Kopš bērnības katrs no mums tiek mācīts noteiktā veidā uztvert un saprast pasauli. Katram veidojas savs pasaules uzskats, savs īpašais modelis, kas, visdrīzāk, pavadīs mūs visu mūžu. Šis modelis nekad nepaliks nemainīgs, jo mainoties pasaulei, mainās mūsu uztvere pret to.
Tas, ko mēs darām šodien, mēs noteikti nedarīsim pēc trīsdesmit vai četrdesmit gadiem. Cik bieži esmu dzirdējusi no pusmūža cilvēkiem frāzes : „Kad mēs augām, tad gan tā nebija.” vai „Ak, šī mūsdienu jaunatne!” Man tas pat šķiet nedaudz uzjautrinoši, jo tas pierāda to, ka šie cilvēki nedzīvo, viņi tikai eksistē, jo viņi neizjūt pasaules mainību, viņi ir apstājušies savā attīstībā, kas aptur viņu tiekšanos pēc pilnveidošanās.
Ja senajās kultūrās, piemēram, Japānā, cilvēks bija radītājs, kas centās savu dzīves vidi darīt mierīgāku, uzturēt to kārtībā, dzīvot harmoniski un , pats galvenais, nekad neuzskatīja sevi par galveno šajā pasaulē, tad , manuprāt, šodienas cilvēks ir krass pretstats viņam – nežēlīgs un savtīgs, taču tomēr spēj virzīt pasauli uz priekšu.. Jā, šodienas pasaulē mēs varam radīt datorus, ko iespējams ielikt kabatā, ja pagātnē pirmais dators bija istabas lielumā, mēs spējam izveidot visātrākos auto, ja vēl pirms gadsimta cilvēki pārvietojās karietēs un ratos. Bet tas viss pieder pie laika, kurā mēs dzīvojam, pieder pie tā, ko mēs vara izdarīt tad, kad ir mūsu laiks. Reiz pirmatnējais cilvēks paņēma rokā koka nūju un aizsāka šo nekad nebeidzamo ceļu, kas tālāk veda mājokļu celtniecības, rakstības, piramīdām un gaisa dārziem, mākslas darbiem, automobiļiem un robotiem. Ikkatra paaudze ir darījusi visu, lai vistiešākajā nozīmē palīdzētu sev un apkārtējiem sasniegt ko labāku un godam pildījuši savus pienākumus, lai šodien mēs varētu dzīvot tā, kā mēs dzīvojam un, manuprāt, neviens nedrīkst nosodīt to, ja pagātnē kāds cilvēks ir darījis lietas, kas varbūt šodien šķiet pilnīgi aplamas, jo pasaulei ir jāatrodas mijiedarbībā – kļūdām ir jāmijas ar labiem darbiem.
Manuprāt, katram no mums ir sava misija dzīvē un jāapgūst dzīves mācības uzliktie pārbaudījumi. Katram ir dota dzīve, lai cilvēks varētu dot savu, unikālu, ieguldījumu Visuma evolūcijā. Mums jāatmodina sava apziņa un jārīkojas tā, lai mēs varētu lepoties ar to ,ko esam izdarījuši savas dzīves laikā.