimes mirkļus padarīt noturīgākus- uz to tiecas arī mūsu pagasta dvēsele- cilvēks.

Sena teika vēsta, ka bārenīte vārdā Ranka, kad pamāte to izdzinusi no mājas, raudot sēdējusi Gaujas krastā, asaras sajaukušās ar Gaujas ūdeņiem, kas līkumojuši ap bārenītes svārku krokām. Gaujas ūdens no tā laika sācis tecēt līku loču un vieta, kur sēdējusi bārenīte, nosaukta par Ranku.

Vai Ranka vēl arvien jūtas kā bārenīte? Nē! Sen jau nē. Cilvēki, kas ir šī pagasta dvēsele un lepnums, ir allaž cēluši savu pagastu saulītē. Cilvēka spēkos ir katru vietu un lietu padarīt sirdij un acij tīkamu, un cilvēka spēkos ir radīt iespaidu par pamestību un vienaldzību. Rankas pagastā pamestība un vienaldzība uzvaru nesvin, jo ļaudis ir pūlējušies un pūlas šo vietu padarīt sev, saviem bērniem un bērnu bērniem tīkamu,- tādu, kur iesētais grauds nepazūd caurā smiltī, bet, cilvēka roku kopts, laistīts un rušināts, veido briedīgas vārpas, kuras uzskatot, rodas prieks par to, ka dienišķā maize būs galdā un arī dvēselei tiks kāds stariņš prieka.

Cilvēki grib celt savu pagastu saulītē. Ne jau tikai ar to, ka dažu vārdi rakstos minēti. Katrs sava darba veicējs atstāj neizdzēšamas pēdas savā darbības laukā. Domājot par cilvēkiem- šī pagasta dvēseli, – gribētos tos skatīt trijos aspektos. Vieni, kas paguvuši ar savu Dieva doto talantu un izredzētību ierakstīt savu vārdu Latvijas kultūras un vēstures zelta grāmatā. Otrie, kas tepat, pagastā, savas aktīvās dabas rosināti, arvien meklē jaunus ceļus dažādu ražotņu attīstībā. Trešie, kas, ikdienā pacietīgi veikdami sev uzticētos pienākumus, atstāj pēdas savā dzimtā un ģimenē. Ir daudz rancēniešu, ar kuriem lepojamies, tāpēc, ka viņi paguvuši sev atvēlētajā laikā ne tikai būt savā vietā, bet arī ar talantu, darbu un neatlaidību tikt ierakstīti novadnieku zelta sarakstā.

Dzīvi Rankā no mākoņa maliņas vēro aizsaulē aizgājušais Uldis Pūcītis- labākais Edgars latviešu kino un teātra vēsturē. Daudzšķautņaina un pretrunīga personība, aktieris, kura balss un skatuves kustības fascinēja skatītājus ikvienā izrādē. Rankā šūpulis kārts arī baletdejotājai Marutai Dingai, operdziedātājai Maijai Krīgenai, dzejniekam Ērikam Raisteram. Rancēnieši var būt lepni, ka pagastam savu darba mūžu atdevusi Trīszvaigžņu ordeņa Goda zīmes īpašniece Ingeborga Saliņa, pirmos nozīmīgos soļus uz Latvijas Operas skatuves sper jaunā operdziedātāja Liene Kinča. Daudz ir rancēniešu, kuru vārds izskanējis aiz dzimtā pagasta robežām. Šie cilvēki allaž lepojušies, ka viņu šūpulis kārts smilšainajā Gaujas krastā un mežu ielokā- Rankā.

Jāpriecājas, ka atgūtās neatkarības gados Rankā nav trūcis aktīvu un uzņēmīgu cilvēku, kuri veiksmīgi attīsta ražotnes, dodami darbu arvien lielākam skaitam cilvēku. Ražotņu radītāju un attīstītāju devums šodienas apstākļos ir neatsverams. Arvien paplašinās akciju sabiedrības ,,Rankas Piens” ražošanas apjoms Alda Spalviņa vadībā, dodot darbu arvien lielākam cilvēku skaitam. ,,Rankas Piena” ražotā produkcija ir plaši pazīstama visā republikā. Velgai un Jurim Pavlovičam- zemnieku saimniecības ,,Ķelmēni” saimniekiem maizes cepšana ir dzīvesveids. ,,Ķelmēni”ir otrā bioloģiskā maizes ceptuve Latvijā, kas cieši ievēro klasiskās maizes cepšanas tradīcijas. Jauns un perspektīvs ir zemnieku saimniecības ,,Kalnakaļvi” īpašnieks Jānis Kļaviņš. Bioloģiski sertificētajā saimniecībā tiek aprūpēti 400 hektāri zemes. Blakus tradicionālajām kultūrām šogad 17 hektāri viņa zemes apsēti ar kaņepēm. Strauji attīstās atpūtas komplekss ,,Lācītes”, kur saimnieko Aldis Dikmanis. Šeit sakoptajos Gaujas krastos uzcelta pirts, izveidotas telšu un ugunskuru vietas, iekārtota peldētava, bērnu rotaļu un sporta laukumi. 10 tūristu mājiņas visu gadu uzņem iemītniekus. Nesen atklāts ceļmalas krogs, top vasaras paviljoni. Mūsu pagasts ir paraugs tam, kā atjaunot izpostītās pagātnes vērtības. Nolaisto drupu vietā atdzimst Rankas muiža. Muižas īpašnieka A.Ābola kunga vadībā, piesaistot Eiropas naudu, sakoptā vide Rankas parkā priecina un liecina, ka arī pils, kaut lēnām, bet droši celsies no drupām. Savs skats uz savas dzimtas lomu pagasta attīstībā ir ,,Kalna Pakalniešu” saimniecei Guntai Kalniņai. ,,Kalna Pakalniešos” ir viesu nams, kur var baudīt bioloģiski tīrus produktus, nesen ciemiņu un pagasta interesentu rīcībā izveidots peinbola spēles laukums. Rankas pagastā viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem ir mežizstrādes un transporta pakalpojumu firma ,,Grantiņi- 1”, kas iepērk un izstrādā cirsmas, iegūto produkciju realizē Latvijas uzņēmumos. Firmas vadītājs Aldis Stūriška garantē, ka visas izstrādātās cirsmas tiek atjaunotas un koptas. Sava vieta uzņēmumu vidū, kuros darba vietas atrod Rankas pagasta iedzīvotāji, ir SIA ,,Kaudžu purvs”, kas nodarbojas ar gabalkūdras ieguvi un dzērveņu audzēšanu. Iegūto produkciju eksportē uz Eiropas valstīm, galvenokārt uz Itāliju. Vadītājs Jānis Dūte nodrošina ar darbu ne tikai 15- 20 pieaugušos, bet vasaras brīvlaikā dod darbu arī skolēniem.

Attīstoties dažādajām darbības jomām, jaunu seju iegūst pagasts. Iegūstot darba vietas, cilvēki neatstāj savu dzimto pagastu. Nemeklēdami darbu un dzīvesvietu citur, ļaudis ir ieinteresēti uzturēt kārtībā savu īpašumu. Tā ikdienā mācāmies mīlestību pret dzimto vietu, pret mājām, kuras iekopjam par prieku sev un nākamajām paaudzēm, jo ne visas darbības ar iegūto peļņu novērtējamas. Darbs un rūpes par māju un iedzīvi cilvēkus sien šajā vietā, to mācās arī bērni, un tad jau mazāk vilina lielās peļņas iespējas svešā zemē. Apzinot tos, kuri aizbraukuši peļņā uz Īriju, Islandi, Kipru un Lielbritāniju, varam konstatēt, ka cilvēku skaits tiešām nav liels. Vai rancēnieši būtu sava pagasta patrioti? Un kāpēc gan ne? Skatoties gadu desmitiem tālā nākotnē, jauki ir apzināties, ka mājas neskatīsies uz ceļa pusi ar tukšām logu acīm, bet ziedošas puķes uz atjaunotām palodzēm un dūmu strūklas no skursteņiem liecinās, ka dzīve nav apstājusies, ka te kāds dzīvo un kopj savu sētu, cerēdams to atstāt vēl kādam.

Varam tikai apbrīnot cilvēkus, kas, cenzdamies padarīt dzīvi krāsaināku, un katru cilvēkam atvēlēto mirkli aizraujošāku, ar sirdi un dvēseli ir ,,kādā vaļaspriekā iekšā” . Viņu vaļasprieks dod gandarījumu pašiem un palīdz dzīvi padarīt skaistāku apkārtējiem. Katru gadu no agra pavasara līdz vēlam rudenim narciču, hiacinšu, tulpju, liliju, dāliju un mārtiņrožu ziedi priecē ,,Pētersēļu” saimnieku Vizmas un Alfrēda Kļimanovu sirdis. Lai arī citi varētu priecāties par izaudzētajiem ziediem, Vizmas kundze ziedu izstādes organizē ne tikai Rankā, bet arī citos Gulbenes rajona pagastos. Starp talantu kopējiem jāpiemin daiļamata meistars- pinējs Tālis Spēlmanis. Viņa veidotie pinumi ir jaukas piemiņas veltes daudzu pagasta iedzīvotāju mājās. Ja gribam sagādāt īpašu prieku kādam mīļajam svētku reizē, varam iegriezties pie Birutas Birmbaumas, viņa piedāvās pašas zīmētās, oriģinālās apsveikuma kartītes vai arī uzzīmēs tieši pēc jūsu pasūtījuma. Viņa nežēlojas, ka aprakusi savu Dieva doto talantu sadzīves muklājā, bet tagad, kad ir daudz brīva laika, liek to lietā par prieku pašai un citiem. Jauko zīmēšanas mākslu ir mantojuši arī bērnu bērni. Ozolu ģimene ,,Jaunsaliņās”, ikdienā kopjot zemi un audzējot lopus, atrod laiku, lai rūpētos par no tēvoča mantoto privāto kokgriezumu miniatūru muzeju, kas ir unikāls ne tikai mūsu rajonā, bet visā valstī.

Nenosaukt vārdā visus, kas dzejo, raksta melodijas dziesmām, auž un darina, visas šīs prasmes rada prieku, un prieks cilvēku paceļ pāri ikdienībai un piepilda dvēseli. Ikdienas steigā ļaudis atrod laiku arī pašdarbībai un sportam. Sporto gan lielie, gan mazie, pagastā regulāri notiek rudens un pavasara krosi, riteņbraukšanas, galda tenisa, bridža, zolītes sacensības. Šie pasākumi rosina cilvēkus uz kopā pulcēšanos un veicina veselīgu dzīvesveidu.

Šajā gadā Rankas kultūras namam tika nopirktas jaunas klavieres, lai mēģinājumi vienlaicīgi varētu notikt lielajā un mazajā zālē. Par ko tas liecina? Par to, ka Rankas cilvēki- gan bērni, gan pieaugušie, vecie, jaunie un mazie- savā brīvajā laikā pulcējas savā kultūras centrā, lai dziedātu, dejotu, spēlētu teātri. Rankas pašvaldībai ir izpratne un kultūratbildība, katru gadu aizvien vairāk līdzekļu tiek ieguldīti kultūrā. Pateicoties mūsu pagasta pašvaldības, un īpaši pagasta padomes priekšsēdētāja izpratnei, tiek darīts viss, lai mūsu pagasta cilvēki varētu sevi pilnveidot un lietderīgi izmantot savu brīvo laiku.

Daudzi jo daudzi rancēnieši ikdienā dodas savās darba gaitās, īpašus talantus nekopdami. Nesen dzirdēju par kādu cilvēku teiktus vārdus: ,,Nu nav nekā īpaša, parasts cilvēks, tāds pats, kā mēs visi”. Darba steiga un ikdiena tiešām neveicina neparastību, un nav jau arī tai laika. Bet, ja būtu iespēja ieskatīties katra cilvēka slēptākajos dvēseles stūrīšos, cik daudz neparasta un apbrīnojama mēs tur atrastu. Katrs cilvēks ir vērtība.

Apbrīnas vērti ir pagasta ļaudis, kas ir vecāki un audzina bērnus, visus savus spēkus atdodot viņu izglītošanai un izaugsmei, šie daudzie jau redz tālu nākotni. Viņi sagaida, ka viņu bērni tāpat rūpēsies par saviem bērniem un mazbērniem, jo saka taču, ka ,,visa audzināšana esot tikai personiskais paraugs un mīlestība”. Šajās rūpēs par saviem bērniem ir dzīva mūžsenā tautas dvēsele, tā nepazūd, jo dzīvo cilvēkos no paaudzes paaudzē.

Veidot cilvēku par sava pagasta dvēseli palīdz pagasta skolas, kurās strādā sirdsgudri un savu misiju zinoši skolotāji. Viņi bērnos attīsta tālāk ģimenēs ieliktās vērtības, attīsta pacietīgi un gudri, balstīdamies gan uz mūžvecām atziņām, gan prasmīgi apgūdami jauno. Skolās sevi pilnveido jaunā paaudze. Daļa no tās paliks dzimtajās mājās, veidos pagasta seju.

Ja pagasta padomes priekšsēdētājam Jānim Antaņevičam jautā, ar ko viņš visvairāk lepojas, atbilde skan: ,,Ar cilvēkiem”. Un, jāsaka, ka pagasta galva ir daudz darījis pats, lai ar cilvēkiem varētu lepoties. Viņš ir vienlīdz ieinteresēts gan ražotņu attīstībā, gan izglītībā, gan sportā. Viņu interesē gan pagasta vecie ļaudis, gan arī tas, kur katrs pagasta skolēns aiziet mācīties tālāk un kā viņam veicas. Pagasta vadīšana ir stingrās un prasmīgās rokās.

Dzīvei jāattīstās, jo Latvija nav un nebūs tikai Rīga un tās tuvākā apkārtne. Latvija ir arī smilšainā Gaujas mala, kur bārenīte Ranka reiz sēdējusi. Tagad Rankai vairs nepiedēvējam bārenītes vārdu. Tā ir pašpārliecināta un izaugusi, un cilvēks- šī pagasta dvēsele par izaugsmi rūpējas ik dienu, dzīvodams paša koptajā vidē, radīdams to pievilcīgu un atbilstošu pats sev un domādams par nākošajām paaudzēm, kas šo vidi kops un attīstīs tālāk.

Leave a Comment