Nopirksi vienu tamborētu puķīti?

Šobrīd sēžu kaut kur, ellē ratā, nu, ja ne gluži ellē, tad mazpilsētā gan. Te ir labi. Ja nesāk domāt. Un lai no tā izvairītos, jāraksta par pasaules radīšanu, žiletēm, Lielo Labo Džā, komunistu cūkām un tādām drazām. Vai arī jātamborē. Vislabāk puķes. Jo vairāk, jo labāk. Nu jau puķu ir pāri diviem simtiem. Tamborēšana gan vairāk atraisa domas, nevis apkauj, bet atraisījušās tās iepinas līdz ar diegu rozē, gerberā, narcisē.

Es pilnīgi noteikti varētu nerakstīt, netamborēt, nebūt, ja man nevajadzētu to

o
o, ko muļķi noliedz, bet gudrie nenovērtē. Man vajag Naudu. Ne jau daudz, tikai tik vien, lai nejustos vainīga bērna un suņa priekšā. Arī vīra. Lai būtu droša par to, kas notiks rīt un parīt. Gribu savu dzīvokli lai trīsreiz gadā varētu pārkrāsot sienas. Gribu mašīnu, lai brīvdienās kopā ar ģimeni brauktu ciemos pie mammas uz laukiem. Gribu moci.

Pašai brīnums, ja godīgi. Kopš esmu mamma, kopš mans pasaules centrs no manis pašas ir nobīdījies līdz aiz sienas gultiņā gulošajam, esmu kļ

ļ
ļuvusi “pretīga materiāliste”. Tā teiktu mans bijušais draugs. Tieši tā arī teiktu – tu esi pretīga materiāliste. Un viņam būtu pilnīga taisnība, gan tikai attiecībā uz otro vārdu. Galu galā, vai es vainīga, ka manam dēlam patīk formulas un suņi? Nu, vi
i
ismaz ne pokemoni un teletūbiji.

Tā nav bijis vienmēr. Kamēr mācījos, naudu deva vecāki un, ja ko dabū par brīvu, vienkārši par to, ka esmu, tad tam nav vērtības. Puķainām kļošenēm gan tobrīd bija vērtība – nācās apskriet visus pilsētas second hand, pirms tādas atradu. Arī pirmajai mīlestībai – vīrietim ar gariem kastaņbrūniem matiem, divus gadus vecākam par mani bija vērtība. Nu viņa dēļ tak es tās bikses tā meklēju. Neatceros par ko viņš sevi uzskatīja. Tāpat neatceros par ko sevi uzskatīju es (par ko gan astoņpatsmitgadīgs cilvēks sevi var uzskatīt, ja ne par astoņpatsmitgadīgu pasaules centru), bet par ko mūs uzskatīja citi, atceros ļoti labi. Vecām tantiņām mēs bijām sektanti, kristiešiem – sātanisti, vidējam statistiskajam pelēkajam cilvēkam – autsaideri vai neformāļi, policistiem – iznīdējama īpaši bī

ī
īstamu kaitēkļu suga, mammām – tik un tā mīļumiņi, lai arī reizēm galvassāpes izraisoši.

Viņš man stāstīja par zāli, hašišu, čefīru, par to kā paģiras salāpīt griboši ļaudis bez santīma kabatā dur sev vēnā točkā pirktu spirtu. Par klozepāmu, tozepāmu un dimedrolu. Līdz vienā jaukā brīdī, tikai un vienīgi ziņkārības pēc, iegāju aptiekā un nopirku trīs paciņas dimedrola. Tobrīd laikam pasaule vēl bija pārāk jauna, lai aptvertu, ka šādas zāles tomēr labāk turēt bērniem neaizsniedzamā vietā un bez receptēm nepārdot. Vienpatsmit tabletes es

s
sot pietiekami lai būtu labi. Un bija arī. Pat vēl nākamajā dienā.

Manam vīrietim bija ādas jaka un sātanistu krustiņš kaklā (tas tādēļ, lai mazāk tantiņas piesietos) un armijas zābaki – stilam. Man līdzi bija mans tā brīža lielākais lepnums – Sony radio ar batarejām. Mēs sēdējām pļavā, kuru no trim pusēm apjoza dzelzceļa sliedes, pie kaut kādā kārtējā karā kritušo piemiņas krusta. Bija vēla rudens nakts. Viņš bija krievs, es latviete. Man jau tobrīd bija skaidrs, ka ilgi nebūsim kopā. Diez vai es spētu iepazīstināt savus vecākus, it sevišķi tēti un vecomāti ar krievu kā savu puisi. Mēs dzērām šņabi. Viņš pieliecās, pacēla uz krusta pamatnes nolikto, sen sakaltušo rozi un nometies ceļos uzdāvināja man. It kā joka pēc.

Pēc gada viņš aizbrauca uz Londonu, bet es uz Rīgu. Ik pa brīdim caur draugu draugiem un veciem paziņām pienāk ziņas, ka viņam ejot labi. Viņš esot kļuvis par veģetārieti. Viņš dzīvojot skvotā. Viņam tagad esot dredi. Katru nedēļas nogali viņš ejot uz skvoteru tusiņiem, kur zāle, skābe un viss pārējais birstot kā no pārpilnības raga.

Bet es biju Rīgā un mēģināju saprast kā lai bez vecāku palīdzības izdzīvo ar minimālo algu, ja dzīvokļa īre ir tieši divas trešdaļas no maniem ikmēneša ienākumiem. Man bija divdesmit gadu, es biju viena pilsētā uz kuru pirms tam braucu tikai ekskursijās. Es sāku meklēt draugus. Vai ģimeni. Vai kādu, kurš mani saprastu no pusvārda. Vai lielo mīlestību. Es meklēju starp baikeriem, bet tur bija tikai pusmūža krīzes nomocīti veči un daudz vienas nakts piedzīvojumu. Tik daudz, ka pati sev sāku likties kā lieta. Bet vismaz kādam es taču patiku. Vismaz to vienīgo nakti.

Es noskuvu matus.

Tad satiku savu otro vīrieti. Arī kastaņbrūniem matiem. Arī ādas jakā. Un viņš nevēlējās seksu. Nu, vismaz ne tik ļoti un ne pirmajā reizē. Mēs stundām ilgi sēdējām un runājām, kamēr uz palodzes žuva viņa vienīgās bikses, bet uz molberta kārtējā glezna. Mēs runājām par to, ka pasaule radusies nejauši, bet, lai tā rastos, tomēr bija jābūt kādam dievišķam pirkstam, kas to aizsāk. Mēs runājām par to, cik paredzami un viegli nokaitināmi ir cilvēki. Mēs bijām divi pasaules centri blakus.

Mēs nemīlējām viens otru. Vienkārši divatā bija vieglāk atgūties. Man, no neskaitāmiem vīriešiem, viņam – no vienīgās sievietes.

Arī viņš jau vairākus gadus dzīvo Londonā. Ir kļuvis par izcilu mākslinieku un droši vien kaudzēm rauš naudu.

Mans trešais vīrietis bija panks. Ar grebeni, rūtainās biksēs un ādas jakā. Visa pasaule viņam bija parādā neizdevušās dzīves, slikto vecāku un nelaimīgo mīlestību dēļ. Šķiet ka viņš noliedza visu, vismaz to ko neizprata noteikti. Slikti bija datori, jo viņš nemācēja ar tiem apieties. Slikta bija Eiropas savienība, jo viņam nebija ne jausmas kastā tāda ir. Slikta bija nauda, tikai tādēļ, ka viņam tādas nekad nav bijis. Slikta biju es, jo atļāvos viņam nepiekrist. Līdz ko viņš ievācās pie manis dzīvoklī, tā mierīgajai dzīvei bija beigas.

Vispirms uzradās zāle. Nezinu kādā veidā tā atrada ceļu uz manu dzīvokli, bet tās krājumi mājās likās neizsmeļami. Tad uzradās hipijs. Astoņpatsmit gadus vecs puika no laukiem, kurš, atbraucis uz Rīgu mācīties, apmulsa tik ļoti, ka skolu vairs neapmeklēja vispār. Tad viņam pievienojās piecpatsmitgadīga draudzene, bagātu, mūžam aizņemtu vecāku vienīgais bērns. Tas notika tā plūstoši. Vispirms viņi nāca ciemos, tad palika pa nakti un beigās pārvācās pie manis pavisam.

Tad atnāca izbijis sātanists, akaholiķu atvase. Vakaros viņš mūs izklaidēja ar stāstiem par to, kā kādreiz, vecos labos laikos ķēris kaķus un dzīvus naglojis pie sienām.

Pēc viņa atmeimuroja puņķaina, noraudājusies meitene, kuru viņas īrētā dzīvokļa saimnieks gribējis izvarot. Tad vēl divi panki, kuriem vienkārši manas mājas izrādījās tuvāk un mana vārītā zirņu zupa garšīgāka.

Tad kāds Kultūras Akadēmijas students, alpīnists ar piecpatsmitgadīgu draudzeni un meitene, kura bēga no patēva.

Un mēs visi brīnumainā kārtā satilpām vienistabas dzīvoklī pirms kara celtā divstāvu koka mājā. Tualetes bija koridora galā, bet izlietne toties tieši pretī dzīvokļa durvīm. Tā bija kopiena ar saviem noteikumiem un pienākumiem katram pēc varēšanas un iespējām. Mēs kopā taisījām ēst, kopā kārtojām māju, dzērām un ik pa reizei, ko tur liegties, pīpējām zāli. Mēs katrs bijām pasaules centri, kas meklē atbalstu cits pie cita. Kam vajadzīgs kāds cits lai justos drošāk.

Arī strīdi bija. Arī apvainošanās un šķiršanās, tikai mantas dalīšanas nebija. Jo nevienam no mums iedzīves nebija vairāk kā tik, lai saliktu mugursomā.

Reizēm es domāju, kā tas viss būtu beidzies, ja dzīvokļa saimnieks mūs nebūtu izlicis uz ielas. Gan jau sliktāk kā ir tagad. Vismaz man. Par pārējiem zinu ļoti maz. Daudzus neesmu satikusi vairākus gadus. Dažiem reizēm uzrakstu kādu dīvainu, atmiņu pilnu e-pastu. Viņi atbild ar to pašu. Uzraksta pāris rindiņas par savu šābrīža dzīvi un sarakste apsīkst. Tā arī labāk.

Leave a Comment